RĪGA, 2. decembris — Sputnik. 1945. gada novembra nogalē sākās Nirnbergas process. Tika tiesāti ne tikai nacistiskie līderi, bet arī visa politiskā sistēma, ideoloģija un militārās organizācijas. Padomju valsts vadītājs Josifs Staļins uzdeva prokuroram S.Rudenko pārstāvēt PSRS šajā tiesas procesā.
Sputnik Mundo sarunājās ar galvenā apsūdzētāja no PSRS puses Romāna Rudenko dēlu, augsta ranga diplomātu Sergeju Rudenko. Viņš pastāstīja par tiesas procesa galvenajiem aspektiem un sava tēva atmiņām, kurš uzņēmās milzīgu atbildību, lai panāktu taisnīgu un bargu tiesu pār fašistu bendēm, asiņaino nacistisko ideju autoriem. Interviju pārpublicējis portāls Sputnik Igaunija.
- Vai Romāns Andrejevičs Rudenko bieži pieminēja Nirnbergas procesu? Vai stāstīja par savām emocijām, bažām?
— Tēvs atminējās Nirnbergas procesa gaitu, lai arī tajos laikos daudz ko nevarēja stāstīt, daudz kas bija aizslepenots.
Taču no maniem jautājumiem tēvam un mūsu sarunām man izveidojās noteikta un precīza aina.
Protams, bija gan emocijas, gan bažas. Tas bija neiestaigāts ceļš. Pirmo reizi tiesas priekšā stājās nevis noziedznieki, bet gan veselas valsts noziedzīgā sistēma.
Protams, bija ļoti daudz neskaidra un nesaprotama, taču mums veidojās līnija, par ko stāstīja tēvs, un mēs tai konsekventi sekojām pašā Nirnbergas procesā.
- Kā tik jauns gados prokurors (Romānam Andrejevičam bija tikai 38 gadi) varēja ieņemt tik augstu posteni?
— Es gribētu uzsvērt divus faktorus: pirmkārt, politisko, jo Ukraina kā Padomju Savienības daļa fašistu agresijas rezultātā cieta visvairāk. Tolaik tēvs bija Ukrainas prokurors. Ideja bija tāda, ka PSRS jāpārstāv cilvēkam, kurš iemieso visvairāk cietušo Padomju Savienības daļu.
Otrs faktors – personība. 1945. gadā noritēja virkne procesu fašistisko grupējumu lietā. Vislabāk pazīstamais process ģenerāļa Oļhovska lietā, kurš vadīja fašistisku grupējumu Sarkanās Armijas aizmugurē, kura vainas dēļ bojā gājuši aptuveni 500 cilvēki, notika 1945. gada jūnijā. Tēvs tika iecelts par prokurora palīgu šajā procesā. Faktiski iznāca tā, ka viņš vadīja apsūdzību un ļoti labi parādīja sevi. Pēc tam Staļins pats nolēma, ka Rudenko jākļūst par galveno apsūdzētāju no PSRS puses Nirnbergas procesā.
- Kādas bija viņa atmiņas par to, kā viņš tikās ar Staļinu?
— Kontakti ar Staļinu bija gan procesa sagatavošanas gaitā, gan tā laikā. Šeit būtu jāpiemin viens no lūzuma brīžiem Nirnbergas procesā, kad tēvs izteica visai neparastu ideju un Staļins to pieņēma.
Vācu aizsardzība, cenšoties attaisnot nacistus, apgalvoja, ka Vācija nav plānojusi uzbrukumu Padomju Savienībai, ka uzbrukums bija preventīva metode atbildei uz it kā gatavotu agresiju no PSRS puses, kas esot izpaudusies Savienības spēku koncentrācijā pie rietumu robežām.
Šajā situācijā ļoti liela nozīme bija feldmaršala Paulusa liecībām, kurš vadīja vācu spēku grupējumu pie Staļingradas un nonāca padomju karaspēka gūstā. Pauluss personīgi piedalījās plāna "Barbadosa" izstrādē par uzbrukumu PSRS un apstiprināja, ka Vācija gatavojusi uzbrukumu ilgi pirms kara.
Nirnbergas aizstāvība pieprasīja viņa personīgu klātbūtni procesā, saprotot, ka tas nav iespējams, jo Pauluss tika uzskatīts par bojāgājušu pie Staļingradas, un Vācijas vadība viņu pat simboliski apglabāja kā varoni, pats Hitlers nesa pa ielu tukšo zārku.
Radās ideja, kuras izstrādāšanā piedalījās tēvs, par to, kā paslepus nogādāt Paulusu Ninrbergā. Viņš pats vadīja Paulusa nopratināšanu Maksavā, un viņam radās iespaids, ka viņš neliekuļoti nožēlo Vācijas valsts noziedzīgo politiku un savas liecības apstiprinās.
Ideja par Paulusa iespējamo nogādāšanu tika ieteikta Staļinam. Viņš deva piekrišanu un piebilda tikai: "Ar jūsu atbildību, biedri Rudenko." Droši vien ir saprotams, ko tas tolaik nozīmēja.
Galu galā Pauluss tika slepus nogādāts Nirnbergā tā, ka par to neuzzināja neviens ārvalstu specdienests. Kad nacistu aizsardzība kārtējo reizi pieprasīja Paulusa personīgu klātbūtni sēdē, padomju apsūdzība – mans tēvs – paziņoja, ka ir gatavs to nodrošināt. Starptautiskā tribunāla priekšsēdētājs Lourenss pavaicāja, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai nogādātu Paulusu Ninrbergā. Atbilde izskanēja kā bumbas sprādziens: "Ne vairāk kā 15 minūtes."
Tēvam tas bija svarīgs brīdis, kad kļūs skaidrs, vai viņš pareizi "nolasījis" Paulusu. Viņš parādījās tiesas zālē un apstiprināja savas liecības par Vācijas iepriekš gatavoto uzbrukumu PSRS. Ar šīm liecībām tika salauzta ilgi gatavotā nacistu aizstāvības līnija. Tas bija viens no lūzuma punktiem Nirnbergas procesā. Staļins pateicās tēvam, un tas bija svarīgākais kontakts ar padomju līderi.
- Par kādiem svarīgiem brīžiem procesā, izņemot Paulusa liecības, stāstīja jūsu tēvs?
— Padomju Savienība iepazīstināja ar dokumentālu filmu par nacistu ļaundarībām PSRS teritorijā, tostarp – par koncentrācijas nometnēm. Tēvs stāstīja, ka pēc filmas beigām zālē vairākas minūtes valdījis klusums. Filma radīja šoku, kad tika parādīts, kā nacisti rāva ārā zobus un matus, tas ir, patiešām – visas šausmas.
Pat nacistu aizstāvība jutās ļoti neērti.
- Kādas attiecības veidojās starp apsūdzētāju valstu delegāciju locekļiem, piemēram, ar amerikāni Robertu Džeksonu?
— Arī par to tēvs stāstīja. Varu teikt, ka vācu aizstāvība izstrādāja rīcības līniju tā, lai cita starpā mēģinātu sastrīdēt uzvarētāju valstu apsūdzētājus. To ļoti labi saprata gan tēvs, gan Džeksons, tāpēc pat spriedzes un konfliktu situācijās viņi atbalstīja labu lietišķu sadarbību.
Bija dažas epizodes, kad attiecības varēja sabojāties. Piemēram, pie "Grand Hotel", kur mita padomju delegācija, tika nogalināts mūsu ierēdnis, kurš pirms nāves pačukstēja: slepkava bija tērpts amerikāņu formas tērpā.
Džeksons nosūtīja tēvam vēstuli: "Mans dārgais Rudenko kungs, dziļi nožēloju notikušo. Tiks darīts viss iespējamais, lai vainīgo atrastu."
Cita epizode bija saistīta ar padomju lidmašīnas ekipāžas sagrābšanu Nirnbergā. Tēvs panāca viņu atbrīvošanu, un Džeksons to veicināja.
Vēl viens gadījums, kura dēļ puses varēja sastrīdēties, notika, kad amerikāņu kareivji izvilka no padomju kravas automašīnas papīrus, lai iekurtu ugunskuru, un sadedzināja tos. Varēja izcelties ļoti nopietns skandāls. Džeksons vērsās pie tēva.
Noskaidrojis lietas apstākļus, Rudenko nolēma, ka nekādā gadījumā nedrīkst pārvērst incidentu par problēmu, jo papīri nebija īpaši vērtīgi.
Viens no galvenajiem uzdevumiem bija nepieļaut, lai kādas pretrunas novestu pie atklātiem publiskiem konfliktiem.
- Nirnbergas procesa laikā amerikāņu žurnālists publicēja rakstu, kurā apgalvoja: Rudenko nošāvis Gēringu tiesas zālē. Kā Romāns Andrejevičs reaģēja uz šo apmelojumu?
— Tēvs pastāstīja, ka šī epizode likusi pasmaidīt, jo tie bija nepārprotami meli, kas tika atmaskoti nākamajā dienā. Raksts bija publicēts amerikāņu avīzē US Stars and Stripes.
Amerikāņu žurnālists pēc tam taisnojās: viņš esot gribējis teikt, ka Rudenko ar savu nopratināšanu "nošāvis" Gēringu.
- Ko pasaulei mācīja Nirnbergas process?
— Nirnbergas process ir piemērs tam, kā starptautiskā sabiedrība apvienojās pret kopējo ienaidnieku – fašismu. Neskatoties uz visām grūtībām, pasaules vadošās valstis uzstājās no gandrīz vienotām pozīcijām, nacisms tika nosodīts kā klase.
Mūsdienu pasaulē mums ir jauns kopīgs ienaidnieks – terorisms. Terorismam un fašismam daudz kas ir kopīgs, piemēram, tas, ka tiek tīšām ignorētas starptautisko tiesību normas, ignorēta morāle un cilvēka dzīvības vērtība.
Nirnbergas procesa mācību būtu iespējams izmantot valstu un tautu apvienošanai pret terorismu. Savulaik prezidents Putins teica, ka terorismu iespējams uzvarēt, tikai apvienojot visas pasaules pūles.
- Ko jūs, kā augsta ranga diplomāts, domājat par to, ka mūsdienās Rietumi bieži vien mazina PSRS lomu uzvarā pār fašismu?
— Ņemot vērā vispārējo politisko situāciju pasaulē, tas nepārsteidz. Patlaban mums sākusies konfrontācija vairākos virzienos, tostarp tiek mazināta PSRS loma uzvarā pār fašismu, izvirzītas tuvredzīgas idejas par Nirnbergas procesa rezultātu pārvērtēšanu.
Ņemot vērā Krievijas un rietumvalstu attiecību saasināšanos, es uzskatu, ka uz to vajadzētu reaģēt iecietīgi un aizstāvēt savu viedokli, ja rodas iespēja. Novērst to nav iespējams, bet reaģēt vajag mierīgi, jo fakti ir un paliek fakti.
