RĪGA, 8. maijs – Sputnik, Dmitrijs Oļeiņikovs. Uzvaras dienas gaidās, kā jau bija gaidāms, Nacionālās apvienības deputāti "izvilka" cauri parlamentam kārtējo rezolūciju, kas ir veltīta Otrā pasaules kara beigām. Deputāti aicināja Eiropu "pareizi izprast 75. gadus vecus notikumus". Tiesa, rezolūciju Saeimā sagaidīja neviennozīmīgi.
Kā reiz Saeimā atzīmēja, periodiski, dažas reizes gadā Nacionālās apvienības deputāti iesniedz Saeimas apspriešanai kaut kādu dokumentu, kas saistīts ar Latvijas vēsturi. Ar realitāti tam parasti nav nekāda sakara. Tikpat maz kopīga tam ir ar centieniem kaut kādā veidā uzlabot sociālo vai ekonomisko dzīvi valstī. Vienīgais tā mērķis ir uzdzīt bailes un atgādināt Nacionālās apvienības vēlētājiem šī politiskā spēka pastāvēšanas jēgu.
Visas Eiropas labā…
Parasti šādu dokumentu parādīšanās ir saistīta ar kaut kādiem vēsturiskiem datumiem. Tā iznācis arī šoreiz. Vienlaikus pirms divām piemiņas dienām – oficiālā – 8. maija un neoficiālā, taču daudz plašāk atzīmētā – 9. maija – Nacionālā apvienība Ārlietu komisijā sagatavoja lēmuma projektu "Par Otrā pasaules kara beigu 75. gadadienu un visaptverošas izpratnes veidošanas nepieciešamību Eiropā un pasaulē".
Šajā dokumentā tostarp atzīmēts: "Otrais pasaules karš bija postošākais konflikts Eiropas vēsturē, ko izraisīja nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības 1939. gada 23. augusta Neuzbrukšanas līgums, dēvēts arī par Molotova-Ribentropa paktu, un tā slepenie protokoli, ar kuriem divi totalitārie režīmi sadalīja Eiropu savās ietekmes sfērās. (…)pēc nacistiskā režīma sakāves un Otrā pasaules kara beigām Eiropa tika sašķelta divās daļās ar atšķirīgiem likteņiem – kontinenta rietumu daļai miers atnesa galīgu atbrīvošanu no totalitārisma, bet Eiropas austrumu daļa ilgstoši palika komunistu režīma kontrolē…"
Dokumenta autori pauž nožēlu, ka "Krievijas Federācija kā bijušās Padomju Savienības tiesību un saistību pārņēmēja joprojām atsakās atzīt Padomju Savienības agresiju pret Baltijas valstīm, attaisno to okupāciju un prettiesisko aneksiju". Dokumenta autoru uztraukumu raisa "Krievijas Federācijas centieni revidēt Otrā pasaules kara vēsturi savās interesēs". Līdz ar to tika izdarīts sekojošs secinājums: "Eiropa nevar būt vienota, kamēr tās vēsturiskā atmiņa ir sašķelta", tādēļ "jāveicina visaptverošs skatījums uz Eiropas vēsturi nolūkā nepieļaut totalitāru režīmu atdzimšanu, jāsargā visu Eiropas valstu suverenitāte un neatkarība, jāstiprina Eiropas un tās iedzīvotāju vienotība…".
Ārlietu komisijas vārdā uzstājās deputāts no Nacionālās apvienības Rihards Kols. Viņš atzīmēja tostarp, ka "Baltijas valstīm Otrā pasaules kara beigās nenozīmēja atbrīvošanu un uzvaru pār absolūto ļaunumu, bet gan neatkarības zaudēšanu un viena ļaunuma nomaiņu ar otru ļaunumu. Latvija, Lietuva un Igaunija bija vienīgās nāciju līgas sastāvā bijušās Eiropas valstis, kuru suverenitāte pēc Otrā pasaules kara tā arī netika atjaunota". Savas uzstāšanās beigās deputāts savienoja to visu ar mūsdienu reālijām: "Mūsdienu Latvijas sabiedrotie: NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis ir guvuši mācību no vēstures. Tādēļ šodien arī mēs neesam vieni. Miera saglabāšana ir mūsu pienākums kara un tirānijas upuru priekšā. Viņi mums ir atstājuši atmiņas, kas liek mums nodrošināt, lai šādi notikumi nekad neatkārtotos. Tāpēc mums ir jāatkārto, jāpārapstiprina un jāatgādina zināmais…"
Par savu vēstures procesu izpratni klātesošajiem pastāstīja deputāte no Jaunās konservatīvās partijas Linda Ozola: "Visas trīs Baltijas republikas visā okupācijas periodā no sava budžeta ir dotējušas PSRS budžetu 30–48 procentu apmērā un Latvijā tie bija pat maksimums, respektīvi, 48 procenti. Un tikai mazāk nekā puse no šīm Baltijas dotācijām Maskava atgrieza investīciju un dotāciju veidā, bet izlietoja to represīvo iestāžu, pamatā represīvo iestāžu kā VDK, PSRS armija, vajadzībām."
Orvels un vēstures mācība
Rezolūcijas teksts un deputātu-iniciatoru paziņojumi nevarēja neizraisīt atbildes uzstāšanos. Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs savā runā skāra dažus Eiropas vēstures momentus: "Tagad es vēlos pieskarties tēmai par kopēju izpratni par kara vēsturi Eiropā. Problēma ir tāda, ka maz ticams, ka šāds vērtējums var būt, piemēram, no oficiālās Prāgas un no to trīs miljonu Sudetendeutschen pēctečiem, kuri pēc kara tika piespiedu kārtā izsūtīti no zemēm, kuras viņi apdzīvoja vismaz 1000 gadus. Sudetu vāciešu kultūra Bohēmijā un Morāvijā tika neatgriezeniski iznīcināta…"
Deputāts Didzis Šmits ironiski atzīmēja: "Un šajā sakarā, es domāju, varētu iet tālāk, varētu rosināt, ka vajag uzrakstīt Eiropā vienoto patiesās vēstures grāmatu, izskatīt šeit trijos lasījumos, pēc tam visos Eiropas parlamentos vienīgo patieso vēsturi, un par atkāpi un interpretāciju tās sodīt maksimāli bargi... Orvels uzrakstījis priekšā kā. "1984" precīzi apraksta, kā varētu tālāk iet."
Un atbildes kārtā uz JKP deputātes uzstāšanos: "Absurditāte arī šajā tekstā, kur es absolūti oponēju Lindai Ozolai, kura saka, ka Eiropa varbūt vienota tikai tad, ja viņai būs pilnīgi vienota izpratne aptuveni par vēsturi. Šis ir absurditātes tāds augstākais punkts, jo tāda izpratne vienota nebūs nekad ne starp valstīm, ne starp cilvēkiem. Es nerunāju par Latviju tikai, ja. Francūžiem Normandijā būs pilnīgi cita uztvere vēsturiskā notikumu, nekā tā, kas bija tiem, kas bija Korsikā. (…) Un patiesībā, ja mēs gribam par kaut ko vienoties gan valstu starpā, gan indivīdu starpā, tad labākais un efektīvākais veids, ir kā reize nolikt malā to, par ko mēs nevaram ne objektīvi, ne subjektīvi vienoties – par katra izpratni par vēsturiskajiem notikumiem, kuros mēs vairs nevaram atgriezties, ne viņus mainīt, ne mainīt viņu interpretāciju, ja."
Tautas uzmanība ir jānovērš
Aldis Gobzems izskaidroja rezolūcijas parādīšanās iemeslu Saeimas darba kārtībā: "Es domāju, ka visai loģiski, ka šodienas Saeimas sēdes darba kārtībā ir šāds jautājums un loģiski tas ir tā iemesla dēļ – mēs šodien esam atteikuši mediķiem, atteikuši bērniem ar invaliditāti, atteikuši patentu maksātājiem, atteikuši uzņēmējiem un tādā garā. Mūsu valstī tranzīts ir beidzies. Mūsu valstī ostas ir tukšas. Un tāpēc ir loģiski, ka pēc šādiem darbiem, kad sabiedrībā sāk valdīt arvien lielāka neapmierinātība. (…)
Tad, protams, ir jāuzliek kaut kas dienaskārtībā ārpus kārtas. Jāuzliek par okupāciju, par to, ko mēs, kā mans kolēģis, iepriekšējais runātājs teica, mēs nevaram ne izmainīt, ne tas kaut ko šodienas apstākļos nozīmē, tad, kad Latvijā ir krīze. Un tas ir tas instruments, ar kuru ir strādāts pēdējos 30 gadus, tad, kad tiek, atvainojos, apzagta Latvijas tauta, vai netiek viņai palīdzēts, tiek uzlikts temats "Krievi nāk!", vai tiek uzlikts "Ļaunie kaimiņi", vai "Tie, kas nesaprot kaut ko Eiropā". (…)
Bet nu ir pienācis brīdis, kad cilvēki sāk atvērt acis un saprot, ka ar šādu bubuli neko nevar vairs panākt. Krievi jau sen ir atnākuši, un karš sen ir beidzies, ir paaudzes nomainījušās. Un šodienas apstākļos mums būs tāpat, gribat jūs to vai negribat, izmantojat dienesta stāvokli, vai neizmantojat, liekot šādus jautājumus dienaskārtībā, būs jāatgriežas pie tā, ka būs jāatbalsta mediķi, būs jāatbalsta bērni ar invaliditāti un būs jābeidz runāt skaistas runas par demogrāfiju, demokrātiju un visu pārējo, ko mēs paslēpjam zem vārdiem "vienlīdzība". Tas būs jāizmaina. Un šī divkosība, kas ir šajā ēkā, būs jāizbeidz. Cilvēkiem acis sāk atvērties arvien vairāk, un diemžēl vairs nestrādā tie instrumenti, ar kuriem jūs esat nodarbojušies pēdējos 30 gadus."
Deputāts Vjačeslavs Dombrovskis uzrunāja rezolūcijas autorus un aizstāvjus ar sekojošu repliku: "Visiem tiem, kas uzskata, kas nopietni uzskata, ka, ja nebūtu Molotova-Ribentropa pakta, tad nebūtu arī Otrā pasaules kara. Jūs ar šo tikai kaut ko komunicējat, nu, par to, ka Hitlers... viss, nu, nav parakstīts šis līgums, tad viss, viss, tās Hitlera un nacistiskās Vācijas ambīcijas pierimtu, teiktu: "Labi, viss, mums nekāds ne lebensraum(?)... nekas, mums nekur nav vajadzīgs. Ne no Lielbritānijas, ne no tur Krievijas, ne no kā."(…) Jūs ar šo tikai skaidri rādāt visiem, ka jūs ne tikai nezināt vēsturi, jūs to arī nesaprotat. (…)
Otra lieta. (…) Es domāju, ka katram krievvalodīgajam cilvēkam... vai nu tas... krievam, ukrainim, es domāju, arī daudziem latviešiem, ģimenē ir cilvēki, kas aktīvi piedalījās šajā Otrajā pasaules karā. Mans vecvectēvs karoja šajā karā, divreiz ievainots... Un jūs ziniet, visiem tiem, kas tagad piedāvā viņu un vairākus citus viņam līdzīgus cilvēkus pielīdzināt nacistiem, nu, šeit jums varu pateikt tikai vienu, kā pateica kolēģis Šmita kungs, ir lietas, par kurām mēs nevarēsim vienoties nekad. Nekad! Saprotiet mani? Tāpēc šeit nav nekāda mēģinājuma saliedēt cilvēkus mūsu valstī, Kola kungs. Es domāju, ka jūs to arī ļoti labi saprotat. Ar šo notiek tikai tieši pretējais. Un es domāju, ka tāds arī jūsu mērķis patiesībā."
Neraugoties uz to, rezolūcija tika pieņemta. Par nobalsoja 65 deputāti, pret balsoja 11. Atturējušos nebija.
