Latvijas bruņutransporteris CVRT

NATO 2030: pie ved spriedzes eskalācijas stratēģija Baltijā

74
(atjaunots 16:21 23.02.2021)
No Austrumeiropas valstu viedokļa destruktīvā Ziemeļatlantijas alianses loma kļūst acīmredzama pēc militārās darbības nepamatotās paplašināšanas – gaisa patruļu, sauszemes un jūras spēku manevru, kaujas grupu izvēršas – pie Krievijas robežām Baltijā.

Militārā bloka augošā aktivitāte "pie austrumu flaga", vai, iespējams, "austrumu flangā", piespiež Krieviju veikt atbildes pasākumus, norāda militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

NATO valstu aizsardzības ministri 17.-18. februārī apsprieda finansējuma paplašināšanu alianses militārās aktivitātes vajadzībām pie Krievijas robežām. Atgādināšu: bloks oficiāli uzskata Krieviju par galveno militāro drošības apdraudējumu vismaz līdz 2030. gadam. NATO kopējais budžets kopš 2019. gada pārsniedz vienu triljonu dolāru (Krievijas aizsardzības budžets – 42 miljardi dolāru, 11. vieta pasaulē). Pie tam alianses galvenā prioritāte tuvākajiem 10 gadiem joprojām ir Eiropas valstu militāro izdevumu audzēšana un bruņojuma – pārsvarā ASV ražojumu – iegāde.

Loģiski butu pieņemt, ka "Krievijas agresijas" savaldīšanas atmosfērā Baltijas valstis "avangardā" gluži vai peldas alianses aizsardzības investīcijās un nespēj ne apgūt jaunāko amerikāņu bruņojumu. Ne velti ministru "lielās" telekonferences fonā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bruņoto spēku virspavēlnieki šaurā  lokā apsprieda trīspusējās sadarbības un nacionālo armiju kopīgas attīstības jautājumus.

Baltijas valstu militārās prioritātes ir līdzīgas: sauszemes spēku manevrētspējas, PGA spēku, izlūkošanas un artilērijas attīstība. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas militārā sadarbības pamatā ir "trim vaļi": Baltijas aizsardzības koledža (BALTDEFCOL), Baltijas jūras kara eskadra (BALTRON) un Baltijas gaisa telpas novērošanas sistēma (BALTNET). Lai objektīvi novērtētu NATO stratēģiju un potenciālu Baltijas karadarbības teātrī, nāksies tuvāk aplūkot "piefrontes" republiku solidāro militāro spēku un taktiku, neskaitot reģionā dislocēto starptautisko kontingentu – aptuveni piecus tūkstošus karavīru.

Kadri ir izšķirošs faktors

Daudznacionālā Baltijas aizsardzības koledža (BALTDEFCOL) gatavo komandierus (no vecākajiem seržantiem līdz augstākās pakāpes virsniekiem) Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bruņotajiem spēkiem. Kopējais kareivju skaits Baltijas valstīs vien nedaudz pārsniedz 30 tūkstošus cilvēku, tāpēc ātra kāpšana pa karjeras kāpnēm virsniekiem nav garantēta.

Par taktikas un NATO standartu mācīšanas līmeni spriest ir grūti, jo Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nav neviena tanka, kara lidmašīnas vai īsta kara kuģa (tralētāji un patruļas kuteri ir jūras spēku atbalsta instrumenti).

Tomēr ideoloģiskais rūdījums Baltijas koledžā gan ir pašā augstākajā līmenī. Minēsim tikai dažus punktus no ieteiktās literatūras saraksta mācību iestādes vietnē: "Putins pret tautu: sašķeltās Krievijas bīstamā politika", "Ceļš pretī nebrīvībai: Krievija, Eiropa, Amerika", "Krievijas kara interpretācija: robežu dzēšana starp karu un mieru".

Пресс-служба Минобороны РФ

Studenti var piedalīties arī ikgadējā konferencē, kas veltīta Krievijai (tā notiks 4.-5. martā). Šoreiz pasākuma tēma ir "Atbilde Krievijai pasaulē ar virkni draudu". Baltijas valstu, Lielbritānijas, ASV zinībnieki nāks klajā ar pārskatiem par "putinismu" un kaut kādu "globālu Antikrieviju". Jāpiebilst, ka Baltijkas koledžā pārsvarā gatavo militāros speciālistus nevis poļitrukus vai politologus. Klausītāju uzstājīgā zombēšana ar Krievijai naidīgas tematikas materiāliem rada iespaidu, it kā militārā dienesta augstākā jēga Baltijas valstīs ir nevis dzimteni mīlošs profesionālis, bet gan vienīgi naids pret kaimiņvalsti. Pie tam šajā atmosfērā mācās visi – topošie seržanti, virsnieki, valsts ierēdņi un citu valstu karavīri.

Augstāko virsnieku kursos (akadēmiskis līmenis) BAK 2021. gadā mācās 19 cilvēki no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Itālijas, Vācijas, Gruzijas, Moldovas, Slovākijas un Ukrainas. Agrāk komandieru kurss vecākajiem seržantiem apvienoja kursantus no 10 valstīm. tā, piesaistot ASV armijas Kara koledžu, Kembridžas universitāti un citus mūsdienīgos centrus veidojas "godājama partnerība" un citas blaknes, ko rada NATO klātbūtne Austrumeiropā. Kādus ieročus, izņemot ideoloģiju, saņems absolventi?

Sinerģijas koncepcija

Kopš 1998. gada pastāv Baltijas jūras kara eskadra (BALTRON), ko nākas komandēt pēc kārtas.

Zināms,  ka eskadra ir operatīva vienība jūras kara flotē, kuras mērķis ir operatīvie kaujas uzdevumi karadarbības teātros jūrās un okeānos. Salīdzinājumam jāpastāsta: klasisko jūras kara eskadru veido raķešu kreiseri, lielie pretzemūdeņu kuģi, eskadras kuģi – desmitiem vimpeļu. Jūras kara eskadru Baltron veido pretmīnu aizsardzības vienības. Maksimālais iespējamais sastāvs – 14 paveci mīnu tralētāji. Galvenā funkcija – fārvatera attīrīšana (uzkopēju loma pie vecāko partneru sāniem).

Oficiālie dati liecina, ka "moskītu eskadra" sekmīgi piedalījusies starptautiskajās mācībās Dynamic Move, US BALTOPS, SQUADEX. Tomēr par tāliem pārgājieniem un jūras cīņām eskadra Baltron (faktiski – reida tralētāju brigāde) var tikai sapņot. Spriediet paši: Latvijas Jūras spēkus veido seši lietoti mīnu tralētāji līdz ar duci patruļas un apsardzes kuteru. Lietuvas JKS – 4 mīnu tralētāji un 4 patruļas kuteri, Igaunijas JKS – 4 mīnu tralētāji un divi patruļas kuteri. Neskaitot palīgkuģus (aizmugures nodrošinājums).

Tomēr  Viļņas, Rīgas un Tallinas galveno problēmu pašlaik un perspektīvā rada NATO agresīvā, Krievijai naidīgā retorika un domājamā "lielgabalgaļas" loma. Ne velti alianse lēmusi audzēt militārās aktivitātes finansējumu austrumu flangā.

Rietumi atklāti ekspluatē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijas agresijas placdarma vajadzībām. Baltijas gaisa telpas novērošanas sistēma (BALTNET) ir īsta vīģes lapiņa, kas neslēpj ASV stratēģisko bumbvedēju uzdevumus pie Krievijas robežām. Atmosfēra Austrumeiropā ir sakaitēta. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pēc pārrunām ar Somijas ĀM vadītāju Peku Hāvisto paziņoja, ka NATO pārvieto spriedzes eskalāciju uz Baltijas gaisa telpu. Iepriekš NATO vēstīja, ka jaunie droni RQ-4D ir gatavi izlūkošanai pie Krievijas robežām, un Maskava pārmeta ASV situācijas destabilizāciju.

Alianses plašās militārās mācības "Defender Europe 2021" maijā un jūnijā notiks 12 valstu teritorijā – no Baltijas jūras līdz Balkāniem. Tajās piedalīsies vairāk nekā 30 tūkstoši karavīru no 26 alianses dalībvalstīm un partneriem (ASV nosūtīs uz Eiropu lielu kontingentu no Ziemeļamerikas). Krievija un Baltkrievija sākušas gatavot "atbildi" – stratēģiskās mācības "Rietumi 2021".

Franču interneta izdevums AgoraVox bažīgi atzīmēja: "Šogad divas gigantiskas militārās mašīnas – NATO no vienas puses, no otras - Krievija un Baltkrievija – sadursies gandrīz aci pret aci... Pārlieku daudzi fakti liecina, ka mēs novērojam ticamāko liela kara scenāriju kontinentā."

Pie tam Baltijas valstu patstāvīga militāri politiskā loma nav saskatāma, Latvijas, Lietuvas, Igaunija valdībām un tautām lemta bandinieku loma vecāko partneru spēlē.

74
Tagi:
Baltija, NATO
ES karogs

Vai eiropieši ir gana nobrieduši, lai būtu patstāvīgi

4
(atjaunots 11:32 05.03.2021)
Krievijā atkal apspriež iespējas izstāties no Eiropas Padomes – organizācijas, kurā KF iestājās pirms ceturtdaļgadsimta.

Formāli organizācija nav saistīta ar Eiropas Savienību – EP veido 47 valstis, par 20 vairāk nekā ES. Tomēr to vidū, principā, ir tikai divas valstis, kas nav iekļāvušās Rietumu orbītā – Krievija un Turcija. Bez Krievijas EP faktiski zaudēs jēgu, taču jau tagad Krievijas ieinteresētība turpināt darbu struktūrā katastrofāli sarūk – tā aizvien vairāk pārvēršas par instrumentu, ar kura palīdzību Rietumi cenšas vērsties pret Krieviju. Kāpēc  tai būtu vajadzīga starptautiska organizācija, kas strādā kā pārnacionāla struktūra un mēģina ne tikai ierobežot KF suverenitāti, bet pat uzspiest, diktēt svešus noteikumus, portālā RIA Novosti jautājumu izskata Pjotrs Akopovs.

Vai EP būtu vajadzīga kā vieta attiecību, dialoga veidošanai ar Eiropu? Taču ar to var un vajag sarunāties kā līdziesīgiem citos formātos, ja jau it kā kopīgais formāts kļūst atklāti naidīgs. Tomēr Krievijas un Eiropas attiecību veidošanas procesā ir jāsaprot, kurp virzās Eiropa – pretī lielākai integrācijai vienotā virsvalstī, vai drīs atgriezīsies nacionālo valstu laiks? Vajadzīgi jauni Krievijas un Eiropas formāti, vai stratēģiski pareizāk būs pievērsties divpusējām attiecībām ar katru Eiropas valsti.

Eiropas elites noskaņojums ir skaidrs – pagaidām vairākums izdara likmi uz eirointegrācijas padziļināšanu. Strīdi pārsvarā rit par to, cik suverēnai jābūt vienotajai Eiropai: saglabāties ka vienoto Rietumu elementam, pat ne ASV, bet gan Atlantijas pārnacionālā projekta jaunākajam partnerim, vai pašiem uzņemties atbildību par savu likteni? Vienprātības nav, nerunājot jau par to, ka daļa elites pat iebilst pret pašreizējo ES ceļu (kas neizbēgami novedīs pie nacionālo valstu atmiršanas) un uzstāj, ka spēcīgu Eiropu var veidot tikai spēcīgas suverēnas valstis. Ar laiku strīdi kļūs aizvien asāki, it īpaši, ja attiecības ar Krieviju (patiesībā tas ir Eiropas patstāvības galvenais rādītājs) arī turpmāk degradēs pārnacionālo, Eiropas okopējo struktūru ietekmē un tādējādi pastiprinās nacionālistu pretenzijas globālistiem.

Vispirms eiropiešiem ir jātiek skaidrībā par savu vienotās Eiropas interpretāciju, ar tās nākotnes vīziju. Interesanti, vai viņi to spēj? Vai viņi vispār izprot, ko viņi būvē? Ne globālistiski noskaņotā elites daļa, kas atklāti aicina atteikties no nacionālā par labu eiropeiskajam (kāpēc tad ne cilvēciskajam?), bet gan vienkāršie eiropieši?

Nesen publicētie sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultāti sniedz atbildi uz šo jautājumu. Eiropiešiem (kompānija Ipsos organizēja aptauju pēc franču Žana Žoresa fonda un vāciešu Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma astoņās valstīs, kurās dzīvo ¾ visu ES iedzīvotāju) jautāja tikai par suverenitāti, tomēr ar to pietiek, lai aptvertu, cik atšķirīgs ir noskaņojums.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Patiesībā aptaujas rezultāti apstiprina, ka pašreizējā ES ir izdevīga vāciešiem un viņus tā apmierina. Tāpēc vācieši ir apmierināti, bet franči un itāļi – ne. 57% vāciešu uzskata, ka ES ir suverēna, bet 64% francūžu viņiem nepiekrīt, lai arī pat suverenitātes jēdziens abām valstīm būtiski atšķiras: vāciešiem tā ir "neatkarība", bet francūžiem – "karaļa vara un spēks". Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa francūžu terminu "suverenitāte" uzskata par novecojušu, tomēr pie tam viņi (tāpat kā itāļi, kuru viedoklis ļoti līdzināš francūžu domām) uzskata, ka vispār nav pieļaujams vārdu "suverenitāte" un "Eiropa" lietojums kopā. Tātad, viņi nesaprot, kas tā tāda – "Eiropas suverenitāte", kam bija veltīta aptauja. Kaut ko labu tajā saskata 41% francūžu un 63% vāciešu.

Tātad lielākā daļa vāciešu sevi saista ar Eiropu un jēdzienu "suverenitāte" paceļ Eiropas līmenī, bet lielākajai daļai francūžu, itāļu (un spāņu) suverenitāte vēl joprojām ir nacionālā līmenī. Skaidrs, ka viņi ir neapmierināti ar pašreizējo ES, uzskata to par nepietiekami suverēnu: nepietiek ar to, ka ES patiesībā nav ģeopolitiski suverēna, tas piedevām vēl ir vācu projekts.

Jāpiebilst, ka paši vācieši pie tam pārsteidzošā kārtā (ņemot vērā cita aptaujas, piemēram, par attieksmi pret ASV) uzskata, ka ES ir patstāvīga un ignorē tās ierobežoto suverenitāti ārpolitikā. Šķiet, lielākajai daļai vācu sabiedrības eirointegrācija aizvieto cīņu par nacionālo suverenitāti. Tātad vācieši nolēmuši atbrīvoties no amerikāņiem (tādi vēlmi demonstrē visas aptaujas) ne VFR formātā, bet gan uzreiz – visas savas ES formātā.

Amizanti, ka Austrumeiropas valstis (aptaujā piedalījās poļi, rumāņi un lietuvieši) šajā zīņā kļuva pat "vāciskākas" nekā paši vācieši – viņu vidū ir visvairāk to, kuri tagadējo ES uzskata par suverēnu: 65, 63 un 56 procenti atbilstoši. Kāds kontrasts ar 36% Francijā.

Pagaidām vāciešiem izdodas noturēt Eiropu sev apkārt – Brexit nāks par labu vācu eirointegrācijas plāniem. Tomēr skaidrs, ka anglosakši centīsies kontrolēt stāvokli un darīs visu iespējamo, lai vienotā Eiropa ne tikai būtu uzticama atlantisko Rietumu daļa, bet arī savaldītu Vācijas nostiprināšanos un šim nolūkam izmantos ar Berlīni neapmierinātās valstis. Savukārt vācieši pievērsīsies plaisām eiroskeptiķu un nacionālo valdību starpā, kā arī atbalstīs tālākas eirointegrācijas ideju eiropiešu vidū – atbildot uz jautājumu par to, vai Eiropas suverenitāti vajadzētu pastiprināt, 73% aptaujāto teica "jā", pie tam šajā ziņā ar vāciešiem vienisprātis bija pat francūži un itāļi. Jā, viņu domas par vienotu Eiropu atšķiras, it īpaši par tās iekšējo struktūru un spēku līdzsvaru starp ES un nacionālajām valdībām, tomēr viņi vēlas to redzēt patstāvīgu starptautiskajās attiecībās. Ko tas nozīmē Krievijai?

To, ka galvenā cīņa par Eiropu rit tās iekšienē, tāpat kā pagaidām vēl vienoto Rietumu iekšienē. Kāds no trim Eiropas nākotnes variantiem: aizvien centralizētāka ES kā Rietumu daļa, suvereēna ES vai daļējs ES sairums (integrācijas vājināšanās) – īstenosies vidējā perspektīvā? Tas ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem, pareizāk sakot, no cīņas iznākuma elites aprindās.

Krievijai neizdevīgs ir vienīgi pirmais variants, un tas ir vienīgais, kura īstenošanai jāuztur maksimāla konfrontācija Krievijas un Eiropas attiecībās. Tā nav vajadzīga nevienai no pusēm, taču Krievija nemaz necenšas vairot spriedzi un saraut attiecības, pie tam nekāds trešais spēks nevar ietekmēt tās pozīciju. Toties eiropiešiem gan nāksies pieņemt lēmumu par savu suverenitātes interpretāciju un – pats galvenais – vēlmi kļūt suverēniem.

4
Tagi:
nacionālisms, integrācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība
Pēc temata
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Dārgi izmaksājis: Krievijas dēļ Eiropa zaudējusi miljardus
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām
Melu ziņas

Melu fabrika un tās saimnieki

47
(atjaunots 16:12 04.03.2021)
Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Pēdējā laikā ziņu aģentūra Bellingcat atkal ir topā. Personāžs, ko mediji uzskata par tās dibinātāju, "Eliots Higinss" laidis klajā grāmatu, viņa domubiedrs "Hristo Grozevs", jeb "Moriss Rakušickis" sola jaunus atmaskojumus. To cena jau sen zināma – melu ziņu autori par Donbasā notriekto Boeing, par ķīmisko ieroču lietošanu Gurā, par Skripaļu un Navaļnija saindēšanu nekad nav pat pūlējušies izskatīties patiesi.

Nav iespējams nopietni runāt par viņu izdomājumiem – viņi vienkārši kompromitē žurnālistiskās izmeklēšanas žanru. Daudz interesantāka ir pašas Bellingcat nākšana pasaulē. Kā radusies šī melu fabrika? Izmeklēšanā noskaidrotos faktus portālā RIA Novosti atklāja Viktorija Ņikiforova.

2010. gada sākumā ASV militārās izlūkošanas dienesta vadītājs Afganistānā Maikls Flinns nāca klajāar interesantu pārskatu "Kā saremontēt izlūkdienestu" ("Fixing Intel").

Partizānu karš nesa jaunus izaicinājumus, ar ko neveiklās izlūkošanas struktūras netika galā. Flinns ar pārskata līdzautoriem ieteica kolēģiem smelt informāciju no visiem, kas būtu gatavs to dot, – vietējiem iedzīvotājiem, žurnālistiem, NKO un sieviešu organizāciju pārstāvjiem, ANO darbiniekiem, pilsoniskajiem aktīvistiem.

Bija nepieciešams vākt ne tikai militāro informāciju, bet arī burtiski par visu valstī notiekošo. Un pie viena atslepenot visu iespējamo, bagātīgi sniedzot savāktās ziņas sabiedrotajiem NATO, žurnālistiem, NKO – visiem.

Pareizi formatēta un pasniegta informācija kļuva par ieroci. Tā rādīja vietējiem iedzīvotājiem, kā okupanti par viņiem rūpējas, liekot cilvēkiem novērsties no partizāniem. Piedevām ļāva demonstrēt amerikāņu demokrātijas mirdzošo tēlu, kas atnesusi likumu un kārtību Tuvajos Austrumos.

Informāciju vajadzēja šķirot rūpīgi izraudzītiem analītiķiem – Flinns ieteica atlasīt "pašus talantīgākos un izsalkušos". Viņu pienākums bija ievērot visas nianses, prast strādāt ar ģeolokāciju un atklātajiem avotiem. Noslēgumā autori citēja amerikāņu izlūkdienestu veterānu Semjuelu Vilsonu: "90% informācijas, - uzskatīja ASV Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes bijušais vadītājs, - nāk no atklātiem avotiem. (..) Īsts izlūkdienesta varonis ir Šerloks Holmss, nevis Džeimss Bonds."

Aptuveni šajā pašā laikā Afganistānā dienēja Lielbritānijas armijas virsnieks Bobs Sīlijs. Angļu avīzes dēvē viņu par izlūku, taču bez pierādījumiem. Iespējams, no 2008. līdz 2017. gadam Irākā, Afganistānā, Lībijā un Sīrijā Bobs Sīlijs patiešām nodarbojās ar kaut ko citu.

Taču pat tagad, būdams publisks politiķis, Sīlijs izturas kā Štirlics. Viņš nav publicējis nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzami viņa tuvinieki, vecāki vai noslēpumainā sieva. Pēru grāmatā viņa nosaukta "Nata Rasimasa", taču informatīvajā laukā no viņas nav ne miņas. Sīlijs visur parādās viens, un, starp citu, aktīvi aizstāv homoseksuālistus.

Viņa biogrāfija ir interesanta. Sīlijs dzimis dižciltīgā ģimenē, kas pirms simt gadiem bija viena no bagātākajām Anglikā. Viņa dzimtas raksti ir īsta poēma – baroni, baroneti, gubernatori, ministri, deputāti. Visi dēli mācās Herrovā, krusttēva godā citu starpā ir Vinstons Čērčils un princis Filips. Nesen Sīlijs saradojās ar aktieri Benediktu Kamberbēču – pazīstamu aristokrātu. Kā lielāko zemes īpašnieku Vaita salā vietējie iedzīvotāji 2017. gadā ievēlēja Sīliju parlamentā – tā ir tāda ģimenes tradīcija. Tur konservatoru deputāts bīda uz priekšu agresīvu, Krievijai naidīgu retoriku.

Absolvējis Herrovu, 90. gadu sākumā Bobs Sīlijs kļuva par stringeri pēcpadomju telpā. Viņš rakstīja reportāžas no Kijevas, Tiraspoles, Čečenijas. Galvenais viņa darba devējs bija avīze The Times.

2012. gada sākumā interneta ārēs parādījās "Tumsnējā Mozus" (Brown Mozes) blogs. Tas ir Frenka Zapas dziesmas nosaukums. Sīlijs mīl rokmūziku, zināmu laiku pat strādājabritu MTV un ļoti labi spēlē ģitāru.

Vēlāk mediji "Tumsnējo Mozu" nosauks par "izcilu blogeri", taču patiesībā viņu lasīt ir absolūti neiespējami. Tā vienkārši ir avīžrakstu kompilācija – garlaicīga, vienveidīga, ne mazākā humora.

Vispirms "Mozus" apgaismoja skandālu ar personas datu zādzību Ruperta Mērdoka "News Corporation". Toreiz radās nopietnas aizdomas, ka Austrālijas mediju magnāta labā strādājuši korumpēti specdienestu darbinieki. "Mozus" blogs centīgi novērsa lasītājus no šīs tēmas un visā vainoja Skotlendjardu. Bet to neviens nelasīja. Pāris komentāri – tas bija lielākais, ko "spīdošais blogeris" saņēma no savas auditorijas.

Pēc kāda laika "Mozus" pievērsās Sīrijas tēmai. Nezināmais blogeris dara to, kas, acīmredzot, jādara "apdāvinātajam un izsalkušajam" analītiķim no Flinna pārskata. Viņš skatās video ierakstus par Sīriju YouTube un publicē tos ar piemērotiem virsrakstiem. Piemēram, "Apmēram ducis mirušu bērnu ar šrapneļa ievainojumiem!"

Taču blogeris neanalizē informāciju, viņš to pielāgo atbildei. Par traģēdiju Hulā viņš nepārprotami vaino Sīrijas valdību, lai arī vēlāka izmeklēšana parādīja: masu slepkavības pastrādājuši kaujinieki. Tā nav nekāda izlūkošana, tā ir vistīrākā propaganda.

Lūk, šajā brīdī viņu "atklāja" un stādīja priekšā sabiedrībai The New York Times kara korespondents, bijušais jūras kājnieks, bjušais avīzes biroja Maskavā vadītājs Sī Džejs Čīverss. Viņš publicēja izmeklēšanu par ieroču eksportu no Horvātijas uz Sīriju. Viņš apgalvoja, ka materiālus sarūpējis blogeris ar pseidonīmu Tumsnējais Mozus. Bet patiesībā viņu saucot Eliots Higinss.

Britu un amerikāņu mediji sāka vētraini reklamēt Eliotu Higinsu. "Pieticīgais briļļainis", "inteliģentais botāniķis", "kroplis", un pie tam atklāj Sīrijas valdības "noziegumus". Vārds liek atsaukt atmiņā pazīstamu dzejnieku, uzsvārds kā Bernarda Šova "Pigmaliona" varonim – to ir viegli iegaumēt. Tomēr, lai arī Higinss pozē medijos jau astoņus gadus, nekas nav zināms par viņa vecākiem. Tātad iespējams, ka gan vārds, gan uzvārds ir izdomāti – highly likely, kā dievina teikt anglosakši.

Nekas neliecina, ka viņš patiešām dzīvo Lesterē kopā ar savu turku izcelsmes sievu un diviem bērniem. Absolūti nav saprotams, kā viņš pelnīja, ja burtiski caurām dienām sēdēja YouTube. Kas apmaksāja hipotēkā nopirkto māju un iztiku – vai tiešām sieva, kas piepelnās pastā? Kā augstskolu nepabeidzis students, kurš izlidojis no visiem darbiem, neprot nekādas svešvalodas, nav dienējis armijā, kā pats atzīst, "ieročus pārzina tikpat labi kā kurš katrs X-Box spēlētājs", pēkšņi pārvērties par profesionālu militāro analītiķi?

Daudz ko Higinss pats nespēj izskaidrot. 2013. gadā New-Yorker korespondents pavaicāja, kāpēc viņš izvēlējies savam blogam tādu nosaukumu. "Nejauši", atbildēja blogeris.

Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Šajā laikā Bobs Sīlijs kļuva par publisku politiķi un pieredzējušu militāro analītiķi. Politiķis sacer aizvien kareivīgākus tekstus. Pēc Brexit Lielbritānijai, pēc viņa domām, bija jākļūst "globālai", tas ir, burtiski jāuzspiež sava pārvalde visiem "partneriem". Tās galvenā ienaidnieka lomu Sīlijs piešķīra Krievijai. Uz to viņš projicēja visas savas bailes – te Krievija sūta uz visām malām savus spiegus, te nodarbojas ar dezinformāciju, te – pat "sākusi pret mums trešo pasaules karu un izcīna uzvaru!"

"Desmit paņēmieni aizsardzībai no agresīvās Krievijas", "Piecdesmit Krievijas instrumenti hibrīdkarā pret Rietumiem" — Sīlijam nepārprotami ir kaut kāda uzmācīga ideja par Krievijas tēmu. Laikam jau kaut kas viņam atgadījies 90. gados pēcpadomju telpā.

Kā militārais analītiķis viņš strādā pie "nekonvencionālā kara" tēmas, tas ir, dezinformācijas, propagandas, provokācijām un aktīviem pasākumiem sociālajos tīklos. Tieši ar to informācijas laukā nodarbojas Bellingcat.

2018. gadā Sīlijs nāca klajā ar politisku coming-out. Viņš sarīkoja"preses konferenci" Bellingcat parlamentā sakarā ar Skripaļu lietu. "Lūk, te viņi ir, mūsu mūsdienu Šerloki Holmsi – viņš stādīja priekšā kolēģiem Higinsu un Grozevu. – Viņu digitālās izmeklēšanas patiešām ir unikālas."

Kopš tā laika politiķis atklāti aprūpē Bellingcat. Viņš ievedis Eliotu Higinsu Atlantijas padomē un Kembridžas Henrija Džeksona biedrībā – pašos rusofobākajos analītiskajos centros. Dievs vien zina, kādas attiecības saista "ķēmu no Lesteras" un aristokrātu no Vaita salas, tomēr visvairāk viņus vieno naids pret Krieviju.

Interesanti, ka viens no spilgtākajiem Boba Sīlija senčiem, ģenerālis Džons Sīlijs, Motistaunas pirmais barons, visu mūžu draudzējās ar Čērčilu, ieņēma augstus posteņus valstī un pie tam pēc vizītes Vācijā viņam ļoti iepatikās fīrers: "Hitlera kungs, - pēc atgriešanās viņš stāstīja Anglijas pēriem. – ir absolūti godīgs, neliekuļots un nesavtīgs." Iespējams, Hitlera ideja "Drang nach Osten" Sīlijam nodota mantojumā.

Malaizijas Boeing 777 atliekas
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Arī mīklainais mediju menedžeris Hristo Grozevs, politiķa domubiedra patrons, arī nelolo nekādas siltās jūtas pret Krieviju. Karls Habsburgs, ar ko Grozevs  draudzējas visu mūžu, vēl joprojām pārdzīvo senču īpašumu zaudējumu. Būdams Habsburgu nama galva, viņš, atšķirīgā no sava tēva, nav atteicies no tiesībām uz impērijas zemēm. Viņa acīs pēcpadomju telpa ir dzimtas zaudētās zemes. Starp citu, Habsburga dzīvesbiedre Frančeska Tissena, nāk no leģendārā vācu rūpnieka dzimtas, kurš dāsni sponsorēja Hitlera nākšanu pie varas un bruņošanos.

Rietumu elitārajiem klani limitrofu teritorijas ap Krieviju uzskata vienkārši par nevienam nepiederošām zemēm, medību laukiem. Vietējie iedzīvotāji, lai cik progresīvi vai atpalikuši būtu, vienkārši ir floras un faunas paveids. Bet tādi instrumenti, kā Bellingcat, ir ideāls hibrīdkara ierocis.

47
Tagi:
rusofobija, Krievija, viltus ziņas, Lielbritānija
Pēc temata
Patiesība par Boeing Donbasā: Rietumu kauja ar realitāti
RT retranslācijas aizliegums: Rietumi aizmirsuši, kā strādāt pret Krieviju
COVID-19

Krievijas Veselības ministrija informēja par "Sputnik Light" pētījumu II fāzes beigām

0
(atjaunots 13:19 05.03.2021)
"Sputnik Light" iekļauts vakcīnu līnijā "Sputnik", ko izstrādājis Gamaleja centrs sadarbībā ar Krievijas tiešo investīciju fondu uz labi izpētītās cilvēka adenovīrusu vektoru platformas.

RĪGA, 5. marts — Sputnik. Krievijā noslēgusies vakcīnas "Sputnik Light" klīnisko pētījumu II fāze, informēja valsts veselības ministrs Mihails Muraško, vēsta RIA Novosti.

"Patlaban tie (dati – red.) nosūtīti ekspertu vērtējumam," politiķis pastāstīja žurnālistiem.

Atļauja klīnisko pētījumu III fāzei jau ir saņemta – to izsniedza februāra vidū. Šie pētījumi tiks veikti ar divām brīvprātīgo grupām, izmantojot placebo. Pētījumus plānots noslēgt līdz 2022. gada 28. janvārim.

"Sputnik Light" iekļauts vakcīnu līnijā "Sputnik", ko izstrādājis Gamaleja centrs sadarbībā ar Krievijas tiešo investīciju fondu uz labi izpētītās cilvēka adenovīrusu vektoru platformas.

Krievijas tiešo investīciju fonda direktors Kirils Dmitrijevs pastāstīja, ka "vienkāršotā versija" pārsvarā paredzēta ārējiem tirgiem, valstīs, kur reģistrēti spēcīgi epidēmijas perēkļi, bet Krievijā flagmanis joprojām būs "Sputnik V"

Gamaleja centra direktors Aleksandrs Gincburgs apliecināja, ka "Sputnik Light" pielietojums šajās valstīs dod iespēju mazināt saslimstības apogeju un atvieglot slodzi, ar ko saskaras vietējā veselības aprūpes sistēma. Imunitāte pēc vakcinācijas saglabāsies, domājams, 3-4 mēnešus, vakcīnas efektivitāte sasniegs aptuveni 85%, atklāja zinātnieks.

Vakcinācijas shēma paredz tikai vienu injekciju ("Sputnik V" pirmo komponenti) un īsāku antiķermenīšu izstrādes periodu. Pie tam pat gadījumā, ja vakcinētais inficēcies ar koronavīrusu, viņam nedraud smaga Covid-19 gaita, jo vīrusa ierosinātājs nenonāks plaušās. Lai aizsardzību pagarinātu, iespējams injicēt otro komponenti pēc trim mēnešiem.

0
Tagi:
vakcīna, koronavīruss, Krievija
Pēc temata
Bloomberg uzskaita Krievijas vakcīnas "Sputnik V" priekšrocības
Lancet publicējis "Sputnik V" pētījumu trešās fāzes rezultātus
Vēl viena ES valsts lūdz Krieviju piegādāt "Sputnik V": pie Putina vērsies Zēmans
Vācijā stāsta, ka vakcīna "Sputnik V" patiešām pārsteigusi Rietumus