Latvijas prezidents Egils Levits

Levita priekšgājēji: ebreji un vara Latvijā

229
(atjaunots 00:32 04.06.2019)
Pirms Egila Levita Latvijā nav bijis neviena ebreju izcelsmes prezidenta. Arī pašos augstākās varas ešelonos ebreju skaits nav liels. Ar ko viņi iespiedušies atmiņā.

RĪGA, 4. jūnijs — Sputnik, Mihails Gubins. Jaunais Latvijas prezidents Egils Levits ir ievērības cienīga persona daudzu iemeslu dēļ. Viņš ir pirmais Nacionālās apvienības izvirzītais prezidents, pirmais bārdainais prezidents kopš neatkarības atjaunošanas (pagājušajā gadsimtā ar bārdu izcēlušies tikai divi). Pirmais prezidents, par kuru valdošā koalīcija vienojusies vismaz pusgadu pirms viņa ievēlēšanas. Un pirmais ebreju izcelsmes prezidents Latvijā. Ar ebreju senčiem un ebreju uzvārdu.

Tas noteikti radīs atbalsi starptautiskajā presē, it īpaši Izraēlas medijos. Gluži tāpat kā pēc Ukrainas jaunā prezidenta ievēlēšanas tur parādījās virsraksti "Ebreju tautības prezidents antisemītiskā valstī". Tiesa, Ukrainas vēsturē pie varas bijuši daudzi ebreji, taču Latvijā – ne. Mēs mēģinājām atsaukt atmiņā gadījumus, kad ebreju izcelsmes cilvēki ieņēmuši augstus posteņus Latvijas varas struktūrās, un tos atrast izdevās tikai ar lielām grūtībām.

Dāvida Beikas sapņi

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika pastāvēja no 1918. gada decembra līdz 1919. gada maijam. Tās oficiālās valodas – latviešu, krievu un latgaļu. Tika izdota arī oficiāla avīze idišā "Sarkanā patiesība".

Pētera Stučkas valdībā visi bija latvieši, izņemot vienu. Rūpniecības tautas komisāra posteni ieņēma dobelnieks Dāvids Beika.

Protams, viņš saņēma sagrautu pēckara rūpniecību. Taču tautas komisāram bija lieli plāni. Tika plānota enerģētiskās bāzes attīstība – kūdras ieguve un hidroelektrostaciju celtniecība pie Daugavas un Ventas, sākās sagatavošanas darbi. Tikai Rīgā vien līdz 1919. gada maijam darbu atsāka aptuveni simt fabrikas un rūpnīcas, darbs tika nodrošināts vairāk nekā 9 tūkstošiem bezdarbnieku. Tika ieviesta astoņu stundu darba diena. Rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi tika nacionalizēti, tā saucamā buržuāzija tika izmantota sabiedriskajos darbos.

Dāvida Beikas biogrāfija pati par par sevi ir ļoti interesanta. 1905. gada revolūcijas laikā viņš bija "mežabrālis", par ko atstājis atmiņas. Pēc tam bija emigrācija uz ASV. Latvijā viņš atgriezās 1917. gada pavasarī. Pēc Padomju Latvijas sabrukuma – Pleskavas guberņas tautas saimniecības padomes priekšsēdētājs. Smoļenskas un Arhangeļskas guberņu partijas komiteju pirmais sekretārs. Viskrievijas rūpalu kooperācijas savienības priekšsēdētājs. KPFSR Tautas komisāru padomes loceklis. Spānijas kara veterāns.

1938. gadā tika arestēts un apsūdzēts par dalību pretpadomju nacionālistiskā teroristiskā un diversiju organizācijā. Tiesa piesprieda 20 gadus labošanas darbu nometnēs. Oficiālie dati liecina, ka 1946. gada 6. februārī miris Ustjvimas nometnē Komi APSR.

1969. gada 9. janvārī par godu padomju varas nodibināšanas 50. gadadienai Rīgā pie nama Ļeņina ielā 38 tika atklāta piemiņas plāksne. Tagad šajā mājā dzīvo eksprezidenti Ulmanis un Vīķe-Freiberga. Piemiņas plāksnes sen vairs nav.

Sievišķīgs vārds

Neatkarīgās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics daudziem ļoti atgādina jauno Latvijas prezidentu. Protams, izņemot traģisko likteni.

Zigfrīds Anna Meierovics dzimis Durbenes pilsētā (tagadējā Durbe) ebreju izcelsmes ārsta Haima Meierovica un latvietes ģimenē. Pēc dzīvesbiedres nāves (viņa mira dzemdībās) tēvs smagi saslima, un mazo Zigfrīdu pie sevis pieņēma viņa tante Sabilē. Gluži kā Levits – pēc izcelsmes ebrejs, pēc pārliecības – latviešu nacionālists.

Meierovica nopelni ir labi zinām – viņš ir viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem, panācis Latvijas neatkarības atzīšanu pasaulē, Satversmes sapulces deputāts, Latvijas Republikas pirmās Saeimas deputāts, divas reizes ieņēmis Ministru prezidenta posteni.

Miris autokatastrofā netālu no Tukuma 1925. gada 22. augustā, apbedīts I Meža kapos Rīgā. 1929. gada 21. janvārī pie viņa kapa tika atklāts piemineklis. Vēlāk viņam par godu pirmo reizi tika pārdēvēts Basteja bulvāris. Otro reizi tas notika 2008. gada augustā. Latvijas ĀM lolo plānus piešķirt Meierovica vārdu arī Rīgas lidostai, taču pagaidām tas nav izdevies.

Pērn Latvijā nāca klajā filma par izcilo politiķi. Tā sākas sekojoši: 1945. gadā naktī pa Meža kapiem brauc divi piedzēruši, neskūti padomju virsnieki, meklē Meierovica pieminekli. Kāpēc? Lai pašaudītos pa to, jo zampoļits esot teicis, ka latviešiem viņš esot dievs.

Demokrātija un tās gals

Vēsturnieks Arturs Žvinklis lēš, ka pirmskara Latvijas politiskajā dzīvē ebreji bija sastopami reti: Saeimas pirmajā sasaukumā – seši ebreju izcelsmes politiķi, 2. un 3. sasaukumā – pieci, 4. sasaukumā – trīs deputāti. Gandrīz tas pats bija vērojams pašvaldību līmenī, 1931. gadā no 1427 ievēlētajiem pilsētu pašvaldību deputātiem bija 206 ebreji.

Vienlaikus, saskaņā ar iedzīvotāju skaitīšanas datiem, 1935. gadā Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji, tostarp 43 672 – Rīgā. Pēc valsts apvērsuma 1934. gada 15.maijā ebrejiem vairs nebija nekādu izredžu nokļūt politikā vai ieņemt ierēdņa vietu. Tāpat kā krieviem.

Starp tālaika pazīstamākajām personām var minēt Mordehaju Nuroku, tukumnieku, Satversmes sapulces un visu pirmskara Saeimu deputātu, 1928. gada sasaukuma Rīgas domes deputātu. 1926. gada 11. decembrī prezidents Jānis Čakste piedāvāja parlamenta mazākuma bloka līderim Nurokam premjera posteni, taču viņš atteicās. Tādējādi tika palaista garām vēsturiska iespēja. Tas bija pirmais un, droši vien, pēdējais gadījums, kad Latvijas premjerministra postenis tika piedāvāts nelatvietim.

1941. gada 13. februārī NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts) arestēja Nuroku, taču pēc gada atbrīvoja. No 1947. gada viņš dzīvoja Izraēlā, ilgus gadus strādāja parlamentā, ieņēma pasta ministra posteni, piedalījās prezidenta vēlēšanās. Miris 1962. gadā.

Daudz traģiskāks bija Paula Minca liktenis. Šmuels Faivls Mincs – jurisprudences doktors, vienīgais ebrejs pirmskara Latvijas Republikas valdībā. Valsts kontrolieris trijās valdībās, labklājības ministrs (1920.-1921.gg.). Divreiz apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Vadīja Latvijas Ebreju nacionāldemokrātisko partiju.

1940. gadā Mincs tika arestēts un apsūdzēts par to, ka "būdams Saeimā, atbalstījis fašistisko Zemnieku savienību", lai arī Mincs nekad nav bijis Saeimas deputāts. Izsūtīts uz Sibīriju kopā ar ģimeni. Miris 1941. gada 28. decembrī sirds paralīzes rezultātā, precīza nāves vieta nav zināma. Vēsturnieks Žvinklis apgalvo, ka tas noticis Kanskā Krasnojarskas novadā, bet citas versijas liecina, ka politiķis miris Taišetā, Irkutskas apgabalā.

Atslēdznieka liktenis

1941. gada 1. aprīlī ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu Latvijas PSR Valsts Drošības Tautas Komisāra postenī tika iecelts biedrs Semjons Šustins.

Semjons Matveja dēls Šustins dzimis Spirovas ciemā Tveras guberņā. Strādājis par atslēdznieku, brigadieri, meistaru, ceha priekšnieku, Sverdlova vārdā nosauktās darbgaldu rūpnīcas partijas komitejas sekretāru. 1939. gadā tika mobilizēts NKVD. No 1940. gada jūnija – Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks. Kad tautas komisariāts tika sadalīts, Šustins uzņēmās jaunā Valsts drošības Tautas komisariāta vadību.

Vienīgais ebrejs Padomju Latvijas pirmskara valdībā deva ieganstu nacistiskajai propagandai klāstīt par "žīdu un boļševiku asiņaino teroru". Interesanti, ka tas pats Žvinklis, pētot NKVD, NKTG un nākamo iestāžu darbinieku personas lietas LPSR VDK izmeklēšanas komisijas ietvaros, pastāstīja, ka no 73 valsts drošības dienesta darbiniekiem, ko viņš izpētījis, bija 43 krievi, 24 latvieši, trīs ukraiņi un viens tatārs. Neviena ebreja nebija.

Latviešu autori ir plaši aprakstījuši tautas komisāra Šustina šausmu darbus, taču Latvijā viņš neuzturējās ilgi. Jau 1941. gada jūlijā viņš ieņēma Kirovas apgabala Iekšlietu tautas komisariāta pārvaldes priekšnieka vietu. Kopš 1943. gada strādāja Nometņu pārvaldē, pakāpeniski krītoties amatā. Aizkalpojies tikai līdz pulkvedim. 1960. gadā aizgājis pensijā, strādājis rūpnīcā Ļeņingradas apgabalā.

1996. gada 8. februārī Latvijas Ģenerālprokuratūra ierosināja krimināllietu pret Šustinu saskaņā ar pantu "Noziegumi pret cilvēci, genocīds" un meklēja bijušo tautas komisāru Krievijā ar Interpola starpniecību, līdz saņēma atbildi, ka meklējamais miris 1978. gada 3. augustā. Lieta tika izbeigta un nodota arhīvā.

Pavisam viens

Nesen Latvijā tika publicēti padomju varas pēdējās desmitgades dienesta telefonu izziņu grāmatas ar virsrakstu "Čekisti un komunisti". Latvijas Koministiskās partijas Centrālās komitejas, LPSR Ministru padomes, ministriju un iestāžu telefoni. Tajos pārsteidz lielais latviešu uzvārdu skaits. Piemēram, 80. gadu sākuma izziņu grāmatā no 26 ministriem bija tikai četri nelatvieši, no 24 valsts komiteju vadītājiem – vien seši nelatvieši. Spriežot pēc uzvārdiem.

Un viņu vidū bija tikai viens ebrejs – Latvijas PSR Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas priekšsēdētājs Ļevs Lubockis.

Tā ir pašlaik diemžēl aizmirsta, taču leģendāra personība. Inženieris-mehāniķis, tehnisko zinātņu kandidāts, VEF direktora vietnieks, rūpnīcas "Komutators" direktors no 1963. līdz 1980.gadam, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, republikas rūpniecības Nopelniem bagātais darbinieks. Latvijas PSR un PSRS Valsts prēmijas laureāts. Apbalvots ar Ļeņina ordeni, Darba Sarkanā Karoga ordeni, "Goda zīmi", saņēmis arī citus apbalvojumus.

1987. gadā aizgājis pensijā un atteicies no Augstākās Padomes deputāta pilnvarām. Miris 1997. gadā.

Nācijas sirdsapziņa

Savukārt jaunākajā Latvijas vēstures periodā atmiņā uzreiz ataust Mavriks Vulfsons. PSRS Augstākās Padomes deputāts, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks.

Taču tas bija tikai viņa mūža nogalē. Līdz 1988. gadam viņš bija parasts partijas propagandists, Latvijas televīzijas politiskais komentētājs, kur vadīja garlaicīgo programmu "Globuss" un izskaidroja PSKP starptautisko politiku. Viņš pats stāstīja, ka 1940. gadā sveicis Sarkanās armijas ienākšanu Rīgā un pat nobučojis padomju tanku. Šajā laikā viņš iestājās Komunistiskajā partijā, bija Latviešu strēlnieku divīzijas poļitruks, pēc kara strādāja latviešu presē un mācīja PSKP vēsturi.

Tā saucamās latviešu nacionālistiskās atdzimšanas – Atmodas – laikā pieturējās pie padomju uzskatiem par vēsturi, publicēja atbilstošus rakstus. Taču 1988. gada 2. jūnijā slavenajā radošo savienību plēnumā asi kritizēja Molotova-Ribentropa paktu, pastāstīja par tā slepenajiem protokoliem un "Latvijas okupāciju". Vienā mirklī viņš kļuva par nacionālo varoni un pat latviešu nācijas sirdsapziņu.

Pats par sevi saprotams, viņš kļuva par PSRS tautas deputātu, pēc tam – par LR Augstākās Padomes deputātu piedalījās neatkarības atjaunošanā. Ticies ar M.Gorbačovu un rietumvalstu tālaika līderiem. Šķiet, viņš ir slavenākais ebrejs Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas.

Pazīstams arī ar to, ka 1999. gada 16. martā, Latviešu leģionāru piemiņas dienā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un apgalvoja, ka SS leģionāri esot cīnījušies par brīvo Latviju. Miris 2004. gadā. Tagad viņu atceras tikai retumis.

Tādas, lūk, Latviešu valdībai tuvas ebreju izcelsmes personas izdevies atcerēties. Iespējams, tas vēl nav viss. Tomēr līdz šim viņu vidū vēl nav bijis neviena prezidenta.

229
Pēc temata
Latvijas iedzīvotāji grib vēlēt prezidentu tautas balsojumā
"Krievijas padauza": Latvijas prezidents tiek kritizēts par interviju krievu valodā
Atsākta lieta par Latvijas bijušās prezidentes pulksteņa "piesavināšanos"
Latvijas prezidenta kandidāts: latviešu nācijas pastāvēšana nav pašsaprotama
Lietuvas prezidents ir gatavs sniegt interviju krievu valodā, Latvijas prezidents – nav