Operācijas "Taifūns" gaitā hitlerieši plānoja ar Duhovščikas (3. tanku grupa), Roslavļas (4. tanku grupa) un Šostkas (2. tanku grupa) rajonos koncentrēto lielo grupējumu spēcīgu triecienu ielenkt Sarkanās Armijas pamata spēkus, kuri piesedza Maskavu, un iznīcināt tos Brjanskas un Vjazmas rajonos, bet pēc tam strauji apiet Maskavu no ziemeļiem un dienvidiem un ieņemt galvaspilsētu.

Tomēr PSRS armija nepieļāva pretinieka plānu īstenošanos. "Izšķirošajā gada kaujā" – tā to nosauca Hitlers – vācu spēki zaudēja. 1941. gada 5. decembrī Sarkanā Armija pārgāja pretuzbrukumā visā frontē pie Maskavas, īstenoja virkni sekmīgu frontes uzbrukuma operāciju un atsvieda ienaidnieku par 150-300 kilometriem no galvaspilsētas. Maskavu ieņemt neizdevās.

Kā tas notika? Par to stāsta mūsu video.

RĪGA, 15. maijs — Sputnik, Zinaida Juškeviča. Pēc Latvijas iestāšanās ES ķilavu zvejas kvotas samazinājās trīskārt, un dažu gadu laikā tās Latvijai atņems pavisam, domājams, par labu Dānijai, kas ekskluzīvam produktam (šprotēm) paredzētās izejvielas izmanto plaša patēriņa preču (zivju miltu) ražošanai. Tā uzskata Krievijas uzņēmējs un inženieris Igors Krupņiks.

Septiņpadsmit gadus viņš strādāja pie Liepājas zivju konservu rūpnīcas, pārcieta "benzopirēna", finanšu un ekonomisko krīzi, bet kļuva par "banku tīrīšanas" un maksātnespējas administratoru nevaldāmās alkatības upuri. 2020. gada 1. septembrī viņš ražotni slēdza.

Radio Baltkom ēterā uzņēmējs atklāja, kā tika izlaupītas viņa izveidotās rūpnīcas. Ar "naudas atmazgāšanas apkarošanas" saukļiem strādājošos uzņēmumus metodiski iznīcināja maksātnespējas administratori. Tos uzņēmējs salīdzināja ar tārpiem, kas grauž Latvijas ekonomiku no iekšienes.

Alkatīgie administratori

Kā par nelaimi, Krupņikam bija attīstībai ņemti kredīti "Trasta komercbankā". Kad tika atņemta licence aizdomās par "naudas atmazgāšanu" (tiesa to vēl aizvien nav pierādījusi), finanšu iestādē ieradās administratori, un viņi sāka plosīt klientus gabalos. Par 500 tūkstošiem eiro, kas saņemti saskaņā ar eirofondu programmu, Krupņiku ierakstīja bankas kreditoru sarakstā un citu nenodrošinātu kreditoru rindā. Un pieprasīja atmaksāt 1,1 miljonu eiro no uzņēmuma, kam piederēja 500 tūkstoši.

© Sputnik / Sergey Melkonov

Izsole bez pieteikumiem: kā pārdos Liepājas lielākā šprotu ražotāja mantu

Uzsvērsim: runa nebija par ārzonu, bet gan par lielu ražotni Latvijā – "Kolumbija Ltd" ar 450 darbiniekiem, bet "finanšu remonta" organizatori tādam gadījumam izņēmumu neparedzēja.

"Neviens nedomāja veikt nekādas ieskaites, - teica Krupņiks. – Radās iespaids, ka nav jēgas cīnīties, taču manā pusē nostājās Liepājas mērs Uldis Sesks un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Viņi vērsās bankā "Citadele" ar lūgumu izskatīt jautājumu par manu ražotņu finansēšanas pārņemšanu, un kredītu komiteja pieņēma pozitīvu lēmumu. Taču, kad iesniedzu papīrus administratoram Mārim Sprūdam, viņš pajautāja: "Bet kas man no tā būs?" Savas intereses skaitļus viņš neiezīmēja, it kā nav pamata apsūdzēt viņu par izspiešanu, taču pārkreditēšanas darījums tika izjaukts."

Saskaņā ar dažādām "Trasta komercbanka" "finansiālā remonta" epizodēm Māris Sprūds un viņa kolēģis Ilmārs Krūms ir aizdomās turamie kriminālprocesā. Kad viņi tika aizturēti, bankā parādījās jauna personība – Armands Rasa. Šī gada janvārī viņš paziņoja, ka atradis pircēju Liepājas zivju rūpnīcas mantībai.

Pēc papīriem īpašums maksā 10,5 miljonus, izsolīts tika par 3,8 miljoniem, taču pircēju nebija. Tagad darījuma summa netiek izpausta, tomēr Krupņikam zināms – tā ir vismaz uz pusi mazāka par to, ko savulaik piedāvāja "Citadele", - 5 milj. eiro. Tātad no administratoru alkatības cietuši bankas kreditori, kuri tās parādu apmaksai saņems mazāk naudas.

Trīs resursi

Tomēr līdz 2020. gada vasarai Igors Krupņiks cīnījās par ražotnes dzīvotspēju. Zivis bija iepirktas, kadri bija gatavi atgriezties cehā. Tomēr 1. augustā sarunā ar Armandu Rasu noskaidrojās, ka administrators ir gatavs ļaut rūpnīcai pastrādāt vienu vai divus mēnešus nevis gadu, kā plānoja direktors. Viens vai divi mēneši ražošanai – tā ir ņirgāšanās, šķita Krupņikam. Galu galā viņš "atstāja atslēgas zem kājslauķa".

© Sputnik / Sergey Melkonov

Atsākt darbu: kurš iegādāsies šprotu rūpnīcu Liepājā

Taču arī tas vēl nav viss: alkatīgi lielās lietās, administratori izrādījās alkatīgi arī sīkumos. Viņi nodarīja uzņēmumam nelabojamu organizatorisku kaitējumu.

"Atstāju rūpnīcu pilnā kārtībā, gatavu darbam, nospied tikai pogu un laid vaļā, - apliecina uzņēmējs. – Taču, lai iekārtas darbotos, vitāli svarīgs tāds īpašs darba resurss, kā mehāniķi. Es lūdzu Armandu Rasu iekļaut viņus rūpnīcas apsardzē, lai saglabātu ražotnei. Viņš atbildēja, ka viņam ir sava apsardzes firma un tādi pakalpojumi viņam nav vajadzīgi. Tad es viņam taisni acīs teicu: "Tu tak esi valsts darbinieks, tev jārūpējas par valsts interesēm, kāpēc tad tu tās neaizstāvi?"

Mehāniķus atlaida, viņi iekārtojušies darbā citās rūpnīcās, un tagad būs daudz grūtāk palaist iekārtas.

Ar kadriem Liepājā ir grūti. Krupņiks ironizēja: kad sāka atjaunot rūpnīcu, viņa galvenais resurss bija "KB-45" (krievu bāba, 45 gadi), bet 17 gadu laikā nekas nav mainījies, tāpēc tagad resurss jānosauc "KB-62". Jaunieši aizbēguši, inženieru nav.

Kadri ir viens no trim galvenajiem resursiem, kas vajadzīgi sekmīgai ražošanai, ir pārliecināts uzņēmējs. Pārējie – tirgus un izejvielas. Krievijas tirgu, kur pārstrādātāji Latvijas pārdeva divas trešdaļas produkcijas, politiķi sekmīgi aprakuši. Taču ne tikai tāpēc vien sarūk "Latvijas brenda" ražošana.

"Baltijas jūra ir tukša, tur vairs nav, ko ķert," biznesmenis komentēja lēmumu samazināt zvejas kvotas, aizbildinoties ar ekosistēmas saglabāšanu un cīņu ar dioksīna piesārņojumu. Ja Dānijai ievajadzēsies lielāka izejvielu bāze zivju miltu ražošanai, ķilavas Latvijai pavisam atņems.

Zelta zivtiņa

Taču tas nenozīmē, ka zivju pārstrādei perspektīvu nav. Krupņiks tās izmēģinājis – radīts eksperimentāls zivju audzētavas cehs, kur audzē stores, foreles, Āfrikas samu.

© Sputnik / Sergey Melkonov

Latvijai neizdevās atstāvēt savas tiesības ķert mencas Baltijas jūrā

"100 tonnas gadā – tas nav nekas, rūpnieciskam mērogam vajadzīgi vismaz 5 tūkstoši tonnu gadā, - atzina Krupņiks. – Jūras resursi visā pasaulē izsīkst, zivju cena pasaulē aug, bet Latvijā ir papilnam upju, ezeru, dīķu. Tie neko nemaksā. Ir labi pārvaldnieki, saglabājusies šāda tāda zinātniskā bāze. Akvakultūra – tā ir perspektīva gadu desmtiem, pat elektroenerģijas augsto cenu fonā valstī ar neprātīgu "zaļās" enerģijas iepirkuma obligāto komponenti (bēdīgi slaveno OIK). Attīstībai vajag vien valsts gribu, atbalstu nozarei, taču tā nav."

Tātad zivis nav Latvijas profils? Kāpēc, ja zivis dzīvo ūdenī, kura valstī ir papilnam?

Krupņiks ir pārliecināts: padarot zivju audzēšanu par prioritāru nozari, Latvija var kļūt par otro Norvēģiju, piegādājot Eiropas un pasaules tirgum kvalitatīvas saldūdens zivis, no storēm līdz karpām. Tāda varētu būt gudra, novatoriska ražošana, par ko sapņo premjerministrs Kariņš (ja jau šprotes ir negudra).

450 darba vietas, desmitiem jaunu eksporta tirgu no Eiropas līdz Austrālijai, jauni uzņēmumi – zivju audzētavas un krabju nūjiņu ražošana. Ar to nepietika, lai saglabātu Liepājai un Latvijai nozīmīgu zivju pārstrādes rūpnīcu ar simt gadu vēsturi. Tās glābējs saņēma vilšanos, nevis pateicību, Latvija viņam pat nedeva pastāvīgu uzturēšanās atļauju, kur nu vēl pilsonību.

Pērn Krupņiks devās uz Izraēlu. Tur, tiklīdz ieradies, viņš saņēma pasi, atbalsta līdzekļus un ierosinājumu stāties lielas rūpnīcas vadībā. Viņš iebilda, ka "direktora kandidāts" nepārvalda ivritu, viņam attrauca: "Pie mums smadzenes vada mēli, nevis mēle – smadzenes." Izraēlai ir svarīga viņa pieredze pārvaldē un inženiertehniskā izglītība, ko apstiprina Žukovska vārdā nosauktās Gaisa kara akadēmijas tehnisko zinātņu doktora kandidāta diploms.

© Sputnik / Sergey Melkonov

Valsts atbalsta vietā aizlika kāju priekšā: slēgta Liepājas zivju konservu rūpnīca

Pēc paraduma viņš par Latviju stāsta "pie mums", "mēs" un apgalco, ka Latvijas diaspora Izraēlā sasniedz vairāk neka 30 tūkstošus cilvēku, kuri mīl savu mazo dzimteni un gribētu tai palīdzēt.

"Valstij vajadzīgs mērķis un finansiāli ekonomiskā programma. Par to, kā tas strādā, liecina Taivānas, Singapūras, Izraēlas, Īrijas piemēri, kas 30 gadu laikā pacēlušās virsotnēs no mīnusiem. Padomju Savienībā Latvija bija līderis, Eiropas Savienībā tā klumburo astē, un rodas iespaids, ka tā pastāvēs, kamēr šis valstsveidojums būs vajadzīgs Briselei kaut kādiem politiskiem uzdevumiem, - saka Krupņiks. – Tomēr es ticu, ka Latvijas iedzīvotāji gribēs paši vadīt savu valsti tās labumam. Paskat, Īrija ilgus gadus bija sugas vārds, bet tagad plaukst un zeļ, un jaunieši turp atgriežas. Mazās valstis var būt ļoti elastīgas. Tātad būtu pāragri vilkt krustu pāri Latvijai."