Sputnik V

Eiropa noticējusi "Sputnik V". Vācija gatavojas iekasēt dividendes

133
(atjaunots 10:15 06.02.2021)
Vai tiešām Krievijā nav tehnoloģisko sasniegumu, kas spētu pārsteigt Rietumus? Varbūt Rietumi paši cenšas nemanīt tās sasniegumus, līdz dzīve iebakstīs ar tiem degunā, turklāt ar tādu spēku, ka ignorēt vairs nepavisam nav iespējams?

Austrijas kanclers Sebastiāns Kurcs aicināja atteikties no "ģeopolitiskajiem tabu", Eiropas Zāļu aģentūrai izskatot Krievijas un Ķīnas vakcīnu reģistrācijas iespējas.

Mazliet agrāk to pašu – ka lēmumam par "Sputnik V" lietošanu jābūt nevis politiskam, bet zinātniskam, balstītam uz žurnāla Lancet publikāciju pa klīnisko izmēģinājumu III fāzes rezultātu publikāciju – ieteica Francijas prezidents Emanuels Makrons. Arī Madride informēja par Spānijas gatavību  izmantot Krievijas preparātu, ja to apstiprinās EMA.

Savukārt Vācijas valdības gatavība šajā jautājumā aktīvi sadarboties ar Maskavu bija redzama jau janvārī, kad Angela Merkele paziņoja: Berlīne ir gatava atbalstīt Krievijas preparāta reģistrāciju Eiropā. Par Eiropas valstu viedokļa maiņu cīņā ar pandēmiju portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Vēl vairāk, vācieši sāka gatavoties savam solim jau savlaicīgi. Patlaban ietekmīgākie mediji Eiropā burtiski bombardē auditoriju ar pozitīvām ziņām par "Sputnik V". Stāvoklis ir saprotams: pēc vairākus mēnešus ilgās agresīvās kampaņas ar mērķi diskreditēt Krievijas preparātu nākas steigšus mainīt sabiedriskās nostādnes, jo, spriežot pēc visa, tam būs svarīga loma ES iedzīvotāju vakcinācijā.

Gaidāmā informatīvi politiskā vektora maiņas pirmās pazīmes parādījās jau pirms mēneša un daudzi tās palaida gar ausīm. Arī šajā procesā galvenā loma bija Vācijai.

Formāli izskatās, it kā nesenā publikācija Lancet visiem pēkšņi atvērusi acis un atklājusi "Sputnik V" patieso kvalitāti. Tomēr noskaidrojās, ka Vācijā jau pilnā sparā tiek gatavotas ražotnes vakcīnas izgatavošanai.

Vārdu sakot, vācieši vēlreiz apstiprinājuši savu Eiropas līdera statusu. Kamēr pārējie (nu, izņemot Ungāriju, kam netraucē iesīkstējusī rusofobija, kā, piemēram, poļiem, kuri tāpat kā ungāri nelabprāt iet Briseles pēdās) gaidīja, ar ko viss beigsies, Vācija ir pārņēmusi savā ziņā politiski nozīmīgu un ekonomiski izdevīgu tēmu.

Situācija ir tieši tāda pati, kā ar "Ziemeļu straumi 2", kuras realizāciju Vācija atbalsta visiem spēkiem, neskatoties ne uz kādiem "Kremļa noziegumiem": tas ir pārlieku svarīgs un perspektīvs jautājums. Krievijas vakcīna izrādījusies pārlieku laba, lai to ignorētu, - bet tieši tā rīkoties plānoja Rietumi.

Pie tam pašai Eiropai nemaz tik spīdoši neklājas.

Milzu problēmu rada vakcīnu deficīts. To pietrūkst, un cīņa par tām kļūst skandaloza.

Nopietnu šķērsli rada arī vilšanās par Eiropas izstrādēm – Lielbritānijas un Zviedrijas AstraZeneca demonstrē ļoti vidējus efektivitātes rezultātus (mazliet virs 60%).

Abas amerikāņu vakcīnas – no Pfizer un Moderna – ir gana efektīvas (aptuveni 95%), tomēr pastāv arī medaļas otra puse. Parasti izskan trīs iebildumi: a) augstā cena; b) ļoti augstas ražošanas un loģistikas prasības, kas apgrūtina ražošanu, glabāšanu un transportēšanu; c) nezināms vakcīnas aizsargiedarbības termiņš.

Jāpiebilst, ka ir vēl viens aspekts, ko mediji un valdība piemin ļoti reti, toties cilvēki noteikti domā ļoti bieži. Abi preparāti izstrādāti pēc novatoriskas tehnoloģijas, kuras drošība vēl nav pilnvērtīgi pārbaudīta ilgtermiņa perspektīvā. Tāpēc tādu atbalsi rada katrs nāves gadījums īsi pēc vakcinācijas, un to skaits ir gana liels, lai arī, protams, "pēc" nenozīmē "rezultātā".

Šajā fonā oficiāli – ar visām noslēgtajām pētījumu stadijām – pie debessjuma iemirdzējies "Sputnik V", kas ir tikai mazdrusciņš mazāk efektīvs nekā amerikāņu preparāti (91,6%), toties daudz lētāks, neprasa supersarežģītu temperatūras režīmu un pie tam radīts uz gadu desmitiem ilgi izmantotas platformas, kuras drošība izpētīta caurcaurēm. Tā paša iemesla dēļ pārliecinoši noteikts augstais Krievijas preparāta darbības ilgums.

Tagad Krievijas zinātnieku sasniegumi izpelnās ļoti glaimojošu vērtējumu Rietumos, cita starpā "Sputnik V" tiek salīdzināta ar pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, ko Padomju Savienība palaida 1957. gadā. Šo paralēli novilka vācu avīzes Welt žurnālists un piedevām atzīmēja, ka "kopš tā laika Krievija gandrīz ne ar ko nav spējusi pārsteigt Rietumus no tehniskā viedokļa".

Un tas ir teikts par valsti, kas ieņēmusi līdera vietu pasaulē tādās jomās, kā atomenerģēika, hiperskaņas tehnoloģijas, radioelektroniskā cīņa un virkne citu. Tas teikts par valsti, kurā radīta un dominē, turklāt bez ārējās konkurences ierobežojumiem (kā Ķīnā), pašmāju interneta vide (meklējumu dienests, pasta dienesti, sociālie tīkli, antivīrusu servisi un tā tālāk). Tas ir teikts par valsti, par kuras digitalizāciju Rietumi var tikai nesekmīgi sapņot.

Automātiski gribas uzdot jautājumu: Krievijā nav tehnoloģisko sasniegumu, kas spētu pārsteigt Rietumus, vai Rietumi paši cenšas nemanīt tās sasniegumus, līdz dzīve iebakstīs ar tiem degunā, turklāt ar tādu spēku, ka ignorēt vairs nepavisam nav iespējams?

Protams, tāds nicinājums un mērķtiecīga pazemošana var aizvainot, radīt vilšanos. Taču no otras puses... nav nemaz tik slikti, ka Eiropa un ASV uzcītīgi pūlas novērtēt Krieviju pārāk zemu – tas ļauj Krievijai atkal un atkal sagādāt pārsteigumus.

Un uzvarēt, ja radīsies tāda nepieciešamība.

133
Tagi:
Krievija, Eiropa, ASV
Pēc temata
Pandēmijas šausmas. Notikumi, kas satricināja pasauli 2020. gadā
Bloomberg uzskaita Krievijas vakcīnas "Sputnik V" priekšrocības
Briselē pastāstīja par pārrunām par Krievijas vakcīnu "Sputnik V"
"Sputnik V" nokļuvusi līdz Āfrikai. Kāpēc Krievijas vakcīna pelnījusi uzticību?
ES karogs

Vai eiropieši ir gana nobrieduši, lai būtu patstāvīgi

4
(atjaunots 11:32 05.03.2021)
Krievijā atkal apspriež iespējas izstāties no Eiropas Padomes – organizācijas, kurā KF iestājās pirms ceturtdaļgadsimta.

Formāli organizācija nav saistīta ar Eiropas Savienību – EP veido 47 valstis, par 20 vairāk nekā ES. Tomēr to vidū, principā, ir tikai divas valstis, kas nav iekļāvušās Rietumu orbītā – Krievija un Turcija. Bez Krievijas EP faktiski zaudēs jēgu, taču jau tagad Krievijas ieinteresētība turpināt darbu struktūrā katastrofāli sarūk – tā aizvien vairāk pārvēršas par instrumentu, ar kura palīdzību Rietumi cenšas vērsties pret Krieviju. Kāpēc  tai būtu vajadzīga starptautiska organizācija, kas strādā kā pārnacionāla struktūra un mēģina ne tikai ierobežot KF suverenitāti, bet pat uzspiest, diktēt svešus noteikumus, portālā RIA Novosti jautājumu izskata Pjotrs Akopovs.

Vai EP būtu vajadzīga kā vieta attiecību, dialoga veidošanai ar Eiropu? Taču ar to var un vajag sarunāties kā līdziesīgiem citos formātos, ja jau it kā kopīgais formāts kļūst atklāti naidīgs. Tomēr Krievijas un Eiropas attiecību veidošanas procesā ir jāsaprot, kurp virzās Eiropa – pretī lielākai integrācijai vienotā virsvalstī, vai drīs atgriezīsies nacionālo valstu laiks? Vajadzīgi jauni Krievijas un Eiropas formāti, vai stratēģiski pareizāk būs pievērsties divpusējām attiecībām ar katru Eiropas valsti.

Eiropas elites noskaņojums ir skaidrs – pagaidām vairākums izdara likmi uz eirointegrācijas padziļināšanu. Strīdi pārsvarā rit par to, cik suverēnai jābūt vienotajai Eiropai: saglabāties ka vienoto Rietumu elementam, pat ne ASV, bet gan Atlantijas pārnacionālā projekta jaunākajam partnerim, vai pašiem uzņemties atbildību par savu likteni? Vienprātības nav, nerunājot jau par to, ka daļa elites pat iebilst pret pašreizējo ES ceļu (kas neizbēgami novedīs pie nacionālo valstu atmiršanas) un uzstāj, ka spēcīgu Eiropu var veidot tikai spēcīgas suverēnas valstis. Ar laiku strīdi kļūs aizvien asāki, it īpaši, ja attiecības ar Krieviju (patiesībā tas ir Eiropas patstāvības galvenais rādītājs) arī turpmāk degradēs pārnacionālo, Eiropas okopējo struktūru ietekmē un tādējādi pastiprinās nacionālistu pretenzijas globālistiem.

Vispirms eiropiešiem ir jātiek skaidrībā par savu vienotās Eiropas interpretāciju, ar tās nākotnes vīziju. Interesanti, vai viņi to spēj? Vai viņi vispār izprot, ko viņi būvē? Ne globālistiski noskaņotā elites daļa, kas atklāti aicina atteikties no nacionālā par labu eiropeiskajam (kāpēc tad ne cilvēciskajam?), bet gan vienkāršie eiropieši?

Nesen publicētie sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultāti sniedz atbildi uz šo jautājumu. Eiropiešiem (kompānija Ipsos organizēja aptauju pēc franču Žana Žoresa fonda un vāciešu Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma astoņās valstīs, kurās dzīvo ¾ visu ES iedzīvotāju) jautāja tikai par suverenitāti, tomēr ar to pietiek, lai aptvertu, cik atšķirīgs ir noskaņojums.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Patiesībā aptaujas rezultāti apstiprina, ka pašreizējā ES ir izdevīga vāciešiem un viņus tā apmierina. Tāpēc vācieši ir apmierināti, bet franči un itāļi – ne. 57% vāciešu uzskata, ka ES ir suverēna, bet 64% francūžu viņiem nepiekrīt, lai arī pat suverenitātes jēdziens abām valstīm būtiski atšķiras: vāciešiem tā ir "neatkarība", bet francūžiem – "karaļa vara un spēks". Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa francūžu terminu "suverenitāte" uzskata par novecojušu, tomēr pie tam viņi (tāpat kā itāļi, kuru viedoklis ļoti līdzināš francūžu domām) uzskata, ka vispār nav pieļaujams vārdu "suverenitāte" un "Eiropa" lietojums kopā. Tātad, viņi nesaprot, kas tā tāda – "Eiropas suverenitāte", kam bija veltīta aptauja. Kaut ko labu tajā saskata 41% francūžu un 63% vāciešu.

Tātad lielākā daļa vāciešu sevi saista ar Eiropu un jēdzienu "suverenitāte" paceļ Eiropas līmenī, bet lielākajai daļai francūžu, itāļu (un spāņu) suverenitāte vēl joprojām ir nacionālā līmenī. Skaidrs, ka viņi ir neapmierināti ar pašreizējo ES, uzskata to par nepietiekami suverēnu: nepietiek ar to, ka ES patiesībā nav ģeopolitiski suverēna, tas piedevām vēl ir vācu projekts.

Jāpiebilst, ka paši vācieši pie tam pārsteidzošā kārtā (ņemot vērā cita aptaujas, piemēram, par attieksmi pret ASV) uzskata, ka ES ir patstāvīga un ignorē tās ierobežoto suverenitāti ārpolitikā. Šķiet, lielākajai daļai vācu sabiedrības eirointegrācija aizvieto cīņu par nacionālo suverenitāti. Tātad vācieši nolēmuši atbrīvoties no amerikāņiem (tādi vēlmi demonstrē visas aptaujas) ne VFR formātā, bet gan uzreiz – visas savas ES formātā.

Amizanti, ka Austrumeiropas valstis (aptaujā piedalījās poļi, rumāņi un lietuvieši) šajā zīņā kļuva pat "vāciskākas" nekā paši vācieši – viņu vidū ir visvairāk to, kuri tagadējo ES uzskata par suverēnu: 65, 63 un 56 procenti atbilstoši. Kāds kontrasts ar 36% Francijā.

Pagaidām vāciešiem izdodas noturēt Eiropu sev apkārt – Brexit nāks par labu vācu eirointegrācijas plāniem. Tomēr skaidrs, ka anglosakši centīsies kontrolēt stāvokli un darīs visu iespējamo, lai vienotā Eiropa ne tikai būtu uzticama atlantisko Rietumu daļa, bet arī savaldītu Vācijas nostiprināšanos un šim nolūkam izmantos ar Berlīni neapmierinātās valstis. Savukārt vācieši pievērsīsies plaisām eiroskeptiķu un nacionālo valdību starpā, kā arī atbalstīs tālākas eirointegrācijas ideju eiropiešu vidū – atbildot uz jautājumu par to, vai Eiropas suverenitāti vajadzētu pastiprināt, 73% aptaujāto teica "jā", pie tam šajā ziņā ar vāciešiem vienisprātis bija pat francūži un itāļi. Jā, viņu domas par vienotu Eiropu atšķiras, it īpaši par tās iekšējo struktūru un spēku līdzsvaru starp ES un nacionālajām valdībām, tomēr viņi vēlas to redzēt patstāvīgu starptautiskajās attiecībās. Ko tas nozīmē Krievijai?

To, ka galvenā cīņa par Eiropu rit tās iekšienē, tāpat kā pagaidām vēl vienoto Rietumu iekšienē. Kāds no trim Eiropas nākotnes variantiem: aizvien centralizētāka ES kā Rietumu daļa, suvereēna ES vai daļējs ES sairums (integrācijas vājināšanās) – īstenosies vidējā perspektīvā? Tas ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem, pareizāk sakot, no cīņas iznākuma elites aprindās.

Krievijai neizdevīgs ir vienīgi pirmais variants, un tas ir vienīgais, kura īstenošanai jāuztur maksimāla konfrontācija Krievijas un Eiropas attiecībās. Tā nav vajadzīga nevienai no pusēm, taču Krievija nemaz necenšas vairot spriedzi un saraut attiecības, pie tam nekāds trešais spēks nevar ietekmēt tās pozīciju. Toties eiropiešiem gan nāksies pieņemt lēmumu par savu suverenitātes interpretāciju un – pats galvenais – vēlmi kļūt suverēniem.

4
Tagi:
nacionālisms, integrācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība
Pēc temata
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Dārgi izmaksājis: Krievijas dēļ Eiropa zaudējusi miljardus
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām
Melu ziņas

Melu fabrika un tās saimnieki

47
(atjaunots 16:12 04.03.2021)
Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Pēdējā laikā ziņu aģentūra Bellingcat atkal ir topā. Personāžs, ko mediji uzskata par tās dibinātāju, "Eliots Higinss" laidis klajā grāmatu, viņa domubiedrs "Hristo Grozevs", jeb "Moriss Rakušickis" sola jaunus atmaskojumus. To cena jau sen zināma – melu ziņu autori par Donbasā notriekto Boeing, par ķīmisko ieroču lietošanu Gurā, par Skripaļu un Navaļnija saindēšanu nekad nav pat pūlējušies izskatīties patiesi.

Nav iespējams nopietni runāt par viņu izdomājumiem – viņi vienkārši kompromitē žurnālistiskās izmeklēšanas žanru. Daudz interesantāka ir pašas Bellingcat nākšana pasaulē. Kā radusies šī melu fabrika? Izmeklēšanā noskaidrotos faktus portālā RIA Novosti atklāja Viktorija Ņikiforova.

2010. gada sākumā ASV militārās izlūkošanas dienesta vadītājs Afganistānā Maikls Flinns nāca klajāar interesantu pārskatu "Kā saremontēt izlūkdienestu" ("Fixing Intel").

Partizānu karš nesa jaunus izaicinājumus, ar ko neveiklās izlūkošanas struktūras netika galā. Flinns ar pārskata līdzautoriem ieteica kolēģiem smelt informāciju no visiem, kas būtu gatavs to dot, – vietējiem iedzīvotājiem, žurnālistiem, NKO un sieviešu organizāciju pārstāvjiem, ANO darbiniekiem, pilsoniskajiem aktīvistiem.

Bija nepieciešams vākt ne tikai militāro informāciju, bet arī burtiski par visu valstī notiekošo. Un pie viena atslepenot visu iespējamo, bagātīgi sniedzot savāktās ziņas sabiedrotajiem NATO, žurnālistiem, NKO – visiem.

Pareizi formatēta un pasniegta informācija kļuva par ieroci. Tā rādīja vietējiem iedzīvotājiem, kā okupanti par viņiem rūpējas, liekot cilvēkiem novērsties no partizāniem. Piedevām ļāva demonstrēt amerikāņu demokrātijas mirdzošo tēlu, kas atnesusi likumu un kārtību Tuvajos Austrumos.

Informāciju vajadzēja šķirot rūpīgi izraudzītiem analītiķiem – Flinns ieteica atlasīt "pašus talantīgākos un izsalkušos". Viņu pienākums bija ievērot visas nianses, prast strādāt ar ģeolokāciju un atklātajiem avotiem. Noslēgumā autori citēja amerikāņu izlūkdienestu veterānu Semjuelu Vilsonu: "90% informācijas, - uzskatīja ASV Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes bijušais vadītājs, - nāk no atklātiem avotiem. (..) Īsts izlūkdienesta varonis ir Šerloks Holmss, nevis Džeimss Bonds."

Aptuveni šajā pašā laikā Afganistānā dienēja Lielbritānijas armijas virsnieks Bobs Sīlijs. Angļu avīzes dēvē viņu par izlūku, taču bez pierādījumiem. Iespējams, no 2008. līdz 2017. gadam Irākā, Afganistānā, Lībijā un Sīrijā Bobs Sīlijs patiešām nodarbojās ar kaut ko citu.

Taču pat tagad, būdams publisks politiķis, Sīlijs izturas kā Štirlics. Viņš nav publicējis nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzami viņa tuvinieki, vecāki vai noslēpumainā sieva. Pēru grāmatā viņa nosaukta "Nata Rasimasa", taču informatīvajā laukā no viņas nav ne miņas. Sīlijs visur parādās viens, un, starp citu, aktīvi aizstāv homoseksuālistus.

Viņa biogrāfija ir interesanta. Sīlijs dzimis dižciltīgā ģimenē, kas pirms simt gadiem bija viena no bagātākajām Anglikā. Viņa dzimtas raksti ir īsta poēma – baroni, baroneti, gubernatori, ministri, deputāti. Visi dēli mācās Herrovā, krusttēva godā citu starpā ir Vinstons Čērčils un princis Filips. Nesen Sīlijs saradojās ar aktieri Benediktu Kamberbēču – pazīstamu aristokrātu. Kā lielāko zemes īpašnieku Vaita salā vietējie iedzīvotāji 2017. gadā ievēlēja Sīliju parlamentā – tā ir tāda ģimenes tradīcija. Tur konservatoru deputāts bīda uz priekšu agresīvu, Krievijai naidīgu retoriku.

Absolvējis Herrovu, 90. gadu sākumā Bobs Sīlijs kļuva par stringeri pēcpadomju telpā. Viņš rakstīja reportāžas no Kijevas, Tiraspoles, Čečenijas. Galvenais viņa darba devējs bija avīze The Times.

2012. gada sākumā interneta ārēs parādījās "Tumsnējā Mozus" (Brown Mozes) blogs. Tas ir Frenka Zapas dziesmas nosaukums. Sīlijs mīl rokmūziku, zināmu laiku pat strādājabritu MTV un ļoti labi spēlē ģitāru.

Vēlāk mediji "Tumsnējo Mozu" nosauks par "izcilu blogeri", taču patiesībā viņu lasīt ir absolūti neiespējami. Tā vienkārši ir avīžrakstu kompilācija – garlaicīga, vienveidīga, ne mazākā humora.

Vispirms "Mozus" apgaismoja skandālu ar personas datu zādzību Ruperta Mērdoka "News Corporation". Toreiz radās nopietnas aizdomas, ka Austrālijas mediju magnāta labā strādājuši korumpēti specdienestu darbinieki. "Mozus" blogs centīgi novērsa lasītājus no šīs tēmas un visā vainoja Skotlendjardu. Bet to neviens nelasīja. Pāris komentāri – tas bija lielākais, ko "spīdošais blogeris" saņēma no savas auditorijas.

Pēc kāda laika "Mozus" pievērsās Sīrijas tēmai. Nezināmais blogeris dara to, kas, acīmredzot, jādara "apdāvinātajam un izsalkušajam" analītiķim no Flinna pārskata. Viņš skatās video ierakstus par Sīriju YouTube un publicē tos ar piemērotiem virsrakstiem. Piemēram, "Apmēram ducis mirušu bērnu ar šrapneļa ievainojumiem!"

Taču blogeris neanalizē informāciju, viņš to pielāgo atbildei. Par traģēdiju Hulā viņš nepārprotami vaino Sīrijas valdību, lai arī vēlāka izmeklēšana parādīja: masu slepkavības pastrādājuši kaujinieki. Tā nav nekāda izlūkošana, tā ir vistīrākā propaganda.

Lūk, šajā brīdī viņu "atklāja" un stādīja priekšā sabiedrībai The New York Times kara korespondents, bijušais jūras kājnieks, bjušais avīzes biroja Maskavā vadītājs Sī Džejs Čīverss. Viņš publicēja izmeklēšanu par ieroču eksportu no Horvātijas uz Sīriju. Viņš apgalvoja, ka materiālus sarūpējis blogeris ar pseidonīmu Tumsnējais Mozus. Bet patiesībā viņu saucot Eliots Higinss.

Britu un amerikāņu mediji sāka vētraini reklamēt Eliotu Higinsu. "Pieticīgais briļļainis", "inteliģentais botāniķis", "kroplis", un pie tam atklāj Sīrijas valdības "noziegumus". Vārds liek atsaukt atmiņā pazīstamu dzejnieku, uzsvārds kā Bernarda Šova "Pigmaliona" varonim – to ir viegli iegaumēt. Tomēr, lai arī Higinss pozē medijos jau astoņus gadus, nekas nav zināms par viņa vecākiem. Tātad iespējams, ka gan vārds, gan uzvārds ir izdomāti – highly likely, kā dievina teikt anglosakši.

Nekas neliecina, ka viņš patiešām dzīvo Lesterē kopā ar savu turku izcelsmes sievu un diviem bērniem. Absolūti nav saprotams, kā viņš pelnīja, ja burtiski caurām dienām sēdēja YouTube. Kas apmaksāja hipotēkā nopirkto māju un iztiku – vai tiešām sieva, kas piepelnās pastā? Kā augstskolu nepabeidzis students, kurš izlidojis no visiem darbiem, neprot nekādas svešvalodas, nav dienējis armijā, kā pats atzīst, "ieročus pārzina tikpat labi kā kurš katrs X-Box spēlētājs", pēkšņi pārvērties par profesionālu militāro analītiķi?

Daudz ko Higinss pats nespēj izskaidrot. 2013. gadā New-Yorker korespondents pavaicāja, kāpēc viņš izvēlējies savam blogam tādu nosaukumu. "Nejauši", atbildēja blogeris.

Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Šajā laikā Bobs Sīlijs kļuva par publisku politiķi un pieredzējušu militāro analītiķi. Politiķis sacer aizvien kareivīgākus tekstus. Pēc Brexit Lielbritānijai, pēc viņa domām, bija jākļūst "globālai", tas ir, burtiski jāuzspiež sava pārvalde visiem "partneriem". Tās galvenā ienaidnieka lomu Sīlijs piešķīra Krievijai. Uz to viņš projicēja visas savas bailes – te Krievija sūta uz visām malām savus spiegus, te nodarbojas ar dezinformāciju, te – pat "sākusi pret mums trešo pasaules karu un izcīna uzvaru!"

"Desmit paņēmieni aizsardzībai no agresīvās Krievijas", "Piecdesmit Krievijas instrumenti hibrīdkarā pret Rietumiem" — Sīlijam nepārprotami ir kaut kāda uzmācīga ideja par Krievijas tēmu. Laikam jau kaut kas viņam atgadījies 90. gados pēcpadomju telpā.

Kā militārais analītiķis viņš strādā pie "nekonvencionālā kara" tēmas, tas ir, dezinformācijas, propagandas, provokācijām un aktīviem pasākumiem sociālajos tīklos. Tieši ar to informācijas laukā nodarbojas Bellingcat.

2018. gadā Sīlijs nāca klajā ar politisku coming-out. Viņš sarīkoja"preses konferenci" Bellingcat parlamentā sakarā ar Skripaļu lietu. "Lūk, te viņi ir, mūsu mūsdienu Šerloki Holmsi – viņš stādīja priekšā kolēģiem Higinsu un Grozevu. – Viņu digitālās izmeklēšanas patiešām ir unikālas."

Kopš tā laika politiķis atklāti aprūpē Bellingcat. Viņš ievedis Eliotu Higinsu Atlantijas padomē un Kembridžas Henrija Džeksona biedrībā – pašos rusofobākajos analītiskajos centros. Dievs vien zina, kādas attiecības saista "ķēmu no Lesteras" un aristokrātu no Vaita salas, tomēr visvairāk viņus vieno naids pret Krieviju.

Interesanti, ka viens no spilgtākajiem Boba Sīlija senčiem, ģenerālis Džons Sīlijs, Motistaunas pirmais barons, visu mūžu draudzējās ar Čērčilu, ieņēma augstus posteņus valstī un pie tam pēc vizītes Vācijā viņam ļoti iepatikās fīrers: "Hitlera kungs, - pēc atgriešanās viņš stāstīja Anglijas pēriem. – ir absolūti godīgs, neliekuļots un nesavtīgs." Iespējams, Hitlera ideja "Drang nach Osten" Sīlijam nodota mantojumā.

Malaizijas Boeing 777 atliekas
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Arī mīklainais mediju menedžeris Hristo Grozevs, politiķa domubiedra patrons, arī nelolo nekādas siltās jūtas pret Krieviju. Karls Habsburgs, ar ko Grozevs  draudzējas visu mūžu, vēl joprojām pārdzīvo senču īpašumu zaudējumu. Būdams Habsburgu nama galva, viņš, atšķirīgā no sava tēva, nav atteicies no tiesībām uz impērijas zemēm. Viņa acīs pēcpadomju telpa ir dzimtas zaudētās zemes. Starp citu, Habsburga dzīvesbiedre Frančeska Tissena, nāk no leģendārā vācu rūpnieka dzimtas, kurš dāsni sponsorēja Hitlera nākšanu pie varas un bruņošanos.

Rietumu elitārajiem klani limitrofu teritorijas ap Krieviju uzskata vienkārši par nevienam nepiederošām zemēm, medību laukiem. Vietējie iedzīvotāji, lai cik progresīvi vai atpalikuši būtu, vienkārši ir floras un faunas paveids. Bet tādi instrumenti, kā Bellingcat, ir ideāls hibrīdkara ierocis.

47
Tagi:
rusofobija, Krievija, viltus ziņas, Lielbritānija
Pēc temata
Patiesība par Boeing Donbasā: Rietumu kauja ar realitāti
RT retranslācijas aizliegums: Rietumi aizmirsuši, kā strādāt pret Krieviju
COVID-19

Krievijas Veselības ministrija informēja par "Sputnik Light" pētījumu II fāzes beigām

0
(atjaunots 13:19 05.03.2021)
"Sputnik Light" iekļauts vakcīnu līnijā "Sputnik", ko izstrādājis Gamaleja centrs sadarbībā ar Krievijas tiešo investīciju fondu uz labi izpētītās cilvēka adenovīrusu vektoru platformas.

RĪGA, 5. marts — Sputnik. Krievijā noslēgusies vakcīnas "Sputnik Light" klīnisko pētījumu II fāze, informēja valsts veselības ministrs Mihails Muraško, vēsta RIA Novosti.

"Patlaban tie (dati – red.) nosūtīti ekspertu vērtējumam," politiķis pastāstīja žurnālistiem.

Atļauja klīnisko pētījumu III fāzei jau ir saņemta – to izsniedza februāra vidū. Šie pētījumi tiks veikti ar divām brīvprātīgo grupām, izmantojot placebo. Pētījumus plānots noslēgt līdz 2022. gada 28. janvārim.

"Sputnik Light" iekļauts vakcīnu līnijā "Sputnik", ko izstrādājis Gamaleja centrs sadarbībā ar Krievijas tiešo investīciju fondu uz labi izpētītās cilvēka adenovīrusu vektoru platformas.

Krievijas tiešo investīciju fonda direktors Kirils Dmitrijevs pastāstīja, ka "vienkāršotā versija" pārsvarā paredzēta ārējiem tirgiem, valstīs, kur reģistrēti spēcīgi epidēmijas perēkļi, bet Krievijā flagmanis joprojām būs "Sputnik V"

Gamaleja centra direktors Aleksandrs Gincburgs apliecināja, ka "Sputnik Light" pielietojums šajās valstīs dod iespēju mazināt saslimstības apogeju un atvieglot slodzi, ar ko saskaras vietējā veselības aprūpes sistēma. Imunitāte pēc vakcinācijas saglabāsies, domājams, 3-4 mēnešus, vakcīnas efektivitāte sasniegs aptuveni 85%, atklāja zinātnieks.

Vakcinācijas shēma paredz tikai vienu injekciju ("Sputnik V" pirmo komponenti) un īsāku antiķermenīšu izstrādes periodu. Pie tam pat gadījumā, ja vakcinētais inficēcies ar koronavīrusu, viņam nedraud smaga Covid-19 gaita, jo vīrusa ierosinātājs nenonāks plaušās. Lai aizsardzību pagarinātu, iespējams injicēt otro komponenti pēc trim mēnešiem.

0
Tagi:
vakcīna, koronavīruss, Krievija
Pēc temata
Bloomberg uzskaita Krievijas vakcīnas "Sputnik V" priekšrocības
Lancet publicējis "Sputnik V" pētījumu trešās fāzes rezultātus
Vēl viena ES valsts lūdz Krieviju piegādāt "Sputnik V": pie Putina vērsies Zēmans
Vācijā stāsta, ka vakcīna "Sputnik V" patiešām pārsteigusi Rietumus