Pirmā sērijveida mazā raķešu kuģa Taifun nolaišana ūdenī

"Nav iespējams netrāpīt": ar ko apbruņos Krievijas JKF jaunos kuģus

65
(atjaunots 22:34 24.03.2021)
Krievijas konstruktori izstrādājuši izcili efektīvā zenītraķešu kompleksu "Tor" jūrai paredzētu versiju.

Tā būtiski paplašinās Jūras kara flotes kuģu iespējas un aizsargās tos no uzbrukuma no gaisa. Gandrīz visa kuģu pretgaisa aizsardzība ir sauszemes sistēmu modifikācija. Par dažām portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

"Tora" āmurs

Iževskas elektromehāniskās rūpnīcas "Kupol" ģenerāldirektors Fanils Zijatdikovs paziņoja, ka uzņēmums strādā pie dažādiem šasiju variantiem zenītraķešu kompleksiem. Līdztekus ZRK "Tor M2" jūras versijai parādīsies komplekss ar riteņu šasiju – mašīna varēs peldus pārvarēt ūdens šķēršļus.

Visiem laika apstākļiem piemērotais sauszemes ZRK "Tor" tika uzņemts bruņojumā 1986. gadā. Tas ir viens no efektīvākajiem mazā darbības rādiusa PGA kompleksiem. Tā jaunākā modifikācija garantē jebkādu gaisa mērķu – lidmašīnu, helikopteru, bezpilota lidaparātu, spārnoto raķešu, koriģējamo vai planējošo bumbu – gandrīz simtprocentīgu likvidāciju.

Kompleksi izstrādāti īpaši svarīgu objektu un pārvietojošos karaspēka grupējumu aizsardzībai. "Tor" izmanto kāpurķēžu šasiju, lai tas labāk pārvarētu jebkādus šķēršļus – ZRK var pārvietoties kaujas ierindā, neatpaliekot no tankiem un kājnieku kaujas mašīnām.

Viena no "Tor" priekšrocībām ir tā kompaktums. Mašīnā izvietota atklāšanas un tēmēšanas stacijas informācijas apstrādes sistēma un palaišanas sistēma astoņām raķetēm. Pie tam ZRK ir visnotaļ smags – apmēram 30 tonnas, tomēr 840 zirgspēku dīzeļa dzinējs ļauj ekipāžai sasniegt 65 km/h ātrumu, nobraukums – aptuveni 500 km.

15 kg smagā raķete ar šķembu fugasa šāviņu tiek palaista vertikāli ar pulvera lādiņu, pēc tam papildu sprauslas pavērš to pret mērķi. "Tor" šauj 12 km attālumā un 10 km augstumā. Pavada vairākus desmitus objektu, un pavērš raķetes pret bīstamākajiem no tiem.

ZRK modernizācija turpinās – pilnveidojas galvenie mezgli, komplekss saņems mūsdienīgāku fāzēto antenas režģi, pasīvo atklāšanas iekārtu un skaitļotājus. Rezultātā operators ieraudzīs mērķi līdz 90 kilometru attālumā.

Moduļu princips

Žurnāla "Arsenāls Otečestva" galvenais redaktors Viktors Murahovskis pastāstīja, ka "Tor" jūras versija jau ir sekmīgi izmēģināta.

"Šī ZRK moduli var uzstādīt uz jebkuras šasijas, arī uz kuģa klāja, - viņš atzīmēja sarunā ar RIA Novosti. – Protams, to vajag integrēt kuģa sistēmā. Tā īpašības no darbības attāluma un augstuma, apstrādājamo mērķu skaita viedokļa ir tādas pašas, kā sauszemes versijai. Raķete ir tāda pati. Atšķirīgs ir munīcijas komplekta un lokatora izvietojums, integrējot kuģa kaujas informācijas-vadības sistēmā."

Aizsardzības rūpniecības salons IDEX 2021 Abū Dabī
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Jūras "Tor" saņems kuģi, kas agrāk, piemēram, tika ekipēti ar zenītraķešu kompleksiem "Shtil". Protams, "Tor" saņems arī JKF jaunie vimpeļi, sākot ar korvetes klases kuģiem.

"Pastāv iespēja izstrādāt ZRK variantu, ko draudu periodā iespējams viegli uzstādīt uz civilā kuģa, - piebilda Murahovskis. – Piemēram, uz ledlaužiem vai transporta kuģiem. To pieļauj moduļu konstrukcija. Uzstāda uz klāja, nostiprina, un PGA sistēma ir gatava."

Pagaidām nav zināms, kad ZRK nonāks flotē – patlaban prioritāras ir sauszemes sistēmas. Krievijas Aizsardzības ministrija informēja, ka "Tor" armija saņems vismaz līdz 2027. gadam. Komplekss jau izgājis vairākus modernizācijas posmus, piemēram, izstrādāta Arktikai piemērota versija uz divu posmu apvidus mašīnas bāzes, kas strādā apstākļos līdz -50 grādiem. "Tor M2DT" ziemeļos dislocētajiem Sauszemes spēkiem un JKF krasta vienībām pieņemts bruņojumā pērnvasar.

No zemes jūrā

Gandrīz visu Krievijas jūras ZRK pamatā ir sauszemes versijas, kas pielāgotas JKF vajadzībām pēc sekmīgas ekspluatācijas uz sauszemes.

Piemēram, pirmais ZRK kuģiem "Volhov M" ir sistēmas S-75 adaptācija. Tiesa, tas bija pārlieku smagnējs, šķidrās degvielas raķetes nācās uzpildīt tieši pirms starta.

ZRK Pancir S1
© Sputnik / Максим Блинов

M-1 "Volna" izstrādāts uz S-125 bāzes un pieņemts bruņojumā 60. gadu sākumā. To uzstādīja eskadras kuģiem, kreiseriem un lielajiem pretzemūdeņu kuģiem. Pēc tam nāca vidēja darbības rādiusa zenītraķešu komplekss "Uragan", unificēts ar sauszemes "Buk" ar vadāmo raķeti.

80. gadu vidū JKF bruņojumā uzņēma ZRK S-300F "Fort" ar vertikālā starta iekārtu. Komplekss paredzēts lielā ātrumā lidojošu mērķu likvidācijai ļoti mazā un lielā augstumā. Tas izstrādāts uz sauszemes S-300P bāzes. Bungu tipa iekārtas, kurās izvietoja raķetes, negatīvi ietekmēja masu, gabarītus un padarīja sarežģītāku konstrukciju. Tāpēc "Fort" bija piemēroti tikai lielajiem kuģiem ar tonnāžu virs 6,5 tūkstošiem tonnu, un tos saņēma tikai raķešu kreiseri.

Bija arī kombinētas iekārtas. Piemēram, uz pašgājējiekārtas 2S6 "Tunguska" bāzes radītais zenītraķešu-artilērijas komplekss "Kortik". Tā ir iekārta ar diviem sešstobru 30 mm automātiem, divas starta iekārtas pa četrām raķetēm katra, kontroles un tēmēšanas stacijām.

"Kortik" strādāja ar mērķiem 1,5-8 km attālumā: vispirms tika palaistas raķetes, bet pēc tam darbā iesaistījās automāti, kas piebeidza pārkāpēju. Neskatoties uz efektivitāti, iekārta jau ir novecojusi, tāpēc daudziem mūsdienīgajiem kuģiem plānots uzstādīt jaunos kompleksus "Pancir ME".

Jūras "Pancir" arī ir sauszemes ZRLK versija. Tas aizsargā kuģi no spārnotajām un virsskaņas pretkuģu raķetēm, aviācijas bumbām un bezpilota lidaparātiem un iznīcina tās 20 km attālumā. Augstā automatizācija un autonomija ļauj dažu sekunžu laikā reaģēt uz draudiem no gaisa. "Pancir" palaiž raķetes vienlaikus pret četriem mērķiem. Piedevām tam ir divi sešstobru lielgabali ar šaušanas ātrumu 5 tūkstoši šāvienu minūtē. Kompaktie ZRK ir piemēroti pat nelieliem kuģiem.

Pirmos jūras "Pancir" saņems "Karakurt" projekta mazie raķešu kuģi. Viens no tiem – "Odincovo" – nesen jau pieņemts Baltijas flotes sastāvā.

65
Tagi:
zenītraķešu komplekss, krievu ierocis
Pēc temata
Kāpēc ASV baidās no Turcijas nopirktajiem krievu S-400?
Pārbaudīts Krimā: eksperts par Kaļiņingradai paredzēto raķešu kompleksu "Bastion"
NATO aviācijas kaps. Kā Krievijas kuģi atbildēs uzbrukumā no gaisa
Iespēja aizsargāt suverenitāti: kas plāno iegādāties Krievijas PGA sistēmu S-500
Aviācijas bāzes kuģis Harry Truman

"Vairāk nepavilksim": ko ASV nolēmušas darīt ar saviem aviācijas bāzes kuģiem

3
(atjaunots 23:36 17.04.2021)
Baidena administrācija atgriezusies pie jautājuma par aviācijas bāzes kuģa "USS Harry S. Truman" pirmstermiņa norakstīšanu.

Kuģim vajadzētu kalpot vēl vismaz 25 gadus, taču, domājams, metāllūžņos to sagriezīs daudz ātrāk. Tiesa, asas diskusijas ap amerikāņu aviācijas bāzes kuģiem rodas jau ilgu laiku. Par to, kā lemj "demokrātijas simbolu" likteni, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Uzbrūk pašam svētākajam

Arī Donalda Trampa laikā izskanēja ierosinājums norakstīt "USS Harry S. Truman" budžeta līdzekļu ekonomijas labad, taču viņš to noraidīja. Patiešām, kuģis nolaists ūdenī 1998. gadā, viņam vēl ilgi jākalpo.

Toties iniciatīvu atbalstīja Aizsardzības ministrijas un Jūras spēku amatpersonas. Ja norakstīt "Trūmenu" 25 gadus pirms noteiktā termiņa, atbrīvosies miljardiem dolāru, kas atvēlēti tā apkalpošanai un kodoldegvielas uzpildei reaktorā. Šos līdzekļus var novirzīt perspektīva bruņojuma – zemūdens un virsūdens bezpilota aparātu, precīzo uzbrukuma ieroču izstrādei un iepirkumam, kā arī jaunās klases "Ford" aviācijas bāzes kuģu būvdarbiem.

Kongress ideju uztvēra naidīgi. Viens no argumentiem: ja norakstīt "USS Harry S. Truman" 2020. gadu vidū, līdz 2050. gadam Jūras spēkiem paliks tikai deviņi šīs klases kuģi, bet flotei vajadzīgi 11. Lielākā daļa kongresmeņu ir pārliecināti: "peldošie aerodromi" ir ASV stratēģiska priekšrocība pār potenciālajiem pretiniekiem, ar to palīdzību iespējams kontrolēt visu Pasaules okeānu.

Vēl agrāk, 2014. gadā, Baraka Obamas prezidentūras laikā izskanēja ierosinājums norakstīt USS George Washington. Arī toreiz iniciatīvu noraidīja.

Daži militārie eksperti tomēr uzskata, ka aviācijas bāzes kuģi strauji zaudē spēku apstākļos, kad ASV domājamie pretinieki uzņem bruņojumā aizvien lielāku skaitu precīzo raķešu sistēmu, arī hiperskaņas bruņojumu. Piemēram, amerikāņi ir noraizējušies par tālā darbības rādiusa pretkuģu raķešu parādīšanos Ķīnas bruņojumā – to darbības rādiuss ir tūkstoš jūras jūdzes.

Sena problēma

Strīdi par aviācijas bāzes kuģa "USS Harry S. Truman" turpinājās arī pēc administrācijas nomaiņas. Daudzi vēl aizvien iebilst pret priekšlaicīgu norakstīšanu. Pārlieku lieli līdzekļi ieguldīti šajā kuģī, lai norakstītu to ekspluatācijas cikla vidū, uzskata Kongresā. Tāpat parlamentārieši norāda, ka tāda iniciatīva neatbilst ASV JS attīstības programmai un kuģu skaita palielināšanai par vairākiem simtiem vienību. Lieta tāda, ka bijušais aizsardzības ministrs Marks Espers īsi pirms atstādināšanas paspēja iepazīstināt ar atjaunoto plānu līdz 2045. gadam – tas paredz, ka flotes sastāvā līdz šim laikam jābūt vismaz 500 kuģiem.

"Ikviens mēģinājums atlikt "Ford" klases aviācijas bāzes kuģu iepirkumu vai "Nimitz" klases kuģu tehniskās apkalpošanas termiņus ir stratēģiski un finansiāli bezatbildīgi un, neapšaubāmi, saskarsies ar tādu pašu pretestību ka 2014. gadā," norādīja Pārstāvju palātas loceklis Robs Vitmans.

Patiesībā stratēģija Battle Force 2045 paredz jauno "Virginia" klases zemūdeņu celtniecības tempu pieaugumu. Plānots, ka to skaits sasniegs 80. Tāpat uzmanība pievērsta dažādu tipu bezpilota aparātiem, kas daļēji aizvietos raķešu eskadras kuģiem un izlūkošanas kuģiem.

Pentagona galvassāpes

Kongresmeņi pat atbalsta aviācijas bāzes kuģu skaita palielināšanu un atsaucas uz "Ķīnas draudiem". Piemēram, senators Rodžers Vikers debatēs uzdeva jautājumu, vai ar 11 kuģiem pietiks, lai savaldītu Ķīnu Klusajā okeānā, vienlaikus strādājot Tuvajos Austrumos un citos Pasaules okeāna rajonos.

Militārpersonas kongresmeņus mierina. ASV operāciju Klusā okeāna reģionā komandieris admirālis Džons Akilino apliecināja, ka aviācijas bāzes kuģi tiks galā, ja vien, protams, neradīsies papildu grūtības.

Aviācijas bāzes kuģu floti – 11 vienības – apstiprināja 2007. gada jūras kara stratēģijas ietvaros. Bija plānots, ka šie kuģi būs vajadzīgi tikai divos karadarbības teātros – Klusā okeāna rietumu daļā un Persijas līcī. Tagad ASV sagādā raizes Krievijas Jūras kara flotes straujā pastiprināšanās Vidusjūrā un Atlantijas ziemeļos.

Vienlaikus admirāļi aizvien biežāk ziņo par nopietnām tehniskām problēmām, kas saistītas ar aviācijas bāzes kuģiem, un to apkalpošanai nepieciešamo izdevumu pieaugumu. Piemēram, 2019. gadā ASV austrumu piekrastē cīņas spējīgs ir vienīgi "USS Dwight D. Eisenhower". Pārējie tiek modernizēti vai nonākuši kapitālajā remontā, savukārt "USS Harry S. Truman" no ierindas izgājusi elektropadeves sistēma.

Neveicas arī ar jauno "peldošo aerodromu" būvi. Pirmo nākamās paaudzes aviācijas bāzes kuģi "USS Gerald R. Ford" nevar savest kārtībā jau vairāk nekā 15 gadus. Kuģa būve sākās 2005. gadā, nolaida ūdenī 2013. gadā un plānoja gadu vēlāk sākt tā pilnvērtīgu ekspluatāciju. Tomēr nekavējoties tika konstatēta virkne defektu konstrukcijā. Tie ir ļoti nopietni – tos novērst nav izdevies vēl aizvien.

3
Tagi:
Aizsardzības ministrija, Pentagons, aviācijas bāzes kuģis, ASV
Pēc temata
Krievijas admirāļi: ASV aviācijas bāzeskuģi nevarēs ienākt Baltijas jūrā
Trejzobja trieciens. Kāpēc NATO mācības var dārgi izmaksāt Eiropai
ASV aviācijas bāzes kuģis USS Harry S. Truman iegājis Vidusjūrā
ASV atjaunojušas floti Krievijas "savaldīšanai" Ziemeļatlantijā
Padomju iznīcinātāji MiG-15 festivālā Vācijā

"To nevar aizmirst": padomju meistarpiloti sarīkoja katastrofu ASV Gaisa spēkiem

35
(atjaunots 15:22 17.04.2021)
Desmitiem notriektu lidmašīnu, simtiem gūstā saņemtu pilotu un nedēļu ilgas sēras: 1951. gada 12. aprīlī amerikāņi Korejas debesīs sastapa spēcīgu pretinieku.

ASV Gaisa kara spēki sāka kauju ar padomju meistarpilotiem, kuri bumbvedēju B-29 Superfortress armādu sakāva dažu minūšu laikā. Par to, kā jenķi pārdzīvoja "melno ceturtdienu", portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Nemanāms atbalsts

Pirmie padomju lidotāji – brīvprātīgie – Korejā ieradās 1950. gada novembrī. Stingras slepenības apstākļos tika nogādāti ešeloni ar tobrīd modernajiem reaktīvajiem iznīcinātājiem MiG-15.

Padomju lidotāji bija spiesti nomainīt formastērpus un pazīšanās zīmes pret ķīniešu un korejiešu simboliku. Pirms viņu ierašanās jeņķi debesīs jutās brīvi un droši – korejiešu aviācija neizcēlās ar īpašu cīņasspēju, turklāt lielāko daļu ASV un to sabiedrotie jau likvidēja kara sākumā.

Атака бомбардировщиков B-26 в Вонсане, Северная Корея, 1951 г.
© Foto : Общественное достояние
Bumbvedēju B-26 uzbrukums Vonsanā, Ziemeļkorejā, 1951. g.

Padomju lidotājiem aizliedza šķērsot 38. paralēli, kas atdala Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, arī tāpēc, lai nepieļautu jauno MiG-15 zudumu pretinieka teritorijā. Vienlaikus amerikāņi izsludināja MiG medības un pat apsolīja pamatīgu prēmiju par nebojātu lidmašīnu.

Virs Korejas savērpās viesuļi. ASV GKS piloti uz savas ādas izbaudīja daudz pieredzējušāko pretinieku meistarību – daudzi padomju lidotāji vēl pavisam nesen kāvās ar Luftwaffe meistariem, MiG bija galvas tiesu pārāki par amerikāņu iznīcinātājiem F-80 Shooting Star un F-84 Thunderjet ātruma, manevrētspējas, kravas celtspējas un spēka ziņā.

Корейская война 1950-1953. Стрелок - охотник за вражескими самолетами.
© Sputnik
Karš Korejā 1950.-1953. Strēlnieks - pretinieka lidmašīnu mednieks

Jau pēc pirmajām nopietnajām sadursmēm debesīs aerodromos neatgriezās vairāki smagie bumbvedēji B-29 Superfortress. Lai mazinātu zaudējumus, amerikāņi steigšus nogādāja Korejā jaunos iznīcinātājus F-86 Sabre, kas gandrīz līdzinājās MiG-15. Tagad padomju lidotājiem bija smagāk izcīnīt uzvaras gaisā. Piedevām liela nozīme bija grūtībām ar jaunās tehnika apgūšanu – to nācās pētīt un slīpēt kaujās.

"MiGu" aleja

1951. gadā uz Koreju nosūtīja 324. iznīcinātāju divīziju. To komandēja leģendārais Ivans Kožedubs. Viņa atbildības zonā bija Jaluczanas upe. Tālāk par to pretinieka lidmašīnas netika. Šo vietu amerikāņi iedēvēja par "MiGu aleju".

12. aprīlī ar ASV aviāciju gadījās īsta katastrofa. Viņi plānoja uzlidojumu Singisas pilsētai, svarīgiem infrastruktūras objektiem, arī tiltam pāri Jaluczanas upei. Radiolokācijas stacijas fiksēja lielu pretinieka lidmašīnu grupu, kas pārvietojās ar aptuveni 500 km/h ātrumu ziemeļkorejiešu pozīciju virzienā. 48 stratēģiskos bumbvedējus B-29 Superfortress pavadīja vairāk nekā 120 iznīcinātāji.

Cоветский истребитель МиГ-15 с пробоинами после воздушного боя во время войны в Корее.
© Sputnik
Padomju iznīcinātājs MiG-15 ar trāpījumiem pēc gaisa cīņas Korejā

Ivans Kožedubs riskēja – viņš atstāja aerodromu neapsargātu un pacēla gaisā visus cīņasspējīgos divīzijas MiGus – 44 mašīnas. Padomju lidmašīnas ātri panāca amerikāņus. "Supercietokšņi" gāja grupās pa 12, aiz viņiem, 2-3 km attālumā – iznīcinātāju bari.

Lidotāji acumirklī iesaistījās kaujā. Amerikāņi bija pārsteigti. Sākumā viņi pat nesaprata, kas un no kutienes viņus apšauda – MiGi strauji pietuvojās no augšas un tiešā tēmējumā sašāva bumbu pārpildītos bumbvedējus. Padomju iznīcinātāju grupa vajāja priekšējos B-29, pārējie uzbruka eskortam, lai piespiestu viņus iesaistīties cīņā un atpalikt no bumbvedējiem.

Pēc dažām minūtēm dūmoja jau vairāki B-29 – MiGu aviācijas lielgabalu fugasa lādiņi atstāja smagsvarnieku fizelāžās milzīgus caurumus. Ekipāžām atlika vien lēkt ārā no krītošajām mašīnām. Dažiem sašautajiem bumbvedējiem izdevās aiziet, tomēr visi tie līdz lidlaukam netika.

Dzīvajos palikušie B-29 metās uz jūras pusi. MiGi viņus nevajāja – tur gaidīja ASV kuģu zenītartilērija.

Nebijuši zaudējumi

Sadursme ilga nepilnu pusstundu. Padomju meistari notrieca desmit B-29 un vairākus iznīcinātājus, 15 bumbvedēji bija nopietni bojāti. Vairāk nekā simt amerikāņu pilotu, izlēkuši ar izpletņiem no lidmašīnām, nokļuva gūstā. Visi MiGi atgriezās bāzē.
ASV GKS komandieri todien bija šokēti. Tādi zaudējumi nebija redzēti kopš Otrā pasaules kara laikiem. Izsludināja nedēļu ilgas sēras, uzlidojumi šajā rajonā pārtrūka uz veseliem trim mēnešiem.

Войска ООН во время боевых действий в Южной Корее. 1950 год
AP Photo/Max Desfor
ANO spēki karadarbības laikā Dienvidkorejā. 1950. gads

Pēc tam nāca "melnā otrdiena". Tā paša gada 30. oktobrī "lidojošajiem cietokšņiem" bija paredzēts uzlidojums Namsi aerodromam. Tomēr vērienīgo operāciju atkal izjauca padomju brīvprātīgie lidotāji. Šoreiz uz korejiešu objektiem nosūtīja 21 bumbvedēju, tos piesedza apmēram 200 iznīcinātāji.

Armādu pārtvert devās vairāk nekā četri desmiti MiGu. Viņi neiesaistījās cīņā ar eskortu, tikai apšaudīja bumbvedējus ar lielgabaliem un ložmetējiem. Piloti strādāja neatkarīgos pāros, tāpēc brīvāk pieņēma lēmumus un izraudzījās mērķus.

Bumbvedēji pie mērķa netika, Namsi aerodroms necieta. ASV nesagaidīja mājās duci B-29. No gandrīz pussimta MiGu notrieca vienu. Kauja iznākumu ietekmēja arī kļūdainā plānošana: liela daļa F-86 Sabre, kas spēja stāties pretī MiGiem, atpalika un devās uz Jaluczanas upes rajonu, lai sagaidītu padomju iznīcinātājus tur. Pēc šī incidenta B-29 taktiku mainīja – tagad viņi devās pildīt uzdevumus tikai pa naktīm, pa vienam vai nelielās grupās.

Экипаж самолета, сбросившего атомную бомбу на Нагасаки
AP Photo
Lidmašīnas ekipāža, kas nometa kodolbumbu Nagasaki

Kopumā padomju meistari Korejā iznīcināja apmēram 1300 pretinieka lidmašīnas. Dažādi aprēķini rāda, ka amerikāņu zaudēja 60-90 smagos bumbvedējus B-29 Superfortress – tie izrādījās absolūti neaizsargāti pret reaktīvajiem MiGiem.

Kļuva skaidrs, ka kodoluzbrukums PSRS, ko tolaik plānoja Pentagons, nemaz nav tik vienkārša lieta kā savulaik Hirosimā vai Nagasaki.

35
Tagi:
Pentagons, Aizsardzības ministrija, Krievija, drošība, aviācija, ASV
Pēc temata
"Piloti visu zināja": kāpēc pirmie "stratēģi" nevarēja atgriezties mājās
Elle Zemes virsū: Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas 75. gadadiena