Balodis pie  Horālās sinagogas memoriāla

DW: Latvija apvieno leģionāru maršus un Holokausta upuru piemiņas dienu

83
(atjaunots 11:04 05.07.2019)
Latvijā piemiņa par ebreju genocīdu stājas pretī Staļina represiju upuru piemiņai.

RĪGA, 5. jūlijs — Sputnik. Par to, kā vienā un tajā pašā valstī iespējams atzīmēt gan Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu un Leģionāru dienu, vēstures zinātņu kandidāte, Bonnas universitātes pasniedzēja Jekaterina Mahotina pastāstīja portālam DW.

4. jūlijs Latvijā ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Šajā dienā 1941. gadā nacisti un viņu vietējie līdzskrējēji nodedzināja Horālo sinagogu līdz ar tajā esošajiem cilvēkiem.

Tā bija piektdiena. Sinagogā bija liels skaits cilvēku, taču Rīgas ebreji nebija sanākuši svinēt sabatu – viņi meklēja patvērumu no ebreju medniekiem un slēpās sinagogas pagrabos. Turpat ar varu tika sadzīti ielās noķertie ebreji, daudzi no viņiem – bēgļi no Lietuvas un kaimiņu republikām, kuri glābās no nacistu terora. Sinagogā bija aptuveni 500 cilvēki. Visi gāja bojā liesmās. Dzēst ugunsgrēku bija aizliegts.

Protams, ebreju masveida slepkavības, grautiņi, geto bija nacistiskās Vācijas okupācijas politikas elementi. Vēl viena šīs politikas īpatnība – no paša sākuma vācieši rēķinājās ar vietējo iedzīvotāju, padomju varas pretinieku, atbalstu. Nacistu loģika bija vienkārša: ebreji, kā cilvēki, kam bija izdevīga padomju vara, arī bija atbildīgi par represijām Latvijas teritorijā un latviešu masveida deportācijām 1941. gadā, tāpēc teju vai katra patriota pienākums, pēc viņu domām, bija atriebties par cietušajiem.

Nacistiem tas bija ļoti ērti: vietējo ebreju iznīcināšanai nevajadzēja tērēt vērmahta resursus, jo lielu daļu "darba" uzņēmās vietējie iedzīvotāji. Padomju varai pretoties gatavie latvieši apvienojās tādos bataljonos, kā "Pērkonkrusts", Viktora Arāja komanda, kas piedalījās Rīgas sinagogas nodedzināšanā. Viņu darbība nebija spontāna, sakari ar vērmahtu bija izveidoti ilgu laiku pirms okupācijas. Bija vēlme atriebties un priekšstats par to, ka ebreji ir nodevēji, taču, protams, grautiņi un slepkavības nebūtu sistemātiski un masveidīgi, ja nacisti nebūtu pārņēmuši kontroli pār Baltijas valstīm.

"Svešie" starp "savējiem"

Nacistisko Vāciju latvieši nepārprotami uzskatīja par atbrīvotāju, iestāšanos vācu armijā – par iespēju atjaunot neatkarīgas valsts statusu. Vācu tankus sveica ar lielāko prieku, gaidot nacionālo atbrīvošanos. Protams, nacistu propagandai par labu nāca pamatiedzīvotāju masveida deportācijas uz Sibīriju, ko NKVD organizēja 1941. gada jūnijā – neilgi pirms nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS. Atmiņas par šausmīgajiem notikumiem bija pavisam svaigas, naids pret padomju varu, "krievu" un "ebreju" varu bija ļoti liels.

Neatkarīgo Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pievienošana Padomju Savienībai, ko nesa PSRS un Vācijas parakstītais līgums, toreiz dāvāja iespēju izdzīvot vietējiem ebrejiem, jo Baltijas republikas "izrādījās" ārpus nacistiskās Vācijas robežām, kurā ebrejus likvidēja. Apgalvojumu, ka visi ebreji strādāja PSRS labā, ka visi viņi ir komunisti un dzimtenes nodevēji, pastāvīgi izmantoja nacistiskā antisemītiskā propaganda. Ebrejus, kuri dzīvoja Latvijā, visās Baltijas valstīs kopumā, nacistiskā sistēma pat neuzskatīja par vietējiem – ebreji tika apzīmēti kā "svešinieki un kaitnieki ", no kuriem jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk.

Teritorijās, kas iekļāvās PSRS sastāvā pirms 1939. gadam gatavība sadarboties ar vāciešiem un iznīcināt ebrejus bija daudz mazāka nekā, piemēram, Rietumukrainā, Besarābijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Vēsturnieki min dažādus iemeslus. Zināma nozīme bija arī tam, ka teritorijās, kurās padomju vara izveidojās ilgu laiku pirms kara, cilvēki uzskatīja sevi par padomju tautu, un padomju vara negatīvi vērtēja etniskos konfliktus, nostādot "klases" pār "nācijām".

Prātā jāpatur arī starpkaru perioda konteksts: Austrumeiropas valstīs, izņemot Čehoslovākiju, vara bija autoritāra, pie stūres bija daļēji profašistiskas diktatūras. Pie tām piederēja arī Kārļa Ulmaņa režīms Latvijā. Pie tam antisemītisms Baltijas valstīs bija politisks, cieši saistīts ar antikomunistisko un padomju varai naidīgo noskaņojumu. Tas nebija bioloģisks, rasu antisemītisks kā Vācijā.

Upuru konkurence

Atmiņas kultūra Eiropā pārsvarā ir tāda, ka lielākā uzmanība pievērsta nevis "varoņiem", bet gan "upuriem". Uzmanības pievēršana upuriem nodrošina empātiju, emocijas, skumjas. Taču tādas piemiņas ētiskā nostādne nepasargā to no politiskām manipulācijām. Rezultātā bieži vērojama upuru konkurence. Vispārējā līmenī "Holokausta Eiropa" stājas pretī "GULAGa Eiropai".

Tātad Latvijā ebreju genocīda piemiņa stājas pretī Staļina represiju upuru piemiņai, bet tā savukārt nerod atbalstu Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū. Upura stāvoklis un emocionāla pieeja vēsturei neļauj kritiski izvērtēt neveiklus aspektus valsts vēsturē un apzināties atbildību par līdzdalību noziegumos.

Ja mums ir darīšana ar vēsturisko politiku, kuras centrā ir tikai mononacionāls upura tēls, iznāk, ka "savējo" un "svešo" upuru, varoņu un slepkavu dalīšana – tā ir dalīšana pēc tautības. Tāpēc pieminekļi staļinisma upuriem šeit sastopami daudz biežāk un saņem lielāku valsts atbalstu. Jāpiebilst, ka notiek apšaubāmu personāžu glorifikācija, kurus uz Holokausta upuru piemiņu vairāk orientētās Eiropas kopējā kontekstā nav iespējams uzskatīt par varoņiem. Bieži vien tas noved pie skaļām diskusijām par kopējās, Eiropas atmiņas pastāvēšanas izredzēm.

Taču arī vietējā līmenī vairāku kultūru piemiņas konflikta dēļ Latvijā tiek atzīmēti trīs datumi, kas saistīti ar Otro pasaules karu: 16. marts, 9. maijs un 4. jūlijs. 16. martā valstī piemin leģiona kareivjus, kuri karoja SS spēkos. 9. maiju viena daļa iedzīvotāju uzskata par svētkiem, otra daļa – par ilgstošas padomju okupācijas sākuma dienu. 4. jūlijs oficiāli ir Latvijas nogalināto ebreju piemiņas diena – 1941. gada piektdienas piemiņai.

Cik lielā mērā sēru rituāli ietver jēdzienu par latviešu atbildību par noziegumiem un gatavību sākt atklātu publisku dialogu par to? Pēters Esterhāzi teica, ka tikai tieksme pēc postnacionālām, eiropeiskām zināšanām par "mums pašiem – upuriem un bendēm" var izvest no vēsturiskās mitoloģijas un manipulāciju strupceļa.

83
Pēc temata
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu
KF IK iesāka lietu pret sodītājiem no Latvijas par genocīdu 1942.-1943. gadā
Ko par Otro pasaules karu raksta dažādu valstu mācību grāmatās
Muzeja "Ebreji Latvijā" direktors: Cukuram nav vietas Brāļu kapos
Pew Research Center: Baltijas valstīs vērojamas spēcīgas ksenofobijas izpausmes
 Aleksandrs Tihanskis

"ASV atraisa rokas": eksperts par situāciju ar "atvērtajām debesīm"

34
(atjaunots 16:34 22.01.2021)
ASV mēģinājums piespiest sabiedrotos NATO piešķirt visu informāciju par novērošanas lidojumiem jau pēc izstāšanās no Atvērto debesu līguma liecina, ka tās plāno sagraut visu starptautiskas drošības sistēmu, uzskata militārais eksperts.

RĪGA, 22. janvāris – Sputnik. Baltkrievija analizēs situāciju Atvērto debesu līguma jautājumā, paziņoja valsts ārlietu ministrs Anatolijs Glazs. Iepriekš Krievija paziņoja, ka uzsāktas valsts iekšējās procedūras ar mērķi izstāties no ADL. Minska ar satraukumu vēro bruņojuma neizplatīšanas, atbruņošanās un kontroles starptautisko līgumu sistēmas tālāko eroziju, ieskaitot Atvērto debesu līgumu, paziņoja ĀM.

Par to, cik senas ir ADL dalībvalstu savstarpējās pretenzijas un kāpēc Krievijas darbībās nav nekā negaidīta, komentārā radio Sputnik Baltkrievija pastāstīja militārais eksperts Aleksandrs Tihanskis.

"Kad ASV tikai sāka ADL izstāšanās procedūru, tur bija tāda maza "skabarga": ja Krievija paliks, Eiropas valstis, NATO dalībnieki apņemas nenodot informāciju ASV kā valsij, kas no līguma izstājusies. Protams, toreiz par to pasmējās, un pareizi darīja. Tāpēc, ka burtiski pirms 2 nedēļām noskaidrojās, ka ASV ultimatīvā formā pieprasījuši no NATO sabiedrotajiem sniegt informāciju pēc novērošanas lidojumiem," pastāstīja Tihanskis.

Atvērto debesu līgums tika parakstīts 1992. gadā – tas bija viens no pasākumiem uzticības stiprināšanai Eiropā pēc aukstā kara. Tas darbojas no 2002. gada un ļauj dalībvalstīm atklāti savākt informāciju viena par otras bruņotajiem spēkiem un pasākumiem. Līgumā līdz pēdējam laikam piedalījās 34 valstis.

2020. gada maija beigās ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka Savienotās Valstis izstājas no līguma. 21. novembra naktī ASV noslēdza ADL laušanas procedūru.

34
Pēc temata
Krievijas ārlietu ministrs pastāstīja par Atvērto debesu līguma tālāko likteni
"Ignorēja likumu". Kam vajadzīgi ASV izlūkošanas lidojumi Krievijas gaisa telpā
Lavrovs apsolījis stingrus pasākumus, ja ADL dalībnieki nolems iztapt ASV
Kamala Harisa

Pirmā viceprezidente ASV: ģenerālprokurore, kam patīk kedas un kulinārija

27
(atjaunots 12:06 22.01.2021)
Vismaz vienu faktu par Kamalu Harisu zina visi, kas kaut mazliet sekoja priekšvēlēšanu kampaņai Amerikā: pirmo reizi viceprezidentes posteni ieņems sieviete. Kas vēl par viņu zināms?

RĪGA, 22. janvāris – Sputnik. Džo Baidena un Kamalas Harises sejas šogad nokļuvušas uz žurnāla Time apvāka. Redakcija piešķīra prezidentam un viceprezidentam "gada cilvēka" titulu, stāsta Sputnik Baltkrievija.

Daži interesanti fakti no Baidena dzīves sniegti mūsu fotolentē. Tomēr viceprezidentes personība arī ir ļoti interesanta. Kas īsti zināms par sievieti, kas tagad ieņēmusi ASV viceprezidenta posteni?

Uz otru krastu, uz "Melno Hārvardu"

Kamala dzimusi Kalifornijā. Viņas māte ir indiete, tēvs – jamaikietis. Abi viņi bija  emigranti, stāsta ВВС.

Kamala Harisa par savu identitāti runā vienkārši un sevi dēvē par amerikānieti.

Harisa studēja Hovarda universitātē – tā ir viena no interesantākajām augstskolām valstī no vēsturiskā viedokļa. To uzskata par "Melno Hārvardu". Kamala mācījās skolā, kur lielākā daļa bērnu bija baltie – tobrīd sākās skolu desegregācijas programma, tāpēc viņai bija ļoti svarīgi iegūt augstāko izglītību no rasu viedokļa atšķirīgā vietā.

Lai arī viņas tēvs lasīja lekcijas Stenfordā, Kamala devās studēt uz otru krastu.

Prokurore, kam patīk gatavot

1990. gadā Kamala sāka strādāt par prokurora palīgu Alamidas apgabalā savā dzimtajā Oklendā. Viņas specializācija bija noziegumi pret dzimumu neaizskaramību.

2003. gadā viņu ievēlēja par apgabala prokuroru Sanfrancisko. Pazīstama viņa kļuva, kad atteicās pieprasīt nāvessodu par policista slepkavību apsūdzētajam Deividam Hillam. Divi senatori, kā arī toreizējais Kalifornijas štata ģenerālprokurors nosodīja viņas lēmumu. Oklendas mērs pat iniciēja izmeklēšanu – Kamalu turēja aizdomas par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, tomēr nekādus pārkāpumus atrast neizdevās.

Jau 2010. gadā viņa balotējās Kalifornijas ģenerālprokurora postenim. Toreiz viņa apsolīja izmantot augstāko soda mēru un atbalstīt to apelācijas instancē.

Kamala Harisa tika ievēlēta par Kalifornijas ģenerālprokuroru. Viņa bija pirmā sieviete vēsturē, kā arī pirmais afroamerikāņu un vienlaikus dienvidaziātu kopienu pārstāvis, kam izdevies ieņemt šo posteni. Pēc tam Harisu ievēlēja otru reizi.

Tiesa, viņas karjera nav bijusi caurcaurēm saulaina. Ne vienu reizi vien Harisa figurējusi skandālos.

Kopš 2011. gadā viņa ieņēma Kalifornijas ģenerālprokurora posteni, Harisa gandrīz ne reizi nav iejaukusies lietās, kas saistītas ar policijas izdarītām slepkavībām, rakstīja New York Times.

Protestu dalībnieki Oklendā izplatija skrejlapas "Pasakiet Kalifornijas ģenerālprokurorei Kamalai Harisai, lai viņa sauc pie atbildības policistus-slepkavas! Tas ir viņas darbs!"

Tomēr viņas pieeja mainījās. Inaugurācijas runā, stājoties ģenerālprokurora postenī otru reizi, Harisa paziņoja, ka valsts policija saskarusies ar "uzticības krīzi". Līdz savu pilnvaru beigām 2016. gadā viņa ieteica mazliet paplašināt sava ofisa pilnvaras policijas prettiesisko darbību izmeklēšanai.

"Esmu pirmā, taču ne pēdējā"

Vēl Kamalai patīk gatavot ēdienu un dažkārt viņa atsakās no klasiskā politiķa tēla – augstpapēžu kurpes nomaina pret kedām vai krosenēm.

Kamala ne tikai ir pirmā sieviete viceprezidenta postenī – tikai trīs sievietes šim postenim ir balotējušās šim postenim. Starp citu, Kamala tēmēja augstāk – viņa gribēja pārstāvēt demokrātus prezidenta kampaņā, tomēr viņu apsteidza Džo Baidens.

Kamalas Harisas vārdiem vajadzētu iedvesmot daudzas sievietes: "Lai arī es būšu pirmā sieviete šajā ofisā, es nebūšu pēdējā."

27
Tagi:
Džo Baidens, ASV
Pēc temata
"Mani sauc Džo. Džo Baidens": ASV jaunā prezidenta dzīves lappuses
Nelielas cerības: kā mainīsies ASV un Krievijas attiecības
Impīčments Trampam un Baidena inaugurācija: kas notiek Vašingtonā

Lindermans: vakcinācija Latvijā, bērnudārzu slēgšana Rīgā un "ģimenes" problēma

0
(atjaunots 23:42 23.01.2021)
Publicists Vladimirs Lindermans un žurnālists Mihails Gubins pārrunāja aktuālākos jautājumus savā iknedēļas politisko notikumu apskatā.

Vai Latvijas jaunais veselības ministrs Daniels Pavļuts spēs atrisināt vakcinācijas problēmu valstī? Vai tiešām Rīgā vairs nebūs krievu bērnudārzu? Kāpēc valdībā tiek cilāts jautājums par "ģimeni"? Kāpēc Pasaules čempionāta hokejā Minskā ieplānoto maču atcelšana sāpīgāk skar Latviju, nevis Baltkrieviju?
Publicists Vladimirs Lindermans un žurnālists Mihails Gubins pārrunāja aktuālākos jautājumus savā iknedēļas politisko notikumu apskatā.

0
Tagi:
bērni, vakcinācija, Mihails Gubins, Vladimirs Lindermans
Pēc temata
Le Monde publicē slepenu informāciju no Covid-19 vakcīnas apstiprināšanas dokumentiem
Rīgas mērs pastāstīja par gatavību vakcinēties un soda naudām Latvijā
"Bīstama blakusparādība": kā vakcīna pret Covid-19 sagrauj sabiedrību Latvijā
Latvijā atklāta Covid-19 vakcīnu radīto blakņu statistika
Vairāki ārsti saslimuši ar Covid-19 pēc pirmās vakcīnas, vakcinācijas tempi krītas