Apsūdzētais Eduards Torns rāda eksekūciju vietas

Bez noilguma: atslepenotas igauņu kolaboracionistu zvērības

92
(atjaunots 11:27 16.11.2019)
FDD Pleskavas apgabala pārvalde pirmo reizi publiskojusi krimināllietas materiālus par igauņu kaujinieku zvērībām Lielā Tēvijas kara gados Pleskavas apkaimē.

RĪGA, 16. novembris — Sputnik. Materiālā, ko publicējusi aģentūra RIA Novosti – nāvessodu un spīdzināšanas liecinieku liecības par notikumiem nometnē, kur ieslodzīja karagūstekņus un civiliedzīvotājus – krievus, ebrejus un čigānus. Dokumentētas arī pašu slepkavu liecības, viņi atsauca atmiņā savus noziegumus. Lietas materiālos aprakstītie notikumi aptver laika posmu noi 1941. līdz 1944.gg.

Nacistiskās Vācijas valdība plānoja daļu reģiona pēc kara atdot Igaunijai, un igauņu soda vienības tika aktīvi izmantotas okupētajā Pleskavas zemē. Tāpat notika arī karagūstekņu nometnē Moglino ciemā 12 kilometru attālumā no Pleskavas. No krimināllietas C-17412 publicēti trīs soda vienības dalībnieku liecību fragmenti. Vēl viens liecinieks – bijušais nometnes apsargs – papildina stāstu un min detaļas par masu slepkavībām, demonstratīvajiem nāvessodiem un spīdzināšanu. Nosaukti igauņu kolaboracionistu vārdi. Trim no viņiem izpildīts nāvessods nošaujot, viens miris nometnē, taču vismaz pieci no soda izvairījušies.

Bads, aukstums un terors

Aktā no 1945.gada 29.marta datus sniedza Pleskavas apgabalā kara gados pastrādāto noziegumu izmeklēšanas komisija. Tajā teikts, ka karagūstekņu nometne bija Moglinas ciemā 12 km attālumā no Pleskavas. To organizēja pēc pilsētas un rajona okupācijas bijušās robežsardzes komendantūras teritorijā. Nometnē bija ieslodzīti gan karavīri, gan civiliedzīvotāji.

Эдуард Торн
© Photo Предоставлено Управлением ФСБ по Псковской области
Eduards Torns

Lietas materiālos stāstīts arī par stāvokli nometnē. Sliktākajos apstākļos bija karagūstekņi – viņus turēja bijušajā zirgu stalli, kas nekādā gadījumā nebija piemērots dzīvei, it īpaši ziemā. Pirmo partiju – gandrīz 300 karagūstekņus atdzina 1941.gada novembrī. "1941./42. gada ziemā no aukstuma un bada Moglino nometnē no 280 cilvēkiem starp dzīvajiem palika tikai 20," teikts atslepenotajos dokumentos.

Par ebrejiem un čigāniem atzītos turēja pirtī. "Padomju" gūstekņu grupa – krievi un ukraiņi – bija ieslodzīta noliktavā. Visas ēkas ieskāva dzeloņstiepļu žogs.

Civilie iedzīvotāji nometnē nonāca nelielās grupās. "Kopš nometnes pastāvēšanas pirmajām dienām tajā bija ieviests režīms, kura mērķis bija nometnes iedzīvotāju iznīcināšana un nomērdēšana badā un aukstumā. Neizturamu katorgas darbu pavadīja spīdzināšana, ņirgāšanās un sitieni," teikts krimināllietas materiālos.

Ieslodzītajiem dienā pienācās 200 grami maizes ar zāģu skaidām un litrs "balandas" – šķidras prosas putras.

Aktā sniegts arī liecinieku – tuvējo ciemu iedzīvotāju - teiktais, kuri redzēja eksekūcijas un ņirgāšanos. Viņi stāsta, ka nometnes iemītnieki cieta pastāvīgu badu, aukstumu un teroru. Atlicis tikai gaidīt, kas pirmais novedīs kapā.

Slepkavības un sodi

Dokumenti liek saprast, kāpēc bēgšanas gadījumi bija ļoti reti. Aculiecinieki pastāstīja, ka nometnes vadība ieviesusi noteikumu: ja viens bēg, nošaus trīs cilvēkus, vai pat vairāk, ja apsargiem būs slikts noskaņojums. Kāda lieciniece pastāstīja, ka 1943.gadā pēc divu karagūstekņu bēgšanas nometnē nošauti septiņi cilvēki.

Katru dienu karagūstekņi raka kapus pie sētas, raka badā un salā mirušajiem, nošautajiem. Iespējams, arī paši sev.

Liecinieku teikto apstiprināja tiesu medicīnas ekspertīze pēc kapu atrakšanas. 40-50 centimetru dziļumā tika atrasti haotiski samesti līķi. Ekspertīze parādīja, ka viņi nosisti vai nošauti. Upuru skaits – aptuveni 250 cilvēki.

Паспорт Эдуарда Торна
© Photo Предоставлено Управлением ФСБ по Псковской области
Eduarda Torna pase

Igauņu kolaboracionisti nesaudzēja arī civilos. Kāda lieciniece pastāstīja, ka 1942.gada pavasarī netālu no nometnes nošauts 31 cilvēks – ebreji un čigāni, pārsvarā – sievietes, sirmgalvji un bērni. Cits liecinieks pastāstīja par vēl 30 bojāgājušajiem.

1942.gadā kādai čigānu sievietei nometnē piedzimis bērns. Pēc nometnes priekšnieka, vācu oficiera Šnaidera pavēles viņa ar zīdaini rokās pievesta pie kādas tranšejas, kurā meta nogalināto līķus. Mātes acu priekšā bērnu nošāva, viņu pašu nosūtīja ceļubūves darbos.

Dokumenti liecina, ka speciālistiem izdevies atrast desmit krūmos nomaskētas apbedījumu vietas. "Tajās atrasti vīriešu, sieviešu un bērnu līķi. Bojāgājušo vecums – no diviem-trim mēnešiem līdz 60 gadiem," teikts lietas materiālos.

No trim bedrēm ekshumēti 95 līķi. "Pārējos kapos saskaitīti 112 līķi. Viņu vidū ir 14 vīriešu, 57 sieviešu un 41 bērna līķītis," teikts aktos.

Pieugušos pārsvarā nogalināja ar šāvienu galvā. "Lielākajai daļai bērnu līķu konstatēti galvaskausa kaulu lūzumi no sitiena ar cietu trulu priekšmetu vai arī no bērna galvas trieciena pret kaut ko cietu," sausi konstatēts dokumentā. Eksperti konstatēja, ka lielākā daļa bojāgājušo ir ebreji un čigāni.

Galvenais liecinieks

Krimināllietā publicēti arī fragmenti no galvenā liecinieka nopratināšanas. Tas ir bijušais Moglinas nometnes apsargs. Nometnē viņš nokļuva 1942.gada septembrī un strādāja līdz 1944.gada februārim. Pēc viņa vārdiem, nometnes vadībā bija sardzes priekšnieks feldfēbelis Lūkass (vārdu viņš neatcerējās), komendants Mētams Villijs (Igaunijas armijas jaunākais leitnants). Nometnes priekšnieks – vācietis Kaizers (arī viņa vārds dokumentos nav minēts). Tas bija 30 gadus vecs, gara auguma kalsnējs vīrietis. Sākumā dzīvojis Pleskavā, bet 1943.gada ziemā ieradies Moglinas nometnē.

Обвиняемый Эдуард Торн показывает места расправ
© Photo Предоставлено Управлением ФСБ по Псковской области
Apsūdzētais Eduards Torns rāda eksekūciju vietas

Liecinieks stāstīja, ka čigāni un ebreji nošauti kā savas tautības pārstāvji, citi – pārsvarā par bēgšanu. Viņš sīki uzskaitīja nošaušanas gadījumus. Bijušais apsargs atcerējās, ka nometnē organizēti demonstratīvi nāves sodi, ko noskatījušies arī vācu virsnieki no Pleskavas.

1942.gada rudenī no nometnes izvesti aptuveni 170 čigāni – sirmgalvji, sievietes, bērni. Viņi nošauti netālu no Pleskavas.

Rātslaukums Rīgā pēc vācu fašistu karaspēku atkāpšanās, 1944. gada oktobris
© Sputnik / РИА Новости

1943.gada pavasaris. Automašīnās aizvesti aptuveni 70 ebreji - sirmgalvji, sievietes, bērni. Visi nošauti netālu no Pleskavas.

1943.gada pavasaris. Sardzes priekšnieks Lūkass nošāvis čigānu sievieti ar jaundzimušo. Domājams, liecinieks apstiprinājis 1945.gada aktā minēto informāciju, taču viņš norādīja, ka arī sievieta nogalināta. Lūkass piespiedis kādu čigānu vīrieti apglabāt līķus.

1943.gada vasara. No nometnes izbēguši divi cilvēki: karagūsteknis un civilais. Bendes atriebjoties noslepkavoja piecus cilvēkus. Čigānu, ebreju, divus krievus un katagūstekni pieveda pie tranšejas un lika nogulties ar sejām uz zemi. Kaizers un Lūkass pa vienam lika gūstekņiem celties kājās un pieveda pie bedres. Šāviens, un bendes gāja pakaļ nākamajam upurim. Viens no ieslodzītajiem neizturēja un mēģināja bēgt. Viņam izdevās noskriet 30 metrus, kad viņu nošava apsargs.

1943.gada vasara. Nošauti 18 čigāni – sirmgalvji, sievietes, bērni. Pa ceļam uz nāves soda vietu cilvēki raudāja, atcerējās liecinieks. "Īpaši skaļas raudas atskanēja, kad viņi iegāja krūmos... Tūlīt atskanēja atsevišķi šāvieni," viņš atceras. Šāva Kaizers un Lūkass.

Nošauta vēl viena čigānu grupa. Šoreiz – 23 cilvēki.

1943.gada vasara. No nometnes izvesti aptuveni 70 ebreji. Liecinieks pastāstīja, ka vācieši viņus nošāvuši.

1943.gada ziema. Par bēgšanu nošauti aptuveni 15 cilvēki. Viņus nostādīja ar seju pret slepkavām. Šāviens, ķermenis atsitas pret zemi, un izskan kontroles šāviens.

1944.gada ziema. Nogalināti divi pusaudži. Viņi mēģināja bēgt. Vienu nogalināja bēgšanas laikā, otru nogādāja atpakaļ nometnē un nošāva.

Apsūdzēto liecības

Eksekūcijās piedalījās arī apsargi Arnolds Vēdlers, Ērihs Lepmets un Eduards Torns. Visiem bija augstas strēlnieku pakāpes. Kartiņās, kas glabājās Igaunijas drošības policijas okupācijas laiku kartotēkā, viņi sevi nosaukuši par ticīgiem – luterāņiem.

Savas liecības viņi dev 1967.gadā. Viņi stāstīja, kā bija iekārtota nometne, kur dzīvoja vadība un apsargi, kur tika turēti karagūstekņi. Dokumentos aprakstīts, arī kā un kur notika nošaušanas. Tiesa, neviens no apsūdzētajiem nevarēja atcerēties precīzas apglabāšanas vietas, jo esot "pagājuši daudzi gadi".

Visi atzina, ka piedalījušies eksekūcijās, nosauca savus ieročus. Taču neviens nenosauca nogalināto skaitu.

Apsūdzētie atkārtoja liecinieka teikto, papildināja to ar savām atmiņām. Piemēram, Lepmets apgalvoja, ka nāves sodu izpildēs esot piedalījies tikai divas reizes. Vēdlers atsauca atmiņā vienu no nāves sodu vietām, bet Torns pastāstīja, kā kopā ar Lūkasu izvedis piecus ieslodzītos un apsargājis, kamēr sardzes priekšnieks viņus nošāvis.

Spriedums izpildīts

Atzīšanās neglāba bendes no sods. 1968.gada 26.februārī Vēdleram, Lepmetam un Tornam tika izpildīts nāves sods nošaujot.

Tomēr vairāki slepkavas no soda izbēguši. Viens no nežēlīgākajiem – Lūkass – miris pēc kara. Dokumentos nekas nav teikts par viņa tiesāšanu.

Документ об исполении приговора в отношении Эдуарда Торна
© Photo Предоставлено Управлением ФСБ по Псковской области
Dokuments par tiesas sprieduma izpildi Eduarda Torna lietā

Taču soda vienību dalībnieki Sepps, Kollina, Pohls, Pless, Lullo un Jefimovs, kuri tāpat pieminēti lietas materiālos, iespējams, izbēguši no soda, jo viņu atrašanās vieta nav noteikta. Pret viņiem pēc kara ierosināta atsevišķa lieta. Publicētajos dokumentos par šiem cilvēkiem nav konkrētu datu. Pieminēts tikai kāds Jefimovs. Atzīmēts, ka viņš bijis 20 gadus vecs, gara auguma vīrietis. Neskatoties uz krievisko uzvārdu, krieviski viņš nav pratis ne vārda.

Simt lapas no krimināllietas. Simtiem bojāgājušu un līdz nāvei nomocītu cilvēku. Soda vienības dalībnieku uzvārdi pavīd teju vai katrā lappusē. Kaizers, Tompere, Blekmans, Sābass, Kaits, Kurgs, Ohvrilla, Vainlo, Alla... Un tikai trīs izpildīti tiesas spriedumi. Netaisnīga matemātika.

92
Pēc temata
Krievijas Aizsardzības ministrija publiskojusi datus par nacistu līdzskrējējiem Igaunijā
Ko par Otro pasaules karu raksta dažādu valstu mācību grāmatās
Magnēts ar nacista smaidu un alus ar svastikas smaku: Baltijas valstu bīstamais ceļš
Vēsturnieks: latviešu soda vienību dalībnieku noziegumus vairs neizdosies noklusēt
Taliban kustības kaujinieki, foto no arhīva

"Taliban" pastāstīja, kur ņem ieročus

11
(atjaunots 14:13 09.08.2020)
Kustība "Taliban" kategoriski noliedz aizdomas par to, ka bruņojumu tai varētu piegādāt Krievija vai Vidusāzijas valstis.

RĪGA, 9. augusts — Sputnik. Talibi uztur politiskus kontaktus ar Krieviju un citām reģiona valstīm, taču militāru sakaru nav. Ieročus kustība saņem cita starpā arī no Afganistānas armijas, telefona intervijā RIA Novosti pastāstīja "Taliban" politiskā ofisa oficiālais pārstāvis Suheils Šahins.

"Mūsu politiskais ofiss (Dohā – red.) uztur attiecības gan ar Krieviju, gan kaimiņvalstīm reģionā. Taču vienīgi politiskā līmenī. Runa nav par militārām attiecībām, un mēs kategoriski noliedzam jebkādus apsvērumus (par pretējo – red.). Tie var veidot arī miera līguma izjaukšanai paredzētās kampaņas daļa," teica Šahins.

Talibu oficiālais pārstāvis augstu novērtēja arī Krievijas lomu konflikta noregulēšanā Afganistānā.

"Es uzskatu, ka Krievijas loma šajā jautājumā ir ļoti liela. Valsts arī agrāk veica lietu darbu, kad Maskavā uzņēma tikšanos Afganistānas jautājumā. Mēs tur bijām pirmo reizi," norādīja Šahins.

"Kas attiecas uz mūsu rīcībā esošo bruņojumu, mums Afganistānā ir ieroču rezerves, un mēs arī iepērkam ieročus no Kabulas administrācijas – no armijas. Reiz parādījās ziņas, ka viņiem pazuduši vai nozagti simtiem tūkstošu vienību ieroču. Tos ieročus no viņiem nopirkām mēs. Kaut ko esam sagrābuši (kaujās – red.). Tāpēc mums ir lieli krājumi. Un tas viss ir saņemt no Kabulas administrācijas," paskaidroja Šahins.

Kustības Taliban politiskās padomes vadītājs Katarā Šers Muhameds Abass Stanakzajs
© Sputnik / Владимир Астапкович

Ar ASV talibi izveidojuši militāro sakaru kanālu datu apmaiņai, atklāja "Taliban" pārstāvis.

"Mums tagad ir militārais sakaru kanāls, un kaut kādu pārkāpumu gadījumā mēs informējam viņus (ASV – red.), nosūtām ziņojumus, viņi rīkojas tāpat," apliecināja Šahins.

2020. gada februāra beigās Katarā radikālā afgāņu kustība "Taliban" un ASV parakstīja vienošanos par mieru, pirmo vairāk nekā 18 gadus ilgā kara laikā. Tā paredz ārvalstu spēku izvešanu no Afganistānas 14 mēnešu laikā un Afganistānas konfliktā iesaistīto pušu dialogu pēc gūstekņu apmaiņas darījuma. Līdz jūlija vidum vienošanās ietvaros amerikāņu karavīri atstāja piecas bāzes Afganistānā. Augusta sākumā ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo aicināja Afganistānas vecajo padomi atbrīvot ieslodzītos talibus un tādējādi novērst šķēršļus pārrunām.

11
Tagi:
taliban
Pēc temata
ASV izlūkdienests atzinis par mazticamu ziņu par Krievijas "sazvērestību" ar talibiem
WP: Krievijas un talibu "sazvērestības" dēļ gājuši bojā vairāki ASV karavīri
Baltais nams apšauba informācijas patiesīgumu par Krievijas atbalstu talibiem
Zviedru korvete HSwMS Nyköping NATO militāro mācību Trident Juncture 2018 laikā, foto no arhīva

Atklāta Baltijas vājā vieta situācijā, ja sāksies karš ar Krieviju

19
(atjaunots 14:02 09.08.2020)
Baltijas valstis pievērš uzmanību sauszemes spēku mobilitātes līmeņa celšanai, to drošībai un uguns jaudai.

RĪGA, 9. augusts — Sputnik. Polijas Austrumu pētījumu centra eksperts Pjotrs Šimanskis uzskata, ka Baltijas valstu vājā vieta iespējamā karā ar Krieviju meklējama vidēja darbības rādiusa pretgaisa aizsardzībā, vēsta RIA Novosti.

"Baltijas valstis pievērš uzmanību sauszemes spēku mobilitātes līmeņa celšanai, to drošībai un uguns jaudai. Viņu teritoriālajiem bruņotaiem spēkiem ir svarīga prettanku aizsardzība un neregulāras darbības. Tomēr lieli trūkumi vērojami vidēja darbības rādiusa pretgaisa aizsardzībā" Šimanskis konstatēja intervijā Polske Radio.

Pēc Šimanska domām, problēmu iespējams novērst ar militāro mācību palīdzību. Kā piemēru viņš minēja manevrus Trident Juncture, kas notika 2015. un 2018. gadā. Pēdējie bija Ziemeļatlantijas alianses lielākie manevri 20 gadu laikā.

Vienlaikus analītiķis aicināja NATO vadību pievērst uzmanību bloka vadības struktūrai.

Baltijas valstis jau vairākkārt apsūdzējušas Krieviju par "agresijas" gatavošanu. Savukārt Kremlis uzsvēra, ka neplāno nekādus uzbrukumus nevienai Ziemeļatlantijas alianses valstij.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs uzsvēra, ka NATO to ļoti labi saprot, taču alianse izmanto tamlīdzīgus izteikumus, lai aizbildinātu tehnikas un bruņoto spēku kontingenta dislokācijai pie Krievijas robežām.

19
Temats:
NATO austrumu flangā
Pēc temata
Pentagona pundurmanevri Polijā un NATO mācības Baltijas jūrā – pret ko tās organizētas?
Krievijas diplomāti ieteica NATO mācīties Staļingradas kaujas vēsturi
Eiropas valstis tērē aizsardzībai pieckārt vairāk nekā Krievija
Latvijas karogs, foto no arhīva

Latvija iet pa iznīcības ceļu, raksta latviešu mediji

0
(atjaunots 14:24 09.08.2020)
Izlauzuši, pārdevuši, nojaukuši, sagrāvuši, uzbūvējuši bankas un supermārketus. Kur tā noticis? Kāpēc Latvijai nekāds karš nebūs vajadzīgs?

Portāla Pietiek.com autors stāsta par kādu valsti. Tās nosaukums gan nekur nav pieminēts. Tomēr, šķiet, vērīgs lasītājs pats novilks dažas paralēles un uzminēs, par kādu valsti ir runa (publicēts saīsinājums).

Lauzt ir vieglāk nekā celt

Ar "Pasaules valdības" un pašmāju kangaru palīdzību tika ievazāta "demokrātijas" sērga – pie varas "likumīgi" nokļuva mazskaitlīgi (pilnīgi pietiek ar 200 indivīdiem) bandītiski mafiozi grupējumi – "partijas", kuras pašu izdoto "likumu" aizsegā uzurpēja varu, nesodīti izlaupīja valsts īpašumus un dabas bagātības, nežēlīgi izmantoja un radīja neciešamus eksistences apstākļus vienkāršajiem iedzīvotājiem.

Jau "demokrātijas" ieviešanas pirmajos mēnešos mākslīgi radīja masveidīgu bezdarbu – apturēja ražošanas objektu darbu, izlaupīja un izdemolēja faktiski visus smagās un vieglās rūpniecības uzņēmumus (izņemot vienu metalurģisko rūpnīcu, kurai bija ieplānots atbildīgs uzdevums – pārkausējot, neatgriezeniski iznīcināt visu likvidēto ražotņu tehnoloģiskās iekārtas un aprīkojumu).

Tāds pats liktenis piemeklēja praktiski visas fabrikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumus. Iznīcināja arī vairums gaļas un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, piena kombinātus, lauku pienotavas.

Pēc tam likvidēja vairumu pārtikas un pirmās nepieciešamības preču ražotņu – maizes kombinātus, olu ražošanas fermas, visas sērkociņu un visas cukura fabrikas. Izzāģēja milzīgas mežu platības un koksni par grašiem pārdeva ārzemniekiem. Sagrieza lūžņos kuģus. Izlaupīja un iztirgoja visu kaut cik pieejamo krāsaino un melno metālu krājumus – līdz pat elektrolīniju vadiem un lietus ūdens kolektoru restēm.

Nekavējoties iznīcināja aizsardzības sistēmas rūpnīcas, likvidēja karaklausību un izformēja kaut cik kaujas spējīgu armiju. Sāka pārdot ārzemniekiem katrai tautai pašu dārgāko – zemi.

Mafijas pārziņā

Faktiski visa valsts iedzīvotāju apgāde ar pārtikas un rūpniecības precēm kļuva atkarīga no importa piegādēm, kuras kontrolēja tie paši mafiozie grupējumi. Masveidā tika uzslieti saliekamie karkasa tipa "lielveikali", kuros par dempinga cenām tirgoja importētos, ar veselībai kaitīgām vielām piesātinātos un ģenētiski modificētos pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības, faktiski "vienreizējās lietošanai" paredzētās (pārsvarā plastmasas) rūpniecības preces.

Nabadzība, foto no arhīva
© Sputnik / Валерий Мельников

Degvielu, smērvielu un kurināmā piegādi, kā arī to tirdzniecību, nosakot spekulatīvas cenas, kontrolēja mafija.

Sagrāva izglītības sistēmu un devalvēja skolotāja profesiju. Sagrāva veselības aizsardzības sistēmu, ārstu darba apmaksu nostādīja "ārpus likuma".

Vecākās paaudzes cilvēki, saņemot pensiju zem "iztikas minimuma", palika bez medicīniskās palīdzības – nesamaksājot speciālistu konsultācijām astronomiskas summas. Uz daļēji valsts kompensētām ārstnieciskām manipulācijām bija jāgaida daudzi mēneši, bet uz operācijām – pat vairāki gadi. Tāds pats liktenis piemeklēja arī pārējos iedzīvotājus.

Laukos iznīcināja visas algotās darbavietas, likvidēja daudzas skolas, feldšeru punktus, bibliotēkas, veikalus, banku un pasta nodaļas, tautas namus un citu iedzīvotājiem vitāli nepieciešamo infrastruktūru.

Vairākkārtīgi paaugstinot braukšanas maksu, vienlaicīgi daudzkārt samazināja sabiedriskā transporta reisu skaitu starp rajonu pilsētām un lauku apdzīvotajām vietām.

Daži saglabājušies lauksaimniecības produkcijas un piena pārstrādes uzņēmumi, kuri arī atradās mafijas rokās, noteica tik zemas produktu iepirkuma cenas, ka praktiski visas zemnieku saimniecības pārtrauca ražošanu un izputēja.

Laucinieki masveidā meklēja darbu pilsētās, jaunākie un uzņēmīgākie darba meklējumos devās uz ārzemēm, bet vecākie un nespējīgākie, palikuši praktiski bez eksistences līdzekļiem un medicīniskās aprūpes, apmira turpat uz vietas.

Zēla un plauka "prihvatizācija", kuru visai veikli izmantoja bijušā režīma funkcionāri, tā radot pamatu savam legālajam (un ne tikai) "biznesam". Līdzīgā veidā radās arī "baņķieri" un "miljonāri", kuru izvirtušo dzīvesveidu sīki jo sīki "apgaismoja" un slavēja neskaitāmie "glancētie" žurnāli un televīzija.

Praktiski visi masu informācijas līdzekļi  atradās vai nu pašmāju, vai ārzemju mafijas klanu rīcībā, kas tos izmantoja savu savtīgo mērķu īstenošanai un "demokrātisko" vērtību sludināšanai. Paaudžu paaudzēs glabātās un laika pārbaudi izturējušās nacionālās vērtības – tauta, ģimene, cieņa pret sievieti, bērnu audzināšana, uzvedības normas ģimenē, skolā un sabiedriskās vietās tika izsmietas un nozākātas. Visā informatīvajā sfērā valdīja visatļautības, vardarbības, narkomānijas, izvirtības un nesodāmas noziedzības gaisotne.

"Neatkarīga" valsts

Tātad tika izdarīts viss, lai likvidētu gan tautiskumu, gan "valsts" politisko neatkarību, gan ekonomisko patstāvību. Lai šī "valsts" (pagaidām) varētu pastāvēt tikai no lielvalstīm atvēlētajās robežās.

Tātad šis mākslīgais veidojums (saukts par "neatkarīgu valsti") faktiski bija tikai nolietotu automašīnu, lētas un veselībai bīstamas sintētiskās pārtikas noieta tirgus.

Protams, ka aiz jebkuru ievesto plaša patēriņa preču spilgti krāsainā iepakojuma slēpās štancēts, neremontējams plastmasas daikts ar maksimāli īsu kalpošanas laiku, lai pēc iespējas ātrāk tas atkal būtu jāpērk jauns. Un pats galvenais – šīs „valsts” iedzīvotāji kļuva par ārkārtīgi lēta un bezpalīdzīga darbaspēka avotu (faktiski – balto vergu tirgu).

Sākās masveidīga emigrācija – simtiem tūkstoši jaunākie, stiprākie un uzņēmīgākie, sevis un savas ģimenes iztikas meklējumos, devās svešumā.

Autors raksta, ka visi šie notikumi ir atsevišķas grāmatas vērti. Taču tiks darīts viss iespējamais, lai neviens ne tikai tādu grāmatu neizdotu, bet pat neuzrakstītu! Tie, kuri mēģinās tādu grāmatu uzrakstīt, tiks izsmieti un noķengāti. Kas notiks ar sevišķi ietiepīgajiem? Viņi var neuzmanīgi izkrist pa logu, vai nokļūs zem auto riteņiem… Kam tad patiktu lasīt savu nekrologu?

0
Tagi:
nabadzība, ekonomika, Latvija
Pēc temata
Eksperts: Bordāns karantīnā noteikti negarlaikojas - jau Latviju padarījis par PSRS donoru
Iznīcinot PSRS pēdas, Latvija aizskārusi biznesu: Lindermans par latvisko
Kur bijušajā PSRS ir laba dzīve: Latvija izceļas pēcpadomju republikās
KF atsvaidzināja Kariņa atmiņu, kurš apsūdzēja PSRS latviešu diskriminēšanā