Mediji: Norvēģijas pilsētas iedzīvotājus nobiedējusi "skabarga Krievijas acī"

141
(atjaunots 15:03 12.05.2020)
Iepriekš mediji vēstīja, ka 2018. gada februārī Krievijas bumbvedēji izspēlējuši uzbrukumu radiolokācijas stacijai Vardes pilsētā.

RĪGA, 12. maijs - Sputnik. Norvēģijas bruņotie spēki nolēmuši modernizēt sistēmas "Globus" radaru Vardes pilsētā valsts ziemeļos – tajā tiek uzstādītas jaunas ASV ražotas iekārtas. Vietējie iedzīvotāji šī iemesla dēļ pauž lielu satraukumu, vēsta RIA Novosti.

Iepriekš izdevums The Barents Observer, atsaucoties uz Norvēģijas izlūkdienesta vadītāja Mortena Hāga Lundes teikto, ziņoja, ka 11 Krievijas bumbvedēji izspēlējuši uzlidojumu radaram Vardē. Mediji apgalvo, ka "dramatiski imitētais uzbrukums" noticis 2018. gada 14. februārī, vēl viens analoģisks "uzbrukums" veikts gadu iepriekš. Jāpiebilst, ka Krievijas Aizsardzības ministrija šādus apgalvojumus neapstiprināja.

"Radars ir skabarga Krievijas acī. Nav iespējams izslēgt situācijas saasināšanās iespēju," klāstīja Vardes mērs Erjans Jensens, kura teikto citēja izdevums NRK.

"Es no visa baidos. Mēs dzīvojam tik tuvu Krievijai, un pašlaik rit gandrīz pilnvērtīgs karš. Tie ir draudi visai mūsu pilsētiņai. Vienkārši šausmīgi," sūdzējās vietējais iedzīvotājs Stigs Nilsens.

"Tas (radars – red.) rada tikai draudus visai mūsu sabiedrībai. Skaties uz to visu un raizējies," piezīmēja Vardes iedzīvotājs Asle Kristiansens.

Sistēma "Globus" dislocēta Vardes pilsētā no 1998. gada. Tas ir ASV Gaisa spēku Kosmiskā štāba un Norvēģijas izlūkdienesta kopprojekts. Radaru izvēršanu plānots noslēgt 2020. gadā.

Oficiālie paziņojumi liecina, ka kompleksa galvenais uzdevums esot kosmisko atkritumu fiksēšana Zemei tuvējās orbītās. Vienlaikus iepriekš norvēģu mediji pastāstīja, ka radiolokācijas stacija paredzēta izlūkošanas informācijas vākšanai.

141
Tagi:
radari, Norvēģija, ASV
Pēc temata
Eksperts: ASV militārie objekti Baltijā rada draudus
Latvija iegādājusies ASV radarus, taču novietot tos pie Krievijas robežas nevar
Fantastika nepiepildīsies: Čehija neizvietos ASV radaru savā teritorijā
 Aleksandrs Tihanskis

"ASV atraisa rokas": eksperts par situāciju ar "atvērtajām debesīm"

34
(atjaunots 16:34 22.01.2021)
ASV mēģinājums piespiest sabiedrotos NATO piešķirt visu informāciju par novērošanas lidojumiem jau pēc izstāšanās no Atvērto debesu līguma liecina, ka tās plāno sagraut visu starptautiskas drošības sistēmu, uzskata militārais eksperts.

RĪGA, 22. janvāris – Sputnik. Baltkrievija analizēs situāciju Atvērto debesu līguma jautājumā, paziņoja valsts ārlietu ministrs Anatolijs Glazs. Iepriekš Krievija paziņoja, ka uzsāktas valsts iekšējās procedūras ar mērķi izstāties no ADL. Minska ar satraukumu vēro bruņojuma neizplatīšanas, atbruņošanās un kontroles starptautisko līgumu sistēmas tālāko eroziju, ieskaitot Atvērto debesu līgumu, paziņoja ĀM.

Par to, cik senas ir ADL dalībvalstu savstarpējās pretenzijas un kāpēc Krievijas darbībās nav nekā negaidīta, komentārā radio Sputnik Baltkrievija pastāstīja militārais eksperts Aleksandrs Tihanskis.

"Kad ASV tikai sāka ADL izstāšanās procedūru, tur bija tāda maza "skabarga": ja Krievija paliks, Eiropas valstis, NATO dalībnieki apņemas nenodot informāciju ASV kā valsij, kas no līguma izstājusies. Protams, toreiz par to pasmējās, un pareizi darīja. Tāpēc, ka burtiski pirms 2 nedēļām noskaidrojās, ka ASV ultimatīvā formā pieprasījuši no NATO sabiedrotajiem sniegt informāciju pēc novērošanas lidojumiem," pastāstīja Tihanskis.

Atvērto debesu līgums tika parakstīts 1992. gadā – tas bija viens no pasākumiem uzticības stiprināšanai Eiropā pēc aukstā kara. Tas darbojas no 2002. gada un ļauj dalībvalstīm atklāti savākt informāciju viena par otras bruņotajiem spēkiem un pasākumiem. Līgumā līdz pēdējam laikam piedalījās 34 valstis.

2020. gada maija beigās ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka Savienotās Valstis izstājas no līguma. 21. novembra naktī ASV noslēdza ADL laušanas procedūru.

34
Pēc temata
Krievijas ārlietu ministrs pastāstīja par Atvērto debesu līguma tālāko likteni
"Ignorēja likumu". Kam vajadzīgi ASV izlūkošanas lidojumi Krievijas gaisa telpā
Lavrovs apsolījis stingrus pasākumus, ja ADL dalībnieki nolems iztapt ASV
Kamala Harisa

Pirmā viceprezidente ASV: ģenerālprokurore, kam patīk kedas un kulinārija

27
(atjaunots 12:06 22.01.2021)
Vismaz vienu faktu par Kamalu Harisu zina visi, kas kaut mazliet sekoja priekšvēlēšanu kampaņai Amerikā: pirmo reizi viceprezidentes posteni ieņems sieviete. Kas vēl par viņu zināms?

RĪGA, 22. janvāris – Sputnik. Džo Baidena un Kamalas Harises sejas šogad nokļuvušas uz žurnāla Time apvāka. Redakcija piešķīra prezidentam un viceprezidentam "gada cilvēka" titulu, stāsta Sputnik Baltkrievija.

Daži interesanti fakti no Baidena dzīves sniegti mūsu fotolentē. Tomēr viceprezidentes personība arī ir ļoti interesanta. Kas īsti zināms par sievieti, kas tagad ieņēmusi ASV viceprezidenta posteni?

Uz otru krastu, uz "Melno Hārvardu"

Kamala dzimusi Kalifornijā. Viņas māte ir indiete, tēvs – jamaikietis. Abi viņi bija  emigranti, stāsta ВВС.

Kamala Harisa par savu identitāti runā vienkārši un sevi dēvē par amerikānieti.

Harisa studēja Hovarda universitātē – tā ir viena no interesantākajām augstskolām valstī no vēsturiskā viedokļa. To uzskata par "Melno Hārvardu". Kamala mācījās skolā, kur lielākā daļa bērnu bija baltie – tobrīd sākās skolu desegregācijas programma, tāpēc viņai bija ļoti svarīgi iegūt augstāko izglītību no rasu viedokļa atšķirīgā vietā.

Lai arī viņas tēvs lasīja lekcijas Stenfordā, Kamala devās studēt uz otru krastu.

Prokurore, kam patīk gatavot

1990. gadā Kamala sāka strādāt par prokurora palīgu Alamidas apgabalā savā dzimtajā Oklendā. Viņas specializācija bija noziegumi pret dzimumu neaizskaramību.

2003. gadā viņu ievēlēja par apgabala prokuroru Sanfrancisko. Pazīstama viņa kļuva, kad atteicās pieprasīt nāvessodu par policista slepkavību apsūdzētajam Deividam Hillam. Divi senatori, kā arī toreizējais Kalifornijas štata ģenerālprokurors nosodīja viņas lēmumu. Oklendas mērs pat iniciēja izmeklēšanu – Kamalu turēja aizdomas par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, tomēr nekādus pārkāpumus atrast neizdevās.

Jau 2010. gadā viņa balotējās Kalifornijas ģenerālprokurora postenim. Toreiz viņa apsolīja izmantot augstāko soda mēru un atbalstīt to apelācijas instancē.

Kamala Harisa tika ievēlēta par Kalifornijas ģenerālprokuroru. Viņa bija pirmā sieviete vēsturē, kā arī pirmais afroamerikāņu un vienlaikus dienvidaziātu kopienu pārstāvis, kam izdevies ieņemt šo posteni. Pēc tam Harisu ievēlēja otru reizi.

Tiesa, viņas karjera nav bijusi caurcaurēm saulaina. Ne vienu reizi vien Harisa figurējusi skandālos.

Kopš 2011. gadā viņa ieņēma Kalifornijas ģenerālprokurora posteni, Harisa gandrīz ne reizi nav iejaukusies lietās, kas saistītas ar policijas izdarītām slepkavībām, rakstīja New York Times.

Protestu dalībnieki Oklendā izplatija skrejlapas "Pasakiet Kalifornijas ģenerālprokurorei Kamalai Harisai, lai viņa sauc pie atbildības policistus-slepkavas! Tas ir viņas darbs!"

Tomēr viņas pieeja mainījās. Inaugurācijas runā, stājoties ģenerālprokurora postenī otru reizi, Harisa paziņoja, ka valsts policija saskarusies ar "uzticības krīzi". Līdz savu pilnvaru beigām 2016. gadā viņa ieteica mazliet paplašināt sava ofisa pilnvaras policijas prettiesisko darbību izmeklēšanai.

"Esmu pirmā, taču ne pēdējā"

Vēl Kamalai patīk gatavot ēdienu un dažkārt viņa atsakās no klasiskā politiķa tēla – augstpapēžu kurpes nomaina pret kedām vai krosenēm.

Kamala ne tikai ir pirmā sieviete viceprezidenta postenī – tikai trīs sievietes šim postenim ir balotējušās šim postenim. Starp citu, Kamala tēmēja augstāk – viņa gribēja pārstāvēt demokrātus prezidenta kampaņā, tomēr viņu apsteidza Džo Baidens.

Kamalas Harisas vārdiem vajadzētu iedvesmot daudzas sievietes: "Lai arī es būšu pirmā sieviete šajā ofisā, es nebūšu pēdējā."

27
Tagi:
Džo Baidens, ASV
Pēc temata
"Mani sauc Džo. Džo Baidens": ASV jaunā prezidenta dzīves lappuses
Nelielas cerības: kā mainīsies ASV un Krievijas attiecības
Impīčments Trampam un Baidena inaugurācija: kas notiek Vašingtonā
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

0
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

0
Tagi:
Rīga, barikādes