Aleksejs Navaļnijs

Kāpēc Navaļnijs steidz atgriezties Krievijā

224
(atjaunots 15:39 16.01.2021)
Aleksejs Navaļnijs pēkšņi steidz atgriezties Krievijā. Viņš gan jau solīja braukt mājās, bet tagad pēkšņi paziņoja, ka ieradīsies Maskavā jau šosvētdien.

"Sagaidiet," viņš aicināja cerībā uz milzīgiem sajūsminātu pielūdzēju pūļiem. Laikam jau tiem vajadzētu pasargāt savu elku – varbūt no tūlītēja aresta, varbūt no "jauna slepkavības mēģinājuma", portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Navaļnija pielūdzēji jau sacenšas savā starpā – ar ko salīdzināt viņa atgriešanos? Saharova atbraukšana no Gorkijas 1986. gadā? Homeini no Parīzes 1979. gadā? Pesimisti noteikti atsauks atmiņā arī Benigno Akino mājāsbraukšanu uz Filipīnām no ASV 1983. gadā – toreiz bijušo senatoru nošāva jau lidostā (kad varasiestādes viņu jau arestēja). Visas šīs mājāsbraukšanas var uzskatīt par uzvaru. Jā, Saharovs nesagaidīja PSRS sabrukumu, tomēr deva savu ieguldījumu tā krahā. Jā, Akino gāja bojā, tomēr trīs gadus vēlāk Filipīnu diktators Markoss tika gāzts, Akino atraitne ieņēma prezidenta vietu. Savukārt ajatolla Homeini varu pārņēma gandrīz nekavējoties (viņš ieradās laikā, kad šahs jau bija prom) un valdīja valstī vēl desmit gadus līdz savai nāves stundiņai.

Tomēr Putins nav ne šahs, ne Gorbačovs, ne Markoss. Navaļnijs nav ne akadēmiķis, ne lielais ajatolla. Viņam nav tādas cieņas tautā, kādu baudīja Homeini, ir tikai vēlme sagādāt problēmas varai. Viņam šķiet, ka, ieradies no Berlīnes, viņš organizēs varai Zugzwang (spaidu gājienu) – apstākļus, kuros jebkurš gājiens tikai pasliktina stāvokli. Viens no viņa piekritējiem rakstīja, ka mēģinājumi aizturēt un ieslodzīt "vēl vairāk pacels Navaļnija autoritāti sabiedrībā" un palielinās risku valdībai visās gaidāmajās vēlēšanās. Bet, ja "valdība atteiksies no spēka pielietošanas, to pareizi uzskatīs par vājību. Krievijas varasiestādēm labu variantu nav".

Patiesībā labu variantu nav Navaļnijam. Nav, kopš viņš apsūdzēja par savu saindēšanu Vladimiru Putinu. Absolūts vairākums Krievijas pilsoņu viņam vienkārši nenoticēja, daudziem agrāk vienaldzīgajiem radās iespaids, ka viņš strādā Krievijas ienaidnieku labā. Stāsts ar saindēšanu ir pārlieku dīvains. Daudz loģiskāk izklausās, ka Navaļniju varēja mēģināt nogalināt Putina pretinieki – pataisīt viņu par sakrālo upuri. Pats Navaļnijs var pēc sirds patikas ticēt savai misijai "glābt Krieviju no Putina" (Krievija to nav lūgusi, bet tas jau nevienu neuztrauc), tomēr lielākā daļa viņu uzskata par ieroci valstij naidīgu spēku rokās. Ne tikai Putinam – visai Krievijai naidīgu.

Navaļnijs nevar pārvērsties par tautas elku, krievu Homeini. Tātad viņam nav nekādu izredžu pat tālā nākotnē nākt pie varas Krievijā. Tāpēc tiem, kuri ieguldīja naudu projektā "Navaļnijs", tagad no viņa var būt tikai viens labums – sakrālais upuris, "varonis, ko Putins tomēr nogalinājis". Krievijas vadība to lieliski saprot, jau labu laiku saprot, tāpēc tai absolūti nav vajadzīgi jauni un šoreiz sekmīgi Navaļnija slepkavības mēģinājumi. Viņa atgriešanās sagādās vien raizes kompetentajiem dienestiem – ņemot vērā Omskas un Tomskas stāstu, Navaļniju vajadzēs sargāt daudz rūpīgāk. Pie tam specdienesti nevar garantēt viņa drošību – gan tāpēc, ka ar Navaļniju spēlējas viņu kolēģi ārvalstīs, gan tāpēc, ka neviens nevar būt nodrošināts pret nepārvaramas varas apstākļiem, piemēram, vājprātīgā vai vientuļa terorista uzbrukumu. Tātad Krievijai patiešām būtu vienkāršāk, ja Navaļnijs būtu palicis Vācijā. Nē, ne jau tāpēc, ka Krievija bītos no viņa popularitātes vai panākumiem vēlēšanās (pat paša labvēlīgākā scenārija apstākļos, ja rudenī Domē nonāks pāris deputāti, diezin vai tas ir iemesls Putinam satraukties). Runa ir par to, ka viņš tagad ir kļuvis par bumbu ar laika degli un detonators ir ārpus Krievijas. 

Neviens nedomā liegt Navaļnijam iebraukt valstī, tam nav nekāda pamata – ne politiska, ne juridiska. Neviens neplāno dāvāt ieganstus saucieniem "Putins baidās no Navaļnija, tāpēc nelaiž viņu Krievijā!" (par to Navaļnijs pats laiku pa laikam ierunājas) – nebaidās, tikai nicina. Tomēr pēc atgriešanās Navaļņijam būs jāatbild saskaņā ar krimināllietām, gan vecajām, gan jaunajām. Viņam ne tikai nāksies staigāt pa tiesām, bet arī gatavoties reālam sodam. Tas iespējams lietās par valsts vadītāja apmelošanu – galu galā, publiskas apsūdzības par slepkavības mēģinājumu nevar atstāt nesodītas.

Principā, Navaļnijs ir gatavs kādu laiku pasēdēt aiz restēm – viņam tas šķiet "ceļš pretī varai", proti, Mandelas ceļš (vēl viena nekaunīga, tomēr populāra analoģija). Tomēr Krievijas vara līdz pēdējam negribēja padarīt viņu par mocekli. Lai arī viltotu, lai arī nelielai iedzīvotāju daļai. Tagad būs grūtāk pieturēties pie tādas taktikas, kaut vai tāpēc, ka tie paši "cīnītāji pret režīmu", Navaļnija piekritēji, kuri nepārtraukti atmasko "čekistu režīmu", pūlēsies pārliecināt visus: ja Navaļnjs nav iesēdināts arī pēc tādām apsūdzībām, Putins ir vājš, un "tauta viņam to nepiedos". Jā, informācijas karā visi līdzekļi ir labi, ir īpaši, ja ir uzdevums "sašūpot", nevis stiprināt. Tomēr arī tādā gadījumā Putins nespēlēs pēc svešiem noteikumiem un pavisam noteikti nepadosies Navaļnija niķiem.

Viņam vienkārši nekas cits neatlika, kā vien paātrināt atgriešanos Krievijā. Kāpēc? Tāpēc, ka Tramps ir bloķēts Twiter. Jā, sakars ir tiešs, ņemot vērā projekta "Navaļnjs" autoru loģiku.

Bija jau skaidrs, ka Rietumos viņu atstāt nevar, tur viņš ātri kristos cenā, pārvērstos par vēl vienu Hodorkovski. Viņš nebūtu derīgs arī mēģinājumiem "šūpot režīmu", un ko tad Rietumos prezentēt kā "Putina galveno pretinieku"? Viņš jāsūta uz mājām, lai kādi būtu izdevumi un riski. Vienalga, vai Krievijā viņu iesēdinas vai ne, tik un tā varēs vēl dažus mēnešus spriedelēt: "Pirms Valsts domes vēlēšanām opozīcijas līderis iesēdināts (viņu vajā, neļauj balotēties)." Tādam scenārijam laika vēl bija pietiekami – varēja atgriezties pavasarī. Tomēr pēkšņi gadījās "Kapitolija ieņemšana" un Trampa bloķēšana sociālajos tīklos.

Pie kā tāds "demokrātijas triumfs" novedīs Krievijā, pēc triumfa organizatoru un viņu domubiedra Navaļnija domām? Pareizi – pie tā, ka tagad Kremlis ar vieglu sirdi visur nobloķēs Navaļniju. Ne uzreiz, ne pašrocīgi, ar "Telegram" un " YouTube" saimnieku rokām, jo viņi negribēšot zaudēt tirgu Krievijā un padosies totalitārajam Kremlim. Pie tam pēc "Trampa neveiksmes" viņu reputācija tik un tā ir sabojāta. Tātad Navaļnijam bloķēs saziņas kanālus, tāoat kā Trampam, lai arī viņi nemaz nav līdzīgi un mēŗķi viņiem ir pretēji.

Strīdēties nav jēgas – tā ir vesela pasaules aina. Pasaules, kurā digitālās diktatūras veidotāji, politiskās un ideoloģiskās cenzūras, raganu medību un "nepareizā viedokļa" apkarošanas piekritēji dēvē sevi par demokrātiem, liberāļiem un godīgiem cilvēkiem. Paldies Dievam, Krievija pie tās pasaules nepieder – atšķirībā no Alekseja Navaļnija, kurš tik un tā ir Rietumu elements, lai kur dzīvotu – Berlīnē vai Maskavā.

Starp citu, tas viss var beigties, pat nesācies: Navaļnijs var 17. decembrī neatbraukt. Pēc Rietumu specdienestu nopietnajiem brīdinājumiem par dzīvības briesmām vai pat Merkeles un paša Džo Baidena personiskā lūguma.

224
Tagi:
Navaļnijs, Krievija, Vācija
Pēc temata
Toksikologs: diagnoze "saindēšanās" Navaļnijam neapstiprinājās
Vācija Alekseju Navaļniju piespiedīs klusēt
ES karogs

Vai eiropieši ir gana nobrieduši, lai būtu patstāvīgi

4
(atjaunots 11:32 05.03.2021)
Krievijā atkal apspriež iespējas izstāties no Eiropas Padomes – organizācijas, kurā KF iestājās pirms ceturtdaļgadsimta.

Formāli organizācija nav saistīta ar Eiropas Savienību – EP veido 47 valstis, par 20 vairāk nekā ES. Tomēr to vidū, principā, ir tikai divas valstis, kas nav iekļāvušās Rietumu orbītā – Krievija un Turcija. Bez Krievijas EP faktiski zaudēs jēgu, taču jau tagad Krievijas ieinteresētība turpināt darbu struktūrā katastrofāli sarūk – tā aizvien vairāk pārvēršas par instrumentu, ar kura palīdzību Rietumi cenšas vērsties pret Krieviju. Kāpēc  tai būtu vajadzīga starptautiska organizācija, kas strādā kā pārnacionāla struktūra un mēģina ne tikai ierobežot KF suverenitāti, bet pat uzspiest, diktēt svešus noteikumus, portālā RIA Novosti jautājumu izskata Pjotrs Akopovs.

Vai EP būtu vajadzīga kā vieta attiecību, dialoga veidošanai ar Eiropu? Taču ar to var un vajag sarunāties kā līdziesīgiem citos formātos, ja jau it kā kopīgais formāts kļūst atklāti naidīgs. Tomēr Krievijas un Eiropas attiecību veidošanas procesā ir jāsaprot, kurp virzās Eiropa – pretī lielākai integrācijai vienotā virsvalstī, vai drīs atgriezīsies nacionālo valstu laiks? Vajadzīgi jauni Krievijas un Eiropas formāti, vai stratēģiski pareizāk būs pievērsties divpusējām attiecībām ar katru Eiropas valsti.

Eiropas elites noskaņojums ir skaidrs – pagaidām vairākums izdara likmi uz eirointegrācijas padziļināšanu. Strīdi pārsvarā rit par to, cik suverēnai jābūt vienotajai Eiropai: saglabāties ka vienoto Rietumu elementam, pat ne ASV, bet gan Atlantijas pārnacionālā projekta jaunākajam partnerim, vai pašiem uzņemties atbildību par savu likteni? Vienprātības nav, nerunājot jau par to, ka daļa elites pat iebilst pret pašreizējo ES ceļu (kas neizbēgami novedīs pie nacionālo valstu atmiršanas) un uzstāj, ka spēcīgu Eiropu var veidot tikai spēcīgas suverēnas valstis. Ar laiku strīdi kļūs aizvien asāki, it īpaši, ja attiecības ar Krieviju (patiesībā tas ir Eiropas patstāvības galvenais rādītājs) arī turpmāk degradēs pārnacionālo, Eiropas okopējo struktūru ietekmē un tādējādi pastiprinās nacionālistu pretenzijas globālistiem.

Vispirms eiropiešiem ir jātiek skaidrībā par savu vienotās Eiropas interpretāciju, ar tās nākotnes vīziju. Interesanti, vai viņi to spēj? Vai viņi vispār izprot, ko viņi būvē? Ne globālistiski noskaņotā elites daļa, kas atklāti aicina atteikties no nacionālā par labu eiropeiskajam (kāpēc tad ne cilvēciskajam?), bet gan vienkāršie eiropieši?

Nesen publicētie sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultāti sniedz atbildi uz šo jautājumu. Eiropiešiem (kompānija Ipsos organizēja aptauju pēc franču Žana Žoresa fonda un vāciešu Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma astoņās valstīs, kurās dzīvo ¾ visu ES iedzīvotāju) jautāja tikai par suverenitāti, tomēr ar to pietiek, lai aptvertu, cik atšķirīgs ir noskaņojums.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Patiesībā aptaujas rezultāti apstiprina, ka pašreizējā ES ir izdevīga vāciešiem un viņus tā apmierina. Tāpēc vācieši ir apmierināti, bet franči un itāļi – ne. 57% vāciešu uzskata, ka ES ir suverēna, bet 64% francūžu viņiem nepiekrīt, lai arī pat suverenitātes jēdziens abām valstīm būtiski atšķiras: vāciešiem tā ir "neatkarība", bet francūžiem – "karaļa vara un spēks". Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa francūžu terminu "suverenitāte" uzskata par novecojušu, tomēr pie tam viņi (tāpat kā itāļi, kuru viedoklis ļoti līdzināš francūžu domām) uzskata, ka vispār nav pieļaujams vārdu "suverenitāte" un "Eiropa" lietojums kopā. Tātad, viņi nesaprot, kas tā tāda – "Eiropas suverenitāte", kam bija veltīta aptauja. Kaut ko labu tajā saskata 41% francūžu un 63% vāciešu.

Tātad lielākā daļa vāciešu sevi saista ar Eiropu un jēdzienu "suverenitāte" paceļ Eiropas līmenī, bet lielākajai daļai francūžu, itāļu (un spāņu) suverenitāte vēl joprojām ir nacionālā līmenī. Skaidrs, ka viņi ir neapmierināti ar pašreizējo ES, uzskata to par nepietiekami suverēnu: nepietiek ar to, ka ES patiesībā nav ģeopolitiski suverēna, tas piedevām vēl ir vācu projekts.

Jāpiebilst, ka paši vācieši pie tam pārsteidzošā kārtā (ņemot vērā cita aptaujas, piemēram, par attieksmi pret ASV) uzskata, ka ES ir patstāvīga un ignorē tās ierobežoto suverenitāti ārpolitikā. Šķiet, lielākajai daļai vācu sabiedrības eirointegrācija aizvieto cīņu par nacionālo suverenitāti. Tātad vācieši nolēmuši atbrīvoties no amerikāņiem (tādi vēlmi demonstrē visas aptaujas) ne VFR formātā, bet gan uzreiz – visas savas ES formātā.

Amizanti, ka Austrumeiropas valstis (aptaujā piedalījās poļi, rumāņi un lietuvieši) šajā zīņā kļuva pat "vāciskākas" nekā paši vācieši – viņu vidū ir visvairāk to, kuri tagadējo ES uzskata par suverēnu: 65, 63 un 56 procenti atbilstoši. Kāds kontrasts ar 36% Francijā.

Pagaidām vāciešiem izdodas noturēt Eiropu sev apkārt – Brexit nāks par labu vācu eirointegrācijas plāniem. Tomēr skaidrs, ka anglosakši centīsies kontrolēt stāvokli un darīs visu iespējamo, lai vienotā Eiropa ne tikai būtu uzticama atlantisko Rietumu daļa, bet arī savaldītu Vācijas nostiprināšanos un šim nolūkam izmantos ar Berlīni neapmierinātās valstis. Savukārt vācieši pievērsīsies plaisām eiroskeptiķu un nacionālo valdību starpā, kā arī atbalstīs tālākas eirointegrācijas ideju eiropiešu vidū – atbildot uz jautājumu par to, vai Eiropas suverenitāti vajadzētu pastiprināt, 73% aptaujāto teica "jā", pie tam šajā ziņā ar vāciešiem vienisprātis bija pat francūži un itāļi. Jā, viņu domas par vienotu Eiropu atšķiras, it īpaši par tās iekšējo struktūru un spēku līdzsvaru starp ES un nacionālajām valdībām, tomēr viņi vēlas to redzēt patstāvīgu starptautiskajās attiecībās. Ko tas nozīmē Krievijai?

To, ka galvenā cīņa par Eiropu rit tās iekšienē, tāpat kā pagaidām vēl vienoto Rietumu iekšienē. Kāds no trim Eiropas nākotnes variantiem: aizvien centralizētāka ES kā Rietumu daļa, suvereēna ES vai daļējs ES sairums (integrācijas vājināšanās) – īstenosies vidējā perspektīvā? Tas ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem, pareizāk sakot, no cīņas iznākuma elites aprindās.

Krievijai neizdevīgs ir vienīgi pirmais variants, un tas ir vienīgais, kura īstenošanai jāuztur maksimāla konfrontācija Krievijas un Eiropas attiecībās. Tā nav vajadzīga nevienai no pusēm, taču Krievija nemaz necenšas vairot spriedzi un saraut attiecības, pie tam nekāds trešais spēks nevar ietekmēt tās pozīciju. Toties eiropiešiem gan nāksies pieņemt lēmumu par savu suverenitātes interpretāciju un – pats galvenais – vēlmi kļūt suverēniem.

4
Tagi:
nacionālisms, integrācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība
Pēc temata
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Dārgi izmaksājis: Krievijas dēļ Eiropa zaudējusi miljardus
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām
Melu ziņas

Melu fabrika un tās saimnieki

47
(atjaunots 16:12 04.03.2021)
Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Pēdējā laikā ziņu aģentūra Bellingcat atkal ir topā. Personāžs, ko mediji uzskata par tās dibinātāju, "Eliots Higinss" laidis klajā grāmatu, viņa domubiedrs "Hristo Grozevs", jeb "Moriss Rakušickis" sola jaunus atmaskojumus. To cena jau sen zināma – melu ziņu autori par Donbasā notriekto Boeing, par ķīmisko ieroču lietošanu Gurā, par Skripaļu un Navaļnija saindēšanu nekad nav pat pūlējušies izskatīties patiesi.

Nav iespējams nopietni runāt par viņu izdomājumiem – viņi vienkārši kompromitē žurnālistiskās izmeklēšanas žanru. Daudz interesantāka ir pašas Bellingcat nākšana pasaulē. Kā radusies šī melu fabrika? Izmeklēšanā noskaidrotos faktus portālā RIA Novosti atklāja Viktorija Ņikiforova.

2010. gada sākumā ASV militārās izlūkošanas dienesta vadītājs Afganistānā Maikls Flinns nāca klajāar interesantu pārskatu "Kā saremontēt izlūkdienestu" ("Fixing Intel").

Partizānu karš nesa jaunus izaicinājumus, ar ko neveiklās izlūkošanas struktūras netika galā. Flinns ar pārskata līdzautoriem ieteica kolēģiem smelt informāciju no visiem, kas būtu gatavs to dot, – vietējiem iedzīvotājiem, žurnālistiem, NKO un sieviešu organizāciju pārstāvjiem, ANO darbiniekiem, pilsoniskajiem aktīvistiem.

Bija nepieciešams vākt ne tikai militāro informāciju, bet arī burtiski par visu valstī notiekošo. Un pie viena atslepenot visu iespējamo, bagātīgi sniedzot savāktās ziņas sabiedrotajiem NATO, žurnālistiem, NKO – visiem.

Pareizi formatēta un pasniegta informācija kļuva par ieroci. Tā rādīja vietējiem iedzīvotājiem, kā okupanti par viņiem rūpējas, liekot cilvēkiem novērsties no partizāniem. Piedevām ļāva demonstrēt amerikāņu demokrātijas mirdzošo tēlu, kas atnesusi likumu un kārtību Tuvajos Austrumos.

Informāciju vajadzēja šķirot rūpīgi izraudzītiem analītiķiem – Flinns ieteica atlasīt "pašus talantīgākos un izsalkušos". Viņu pienākums bija ievērot visas nianses, prast strādāt ar ģeolokāciju un atklātajiem avotiem. Noslēgumā autori citēja amerikāņu izlūkdienestu veterānu Semjuelu Vilsonu: "90% informācijas, - uzskatīja ASV Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes bijušais vadītājs, - nāk no atklātiem avotiem. (..) Īsts izlūkdienesta varonis ir Šerloks Holmss, nevis Džeimss Bonds."

Aptuveni šajā pašā laikā Afganistānā dienēja Lielbritānijas armijas virsnieks Bobs Sīlijs. Angļu avīzes dēvē viņu par izlūku, taču bez pierādījumiem. Iespējams, no 2008. līdz 2017. gadam Irākā, Afganistānā, Lībijā un Sīrijā Bobs Sīlijs patiešām nodarbojās ar kaut ko citu.

Taču pat tagad, būdams publisks politiķis, Sīlijs izturas kā Štirlics. Viņš nav publicējis nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzami viņa tuvinieki, vecāki vai noslēpumainā sieva. Pēru grāmatā viņa nosaukta "Nata Rasimasa", taču informatīvajā laukā no viņas nav ne miņas. Sīlijs visur parādās viens, un, starp citu, aktīvi aizstāv homoseksuālistus.

Viņa biogrāfija ir interesanta. Sīlijs dzimis dižciltīgā ģimenē, kas pirms simt gadiem bija viena no bagātākajām Anglikā. Viņa dzimtas raksti ir īsta poēma – baroni, baroneti, gubernatori, ministri, deputāti. Visi dēli mācās Herrovā, krusttēva godā citu starpā ir Vinstons Čērčils un princis Filips. Nesen Sīlijs saradojās ar aktieri Benediktu Kamberbēču – pazīstamu aristokrātu. Kā lielāko zemes īpašnieku Vaita salā vietējie iedzīvotāji 2017. gadā ievēlēja Sīliju parlamentā – tā ir tāda ģimenes tradīcija. Tur konservatoru deputāts bīda uz priekšu agresīvu, Krievijai naidīgu retoriku.

Absolvējis Herrovu, 90. gadu sākumā Bobs Sīlijs kļuva par stringeri pēcpadomju telpā. Viņš rakstīja reportāžas no Kijevas, Tiraspoles, Čečenijas. Galvenais viņa darba devējs bija avīze The Times.

2012. gada sākumā interneta ārēs parādījās "Tumsnējā Mozus" (Brown Mozes) blogs. Tas ir Frenka Zapas dziesmas nosaukums. Sīlijs mīl rokmūziku, zināmu laiku pat strādājabritu MTV un ļoti labi spēlē ģitāru.

Vēlāk mediji "Tumsnējo Mozu" nosauks par "izcilu blogeri", taču patiesībā viņu lasīt ir absolūti neiespējami. Tā vienkārši ir avīžrakstu kompilācija – garlaicīga, vienveidīga, ne mazākā humora.

Vispirms "Mozus" apgaismoja skandālu ar personas datu zādzību Ruperta Mērdoka "News Corporation". Toreiz radās nopietnas aizdomas, ka Austrālijas mediju magnāta labā strādājuši korumpēti specdienestu darbinieki. "Mozus" blogs centīgi novērsa lasītājus no šīs tēmas un visā vainoja Skotlendjardu. Bet to neviens nelasīja. Pāris komentāri – tas bija lielākais, ko "spīdošais blogeris" saņēma no savas auditorijas.

Pēc kāda laika "Mozus" pievērsās Sīrijas tēmai. Nezināmais blogeris dara to, kas, acīmredzot, jādara "apdāvinātajam un izsalkušajam" analītiķim no Flinna pārskata. Viņš skatās video ierakstus par Sīriju YouTube un publicē tos ar piemērotiem virsrakstiem. Piemēram, "Apmēram ducis mirušu bērnu ar šrapneļa ievainojumiem!"

Taču blogeris neanalizē informāciju, viņš to pielāgo atbildei. Par traģēdiju Hulā viņš nepārprotami vaino Sīrijas valdību, lai arī vēlāka izmeklēšana parādīja: masu slepkavības pastrādājuši kaujinieki. Tā nav nekāda izlūkošana, tā ir vistīrākā propaganda.

Lūk, šajā brīdī viņu "atklāja" un stādīja priekšā sabiedrībai The New York Times kara korespondents, bijušais jūras kājnieks, bjušais avīzes biroja Maskavā vadītājs Sī Džejs Čīverss. Viņš publicēja izmeklēšanu par ieroču eksportu no Horvātijas uz Sīriju. Viņš apgalvoja, ka materiālus sarūpējis blogeris ar pseidonīmu Tumsnējais Mozus. Bet patiesībā viņu saucot Eliots Higinss.

Britu un amerikāņu mediji sāka vētraini reklamēt Eliotu Higinsu. "Pieticīgais briļļainis", "inteliģentais botāniķis", "kroplis", un pie tam atklāj Sīrijas valdības "noziegumus". Vārds liek atsaukt atmiņā pazīstamu dzejnieku, uzsvārds kā Bernarda Šova "Pigmaliona" varonim – to ir viegli iegaumēt. Tomēr, lai arī Higinss pozē medijos jau astoņus gadus, nekas nav zināms par viņa vecākiem. Tātad iespējams, ka gan vārds, gan uzvārds ir izdomāti – highly likely, kā dievina teikt anglosakši.

Nekas neliecina, ka viņš patiešām dzīvo Lesterē kopā ar savu turku izcelsmes sievu un diviem bērniem. Absolūti nav saprotams, kā viņš pelnīja, ja burtiski caurām dienām sēdēja YouTube. Kas apmaksāja hipotēkā nopirkto māju un iztiku – vai tiešām sieva, kas piepelnās pastā? Kā augstskolu nepabeidzis students, kurš izlidojis no visiem darbiem, neprot nekādas svešvalodas, nav dienējis armijā, kā pats atzīst, "ieročus pārzina tikpat labi kā kurš katrs X-Box spēlētājs", pēkšņi pārvērties par profesionālu militāro analītiķi?

Daudz ko Higinss pats nespēj izskaidrot. 2013. gadā New-Yorker korespondents pavaicāja, kāpēc viņš izvēlējies savam blogam tādu nosaukumu. "Nejauši", atbildēja blogeris.

Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Šajā laikā Bobs Sīlijs kļuva par publisku politiķi un pieredzējušu militāro analītiķi. Politiķis sacer aizvien kareivīgākus tekstus. Pēc Brexit Lielbritānijai, pēc viņa domām, bija jākļūst "globālai", tas ir, burtiski jāuzspiež sava pārvalde visiem "partneriem". Tās galvenā ienaidnieka lomu Sīlijs piešķīra Krievijai. Uz to viņš projicēja visas savas bailes – te Krievija sūta uz visām malām savus spiegus, te nodarbojas ar dezinformāciju, te – pat "sākusi pret mums trešo pasaules karu un izcīna uzvaru!"

"Desmit paņēmieni aizsardzībai no agresīvās Krievijas", "Piecdesmit Krievijas instrumenti hibrīdkarā pret Rietumiem" — Sīlijam nepārprotami ir kaut kāda uzmācīga ideja par Krievijas tēmu. Laikam jau kaut kas viņam atgadījies 90. gados pēcpadomju telpā.

Kā militārais analītiķis viņš strādā pie "nekonvencionālā kara" tēmas, tas ir, dezinformācijas, propagandas, provokācijām un aktīviem pasākumiem sociālajos tīklos. Tieši ar to informācijas laukā nodarbojas Bellingcat.

2018. gadā Sīlijs nāca klajā ar politisku coming-out. Viņš sarīkoja"preses konferenci" Bellingcat parlamentā sakarā ar Skripaļu lietu. "Lūk, te viņi ir, mūsu mūsdienu Šerloki Holmsi – viņš stādīja priekšā kolēģiem Higinsu un Grozevu. – Viņu digitālās izmeklēšanas patiešām ir unikālas."

Kopš tā laika politiķis atklāti aprūpē Bellingcat. Viņš ievedis Eliotu Higinsu Atlantijas padomē un Kembridžas Henrija Džeksona biedrībā – pašos rusofobākajos analītiskajos centros. Dievs vien zina, kādas attiecības saista "ķēmu no Lesteras" un aristokrātu no Vaita salas, tomēr visvairāk viņus vieno naids pret Krieviju.

Interesanti, ka viens no spilgtākajiem Boba Sīlija senčiem, ģenerālis Džons Sīlijs, Motistaunas pirmais barons, visu mūžu draudzējās ar Čērčilu, ieņēma augstus posteņus valstī un pie tam pēc vizītes Vācijā viņam ļoti iepatikās fīrers: "Hitlera kungs, - pēc atgriešanās viņš stāstīja Anglijas pēriem. – ir absolūti godīgs, neliekuļots un nesavtīgs." Iespējams, Hitlera ideja "Drang nach Osten" Sīlijam nodota mantojumā.

Malaizijas Boeing 777 atliekas
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Arī mīklainais mediju menedžeris Hristo Grozevs, politiķa domubiedra patrons, arī nelolo nekādas siltās jūtas pret Krieviju. Karls Habsburgs, ar ko Grozevs  draudzējas visu mūžu, vēl joprojām pārdzīvo senču īpašumu zaudējumu. Būdams Habsburgu nama galva, viņš, atšķirīgā no sava tēva, nav atteicies no tiesībām uz impērijas zemēm. Viņa acīs pēcpadomju telpa ir dzimtas zaudētās zemes. Starp citu, Habsburga dzīvesbiedre Frančeska Tissena, nāk no leģendārā vācu rūpnieka dzimtas, kurš dāsni sponsorēja Hitlera nākšanu pie varas un bruņošanos.

Rietumu elitārajiem klani limitrofu teritorijas ap Krieviju uzskata vienkārši par nevienam nepiederošām zemēm, medību laukiem. Vietējie iedzīvotāji, lai cik progresīvi vai atpalikuši būtu, vienkārši ir floras un faunas paveids. Bet tādi instrumenti, kā Bellingcat, ir ideāls hibrīdkara ierocis.

47
Tagi:
rusofobija, Krievija, viltus ziņas, Lielbritānija
Pēc temata
Patiesība par Boeing Donbasā: Rietumu kauja ar realitāti
RT retranslācijas aizliegums: Rietumi aizmirsuši, kā strādāt pret Krieviju