Vērmahta zvērības okupācijas laikā: tūkstošiem izvarotu sieviešu

134
(atjaunots 19:22 12.01.2021)
Vācu zaldātu dzīvnieciskie noziegumi Padomju Savienības okupācijas gados ir maz izpētīts nacisma aspekts – šeit vēsturniekiem un žurnālistiem paveras ļoti neglīta patiesība.

Desmitiem tūkstošu meiteņu un sieviešu nacistu okupācijas gados izvaroja vērmahta, SS, SD vienību kareivji, nacistu sabiedrotie un kolaboracionisti. Šos faktus cenšas nepieminēt. Krievijas vēstures zinātņu kandidātes Ksenijas Sakas pārskats, kas izskanēja internetā Sanktpēterburgas starptautiskā zinātniskā foruma "Atmiņas saglabāšana" ietvaros, ir viens no nedaudzajiem, kas veltīti smagajai tēmai pēcpadomju valstīs, stāsta Andrejs Tatarčuks. 

Izvarošanas plāna "Ost" ietvaros

Bijušajā PSRS un citās slāvu un Kaukāza valstīs okupantu pastrādāto izvarošanu ignorēšana un noklusēšana ir ļoti sarežģīta problēma, ņemot vērā mūsu īpaši jūtīgo attieksmi pret tādiem noziegumiem pret godu. Atšķirībā no Krievijas, rietumvalstu vēsturniekiem, rakstniekiem un žurnālistiem šī tēma nav tabu, tāpēc rodas iespēja stāstīt melus, piemēram, par "diviem miljoniem vācu sieviešu, ko izvarojuši Sarkanās armijas kareivji", par to klāstīja žurnāls Spiegel 2012. gadā. Tiesa, pat paši vācu vēsturnieki šos datus noliedz. Pie tam, ņemot vērā to, ka Sarkanā armija par tādiem noziegumiem skarbi sodīja, pat varēja nošaut, padomju karavīri atbrīvotajā Eiropā demonstrēja karavīru goda un cilvēciskās cieņas paraugu.

Vēsturniece Ksenija Saka nāca klajā ar ziņojumu "Neuzskaitītas un aizmirstas: izvarotās sievietes okupētajās padomju teritorijās". Ziņojums ir emocionāli šausminošs, tomēr par šo tēmu ir jārunā: vardarbība pret sievietēm no Ass valstu okupantu un vietējo kolaboracionistu puses bija faktiski legalizēta plāna "Ost" ietvaros, kas paredzēja Polijas, Krievijas, Baltkrievijas, Baltijas valstu un citu PSRS republiku civiliedzīvotāju genocīdu.

"Atsķirībā no Holokausta noziegumiem un cilvēku iznīcināšanas sistēmas izveides koncentrācijas nometnēs un geto, mums ir ļoti maz zināms par vācu pastrādātajām izvarošanām Austrumu frontē. Seksuāla vardarbība neiekļaujas uzvarētājvalsts varonības koncepcijā, šajā koncepcijā nav pieļaujami desmitiem tūkstošu izvarotu sievu, meitu un māšu. Rietumos "divi miljoni izvarotu vāciešu, no tām 600 tūkstoši – Berlīnē" ir politisko spekulāciju tēma par "Vāciju – meiteni, ko izvarojusi Staļina Sarkanā armija".

Problēma ir tā, ka izvarotās (arī ASV karavīru izvarotās sievietes ceļā no Normandijas līdz Berlīnei) vācietes par to runāja, vērsās tiesās un baznīcu draudzēs, bet padomju sievietes par savu negodu cieta klusu," stāsta Ksenija Saka.

Mīti un spekulācijas par padomju karavīriem, kas it kā esot izvarojuši miljoniem vāciešu, protams, no gaisa nekrīt – tas ir elements kampaņā PSRS – nacisma uzvarētājas – nomelnošanai. Sarkanās armijas rindās vardarbība pret vācu sieievietēm nebija norma – tas bija apkaunojums. Labi zināms fakts: pēc pretinieka garnizona kapitulācijas Kēnigsbergā armija tika pārvietota uz Silēziju un iekļauta 1. Ukrainas frontē. Nākamajā dienā pēc pārdislokācijas pēc maršala Ivana Koņeva pavēles ierindas priekšā tika nošauti četrdesmit padomju karavīri un virsnieki, un Silēzijā nebija neviena civiliedzīvotāju izvarošanas un slepkavības gadījuma, ko būtu pastrādājuši atbrīvotāji.

Ksenija Saka konstatēja, ka padomju sieviešu izvarošanas, ko pastrādāja vērmahta, SS, SD kareivji un kolaboracionisti okupētajās teritorijās, faktiski netika dokumentēti Lielā Tēvijas kara pirmā pusotra gada laikā. Tikai pēc tam, kad ģenerālfeldmaršala Valdera fon Brauhiča armiju grupa "Centrs" tika atsviesta no Maskavas, atklājās tūkstošiem seksuālas vardarbības faktu. 1942. gadā darbu sāka Ārkārtējā valsts komisija (ĀVK) , kas fiksēja arī šāda veida noziegumus. Ziņojuma autore pieminēja ĀVK kinohronikas trešajā kara gada Rževā. Tā tika nodemonstrēta arī Nirnbergas tribunāla gaitā. "Kaimiņu mājā – nacistu kareivju nomocīta ģimene. Dēls Valentīns, 18 gadus vecs, nogalināts ar šāvienu acī. Meita Raja, 15 gadus veca, nodurta ar durkli. Meita Katja, 5 mēneši, nogalināta ar šāvienu deniņos. Meita Zina, 18 gadus veca, izvarota un noslepkavota..."

Ziņas par izvarošanas gadījumiem nonāca NKVD pārskatos un padomju partizānu ziņojumos, ĀVK no 1942. gada novembra veidoja komisijas atbrīvotajās apdzīvotajās vietās un apkopoja vietējo iedzīvotāju liecības, arī vardarbībai pakļauto sieviešu un viņu māšu liecības. ĀVK materiāli nebūt nav pilni, piemēram, pēc izvarošanas noslepkavotās padomju sievietes izmeklētāji iekļāva ailē "nogalinātie", nepieminot vardarbības faktu. Gandrīz nemaz netika uzskaitīti izvarošanas gadījumi: piemēram, kādā staņicā Krasnodaras apgabalā vairāk nekā 10 sievietes pastāstīja, ka tikušas izvarotas, tomēr atskaitēs tas neparādījās.

Pats izvarošanas fakts demoralizēja un dikreditēja padomjuu sievieti sabiedrības acīs, daudzas viekārši klusēja. Tuviniekiem atlika tikai viena izeja – nežēlīgi atriebties.

Dažos mūsdienu avotos parādās pieņēmumi, ka vācu armija nav vainīga vai ir minimāli vainīga tādos noziegumos okupētajās teritorijās: no nacistu Trešā reiha ideoloģijas viedokļa tika uzskatīti par nepieļaujamiem seksuāli sakari ar neāriešu rases pārstāvjiem. Vienlaikus Ukrainas PSR, Stavropolē un Rīgā strādāja zaldātu un virsnieku bordeļi, kur Austrumu frontes karavīri varēja "atbrīvoties no spriedzes" par dažiem desmitiem marku, nopērkot kādas neāriešu sievietes pakalpojumus – pēc kara tādām ierobežoja pilsoniskās tiesības un sauca par "fašistu piegulētājām". Vēsturniece Ksenija Saka uzskata, ka arī publiskie nami bija vardarbības forma, tomēr šajā kontekstā runa ir par spontānām, bieži – grupveida izvarošanām, pēc kuras sievietes bieži vien izkropļoja vai nogalināja.

"Esmu sastapusies arī ar tādu viedokli, ka vērmahta zaldāti civilizēti gāja uz bordeļiem; tā nebūt nav. okupācijas laikā, saskaņā ar plānu "Ost", pastāvēja nostādne: īpaša cietsirdība pret vietējiem iedzīvotājiem ieņemtajās teritorijās. Izvaroja gan ebreju geto, gan koncentrācijas nometnēs, gan arī mājās, dzīvokļos un šķūņos, kur sadzina iedzīvotājus. Lielākā daļa tamlīdzīgu noziegumu fiksēta, ieņemot apdzīvotās vietas vai atkāpjoties, tomēr virkne noziegumu pastrādāti arī stabilizācijas periodā, kas frontes līnija bija tālu. Bieži vien par grupveida izvarošanas lieciniekiem kļuva sieviešu un meitenu tuvinieki – vecāki, vīrs, bērni. Maskavas apgabala Istrinas rajonā 25 karavīri izvaroja krievu meiteni. Gandrīz vienmēr varmākas bija piedzērušies, dažkārt pat līdz erektīlajai disfunkcijai, un meitenes varēja aizmukt. Atgriezušās, viņas varēja majās atrast nogalinātu visu ģimeni," pastāstīja ziņojuma autore.

Saskaņā ar arhīvu datiem, par upuriem kļuva dažādu vecumu vājā dzimuma pārstāves – vēsturniece atradusi arhīvos faktu, kas liecina: vācu zaldāti izvarojuši 9 gadus vecu meiteni. Fiksēti cienījama vecuma sieviešu izvarošanas gadījumi – līdz pat 68 gadu vecumam. Tādus noziegumus gandrīz vienmēr pavadīja piekaušana un traumas, daži upuri zaudēja prātu, mēģināja pakārties.

Nesodīti un nekontrolēti

Pēc 1943. gada un fon Paulusa grupējuma sakāves pie Staļingradas nacistu vadība sāka domāt par padomju tautas lojalitātes veidošanu pret "fīrera karavīriem un Lielvāciju". De iure tas bija mēģinājums apturēt seksuālo noziegumu lavīnu pret padomju sievietēm, tomēr faktisko stāvokli tas nespēja mainīt. Vācu arhīvi liecina, ka 1944. gadā vērmahta lauka tiesas notiesājušas 5349 vācu kareivjus par "aizliegtiem seksuāliem sakariem ar krievu iedzīvotājiem Austrumu frontē". Šodien pat "Vācu viļņa" krievvalodīgā redakcija atzīst, ka patiesībā tādu gadījumu skaits bija daudzkārt lielāks.

Vēsturniece pastāstīja, ka okupācijas spēku morālais sabrukums un bailes divos pēdējos kara gados padarījis šādus noziegumus vēl biežākus. Kara beigas un cianīds Hitlera mutē jau bija neizbēgams, gandrīz vienmēr varmākas bija piedzērušies un nikni. Kaļiņingradas apgabala NKVD speciālajā ziņojumā 1944. gada vidū teikts: "Visokoje ciemā kareivji izvaro sievietes plosās, izģērbjas kaili un tādā izskatā piedzēruši klaiņo pa ciema ielām. Vācu spēku politiski morālais stāvoklis ir ārkārtīgi zems."

Vēl viens aspekts – meiteņu aptraipīto godu bieži aizstāvēja vecāki, retāk – kaimiņi, kuri baidījās, ka viņu sievas un meitas gaida tāds pats liktenis. Taču par vienu nogalinātu varmāku no vērmahta vai SD vienībām okupācijas iestādes demonstratīvi nodedzināja veselus ciemus. Mātes vērsās vietējās kolaboracionistu varasiestādēs ar taisnas tiesas prasību.

"Moldāvijā vācieši izvaroja 9 gadus vecum meiteni – māte viņu atrada asinīm klātu, bez samaņas. Nākamajā dienā māte devās uz komandantūru un parakstīja iesniegumu, bet par viņu pasmējās, un ar to viss beidzās. Kurskas apgabalā kādas vērmahta zaldātu izvarotas sievietes vīrs atteicās dzīvot ar viņu, paziņoja, ka viņa ir "aptraipīta, netīra". Viņu izsauca ciema komendants: "Ja tu nedzīvosi ar savu sievu, mēs tevi pakārsim. Uzskati to par godu, ka tavu sievu neniecina Lielvācijas karavīri." Krasnodaras novadā rumāņu kareivji izvaroja divas meitenes, kas strādāja okupācijas komendantūrā. Viņas gāja pie priekšniecības sūdzēties, bet izdzirda atbildi: "Kāpēc gan kareivji nevarētu jūs izmantot?" Šie fakti liecina, ka tūkstošiem izvarošanas gadījumu labākajā gadījumā palikuši uz papīra – okupantu noziegumi bija nesodīti un nekontrolēti," stāsta vēsturniece.

Seksuālā vardarbība bija viena no vāciešu un viņu sabiedroto uzvedības pieļaujamajām formām okupētajās teritorijās, uzsvēra Ksenija Saka. Izvarošanas notika masveidā no Ostlandes reihskomisariāta, ko veidoja Latvija, Lietuva, Igaunija un daļa Baltkrievijas, līdz Ukrainas un Moldāvijas ciemiem, Ziemeļkaukāzam un Krimai.

Hans, vai neko neesi aizmirsis?

Diemžēl šo noziegumu fakti netika iekļauti Nirnbergas procesā, lielākā daļa padomju sieviešu negribēja atklāt kaunu. Tika izvirzīta ideja pieprasīt no Vācijas reparācijas – 3000 rubļu par izvarotu sievieti, 5000 – par meiteni, kam laupīts gods, tomēr padomju valdība to neatbalstīja.

Pēckara gados, arī pēc PSRS sabrukuma par to klusēja, līdz Rietumos sākās manifestācijas par "diviem miljoniem izvarotu vāciešu". Patiešām, neglīti, kauns. Tagad, droši vien, par to jau var runāt Eiropas demokrātiskā diskursa ietvaros, vismaz tāpēc, lai stātos pretī centieniem izkropļot vēsturi, attaisnot hitleriešu noziegumus. Tas ir svarīgi gan vēsturniekiem, gan feministiski noskaņotiem liberālajiem spēkiem. Tiesa, tur pagaidām tikai aug augumā mīti par ordām, kas gāzās no austrumiem, lai izvarotu visas vācietes, visas kā vienu.

Sabiedrības interesi un tālākos atmaskojumus Eiropā vairo trīs notikumu uztveres virzieni:

KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins
© Sputnik / Михаил Воскресенский

1. Revizioniskā pozīcija: vācu sieviešu masveida izvarošanas apstiprina, ka Vācijas karš ar "necivilizēto" Padomju Savienību bija neizbēgams. Tas ir Otrā pasaules kara "jaunās koncepcijas" ideoloģiskās formēšanas moments, kas aktīvi plešas plašumā Ukrainā, ASV un ES oficiozajos izdevumos, daļēji – pat Vācijā.

2. Mērenā pozīcija, kas neslavina karu, taču dāvā iespēju uzskatīt vāciešus par kara upuriem.

3. Naivā feminisma pozīcija, kas izmanto universālo patriarhālo modeli: sieviete karā un citviet var kļūt par vīrieša vardarbības upuri.

Vēsturniece konstatēja, ka jebkāda varmācība, kur nu vēl izvarošana ir viena no atbaidošākajām darbībām, uz ko spējīgs cilvēks. Neapšaubāmi, disciplīna Sarkanajā armijā Eiropā 1945. gadā bija daudzkārt labāka nekā Trešā reiha agonijas mocītajās vienībās. Tomēr vācu zaldātu dzīvnieciskie noziegumi Padomju Savienības okupācijas gados ir maz izpētīts nacisma aspekts – šeit vēsturniekiem un žurnālistiem paveras ļoti neglīta patiesība. Krievijas sāktais projekts "Digitālā vēsture" plāno detalizēti izpētīt šo jautājumu.

134
Tagi:
nacisti, SS
Pēc temata
Baltijas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā: arhīvi stāsta neglītu patiesību
PSRS latviešu vaina ebreju slepkavībās tika noklusēta: ASV vēsturnieks par Arāja komandu
Vēsturnieks: Baltijas valstīs nacistu noziedzniekus padara par varoņiem
Latvijā atrasts "mežabrāļu" bunkurs ar ugunsgrēka pēdām no čekistu granātas
Džo Baidens

Kāpēc jātiekas ar Baidenu?

43
(atjaunots 10:35 19.04.2021)
Jaunākos notikumus Krievijas un ASV attiecībās varētu nosaukt par absurda teātri - turklāt ar Vašingtonas aktieriem galvenajās lomās.

Sākumā ASV prezidents Džo Baidens nosauc Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu (atbildē seko veselības novēlējums un Krievijas vēstnieka atsaukšana no Vašingtonas), tad notiek situācijas kurināšana ap "Krievijas iebrukuma draudiem Ukrainā", pēc tam ASV prezidents zvana Putinam un piedāvā satikties tuvākajā laikā, bet nākamajā dienā paraksta rīkojumu par jaunajām sankcijām pret Krieviju, konstatēja analītiķis Pjotrs Akopovs.

Pēc tam Baidens dodas pie preses un stāsta par savu nevēlēšanos "pieļaut kārtējo vakcin... eskalācijas un konflikta ar Krieviju ciklu", par to, ka ASV ir ieinteresēta darbā ar Krieviju, un ka viņš vēlas stabilas prognozējamas attiecības, kuru uzlabošanai vasarā kaut kur Eiropā jāsatiekas ar "prezidentu Klutinu.... Putinu". Priekškars.

Baltais nams Vašingtonā
© Sputnik / Natalia Seliverstova

Tas nav smieklīgi? Protams, taču godīgi sakot, nav jau nemaz, par ko smieties. Pat jokot par Baidena pārteikšanos vairs nav interesanti. Būtu nepareizi arī uzskatīt, ka Vašingtonā nezina, ko darīt ar Krieviju, tāpēc piemēro pātagas un burkāna metodi. Tā nebūt nav, Baltajā namā un tā apkaimē muļķu nav - viņiem ir pietiekami skaidrs priekšstats par to, ko viņi vēlas panākt, tostarp arī Krievijas virzienā.

Vai viņiem ir tādas iespējas? Cik pareiza ir stratēģija no amerikāņu interešu viedokļa (un tas jau ir tieši atkarīgs no adekvāta ASV pasaulē ieņemamās pozīcijas vērtējuma)? Nē, taču Kremlim izpratne par to ir svarīga no stratēģiskā viedokļa, pie tam taktikas aspektā ir interesanti: kā Putinam vajadzētu reaģēt uz notikušo? Vienkāršāk sakot: vai viņam būtu jātiekas ar Baidenu?

Šķiet, ka amerikāņiem patlaban tikšanās ir vajadzīgāka nekā Krievijai, tāpēc pat rodas doma, ka Baidens ar savu pretrunīgo rīcību apzināti mudina, pat piespiež Putinu tikties. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst piekāpties amerikāņiem, jāatsakās un jāpagaida.

Amerikāņiem tiešām nepatīk, ka viņiem atsaka, tostarp arī sarunās. Jāatzīmē, ka reizēm šāda taktika ir pilnīgi attaisnojama – līdzīgi sen jau uzvedas Irāna un KTDR. Ziemeļkoreja pēc ASV kārtējās nedraudzīgās rīcības jau gadu nepiekrīt nekādiem kontaktiem ar amerikāņiem, nebūt ne karantīnas ierobežojumu dēļ.

Irāņi ne reizi vien atteikušies no tiešiem kontaktiem ar amerikāņiem, arī augstākajā līmenī. Tā ir godīga, saprātīga, turklāt pilnīgi attaisnojama uzvedības līnija konkrēto valstu gadījumā, to attiecību kontekstā ar Savienotajām Valstīm. Krievijas gadījumā atšķiras gan mērogs, gan konteksts.

© Sputnik / Наталья Селиверстова

Ne jau tāpēc, ka Putins pirmais piedāvāja Baidenam satikties, lai arī viņš aicināja ASV līderi aprunāties atklāti, atbildot uz skandalozo interviju. Putins ir gatavs runāt ar jebko - nekā personīga, tikai valsts intereses.

Un kādas patlaban ir Krievijas intereses? Vienoties ar Ameriku par konfrontācijas mīkstināšanu? Atrast kopīgu valodu kādā no nozīmīgākajām reģionālajām problēmām – Tuvie Austrumi, Afganistāna, Irānas kodoldarījums, Ziemeļkorejas kodolprogramma? Apzīmēt amerikāņiem sarkanās līnijas Ukrainas virzienā?

Nē, visi šie uzdevumi ir lokāli. Irānas virzienā Maskava jau 2015. gadā panāca maksimālu vienošanos ar ASV, un tagad nekādā veidā nespiedīs uz irāņiem. Korejas jautājumā vispār neko nevar padarīt, un runa pat nav par to, ka būtu iespējams pierunāt Kimu atteikties no kodolieroču programmas (tas principā nav reāli), bet par vienkāršāko — par sarunām. Kamēr Savienotās Valstis nepiekritīs mīkstināt sankciju spiedienu uz Phenjanu, sarunāties ar KTDR nebūs iespējams.

Pamēģināt vienoties ar amerikāņiem par "Ziemeļu straumi 2"? Nav jēgas, jo eiropieši pastāvīgi veiksmīgi tiek (un tiks) galā ar savu interešu aizstāvēšanu.

Ukraina? Bet te nav iespējams sarunāties, kamēr Vašingtonā nesapratīs, ka kaitināt Krieviju ar Ukrainas atlantizāciju ir labākais veids zaudēt "nezaļežnuju" vēl ātrāk.

Aprunāties ar Baidenu par Ķīnu? Paklausīties viņa stāstus par to, kā Ķīna ir bīstama Krievijai un ka Brežņevs gan to saprata (Baidenam, kurš nekad nav ticies ar Brežņevu, pietiks prāta pastāstīt to Putinam)? Lai vēlāk pasmieties par to kopā ar Sji Dzjiņpinu.

Maskavas panorāma, foto no arhīva
© Sputnik / Наталья Селиверстова

Visas šīs problēmas, pat ņemot vērā to svarīgumu, nav iemesls sarunai ar Baidenu. Daudz svarīgāka ir cilvēciskā interese – Putinam tas ir jau piektais amerikāņu prezidents, kuru klātienē viņš saticis vēl pirms desmit gadiem, turklāt tā bija ļoti neilga (un ļoti neveiksmīga) tikšanas. Toreiz Baidens gan deva Putinam labu iespēju analizēt savu personību, tādu iespaidu nekad nemēdz būt daudz. Un tie ir ļoti svarīgi – nevis pasaules līderu raksturu kolekcijai, bet praktiskajam darbam pasaules arēnā.

Krievijas ģeopolitiskā stratēģija, ārpolitiskā spēle – lūk, kādēļ tikšanās augstākajā līmenī ir vēlama. Krievija ne tikai pretendē uz dalību pasaules XXI gadsimta pasaules sistēmas veidošanā — tā jau aktīvi ar to nodarbojas. Turklāt tā nespēlē pēc amerikāņu noteikumiem, bet būvē principiāli jaunu daudzpolārās pasaules struktūru.

Jā, valsts strādā kopā ar Ķīnu, to intereses šajā jautājumā pilnīgi sakrīt. Jā, mēs ļoti rūpīgi analizējam ASV rīcību un reaģējam uz to, bet vai varētu citādi rīkoties situācijā, kad tieši kārtīgā pasaules dekonstrukcija amerikāņu gaumē ir visu revizionisko spēku (no amerikāņu viedokļa) galvenais uzdevums?

Baidenam ir taisnība, ka Krievija iejaucas amerikāņu darīšanās, tikai tās nebūt nav vēlēšanas. Starp citu, ir bezjēdzīgi strīdēties par to ar "Vašingtonas purvu": tā iemītniekiem tas sen jau kļuvis par nozīmīgu iekšpolitiskās un ārpolitiskās stratēģijas elementu. Turklāt no pasaules sabiedriskā viedokļa lielākoties tas ir izdevīgāk mums pašiem, jo Krievijai veido superietekmīgas valsts tēlu, kas ne tikai izstumj no pasaules arēnas aizejošo hegemonu, bet arī grauj to no iekšpuses.

Jā, Krievija patiešām iejaucas un "pārkāpj ASV intereses" - tikai runa ir par to globālajām interesēm, par to pašpasludinātajām tiesībām "ganīt tautas", ko Amerikas Savienotās Valstis nevar īstenot ne tikai morāli (runa nav par to, ka pasaule tām vairs neuzticas — ASV tas neuztrauc, runa ir par amerikāņu attieksmi pret savu vispasaules misiju), bet arī fiziski. Krievijai, kas finansiāli ir daudz vājāka par Ameriku, tomēr ir viena no svarīgākajām priekšrocībām.

Tā ir vēstures pareizajā pusē, proti, veido savu taktiku, ņemot vērā stratēģiski predestinētas pasaules spēku līdzsvara un visas globālās arhitektūras attīstības tendences. Būtībā Krievija uzstājas kā pārmaiņu līdere, kā atlantiskās pasaules kārtības nepabeigtā Bābeles torņa demontāžas galvenais virzītājspēks. Un šajā lomā ir jēga satikties kaut vai ar Baidenu, kaut arī ar Kamalu Harisu, kaut arī ar jebkuru pasaules spēcīgākās, bet nolemtās "kalna pilsētas" pārstāvi.

43
Tagi:
Džo Baidens, Putins, Krievija, ASV
Pēc temata
Krievijas ĀM komentēja Baidena izteikumus par Krieviju
Zemākais punkts attiecībās: Krievija un ASV nonākušas uz sakaru saraušanas sliekšņa
Putins novēlēja Baidenam veselību un atbildēja ar bērnu parunu
ASV pilsoņi atvainojas Krievijai par savu valdību
"Smagas attiecības". Kāpēc Krievijas vēstniekam vajadzētu atgriezties ASV
Cietums Guantanamo.

Slepenais moku objekts. Vai tiks slēgts baismīgākais cietums ASV

47
(atjaunots 13:10 18.04.2021)
Darbu pārtraucis viens no Guantanamo cietuma slepenajiem blokiem – "Nometne Nr. 7". Ilgu laiku nevienam nebija ne jausmas par to, kas tur notika. Tiesībsargi bija šausmās, kad uzpeldēja informācija.

Starptautiskās organizācijas pieprasīja slēgt iestādi, kurā par terorismu aizdomās turamos spīdzina bez tiesas un izmeklēšanas. Džo Baidens sola likvidēt bēdīgi slaveno iestādi, tomēr tas nav viegls uzdevums. Par to, kādas šausmas valda Guantanamo, portālā RIA Novosti stāsta Sofja Meļņičuka.

Īpaši slepens

"Nometne Nr. 7", pazīstama arī kā "Platīna nometne" radās 2006. gadā. Tajā notiekošo turēja noslēpumā. 14 gadus vēlāk korpuss noplucis, un arestantus pārveda uz "Nometni Nr. 5", lai "uzlabotu ēku ekspluatācijas efektivitāti".

Speciālais cietums atrodas jūras kara bāzē Guantanamo līcī Kubā. ASV BS militārpersonas, kas to vada, nesniedz ziņas par jaunajās kamerās izvietoto ieslodzīto skaitu. Iepriekš izskanēja informācija, ka "Nometnē Nr. 7" turot 17 noziedzniekus, bet kopā iestādē "mīt" 40 cilvēki.

Тюрьма в Гуантанамо
AP / Ben Fox
Cietums Guantanamo.

Cietuma pastāvēšanas laikā – 19 gados – tajā pabijuši gandrīz 800 cilvēki, arī astoņi Krievijas pilsoņi, ko turēja aizdomās par sakariem ar "Al Kaida" un "Taliban" (Krievijā un vairākās citās valstīs – ar likumu aizliegtas teroristiskas organizācijas).

Pirms Guantanamo daudzi pabijuši "melnajās vietās" – CIP slepenajos cietumos. Ne vienmēr viņi zināja, par ko viņus apsūdz. Saprata vien, ka viņus tur aizdomās par sakariem ar teroristiem un grib izsist pēc iespējas vairāk vērtīgas informācijas.
Darba metodes par humānām nekādi nevar saukt – tas jau sen radījis starptautisko organizāciju bažas. "Terorisma draudi ir plaši visā EDSO teritorijā, arī vairākos konfliktu reģionos. Tomēr cilvēktiesību ievērošana nav izvēles jautājums, tā ir juridiska saistība," atgādināja Eiropas drošības un sadarbības organizācija, kritizējot Guantanamo.

Nesen britu aktieris Benedikts Kamberbēčs, kurš tēloja vienu no galvenajām lomām "Mauritānietis" par Guanatanamo kļūdaini nokļuvušu cilvēku, pastāstīja: viņš ir gatavs lūgt Baidenu slēgt cietumu.

Ar viduslaiku metodēm

Metodes, ar kuru palīdzību amerikāņu varasiestādes cīnās pret terorismu, izpelnījušās plašu uzmanību. Pirms gada psihologs, kurš piedalījās CIP nopratināšanas programmas izstrādē, pastāstīja, ka arestanti spīdzināti, līdz devuši liecības, pēc tam mocības turpinājās – bija jāpārliecinās, vai viņi nav samelojuši. Un tas viss – ar Džordža Buša administrācijas Tieslietu ministrijas atbalstu.

Ноги заключенного в кандалах в тюрьме Гуантанамо
AFP / PAUL J. RICHARDS
Važās iekaltas ieslodzītā kājas Guantanamo cietumā

Viens no pirmajiem nopratināšanas pēc jaunās shēmas pārcieta pakistānis Zeins al Abidins Muhameds Huseins. Taču aizdomas par to, ka viņš ir augstu stāvošs "Al Kaidas" loceklis un saistīts ar 2001. gada teroraktiem, bija kļūdainas. CIP slepenajos cietumos Huseins pavadīja četrus gadus, apsūdzību viņam neizvirzīja. Spriežot pēc izmeklēšanas dokumentiem, - pat neplānoja.

Pakistānis atainoja pārciesto. Ar daiļradi cietumā nodarboties aizliegts, ilustrācijas viņš radīja speciāli sava advokāta Marka Danbes pārskatam "Kā Amerika spīdzina" – par metodēm darbā ar īpaši bīstamiem noziedzniekiem.

Ļoti izplatīta mocība, ko Huseins pārcieta 83 reizes, ir spīdzināšana ar ūdeni, pazīstama jau kopš spāņu inkvizīcijas laikiem. Kailu gūstekni sasien un nogulda, seju pārklāj ar audumu, pēc tam lej virsū ūdeni tā, lai cilvēkam šķistu, ka viņš tūlīt noslīks.

Vēl viena informācijas izspiešanas metode – "stresa poza": piestiprināt delmus pie sienas virs galvas tā, lai arestants stāvētu uz pirkstgaliem. Tādā stāvoklī viņu tur stundām ilgi. Pēc tam nopratināšana turpinās. Dažkārt ieslodzīto vienkārši sasēja embrija pozā un pieslēdza ar važām pie restēm.

Lai nopratināmais zaudētu orientāciju, viņu ar pakausi trieca pret betona sienu. Huseins atcerējās – pēc tādiem sitieniem viņš uz brīdi zaudēja redzi un krita. Pēc tam procedūru atkārtoja. Pie tam CIP psihologs apgalvoja, ka tādu darbību mērķis ir vienkārši apmulsināt, - ja arestantam sagādā sāpes, darbinieks "kaut ko dara nepareizi".

Тюрьма в Гуантанамо. Блок Лагерь 6
AP Photo/Alex Brandon
Cietums Guantanamo. Bloks "6.nometne"

Aizdomās turamos varēja iesēdināt lielos un mazos krātiņos. Lielajā viņi sēž uz taburetes, nevarēdami piecelties. Mazajā – gulēja sarāvušies. Reizēm tajos ielaida kukaiņus. Pakustēties un ieņemt daudzmaz ērtu pozu neizdevās. Huseins stāstīja, ka stundām ilgi sēdējis krātiņos un gandrīz nepārtraukti kliedzis no sāpēm un krampjiem muskuļos.

CIP skaidroja: lai ieslodzītais "pievērstos notiekošajam, nevis sava ideoloģijai", viņam neļāva gulēt. Horizontālā stāvokli sasēja tā, lai aiz sāpēm nebūtu iespējams iemigt. Huseins mocījās divas, pat trīs nedēļas no vietas. "Šķita, tas ilgst veselu mūžību, - viņš teica. – Reizēm tomēr iemigu, un tad sargs aplēja mani ar ūdeni."

Mēģinājums kaulus nelauž

"Nometnes Nr.7" likvidācija vēl nenozīmē, ka Guantanamo tiek slēgta. To solīja jau Baraks Obama, taču viņa plāniem pretojās Kongress, kurā republikāņi bija vairākumā.

Desmit gadus vēlāk Donalds Tramps parakstīja rīkojumu, saskaņā ar kuru valdība atteicās likvidēt cietumu. Tagad Obamas idejas atgriezusies Baidena administrācija – tūlīt pēc viņa stāšanās amatā Baltais nams paziņoja, ka Guantanamo darbība tiks revidēta un iestādi slēgs tuvākajos četros gados.

Тюрьма в Гуантанамо
AP Photo/Alex Brandon
Cietums Guantanamo.

Pārbaudēs piedalīsies vairāki resori, arī Tieslietu ministrija un Aizsardzības ministrija, ziņoja Baltā nama preses sekretāre Džena Psaki. Viņa pastāstīja miglaini: "Mūsu tālāko soļu apspriešanā jāpiedalās virknei darbinieku no dažādām organizācijām."

Pagaidām Baidena komanda nav sniegusi nekādu konkrētu informāciju. Arestantus varētu repatriēt vai sameklēt viņiem cietumus citās valstīs. Pārrunas šajā jautājumā reiz organizēja Valsts departamenta speciālais pārstāvis Guantanamo lietās – tādu amatu ieviesa Obama. Tramps to likvidēja, bet Baidens, domājams, atjaunos, uzskata informēti avoti. Vienlaikus iespējams, ka Pentagons pārskatīs ieslodzīto lietas, lai noskaidrotu, vai viņi rada reālus draudus.

Pie tam Obamas laiku problēma nekur nav pazudusi, un Baidenam, domājams, tāpat Kongress stāsies pretī. Kad jaunais aizsardzības ministrs Loids Ostins paziņoja, ka administrācija centīsies panākt cietuma slēgšanu, Pārstāvju palātā ar protestu nāca klajā republikāņi – kara veterāni.

"Ja mēs atbrīvosim Guantanamo, viņi kļūs par varoņiem, zvaigznēm islāmistu-ekstrēmistu pasaulē. Amerikai tas radīs vēl lielākus draudus," uzskata Afganistānas veterāns, kongresmenis Maiks Volcs.

Neskatoties uz tiesībsargu pūlēm un Baidena iniciatīvu, pretinieku argumenti var gūt virsroku. Deviņiem arestantiem Guantanamo jau izvirzītas apsūdzības vai pat pasludināts spriedums. Viens no pazīstamākajiem ir Halids Šeihs Mahameds. Militārā komisija lēma, ka viņš ir vainīgs 11. septembra teroraktu organizācijā, kas aiznesa triju tūkstošu amerikāņu dzīvības. Vēl 20 ieslodzītos uzskata par pārāk bīstamiem, lai izlaistu. Baidenam un viņa komandai nāksies pārliecināt amerikāņus, kuri tik drīz vis neaizmirsīs 2001. gada traģiskos notikumus. Vai jaunajam prezidentam izdosies noskaņot sabiedrību sev par labu? Tas vēl nav zināms.

47
Tagi:
cietums, ASV
Pēc temata
Slepenais cietums Mariupoles lidostā: tirgošanās ar ieslodzītajiem
Nenotveramais Džo: Lietuva nevar sameklēt prasītāju lietā par CIP cietumu

Pierādi, ka esi latvietis: cīņas par valsts valodu negaidīti rezultāti

0
(atjaunots 17:45 20.04.2021)
Latvieši ir spiesti iet uz arhīviem un maksāt par izziņām, lai apliecinātu, ka viņi mācījušies latviešu valodā.

RĪGA, 20. aрrīlis - Sputnik. Latviešu sūdzības par taksometru vadītājiem, kuri slikti prot valsts valodu, ir nospēlēja ļaunu joku ar pašiem latviešiem. Tagad taksometru vadītājiem ir jāapliecina latviešu valodas zināšanas, par ko reizēm jāmaksā. Situācija diez vai mainīsies tuvākajos trijos gados, ziņo TV3 raidījums Bez Tabu.

Jaunā prasība — pierādīt latviešu valodas prasmes — tika ieviesta pagājušajā vasarā, jo taksometru klienti sūdzējās, ka daudzi autovadītāji pienācīgā līmenī neprot valsts valodu un ar tiem ir grūti komunicēt. Bija gadījumi, kad ziņoja par to, ka vadītājs pat nevar sasveicināties latviešu valodā. Tagad licences saņemšanai taksistiem jābūt latviešu valodas B1 līmenim.

Licence jāatjauno ik pēc trim gadiem, Autotransporta direkcija pārbauda, vai vadītājam nav soda punktu un vai viņam ir vismaz trīs gadu braukšanas stāžs. Šogad taksisti saskārās ar jaunām prasībām, no kurām cieš arī latvieši.

Daiga, taksometra vadītāja no Ventspils, pastāstīja televīzijas raidījumam, ka viņai ir dokumenti par izglītību, taču tie nav pārliecinājuši Autotransporta direkciju par ventspilnieces valodas prasmēm. Lai gan latviešu valoda viņai ir dzimtā. 1981. gadā viņa absolvējusi Ventspils skolas 8. klasi, taču dokumentos nav nekāda apliecinājuma tam, ka mācības notika valsts valodā.

"Tagad mēs, latvieši, ejam pa arhīviem, maksājam naudu. Piemēram, Ventspilī šāds pakalpojums maksā 15 eiro. Lai izņemtu no arhīva, ka tu esi mācījies latviešu skolā, latviešu valodā. Tas nozīmē, ka mēs maksājam naudu par to, ka mēs esam latvieši un ka mēs mākam runāt latviski," stāsta Dagnija.

Autotransporta direkcijas pārstāve Zane Plone, komentējot situāciju, atzīmēja, ka šī procedūra nebūšot jāatkārto pēc trim gadiem.

"Šobrīd Taksometru vadītāju reģistrā mums ir reģistrēti vairāk nekā 8000 autovadītāju. Un līdz šim esam izslēguši 22 par latviešu valodas nezināšanu, bet sūdzību ir bijis krietni vairāk. Labā ziņa ir tāda, ka šoferi atradīs šo izziņu un iesniegs to mums. Un tad vēl pēc trim gadiem šādu problēmu vairs nebūs autovadītājiem," stāsta Plone.

0
Tagi:
latviešu valoda, krievu valoda
Pēc temata
"Divvalodības terors": dzejniece piesaka karu firmām, kas pieprasa krievu valodas prasmes
"Nacionālisms aprij apgaismību": grozījumi Augstskolu likumā
Krievu valoda "iegāž": Wargaming IT speciālisti nevēlas mācīties latviešu valodu
Kāpēc visus krievus Latvijā tur aizdomās? Viņi runā krieviski un skatās Krievijas TV!