Tu-95

"Piloti visu zināja": kāpēc pirmie "stratēģi" nevarēja atgriezties mājās

94
(atjaunots 12:25 09.04.2021)
Jauni uzdevumi, sarežģīta, no pašiem pamatiem izstrādāta tehnika un spēcīgs instruments spiedienam pret politiskajiem pretiniekiem – pirms 80 gadiem uz 18. gaisa armijas bāzes Krievijā tapa Tālā aviācija.

Lielā Tēvijas kara nogalē to bija plānots likvidēt, tomēr amerikāņu kodoluzbrukumi Japānai lika PSRS vadībai atteikties no šī nodoma. Galu galā tālā aviācija kļuva par PSRS un Krievijas kodoltriādes galveno elementu, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Kremļa garā roka

1944. gada rudenī Tālās darbības aviāciju (TDA), kas sekmīgi strādāja frontē kopš pirmajām kara dienām, nopietni reorganizēja. Izveidoja 18. gaisa armiju un iekļāva tajā gaisa desanta spēkus.

© Photo Министерство обороны РФ

TDA komandieris, aviācijas maršals Aleksandrs Golovanovs savos memuāros rakstīja: "Var tikai iedomāties, kā tiktu sakauti vācieši Baltkrievijā, ja pēc sagatavotās aizsardzības pārraušanas un izejas operatīvajā telpā varētu nogādāt aizmugurē divus vai trīs gaisa desanta spēku korpusus dzelzceļu un šoseju pārtveršanai, dzelzceļa mezglu un pārceltuvju ieņemšanai, placdarmu ieņemšanai pie platiem ūdens šķēršļiem, štābu iznīcināšanai un sakaru traucēšanai."

Vēlāk tomēr desantniekus iekļāva sauszemes spēkos, un 1946. gada aprīlī uz 18. gaisa armijas bāzes atjaunoja PSRS Bruņoto spēku Tālo aviāciju (TA).

Pēc kodoluzbrukumiem Hirosimai un Nagasaki Kremlī skaidri saprata: militāri politiskās spriedzes apstākļos nepieciešama patstāvīga aviācijas vienība, kas varētu nogādāt kodolieročus tūkstošiem kilometru attālumā.

Bija nopietna problēma ar tehniku – pēckara gados bruņojumā bija tikai divmotoru bumbvedēji Tu-2 un Il-4, bet TA bija vajadzīga absolūti jauna – spēcīga mašīna ar lielu kravas celtspēju. Bet amerikāņi jau kopš 1942. gada izmantoja bumbvedējus B-29 Superfortress, kas varēja pārvarēt vairāk nekā 6 tūkstošus kilometru.

Pirmais padomju "stratēģis"

Stratēģiskās lidmašīnas izstrādi uzticēja Tupoļeva konstruktoru birojam. Likteņa ironija: padomju konstruktoriem pamatīgi palīdzēja amerikāņi. 1944. gadā Tālajos Austrumos piespiedu nosēšanos veica vairāki "supercietokšņi". Piloti likvidēja radioiekārtas un tēmēšanas sistēmas, bet citā ziņā lidmašīnas bija kārtībā.

Sagadīšanās bija ļoti veiksmīga. Lidotājs izmēģinātājs Solomons Reidels pamanījās bez jebkādas tehniskās dokumentācijas pacelt gaisā vienu no mašīnām un nogādāt Maskavā, kur to demontēja līdz pēdējai skrūvītei. Un jau divus gadus vēlāk debesīs pacēlās pirmie padomju "stratēģi" Tu-4. Lidmašīna ļoti līdzinājās amerikāņu lidaparātam, tomēr bija arī atšķirības.

Tu-4 bija smagāka, ar atšķirīgu iekšējo iekārtojumu, aizsardzības bruņojumu, sistēmām. Ar degvielas tvertnēm starpkontinentālam lidojumam turp un atpakaļ nepietika. Tātad, ja kaut kas būtu gadījies, pilotiem tas būtu ceļš tikai vienā virzienā.

Tomēr lidmašīna tika pieņemta bruņojumā. Turklāt drīz vien Tu-4 ekipāžas sāka apgūt lidojumus uz Arktiku, kur iekārtoja tā saucamos "pusceļa" aerodromus degvielas uzpildei. Tā mazo degvielas tvertņu problēma tika daļēji atrisināta. Īpaši Tu-4 vajadzībām izstrādāja sistēmu degvielas uzpildei gaisā pēc principa "spārns pie spārna".

Lidojumi "aiz stūra"

Nākamais "stratēģis" – T-16 izdevās daudz labāks. Tas jau bija bumbvedējs ar turboreaktīvajiem dzinējiem, bultveida spārnu un atbilstošu aerodinamiku. Maksimālais lidojuma attālums bija palielināts gandrīz līdz 6 tūkstošiem kilometru, pie tam lidmašīna varēja uzņemt deviņas tonnas bumbu, arī kodolbumbas, pacelties un nosēsties uz aerodromiem ar zemesceļa joslu.

Sākās lidojumi uz Atlantijas ziemeļu daļu vai, kā izteicās piloti, "aiz stūra" – tas nozīmēja, ka jāapliec Kolas pussala, jānolido gar Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un Lielbritānijas robežām. Tika pievērsta uzmanība arī Klusā okeāna reģionam –padomju aviācijas aktivitāte tajā vairākkārt pieauga.

Tu-16 ražoja desmit gadus, no konveijera nonāca pusotrs tūkstotis lidaparātu. Bumbvedēju pastāvīgi modernizēja, pielāgoja jauniem uzdevumiem. Uz tā bāzes izstrādāja aptuveni pussimtu modifikāciju: radiolokācijas izlūkošanas lidmašīnu, traucējumu aparātu, degvielas uzpildītāju, raķešnesēju, pretzemūdeņu, pretkuģu variantus utt. Arī pirmo padomju reaktīvo pasažieru lidmašīnu Tu-104.

Tu-16 ekspluatēja 40 gadus. Pēdējo norakstīja 1993. gadā. Šīs mašīnas tika piegādātas Ķīnai, Ēģiptei, Irākai un Indonēzijai, piedalījās vairākos konfliktos Tuvajos Austrumos un karā Afganistānā.

Leģendārie "Lāči"

Gandrīz vienlaikus ar Tu-16 darbs ritēja pie stratēģiskā bumbvedēja pa palielinātu darbības attālumu – Tu-95. Tam vajadzēja uzņemt kodolbumbu ar vismaz 5 tonnu msu, nogādāt no galvenā domājamā pretinieka – ASV – teritorijā un atgriezties.

Planieris grūtības neradīja, lielākās problēmas sagādāja spēkiekārtas izvēle. Galu galā tika nolemts aprīkot bumbvedēju ar četriem motoriem, tomēr, par spīti vispasaules tendencēm, tie bija turbopropelleru, nevis turboreaktīvie dzinēji. Pie tam lidmašīna sasniedza līdz 900 km/h ātrumu un varēja pārvarēt vairāk nekā 12 tūkstošus kilometru ar lietderīgo kravu līdz 12 tonnu apmērā.

Aukstā kara gados Tu-95 izpildīja vairāk nekā tūkstoš lidojumus, patrulējot NATO valstu robežas un demonstrējot padomju aviācijas iespējas – nogādāt kodolbumbu jebkurā Zemes nostūrī.

Par "lāčiem" Rietumos iedēvētie lidaparāti joprojām ir ātrākās turborpopelleru lidmašīnas pasaulē. Līdz ar virsskaņas Tu-22M3 un Tu-160 to pilnveidotās versijas ir svarīgākais kodoltriādes elements.

Pērn tika izmēģināja Tu-95MSM. Bumbvedējs saņēmis jaunas vadības sistēmas, avioniku, navigācijas iekārtas, bruņojuma kompleksu. Tā iespējas ir pieaugušas gandrīz divkārt.

94
Tagi:
aviācija, PSRS, Krievija
Pēc temata
Atjaunotā bumbvedēja Tu-160M pirmais lidojums
Krievijas bumbvedēju Tu-160 tālais reiss noslēdzies sekmīgi
Stabilitātes ierocis: Krievija atjaunojusi stratēģisko bumbvedēju Tu-160M ražošanu
Amerikāņu karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Amerikāņi piespēlē "afgāņu bumbu" Krievijai?

21
(atjaunots 11:53 12.05.2021)
Kopš aprīlī izskanējušā Džo Baidena lēmuma atlikt kontingenta izvešanu no Afganistānas līdz 11. septembrim valstī aizvien vairāk līst asinis – vērojams krass vardarbības pieaugums, upuru skaits mērojams simtos.

Tikai 8. maijā vien sprādzienā Kabulā gāja bojā gandrīz sešdesmit cilvēki, pārsvarā – 11-15 gadus vecas skolnieces. Kas notiek? Kādam ļoti negribas izvest karavīrus vai, gluži otrādi, kāds steidzina amerikāņus, mudina aiziet ātrāk? Kas notiks pēc viņu aiziešanas? Uz šiem jautājumiem portālā RIA Novosti atbildes meklē Pjotrs Akopovs.

Krievijai šie jautājumi ir visnotaļ aktuāli: neskatoties uz PSRS sabrukumu, pēc būtības, valstij joprojām ir robeža ar Afganistānu. Tadžikistāna ir KDLO locekle, tātad – Krievijas militārā sabiedrotā, un tās robeža ar Afganistānu PSRS laikā bija visgarākā. Uzbekistāna un Turkmenistāna, kas robežojas ar Afganistānu, tāpat ir Krievijas nacionālo interešu un atbildības zonā. Ja Afganistānā iedegsies īsts pilsoņu karš, tā liesmu radītie dūmi klās visu Vidusāziju, sliktākajā gadījumā pat pārmetīsies uz to, jo Afganistānā dzīvo tās pašas tautas, kas apdzīvo minētās bijušās padomju republikas. Krievijā pat skan viedoklis, ka amerikāņu spēku izvešana nav nekāda sakāve, tā ir gandrīz diversija – sak, Vašingtona tādējādi novērš Kremļa uzmanību uz austrumiem, kur nupat viss aizdegsies, un krievi būs spiesti visus spēkus veltīt Vidusāzijas šausmu likvidācijai. Varbūt vajadzētu palūgt amerikāņus palikt?

Tāda pseidokonspiroloģija ir pat amizanta: amerikāņi Afganistānā nav panākuši neko no gribētā (cita lieta, ka visi viņu sapņi bija nereālistiski vai absurdi). Likvidēja "Al Kaidu" ar tās pulkiem un divīzijām, vai tā joprojām ir tīkla organizācija, kas saista dažādas struktūras un grupējumus dažādās islāma pasaules malās? Jā, radikāli noskaņoti grupējumi, taču amerikāņu okupācija Afganistānā tikai audzēja naidu pret jeņķiem islāma pasaulē, tātad faktiski sekmēja džihādistu ietekmes pieaugumu.

Uzvarēja Taliban? Taču tas nāks pie varas Kabulā īsi pēc amerikāņu aiziešanas: mierīgā ceļā, kā koalīcijas daļa, vai ar varu, vienpersoniski.

Amerikāņi gribēja no Afganistānas piespiest pie sienas Krieviju un Ķīnu (kā arī Irānu), iekārtot placdarmu pastāvīgai klātbūtnei svarīgā Eirāzijas reģionā? Gribēja, taču šiem nolūkiem vajadzētu patiešām pakļaut Afganistānu un saņemt savās rokās kontroli. Sliktākajā gadījumā viņiem būs jāizved līdzi arī desmitiem tūkstošu afgāņu, kuri strādāja viņu labā. Tos pašus kolaboracionistus, okupantu līdzskrējējus, jo tāda attieksme pret viņiem ir ne tikai talibu rindās. Tātad ASV pozīcijas Afganistānā ne tikai sašūposies – tās sabruks.

Bet ASV pēc aiziešanas taču vēlas nostiprināties kaimiņvalstīs? Re, arī The Wall Street Journal stāstīja, ka Vašingtona meklē reģionālos placdarmus kontingenta dislokācijai un talibu kontrolei pēc spēku izvešanas no Afganistānas. Tiek izskatītas gan kaimiņvalstis, gan tālāki reģioni, piemēram, AAE un analizēta iespēja izvietot Persijas līcī JKS kuģus.

Baidens jau apsolīja: ja "Al Kaida" vai ISIS apdraudēs Ameriku vai tās intereses Afganistānā, ASV sāks aviācijas uzlidojumus. Taču amerikāņi vēlas iespēju reaģēt ātri, jo pēc 11. septembra (runā pat, ka jau jūlija vidus) Afganistānā nepaliks ne amerikāņu, ne jebkādu citu ārvalstu karavīru. Un ko darīt, sākoties uzbrukumam ASV vēstniecībai (kurā vēlas atstāt līdz 1000 cilvēkus)? Sūtīt palīdzību no Pakistānas? Tālu, arī attiecības ar viņiem ir aizvien sliktākas, tāpēc "optimālākais variants armijas bāzu izveidei būtu Uzbekistāna un Tadžikistāna, kas robežojas ar Afganistānu, un nepieciešamības gadījumā nodrošinātu spēku ātru pārvietošanu".

Ir tikai viena nelaime – amerikāņu plānus var izjaukt Krievija un Ķīna, atzīmēja The Wall Street Journal. Protams, tā ir – neviens neļaus amerikāņiem nostiprināties Centrālāzijā. Pēc 2001. gada 11. septembra Krievija ļāva ASV radīt bāzes Kirgīzijā un Uzbekistānā, tomēr toreiz Krievija bija vāja, un attiecības ar ASV nebija aktīvas konfrontācijas līmenī. Tagad ne par kādu, pat pagaidu ASV nostiprināšanos Vidusāzijā nevar būt ne runas: pēc 20 gadus ilgās Afganistānas okupācijas viņiem būs jāpamet reģions. Par tā drošību atbildēs Krievijas un Ķīnas radītā ŠSO, ko tagad veido ne tikai visas Centrālās Āzijas republikas, bet arī Indija un Pakistāna, drīz vien iestāsies arī Irāna.

Tātad Afganistānu pilnībā ieskaus ŠSO locekles, bet pašai tai organizācijā ir tikai novērotāja statuss. Kabula netika uzņemta ŠSO objektīvu iemeslu dēļ: aliansē nevar iestāties okupēta valsts bez pilnvērtīgas suverenitātes. ŠSO mērķis ir miers Āzijā, it īpaši – Centrālāzijā. ŠSO vēl nav savu miernešu, nav vajadzības arī ievest karaspēku Afganistānā, mainīt vienus okupantus pret citiem.

Jau vairāk nekā četrdesmit gadus afgāņi karo savā starpā, 28 gadus – arī ar ārvalstu spēkiem. Vajadzīgi politiski apstākļi pilnvērtīgam iekšējam dialogam un vismaz mierīgai, lai arī bruņotai dažādu tautu, politisko, reliģisko, cilšu un klanu struktūru līdzāspastāvēšanai. Bez ārējas, kur nu vēl atlantiskās iejaukšanās, toties ar visu kaimiņu un tuvu valstu aktīvu dalību (un ietekmi).

Taču arī ASV ir jāpiedalās afgāņu savstarpējā samierināšanā, tikai attieksme pret viņu piekritējiem Afganistānā pēc bruņoto spēku izvešanas var radīt šķēršļus jebkādam dialogam. Lai nu būtu, kā būdams, galvenais atbildības slogs par Afganistānu pēc amerikāņu aiziešanas gulsies uz ŠSO, it īpaši uz Krievijas, Ķīnas un Pakistānas pleciem, lai cik sarežģītas būtu Afganistānas un Pakistānas attiecības "Durana līnijas" sašķelto puštunu dēļ). Tas ir gan viņu, gan Afganistānas tautas interesēs.

Sarežģītās daudzveidīgās iekšējās domstarpības Afganistānā nav pietiekams iemesls, lai atmestu tai ar roku vai norobežotos no tās ar militāru sienu. Otrs variants pat nav iespējams, bet pirmais neatbilst Afganistānas kaimiņu un Āzijas lielvalstu, arī Krievijas interesēm.

ŠSO minimālais uzdevums – nepieļaut Afganistānas problēmas šļākšanos pāri valsts robežām, lai pie tās nāktos ķerties KDLO. Maksimālais uzdevums – pamudināt visas puses panākt reālu samierināšanos un jaunās federatīvās Afganistānas celšanu. Vīrišķīgā un tik daudz cietusī tauta ir pelnījusi mierīgu un patstāvīgu dzīvi savā kalnainajā valstī. Protams, ne tā kā Šveicē, lai arī Šveices kantoni savā starpā karoja, pat vēl XIX gadsimta vidū.

Afganistāna nekļūs par Šveici, un visi mēģinājumi piespiest to dzīvot pēc Rietumu normām valstij tikai kaitējuši, taču tai ir tiesības pārvērsties par mierīgu kaimiņu Centrālāzijā. Vajag tikai palīdzēt afgāņiem atgriezties pie patstāvīgas mierīgas dzīves – sev pašiem, nevis svešu stratēģu ģeopolitisko interešu un eksperimentu vārdā.

21
Tagi:
Krievija, karaspēks, ASV, Afganistāna
Pēc temata
WSJ: ASV var pārvest spēkus no Afganistānas uz Uzbekistānu un Tadžikistānu
"Jauna problēma": kāpēc ASV spēku izvešana no Afganistānas ir bīstama Krievijai
ASV neatskaitījās par 1,5 miljardu dolāru izdevumiem Afganistānā
Jauniešu organizācijas Protests piķēts par LGBT pārstāvju tiesībām

Par TO. Krievu vecākus kaitina seksuālā audzināšana Vācijā

49
(atjaunots 17:35 11.05.2021)
Vācijas izglītības sistēma bieži tiek kritizēta. It īpaši negatīvi to vērtē emigranti no pēcpadomju valstīm. Lielākās raizes sagādā seksuālās izglītības mācības, obligātas sākumskolā.

Ar videoprogrammu, spilgtu ilustrāciju un uzskates materiālu palīdzību skolotāji stāsta "par to". Vecāki piekrīt tam, ka tamlīdzīgas zināšanas ir noderīgas pusaudžiem, taču pārdzīvo par jaunākiem bērniem. Pie tam par nodarbību kavēšanu var dabūt naudas sodu un visnotaļ lielu. Par mūsdienu audzināšanu portālā RIA Novosti pastāstīja Ksenija Meļņikova.

Mulsinoši un smieklīgi

"Meita atgriezās mājās ar veselu maisu brošūru, tur bildes ir spilgtākas un detalizētākas nekā bioloģijas mācību grāmatās. Viņa tajās vairs neieskatījās, viņai bija neveikli. Pēc nodarbības viņa bija šokēta. Līdz šim viņa nezināja, no kurienes rodas bērni. Savas domas viņai bija, izrādījās, ka viņa kļūdījās," stāsta Irina, Ziemeļreinas-Vestfālenes iedzīvotāja. Otrajā pusgadā viņas meitai – 1. klases skolniecei sākās seksuālās attīstības obligātās nodarbības.

"Bērni smējās, it īpaši puikas. Viņiem bija gan interesanti, gan kauns. Mūsu klases audzinātāja nosūtīja dokumentu, kurā informēja par mācību programmas startu," turpināja Irina. Viņa piebilda, ka daudzi vecāki bijuši neapmierināti, jo uzskata: tas ir pārlieku agri sākumskolā. Turklāt viņiem nepatīk pati metode: "Viņi noskatījās nodarbībā video ierakstu, kurā tuvplānā demonstrētas ģenitālijas, bija arī dzimumakts. Meita negribēja stāstīt sīkāk, viņa kautrējās."

Par seksuālās audzināšanas nodarbībām vācu skolās turpinās asi strīdi. Vieni uzskata, ka bērniem kopš pašas bērnības māca kaut ko nepieklājīgu vai pat mudina uz netradicionālu seksuālo orientāciju. Citi ir pārliecināti, ka tādas nodarbības ir vajadzīgas.

"Dēlam stāstīja, ka ir dažādi LGBT pārstāvji: homoseksuālisti, lesbietes, transpersonas. Pie tam uzsvēra, ka tas ir normāli. Es neiebilstu, tomēr man šķiet, ir pārāk agri dot bērniem tādu informāciju. Tas jādara mazliet vēlāk, kad viņiem izveidosies pašiem savs viedoklis. Sākumskolā ir risks, ka skolotāji uzspiež idejas. Mums paveicies: es uzticos mūsu klases audzinātājai un nešaubos, ka viņa vada stundas ļoti profesionāli," stāsta Hamburgas iedzīvotājs Nikolajs.

Pie tam visi lūdza neminēt uzvārdus – bīstas no problēmām ar skolu.

Vecāki ir noraizējušies

Pirmās seksuālās audzināšanas stundas vecāko klašu skolēniem VDR sākās jau 1959. gadā. 9 gadus vēlāk par to izšķīrās arī VFR. Izstrādāja "Dzimumaudzināšanas atlasu". Bērniem pārsvarā stāstīja par pubertāti un izmaiņām zēnu un meiteņu organismos. Jaunāko klašu apgaismošana sākusies tikai pēdējo 10 gadu laikā. Daudzi pieaugušie ar to bija neapmierināti.

Džonijs Deps
© Sputnik / Сергей Венявский

Visaktīvākā ir organizācija "Satrauktie vecāki" (Besorgte Eltern). Viņi noraizējušies par to, ka izglītības programma ir pārslogota ar lieku informāciju, turklāt paver iespējas manipulācijām. Grupā ir emigranti no pēcpadomju valstīm, taču ir arī liels skaits vāciešu.

"Es vēlos, lai tiktu nospraustas robežas, tāpat kā citās nodarbībās: šajā vecumā skolēnam jāzina konkrēts materiāls vēsturē, bioloģijā, matemātikā, ne vairāk. Citādi iznāk pilnīga izvēles brīvība – skolotāji var stāstīt, ko vien vēlas," sarunā sprieda divu bērnu tēvs Tobiass no Minhenes.

Visās federālajās zemēs ir pašām savas izglītības programmas, skolas pašas nosaka nodarbību skaitu. Vienās kurss aizņem tikai pāris nedēļas, citās – ilgst pat pusgadu.

"Satrauktie vecāki" periodiski organizē protesta akcijas lielās pilsētās ar tādiem plakātiem kā "Lai bērni paliek bērni", "Viņiem vajadzīga mīlestība, nevis sekss", "Rokas nost no mūsu bērniem". Barikāžu otrā pusē – demonstranti no zaļajiem un sociāldemokrātiem. Pārsvarā – seksuālo minoritāšu pārstāvji: viņi uzskata, ka "Satrauktie vecāki" esot viņu ideoloģiskie pretinieki.

"Mani dēli mācās sākumskolā. Es iebilstu pret seksuālās audzināšanas mācību. Taču es neesmu ne ultralabējais, ne homofobs, ne kristīgais fundamentālists, es vispār esmu ateists! Mēs esam absolūti neitrāla vecāku grupa, taču negribam, lai šīs nodarbības sāktos tik agri," uzsvēra Tobiass.

Bez kavējumiem

Dzimumaudzināšanas kurss turpinās 7.-8. klasē. Stāsta par kontracepcijas paņēmieniem. Skolotāji organizē ar skolēnu dzimuma un seksuālo identitāti saistītus testus. Vācu žurnāls Der Spiegel stāsta par vienu no jautājumiem, par ko vecāki bija sašutuši: "Cik liela ir iespēja, ka jūsu heteroseksualitāte ir pagaidu parādība un ar laiku mainīsies?"

Neapmierinātās mātes un tēvus mierināja Aņa Heningsena, dzimumaudzināšanas profesora Ķīles universitātē. Viņa stāstīja, ka daudzi vecāki nepareizi izprot nodarbību būtību: "Mēs izskatām jautājumus, kam ir liela loma bērnu un pusaudžu ikdienas dzīvē. Nevajag domāt, ka šīs nodarbības aģitē par pornogrāfiju un homoseksuālismu."

Daudzus tāds skaidrojums nevar nomierināt. Taču neizdosies arī mācības kavēt – par to draud naudas sods. Likums par skolu obligāto apmeklējumu (Schulpflicht) neatkarīgi no bērna un viņa vecāku pilsonības, ieviesa jau 1919. gadā. Tas ir spēkā arī šobaltdien. Katram bērnam vecumā no sešiem gadiem ir jāapmeklē nodarbības. Kavējums bez objektīva iemesla pielīdzināms administratīvam pārkāpumam. Piemēram, Diseldorfā par katru kavējumu nāksies maksāt 80 eiro, Ķelnē – 188 eiro.

Pirms dažiem gadiem Vāciju satrieca stāsts par daudzbērnu tēvu Oigenu: viņš izcieta cietumsodu par to, ka viņa meita Melita izlaida vairākas dzimumaudzināšanas nodarbības. Ģimenei piesprieda sodu, viņi atteicās to maksāt. Lieta nonāca apgabaltiesā. Oigenam piesprieda vienu dienu cietumā.

Daudziem tā bija mācība, atzīmēja 4. klases skolotāja Lara no Hamburgas. Viņa saprot vecāku raizes. Piemēram, skolas likumā noteikta nepieciešamība veidot audzēkņiem pozitīvu attieksmi pret seksualitāti: "Tas daudzus biesē. Es cienu vecāku tiesības pastāvīgi informēt bērnus par šiem jautājumiem. Lieta tāda, ka bieži vien viņi paši to nedara un arī mums neuzticas."

Viņa piezīmēja, ka zināšanas par savu ķermeni un jūtām "dāvā komforta sajūtu, palīdz uzturēt labas attiecības, bet nākotnē palīdzēs izvairīties no veneriskām saslimšanām un nevēlamas grūtniecības".

Lielākajā daļā federālo zemju mācību plānu teikts, ka seksuālā audzināšana ir skolotāju un ģimenes kopīgs uzdevums. Visiem pieaugušajiem ir jāzina, kādi jautājumi un mācību materiāli ir jāapspriež. Taču pie tam vecāki nevar lemt par izglītības programmu, ir pārliecināti vācu pedagogi. Tāda ir sistēma, un pagaidām tā nedāvā izvēles iespējas.

49
Tagi:
bērni, skola, izglītība, Vācija
Pēc temata
"Māciet ķīmiju, nevis homoseksuālismu!" Bērnu vecāki Eiropā ir sašutuši
Emigrācija padara Latviju latviskāku: kas patīk un kas nepatīk emigrantiem ārzemēs
Politkorektuma rezultāti: sarunas virtuvē un lokomotīvītes-transpersonas
Bet pie viņiem baltos linčo...
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, foto no arhīva

Amerikāņu analītiķis pastāstīja, Rietumu kolēģus "apspēlējis" Lavrovs

0
(atjaunots 12:45 12.05.2021)
Analītiķis nosaucis vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem".

RĪGA, 12. maijs — Sputnik. Amerikāņu analītiķis Toms Rogans rakstā izdevumam Washington Examiner nosauca vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem", vēsta RIA Novosti.

"Viņš (Lavrovs – red.) meistarīgi apspēlē viņus, piemēram, Žozepu Borelu, pārlieku lētticīgo Džonu Keriju vai pārlieku pašpārliecināto Hilariju Klintoni," viņš rakstīja izdevumā.

Žurnālists savā publikācijā uzsvēra, ka Rietumu oponenti cita starpā var ciest sakāvi Krievijas diplomāta konsekvento izteikumu dēļ.

Pie tam Rogans īpaši izcēla Maiku Pompeo, kurš, viņa ieskatā, ir spējīgs pats uz savu spēli.

 

0
Tagi:
Sergejs Lavrovs
Pēc temata
Lavrovs apsūdz ASV un ES par totalitārisma uzspiešanu
Sergejs Lavrovs: Krievijai nedraudzīgo valstu saraksts nebūs ilgi jāgaida
Sergejs Lavrovs: attiecības ar ASV būtu normālas, ja tas būtu atkarīgs vienīgi no mums
Nevar ticēt Vašingtonai: Lavrovs atzinis ASV sankciju politikas aprobežotību