Te karsts, te auksts: amerikāņi ar klimata kārti groza pasauli

73
(atjaunots 18:12 03.04.2021)
2004. gadā Ronalds Emerihs uzņēma īstu hitu "Diena pēc rītdienas". Tajā bija viss, par ko mēs mīlam katastrofu filmas: greznas cilvēku bojāejas un ēku sabrukumu ainas, melodramatisks stāsts, skaista mūzika un varonīga uzvara pār grūtībām finālā.

"Diena pēc rītdienas" lieliski izskatās arī šodien, taču morāli tā ir novecojusi, iespējams pat "toksiska". Lieta tāda, ka tā ataino katastrofu, kas iznīcinās cilvēci vispārējas temperatūras krišanās dēļ. Filmas pamatā ir grāmata "Gaidāmā vispasaules supervētra", pirms 30 gadiem veikalu plaukti bija pārpilni grāmatām par to, kā planēta sasalst, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.

Ne velti šodien bērnus un jauniešus aicina pievienoties cīnītāju ar globālo sasilšanu rindām. Gados vecāki cilvēki labi atceras, ka 1970. -90. gados galvenais bieds bija "jauns ledus laikmets". Par to aktīvi stāstīja tie paši izdevumi un televīzijas kanāli, kuri šodien mūs biedē ar globālo sasilšanu.

Tēma radās jau 1960. gadu beigās un to attīstīja ar to pašu kvēli, kā mūsdienās. The New York Times, 1969. gads: "Mums ir atlikuši divdesmit gadi." The Guardian, 1974. gads: "Ledus laikmets iestājas paātrinātā tempā". Drīz izmirs visi graudaugi un mums nebūs ko ēst. Bet vēl līdz tam mēs paliksim bez dzeramā ūdens. Venēcija nogrims, Maldīvas nogrims, Ņujorka kā Jaunā Atlantīda iegrims okeāna dibenā. Līdz 2000. gadam visu planētu pārklās ledus.

Un ko tad zinātne? Tā skrēja pa priekšu progresam, meklējot jaunus un jaunus, neapstrīdamus "zinātniskus" pierādījumus tam, ka globālais aukstums būs ātrs un šausmīgs: "Mēs visi mirsim."

Zinātnieki sacerēja monogrāfijas, rīkoja seminārus un vērsās pie varas iestādēm: "Dārgais prezidenta kungs! — 1972. gadā rakstīja Brauna universitātes slavenības prezidentam Niksonam. – Mums ir zināms, kā jums rūp pasaules nākotne, tāpēc mēs vēlētos informēt jūs par <... > augstu globālās klimata pārmaiņu varbūtību mērogos, ar kuriem civilizētā cilvēce vēl nav saskārusies... Strauji krītas temperatūra..."

"Globālais aukstums" uzreiz kļuva par ieroci aukstajā karā. Tieši šajā laikā Padomju Savienība rekordlielā tempā attīstīja savu naftas nozari un sāka iegūt gāzi. Bet rietumu partneri cieta no naftas cenu pacelšanās, ko viņiem "nodrošināja" arābu valstis 1973. gadā.

Izrādījās, ka krievu komunisti neierobežoti sūknē naftu Sibīrijā un pārdod visā pasaulē. Bet prezidents Niksons tajā pašā laikā mācīja amerikāņiem stingru ekonomiju – uzpildīt mašīnas katru otru dienu, uz šosejas nebraukt ātrāk par 100 kilometriem stundā, uzturēt temperatūru mājā ne augstāk par +18C un mazāk lidot ar lidmašīnām.

Mīts par globālo aukstumu vienkārši un skaidri pamatoja nepieciešamību atņemt Padomju Savienībai dabas resursus – nav taču taisnīgi, kad ziemā krieviem mājās ir silti, bet amerikāņiem auksti.

Vēlāk par šī mīta atvasinājumu kļuva "kodolziema". Radioaktīviem pelniem pārklātā pasaule, nāvējoši mākoņi debesīs, lielpilsētu drupas, pa kurām rāpo mutanti, "mirušā cilvēka vēstules" un tamlīdzīgas lietas. "Kodolziemu" veiksmīgi izmantoja politiskajam spiedienam uz Padomju Savienību, pieprasot vienpusēji samazināt kodolieroču arsenālu un piekāpties citos jautājumos. Kur tagad ir visas šīs briesmīgās pasakas?

2006. gadā, tikai divus gadus pēc "Dienas pēc rītdienas" pirmizrādes, Kannu festivālā prezentēja dokumentālo filmu "Neērta patiesība". Tās iedvesmotājs, sponsors un galvenais varonis ir amerikāņu politiskā klana pārstāvis, bijušais ASV prezidents Alberts Gors. Nākamajā gadā viņš saņēma par to Nobela prēmiju. Pēkšņi "patiesība" bija tāda, ka visas mūsu bēdas nāk no globālās sasilšanas.

Kā pēc komandas tie paši The New York Times un The Guardian, CNN un BBC ķērās klāt jaunas amerikāņu administrācijas aktuālajiem jautājumiem. Cilvēka darbība veicina oglekļa dioksīda emisiju atmosfērā. Tas noved pie sasilšanas. Sasilšana ir slikta. Kāpēc? Nejautājiet.

Atkal izrādījās, ka "mēs visi mirsim". 2009. gadā britu princis Čārlzs atvēlēja cilvēcei astoņus gadus. 2013. gadā The Guardian paziņoja, ka Arktika izkusīs pēc diviem gadiem.

Fridays For Future
© Sputnik / Алехандро Мартинез Велез

Zinātnieki arī steigšus ķērās klāt pie jaunās dienas kārtības apkalpošanas. Atkal semināri, konferences, vēstules prezidentiem. Tas viss noveda pie Kioto protokola un Parīzes klimata nolīguma parakstīšanas, lai gan daudzi eksperti joprojām asi kritizē mītu par globālo sasilšanu.

Jaunajam amerikāņu mītam, tāpat kā savulaik leģendai par globālo salu, ir tīri ekonomiska loģika. Tas ir mēģinājums iznīcināt konkurentus. Kas varētu būt vienkāršāk – marķēt kviešus un gāzi no Krievijas kā preces ar "oglekļa pēdām" un izstumt no tirgus, uzspiežot to vietā savējos.

Starp citu, globālās sasilšanas ģeopolitisko pamatu pilnīgi atklāti noformulēja "klimata ķēniņš" Džons Kerijs: "... Neviena valdība nespēs patstāvīgi atrisināt šo problēmu (klimata — red.piez.)... Risinājums nāks tikai no privātā sektora... Valdības uzdevums ir radīt privātpersonām visus apstākļus... Par to mēs cīnīsimies kā karā."

Vārdu sakot, suverēnajām valdībām tiek piedāvāts nodot pilnvaras privātajām korporācijām. Piemēram, korporācijai Heinz, kuras mantiniece ir Džona Kerija dzīvesbiedre.

Domājams, visām tautām ir pretenzijas savām nacionālajām valdībām. Lamāt valdību virtuvē ir mīļākais hobijs miljardiem cilvēku. Taču korporāciju īpašnieki, kuri šodien piedāvā sevi pasaules līderu lomai, pēdējā laikā demonstrē ļoti neadekvātu rīcību.

Ilons Masks, piemēram, pēc dažiem gadiem sola atcelt valodu kā saziņas līdzekli. Miljardieris-mormonis Trevors Miltons, kā jaunu modernu degvielu aktīvi reklamē ūdeņradi – vienu no sprādzienbīstamākajām gāzēm pasaulē.

Bils Geitss finansē eksotiskus projektus globālās sasilšanas apkarošanai. Viena no viņa iniciatīvām: piedāvāts palaist debesīs tūkstošiem lidmašīnu, lai tās izlaistu atmosfērā tonnām krīta. Šīs plīvurs paslēps mūs no Saules, un uz Zemers kļūs vēsāk. Tiesa, nekas neaugs, un nebūs ko ēst, taču sasilšana apstāsies, vai ne? Nē, tas nav joks, šo un līdzīgos projektus apsver zinātnieki Hārvardas universitātē.

Patlaban miljardieru projekti izskatās vien kā amizants trakums. Bet ja nu šiem puišiem tiešām izdosies tikt pie pasaules varas? Tad visiem būs mutes vaļā.

To būtu vērts paturēt prātā aprīlī ieplānotā klimata samita priekšvakarā. Amerikāņi jebkuru ideju spēj pārvērst par masu iznīcināšanas ieroci. Tostarp arī veco labo dabas aizsardzības ideju.

73
Tagi:
klimata pārmaiņas, klimats
Pēc temata
SVF izdomājis, kā izglābt pasauli: fonda metodes Krievijai draud ar nabadzību
Arktikā fiksēts temperatūras pieaugums, kāds nav redzēts pēdējos 3000 gadus
Uz britu ādas izmēģinās totālu grimšanu nabadzībā
Aviācijas bāzes kuģis Harry Truman

"Vairāk nepavilksim": ko ASV nolēmušas darīt ar saviem aviācijas bāzes kuģiem

3
(atjaunots 23:36 17.04.2021)
Baidena administrācija atgriezusies pie jautājuma par aviācijas bāzes kuģa "USS Harry S. Truman" pirmstermiņa norakstīšanu.

Kuģim vajadzētu kalpot vēl vismaz 25 gadus, taču, domājams, metāllūžņos to sagriezīs daudz ātrāk. Tiesa, asas diskusijas ap amerikāņu aviācijas bāzes kuģiem rodas jau ilgu laiku. Par to, kā lemj "demokrātijas simbolu" likteni, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Uzbrūk pašam svētākajam

Arī Donalda Trampa laikā izskanēja ierosinājums norakstīt "USS Harry S. Truman" budžeta līdzekļu ekonomijas labad, taču viņš to noraidīja. Patiešām, kuģis nolaists ūdenī 1998. gadā, viņam vēl ilgi jākalpo.

Toties iniciatīvu atbalstīja Aizsardzības ministrijas un Jūras spēku amatpersonas. Ja norakstīt "Trūmenu" 25 gadus pirms noteiktā termiņa, atbrīvosies miljardiem dolāru, kas atvēlēti tā apkalpošanai un kodoldegvielas uzpildei reaktorā. Šos līdzekļus var novirzīt perspektīva bruņojuma – zemūdens un virsūdens bezpilota aparātu, precīzo uzbrukuma ieroču izstrādei un iepirkumam, kā arī jaunās klases "Ford" aviācijas bāzes kuģu būvdarbiem.

Kongress ideju uztvēra naidīgi. Viens no argumentiem: ja norakstīt "USS Harry S. Truman" 2020. gadu vidū, līdz 2050. gadam Jūras spēkiem paliks tikai deviņi šīs klases kuģi, bet flotei vajadzīgi 11. Lielākā daļa kongresmeņu ir pārliecināti: "peldošie aerodromi" ir ASV stratēģiska priekšrocība pār potenciālajiem pretiniekiem, ar to palīdzību iespējams kontrolēt visu Pasaules okeānu.

Vēl agrāk, 2014. gadā, Baraka Obamas prezidentūras laikā izskanēja ierosinājums norakstīt USS George Washington. Arī toreiz iniciatīvu noraidīja.

Daži militārie eksperti tomēr uzskata, ka aviācijas bāzes kuģi strauji zaudē spēku apstākļos, kad ASV domājamie pretinieki uzņem bruņojumā aizvien lielāku skaitu precīzo raķešu sistēmu, arī hiperskaņas bruņojumu. Piemēram, amerikāņi ir noraizējušies par tālā darbības rādiusa pretkuģu raķešu parādīšanos Ķīnas bruņojumā – to darbības rādiuss ir tūkstoš jūras jūdzes.

Sena problēma

Strīdi par aviācijas bāzes kuģa "USS Harry S. Truman" turpinājās arī pēc administrācijas nomaiņas. Daudzi vēl aizvien iebilst pret priekšlaicīgu norakstīšanu. Pārlieku lieli līdzekļi ieguldīti šajā kuģī, lai norakstītu to ekspluatācijas cikla vidū, uzskata Kongresā. Tāpat parlamentārieši norāda, ka tāda iniciatīva neatbilst ASV JS attīstības programmai un kuģu skaita palielināšanai par vairākiem simtiem vienību. Lieta tāda, ka bijušais aizsardzības ministrs Marks Espers īsi pirms atstādināšanas paspēja iepazīstināt ar atjaunoto plānu līdz 2045. gadam – tas paredz, ka flotes sastāvā līdz šim laikam jābūt vismaz 500 kuģiem.

"Ikviens mēģinājums atlikt "Ford" klases aviācijas bāzes kuģu iepirkumu vai "Nimitz" klases kuģu tehniskās apkalpošanas termiņus ir stratēģiski un finansiāli bezatbildīgi un, neapšaubāmi, saskarsies ar tādu pašu pretestību ka 2014. gadā," norādīja Pārstāvju palātas loceklis Robs Vitmans.

Patiesībā stratēģija Battle Force 2045 paredz jauno "Virginia" klases zemūdeņu celtniecības tempu pieaugumu. Plānots, ka to skaits sasniegs 80. Tāpat uzmanība pievērsta dažādu tipu bezpilota aparātiem, kas daļēji aizvietos raķešu eskadras kuģiem un izlūkošanas kuģiem.

Pentagona galvassāpes

Kongresmeņi pat atbalsta aviācijas bāzes kuģu skaita palielināšanu un atsaucas uz "Ķīnas draudiem". Piemēram, senators Rodžers Vikers debatēs uzdeva jautājumu, vai ar 11 kuģiem pietiks, lai savaldītu Ķīnu Klusajā okeānā, vienlaikus strādājot Tuvajos Austrumos un citos Pasaules okeāna rajonos.

Militārpersonas kongresmeņus mierina. ASV operāciju Klusā okeāna reģionā komandieris admirālis Džons Akilino apliecināja, ka aviācijas bāzes kuģi tiks galā, ja vien, protams, neradīsies papildu grūtības.

Aviācijas bāzes kuģu floti – 11 vienības – apstiprināja 2007. gada jūras kara stratēģijas ietvaros. Bija plānots, ka šie kuģi būs vajadzīgi tikai divos karadarbības teātros – Klusā okeāna rietumu daļā un Persijas līcī. Tagad ASV sagādā raizes Krievijas Jūras kara flotes straujā pastiprināšanās Vidusjūrā un Atlantijas ziemeļos.

Vienlaikus admirāļi aizvien biežāk ziņo par nopietnām tehniskām problēmām, kas saistītas ar aviācijas bāzes kuģiem, un to apkalpošanai nepieciešamo izdevumu pieaugumu. Piemēram, 2019. gadā ASV austrumu piekrastē cīņas spējīgs ir vienīgi "USS Dwight D. Eisenhower". Pārējie tiek modernizēti vai nonākuši kapitālajā remontā, savukārt "USS Harry S. Truman" no ierindas izgājusi elektropadeves sistēma.

Neveicas arī ar jauno "peldošo aerodromu" būvi. Pirmo nākamās paaudzes aviācijas bāzes kuģi "USS Gerald R. Ford" nevar savest kārtībā jau vairāk nekā 15 gadus. Kuģa būve sākās 2005. gadā, nolaida ūdenī 2013. gadā un plānoja gadu vēlāk sākt tā pilnvērtīgu ekspluatāciju. Tomēr nekavējoties tika konstatēta virkne defektu konstrukcijā. Tie ir ļoti nopietni – tos novērst nav izdevies vēl aizvien.

3
Tagi:
Aizsardzības ministrija, Pentagons, aviācijas bāzes kuģis, ASV
Pēc temata
Krievijas admirāļi: ASV aviācijas bāzeskuģi nevarēs ienākt Baltijas jūrā
Trejzobja trieciens. Kāpēc NATO mācības var dārgi izmaksāt Eiropai
ASV aviācijas bāzes kuģis USS Harry S. Truman iegājis Vidusjūrā
ASV atjaunojušas floti Krievijas "savaldīšanai" Ziemeļatlantijā
Padomju iznīcinātāji MiG-15 festivālā Vācijā

"To nevar aizmirst": padomju meistarpiloti sarīkoja katastrofu ASV Gaisa spēkiem

35
(atjaunots 15:22 17.04.2021)
Desmitiem notriektu lidmašīnu, simtiem gūstā saņemtu pilotu un nedēļu ilgas sēras: 1951. gada 12. aprīlī amerikāņi Korejas debesīs sastapa spēcīgu pretinieku.

ASV Gaisa kara spēki sāka kauju ar padomju meistarpilotiem, kuri bumbvedēju B-29 Superfortress armādu sakāva dažu minūšu laikā. Par to, kā jenķi pārdzīvoja "melno ceturtdienu", portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Nemanāms atbalsts

Pirmie padomju lidotāji – brīvprātīgie – Korejā ieradās 1950. gada novembrī. Stingras slepenības apstākļos tika nogādāti ešeloni ar tobrīd modernajiem reaktīvajiem iznīcinātājiem MiG-15.

Padomju lidotāji bija spiesti nomainīt formastērpus un pazīšanās zīmes pret ķīniešu un korejiešu simboliku. Pirms viņu ierašanās jeņķi debesīs jutās brīvi un droši – korejiešu aviācija neizcēlās ar īpašu cīņasspēju, turklāt lielāko daļu ASV un to sabiedrotie jau likvidēja kara sākumā.

Атака бомбардировщиков B-26 в Вонсане, Северная Корея, 1951 г.
© Foto : Общественное достояние
Bumbvedēju B-26 uzbrukums Vonsanā, Ziemeļkorejā, 1951. g.

Padomju lidotājiem aizliedza šķērsot 38. paralēli, kas atdala Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, arī tāpēc, lai nepieļautu jauno MiG-15 zudumu pretinieka teritorijā. Vienlaikus amerikāņi izsludināja MiG medības un pat apsolīja pamatīgu prēmiju par nebojātu lidmašīnu.

Virs Korejas savērpās viesuļi. ASV GKS piloti uz savas ādas izbaudīja daudz pieredzējušāko pretinieku meistarību – daudzi padomju lidotāji vēl pavisam nesen kāvās ar Luftwaffe meistariem, MiG bija galvas tiesu pārāki par amerikāņu iznīcinātājiem F-80 Shooting Star un F-84 Thunderjet ātruma, manevrētspējas, kravas celtspējas un spēka ziņā.

Корейская война 1950-1953. Стрелок - охотник за вражескими самолетами.
© Sputnik
Karš Korejā 1950.-1953. Strēlnieks - pretinieka lidmašīnu mednieks

Jau pēc pirmajām nopietnajām sadursmēm debesīs aerodromos neatgriezās vairāki smagie bumbvedēji B-29 Superfortress. Lai mazinātu zaudējumus, amerikāņi steigšus nogādāja Korejā jaunos iznīcinātājus F-86 Sabre, kas gandrīz līdzinājās MiG-15. Tagad padomju lidotājiem bija smagāk izcīnīt uzvaras gaisā. Piedevām liela nozīme bija grūtībām ar jaunās tehnika apgūšanu – to nācās pētīt un slīpēt kaujās.

"MiGu" aleja

1951. gadā uz Koreju nosūtīja 324. iznīcinātāju divīziju. To komandēja leģendārais Ivans Kožedubs. Viņa atbildības zonā bija Jaluczanas upe. Tālāk par to pretinieka lidmašīnas netika. Šo vietu amerikāņi iedēvēja par "MiGu aleju".

12. aprīlī ar ASV aviāciju gadījās īsta katastrofa. Viņi plānoja uzlidojumu Singisas pilsētai, svarīgiem infrastruktūras objektiem, arī tiltam pāri Jaluczanas upei. Radiolokācijas stacijas fiksēja lielu pretinieka lidmašīnu grupu, kas pārvietojās ar aptuveni 500 km/h ātrumu ziemeļkorejiešu pozīciju virzienā. 48 stratēģiskos bumbvedējus B-29 Superfortress pavadīja vairāk nekā 120 iznīcinātāji.

Cоветский истребитель МиГ-15 с пробоинами после воздушного боя во время войны в Корее.
© Sputnik
Padomju iznīcinātājs MiG-15 ar trāpījumiem pēc gaisa cīņas Korejā

Ivans Kožedubs riskēja – viņš atstāja aerodromu neapsargātu un pacēla gaisā visus cīņasspējīgos divīzijas MiGus – 44 mašīnas. Padomju lidmašīnas ātri panāca amerikāņus. "Supercietokšņi" gāja grupās pa 12, aiz viņiem, 2-3 km attālumā – iznīcinātāju bari.

Lidotāji acumirklī iesaistījās kaujā. Amerikāņi bija pārsteigti. Sākumā viņi pat nesaprata, kas un no kutienes viņus apšauda – MiGi strauji pietuvojās no augšas un tiešā tēmējumā sašāva bumbu pārpildītos bumbvedējus. Padomju iznīcinātāju grupa vajāja priekšējos B-29, pārējie uzbruka eskortam, lai piespiestu viņus iesaistīties cīņā un atpalikt no bumbvedējiem.

Pēc dažām minūtēm dūmoja jau vairāki B-29 – MiGu aviācijas lielgabalu fugasa lādiņi atstāja smagsvarnieku fizelāžās milzīgus caurumus. Ekipāžām atlika vien lēkt ārā no krītošajām mašīnām. Dažiem sašautajiem bumbvedējiem izdevās aiziet, tomēr visi tie līdz lidlaukam netika.

Dzīvajos palikušie B-29 metās uz jūras pusi. MiGi viņus nevajāja – tur gaidīja ASV kuģu zenītartilērija.

Nebijuši zaudējumi

Sadursme ilga nepilnu pusstundu. Padomju meistari notrieca desmit B-29 un vairākus iznīcinātājus, 15 bumbvedēji bija nopietni bojāti. Vairāk nekā simt amerikāņu pilotu, izlēkuši ar izpletņiem no lidmašīnām, nokļuva gūstā. Visi MiGi atgriezās bāzē.
ASV GKS komandieri todien bija šokēti. Tādi zaudējumi nebija redzēti kopš Otrā pasaules kara laikiem. Izsludināja nedēļu ilgas sēras, uzlidojumi šajā rajonā pārtrūka uz veseliem trim mēnešiem.

Войска ООН во время боевых действий в Южной Корее. 1950 год
AP Photo/Max Desfor
ANO spēki karadarbības laikā Dienvidkorejā. 1950. gads

Pēc tam nāca "melnā otrdiena". Tā paša gada 30. oktobrī "lidojošajiem cietokšņiem" bija paredzēts uzlidojums Namsi aerodromam. Tomēr vērienīgo operāciju atkal izjauca padomju brīvprātīgie lidotāji. Šoreiz uz korejiešu objektiem nosūtīja 21 bumbvedēju, tos piesedza apmēram 200 iznīcinātāji.

Armādu pārtvert devās vairāk nekā četri desmiti MiGu. Viņi neiesaistījās cīņā ar eskortu, tikai apšaudīja bumbvedējus ar lielgabaliem un ložmetējiem. Piloti strādāja neatkarīgos pāros, tāpēc brīvāk pieņēma lēmumus un izraudzījās mērķus.

Bumbvedēji pie mērķa netika, Namsi aerodroms necieta. ASV nesagaidīja mājās duci B-29. No gandrīz pussimta MiGu notrieca vienu. Kauja iznākumu ietekmēja arī kļūdainā plānošana: liela daļa F-86 Sabre, kas spēja stāties pretī MiGiem, atpalika un devās uz Jaluczanas upes rajonu, lai sagaidītu padomju iznīcinātājus tur. Pēc šī incidenta B-29 taktiku mainīja – tagad viņi devās pildīt uzdevumus tikai pa naktīm, pa vienam vai nelielās grupās.

Экипаж самолета, сбросившего атомную бомбу на Нагасаки
AP Photo
Lidmašīnas ekipāža, kas nometa kodolbumbu Nagasaki

Kopumā padomju meistari Korejā iznīcināja apmēram 1300 pretinieka lidmašīnas. Dažādi aprēķini rāda, ka amerikāņu zaudēja 60-90 smagos bumbvedējus B-29 Superfortress – tie izrādījās absolūti neaizsargāti pret reaktīvajiem MiGiem.

Kļuva skaidrs, ka kodoluzbrukums PSRS, ko tolaik plānoja Pentagons, nemaz nav tik vienkārša lieta kā savulaik Hirosimā vai Nagasaki.

35
Tagi:
Pentagons, Aizsardzības ministrija, Krievija, drošība, aviācija, ASV
Pēc temata
"Piloti visu zināja": kāpēc pirmie "stratēģi" nevarēja atgriezties mājās
Elle Zemes virsū: Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas 75. gadadiena