Vladimirs Putins

Rietumi lieliski zina, kur Putins ievilcis sarkano līniju

141
(atjaunots 09:39 28.04.2021)
Krievija neiesaka attiecībās ar to pārkāpt robežas, un tā pati noteiks, kur tās būs iezīmētas. Šos Vladimira Putina vārdus jau salīdzina ar viņa runu Minhenē un dēvē par Krievijas jauno manifestu ārpolitikā.

Patiešām, sācies jauns vēstures periods, taču prezidenta vārdi vienīgi uzsver jau notikušo. Krievija slīdēja lejup, Krievija cēlās kājās, Krievija sakoncentrēja uzmanību, – un tagad Krievija uzbrūk. Ne jau Ukrainai vai Rietumiem – mēs pārejam pie atklātākas un stingrākas savu nacionālo interešu aizstāvības. Krievijas ārpolitiskos soļus vērtē Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti.

Tas nenozīmē, ka mēs agrāk savas intereses neaizstāvējām – visus Putina prezidentūras gadus tā bija valsts ārpolitiskās doktrīnas būtība. Jo lielāki kļuva mūsu spēki, jo dziļāka bija mūsu pārliecība par savu taisnību, jo spilgtāk notikumu gaita apliecināja, ja ārējo situāciju esam vērtējuši pareizi, - jo uzstājīgāks un stingrāks kļuva musu tonis pasaules arēnā, jo aktīvāk mēs iesaistījāmies visos lielās ģeopolitiskās spēles laukumos. Un jo spēcīgāk mūs dēmonizēja – atainojot apdraudējumu visai pasaulei, mēģinot bloķēt un izolēt.

Septiņi gadi pēc Krimas ir parādījuši, ka tas ir bezjēdzīgi, tas vienkārši nedarbojas pasaules mērogā (Rietumu mēģinājumi dēmonizēt Krieviju iedarbojās tikai uz pašiem Rietumiem, un pat tur – ne īpaši efektīvi, ņemot vērā iedzīvotāju noskaņojumu). Pat Krievijas "savaldīšanas" politikas rezultāti apliecināja, kā mainījusies pasaule. Tā mainījusies ne tikai objektīvu iemeslu dēļ (nepabeigtās atlantiskās pasaules kārtības sagrāve sākās jau 2000. gados), gan arī pateicoties Krievijas mērķtiecīgajiem soļiem, kas paātrināja vēstures gaitu.

Ar savu atklāto dumpi 2014. gadā mēs paātrinājām Rietumu globālās virsvadības krīzi, lai arī situācijā ar Krimu mēs pārsvarā aizsargājāmies, aizstāvējām savas nacionālās intereses. Rietumi mums atklāti liedza pat tiesības tās formulēt – no tā izriet visas runas par "degvielas uzpildes valsti", par reģionālo lielvalsti, par lupatlēveros saplosīto ekonomiku. Krieviju norakstīja 90. gados, un bija ļoti pārsteigti, kad caur Minheni un Krimu tā sāka atgriezties pie lielvalsts pozīcijām. Jā, PSRS mēroga tai nav, taču tas ir pietiekams, lai izjauktu visu spēli kazino saimniekiem. Lieta tāda, ka paši Rietumi tobrīd jau bija pārpūlējušies globalizācijas Bābeles torņa būvdarbos, un pat Krievijas ierobežotās iespējas ļāvai tai paātrināt atlantiskās pasaules kārtības sagraušanas procesu.

Šī apziņa (globāliskā projekta iekšējās krīzes kombinācija ar Krievijas aktīvo spēli) noveda atlantistus līdz histērijai – "krievi nāk!", proti, krievi iejaucas it visu. Viņiem nepietiek ar Krimu un Sīriju, viņi gan Trampu ievēlēja, gan Brexit organizēja – visus šos vājprāta murgus mēs vērojam jau ilgus gadus. Centieni izolēt Krieviju ir noveduši pie absolūti pretēja rezultāta: Rietumi jūtas neaizsargāti, sākuši meklēt krievus teju vai zem katras gultas un saskatīt Krieviju aiz katras savas problēmas un izgāšanās, kuru skaits, protams, aug. "To izdarījuši krievi" ir kļuvis par amizantu memu. Vēl vairāk. Krievijai naidīgā propaganda sākusi strādāt Krievijas labā pasaules mērogā – ja krievi ir tik visvareni, kā apgalvo Rietumos, tas nozīmē, ka ar viņiem ir jāstrādā, varbūt pat vajag draudzēties. Āzijas, Latīņamerikas un Āfrikas acīs Krievija ir guvusi papildu reklāmu, kas ļoti piemēroti iekļāvās Krievijas atkārtotajā ienākšanā dažādos pasaules reģionos. Gribēja iebiedēt ar Putinu, bet nostiprināja mūsdienu spēcīgākā politiķa reputāciju.

Tāpēc nāca nākamā stadija – tas, ko Putins nosauca par "ļoti nepieklājīgu ieražu": Krievijai vienkārši sāka piekasīties ar jebkādiem ieganstiem, bieži vien – pat bez iemesla. Pie tā mēs jau esam pieraduši, tomēr vajag atbildēt. Pat ne tāpēc, ka jūtamies aizvainoti par mūsu valsti, lai arī, protams, karoga gods ir jāaaizstāv, bet arī tāpēc, ka mums ir darīšana ar jaunu spiediena formu. Tajā cieši savijas iekšpolitiskie un ārpolitiskie faktori, proti, notiek tas, ko var nosaukt par iejaukšanos mūsu iekšējās lietās un mūsu nacionālo interešu tīšu ignorēšanu. To spilgti apliecina stāsti par Navaļniju un Ukrainu.

Sankcijas un draudi apturēt "Ziemeļu straumi 2" Navaļnija dēļ (vispirms – tāpēc, ka viņš "saindēts", pēc tam – tāpēc, ka arestēts), augošā histērija ap "krievu iebrukuma draudiem" Ukrainā, par ko jau tagad jānosaka cena, tas ir, jānovelk sarkanās līnijas. Un Rietumi pūlas iegalvot, ka tā ir "jaunā normalitāte". Taču Krievija nemēģinās pierast pie jaunajiem spēles noteikumiem – ne iejaukšanās mūsu iekšējās lietās, ne tēmas "glābsim Ukrainu no Krievijas" šūpošana mūs neapmierina ne mazākajā mērā. Mēs nespēlēsimies ar Rietumiem (atlantistiem) pēc tādiem noteikumiem, jo saprotam: tie vajadzīgi vienīgi kā iegansts, lai mums kaitētu. Nodarītu propagandisku, politisku, ekonomisku un – pats galvenais – ģeopolitisku kaitējumu. Rietumi vēlas atņemt mums iniciatīvu, likt bezgalīgi taisnoties – te Navaļnija, te Ukrainas dēļ. Turklāt abas tēmas atrodas aiz tām pašām sarkanajām līnijām, par ko runāja Putins. Rietumi to apjēdz, taču atkal mēģina iztaustīt augsni, piespiest. Ja nu izdodas?

Nē, labāk pat nemēģināt, neprovocēt, lai pēc tam nevajadzētu nožēlot tā, kā jau sen neko nav nožēlojuši. Šī Putina frāze attiecas uz visu – gan uz provokācijām Ukrainas frontē, gan provokācijām jebkurā citā punktā, kur ir mūsu nacionālās intereses. To ir daudz? Protams: Krievija ir globāla lielvalsts. Ne lielvalsts ar globālas virsvadības ambīcijām (kā ASV), bet gan valsts ar globālām interesēm. Tās atrodamas ne tikai pēcpadomju telpā, tās ir arī Sīrijā un Venecuēlā, Vjentamā un Serbijā, Ēģiptē un Angolā. Vēl svarīgāk – tās ir jaunās pasaules kārtības izveidē, pie kā Maskava un Pekina strādā aizvien aktīvāk un aizvien vairāk koordinē savas pūles. Būtu bezjēdzīgi šajā darbā vilkt sarkanās līnijas – mēs to nepieļausim, turklāt arī spēku "vilcējiem" vairs nepietiks.

Tikai vai nav pārlieku pašpārliecināti teikt, ka mēs paši lemsim, kur būs sarkanā līnija katrā konkrētā gadijumā? Tas ir, mēs neļaujam Rietumiem mūs apturēt, mēs paši jau esam gatavi diktēt viņiem savu izpratni par pieļaujamo? Nē, nav vis, jo runa nav par Krievijas ekspansiju svešās teritorijās, svešu nacionālo interešu zonās. Runa ir par to, kā aizstāvēt un atgūt savējo – to, ko Rietumi mēģināja vai vēl aizvien mēģina atņemt. Nav arī nekādas vajadzības konkretizēt, skaidrot to viņiem – kaķis zina, ko apēdis. Pareizāk sakot, mēģina apēst.

141
Tagi:
starptautiskās attiecības, Vladimirs Putins, Krievija, Rietumi
Pēc temata
Peskovs: Putins neļaus ASV runāt ar Krieviju no spēka pozīcijas
Kremlis pastāstīja par nodomu revidēt attiecības ar ASV
Krievija noskaidro, vai Rietumi ir gatavi atkal kurināt karu Donbasā
Savienotajās Valstīs pūlas pierādīt, ka visus pasaules karus sākuši krievi
Amerikāņu karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Amerikāņi piespēlē "afgāņu bumbu" Krievijai?

21
(atjaunots 11:53 12.05.2021)
Kopš aprīlī izskanējušā Džo Baidena lēmuma atlikt kontingenta izvešanu no Afganistānas līdz 11. septembrim valstī aizvien vairāk līst asinis – vērojams krass vardarbības pieaugums, upuru skaits mērojams simtos.

Tikai 8. maijā vien sprādzienā Kabulā gāja bojā gandrīz sešdesmit cilvēki, pārsvarā – 11-15 gadus vecas skolnieces. Kas notiek? Kādam ļoti negribas izvest karavīrus vai, gluži otrādi, kāds steidzina amerikāņus, mudina aiziet ātrāk? Kas notiks pēc viņu aiziešanas? Uz šiem jautājumiem portālā RIA Novosti atbildes meklē Pjotrs Akopovs.

Krievijai šie jautājumi ir visnotaļ aktuāli: neskatoties uz PSRS sabrukumu, pēc būtības, valstij joprojām ir robeža ar Afganistānu. Tadžikistāna ir KDLO locekle, tātad – Krievijas militārā sabiedrotā, un tās robeža ar Afganistānu PSRS laikā bija visgarākā. Uzbekistāna un Turkmenistāna, kas robežojas ar Afganistānu, tāpat ir Krievijas nacionālo interešu un atbildības zonā. Ja Afganistānā iedegsies īsts pilsoņu karš, tā liesmu radītie dūmi klās visu Vidusāziju, sliktākajā gadījumā pat pārmetīsies uz to, jo Afganistānā dzīvo tās pašas tautas, kas apdzīvo minētās bijušās padomju republikas. Krievijā pat skan viedoklis, ka amerikāņu spēku izvešana nav nekāda sakāve, tā ir gandrīz diversija – sak, Vašingtona tādējādi novērš Kremļa uzmanību uz austrumiem, kur nupat viss aizdegsies, un krievi būs spiesti visus spēkus veltīt Vidusāzijas šausmu likvidācijai. Varbūt vajadzētu palūgt amerikāņus palikt?

Tāda pseidokonspiroloģija ir pat amizanta: amerikāņi Afganistānā nav panākuši neko no gribētā (cita lieta, ka visi viņu sapņi bija nereālistiski vai absurdi). Likvidēja "Al Kaidu" ar tās pulkiem un divīzijām, vai tā joprojām ir tīkla organizācija, kas saista dažādas struktūras un grupējumus dažādās islāma pasaules malās? Jā, radikāli noskaņoti grupējumi, taču amerikāņu okupācija Afganistānā tikai audzēja naidu pret jeņķiem islāma pasaulē, tātad faktiski sekmēja džihādistu ietekmes pieaugumu.

Uzvarēja Taliban? Taču tas nāks pie varas Kabulā īsi pēc amerikāņu aiziešanas: mierīgā ceļā, kā koalīcijas daļa, vai ar varu, vienpersoniski.

Amerikāņi gribēja no Afganistānas piespiest pie sienas Krieviju un Ķīnu (kā arī Irānu), iekārtot placdarmu pastāvīgai klātbūtnei svarīgā Eirāzijas reģionā? Gribēja, taču šiem nolūkiem vajadzētu patiešām pakļaut Afganistānu un saņemt savās rokās kontroli. Sliktākajā gadījumā viņiem būs jāizved līdzi arī desmitiem tūkstošu afgāņu, kuri strādāja viņu labā. Tos pašus kolaboracionistus, okupantu līdzskrējējus, jo tāda attieksme pret viņiem ir ne tikai talibu rindās. Tātad ASV pozīcijas Afganistānā ne tikai sašūposies – tās sabruks.

Bet ASV pēc aiziešanas taču vēlas nostiprināties kaimiņvalstīs? Re, arī The Wall Street Journal stāstīja, ka Vašingtona meklē reģionālos placdarmus kontingenta dislokācijai un talibu kontrolei pēc spēku izvešanas no Afganistānas. Tiek izskatītas gan kaimiņvalstis, gan tālāki reģioni, piemēram, AAE un analizēta iespēja izvietot Persijas līcī JKS kuģus.

Baidens jau apsolīja: ja "Al Kaida" vai ISIS apdraudēs Ameriku vai tās intereses Afganistānā, ASV sāks aviācijas uzlidojumus. Taču amerikāņi vēlas iespēju reaģēt ātri, jo pēc 11. septembra (runā pat, ka jau jūlija vidus) Afganistānā nepaliks ne amerikāņu, ne jebkādu citu ārvalstu karavīru. Un ko darīt, sākoties uzbrukumam ASV vēstniecībai (kurā vēlas atstāt līdz 1000 cilvēkus)? Sūtīt palīdzību no Pakistānas? Tālu, arī attiecības ar viņiem ir aizvien sliktākas, tāpēc "optimālākais variants armijas bāzu izveidei būtu Uzbekistāna un Tadžikistāna, kas robežojas ar Afganistānu, un nepieciešamības gadījumā nodrošinātu spēku ātru pārvietošanu".

Ir tikai viena nelaime – amerikāņu plānus var izjaukt Krievija un Ķīna, atzīmēja The Wall Street Journal. Protams, tā ir – neviens neļaus amerikāņiem nostiprināties Centrālāzijā. Pēc 2001. gada 11. septembra Krievija ļāva ASV radīt bāzes Kirgīzijā un Uzbekistānā, tomēr toreiz Krievija bija vāja, un attiecības ar ASV nebija aktīvas konfrontācijas līmenī. Tagad ne par kādu, pat pagaidu ASV nostiprināšanos Vidusāzijā nevar būt ne runas: pēc 20 gadus ilgās Afganistānas okupācijas viņiem būs jāpamet reģions. Par tā drošību atbildēs Krievijas un Ķīnas radītā ŠSO, ko tagad veido ne tikai visas Centrālās Āzijas republikas, bet arī Indija un Pakistāna, drīz vien iestāsies arī Irāna.

Tātad Afganistānu pilnībā ieskaus ŠSO locekles, bet pašai tai organizācijā ir tikai novērotāja statuss. Kabula netika uzņemta ŠSO objektīvu iemeslu dēļ: aliansē nevar iestāties okupēta valsts bez pilnvērtīgas suverenitātes. ŠSO mērķis ir miers Āzijā, it īpaši – Centrālāzijā. ŠSO vēl nav savu miernešu, nav vajadzības arī ievest karaspēku Afganistānā, mainīt vienus okupantus pret citiem.

Jau vairāk nekā četrdesmit gadus afgāņi karo savā starpā, 28 gadus – arī ar ārvalstu spēkiem. Vajadzīgi politiski apstākļi pilnvērtīgam iekšējam dialogam un vismaz mierīgai, lai arī bruņotai dažādu tautu, politisko, reliģisko, cilšu un klanu struktūru līdzāspastāvēšanai. Bez ārējas, kur nu vēl atlantiskās iejaukšanās, toties ar visu kaimiņu un tuvu valstu aktīvu dalību (un ietekmi).

Taču arī ASV ir jāpiedalās afgāņu savstarpējā samierināšanā, tikai attieksme pret viņu piekritējiem Afganistānā pēc bruņoto spēku izvešanas var radīt šķēršļus jebkādam dialogam. Lai nu būtu, kā būdams, galvenais atbildības slogs par Afganistānu pēc amerikāņu aiziešanas gulsies uz ŠSO, it īpaši uz Krievijas, Ķīnas un Pakistānas pleciem, lai cik sarežģītas būtu Afganistānas un Pakistānas attiecības "Durana līnijas" sašķelto puštunu dēļ). Tas ir gan viņu, gan Afganistānas tautas interesēs.

Sarežģītās daudzveidīgās iekšējās domstarpības Afganistānā nav pietiekams iemesls, lai atmestu tai ar roku vai norobežotos no tās ar militāru sienu. Otrs variants pat nav iespējams, bet pirmais neatbilst Afganistānas kaimiņu un Āzijas lielvalstu, arī Krievijas interesēm.

ŠSO minimālais uzdevums – nepieļaut Afganistānas problēmas šļākšanos pāri valsts robežām, lai pie tās nāktos ķerties KDLO. Maksimālais uzdevums – pamudināt visas puses panākt reālu samierināšanos un jaunās federatīvās Afganistānas celšanu. Vīrišķīgā un tik daudz cietusī tauta ir pelnījusi mierīgu un patstāvīgu dzīvi savā kalnainajā valstī. Protams, ne tā kā Šveicē, lai arī Šveices kantoni savā starpā karoja, pat vēl XIX gadsimta vidū.

Afganistāna nekļūs par Šveici, un visi mēģinājumi piespiest to dzīvot pēc Rietumu normām valstij tikai kaitējuši, taču tai ir tiesības pārvērsties par mierīgu kaimiņu Centrālāzijā. Vajag tikai palīdzēt afgāņiem atgriezties pie patstāvīgas mierīgas dzīves – sev pašiem, nevis svešu stratēģu ģeopolitisko interešu un eksperimentu vārdā.

21
Tagi:
Krievija, karaspēks, ASV, Afganistāna
Pēc temata
WSJ: ASV var pārvest spēkus no Afganistānas uz Uzbekistānu un Tadžikistānu
"Jauna problēma": kāpēc ASV spēku izvešana no Afganistānas ir bīstama Krievijai
ASV neatskaitījās par 1,5 miljardu dolāru izdevumiem Afganistānā
Jauniešu organizācijas Protests piķēts par LGBT pārstāvju tiesībām

Par TO. Krievu vecākus kaitina seksuālā audzināšana Vācijā

49
(atjaunots 17:35 11.05.2021)
Vācijas izglītības sistēma bieži tiek kritizēta. It īpaši negatīvi to vērtē emigranti no pēcpadomju valstīm. Lielākās raizes sagādā seksuālās izglītības mācības, obligātas sākumskolā.

Ar videoprogrammu, spilgtu ilustrāciju un uzskates materiālu palīdzību skolotāji stāsta "par to". Vecāki piekrīt tam, ka tamlīdzīgas zināšanas ir noderīgas pusaudžiem, taču pārdzīvo par jaunākiem bērniem. Pie tam par nodarbību kavēšanu var dabūt naudas sodu un visnotaļ lielu. Par mūsdienu audzināšanu portālā RIA Novosti pastāstīja Ksenija Meļņikova.

Mulsinoši un smieklīgi

"Meita atgriezās mājās ar veselu maisu brošūru, tur bildes ir spilgtākas un detalizētākas nekā bioloģijas mācību grāmatās. Viņa tajās vairs neieskatījās, viņai bija neveikli. Pēc nodarbības viņa bija šokēta. Līdz šim viņa nezināja, no kurienes rodas bērni. Savas domas viņai bija, izrādījās, ka viņa kļūdījās," stāsta Irina, Ziemeļreinas-Vestfālenes iedzīvotāja. Otrajā pusgadā viņas meitai – 1. klases skolniecei sākās seksuālās attīstības obligātās nodarbības.

"Bērni smējās, it īpaši puikas. Viņiem bija gan interesanti, gan kauns. Mūsu klases audzinātāja nosūtīja dokumentu, kurā informēja par mācību programmas startu," turpināja Irina. Viņa piebilda, ka daudzi vecāki bijuši neapmierināti, jo uzskata: tas ir pārlieku agri sākumskolā. Turklāt viņiem nepatīk pati metode: "Viņi noskatījās nodarbībā video ierakstu, kurā tuvplānā demonstrētas ģenitālijas, bija arī dzimumakts. Meita negribēja stāstīt sīkāk, viņa kautrējās."

Par seksuālās audzināšanas nodarbībām vācu skolās turpinās asi strīdi. Vieni uzskata, ka bērniem kopš pašas bērnības māca kaut ko nepieklājīgu vai pat mudina uz netradicionālu seksuālo orientāciju. Citi ir pārliecināti, ka tādas nodarbības ir vajadzīgas.

"Dēlam stāstīja, ka ir dažādi LGBT pārstāvji: homoseksuālisti, lesbietes, transpersonas. Pie tam uzsvēra, ka tas ir normāli. Es neiebilstu, tomēr man šķiet, ir pārāk agri dot bērniem tādu informāciju. Tas jādara mazliet vēlāk, kad viņiem izveidosies pašiem savs viedoklis. Sākumskolā ir risks, ka skolotāji uzspiež idejas. Mums paveicies: es uzticos mūsu klases audzinātājai un nešaubos, ka viņa vada stundas ļoti profesionāli," stāsta Hamburgas iedzīvotājs Nikolajs.

Pie tam visi lūdza neminēt uzvārdus – bīstas no problēmām ar skolu.

Vecāki ir noraizējušies

Pirmās seksuālās audzināšanas stundas vecāko klašu skolēniem VDR sākās jau 1959. gadā. 9 gadus vēlāk par to izšķīrās arī VFR. Izstrādāja "Dzimumaudzināšanas atlasu". Bērniem pārsvarā stāstīja par pubertāti un izmaiņām zēnu un meiteņu organismos. Jaunāko klašu apgaismošana sākusies tikai pēdējo 10 gadu laikā. Daudzi pieaugušie ar to bija neapmierināti.

Džonijs Deps
© Sputnik / Сергей Венявский

Visaktīvākā ir organizācija "Satrauktie vecāki" (Besorgte Eltern). Viņi noraizējušies par to, ka izglītības programma ir pārslogota ar lieku informāciju, turklāt paver iespējas manipulācijām. Grupā ir emigranti no pēcpadomju valstīm, taču ir arī liels skaits vāciešu.

"Es vēlos, lai tiktu nospraustas robežas, tāpat kā citās nodarbībās: šajā vecumā skolēnam jāzina konkrēts materiāls vēsturē, bioloģijā, matemātikā, ne vairāk. Citādi iznāk pilnīga izvēles brīvība – skolotāji var stāstīt, ko vien vēlas," sarunā sprieda divu bērnu tēvs Tobiass no Minhenes.

Visās federālajās zemēs ir pašām savas izglītības programmas, skolas pašas nosaka nodarbību skaitu. Vienās kurss aizņem tikai pāris nedēļas, citās – ilgst pat pusgadu.

"Satrauktie vecāki" periodiski organizē protesta akcijas lielās pilsētās ar tādiem plakātiem kā "Lai bērni paliek bērni", "Viņiem vajadzīga mīlestība, nevis sekss", "Rokas nost no mūsu bērniem". Barikāžu otrā pusē – demonstranti no zaļajiem un sociāldemokrātiem. Pārsvarā – seksuālo minoritāšu pārstāvji: viņi uzskata, ka "Satrauktie vecāki" esot viņu ideoloģiskie pretinieki.

"Mani dēli mācās sākumskolā. Es iebilstu pret seksuālās audzināšanas mācību. Taču es neesmu ne ultralabējais, ne homofobs, ne kristīgais fundamentālists, es vispār esmu ateists! Mēs esam absolūti neitrāla vecāku grupa, taču negribam, lai šīs nodarbības sāktos tik agri," uzsvēra Tobiass.

Bez kavējumiem

Dzimumaudzināšanas kurss turpinās 7.-8. klasē. Stāsta par kontracepcijas paņēmieniem. Skolotāji organizē ar skolēnu dzimuma un seksuālo identitāti saistītus testus. Vācu žurnāls Der Spiegel stāsta par vienu no jautājumiem, par ko vecāki bija sašutuši: "Cik liela ir iespēja, ka jūsu heteroseksualitāte ir pagaidu parādība un ar laiku mainīsies?"

Neapmierinātās mātes un tēvus mierināja Aņa Heningsena, dzimumaudzināšanas profesora Ķīles universitātē. Viņa stāstīja, ka daudzi vecāki nepareizi izprot nodarbību būtību: "Mēs izskatām jautājumus, kam ir liela loma bērnu un pusaudžu ikdienas dzīvē. Nevajag domāt, ka šīs nodarbības aģitē par pornogrāfiju un homoseksuālismu."

Daudzus tāds skaidrojums nevar nomierināt. Taču neizdosies arī mācības kavēt – par to draud naudas sods. Likums par skolu obligāto apmeklējumu (Schulpflicht) neatkarīgi no bērna un viņa vecāku pilsonības, ieviesa jau 1919. gadā. Tas ir spēkā arī šobaltdien. Katram bērnam vecumā no sešiem gadiem ir jāapmeklē nodarbības. Kavējums bez objektīva iemesla pielīdzināms administratīvam pārkāpumam. Piemēram, Diseldorfā par katru kavējumu nāksies maksāt 80 eiro, Ķelnē – 188 eiro.

Pirms dažiem gadiem Vāciju satrieca stāsts par daudzbērnu tēvu Oigenu: viņš izcieta cietumsodu par to, ka viņa meita Melita izlaida vairākas dzimumaudzināšanas nodarbības. Ģimenei piesprieda sodu, viņi atteicās to maksāt. Lieta nonāca apgabaltiesā. Oigenam piesprieda vienu dienu cietumā.

Daudziem tā bija mācība, atzīmēja 4. klases skolotāja Lara no Hamburgas. Viņa saprot vecāku raizes. Piemēram, skolas likumā noteikta nepieciešamība veidot audzēkņiem pozitīvu attieksmi pret seksualitāti: "Tas daudzus biesē. Es cienu vecāku tiesības pastāvīgi informēt bērnus par šiem jautājumiem. Lieta tāda, ka bieži vien viņi paši to nedara un arī mums neuzticas."

Viņa piezīmēja, ka zināšanas par savu ķermeni un jūtām "dāvā komforta sajūtu, palīdz uzturēt labas attiecības, bet nākotnē palīdzēs izvairīties no veneriskām saslimšanām un nevēlamas grūtniecības".

Lielākajā daļā federālo zemju mācību plānu teikts, ka seksuālā audzināšana ir skolotāju un ģimenes kopīgs uzdevums. Visiem pieaugušajiem ir jāzina, kādi jautājumi un mācību materiāli ir jāapspriež. Taču pie tam vecāki nevar lemt par izglītības programmu, ir pārliecināti vācu pedagogi. Tāda ir sistēma, un pagaidām tā nedāvā izvēles iespējas.

49
Tagi:
bērni, skola, izglītība, Vācija
Pēc temata
"Māciet ķīmiju, nevis homoseksuālismu!" Bērnu vecāki Eiropā ir sašutuši
Emigrācija padara Latviju latviskāku: kas patīk un kas nepatīk emigrantiem ārzemēs
Politkorektuma rezultāti: sarunas virtuvē un lokomotīvītes-transpersonas
Bet pie viņiem baltos linčo...
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, foto no arhīva

Amerikāņu analītiķis pastāstīja, Rietumu kolēģus "apspēlējis" Lavrovs

0
(atjaunots 12:45 12.05.2021)
Analītiķis nosaucis vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem".

RĪGA, 12. maijs — Sputnik. Amerikāņu analītiķis Toms Rogans rakstā izdevumam Washington Examiner nosauca vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem", vēsta RIA Novosti.

"Viņš (Lavrovs – red.) meistarīgi apspēlē viņus, piemēram, Žozepu Borelu, pārlieku lētticīgo Džonu Keriju vai pārlieku pašpārliecināto Hilariju Klintoni," viņš rakstīja izdevumā.

Žurnālists savā publikācijā uzsvēra, ka Rietumu oponenti cita starpā var ciest sakāvi Krievijas diplomāta konsekvento izteikumu dēļ.

Pie tam Rogans īpaši izcēla Maiku Pompeo, kurš, viņa ieskatā, ir spējīgs pats uz savu spēli.

 

0
Tagi:
Sergejs Lavrovs
Pēc temata
Lavrovs apsūdz ASV un ES par totalitārisma uzspiešanu
Sergejs Lavrovs: Krievijai nedraudzīgo valstu saraksts nebūs ilgi jāgaida
Sergejs Lavrovs: attiecības ar ASV būtu normālas, ja tas būtu atkarīgs vienīgi no mums
Nevar ticēt Vašingtonai: Lavrovs atzinis ASV sankciju politikas aprobežotību