Retro automobiļi, foto no arhīva

Deputāts aicina latgaliešus ņemt rokās siena dakšas

84
(atjaunots 18:05 05.10.2020)
Latvijas valdība grasās ieviest valstī "nodokli par nabadzību" un likt lietotu automobiļu autoīpašniekiem samaksāt par to, ka viņiem nav pieejamas jaunas mašīnas.

RĪGA, 5. oktobris – Sputnik. Daugavpils pilsētas domes deputāts Mihails Lavrenovs ("Saskaņa") vērsās pie Latgales iedzīvotājiem ar aicinājumu ņemt rokās siena dakšas un iet uz Rīgu.

Par deputāta dusmu iemeslu kļuva Ministru kabineta iecere no 2021. gada 1. janvāra ieviest nodokli par vieglo automobiļu reģistrāciju ar mērķi novērst veco un ekoloģiski kaitīgo vieglo mašīnu reģistrāciju Latvijā.

Pagājušajā nedēļā Latvijas "Auto asociācijas" prezidents Andris Kulbergs paziņoja RigaTV24  raidījumā "Preses klubs", ka tādējādi cilvēkus māna, piesedzoties ar rūpēm par ekoloģiju. Piemēram, kļūdainas CO2 aprēķina kārtības dēļ, par 17% nodoklis pieaugs arī jauniem automobiļiem.

Asociācija aprēķināja, ka valsts ar šī nodokļa palīdzību gadā iekasēs par 24 miljoniem eiro vairāk, nekā līdz šim. Visvairāk tiks "sodīti" importēto dīzeļdzinēja automobiļu īpašnieki.

Saskaņā ar Lavrenova aprēķiniem, atsevišķos gadījumos nodokļa apmērs automobiļa reģistrācijai būs 3,5-5 reizes augstāks, nekā Lietuvā un Igaunijā.

"Jūs, velns parāvis, nopietni? Jūs tur pie sevis Rīgā valdībā reāli domājat, ka vairums Latvijas iedzīvotāju brauc ar dīzeļdzinēja automobiļiem, kas ir vecāki par 5 gadiem, tāpēc, ka viņiem tas patīk? Domājat, katrs, piemēram, Latgales iedzīvotājs var nopirkt sev elektromobili, taču tīri iedzimta nerātnuma pēc pērk sev sasistu 2005. gada izlaiduma dīzeļdzinēja "busiņu" vai džipu?

Vai jums neienāk prātā tik acīmredzama doma, ka tauta sev pērk vecas mašīnas, jo nevar atļauties nopirkt jaunas, un vēl jo vairāk elektromobiļus, kuri maksā "tik vien" 3-4 reizes dārgāk par parastu jaunu (!) auto?! Kā var reāli cerēt, ka, ja uzskrūvē nodokli, tad Latvijas iedzīvotāji "pārdomās" un nekavējoties pārsēdīsies uz "Teslām"? Kuru, jāsaka, neviens daugavpilietis dzīvē vēl nav redzējis, es pat nerunāju par lauku iedzīvotājiem," uzrakstīja Lavrenovs savā Facebook lapā.

Deputāts atgādināja, ka vidējais Latvijas autoparka vecums sastāda 13,8 gadus. Praktiski visi automobiļi no Latvijā reģistrēto skaita jau ir aizliegts vai arī tuvākajā laikā tiks aizliegts izmantot Eiropā.

"Šīs mašīnas tauta pērk ne aiz labas dzīves! Bet gan tāpēc, ka nevar atļauties nopirkt citu! Paceļot nodokli "veciem" auto, jūs faktiski sodāt cilvēkus par nabadzību, kuri jau tā knapi spēj balansēt uz nabadzības robežas. Latvijas valdība ievieš sava veida know-how - "nodoklis par nabadzību": nevari nopirkt Teslu, maksā par to, ka nevari!" pauž sašutumu Lavrenovs.

Savu publikāciju viņš pabeidza ar ierosinājumu doties uz Rīgu ar veciem automobiļiem un ar siena dakšām, un pievienoja tā saucamās 1920. gada "Dakšu sacelšanās" fotogrāfiju.

"Tā kā, dārgie latgalieši, velciet ārā savus miljonus un nekautrējieties dzīvot labi! Siena dakšas, cita starpā, arī varat paķert līdzi… Varbūt ir laiks aiziet vai aizbraukt ar jūsu vecajām mašīnām līdz Rīgai un pateikt paldies "gādīgajiem" ministriem? Kā agrāk teica - "jums nav ko zaudēt, izņemot savas ķēdes"!" pabeidza savu revolucionāro aicinājumu deputāts.

Raksta tapšanas laikā ar publikāciju bija padalījušies vairāk nekā 700 reizes.

84
Tagi:
nodokļu reforma, Latvija, deputāti, Daugavpils

Aptaujai par Latvijas neatkarību 30. Kāpēc daudzi krievi balsoja pret?

11
(atjaunots 16:40 05.03.2021)
Par valsts neatkarību sarīkotās aptaujas rezultāti deva ieganstu krievvalodīgo diskriminācijai par to, ka viņi neatbalsta jaunās varas kursu, taču viņu lēmums ir saprotams: krievvalodīgajiem nebija ilūziju par to, kāds liktenis viņus gaida neatkarīgajā Latvijā.

RĪGA, 5. marts — Sputnik, Andrejs Solopenko. Pirms trīsdesmit gadiem, 1991. gada 3. martā, toreizējās Latvijas PSR teritorijā notika aptauja par tās neatkarību. Aptaujas rezultāti lika pamatus tagadējai nacionālajai politikai pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Paši krievvalodīgie pārsvarā labi noprata, kāda nākotne iespējama. Līdz ar to saprotama viņu izvēle minētajā jautājumā.

Nacionālā plaisa

Republikas iedzīvotājiem ierosināja atbildēt uz jautājumu par to, vai viņi atbalsta demokrātisku un neatkarīgu Latviju. Aptaujā varēja piedalīties visi iedzīvotāji no 18 gadu vecuma, kuru pasē bija patāvīgs pieraksts Latvijas Republikas administratīvi teritoriālajā vienībā. Tātad tiesības piedalīties aptaujā bija visiem pilngadīgajiem republikas iedzīvotājiem, un absolūtais vairākums nolēma paust viedokli par notiekošo.

Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, aptaujas dalībnieku sarakstos bija 1 902 802 cilvēki, tajā piedalījās 1 666 128 cilvēki – 87,56% balsstiesīgo. "Jā" atbildēja 1 227 562 cilvēki – 73,68% vēlētāju. "Nē" – 411 374, jeb 24,69% cilvēku. Bez tam 27 192 balsis (1,63%) bija atzītas par nederīgām. Tiesa, aplēšot rezultātus no visu iedzīvotājuviedokļa, iznāks, ka "jā" teica 64,51% cilvēku, "nē" – 21.62%, nederīgu balsu daļa sastādīja 1,43%, bet 12,44% iedzīvotāju vispār nepiedalījās balsošanā.

Zinot "par" vai "pret" nobalsojušo un aptaujā nepiedalījušos iedzīvotāju īpatsvaru katrā valsts rajonā un republikāniskajā pilsētā, kā arī reģiona valodu sastāvu, var aplēst, ko pārsvarā izvēlējušies konkrētas iedzīvotāju grupas pārstāvji. Manāms, ka balsu daļa par neatkarību gandrīz ideāli sakrīt ar iedzīvotāju daļu, kam dzimtā ir latviešu valoda. Tas pats sakāms arī par dalību aptaujā – latviešu lauku rajonos tā pārsniedza 90%, tātad latvieši masveidā piedalījās aptaujā un atbalstīja Latvijas neatkarību.

No krievvalodīgo iedzīvotāju viedokļa dati demonstrē citādu ainu. Korelācijas elements (r) starp iedzīvotāju daļu ar dzimto krievu valodu reģionā un par neatkarību atdotajām balsīm no visiem vēlētājiem ir negatīvs un sastāda -0,995. Apmēram tāds pats ir rezultāts, analizējot krievvalodīgo dalību aptaujā. Savukārt, paskatoties uz balsojumu pret neatkarību, viss mainās – korelācijas koeficients kļūst pozitīvs un tuvojas 1. Tas norāda, ka Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji pārsvarā balsoja pret neatkarību vai aptaujā nepiedalījās.

Dumpīgā Daugavpils

1989. gadā veiktās tautu skaitīšanas dati liecina, ka lielakā daļa iedzīvotāju ar dzimto krievu valodu dzīvoja galvaspilsētā – Rīgā, kā arī citās lielās pilsētās: Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā un Jūrmalā. Starp Latvijas pilsētu iedzīvotājiem 50,3% dzimtā bija krievu valoda, 43,6% - latviešu. Vienlaikus laukos pārsvarā bija latvieši: 72,3% iedzīvotāju dzimtā bija latviešu valoda, tikai 22,1% - krievu. Tāpat lielākā daļa krievvalodīgo dzīvoja Daugavpils un Krāslavas rajonos, bet Ludzas un Rēzeknes rajonā viņu īpatsvars pārsniedza 40%.

Ja izanalizēsim karti, kurā redzams balsojums par Latvijas neatkarību atbilstoši rajoniem un republikāniskajām pilsētām, manāma līdzība. Krievvalodīgo kompaktas dzīves vietās balsu skaits par neatkarību bija manāmi zemāks, nekā rajonos, kur viņi bija mazākumā. Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā un četros Latgales rajonos ar lielu skaitu krievvalodīgo neatkarību atbalstīja tikai 51-60% no visiem vēlētājiem, bet Daugavpilī un Rēzeknē to pat atbalstīja mazāk nekā puse balsstiesīgo.

Interesanti, ka Daugavpils aptaujā demonstrēja absolūtu rekordu vairākos parametros. Pilsētā bija gan mazākais balsu skaits par neatkarību – 32,51% no visiem vēlētājiem, gan arī zemākā dalība – 63,39%. Kopā rezultāti pilsētā bija sekojoši: 36,61% balsstiesīgo aptaujā nepiedalījās, "jā" teica – 32,51% iedzīvotāju, "nē" – 25,27%, bet 5,61% balsu tika atzīts par nederīgām – arī tas ir rekords visā valstī.

Tātad var apgalvot, ka Daugavpils iedzīvotāji nepārprotami ignorēja aptauju, pat mērķtiecīgi bojāja vēlēšanu biļetenus. Savukārt Rīga, kur tolaik dzīvoja gandrīz puse visu republikas krievvalodīgo, nodrošināja zināmu atbalstu neatkarībai. Cisos pilsētas rajonos balsu "par" īpatsvars bija manāmi augstāks nekā iedzīvotāju daļa ar dzimto latviešu valodu, tātad zināma daļa Rīgas krievvalodīgo iedzīvotāju atbalstīja Latvijas neatkarību.

Prognozes ir piepildījušās

Tomēr apgalvojumiem par to, ka daudzi krievvalodīgie neatkarību atbalstījuši, ir zināms pamats. Kļūda parādās nepareizo aprēķinu dēļ: lielākā daļa analītiķu izmanto pamatam tikai tos, kuri piedalījās balsojumā un no kuriem 73,68% balsoja "par", bet latviešu daļa republikas iedzīvotāju vidū bija daudz mazāka. Taču, paskatoties uz vēlētāju kopskaitu, "par" īpatsvars sarūk līdz 64,51%, tātad krievvalodīgie, kas atbalstīja Latvijas neatkarību, bija absolūtā mazākumā.

Ja pieņemsim, ka visi latvieši balsoja "par", iznāk, ka neatkarību atbalstīja tikai 26% krievvalodīgo – apmēram 11% no visiem toreizējiem Latvijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa šīs grupas pārstāvju (45%) iebilda pret neatkarību, bet 29% pat nepiedalījās aptaujā vai mērķtiecīgi sabojāja biļetenus. Aptuveni tādus pašus datus Latvijas Augstākās Padomes sēdē minēja "Līdztiesības" frakcijas vadītājs Sergejs Dīmanis, atgādinot, ka Latvijas neatkarību atbalstīja 25-30% citu tautību pārstāvju.

Viņš aicināja republikas vadību pārvērtēt attieksmi pret mazākumtautībām un atgādināja: "Ja jūs turpināsies savu politiku tādā pašā garā, mēs iebrauksim strupceļā." Diemžēl politiķa aicinājumus nesadzirdēja. Vēlākā iedzīvotāju sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos, kā arī izglītības ierobežošana krievu valodā liecina, pa kādu ceļu uz priekšu devās valdošā elite, nobijusies no krievvalodīgajiem, kuri tās kursam nepiekrita. Daži latviešu politiķi vēl joprojām domā, ka šī iedzīvotāju grupa ir nelojāla, un norāda, ka tālaika balsojumā krievvalodīgos motivēja "pretvalstisks" vai "latviešiem naidīgs" noskaņojums.

Taču iemesli bija pavisam citādi. Daudzi krievvalodīgie labi saprata, kas viņus varētu sagaidīt, ja Latvija iegūs neatkarību, un neloloja nekādas ilūzijas.

Sociālā aptauja, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze "Padomju jaunatne", parādīja, ka 71% krievvalodīgo respondentu prognozēja drīzu akūtu bezdarba pieaugumu, 62% gaidīja etnisko diskrimināciju. Šie faktori noteica viņu izvēli. Tālākā situācija ar mazākumtautību tiesībām Latvijā skaidri liecina – viņu viedoklis bija pamatots.

11
Tagi:
krievvalodīgie, aptauja, Latvija
Pēc temata
"Mēs it kā dzīvojam dažādās valstīs": vai latviešu un krievu ienākumi atšķiras
Krievu valoda Latvijā XX gadsimta sākumā: uz naudas, dokumentiem un sadzīvē
Nemēģiniet pataisīt krievus par latviešiem: Urbanovičs atbildēja Saeimas vicespīkerei
Krievijas un ES karogs, foto no arhīva

Vācu politologs uzskata, ka Krievija "ņirgājas" par Eiropas Savienību

72
(atjaunots 21:46 27.02.2021)
Politologs pastāstīja par Eiropas politiķu nesekmīgajiem mēģinājumiem vērsties pret Krieviju ar spiedienu.

RĪGA, 28. februāris — Sputnik. Vācu profesors un politologs Tomass Jēgers pastāstīja par Eiropas politiķu nesekmīgajiem mēģinājumiem vērsties pret Krieviju ar spiedienu, vēsta RIA Novosti.

Cita starpā savā rakstā, ko publicēja izdevums Focus, viņš norādīja uz Eiropas Savienības sašķeltību un stratēģijas trūkumu attiecībās ar Maskavu. Jēgers atzīmēja, ka pret Krieviju vērstās sankcijas nenes "skatāmus rezultātus".

"Eiropas Savienībai patlaban nav gandrīz nekādu citu ietekmes līdzekļu. Tādējādi kanclere Merkele atzinusi, ka politika attiecībās ar Krieviju vismaz par pēdējiem septiņiem gadiem ir izgāzusies," uzsvēra materiāla autors, atsaucoties uz Angelas Merkeles uzrunu Minhenes Drošības konferencē – pēc politologa domām, Merkele atzinusi "uz sankcijām balstīto Vācijas un Francijas diplomātisko centienu krahu".

Jēgers atgādināja, ka Krievijas un ES mijiedarbību apgrūtina arī ASV prezidenta Džo Baidena viedoklis, kurš Maskavu uzskata par "Rietumu demokrātiju apdraudējumu".

"Polijas attieksme pret to (Krieviju – red.) ir asi negatīva, bet Francija ir gatava turpināt aktīvu dialogu ar Krieviju. (..) Vienlaikus ASV prezidents prasa pieņemt lēmumu," atzīmēja raksta autors.

Jēgers piebilda, ka Vācijas valdība nav izstrādājusi viedokli šajā jautājumā un vēl joprojām ir ļoti tāla no šāda rezultāta.

Vienlaikus, pēc profesora domām, Krievija aizstāv savu teritoriālo vienotību un neplāno neko mainīt ārēja spiediena dēļ. Turklāt Jēgers atsauca atmiņā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova un ES diplomātijas vadītāja Žuzepa Borela pārrunas, kuru laikā krievu diplomāts norādīja uz Eiropas "augstprātību" un atgādināja Briselei, ka vajadzētu atturēties no iejaukšanās Krievijas ārējās lietās.

Pēc profesora domām, Eiropas Savienībai nāktos veltīt uzmanību jautājumu nodalīšanai – kādos tā sadarbojas ar Maskavu un kādi rada domstarpības. Tomēr Jēgers neprecizēja, cik lielā mērā Eiropas stratēģijai vajadzētu pieskaņoties ASV valdības viedoklim.

Rakstu pilnā apjomā pārpublicēja portāls InoSMI.

72
Tagi:
Vācija, ASV, Merkele, Sergejs Lavrovs, Džo Baidens, sankcijas, Krievija
Pēc temata
Atmaskojot Solovjovu, Latvija atmaskojusi sevi: nacistu līdzskrējēji izrādījušies svētuļi
Stratēģisks gājiens: Krievija ieguldījusi miljardu ASV valsts parādā
Jaunas sankcijas pret Krieviju: kā ES sagrauj attiecības ar Maskavu
Krievijas tauta pati atrisinās savas problēmas: Gobzems kritizē rezolūciju par Navaļniju

Ar jaunajām sankcijām Rietumi nolaiž "dzelzs priekškaru"

0
(atjaunots 16:44 05.03.2021)
Par jaunajām sankcijām, ko Rietumi vērsuši pret Krieviju, ir viegli ironizēt– pārāk daudz šķietamu pretrunu un nekonsekvences ir lēmumos, kas pieņemti Alekseja Navaļnija dēļ. Grūtāk ir sameklēt loģiku.

Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.

Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.

Eiropas Komisijas galvenā mītne Briselē, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.

Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".

Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.

Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.

No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.

No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.

Amnesty Intern

ational nelīdzēja visa viņu izcilā morālā elastība un politiskā konjunktūra. Organizācija atteicās uzskatīt opozicionāru par "sirdsapziņas gūstekni", un tās viedolo var saprast: Navaļnija kādreizējos komentāros ir redzams burtiski kliedzošs rasisms un ksenofobija.

Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.

Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.

Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.

Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.

Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.

Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.

Krievijas un ES karogi
© Sputnik / Владимир Сергеев

Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.

Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.

Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.

Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.

Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.

0
Tagi:
sankcijas, Krievija, Eiropas Savienība, ASV
Pēc temata
Kāpēc Lavrovs apsolīja pārtraukt komunicēšanu ar Eiropas līderiem
Jaunas sankcijas pret Krieviju: kā ES sagrauj attiecības ar Maskavu
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Krievijas ĀM pārstāve: Rietumi vienmēr sameklēs ieganstu sankcijām