RĪGA, 10. februāris — Sputnik. Publicists Lato Lapsa negatīvi novērtēja Latvijas valdības darbību un konstatēja, ka pašreizējā situācijā valsti daudz labāk pārvaldītu tā saucamie oligarhi – bijušais premjers Andris Šķēle vai Ventspils mērs Aivars Lembergs.
"Ir tāds nepatīkams skats, kad vistai nocērt galvu, un viņa vēl kaut kur skrien, streipuļo, kur kājas nes, kaut arī galvas viņai vairs nav, un attiecīgi viņa neko domāt nedomā. Šādu skrējienu mēs redzam kopš pagājuša gada skrējiena Latvijas valdības izpildījumā," Lapsa konstatēja programmā "Preses klubs" telekanālā RīgaTV24.
"Vārdā nenosauktu ekspertu atzinumus tur var atrast desmitiem, bet veselā saprāta dzirksti tur atrast nevar, jo tādas tur vienkārši nav. Mēs redzam, kā lēmumi ir pieņemti Veselības ministrijā: sanāk kaut kādi cilvēki, viņus kaut kur pasauc, paaicina, viņi sanāk kopā, kaut ko parunā, neviens neko neprotokolē, pieņem kaut kādus lēmumus, kas nav uz papīra uzlikti, un pēc tā nākas dzīvot visai valstij!" atklāja publicists.
Pēc Lapsas domām, ir vienkāršs paņēmiens, kā novērtēt pašreizējos ministrus ar Kariņu priekšgalā.
"Iedomājieties, ka jums ir mazs ģimenes uzņēmums. Un tagad paskatieties uz valdību un pasakiet, kuru no šiem cilvēkiem jūs, būdami pie vesela saprāta un rūpējoties par savu ģimenes uzņēmumu, jūs ieliktu vadīt savu ģimenes uzņēmumu?" norādīja Lapsa.
Taujāts, kas varētu vadīt valdību, publicists atklāja visnotaļ negaidītu viedokli.
"Visi zina, ka es neesmu ne Andra Šķēles, ne Aivara Lemberga cienītājs, tieši otrādāk, bet mums nav paveicies, ka kāds no viņiem līdzīgiem cilvēkiem šo te gadu nav bijis premjera krēslā. Tad daudz kas būtu citādāk. Mēs esam daudz ņirgājušies par tekstiņu par Andri Šķēli, kas sadomāja valsti vadīt kā uzņēmumu, bet mums ļoti būtu derējis premjers, kurš šo gadu valsti vadītu kā uzņēmumu," viņš atzina.
Jāpiebilst, ka 2008. gadā Lato Lapsa publicēja Andra Šķēles darbībai veltītu grāmatu ar daiļrunīgu nosaukumu "Kampējs".
RĪGA, 23. februāris — Sputnik. Latvijas rezolūcijas par Krieviju un Baltkrieviju neko nemainīs, Rīgai ir jārisina savi iekšējie jautājumi, jo problēmu sakrājies daudz, paziņoja Saeimas deputāts, partijas "Likums un kārtība" dibinātājs Aldis Gobzems radio Baltkom ēterā. Savu viedokli viņš pauda, komentējot Saeimas lēmumu Alekseja Navaļnija lietā.
4. februārī Saeima pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija aizturēšanu un sprieduma pasludināšanu, kā arī pieprasīja viņu atbrīvot. Rezolūciju atbalstīja 65 deputāti, 26 politiķi balsojumā nepiedalījās.
20. februārī Saeimas Eiropas lietu komisija aicināja Briseli paplašināt pieņemtās sankcijas pret Krieviju, pamatojot lūgumu ar Alekseja Navaļnija "vajāšanu", kas it kā sākusies Krievijā.
Komentējot parlamenta lēmumu, Gobzems paziņoja, ka Latvijai vajadzētu ieņemt neitrālāku pozīciju attiecībā pret citu valstu problēmām un vairāk risināt pašai savus iekšējos jautājumus.
Politiķis konstatēja, ka valstij jāķeras pie iekšējām lietām un jāļauj Krievijas un Baltkrievijas tautām pašām risināt savas. Pēc viņa domām, Saeimas rezolūcija neko nemainīs, un Latvijai kā mazai valstij jābūt neitrālākai.
Viņš atgādināja, ka Latvijas politiķiem jārūpējas par Latvijas uzplaukumu, nevis jāštancē rezolūcijas.
Politiķis atzina, ka vēlas dzīvot bagātā Latvijā, kur cilvēki var pelnīt un labi dzīvot – pēc viņa domām, valsts jebkurā gadījumā nevar atrisināt citu valstu problēmas, lai kā to gribētos. Viņš atklāja, ka arī pats nepiekrītot daudz kam citās valstīs, taču problēmas pašu mājās ir pārlieku nopietnas, un nevar tās ignorēt.
Janvārī Aleksejs Navaļnijs atgriezās Krievijā no Vācijas. Tiesa februāra sākumā nolēma nomainīt viņam par krāpšanos piespriesto nosacīto sodu pret reālu brīvības atņemšanu uz 3,5 gadiem kolonijā, saskaņā ar KF Federālā sodu izpildes dienesta ieteikumu, ņemot vērā nosacītā soda režīma ļaunprātīgus pārkāpumus no sodītā puses. Navaļnija nosacītās sodāmības saistītas ar vairāk nekā 16 miljonu rubļu izšķērdēšanu ("Kirovļes" lieta) un vairāk nekā 30 miljonu rubļu nolaupīšanu ("Iv Roše" lieta). Navaļnijs neatzīst sevi par vainīgu nevienā lietā un apgalvo, ka viņu vajā politisku iemeslu dēļ.
Tāpat pret Navaļniju ierosināta krimināllieta par apmelošanu. Izmeklēšanas dati liecina, ka viņš publicējis sociālajos tīklos video ierakstu, kurā piedalās Lielā Tēvijas kara veterāns Ignats Artjomenko, un nāca klajā ar nepārprotami melīga rakstura komentāriem, kas nomelno kara dalībnieka godu un cieņu. Tiesa atzina Navaļniju par vainīgu un piesprieda soda naudu 850 tūkstošu rubļu apmērā.
Iepriekš ārvalstu politiķiem, kuri komentēja situāciju ar Navaļniju, Krievijas Ārlietu ministrija ieteica cienīt starptautiskās tiesības un risināt savās valstīs esošās problēmas un atzīmēja, ka Rietumu politiķu izteikumi ir līdzīgi, gluži kā nokopēti. Kremlis paziņoja, ka nedomā uzklausīt izteikumus par Navaļniju, kas skan no ārvalstīm.
RĪGA, 23. februāris — Sputnik. Krievijas un Baltijas valstu dialoga sakārtošanas perspektīvas nav saskatāmas, taču Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ietekme ES nav tik liela, lai tās varētu panākt attiecību pilnīgu saraušanu ar austrumu kaimiņu, intervijā Baltnews konstatēja Maskavas valsts starptautisko attiecību institūta Starptautisko pētījumu institūta Eiropas pētījumu centra vadošais zinātniskais līdzstrādnieks Vladislavs Vorotņikovs.
Politologs uzskata, ka Eiropas Savienība uzklausa Baltijas valstu viedokli par attiecībām ar Krieviju, ņemot vērā zemo ekspertīzes līmeni šajā jautājumā. Vorotņikovs atgādināja, ka Eiropas mediju pirmajās slejās Krievija nonāk tikai asu ārpolitisko notikumu periodā. Tādos brīžos Baltijas valstis sekmīgi piesaista uzmanību uz skaļu izteikumu rēķina.
"Apstākļos, kad pieaug informācijas plūsmu intensitāte, bet kritiskās domāšanas, erudīcijas un vienkārši izglītības līmenis vispārēji krītas, vai tad kāds brīnums, ka šie izteikumi lieliski iederas sen un pamatīgi saknes laidušās politiskās rusofobijas fonā?" politologs retoriski apjautājās.
Viņš uzsvēra, ka runa nav par Rietumu intelektuāļiem, zinātniekiem un uzņēmējiem, kuri sadarbojas ar Krieviju, jo viņu viedokli Eiropā diemžēl neuzklausa gandrīz nemaz.
Pie tam viņš neuzskata, ka Baltijas valstis būtu tik ietekmīgas Eiropas Savienībā, lai panāktu pilnīgu attiecību saraušanu ar Krieviju.
"Lai arī tādi lēmumi ES tiek pieņemti vienprātīgi, tomēr tos apsver un ierosina Eiropas integrācijas lokomotīves, nevis mazās valstis," paskaidroja Vorotņikovs.
Viņš nesaskata būtiskas perspektīvas Baltijas valstu un Krievijas dialoga sakārtošanai, un runa nav tikai par XX gadsimta dziļajiem vēsturiskajiem aizvainojumiem, kas likti Baltijas valstu politikas pamatā, bet arī par politiķu nevēlēšanos meklēt saskarsmes punktus un attīstīt attiecības.
"Tagad populāri ir pētījumi par vēsturisko atmiņu un tās ietekmi valstu mūsdienu politikā, pārsvarā Austrumeiropā. Taču atmiņas politikai līdzās jābūt arī aizmirstības politikai. Ja tāda ir politiķu griba, viņi ir pietiekami gudri un vēlas kopīgu attīstību nākotnē," uzsvēra politologs.
Vienlaikus viņš atzīmēja arī dažus pozitīvus aspektus attiecībās, piemēram, pragmatisko pārrobežu sadarbību un gandrīz depolitizēto kultūras jomu.
"Tomēr domāju, ja Krievijas daļa pasaules IKP pieaugtu, piemēram, līdz 6-8%, interese par dialoga depolitizāciju gan Baltijas valstīs, gan visā ES būtu daudz lielāka. Taču tā jau ir pavisam cita tēma," piebilda Vorotņikovs.
Iepriekš vēstīts, ka Eiropas Savienības ārlietu ministru tikšanos, kurā plānots apspriest jaunas sankcijas pret Krieviju, ierosināja tieši Baltijas valstis, kas turpina lobēt jaunus ierobežojošos pasākumus.
Zoologs, producents, televīzijas raidījumu vadītājs Oss Arutjuņans kopš bērnības bija pārliecināts, ka savu dzīvi saistīs ar dzīvniekiem. Intervijā Olgai Cinskai, ko publicēja portāls RIA Novosti, viņš pastāstīja par dažādu dzīvnieku nosaukumu izcelsmi, kāpēc Spāniju dēvē par Trusīšu zemi, kā arī par vārda "Arktika" nozīmi.
- Visu bērnību pavadīju ar Džeralda Darela, Igora Akimuškina un Daianas Fosijas grāmatām. Mājās mums bija plaša bibliotēka – to kolekcionēja vecāki. Tajā bija ļoti daudz grāmatu par dzīvniekiem. Sešu vai septiņu gadu vecumā es lasīju šos autorus un, manuprāt, būtu bijis dīvaini, ja es neiemīļotu dzīvniekus. Es tos iemīļoju tā, ka jau toreiz nolēmu saistīt ar viņiem savu dzīvi. Tā es kļuvu par zoologu.
Mūsu ģimenē dzīvo pundurpinčers un leoparga gekons.
Tā ir ķirzaka, par ko ļoti viegli parūpēties, toties tā katru dienu iepriecina ar savu "firmas" smaidu.
Mani vienmēr ir interesējusi paleolingvistika – zinātne, kas pēta migrāciju un valodas attīstību. Tā cieši saistīta ar to, kā cilvēks ceļoja, iepazina jaunas zemes. Viņam līdzi migrēja arī valoda.
Ierodoties kādā jaunā vietā, cilvēks sastapa jaunus dzīvniekus.
To nosaukumi izrādījās "aizlienēti" no šīs konkrētās vietas. Tātad iespējams izsekot, kā dzīvnieks "ceļojis" no vienas tautas pie otras.
Klasisks piemērs – lācis.
Tas ir draudīgākais un lielākais plēsonis kopš paleolīta laikiem. Senā indoeiropiešu valodā lāci sauc "ark". Valodu migrācijas laikā nosaukums mainījās. Krievzemē parādījās "медведь" – medus zinātājs, meža ļaunais gars, ko labāk lieku reizi nepieminēt. Taču pie tam saglabājās Arktika – "lāču zeme". No šī vārda cēlies arī zvaigznes nosaukums – Arkturs, kas atrodama Lielā Lāča zvaigznājā.
Pie tam daži dzīvnieki "nēsā" nepareizus ģeogrāfiskos nosaukumus.
Pats amizantākais piemērs ir čehu papagailis (viļņainā papagailīša paveids). Tam nav nekāda sakara ar Čehiju. Šī suga radusies Lielbritānijā, tomēr importēta caur Čehiju.
Austrālijas aitu suns ausijs patiesībā nemaz nav cēlies Austrālijā.
Tā ir Amerikā cēlusies suņu suga, parādījusies, krustojot Bernes suņus un basku aitu suņus, ko savukārt ieveda no Austrālijas.
Akvārija zivtiņa – Odesas barbuss ir cēlusies no Mjanmas (Birmas).
Taču to ieveda caur Odesas ostu.
Bulgārijas pipari nemaz nav radušies Bulgārijā.
To dzimtene ir Amerika. Vispirms tos ieveda Portugālē, pēc tam – Turcijā. Tikai vēlāk tas nokļuva saulainajā Bulgārijā.
Starp citu, pastāv pat ar veselu valsti saistīts kuriozs. Senos laikos feniķieši ieradās pie Pirenejas pussalas krastiem. Tur viņi ieraudzīja milzum daudz trušu. Šos grauzējus feniķieši dēvēja par "španim". "I-španim" feniķiešu valodā – "Trušu krasts".
Tā Spānija kļuva par Trušu zemi. Tomēr jāpiebilst, ka tie nemaz nebija truši – tie bija damani, trušiem mazliet līdzīgi grauzēji no Āfrikas.