Patvaļīgi uzstādītā latviešu strēlniekiem veltītā piemiņas zīme Sanktpēterburgā

PR-haltūra Pēterburgā. un kāpēc Latviešu strēlnieku ielā nojaukta patvaļīga būve

112
(atjaunots 11:33 12.03.2021)
Nacionālisti Latvijā pamanījuši, ka pēc vandālisma akta padomju karavīru apbedījuma vietā Jēkabpilī demontēta patvaļīgi uzstādītā latviešu strēlniekiem veltītā piemiņas zīme kāda nama pagalmā Sanktpēterburgā. Kāpēc abus notikumus nevar salīdzināt?

Ietekmīgā "Neatkarīgā Rīta Avīze" publicējusi pastāvīgā autora Imanta Vīksnes rakstu "Krievijā demontēts piemineklis latviešu strēlniekiem", kurā viņš izklāsta, kā janvāra sākumā Sanktpēterburgas municipālie dienesti demontējuši patvaļīgu būvi kādas mājas pagalmā.

Sākumā, kad privāta Krievijas firma patstāvīgi, bez saskaņošanas ar varasiestādēm, uzstādīja piemiņas zīmi pagalmā Latviešu Strēlnieku ielā, man palika divējs iespaids. No vienas puses, es turu godā latviešu strēlniekus, tāpēc man bija patīkami, ka Krievijā viņi atsaukti atmiņā, no otras – neatstāja PR-haltūras sajūta.

Sāku pētīt tuvāk. Un tad iestājās šoks. Uzraksts pauda: "Latviešu strēlniekiem 1914-1918". Bet visiem zināms, ka latviešu strēlnieku vienības Krievijas impēriskā armija saformēja 1915. gada 1. augustā. Pirms pieciem gadiem atzīmējām to simtgadi.

Tātad būtu korekti norādīt 1915. gadu. Bet otrs datums? Kas ar to nav kārtībā. Patiešām, uz slavenā pieminekļa Rīgā ir datumi "1915-1921". Tātad uzrakstu vajadzētu noslēgt datumam "1921".

Iespējams, kāds iebildīs: "Tas ir piemineklis cariskajiem latviešu strēlniekiem." Piedevām redzama arī cara laiku latviešu strēlnieku zīme. Bet kāpēc tad 1918. gads, kad latviešu strēlnieki "nosarka" un kļuva par Sarkanās armijas pamatu? Tad jau jāraksta "1917."

Laikam jau vēsturnieka roka nav aizskārusi patvaļīgo būvi Pēterburgas pagalmā. Arī izpildījuma kvalitāte ir viduvēja.

Pilsētas vadība deva rīkojumu demontēt patvaļīgo būvi, uzņēmums, kas to uzstādīja, rīkojumam nepakļāvās. Izreklamējās ar tās palīdzību un izmeta no prāta. Tā stēla nostāvēja līdz šī gada janvārim. Neviens nepamanīja tās demontāžu, izņemot Latvijas novadpētnieku Aleksandru Ržavinu.

Taču pēc tam 23. februāra naktī nezināmas personas Jēkabpilī demontēja lielgabalu no pieminekļa artilēristiem, kritušiem cīņās par pilsētas atbrīvošanu no nacistiem. Pieminekli aizsargā 1994. gadā parakstītais Krievijas un Latvijas līgums par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas kara pensionāru un viņu  ģimenes locekļu sociālo aizsardzību. Te nu nacionālisti atsauca atmiņā patvaļīgās būves demontāžu Pēterburgā. Un sāka salīdzināt bojāgājušajiem artilēristiem veltītā pieminekļa apgānīšanu ar patvaļīgas būves demontāžu Sanktpēterburgā.

Pie tam nacionālisti, pēkšņi iedegušies cieņā pret paštaisīto piemiņas zīmi, diezin vai atbalstītu Jevgēņija Gomberga veidotās Pētera I pieminekļa kopijas patvaļīgu uzstādīšanu sabiedriskā vietā. Tāpēc Pēteris Lielais vēl aizvien mitinās privātā īpašumā.

Jāpiebilst, ka latviešu strēlnieku piemiņa Krievijā tiek godāta. Latviešu strēlnieku simtajā gadskārtā Krievijas entuziasti laida klajā piemiņas medaļu. 2017. gada sākumā tika izkalta sabiedriskā medaļa "Par godu latviešu un sibīriešu strēlniekiem, Ziemassvētku cīņu varoņiem". Restaurēts piemineklis latviešu strēlniekiem Orlovskas apgabala Lavrovo ciemā. Jāpiebilst, ka Latvijas vēstniecības darbinieki Maskavā nekad neapciemo Orlovskas apgabalu, kur apglabāti vairāk nekā tūkstoš latviešu strēlnieki, krituši 1919. gada Orlovas-Kromskas operācijā. Bez tam Krievijas Bruņotajos spēkos ir latviešu strēlnieku vārdā nosauktā 25. atsevišķā gvardes motorizēto strēlnieku Sevastopoles Sarkankarogotā brigāde. Pēterburgā ir Latviešu Strēlnieku iela – tur jau bija uzstādīta patvaļīgā būve.

Bet kā tad ir Latvijā? 90. gadu sākumā latviešu strēlnieku muzeju pārdēvēja par Okupācijas muzeju, daļa eksponātu kaut kur pagaisa. Savulaik latviešu strēlnieka mazdēls Alfrēds Krūmiņš atzīmēja, ka pārvēršot vienu muzeju par otru, kaut kur pazudis viņa vectēva ierocis, kas bija ekspozīcijā.

Pēc latviešu strēlnieku simtgades svinībām 2015. gada 1. augustā sākās diskusija, arī "Latvijas avīzē", par to, ka 1. augustu vajadzētu iekļaut piemiņas dienu sarakstā, tomēr tā apslāpa. Valdība iniciatīvu uztvēra vēsi.

Imperatora Nikolaja II ģimenes fotogrāfija uz imperatora jahtas Štandart klāja, 1907. gads
© Sputnik / Сергей Пятаков

Varbūt Latvijā vismaz atceras, kā 1918. gada 23. februārī latviešu strēlnieki sakāva vācu karaspēku, kas tuvojās Valkai (nekādas Valgas tolaik vēl nebija), Iskolata Latvijas Republikas galvaspilsētai. Nē, neviens. Cīņas pie Mores 1944. gadā Latvijas amatpersonām ir tuvākas.

Noslēgumā tomēr piebildīšu, ka piemineklis latviešu strēlniekiem Pēterburgā, protams, vajadzīgs. Tikai īsts, solīds monuments, kas atbilstu strēlnieku ieguldījumam Krievijas aizsardzības cīņās Pirmā pasaules kara gados un Krievijas republikāniskās armijas atjaunošanā pēc revolūcijas. Viņi taču ne tikai par revolūciju karoja Pilsoņu kara gados, bet arī par Padomju Krieviju, ko uzskatīja pakr savu dzimteni. Esmu pārliecināts: agri vai vēlu tāds monuments latviešu strēlniekiem parādīsies.

112
Tagi:
Krievija, Latvija, piemineklis
Pēc temata
Visi gali ūdenī: Jēkabpils neizcels no Daugavas memoriāla lielgabalu
Noziegums pret padomju memoriālu Jēkabpilī atklāts ar sensacionālu ātrumu
Pieminekli neviens vairs neieraudzīs: nopratinātais nacionālpatriots sniedza interviju
Skabarga latviešu acīs: kam nedeva mieru piemineklis karavīriem Jēkabpilī
Jurijs Gagarins, foto no arhīva

"Noāvās un iekāpa kuģī": Gagarina lidojums atmiņās

3
Pirms 60 gadiem Kazahstānas stepēs nevienam nezināmā slepenā poligonā visi komandcentrā esošie aizturēja elpu: viņi klausījās Jurija Gagarina sarunas ar vadību.

Stundu un četrdesmit septiņas minūtes vēlāk kosmonauts piezemējās netālu no Smelovkas ciema Saratovas apgabalā. Marija Semjonova portālā RIA Novosti apkopoja laikabiedru atmiņas par vēsturisko dienu.

"Bet blakustelpā – 15 kareivji"

1955. gadā mazā, Kazahstānas stepēs iegrimušajā Tjuratamas stacijā parādījās celtnieki. Dažus gadus vēlāk te slējās  Ļeņinskas ciems, kas vēlāk pārvērtās par pilsētu, ko pēc 1996. gada nosauca par Baikonuru.

Te parādījās pirmais kosmodroms pasaulē, no kura 1961. gada 12. aprīlī startēja "Vostok 1".

"Pilsētas kā tādas nebija. Štābs, kinoteātris un ēdnīca – barakās. Vienīgā akmens ēka – kazarma karavīriem. To iedēvēja par Kazanskas staciju – tur valdīja tāda pati šaurība. Viss bija slepens, pilsētu iejoza dzeloņstieples," stāstīja inženieris-izmēģinātājs Anatolijs Koreškovs, kurš poligonā strādāja no 1957. gada.

Baikonura veterāns Viktors Kuļepetovs atceras, ka pa pilsētu nevarēja iziet ar fotoaparātu. Fotografēt varēja tikai mājās, ģimenes svētkos. Viktors netālu no poligona dzīvoja kopš 10 gadu vecuma, kad viņa tēvs atveda šurp ģimeni no Novgorordas apgabala.

"Vienā istabā – piecpadsmit kareivji, otrā, mazākā – mēs: trīs bērni un vecāki. Jaunākā māsa bija pavisam maza. Dzīve nebija vienkārša, pat bez ledusskapjiem. Celtnieki rada bedres upes krastā, ielādēja ledu, noklāja ar niedrēm vai zāģu skaidām un visu glabāja tur," atcerējās Kuļepetovs.

Pirms Gagarina

Anatolijs Koreškovs turpina: 1957. gada sākumā poligonā ieradās izmēģinātāji, izvērsa virszemes iekārtas. Pavasarī pa dzelzceļu atveda pirmo starpkontinentālo ballistisko raķeti R-7 (uz tās pamata radīja nesējraķeti "Vostok").

Maijā bija pirmais starts, neveiksmīgs, izcēlās ugunsgrēks, raķete nokrita. Koreškovs piedalījās arī nākamajā – jau sekmīgajā startā augustā, un pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa izvešanā.

"Labi atceros dienu, kad izdzirdu: gatavojas cilvēka starts kosmosā. 1960. gada janvārī atveda kuģi, un pēc tā konstrukcijas un gabarītiem mēs visu sapratām. Pirmkārt, tam bija bremžu dzinēji, tātad plānota atgriešanās uz Zemes. Otrkārt, iekšā strādāja termiskās regulēšanas sistēma, kas uzturēja 20 grādu temperatūru. Slēdzieni vienkārši. Pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi. 1960. gadā palaidām četrus kuģus ar suņiem. Tos mēs saucām par "četrkājainajām ekipāžām". Sekmīgs bija tikai viens, jūs noteikti zināt: atgriezās Belka un Strelka. Tādos apstākļos bija pāragri sūtīt cilvēku," atzīmēja bijušais inženieris-izmēģinātājs.

Jūlijā 19 sekundes pēc starta nesējraķetes sprādzienā 19 sekundes pēc starta gāja bojā suņi Ļisička un Čaika, decembrī uz Zemes neatgriezās Pčolka un Muška, dažas nedēļas vēlāk orbītā neizgāja vēl viens kuģis, tomēr suņi šoreiz izdzīvoja.

"Ieslēdzām pauzi. Bet martā ziņoja par cilvēka startu. Poligonā nogādāja raķeti, kuģi ar krēslu. Palaida sekmīgi, pēc tam ieradās vēl viena tāda pati un kosmonautu vienība. No nākamā lidojuma bija atkarīgs, vai var sūtīt cilvēku. Viss bija kārtībā."

"Tāpēc jau Koroļovs viņu izvēlējās"

Ar pirmo kosmonautu komandu inženieri neko daudz netikās – katram savs darbs.

"Vienu epizodi gan varu pastāstīt: to redzēju savām acīm. Kad kosmonauti ieradās poligonā, Koroļovs ar viņiem īsumā aprunājās, pēc tam lūdza visus apskatīt kuģi, to, kas var kļūt par viņu nākamajām "mājām". Un viņi kāpj iekšā viens pēc otra, nekādas emocijas neizrāda.

Bet Jurijs Gagarins pie trepēm noāvās un tikai pēc tam iekāpa kuģi, demonstrēdams cieņu. Koroļovs nevarēja tam nepievērst uzmanību. Viņam tas patika. Varbūt tāpēc viņš viņu izvēlējās," sprieda Koreškovs.

Gagarina līdera vieta bija labi zināma jau janvārī, kad seši kandidāti kārtoja kuģa vadības un teorijas eksāmenu. Galu galā secība bija sekojoša: Gagarins, Titovs, Ņeļubovs, Nikolajevs, Bikovskis, Popovičs.

"Slikta zīme"

Starts 12. aprīlī noritēja mierīgi. "Dīvaini, taču par kuģi nebija gandrīz nekādu piezīmju: citreiz to bija simtiem, un mēs labojām, mainījām iekārtas, bet šoreiz uz Zemes neko neatrada – īsts brīnums. Tikai, kad pirms starta aizvēra lūku, nenostrādāja kontakts. Mums bija kaut kāda priekšnojauta, ka tā ir slikta zīme, ka tik lidojumā nekas nenotiktu. Patiešām, tā arī iznāca," atceras Koreškovs.

Gagarins uzsauca savu slaveno "Braucam". Toreiz Koreškovam šķita, ka izskanēja svinīgi, bet vēlāk ierakstā intonācija bija pazudusi.

"Vispirms atgadījās radiovadības sistēmas kļūme, lai arī gatavošanās laikā viss bija normāli. Lampu tehnika, laikam vibrācija izsita no ierindas," viņš skaidroja. Radiovadības sistēmas vajadzēja atslēgt trešās pakāpes dzinēju, taču to veica dublējošais mehānisms.

"Galu galā kuģis uzņēma ātrumu vairāk nekā bija vajadzīgs un nonāca augstāk nekā bija plānots. Tātad arī nepiezemējās tur, kur to gaidīja."

Augstumu aprēķināja tā, lai kosmonauts izdzīvotu pat bremžu dzinēja disfunkcijas apstākļos – pēc 7-10 dienām kuģis pats pamestu orbītu. "Nav zināms, kur tas nosēstos. Ja okeānā, tas būtu kaps. Pats galvenais – gaisa pietika desmit dienām, bet tik augstā orbītā vajadzētu riņķot 20. Gagarinam pietrūktu skābekļa. Par laimi, bremžu dzinējs iedarbojās laikus un sekmīgi," turpināja Koreškovs.

Un tad notika galvenais incidents: kad nolaižamais aparāts atdalījās no iekārtu-dzinēju nodalījuma, savienojošais kabelis neatvienojās.

"Abas kuģa daļas turpināja lidojumu savstarpēji sasaistītas, kūleņodamas. Tās varēja sadurties, turklāt nebija iespējams katapultēties: pirmkārt, šim nolūkam vajadzīgs atvienošanās signāls, otrkārt, pat ja būtu izdevies, Gagarins būtu nosities pret kuģi vai stropes būtu samudžinājušās. Taču atmosfēras blīvajos slāņos kabelis sadega. Par iepriekšējām briesmām Gagarins varēja nezināt, par šo viņš noteikti bija lietas kursā. Lidoja tā veselas desmit minūtes. Ziņoja: "Neatdalās, vēl aizvien neatdalās." Uz Zemes nesaprata, kas par lietu, palīdzēt nespēja."

"Dzimis laimes krekliņā"

Starta laikā ar Gagarinu sazinājās pa UĪV kanālu. Pārrunas dzirdēja visi komandcentrā. "Bija jūtams, ka Koroļovs uztraucās, bet Gagarins runāja vienmērīgi, it kā sēdētu trenažierī. Tas mūs pārsteidza. Koroļovs nekļūdījās, izvēloties viņu pirmo. Komandcentrā valdīja nāves klusums. Tikai ar grūtībām varēja aptvert, ka raķetē ir cilvēks. Man radās asociācija ar japāņu torpēdām, ko kamikadze kara laikā vērsa pret amerikāņu kuģiem. Cilvēki apzināti gāja nāvē, lai tik sasniegtu mērķi.

Par to, ka Gagarins sekmīgi piezemējies, inženieris uzzināja kopā ar visu valsti – pa radio.

"Trāpījās uzartā laukā, nosēšanās bija mīksta. Līdzās ciems. Palūdza piezvanīt, un viņam pakaļ apgabala komiteja nosūtīja mašīnu. Viņš nosēdās pie Engelsas, bet gaidīja viņu Kazahstānā, Žezkazgana rajonā. Tur nākamos kuģus gaidīja glābēju komanda. Bet viņš bija pirmais un likteņa varā. Taču viņam paveicās, kā laimes krekliņā dzimis," saka Koreškovs.

"Labi, ka ne karš"

Vietējie par cilvēka startu kosmosā neko nezināja.

"12. aprīlī pa skaļruņiem ziņoja: "Tiks noradīts svarīgs valdības paziņojums." Laiks bija smags, dzīve – ienaidnieku lokā. Es nodomāju: "Nedod Dievs, karš," atcerējās Viktors Kuļepetovs. 1961. gadā viņam bija 14 gadi, viņš bija skolā, un šajā brīdī visu PSRS aplidoja ziņa par Gagarina lidojumu.

"Sākās tādas gaviles! Literatūras stundā skolotāja, varbūt pēc savas iniciatīvas, varbūt – pēc vadības lūguma, ieteica: "Bērni, iegaumēsim, kā mēs pavadījām šo dienu." Neparasts notikums. Mēs, pusaudži, to jutām."

Kosmonauti, arī Gagarins tikās ar skolēniem. "Redzēju viņu burtiski soļa attālumā. Šī tikšanās uz visiem laikiem iespiedusies man atmiņā. Viņš mani pārsteidza. Domāju, Gagarins ir īsts spēkavīrs, bet viņš bija parasts cilvēks, smaidīja, interesanti stāstīja. Mēs, zēni, vērīgi sekojām kosmonautiem: pilsētā bija "nulles kvartāls", kur viņus izmitināja. Mēs katru vērtējām pa savam: šitais ir labs, bērnus nedzenā, šitie – stingrāki. Gagarins nedzenāja. Viņš bija atklāts cilvēks, nebija skarbs," atcerējās Kuļepetovs. Tāpat kā viņa tēvs, arī viņš strādāja kosmodromā, piedalījās starpplanētu stacijas "Luna 16" un orbitālās stacijas "Saļut 1" palaišanā. Viņa dzīvi noteica 12. aprīļa rītā gūtie iespaidi. "Tas bija romantisks periods, kad rakstīja dziesmas, dzeju, grāmatas par kosmosu. 12. aprīlī es iegāju skolas bibliotēkā: "Dodiet grāmatu par lidojumiem!" – "Še, ņem, Žils Verns "No lielgabala uz Mēnesi". Bet es tak jau zināju, ka no lielgabala nelido. Mūs visus kosmosā pasauca Gagarins."

Inženieris-izmēģinātājs Anatolijs Koreškovs atzīst: lai arī viņš piedalījies grandiozās kosmiskajās programmās, viņa darbā, tāpat kā dzīvē pats spilgtākais notikums bija Jurija Gagarina lidojums.
3
Tagi:
Jurijs Gagarins, kosmoss
Ukrainas armijas karavīri, foto no arhīva

"Doņecka liesmo": ko Ukrainas armija dara Donbasā

35
(atjaunots 00:58 12.04.2021)
Artilērijas apšaudes, karaspēku pārvietošana, kareivīgi izteikumi un diplomātu konfrontācija – situācija Donbasā ir ļoti saspringta.

Kijeva turpina koncentrēt pie saskarsmes līnijas kareivjus un tehniku, bet Rietumi to ignorē un pārmet Krievijai agresīvus nodomus. Par notiekošo portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Jaunas apšaudes

Ukrainas ešeloni ar tankiem, bruņumašīnām, bruņutransportieriem un armijas kravas mašīnām – šie kadri jau divas nedēļas parādās tīmeklī biedējoši bieži. Kijeva gaišā dienas laikā, nospļaujoties par maskēšanos, demonstratīvi sūta dzelzceļa sastāvus ar militāro tehniku uz austrumiem. Varasvīri pat neslēpj, ka gatavojas uzbrukums. UBS komandieris ģenerālis Ruslans Homčaks atklāti stāsta par konflikta militāra risinājuma iespējām. Ministrs īslaicīgi okupēto teritoriju lietās Aleksejs Rezņikovs paziņoja, ka Ukrainas delegācija nebrauks uz Minsku, uz trīspusējās kontaktu grupas pārrunām. Kijeva visiem spēkiem sabotē iespēju noregulēt konfliktu miera ceļā.

Tomēr ir maz ticams, ka UBS dosies uz priekšu tuvākajā laikā. Donbasā ceļi ir izšķīduši, tehnika iestigs dubļos, tas apgrūtinās tās pārvietošanu un neļaus rīkoties ātri. Daudzi eksperti ir pārliecināti: ja Kijeva patiešām izšķirsies par uzbrukumu, tas notiks maijā. Tomēr ukraiņu artilēristi pa to laiku nesēž dīkā. Aizvadītajā nedēļā krasi pieauga apdzīvoto vietu apšaude Doņeckā un Luganskā. Trešdienas vakarā Doņeckas nomali un piepilsētas apšaudīja ar 120 mm kalibra mīnām. Ceturtdien apšaudes atsākās. Doņeckas tautas republika ziņoja, ka gājis bojā karavīrs.

"Pie mums dārd no agra rīta, - RIA Novosti pastāstīja Doņeckas iedzīvotājs Aleksejs Stojanovs. – Sprādzieni dzirdami no ziemeļu, ziemeļrietumu un dienvidu nomalēm. Sazvanījos ar savu paziņu, viņš dzīvo Spartakā, uz ziemeļiem no Doņeckas. Viņš stāstīja, ka no rīta viņus apšaudījis ukraiņu tanks. Pašā pilsētā ir ļoti nemierīgi. Klīda baumas, ka UBS plāno iemest pilsētā vairākas diversantu grupas. Tāpēc ielās ir daudz Tautas milicijas patruļu. Manā rajonā pie mājām izkāra sludinājumu, ka vajag sagatavot visas nepieciešamās lietas gadījumā, ja atsāksies karadarbība, un pārbaudīt patvertņu stāvokli."

Bažas valda arī Luganskas tautas republikā. Tautas milicija apsūdzēja Kijevu par teritorijas mīnēšanu Severnij Donec upes krastā. Arī tā liecina, ka UBS gatavojas uzbrukumam. Attālināta mīnēšana neļauj pretiniekam manevrēt, pārvietot spēkus uz apdraudētajiem iecirkņiem un apgrūtina papildspēku tuvošanos saskarsmes līnijai. Pēdējās dienās Severnij Donec rajonā uz mīnām nokļuvuši trīs mierīgie iedzīvotāji, arī divi pusaudži. Viens no viņiem gājis bojā, divi ar smagām traumām hospitalizēti.

"Vainīga Krievija"

2. aprīlī sprādziens mājas pagalmā Aleksandrovskoje ciemā gāja bojā piecus gadus vecais Slaviks Šihovs. No ciema līdz saskarsmes līnijai – 20 km. Doņeckas tautas republikas Tautas milicija apliecina, ka šāviņu, kas aiznesa bērna dzīvību, nometis ukraiņu bezpilota lidaparāts. Kijevas kontrolētie mediji tūlīt apgalvoja, ka ziņa ir meli, "Kremļa propaganda". Kad tīmeklī parādījās kadri no bērēm un intervija ar puisēna tuviniekiem, ukraiņu žurnālisti sāka citu dziesmu. Jauna versija: bērns esot uzsprādzis no granātas, ko mājās esot atnesis viņa vectēvs. Tomēr nedēļas vidū Aleksandrovkā ieradās EDSO misija un apstiprināja: zēns gājis bojā sprādzienā, šāviņš nomests no augšas.

Rietumu mediji bērna slepkavību ignorēja. NATO valstis nepievērš uzmanību arī UBS uzbrukuma gatavošanas darbiem. Rietumu sabiedrotie pat aktīvi palīdz Kijevai ar izlūkošanas datiem. Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova apsūdzēja NATO par spēku audzēšanu reģionā. Viņa atgādināja, ka NATO aviācija aktīvi vāc datus pie Krievijas un Ukrainas robežas. Zaharova piebilda, ka Rietumi turpina finansiālu un materiālu atbalstu UBS un apmāca Ukrainas kareivjus.

NATO gandrīz vienbalsīgi vainu par augošo spriedzi Donbasā uzveļ Krievijai. Vašingtona apsūdz Maskavu par militārā grupējuma audzēšanu Krimā un gar robežām ar neatzītajām republikām. It kā Rostovas apgabalā esot dislocēti vairāk nekā četri tūkstoši kareivju, kuri nupat jau uzbrukšot UBS. Krievija atgādināja, ka valstī notiek plānveida cīņasspējas pārbaude. Resors precizēja, ka aprīlī visā valstī notiks vairāk nekā četri tūkstoši dažāda mēroga mācību.

Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs ziņoja: Krievija neplāno iejaukties konfliktā, tomēr vērīgi seko situācijai un spers konkrētus soļus atbilstoši tās gaitai. Gandrīz pusmiljons Donbasa iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņi, un Kremlis ne vienu vien reizi ir uzsvēris, ka armija aizsargās savas valsts pilsoņus, lai kur viņi atrastos.

NATO atbalsts

Krievijai naidīgo histēriju sakarā ar spriedzi Donbasā komentēja arī ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Viņš konstatēja: NATO valstu reakcija par Ukrainas militārās infrastruktūras pieaugumu un karaspēku pārvietošanu uz saskarsmes līniju rada vilšanos. "Mūsu rietumu kolēģi, spriežot pēc visa, vēl aizvien uzskata, ka vajag visiem spēkiem atbalstīt Ukrainas valdību, arī tās absolūti nepieņemamajās darbībās un paziņojumos," atzīmēja ministrs.

Skaidrs, ka pārliecību Ukrainas valdībai dāvā NATO valstu atbalsts. Kijevas varasvīri cer, ka amerikāņi un eiropieši iejauksies konfliktā, ja tajā iesaistīsies Krievija. Tomēr daudzi uzskata citādi. Daudzi atceras, kā 2008. gada augustā Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, vienojies par Rietumu atbalstu, deva pavēli uzbrukt Dienvidosetijai, un kas no tā iznāca.

"Visi saprot, ka bez NATO mēs karā neuzvarēsim, - Ukrainas telekanāla ēterā spriedelēja UDS Izmeklēšanas pārvaldes bijušais vadītājs Vasilijs Vovks. – Taču vai NATO izšķirsies par karu ar Krieviju? Tas nav zināms. Diezin vai, drīzāk gan ne. Tagad mums nav ne Krimas, ne daļas no Donbasa. Neviens mūs NATO neuzņems, neviens mūs neaizstāvēs, kamēr mums nav nedalāmas valsts, vienotības vadībā. Būs sliktāk, ja mēs, piemēram, aizvedīsim NATO uz labo krastu, bet pēc tam viņi, tāpat kā Gruzijā, pateiks: "Atvanojiet, mēs atkāpjamies."  Un atkāpsies līdz brīdim, kamēr aiz viņiem paliks Harkovas, Doņeckas, Hersonas, Nikolajevas apgabali."

Bailes par to, ka neviens nenostāsies līdzās Kijevai, ir vienīgais bremzējošais faktors. Pie tam Rietumi neskopojas ar dāsniem solījumiem. Ceturtdien ASV, Lielbritānijas, Kanādas, Lietuvas un Polijas AM pārstāvji tikšanās gaitā apliecināja neapšaubāmu atbalstu Ukrainas valdībai.

Iedvesmotais prezidents Vladimirs Zeļenskis devās uz Donbasu – apmeklēt UBS pozīcijas. Kas tas bija – reklāma reitinga celšanai vai karaspēka fināla skate pirms uzbrukuma – to rādīs laiks.

35
Tagi:
armija, Ukraina, Donbass
Pēc temata
Pacietība ir izsīkusi: Doņeckas zemessargiem atļauts atklāt profilaktisku uguni
Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO
Kijeva sapņo par "Karabahas scenāriju" Donbasā