ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Kāpēc Krievija gatava glābt Ameriku no kara un apkaunojuma

101
(atjaunots 00:31 22.02.2021)
NATO valstu aizsardzības ministri organizēja videokonferenci – pirmo samitu pēc Džo Baidena nākšanas pie varas ASV.

Šīs tikšanās rezultātiem būs tālejošas sekas visai pasaulei – pat ne tāpēc, ka ministri apsprieda alianses jauno stratēģisko koncepciju, kurā starp galvenajiem pretiniekiem būs nosaukta ne tikai Krievija, bet arī Ķīna. Protams, tam ir liela nozīme, tomēr atlantisti jau tāpat pēdējos gadus strādā vaiga sviedros, stiprinādami Krievijas un Ķīnas aliansi, tātad nekā negaidīta te nav. Tomēr samitā pieņemts vēl viens lēmums, kura rezultātā jau tuvākajos mēnešos var sākties asiņains slaktiņš, portālā RIA Novosti konstatēja Pjotrs Akopovs.

Labi zināms, ka Donalds Tramps kopš vairākiem desmitiem gadu bija pirmais ASV prezidents, kura laikā valsts nesāka nevienu jaunu karu. Piedevām viņš centās noslēgt jau iesāktos, atvest amerikāņu kareivjus mājup. Vispirms – no Afganistānas, pirms gada Vašingtona parakstīja ar lielāko valsts daļu kontrolējošajiem talibiem vienošanos par ASV karavīru izvešanu. Viņus (ieskaitot arī privāto militāro kompāniju pārstāvjus) bija plānots uzvest jau līdz 1. mājam, tātad līdz Afganistānas pilnais deokupācijai bija palikuši nepilni trīs mēneši. Tramps paspēja samazināt kontingentu no desmit līdz 2,5 tūkstošiem, taču, izņemot amerikāņus, Afganistānā paliek vēl 7,5 tūkstoši NATO valstu karavīru.

Protams, arī viņi jāizved, tomēr viņi nebūtu palikuši valstī bez amerikāņiem. Tomēr tagad lēmums par karaspēka izvešanu, iespējams, tiks atcelts, - šo variantu pārrunāja NATO valstu aizsardzības ministri.

ASV jaunā administrācija nevēlas aiziet no Afganistānas. Formāli vēl nav lēmuma atstāt kontingentu valstī, tomēr Vašingtona jau skaidro, ka "pārskata vienošanos" un "vērtē, vai Talibans izpilda savas saistības". Tā kā jaunais valsts sekretārs Entonijs Blinkens jau pērn pārliecināja, ka ASV ir jāpaliek Afganistānā, var uzskatīt, ka jautājums ir izlemts. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nesen sūkstījās par to, ka lēmums par "misiju Afganistānā" nebūšot vienkāršs:

"Mēs varam palikt un turpināt militārās darbības. Vai arī varam pamest Afganistānu un riskēt, ka valsts atkal kļūs par teroristu patvērumu. Vienkārša varianta nav. (..) Talibiem ir jātur savi solījumi: jāierobežo vardarbība, jāsarauj sakari ar teroristieskiem grupējumiem. Tā vietā mēs vērojam nepieņemamu talibu vardarbības līmeni, kas cita starpā vērsta pret mediķiem tiesnešiem un žurnālistiem."

Stoltenbergs atklāti pārspīlē: talibi ievēro līgumā paredzētās saistības jautājumā par neuzbrukšanu NATO spēkiem. Savukārt valsts iekšējos konfliktus apturēt neizdodas, tomēr to galvenais iemesls ir amerikāņu okupācija. Ja tagad Vašingtona nolems atcelt (formāli – atlikt, tomēr būtību tas nemaina) karaspēka izvešanu, Afganistānā sāksies īsts karš.

Talibi jau kontrolē trīs ceturtdaļas valsts teritorijas, un atsāks pilnvērtīgas karadarbības pret Kabulas valdību, kas sēž uz NATO durkļiem, ja amerikāņi viņus pievils. Arī pret amerikāņu okupantiem. Vai tiešām Baidens to vēlas?

Amerikāņiem ir problēma: viņi nevar aiziet no Afganistānas, pie tam saglabājot tur ASV draudzīgu režīmu – tas ir neiespējami. Gandrīz 20 gadus ilgā okupācija nav devusi amerikāņiem neko, tikai dažādu afgāņu sabiedrības slāņu naudu. Viņus neieredz pat kolaboracionisti valdībā – viņi lieliski saprot, ka viņu laiks beigsies, tiklīdz amerikāņi aizies.

Vienīgais iespējamais kompromisa variants, kas dotu iespēju izvairīties no postamerikāņu kara – visi pret visiem, – būtu koalīcijas valdības formēšana, un par to, spriežot pēc visa, runa bija amerikāņu un talibu līguma slepenajos pielikumos. Tomēr Kabulas valdību kompromiss ar talibiem biedē, tāpēc visu kopš līguma parakstīšanas pagājušo gadu viņi stiepa gumiju un visiem spēkiem bremzēja reālu pārrunu sākumu. Varbūt gaidīja varas maiņu Vašingtonā? Protams. Bet vai Baidens ir gatavs sākt jaunu posmu karā Afganistānā, no jauna sūtīt turp tūkstošiem amerikāņu karavīru (pie viena nāksies pārsviest arī vāciešus un citus NATO kareivjus)? Un tas viss tikai tālab, lai pēc pāris gadiem tik un tā aizietu no Afganistānas, tikai nu jau daudz nelabvēlīgākos apstākļos?

Sākotnēji ASV gribēja nostiprināties Afganistānā, lai viņiem būtu placdarms ietekmei visā Centrālāzijā, ieskaitot arī Ķīnas un Krievijas kaimiņvalstis. Taču pēdējie 20 gadi ir parādījuši, ka nekādu drošu atbalstu Afganistānā amerikāņi nav ieguvuši, nerunājot jau par to, ka talibi nekur nav pazuduši un joprojām kontrolē valsts lielāko daļu. Trampam bija vienaldzīgi atlantistu globālās kontroles plāni, tāpēc viņš bija gatavs izvest spēkus un izmest Afganistānu no prāta. Baidens, tāpat kā visa viņa globālistu komanda, tic Amerikas spējām saglabāt vispasaules hegemona lomu, lai arī tam vairs nav nekādu apstākļu. Tomēr pat tagadējie ASV vadītāji aptver, ka nav iespējams noturēties Afganistānā, tāpēc kareivju izvešana Baidena prezidentūras laikā izskatās ļoti ticama pat pēc atteikšanās no Trampa solījumiem.

Tagad Vašingtonai ir divi tālāko darbību varianti.

Pirmais: talibi atjauno karadarbības, ASV paplašina kontingentu, mēģina uzmundrināt Afganistānas armiju, tomēr tas beigsies kā parasti – ne ar ko. Pēc tam amerikāņi atsāks pārrunas ar talibiem centienos uzspiest viņiem jaunu vienošanos, bet rezultātā viss beigsies ar mēģinājumu saskaņot jaunu karaspēka izvešanas termiņu. Mēģinājums būs nesekmīgs, vienā no uzbrukumiem talibi ieņems Kabulu. Un amerikāņi būs spiesti ar kaunu steidzami evakuēties no savām armijas bāzēm.

Pagaidām vēl ir iespējams arī otrs variants – taču tādā gadījumā Amerikai vajadzīga Krievija. Viņiem ir jāpārliecina talibi par to, ka pašreizējā atteikšanās no karaspēku izvešanas ir pagaidu pasākums un viņiem ir jauns okupācijas beigu termiņš. Tātad, ASV nelauž 2020. gada februārī parakstīto līgumu, tikai mazliet atliek savu saistību izpildi. Vai talibi tam varētu piekrist? Jā, tikai ar vienu noteikumu – ja sāksies reālas Afganistānas iekšējās pārrunas. Šim nolūkam vajadzīgs ļoti spēcīgs spiediens pret valdību Kabulā, pie tam tas jādara ne tikai ASV, bet arī Krievijai un Ķīnai. Faktiski, talibiem būs vajadzīgas stingras lielvalstu garantijas par to, ka amerikāņu spēki tiks izvesti, bet valdībai Kabulā jāaptver, ka viņiem nav cita varianta, kā vien pārrunas ar talibiem par spēku konfigurāciju un līdzsvaru pēc amerikāņu aiziešanas.

Uz to amerikāņus mudina Krievija – kļuvis zināms, ka līdz februāra beigām Maskavā notiks daudzpusēja tikšanās jautājumā par situācijas noregulēšanu Afganistānā "paplašinātās trijotnes" formātā. Krievija, ASV, Ķīna un divi Afganistānas kaimiņi, kam ir spēcīga ietekme, – Pakistāna un Irāna. Irānas piedalīšanās vēl nav noteikta (irāņi principā nevēlas sēdēt pie viena galda ar amerikāņiem). Baidena administrācija jau ir gatava pārrunām – par to trešdien ziņoja Krievijas prezidenta speciālais pārstāvis Afganistānas lietās Zamirs Kabulovs, kurš atsaucās uz savām pārrunām ar ASV speciālo pārstāvi Halilzadu (līgumu ar talibiem pērn parakstīja viņš).

Kabulova sniegtā informācija izskanēja PSRS spēku izvešanas no Afganistānas 32. gadadienā, taču padomju spēki tur uzturējās deviņus gadus, bet amerikāņi – jau gandrīz 20 gadus. Tagad, lai relatīvi mierīgi aizietu no Afganistānas, viņiem ir vajadzīga Krievijas palīdzība. Protams, ja vien Vašingtonā pārsvaru gūs rūpes par savām nacionālajām interesēm. Lai paliktu Afganistānā, nekāda Krievija nav vajadzīga. Vajadzīga tikai neprātīga ticība pašu varenībai un izcilībai. Tikai tam vairs netic ne afgāņi, ne krievi, ne visa pārējā pasaulē. Arī ne paši amerikāņi, vismaz ārpus "Vašingtonas purva".

101
Tagi:
Krievija, Džo Baidens, NATO, ASV
Pēc temata
Spēle vienos vārtos: ko sola ASV aizsardzības projekti
Klincēvičs: ASV sāka apmācīt teroristus jau Afganistānā
Suleimani paradokss: Irānas militārā atbilde dāvājusi nepatīkamu atklājumu ASV
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ES karogs

Vai eiropieši ir gana nobrieduši, lai būtu patstāvīgi

4
(atjaunots 11:32 05.03.2021)
Krievijā atkal apspriež iespējas izstāties no Eiropas Padomes – organizācijas, kurā KF iestājās pirms ceturtdaļgadsimta.

Formāli organizācija nav saistīta ar Eiropas Savienību – EP veido 47 valstis, par 20 vairāk nekā ES. Tomēr to vidū, principā, ir tikai divas valstis, kas nav iekļāvušās Rietumu orbītā – Krievija un Turcija. Bez Krievijas EP faktiski zaudēs jēgu, taču jau tagad Krievijas ieinteresētība turpināt darbu struktūrā katastrofāli sarūk – tā aizvien vairāk pārvēršas par instrumentu, ar kura palīdzību Rietumi cenšas vērsties pret Krieviju. Kāpēc  tai būtu vajadzīga starptautiska organizācija, kas strādā kā pārnacionāla struktūra un mēģina ne tikai ierobežot KF suverenitāti, bet pat uzspiest, diktēt svešus noteikumus, portālā RIA Novosti jautājumu izskata Pjotrs Akopovs.

Vai EP būtu vajadzīga kā vieta attiecību, dialoga veidošanai ar Eiropu? Taču ar to var un vajag sarunāties kā līdziesīgiem citos formātos, ja jau it kā kopīgais formāts kļūst atklāti naidīgs. Tomēr Krievijas un Eiropas attiecību veidošanas procesā ir jāsaprot, kurp virzās Eiropa – pretī lielākai integrācijai vienotā virsvalstī, vai drīs atgriezīsies nacionālo valstu laiks? Vajadzīgi jauni Krievijas un Eiropas formāti, vai stratēģiski pareizāk būs pievērsties divpusējām attiecībām ar katru Eiropas valsti.

Eiropas elites noskaņojums ir skaidrs – pagaidām vairākums izdara likmi uz eirointegrācijas padziļināšanu. Strīdi pārsvarā rit par to, cik suverēnai jābūt vienotajai Eiropai: saglabāties ka vienoto Rietumu elementam, pat ne ASV, bet gan Atlantijas pārnacionālā projekta jaunākajam partnerim, vai pašiem uzņemties atbildību par savu likteni? Vienprātības nav, nerunājot jau par to, ka daļa elites pat iebilst pret pašreizējo ES ceļu (kas neizbēgami novedīs pie nacionālo valstu atmiršanas) un uzstāj, ka spēcīgu Eiropu var veidot tikai spēcīgas suverēnas valstis. Ar laiku strīdi kļūs aizvien asāki, it īpaši, ja attiecības ar Krieviju (patiesībā tas ir Eiropas patstāvības galvenais rādītājs) arī turpmāk degradēs pārnacionālo, Eiropas okopējo struktūru ietekmē un tādējādi pastiprinās nacionālistu pretenzijas globālistiem.

Vispirms eiropiešiem ir jātiek skaidrībā par savu vienotās Eiropas interpretāciju, ar tās nākotnes vīziju. Interesanti, vai viņi to spēj? Vai viņi vispār izprot, ko viņi būvē? Ne globālistiski noskaņotā elites daļa, kas atklāti aicina atteikties no nacionālā par labu eiropeiskajam (kāpēc tad ne cilvēciskajam?), bet gan vienkāršie eiropieši?

Nesen publicētie sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultāti sniedz atbildi uz šo jautājumu. Eiropiešiem (kompānija Ipsos organizēja aptauju pēc franču Žana Žoresa fonda un vāciešu Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma astoņās valstīs, kurās dzīvo ¾ visu ES iedzīvotāju) jautāja tikai par suverenitāti, tomēr ar to pietiek, lai aptvertu, cik atšķirīgs ir noskaņojums.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Patiesībā aptaujas rezultāti apstiprina, ka pašreizējā ES ir izdevīga vāciešiem un viņus tā apmierina. Tāpēc vācieši ir apmierināti, bet franči un itāļi – ne. 57% vāciešu uzskata, ka ES ir suverēna, bet 64% francūžu viņiem nepiekrīt, lai arī pat suverenitātes jēdziens abām valstīm būtiski atšķiras: vāciešiem tā ir "neatkarība", bet francūžiem – "karaļa vara un spēks". Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa francūžu terminu "suverenitāte" uzskata par novecojušu, tomēr pie tam viņi (tāpat kā itāļi, kuru viedoklis ļoti līdzināš francūžu domām) uzskata, ka vispār nav pieļaujams vārdu "suverenitāte" un "Eiropa" lietojums kopā. Tātad, viņi nesaprot, kas tā tāda – "Eiropas suverenitāte", kam bija veltīta aptauja. Kaut ko labu tajā saskata 41% francūžu un 63% vāciešu.

Tātad lielākā daļa vāciešu sevi saista ar Eiropu un jēdzienu "suverenitāte" paceļ Eiropas līmenī, bet lielākajai daļai francūžu, itāļu (un spāņu) suverenitāte vēl joprojām ir nacionālā līmenī. Skaidrs, ka viņi ir neapmierināti ar pašreizējo ES, uzskata to par nepietiekami suverēnu: nepietiek ar to, ka ES patiesībā nav ģeopolitiski suverēna, tas piedevām vēl ir vācu projekts.

Jāpiebilst, ka paši vācieši pie tam pārsteidzošā kārtā (ņemot vērā cita aptaujas, piemēram, par attieksmi pret ASV) uzskata, ka ES ir patstāvīga un ignorē tās ierobežoto suverenitāti ārpolitikā. Šķiet, lielākajai daļai vācu sabiedrības eirointegrācija aizvieto cīņu par nacionālo suverenitāti. Tātad vācieši nolēmuši atbrīvoties no amerikāņiem (tādi vēlmi demonstrē visas aptaujas) ne VFR formātā, bet gan uzreiz – visas savas ES formātā.

Amizanti, ka Austrumeiropas valstis (aptaujā piedalījās poļi, rumāņi un lietuvieši) šajā zīņā kļuva pat "vāciskākas" nekā paši vācieši – viņu vidū ir visvairāk to, kuri tagadējo ES uzskata par suverēnu: 65, 63 un 56 procenti atbilstoši. Kāds kontrasts ar 36% Francijā.

Pagaidām vāciešiem izdodas noturēt Eiropu sev apkārt – Brexit nāks par labu vācu eirointegrācijas plāniem. Tomēr skaidrs, ka anglosakši centīsies kontrolēt stāvokli un darīs visu iespējamo, lai vienotā Eiropa ne tikai būtu uzticama atlantisko Rietumu daļa, bet arī savaldītu Vācijas nostiprināšanos un šim nolūkam izmantos ar Berlīni neapmierinātās valstis. Savukārt vācieši pievērsīsies plaisām eiroskeptiķu un nacionālo valdību starpā, kā arī atbalstīs tālākas eirointegrācijas ideju eiropiešu vidū – atbildot uz jautājumu par to, vai Eiropas suverenitāti vajadzētu pastiprināt, 73% aptaujāto teica "jā", pie tam šajā ziņā ar vāciešiem vienisprātis bija pat francūži un itāļi. Jā, viņu domas par vienotu Eiropu atšķiras, it īpaši par tās iekšējo struktūru un spēku līdzsvaru starp ES un nacionālajām valdībām, tomēr viņi vēlas to redzēt patstāvīgu starptautiskajās attiecībās. Ko tas nozīmē Krievijai?

To, ka galvenā cīņa par Eiropu rit tās iekšienē, tāpat kā pagaidām vēl vienoto Rietumu iekšienē. Kāds no trim Eiropas nākotnes variantiem: aizvien centralizētāka ES kā Rietumu daļa, suvereēna ES vai daļējs ES sairums (integrācijas vājināšanās) – īstenosies vidējā perspektīvā? Tas ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem, pareizāk sakot, no cīņas iznākuma elites aprindās.

Krievijai neizdevīgs ir vienīgi pirmais variants, un tas ir vienīgais, kura īstenošanai jāuztur maksimāla konfrontācija Krievijas un Eiropas attiecībās. Tā nav vajadzīga nevienai no pusēm, taču Krievija nemaz necenšas vairot spriedzi un saraut attiecības, pie tam nekāds trešais spēks nevar ietekmēt tās pozīciju. Toties eiropiešiem gan nāksies pieņemt lēmumu par savu suverenitātes interpretāciju un – pats galvenais – vēlmi kļūt suverēniem.

4
Tagi:
nacionālisms, integrācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība
Pēc temata
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Dārgi izmaksājis: Krievijas dēļ Eiropa zaudējusi miljardus
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām
Melu ziņas

Melu fabrika un tās saimnieki

47
(atjaunots 16:12 04.03.2021)
Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Pēdējā laikā ziņu aģentūra Bellingcat atkal ir topā. Personāžs, ko mediji uzskata par tās dibinātāju, "Eliots Higinss" laidis klajā grāmatu, viņa domubiedrs "Hristo Grozevs", jeb "Moriss Rakušickis" sola jaunus atmaskojumus. To cena jau sen zināma – melu ziņu autori par Donbasā notriekto Boeing, par ķīmisko ieroču lietošanu Gurā, par Skripaļu un Navaļnija saindēšanu nekad nav pat pūlējušies izskatīties patiesi.

Nav iespējams nopietni runāt par viņu izdomājumiem – viņi vienkārši kompromitē žurnālistiskās izmeklēšanas žanru. Daudz interesantāka ir pašas Bellingcat nākšana pasaulē. Kā radusies šī melu fabrika? Izmeklēšanā noskaidrotos faktus portālā RIA Novosti atklāja Viktorija Ņikiforova.

2010. gada sākumā ASV militārās izlūkošanas dienesta vadītājs Afganistānā Maikls Flinns nāca klajāar interesantu pārskatu "Kā saremontēt izlūkdienestu" ("Fixing Intel").

Partizānu karš nesa jaunus izaicinājumus, ar ko neveiklās izlūkošanas struktūras netika galā. Flinns ar pārskata līdzautoriem ieteica kolēģiem smelt informāciju no visiem, kas būtu gatavs to dot, – vietējiem iedzīvotājiem, žurnālistiem, NKO un sieviešu organizāciju pārstāvjiem, ANO darbiniekiem, pilsoniskajiem aktīvistiem.

Bija nepieciešams vākt ne tikai militāro informāciju, bet arī burtiski par visu valstī notiekošo. Un pie viena atslepenot visu iespējamo, bagātīgi sniedzot savāktās ziņas sabiedrotajiem NATO, žurnālistiem, NKO – visiem.

Pareizi formatēta un pasniegta informācija kļuva par ieroci. Tā rādīja vietējiem iedzīvotājiem, kā okupanti par viņiem rūpējas, liekot cilvēkiem novērsties no partizāniem. Piedevām ļāva demonstrēt amerikāņu demokrātijas mirdzošo tēlu, kas atnesusi likumu un kārtību Tuvajos Austrumos.

Informāciju vajadzēja šķirot rūpīgi izraudzītiem analītiķiem – Flinns ieteica atlasīt "pašus talantīgākos un izsalkušos". Viņu pienākums bija ievērot visas nianses, prast strādāt ar ģeolokāciju un atklātajiem avotiem. Noslēgumā autori citēja amerikāņu izlūkdienestu veterānu Semjuelu Vilsonu: "90% informācijas, - uzskatīja ASV Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes bijušais vadītājs, - nāk no atklātiem avotiem. (..) Īsts izlūkdienesta varonis ir Šerloks Holmss, nevis Džeimss Bonds."

Aptuveni šajā pašā laikā Afganistānā dienēja Lielbritānijas armijas virsnieks Bobs Sīlijs. Angļu avīzes dēvē viņu par izlūku, taču bez pierādījumiem. Iespējams, no 2008. līdz 2017. gadam Irākā, Afganistānā, Lībijā un Sīrijā Bobs Sīlijs patiešām nodarbojās ar kaut ko citu.

Taču pat tagad, būdams publisks politiķis, Sīlijs izturas kā Štirlics. Viņš nav publicējis nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzami viņa tuvinieki, vecāki vai noslēpumainā sieva. Pēru grāmatā viņa nosaukta "Nata Rasimasa", taču informatīvajā laukā no viņas nav ne miņas. Sīlijs visur parādās viens, un, starp citu, aktīvi aizstāv homoseksuālistus.

Viņa biogrāfija ir interesanta. Sīlijs dzimis dižciltīgā ģimenē, kas pirms simt gadiem bija viena no bagātākajām Anglikā. Viņa dzimtas raksti ir īsta poēma – baroni, baroneti, gubernatori, ministri, deputāti. Visi dēli mācās Herrovā, krusttēva godā citu starpā ir Vinstons Čērčils un princis Filips. Nesen Sīlijs saradojās ar aktieri Benediktu Kamberbēču – pazīstamu aristokrātu. Kā lielāko zemes īpašnieku Vaita salā vietējie iedzīvotāji 2017. gadā ievēlēja Sīliju parlamentā – tā ir tāda ģimenes tradīcija. Tur konservatoru deputāts bīda uz priekšu agresīvu, Krievijai naidīgu retoriku.

Absolvējis Herrovu, 90. gadu sākumā Bobs Sīlijs kļuva par stringeri pēcpadomju telpā. Viņš rakstīja reportāžas no Kijevas, Tiraspoles, Čečenijas. Galvenais viņa darba devējs bija avīze The Times.

2012. gada sākumā interneta ārēs parādījās "Tumsnējā Mozus" (Brown Mozes) blogs. Tas ir Frenka Zapas dziesmas nosaukums. Sīlijs mīl rokmūziku, zināmu laiku pat strādājabritu MTV un ļoti labi spēlē ģitāru.

Vēlāk mediji "Tumsnējo Mozu" nosauks par "izcilu blogeri", taču patiesībā viņu lasīt ir absolūti neiespējami. Tā vienkārši ir avīžrakstu kompilācija – garlaicīga, vienveidīga, ne mazākā humora.

Vispirms "Mozus" apgaismoja skandālu ar personas datu zādzību Ruperta Mērdoka "News Corporation". Toreiz radās nopietnas aizdomas, ka Austrālijas mediju magnāta labā strādājuši korumpēti specdienestu darbinieki. "Mozus" blogs centīgi novērsa lasītājus no šīs tēmas un visā vainoja Skotlendjardu. Bet to neviens nelasīja. Pāris komentāri – tas bija lielākais, ko "spīdošais blogeris" saņēma no savas auditorijas.

Pēc kāda laika "Mozus" pievērsās Sīrijas tēmai. Nezināmais blogeris dara to, kas, acīmredzot, jādara "apdāvinātajam un izsalkušajam" analītiķim no Flinna pārskata. Viņš skatās video ierakstus par Sīriju YouTube un publicē tos ar piemērotiem virsrakstiem. Piemēram, "Apmēram ducis mirušu bērnu ar šrapneļa ievainojumiem!"

Taču blogeris neanalizē informāciju, viņš to pielāgo atbildei. Par traģēdiju Hulā viņš nepārprotami vaino Sīrijas valdību, lai arī vēlāka izmeklēšana parādīja: masu slepkavības pastrādājuši kaujinieki. Tā nav nekāda izlūkošana, tā ir vistīrākā propaganda.

Lūk, šajā brīdī viņu "atklāja" un stādīja priekšā sabiedrībai The New York Times kara korespondents, bijušais jūras kājnieks, bjušais avīzes biroja Maskavā vadītājs Sī Džejs Čīverss. Viņš publicēja izmeklēšanu par ieroču eksportu no Horvātijas uz Sīriju. Viņš apgalvoja, ka materiālus sarūpējis blogeris ar pseidonīmu Tumsnējais Mozus. Bet patiesībā viņu saucot Eliots Higinss.

Britu un amerikāņu mediji sāka vētraini reklamēt Eliotu Higinsu. "Pieticīgais briļļainis", "inteliģentais botāniķis", "kroplis", un pie tam atklāj Sīrijas valdības "noziegumus". Vārds liek atsaukt atmiņā pazīstamu dzejnieku, uzsvārds kā Bernarda Šova "Pigmaliona" varonim – to ir viegli iegaumēt. Tomēr, lai arī Higinss pozē medijos jau astoņus gadus, nekas nav zināms par viņa vecākiem. Tātad iespējams, ka gan vārds, gan uzvārds ir izdomāti – highly likely, kā dievina teikt anglosakši.

Nekas neliecina, ka viņš patiešām dzīvo Lesterē kopā ar savu turku izcelsmes sievu un diviem bērniem. Absolūti nav saprotams, kā viņš pelnīja, ja burtiski caurām dienām sēdēja YouTube. Kas apmaksāja hipotēkā nopirkto māju un iztiku – vai tiešām sieva, kas piepelnās pastā? Kā augstskolu nepabeidzis students, kurš izlidojis no visiem darbiem, neprot nekādas svešvalodas, nav dienējis armijā, kā pats atzīst, "ieročus pārzina tikpat labi kā kurš katrs X-Box spēlētājs", pēkšņi pārvērties par profesionālu militāro analītiķi?

Daudz ko Higinss pats nespēj izskaidrot. 2013. gadā New-Yorker korespondents pavaicāja, kāpēc viņš izvēlējies savam blogam tādu nosaukumu. "Nejauši", atbildēja blogeris.

Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Šajā laikā Bobs Sīlijs kļuva par publisku politiķi un pieredzējušu militāro analītiķi. Politiķis sacer aizvien kareivīgākus tekstus. Pēc Brexit Lielbritānijai, pēc viņa domām, bija jākļūst "globālai", tas ir, burtiski jāuzspiež sava pārvalde visiem "partneriem". Tās galvenā ienaidnieka lomu Sīlijs piešķīra Krievijai. Uz to viņš projicēja visas savas bailes – te Krievija sūta uz visām malām savus spiegus, te nodarbojas ar dezinformāciju, te – pat "sākusi pret mums trešo pasaules karu un izcīna uzvaru!"

"Desmit paņēmieni aizsardzībai no agresīvās Krievijas", "Piecdesmit Krievijas instrumenti hibrīdkarā pret Rietumiem" — Sīlijam nepārprotami ir kaut kāda uzmācīga ideja par Krievijas tēmu. Laikam jau kaut kas viņam atgadījies 90. gados pēcpadomju telpā.

Kā militārais analītiķis viņš strādā pie "nekonvencionālā kara" tēmas, tas ir, dezinformācijas, propagandas, provokācijām un aktīviem pasākumiem sociālajos tīklos. Tieši ar to informācijas laukā nodarbojas Bellingcat.

2018. gadā Sīlijs nāca klajā ar politisku coming-out. Viņš sarīkoja"preses konferenci" Bellingcat parlamentā sakarā ar Skripaļu lietu. "Lūk, te viņi ir, mūsu mūsdienu Šerloki Holmsi – viņš stādīja priekšā kolēģiem Higinsu un Grozevu. – Viņu digitālās izmeklēšanas patiešām ir unikālas."

Kopš tā laika politiķis atklāti aprūpē Bellingcat. Viņš ievedis Eliotu Higinsu Atlantijas padomē un Kembridžas Henrija Džeksona biedrībā – pašos rusofobākajos analītiskajos centros. Dievs vien zina, kādas attiecības saista "ķēmu no Lesteras" un aristokrātu no Vaita salas, tomēr visvairāk viņus vieno naids pret Krieviju.

Interesanti, ka viens no spilgtākajiem Boba Sīlija senčiem, ģenerālis Džons Sīlijs, Motistaunas pirmais barons, visu mūžu draudzējās ar Čērčilu, ieņēma augstus posteņus valstī un pie tam pēc vizītes Vācijā viņam ļoti iepatikās fīrers: "Hitlera kungs, - pēc atgriešanās viņš stāstīja Anglijas pēriem. – ir absolūti godīgs, neliekuļots un nesavtīgs." Iespējams, Hitlera ideja "Drang nach Osten" Sīlijam nodota mantojumā.

Malaizijas Boeing 777 atliekas
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Arī mīklainais mediju menedžeris Hristo Grozevs, politiķa domubiedra patrons, arī nelolo nekādas siltās jūtas pret Krieviju. Karls Habsburgs, ar ko Grozevs  draudzējas visu mūžu, vēl joprojām pārdzīvo senču īpašumu zaudējumu. Būdams Habsburgu nama galva, viņš, atšķirīgā no sava tēva, nav atteicies no tiesībām uz impērijas zemēm. Viņa acīs pēcpadomju telpa ir dzimtas zaudētās zemes. Starp citu, Habsburga dzīvesbiedre Frančeska Tissena, nāk no leģendārā vācu rūpnieka dzimtas, kurš dāsni sponsorēja Hitlera nākšanu pie varas un bruņošanos.

Rietumu elitārajiem klani limitrofu teritorijas ap Krieviju uzskata vienkārši par nevienam nepiederošām zemēm, medību laukiem. Vietējie iedzīvotāji, lai cik progresīvi vai atpalikuši būtu, vienkārši ir floras un faunas paveids. Bet tādi instrumenti, kā Bellingcat, ir ideāls hibrīdkara ierocis.

47
Tagi:
rusofobija, Krievija, viltus ziņas, Lielbritānija
Pēc temata
Patiesība par Boeing Donbasā: Rietumu kauja ar realitāti
RT retranslācijas aizliegums: Rietumi aizmirsuši, kā strādāt pret Krieviju
COVID-19

Krievijas Veselības ministrija informēja par "Sputnik Light" pētījumu II fāzes beigām

0
(atjaunots 13:19 05.03.2021)
"Sputnik Light" iekļauts vakcīnu līnijā "Sputnik", ko izstrādājis Gamaleja centrs sadarbībā ar Krievijas tiešo investīciju fondu uz labi izpētītās cilvēka adenovīrusu vektoru platformas.

RĪGA, 5. marts — Sputnik. Krievijā noslēgusies vakcīnas "Sputnik Light" klīnisko pētījumu II fāze, informēja valsts veselības ministrs Mihails Muraško, vēsta RIA Novosti.

"Patlaban tie (dati – red.) nosūtīti ekspertu vērtējumam," politiķis pastāstīja žurnālistiem.

Atļauja klīnisko pētījumu III fāzei jau ir saņemta – to izsniedza februāra vidū. Šie pētījumi tiks veikti ar divām brīvprātīgo grupām, izmantojot placebo. Pētījumus plānots noslēgt līdz 2022. gada 28. janvārim.

"Sputnik Light" iekļauts vakcīnu līnijā "Sputnik", ko izstrādājis Gamaleja centrs sadarbībā ar Krievijas tiešo investīciju fondu uz labi izpētītās cilvēka adenovīrusu vektoru platformas.

Krievijas tiešo investīciju fonda direktors Kirils Dmitrijevs pastāstīja, ka "vienkāršotā versija" pārsvarā paredzēta ārējiem tirgiem, valstīs, kur reģistrēti spēcīgi epidēmijas perēkļi, bet Krievijā flagmanis joprojām būs "Sputnik V"

Gamaleja centra direktors Aleksandrs Gincburgs apliecināja, ka "Sputnik Light" pielietojums šajās valstīs dod iespēju mazināt saslimstības apogeju un atvieglot slodzi, ar ko saskaras vietējā veselības aprūpes sistēma. Imunitāte pēc vakcinācijas saglabāsies, domājams, 3-4 mēnešus, vakcīnas efektivitāte sasniegs aptuveni 85%, atklāja zinātnieks.

Vakcinācijas shēma paredz tikai vienu injekciju ("Sputnik V" pirmo komponenti) un īsāku antiķermenīšu izstrādes periodu. Pie tam pat gadījumā, ja vakcinētais inficēcies ar koronavīrusu, viņam nedraud smaga Covid-19 gaita, jo vīrusa ierosinātājs nenonāks plaušās. Lai aizsardzību pagarinātu, iespējams injicēt otro komponenti pēc trim mēnešiem.

0
Tagi:
vakcīna, koronavīruss, Krievija
Pēc temata
Bloomberg uzskaita Krievijas vakcīnas "Sputnik V" priekšrocības
Lancet publicējis "Sputnik V" pētījumu trešās fāzes rezultātus
Vēl viena ES valsts lūdz Krieviju piegādāt "Sputnik V": pie Putina vērsies Zēmans
Vācijā stāsta, ka vakcīna "Sputnik V" patiešām pārsteigusi Rietumus