Protesta akcija izglītības krievu valodā atbalstam Latvijā. 2018. gada 24. februārī, Rīgā

Eiropā aizstāv valsts valodu un nacionālo minoritāšu valodas

28
(atjaunots 16:53 04.03.2019)
Ukraina gatavo valsts valodas likumu, taču par nacionālo minoritāšu valodām tajā nav neviena vārda.

RĪGA, 4. marts – Sputnik. Bijušais Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību Konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs Frančesko Palermo pastāstīja par valodas jautājumu risinājuma metodēm Eiropas valstu likumdošanā intervijā DW.

Pienākums zināt un tiesības izmantot

Vairumam Rietumeiropas valstu nav likuma par oficiālo vai valsts valodu vai arī tām ir tikai daži noteikumi noteiktos likumos. Piemēram, likumos, kuri regulē nacionālo minoritāšu valodas izmantošanu, tiek minēta oficiālā valsts valoda, bez tās funkcionēšanas īpatnību noteikšanas.

Tā, piemēram, Austrijas Konstitūcijas 8. pantā teikts, ka vācu valoda ir valsts oficiālā valoda, un vairs nekas. 2010. gadā Nīderlandes Konstitūcijā ierakstīja pantu, kurš nosaka, ka imigrantiem jāiemācās nīderlandiešu valoda, taču pirms tam valstī nebija nekādu normatīvo tiesību aktu par valsts valodu.

Spānijas Konstitūcijas 3. pantā teikts, ka spāņu valoda ir oficiālā valoda, un katram pilsonim "ir pienākums un tiesības to izmantot". Itālijā vienīgais valsts valodas pieminējums ir Dienvidu Tiroles autonomijas nolikumā, kurā tiek apstiprināts, ka vācu valoda arī ir oficiālā valoda šajā reģionā. Turklāt, civiltiesas un krimināltiesas kodeksā pastāv speciāli noteikumi par citu valodu izmantošanu, izņemot itāļu.

Likumi par valsts valodu, pēc Palermo sacītā, pastāv tikai to valstu likumdošanā, kur valodas jomā pastāv noteiktas problēmas, ir attiecīgi likumi – lielākoties Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs.

Eiropā pastāv arī divu atsevišķu likumu pieņemšanas prakse: par oficiālo valodu un nacionālo mazākumtautību valodu. Piemēram, šādi likumi ir pieņemti Ungārijā.

Šādu praksi pat atbalsta, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO). Taču reālajā dzīvē šo abu likumu starpā var rasties neatbilstības, kuras raisa noteiktas grūtības to skaidrojumā: vai vēlāk pieņemtā likuma normām ir lielāks juridiskais spēks? Vai likums par nacionālajām minoritātēm ir īpašs un, līdz ar to, ir nozīmīgāks par valsts valodas likumu?

Stimuli un atbalsts

Pagājušajā nedēļā Ukrainas Augstākā Rada sāka izskatīt otrajā lasījumā likumu "Par ukraiņu valodas kā valsts valodas funkcionēšanas nodrošināšanu". Tam jāaizvieto 2012. gada rezonanses likumu "Par valsts valodas politikas pamatiem", kurš atzina ukraiņu valodu par valsts valodu, taču faktiski apstiprināja oficiālu divvalodību reģionos, kur nacionālo minoritāšu pārstāvju skaits pārsniedz 10%.

Jaunais likumprojekts regulē ukraiņu valodas kā valsts valodas funkcionēšanu visās sabiedrības dzīves jomās, taču par nacionālo minoritāšu valodu tiesībām tajā nekas netiek sacīts.

Likumprojekts par Ukrainas valsts valodu paredz sodu par tā normu neievērošanu, sākot ar naudas sodu līdz pat cietumsodam. Vai šāda prakse ir ierasta citu valstu valodas likumdošanai?

Atbildot uz šo jautājumu, Frančesko Palermo norāda: "Es zinu dažus precedentus, kad valsts valodas likums paredz sankcijas par tā normu neievērošanu. Tie ir Latvijas, Slovākijas, Tadžikistānas gadījumi. Taču ne vienā no tiem nav teikts par cietumsodu. Starptautiskās organizācijas nemainīgi uzskata šādu praksi par starptautiskiem standartiem neatbilstošu."

Tostarp Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību Konsultatīvā komiteja un EDSO Augstākais komisārs nacionālo minoritāšu lietās atzīmē, ka, kaut arī valstij ir tiesības pastiprināt oficiālās valsts valodas kā nacionālās identitātes veicināšanas līdzekļa aizsardzību, taču tas nevar notikt uz mazākumtautību valodu rēķina. Turklāt, šādas sankcijas neatbilst starptautiskās likumdošanas normām.

Valodas virzībai jānotiek tikai ar stimulu un atbalsta palīdzību.

Ukrainas vara nenosūtīja valsts valodas likumprojekta tekstu Venēcijas komisijai. Taču, pēc Palermo sacītā, tai nav pienākuma to darīt: komisija nav monitoringa iestāde, un valstis vēršas pie tās uz brīvprātīga pamata, meklējot objektīvu tiesisku vērtējumu.

Taču, neskatoties uz saistību trūkumu Venēcijas komisijas priekšā un uz to, ka teksts tai var tikt nosūtīts vēlāk, tomēr pēc ekspertu slēdziena ir jāvēršas pēc iespējas agrāk. Jo vēlāk tas palīdzēs izvairīties no starptautiskās sabiedrības aizrādījumiem, kuri ar lielu varbūtību radīsies sakarā ar tik karstu tematu, kā valodas likums.

28
Pēc temata
Nevēlas iet mācīties par skolotājiem: Latvijas skolas sagaida kadru bads
Krievu valodai Latvijā vairs nav vietas: skolas iztiks bez tās
Kāpēc studenti pērk diplomdarbus, bet vecāki - mājasdarbus
Levits novērtējis skolu reformu: tā pievērsīs bērnus Latvijai