Vērmahta zvērības okupācijas laikā: tūkstošiem izvarotu sieviešu

97
(atjaunots 19:22 12.01.2021)
Vācu zaldātu dzīvnieciskie noziegumi Padomju Savienības okupācijas gados ir maz izpētīts nacisma aspekts – šeit vēsturniekiem un žurnālistiem paveras ļoti neglīta patiesība.

Desmitiem tūkstošu meiteņu un sieviešu nacistu okupācijas gados izvaroja vērmahta, SS, SD vienību kareivji, nacistu sabiedrotie un kolaboracionisti. Šos faktus cenšas nepieminēt. Krievijas vēstures zinātņu kandidātes Ksenijas Sakas pārskats, kas izskanēja internetā Sanktpēterburgas starptautiskā zinātniskā foruma "Atmiņas saglabāšana" ietvaros, ir viens no nedaudzajiem, kas veltīti smagajai tēmai pēcpadomju valstīs, stāsta Andrejs Tatarčuks. 

Izvarošanas plāna "Ost" ietvaros

Bijušajā PSRS un citās slāvu un Kaukāza valstīs okupantu pastrādāto izvarošanu ignorēšana un noklusēšana ir ļoti sarežģīta problēma, ņemot vērā mūsu īpaši jūtīgo attieksmi pret tādiem noziegumiem pret godu. Atšķirībā no Krievijas, rietumvalstu vēsturniekiem, rakstniekiem un žurnālistiem šī tēma nav tabu, tāpēc rodas iespēja stāstīt melus, piemēram, par "diviem miljoniem vācu sieviešu, ko izvarojuši Sarkanās armijas kareivji", par to klāstīja žurnāls Spiegel 2012. gadā. Tiesa, pat paši vācu vēsturnieki šos datus noliedz. Pie tam, ņemot vērā to, ka Sarkanā armija par tādiem noziegumiem skarbi sodīja, pat varēja nošaut, padomju karavīri atbrīvotajā Eiropā demonstrēja karavīru goda un cilvēciskās cieņas paraugu.

Vēsturniece Ksenija Saka nāca klajā ar ziņojumu "Neuzskaitītas un aizmirstas: izvarotās sievietes okupētajās padomju teritorijās". Ziņojums ir emocionāli šausminošs, tomēr par šo tēmu ir jārunā: vardarbība pret sievietēm no Ass valstu okupantu un vietējo kolaboracionistu puses bija faktiski legalizēta plāna "Ost" ietvaros, kas paredzēja Polijas, Krievijas, Baltkrievijas, Baltijas valstu un citu PSRS republiku civiliedzīvotāju genocīdu.

"Atsķirībā no Holokausta noziegumiem un cilvēku iznīcināšanas sistēmas izveides koncentrācijas nometnēs un geto, mums ir ļoti maz zināms par vācu pastrādātajām izvarošanām Austrumu frontē. Seksuāla vardarbība neiekļaujas uzvarētājvalsts varonības koncepcijā, šajā koncepcijā nav pieļaujami desmitiem tūkstošu izvarotu sievu, meitu un māšu. Rietumos "divi miljoni izvarotu vāciešu, no tām 600 tūkstoši – Berlīnē" ir politisko spekulāciju tēma par "Vāciju – meiteni, ko izvarojusi Staļina Sarkanā armija".

Problēma ir tā, ka izvarotās (arī ASV karavīru izvarotās sievietes ceļā no Normandijas līdz Berlīnei) vācietes par to runāja, vērsās tiesās un baznīcu draudzēs, bet padomju sievietes par savu negodu cieta klusu," stāsta Ksenija Saka.

Mīti un spekulācijas par padomju karavīriem, kas it kā esot izvarojuši miljoniem vāciešu, protams, no gaisa nekrīt – tas ir elements kampaņā PSRS – nacisma uzvarētājas – nomelnošanai. Sarkanās armijas rindās vardarbība pret vācu sieievietēm nebija norma – tas bija apkaunojums. Labi zināms fakts: pēc pretinieka garnizona kapitulācijas Kēnigsbergā armija tika pārvietota uz Silēziju un iekļauta 1. Ukrainas frontē. Nākamajā dienā pēc pārdislokācijas pēc maršala Ivana Koņeva pavēles ierindas priekšā tika nošauti četrdesmit padomju karavīri un virsnieki, un Silēzijā nebija neviena civiliedzīvotāju izvarošanas un slepkavības gadījuma, ko būtu pastrādājuši atbrīvotāji.

Ksenija Saka konstatēja, ka padomju sieviešu izvarošanas, ko pastrādāja vērmahta, SS, SD kareivji un kolaboracionisti okupētajās teritorijās, faktiski netika dokumentēti Lielā Tēvijas kara pirmā pusotra gada laikā. Tikai pēc tam, kad ģenerālfeldmaršala Valdera fon Brauhiča armiju grupa "Centrs" tika atsviesta no Maskavas, atklājās tūkstošiem seksuālas vardarbības faktu. 1942. gadā darbu sāka Ārkārtējā valsts komisija (ĀVK) , kas fiksēja arī šāda veida noziegumus. Ziņojuma autore pieminēja ĀVK kinohronikas trešajā kara gada Rževā. Tā tika nodemonstrēta arī Nirnbergas tribunāla gaitā. "Kaimiņu mājā – nacistu kareivju nomocīta ģimene. Dēls Valentīns, 18 gadus vecs, nogalināts ar šāvienu acī. Meita Raja, 15 gadus veca, nodurta ar durkli. Meita Katja, 5 mēneši, nogalināta ar šāvienu deniņos. Meita Zina, 18 gadus veca, izvarota un noslepkavota..."

Ziņas par izvarošanas gadījumiem nonāca NKVD pārskatos un padomju partizānu ziņojumos, ĀVK no 1942. gada novembra veidoja komisijas atbrīvotajās apdzīvotajās vietās un apkopoja vietējo iedzīvotāju liecības, arī vardarbībai pakļauto sieviešu un viņu māšu liecības. ĀVK materiāli nebūt nav pilni, piemēram, pēc izvarošanas noslepkavotās padomju sievietes izmeklētāji iekļāva ailē "nogalinātie", nepieminot vardarbības faktu. Gandrīz nemaz netika uzskaitīti izvarošanas gadījumi: piemēram, kādā staņicā Krasnodaras apgabalā vairāk nekā 10 sievietes pastāstīja, ka tikušas izvarotas, tomēr atskaitēs tas neparādījās.

Pats izvarošanas fakts demoralizēja un dikreditēja padomjuu sievieti sabiedrības acīs, daudzas viekārši klusēja. Tuviniekiem atlika tikai viena izeja – nežēlīgi atriebties.

Dažos mūsdienu avotos parādās pieņēmumi, ka vācu armija nav vainīga vai ir minimāli vainīga tādos noziegumos okupētajās teritorijās: no nacistu Trešā reiha ideoloģijas viedokļa tika uzskatīti par nepieļaujamiem seksuāli sakari ar neāriešu rases pārstāvjiem. Vienlaikus Ukrainas PSR, Stavropolē un Rīgā strādāja zaldātu un virsnieku bordeļi, kur Austrumu frontes karavīri varēja "atbrīvoties no spriedzes" par dažiem desmitiem marku, nopērkot kādas neāriešu sievietes pakalpojumus – pēc kara tādām ierobežoja pilsoniskās tiesības un sauca par "fašistu piegulētājām". Vēsturniece Ksenija Saka uzskata, ka arī publiskie nami bija vardarbības forma, tomēr šajā kontekstā runa ir par spontānām, bieži – grupveida izvarošanām, pēc kuras sievietes bieži vien izkropļoja vai nogalināja.

"Esmu sastapusies arī ar tādu viedokli, ka vērmahta zaldāti civilizēti gāja uz bordeļiem; tā nebūt nav. okupācijas laikā, saskaņā ar plānu "Ost", pastāvēja nostādne: īpaša cietsirdība pret vietējiem iedzīvotājiem ieņemtajās teritorijās. Izvaroja gan ebreju geto, gan koncentrācijas nometnēs, gan arī mājās, dzīvokļos un šķūņos, kur sadzina iedzīvotājus. Lielākā daļa tamlīdzīgu noziegumu fiksēta, ieņemot apdzīvotās vietas vai atkāpjoties, tomēr virkne noziegumu pastrādāti arī stabilizācijas periodā, kas frontes līnija bija tālu. Bieži vien par grupveida izvarošanas lieciniekiem kļuva sieviešu un meitenu tuvinieki – vecāki, vīrs, bērni. Maskavas apgabala Istrinas rajonā 25 karavīri izvaroja krievu meiteni. Gandrīz vienmēr varmākas bija piedzērušies, dažkārt pat līdz erektīlajai disfunkcijai, un meitenes varēja aizmukt. Atgriezušās, viņas varēja majās atrast nogalinātu visu ģimeni," pastāstīja ziņojuma autore.

Saskaņā ar arhīvu datiem, par upuriem kļuva dažādu vecumu vājā dzimuma pārstāves – vēsturniece atradusi arhīvos faktu, kas liecina: vācu zaldāti izvarojuši 9 gadus vecu meiteni. Fiksēti cienījama vecuma sieviešu izvarošanas gadījumi – līdz pat 68 gadu vecumam. Tādus noziegumus gandrīz vienmēr pavadīja piekaušana un traumas, daži upuri zaudēja prātu, mēģināja pakārties.

Nesodīti un nekontrolēti

Pēc 1943. gada un fon Paulusa grupējuma sakāves pie Staļingradas nacistu vadība sāka domāt par padomju tautas lojalitātes veidošanu pret "fīrera karavīriem un Lielvāciju". De iure tas bija mēģinājums apturēt seksuālo noziegumu lavīnu pret padomju sievietēm, tomēr faktisko stāvokli tas nespēja mainīt. Vācu arhīvi liecina, ka 1944. gadā vērmahta lauka tiesas notiesājušas 5349 vācu kareivjus par "aizliegtiem seksuāliem sakariem ar krievu iedzīvotājiem Austrumu frontē". Šodien pat "Vācu viļņa" krievvalodīgā redakcija atzīst, ka patiesībā tādu gadījumu skaits bija daudzkārt lielāks.

Vēsturniece pastāstīja, ka okupācijas spēku morālais sabrukums un bailes divos pēdējos kara gados padarījis šādus noziegumus vēl biežākus. Kara beigas un cianīds Hitlera mutē jau bija neizbēgams, gandrīz vienmēr varmākas bija piedzērušies un nikni. Kaļiņingradas apgabala NKVD speciālajā ziņojumā 1944. gada vidū teikts: "Visokoje ciemā kareivji izvaro sievietes plosās, izģērbjas kaili un tādā izskatā piedzēruši klaiņo pa ciema ielām. Vācu spēku politiski morālais stāvoklis ir ārkārtīgi zems."

Vēl viens aspekts – meiteņu aptraipīto godu bieži aizstāvēja vecāki, retāk – kaimiņi, kuri baidījās, ka viņu sievas un meitas gaida tāds pats liktenis. Taču par vienu nogalinātu varmāku no vērmahta vai SD vienībām okupācijas iestādes demonstratīvi nodedzināja veselus ciemus. Mātes vērsās vietējās kolaboracionistu varasiestādēs ar taisnas tiesas prasību.

"Moldāvijā vācieši izvaroja 9 gadus vecum meiteni – māte viņu atrada asinīm klātu, bez samaņas. Nākamajā dienā māte devās uz komandantūru un parakstīja iesniegumu, bet par viņu pasmējās, un ar to viss beidzās. Kurskas apgabalā kādas vērmahta zaldātu izvarotas sievietes vīrs atteicās dzīvot ar viņu, paziņoja, ka viņa ir "aptraipīta, netīra". Viņu izsauca ciema komendants: "Ja tu nedzīvosi ar savu sievu, mēs tevi pakārsim. Uzskati to par godu, ka tavu sievu neniecina Lielvācijas karavīri." Krasnodaras novadā rumāņu kareivji izvaroja divas meitenes, kas strādāja okupācijas komendantūrā. Viņas gāja pie priekšniecības sūdzēties, bet izdzirda atbildi: "Kāpēc gan kareivji nevarētu jūs izmantot?" Šie fakti liecina, ka tūkstošiem izvarošanas gadījumu labākajā gadījumā palikuši uz papīra – okupantu noziegumi bija nesodīti un nekontrolēti," stāsta vēsturniece.

Seksuālā vardarbība bija viena no vāciešu un viņu sabiedroto uzvedības pieļaujamajām formām okupētajās teritorijās, uzsvēra Ksenija Saka. Izvarošanas notika masveidā no Ostlandes reihskomisariāta, ko veidoja Latvija, Lietuva, Igaunija un daļa Baltkrievijas, līdz Ukrainas un Moldāvijas ciemiem, Ziemeļkaukāzam un Krimai.

Hans, vai neko neesi aizmirsis?

Diemžēl šo noziegumu fakti netika iekļauti Nirnbergas procesā, lielākā daļa padomju sieviešu negribēja atklāt kaunu. Tika izvirzīta ideja pieprasīt no Vācijas reparācijas – 3000 rubļu par izvarotu sievieti, 5000 – par meiteni, kam laupīts gods, tomēr padomju valdība to neatbalstīja.

Pēckara gados, arī pēc PSRS sabrukuma par to klusēja, līdz Rietumos sākās manifestācijas par "diviem miljoniem izvarotu vāciešu". Patiešām, neglīti, kauns. Tagad, droši vien, par to jau var runāt Eiropas demokrātiskā diskursa ietvaros, vismaz tāpēc, lai stātos pretī centieniem izkropļot vēsturi, attaisnot hitleriešu noziegumus. Tas ir svarīgi gan vēsturniekiem, gan feministiski noskaņotiem liberālajiem spēkiem. Tiesa, tur pagaidām tikai aug augumā mīti par ordām, kas gāzās no austrumiem, lai izvarotu visas vācietes, visas kā vienu.

Sabiedrības interesi un tālākos atmaskojumus Eiropā vairo trīs notikumu uztveres virzieni:

KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins
© Sputnik / Михаил Воскресенский

1. Revizioniskā pozīcija: vācu sieviešu masveida izvarošanas apstiprina, ka Vācijas karš ar "necivilizēto" Padomju Savienību bija neizbēgams. Tas ir Otrā pasaules kara "jaunās koncepcijas" ideoloģiskās formēšanas moments, kas aktīvi plešas plašumā Ukrainā, ASV un ES oficiozajos izdevumos, daļēji – pat Vācijā.

2. Mērenā pozīcija, kas neslavina karu, taču dāvā iespēju uzskatīt vāciešus par kara upuriem.

3. Naivā feminisma pozīcija, kas izmanto universālo patriarhālo modeli: sieviete karā un citviet var kļūt par vīrieša vardarbības upuri.

Vēsturniece konstatēja, ka jebkāda varmācība, kur nu vēl izvarošana ir viena no atbaidošākajām darbībām, uz ko spējīgs cilvēks. Neapšaubāmi, disciplīna Sarkanajā armijā Eiropā 1945. gadā bija daudzkārt labāka nekā Trešā reiha agonijas mocītajās vienībās. Tomēr vācu zaldātu dzīvnieciskie noziegumi Padomju Savienības okupācijas gados ir maz izpētīts nacisma aspekts – šeit vēsturniekiem un žurnālistiem paveras ļoti neglīta patiesība. Krievijas sāktais projekts "Digitālā vēsture" plāno detalizēti izpētīt šo jautājumu.

97
Tagi:
nacisti, SS
Pēc temata
Baltijas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā: arhīvi stāsta neglītu patiesību
PSRS latviešu vaina ebreju slepkavībās tika noklusēta: ASV vēsturnieks par Arāja komandu
Vēsturnieks: Baltijas valstīs nacistu noziedzniekus padara par varoņiem
Latvijā atrasts "mežabrāļu" bunkurs ar ugunsgrēka pēdām no čekistu granātas
 COVID-19

"Bīstama blakusparādība": vakcīna pret Covid-19 sagrauj sabiedrību Latvijā

9
(atjaunots 08:44 19.01.2021)
Vakcinēties pret koronavīrusu vai nē - tas ir jautājums, kas rūp visiem Latvijas iedzīvotājiem. Būtu labi, ja kāda slavenība parādītu piemēru citiem. Bet pagaidām tas nenotiek. Kas par lietu?

Briesmīga lieta ir tā vakcīna pret koronavīrusu. Latvijā ar to potējies vien retais, bet komplikācijas jau spraucas laukā pa visām malām. Pasaulē, sak, notiek "vakcīnu karš". Var jau būt, ka tas notiek arī Latvijā, tomēr tas ir pilsonisks karš: sabiedrība ir sadalījusies divās grupās – tie kas plāno vakcinēsies un tie, kas neplāno.

Izskatās, viņi kaut ko zina...

Jaunais veselības ministrs Daniels Pavļuts ziņo par gatavību vakcinēt 10 000 cilvēku nedēļā. Pēc viņa aicinājuma ar sagatavotām šļircēm jau stāv aptiekāri, veterinārārsti un zobārsti. Taču tauta rindā pēc vakcīnas nestājas. Sak, kādam ir jāparāda piemērs un jāvakcinējas pirmajam. - Kam? Protams, mediķiem, jo, ja viņi visi (nedod Dievs!) saslimst, nebūs neviena, kam mūs ārstēt un vakcinēt.

Bet te sanāk sviests. Cilvēki uzskata, ka ārstiem, kuri reiz kaut ko mācījušies medicīnas institūtā, vajadzētu būt pašiem apzinīgākajiem. Sak, viņi jau nu gan zina: ja vakcīna arī nav droša par 100%, tad vismaz tas ir mazākais no ļaunumiem. Bet ārsti nesteidzas vakcinēties. Tā ir labākā vakcīnas antireklāma: varbūt viņi kaut ko zina. Jo viņi saprot, ko tas nozīmē.

Romāns Meļņiks Dienā vispār piedāvā visus mediķus vakcinēt piespiedu kārtā. Ne velti premjerministrs Krišjānis Kariņš gribēja vakcinēšanas procesā iesaistīt armiju. Un jau atkal nūja ar diviem galiem. Baumo, ka Vācija pārvilina Latvijas ārstus un māsas – aicina braukt uz Minheni un Frankfurti, solot trīs vai četras reizes lielāku algu. Tāpēc nebūtu prātīgi piespiest mediķus – ja nu aizbēgs?

Nē, neizskatās vis, ka mediķi vienotā vilnī dosies vakcinēties un aizraus mūs visus līdzi.

Vai premjers visiem ir piemērs?

Kas varētu būt nākamais? Saeimā tika ierosināts vakcinēties jaunajam veselības ministram Pavļutam, lai uzmundrinātu tautu. Atkal – nemaz tik vienkārši nav. Tas ir vienīgais cilvēks Latvijā, kurš piekrita šajos grūtajos laikos kļūt par veselības ministru un atbildīgo par vakcinācijas procesu. Grēkāžus vajadzētu pietaupīt.

Varbūt tad prezidents un premjerministrs? Arī viņi ir gabalkrava. Sociālajos tīklos piedāvā upurēt Saeimas deputātus. Loģiski gan. Kalpot savai tautai (un zinātnei), - vai tas nav katra tautas kalpa sapnis? Nē?

Lieta tāda, ka no šīs tautas tik un tā nesagaidīsi nedz atzinību, nedz pateicību. Tik un tā pūlis apsūdzēs deputātus, kuri vakcinējušies ārpus rindas, atstumjot malā sirmgalvjus. Vienīgā iespēja izpelnīties deputātem pēcnācēju pateicību - gadījumā, ja vakcīna pienācīgi nedarbosies (nedod Dievs). Tad mums paradīsies "100 mocekļu panteons", kuri upurēja sevi un izglāba pārējos iedzīvotājus. Viņu portreti rotās mācību grāmatas skolās. Stāsta gan, ka arī mācību grāmatu drīz vairs nebūs.

Bet pagaidām vakcīna diemžēl nav saliedējusi sabiedrību, gluži pretēji — sašķēla. Pēc pēdējās aptaujas datiem, tikai 34% respondentu paziņoja, ka viņi vakcinētos pret Covid-19, kad vakcīna būs pieejama. 49% iedzīvotāju norādīja, ka nevakcinēsies, bet 17% nolēma vēl padomāt. Tikai 22% respondentu, kuriem ir bērni vecumā līdz 18 gadiem, norāda, ka viņi plāno vakcinēt savu bērnu. Vairāk nekā puse jeb 58% iedzīvotāju norādīja, ka neplāno vakcinēt bērnus. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji vēlas, lai viņiem būtu mazbērni.

"Vakcīnpesimistu" uzmanību noteikti piesaistījis fakts, ka visiem vakcinētajiem pirms injekcijas lika parakstīt papīru par to, ka viņi esot informēti par iespējamām blakusparādībām, un uzņemas atbildību.

Gatavi stāvēt rindā un maksāt!

No otras puses, latviešu sociālajos tīklos (tur mīt gados jaunākā iedzīvotāju daļa) ir papilnam neizpratnes mocītu ļaužu, kuri gatavi jau rīt skriet pēc vakcīnas, gatavi par to pat samaksāt.

Īpaši apņēmīgie jau grib vilkt mugurā balto halātu un izlikties par mediķiem, lai iegūtu iekāroto injekciju. Daudzi piekrīt tam, ka ir jāizstrādā rindas algoritms: ja ārsts nevēlēsies, tad vakcīna tiks pensionāram. Ja pensionārs atteiksies, tad jaunākam cilvēkam.

Taču varbūt tas ir labi, ka nav ažiotāžas vakcinēšanas punktos. Ja visi mediķi, visi policisti, skolotāji un ierēdņi, ugunsdzēsēji, kā arī pārējie iedzīvotāji vēlētos vakcinēties, tad visiem vienkārši nepietiktu vakcīnu. Atgādinām, ka pagaidām Latvija ir iegādājusies niecīgu preparāta daudzumu, pat salīdzinot ar kaimiņu Lietuvu un Igauniju, turklāt ir iespējamas problēmas ar tā uzglabāšanu un loģistiku.

9
Tagi:
vakcinācija, vakcīna, koronavīruss
Pēc temata
Latvijā saņēmusi pirmās "Moderna" vakcīnas
Briselē pastāstīja par pārrunām par Krievijas vakcīnu "Sputnik V"
"Sputnik V" nokļuvusi līdz Āfrikai. Kāpēc Krievijas vakcīna pelnījusi uzticību?
Rietumi ir apjēguši: Covid-19 ir Hitlers, tātad laiks aliansei ar Krieviju
Zenītraķešu komplekss S-400 Triumf, foto no arhīva

Krievijas sistēmas S-400 "iekaro" vēl vienu valsti. Kas gaidāms nākotnē?

35
(atjaunots 11:41 18.01.2021)
Krievijā ražoto zenītraķešu sistēmu S-400 miermīlīgā ekspansija pārņem jaunas Eirāzijas valstis. Pēc Ķīnas, Turcijas un Indijas arī Baltkrievija plāno apbruņot ar "Triumf" Gaisa spēkus un pretgaisa aizsardzības sistēmu.

Sistēmu S-400 iepirkuma procesu sākusi Irāka, Katara un Maroka (Āfrikas ziemeļrietumi). ZRS S-400 sekmīgi izplatās, pateicoties savām unikālajām īpatnībām, kam nav tuvu analogu, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Baltkrievijas Gaisa kara spēku un pretgaisa aizsardzības spēku komandieris ģenerālmajors Igors Golubs nesen informēja par PGA vienību gaidāmo pārapbruņošanu ar jaunākajām sistēmām S-400 "Triumf", kas piedevām izstrādātas, speciāli ņemot vērā ASV Gaisa spēku piektās paaudzes iznīcinātāju F-22 un F-35 iespējas (NATO plāno dislocēt simtiem F-35 Eiropā).

Līdztekus armijā turpinās pirmslīguma darbs – karavīri apgūst zenītraķešu-lielgabala kompleksu "Pancir S". Noslēgti kontrakti par daudzfunkcionālo trieciena helikopteru MI-35 un iznīcinātāju Su-30SM otrās partijas piegādēm. 2021. gadā Baltkrievijas BS saņems jaunos radarus "Protivnik G" un "Vostok". Iepriekš gaisa telpas apsardzi Baranoviču rajonā uzņēmās jaunais Krievijā ražotais S-diapazona trašu radiolokācijas komplekss "Sopka 2". Rietumu sankciju un ekonomisko grūtību dēļ Krievija kļuvusi par bruņojuma piegādātāju Baltkrievijai bez alternatīvām.

Baltkrievijas debesis kļūst par nepārvaramu robežu jebkuram agresoram. GKS un PGA vienības mācās risināt uzdevumus sarežģītākajos apstākļos, ņemot vērā Sīrijā, Lībijā un Kalnu Karabahā gūto pieredzi par pretinieka raķešu un bezpilota lidaparātu pielietošanu.

Optimistiska dinamika

Aktīvā militāri tehniskā sadarbība ar Krieviju stiprina piecdesmit pasaules valstu, tostarp – arī NVS valstu drošību un suverenitāti. Ārvalstu speciālisti uzskata, ka Krievijā ražotās kara lidmašīnas un PGA sistēmas ir efektīvākie aizsardzības instrumenti.

Zenītraķešu sistēmas S-400 "Triumf" pirmā pasūtīja Ķīna. Ziņas par Krievijas un Ķīnas līgumu par divu ZES S-400 pulka komplektu iepirkumu parādījās 2014. gada novembrī. Komplekts ietver mobilo komandpunktu, divus starta iekārtu divizionus, radiolokācijas stacijas un vairāk nekā 120 jaunās divu tipu vadāmās zenītraķetes. S-400 izmēģinājumi Ķīnā sekmīgi aizritēja 2018. gada decembrī – aptuveni 250 km attālumā šāviņi likvidēja ballistisko mērķi, kas pārvietojās ar 3000 m/sek. ātrumu. Sistēmu S-400 otro pulka komplektu Ķīna saņēma 2019. gada decembrī. Ķīnas speciālisti uzskata, ka Krievijas "Triumf" galvenā priekšrocība ir darbības rādiuss līdz 400 km (to nespēj neviena "zeme-gaiss" tipa raķešu sistēma pasaulē), spēju likvidēt pretinieka tālās darbības radiolokācijas lidmašīnas, novēršot informācijas noplūdi karadarbības laikā un spiegošanu lielā attālumā. Sistēmas S-400 ļauj droši kontrolēt ĶTR perifēriju un strīdīgos rajonus.

Lockheed Martin F-35 Lightning II
© Sputnik / Сергей Мамонтов

Krievija un Turcija vienojās par ZRS S-400 "Triumf" piegādēm 2017. gadā, līguma cena – 2,5 miljardi dolāru. Līgums radīja nopietnu krīzi ASV un Turcijas attiecībās. Vašingtona piedraudēja ar sankcijām un Turcijas izslēgšanu no amerikāņu iznīcinātāju F-35 ražošanas programmas – valsts pieprasīja atteikties no darījuma un iegādāties tikai amerikāņu kompleksus Patriot. Ankara neizpildīja ASV ultimatīvās prasības, un 2019. gada vasarā saņēma četrus ZRS S-400 divizionus (pirmo komplektu).

Turcija plāno iegādāties vēl vienu komplektu un veidot drošāko un mūsdienīgāko PGA sistēmu svarīgu objektu aizsardzībai valstī. Ankaras apkaimē izvērstā sistēma S-300 izmēģinājumu gaitā fiksēta iznīcinātāju F-16 Fighting Falcon pie RLS darbības zonas robežas – 600 km attālumā. Tātad kaujas dežūras režīmā, kad mērķu reģistrācija un likvidācija notiek automātiski. "Triumf" spēs likvidēt F-16 Fighting Falcon 400 kilometru attālumā no Ankaras. Principiāla vienošanās par ZRS S-400 otrā komplekta piegādēm Turcijai tika panākta 2020. gada jūnijā.

2018. gada oktobrī Indija parakstīja līgumu 5,43 miljardu dolāru vērtībā par piecu S-400 pulka komplektu piegādēm. Deli ir noskaņota apņēmīgi, neskatoties uz  ASV neredzēto spiedienu. Izdevums "The Times of India" pastāstīja, ka Krievijas "Triumf" tiks dislocēti Indijas rietumu, ziemeļu un austrumu reģionos (ņemot vērā Ķīnas un Pakistānsa radīto draudu spektru) un radīs īstu revolūciju valsts PGA. Līdz janvāra beigām 100 speciālisti no Indijas – pirmā grupa – ieradīsies Krievijā, lai apgūtu ZRS S-400 ekspluatāciju un militāro pielietojumu. Pirmo "Triumf" pulka komplektu Indija plāno pieņemt bruņojumā 2021. gada beigās. Visus piecus ZRS S-400 pulka komplektus Krievija plāno piegādāt līdz 2025. gadam.

Triumfālas perspektīvas

Pārrunas par "Triumf" iegādi sākusi Maroka, Katara, Irāka. Iepriekš par Krievijas ZRS iegādes iespējām interesējās Alžīra, Vjetnama, Ēģipte, Saūda Arābija un citi – kopā vairāk nekā 12 valstis.

Pieprasījums ārvalstīs pārsniedz eksportētāja piedāvājumu (prioritāte tomēr ir Krievijas Gaisa kosmiskajiem spēkiem). Lai arī saskaņā ar Likumu par pretestību ASV pretiniekiem ar sankciju starpniecību (to prezidents Donalds Tramps parakstīja 2017. gada augustā), pret šīm valstīm iespējamas sankcijas, tās nemulsina valstis, kas vēlas saņemt labāko lielā darbības rādiusa PGA sistēmu pasaulē.

Sistēmas "Triumf" maina pasauli. Ja ZRS S-400 iegādāsies, piemēram, Irāna, ASV aviācijas bāzes kuģi Persijas līča zonā kļūs par absolūti bezjēdzīgām spēļmantiņām. Vašingtonai noteikti nāksies koriģēt pasaules uzskatu un pārvērtēt savu stilu dialogā ar Irānu. Tas jau notiek Irākā.

ASV vēstniecība un armijas bāzes Irākā nereti saskaras ar raķešu apšaudēm. Amerikāņu zenītraķešu kompleksi nespēja atvairīt raķešu uzbrukumus.  Reaktīvie lādiņi regulāri sprāgst Bagdādes "zaļajā zonā", tāpēc ASV bija spiestas evakuēt lielāko daļu diplomātiskās pārstāvniecības personāla un iznomāt no irākiešiem Krievijas ZRLK "Pancir S".

Tomēr atgriezīsimies pie ZRS S-400. "Triumf" ir svarīgas priekšrocības – RLS panorāmas redzesloks un iespēja elastīgi izmantot četru tipu raķetes (veidot vairāku līmeņu PGA). Dažādu tipu raķetes ļauj efektīvi likvidēt hiperskaņas mērķus, kara aviāciju, dronus, spārnotās, taktiskās un ballistiskās raķetes visā pieejamajā augstuma diapazonā – no 5 metriem līdz 30 kilometriem un attālumā no 400 km līdz 2 km. Vienā "Triumf" baterijā var būt līdz 72 notēmētas raķetes, tā var apšaudīt līdz 36 mērķus, kuru ātrums sasniedz 4800 m/sek. Sistēma S-400 spēj integrēt dažādu tipu ZRK (S-300, Pancir S1, Tor M1) un vadīt dažāda darbības rādiusa PGA līdzekļu tīklu jebkādos radioelektroniskās pretdarbības apstākļos.

Jāpiebilst, ka jau 2021. gadā Krievijas bruņotie spēki saņems mūsdienīgo sistēmu S-500, kas gatava karam līdz 200 km augstumā. Krievijas partneriem laiks atkal stāties rindā.

35
Tagi:
krievu ierocis, Krievija, S-400
Pēc temata
"Rietumi to uzskata par galveno apdraudējumu". Krievijas flotē nomainīsies flagmanis
Maketi pa ādu nesados. ASV armija iznīcinājusi it kā S-400 un it kā Su-34
S-400 "Triumf" darbībā: interesants ieraksts no izmēģinājumiem
Trieciena arsenāls. Kādus jaunumus Krievijas armija saņems 2021. gadā

Iebraukt aizliegts: Latvijas "melnais saraksts" Krievijas zvaigznēm

0
(atjaunots 09:00 19.01.2021)
Lietuvas ĀM iecerējusi iekļaut "melnajā sarakstā" un aizliegt iebraukšanu valstī Krievijas māksliniekiem Filipam Kirkorovam un Mihailam Šufutinskim. Šajā kontekstā atcerēsimies māksliniekus, ko jau aizliegusi Latvija

Iepriekš noskaidrojies, ka Lietuva uzskata Krievijas mākslinieku Filipa Kirkorova un Mihaila Šufutinska koncertus par "Krievijas maigās politiskās propagandas instrumentu" un gatavojas iekļaut savā "melnajā sarakstā", kur jau tāpat ir papilnam pazīstamu un iemīļotu Krievijas zvaigžņu, kuru koncerti Lietuvā pulcēja milzum daudz pielūdzēju.

Latvija no Lietuvas neatpaliek. Arī tur cilvēki mīl Krievijas estrādi, krievu mākslinieku koncertos manīti pat vietējie ministri. Tomēr sankciju sarakstā ir daudz slavenību. Dažiem viņu vidū ir pat nekustamie īpašumi Jūrmalā.

Atsauksim atmiņā, ko Latvijas Ārlietu ministrija jau paspējusi aizliegt.

0
Tagi:
melnais saraksts, estrādes zvaigznes, Krievija, Latvija
Pēc temata
Latvijas "melnajā sarakstā" iekļauti 47 ārzemnieki
Uzreiz aiz Ļepsa: Lietuva iekļaus Lukašenko melnajā sarakstā
Kāpēc Grigorijs Ļepss nav melnajā sarakstā? ĀM nav kam pieķerties, IeM gaida signālu
Mamikins lūdz Eiropas Komisiju tikt skaidrībā ar Latvijas melnajiem sarakstiem