NATO "mirušās smadzenes" cenšas reanimēt uz Krievijas un Ķīnas rēķina

87
(atjaunots 12:41 20.12.2020)
Vai var atdzīvināt līķi? Un ko tad darīt ar šo zombiju – uzrīdīt labi pazīstamam ienaidnieku vai jauniem pretiniekiem? Tas šobrīd satrauc atlantistus viņu debatēs par NATO.

Atbildi Emanuela Makrona pērnajiem izteikumiem par NATO smadzeņu nāvi sniedza decembra sākumā publicētais ziņojums "NATO-2030: vienotība jaunās ēras labad", kurā atzīta nepieciešamība atjaunināt Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko koncepciju. "Prātnieku" analītiskā grupa (pārsvarā to veido Eiropas lielvalstu bijušie ārlietu un aizsardzības ministri) ar vācieti Tomasu de Mezjēru un amerikāni Vesu Mičelu priekšgalā ir sagatavojusi ziņojumu, kurā ir daudz rekomendāciju par to, kādai jākļūst aliansei un kas jāieraksta tās stratēģiskajos dokumentos, raksta Pjotrs Akopovs RIA Novosti vietnē.

Vecā koncepcija nedarbojās – tā pieņemta pirms desmit gadiem, un tajā Krieviju dēvēja par partneri, bet par Ķīnu nebija teikts ne vārda. Pašlaik Maskava un Pekina rada galveo apdraudējumu rietumu pasaules kārtības modelim. Par to jau sen runā ASV un Lielbritānijā, proti anglosakšu izveidotājai militārajai aliansei jāiet kopsolī ar laiku.

Pēc ilgiem strīdiem (piemēram, starp francūzi Jiberu Vedrinu un polieti Annu Fotigu) "prātnieki" saskaņoja formulējumus. Krievija ir alianses galvenais militārais drauds vismaz tuvākiem desmit gadiem, bet Ķīna ir potenciālais pretinieks. Kā precizēja alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Ķīna nav NATO pretinieks, taču tā "neatbalsta Rietumu vērtību sistēmu, vērš spiedienu pret citām valstīm un arvien biežāk ar mums konkurē".

Krievijas lomu ir daudzmaz saprotama (lai gan franči un itāļi formulā "apvaldīšana un dialogs" pievēršas dialogam, bet angļi un poļi – apvaldīšanai), ar Ķīnu ir daudz sarežģītāk. Jā, Vess Mičels var atgādināt, ka "aliansei būs jāpielāgojas lielvalstu vērienīgas sāncensības laikmetam, kuru starpā ir ne tikai Krievija, bet arī Ķīna." Tomēr Eiropa nav gatava izrādīt atlantisku solidaritāti arī Ķīnas frontē. Tai pietiek ar Krievijas fronti, kurā daudzi eiropieši atbalsta pamieru un pārmaiņas uz labo pusi. Vai viņiem tam spēka pietiks?

Tas pats Jibers Vedrins, izvērtējot ziņojuma autoru secinājumus, saka, ka "Krievija neizskatās pēc valsts, kura vēlas iebrukt Eiropā, un mēs atgādinām par nepieciešamību atgriezties pie diskusijas ar to". Turklāt bijušais Francijas ārlietu ministrs ir pārliecināts, ka "franču idejas ir Ziemeļatlantijas alianses izolācijā", tostarp arī attiecībā uz Eiropas stratēģisko autonomiju:

"Eiropiešiem izveidojās savdabīga šizofrēnija, ko vajadzētu atstāt pagātnē. Jēdziens "suverenitāte" var izraisīt skepsi, bet tajā nav nekā provokatīva."

Ja nav pietrūkst gribasspēka būt patstāvīgiem, agri vai vēlu Eiropa būs spiesta nostāties ASV pusē to globālajā konfrontācijā ar Ķīnu? Nē, tomēr nevajadzētu pārvērtēt Eiropas atkarību no ASV – jā, atlantisti var izmantot gan Eiropas iekšējās domstarpības attiecībās ar Krieviju, gan atsevišķu eiropiešu ekspansionisko apetīti attiecībā uz krievu pasauli (Ukraina), gan Krievijas un Eiropas objektīvās pretrunas buferzonā. Taču pat Krievijas virzienā eiropieši lavierē, pretojas un meklē apejas ceļus attiecību izveidei ar Maskavu. Ir neiespējami viņiem iegalvot, ka vajadzīga konfrontācija ar Ķīnu, - tā būtu Eiropas pašnāvība, gan ekonomiska, gan ģeopolitiska.

Tāpēc, lai gan visi saprot, ka amerikāņu un ķīniešu konfrontācija augs, Vašingtona nav spējīga piespiest savus sabiedrotos Eiropā pievienoties stingrajam kursam attiecībās ar Pekinu. Arī militārā bloka ietvaros, kā teica de Mezjērs, "mēs negribam, lai NATO kļūtu ne tikai par transatlantisku, bet arī par Klusā okeāna aliansi. Tas jau ir par daudz. Turklāt vācietis atzīst: "NATO jāsaprot, ka Ķīna tagad ir lielvalsts ar globālām pretenzijām uz līderpozīcijām, un NATO teritorija var tikt apdraudēta, piemēram, starpkontinentālo ieroču dēļ." Taču tie ir tukši vārdi, kas Eiropai nekādus pienākumus neuzliek. To ļoti labi saprot stratēģiski domājošie amerikāņu analītiķi, kas iesaka nepiespiest Eiropu uzstāties pret ķīniešiem, bet citādi izmantot to amerikāņu un ķīniešu konfrontācijā.

Šajā ziņā ļoti iespaidīgi izskatās pētnieciskā centra "Aizsardzības prioritātes" vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Gila Bārndolāra "prātnieku" grupai veltītais raksts "Jaunais NATO mērķis: alianses atdzimšana cīņai ar Ķīnu?", ko šonedēļ publicēja The National Interest. Tur visai skaidri ir teikts:

"NATO locekļiem jāpretojas jebkuram mēģinājumam būtiski pārorientēt aliansi uz konfrontāciju ar Ķīnu. Lai skatītos uz austrumiem no Suecas kanāla, NATO nepietiks ne militāro instrumentu, ne sabiedrības gribas, ne stratēģiskās nepieciešamības. <...>

Eiropiešiem nav gribas pretoties Ķīnai. Tādi līderi, kā Stoltenbergs var atkārtot, ka Ķīna "neatbalsta mūsu vērtības", bet, izņemot šo šablonu retoriku, nekas neliecina, ka NATO dalībvalstis Eiropā priecājas par sadursmes perspektīvu ar Pekinu. <... >

NATO vajadzētu nevis mēģināt iesaistīt Eiropu sacīkstēs ar Ķīnu, kam tai nav nedz līdzekļu, nedz motivācijas, bet gan pievērsties Eiropas drošības draudiem. Tas nāktu par labu alianses dalībvalstīm, arī ASV.

Šo izaicināmu sarakstā pirmo vietu ieņem Krievija. <... >

NATO vajadzētu nevis kļūt par Amerikas vienaldzīgo palīgu Āzijā, bet gan veicināt Ķīnas savaldīšanu, pievēršoties Krievijai. Ja Krievija turpinās tuvoties Ķīnai, un tās kļūs par pilnvērtīgiem sabiedrotajiem, ASV diez vai pietiks resursu konkurēt ar abām."

Jā, tā ir godīgā ģeopolitika: Eiropai ir jānodarbojas ar Krieviju, lai dotu Amerikai iespēju nodarboties ar Ķīnu. Tādēļ eiropiešiem ir jāuzņemas lielāka atbildība un izdevumi – skaidrs, ka ASV vadībā. Citādi Amerika nevarēs tikt galā. No Eiropas tik un tā nebūs nekāda labuma Klusā okeāna frontē, bet Savienoto Valstu nepietiks divām frontēm. Ja eiropieši spītēsies, viņiem jādod mājiens ar asti, ka ASV vispār var aiziet no Eiropas, atstājot to vienatnē ar Krieviju:

"Jaunā ASV armijas konceptuālā struktūra vērienīgajam kaujas darbībām un vairāku domēnu operācijām paredz, ka Amerika nevarēs viegli papildināt karaspēku militāro darbību laikā, ja izvērsīsies patiesā militārā konfrontācija ar līdzvērtīgu vai gandrīz līdzvērtīgu pretinieku.

Paliek divi varianti: vai nu ievērojams amerikāņu spēku pieaugums Eiropā, vai ES valstis uzņemsies Krievijas karaspēka savaldīšanas sloga lielāko daļu. Pirmais ir ļoti maz ticams, bet otrs būtiski palielinātu Amerikas spēju sacensties ar Ķīnu. Viens pazīstams amerikāņu senators skaļi paziņoja: ja būs jāizvēlas, ASV atteiksies no savām Eiropas drošības saistībām par labu sacīkstēm Āzijā.

Vienā ziņā analītiskajai grupai ir taisnība: NATO dalībvalstīm ir jāapliecina uzticība kolektīvās drošības principam un jāatjauno stingra spēka potenciāls. Taču aliansei nevajag iziet ārpus savu kaimiņu robežām. Pievēršot uzmanību Eiropai, NATO vislabāk kalpos saviem sabiedrotajiem un globālajai drošībai."

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Šī koncepcija ir labāk pārdomāta, nekā mēģinājums iesaistīt eiropiešus spēlēs pret Ķīnu. Tomēr tai ir divas vājās vietas. Eiropiešiem tik un tā tiek piedāvāts piedalīties Ķīnas savaldīšanā - tikai Krievijas posmā. Taču, ņemot vērā "Krievijas un Ķīnas satuvināšanos" un to, ka tās var kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrotajiem (par to stāsta Bārndolārs), Pekina uzskatīs, ka Krievijai nedraudzīgā politika vērsta arī  pret Ķīnu – ar visām no tā izrietošām sekām. Proti, neizdosies saglabāt Eiropas un Ķīnas kooperāciju, un tā pārsvarā ir vajadzīga Eiropai, kam jau atņemta plaša sadarbība ar Krieviju.

Tā ir vēl viena "divu frontu" koncepcijas problēma: kā pierunāt Eiropu patstāvīgi īstenot Krievijas savaldīšanu ar NATO starpniecību, turklāt par Eiropas naudu? Kamēr ASV gan komandē, gan maksā, Eiropa ir spiesta paciest savu atkarīgo ģeopolitisko stāvokli un ierobežot attiecības ar Krieviju. Bet kāpēc tas viņiem būtu jādara pašiem par savu naudu un labprātīgi? Labs jautājums.  Taču neviens negalvo, ka būs viegli strādāt ar mirušām smadzenēm.

87
Tagi:
Krievija, Ķīna, NATO
Pēc temata
Vecs zirgs vagu nemaitā. Pentagons tomēr mācās no savām kļūdām
NATO ģenerālsekretārs nožēlo ASV sankcijas pret Turciju
"Nepatīkams pārsteigums NATO": Krievija izmēģinājusi jaunu pašgājējlielgabalu
"Mainīt Turcijas uzvedību". Par ko Rietumi soda Erdoganu
Situācija Luganskā, foto no arhīva

Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO

4
(atjaunots 23:58 10.04.2021)
Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tas ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielu ģeopolitisko robežu pārdali.

Kara gaidu, proti, "Krievijas uzbrukuma" kurināšana Donbasā nav galvenā Kijevas provokācija. Daudz bīstamāks ir tas, ko otrdien teica Vladimirs Zeļenskis:

"Mēs tiecamies reformēt mūsu armiju un aizsardzības sektoru, bet ar vienām reformām nevar apturēt Krieviju. NATO ir vienīgais ceļš kara beigām Donbasā. NATO dalības rīcības plāns (DRP) kļūs par īstu signālu Krievijai."

To Ukrainas prezidents teica NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam, to viņš arī atkārtoja tajā pašā dienā sarunā ar Lielbritānijas un Kanādas premjeriem. Zeļenskis vēlas, lai DRP tiktu ierakstīti konkrēti integrācijas soļi un iestāšanās termiņi NATO, turklāt visai saspiesti. Viņa premjerministrs nesen teica, ka Ukraina var pievienoties aliansei (arī ES) piecu vai sešu gadu laikā. Alianses valstu publiska reakcija uz Zeļenska vārdiem bija prognozējama - Vašingtonā izskanēja vispārēji vārdi par to, ka viņi ir "par", bet lēmums jāpieņem visām NATO valstīm (tas ir "nē"), bet Berlīnē paziņoja: lai gan "Ukrainai ir tiesības brīvi izvēlēties savas politiskās vajadzības, bet turpmākie soļi pretī dalībai patlaban nav paredzēti".

Vai tad Zeļenskis tiešām tic, ka Ukrainu pieņems Ziemeļatlantijas aliansē? Jā, un tas ir spriedums Ukrainas eksistencei.

Jo Ukraina nevar būt NATO dalībvalsts. Jā, Ukrainas valsts, kas pēc PSRS sabrukuma izveidojās Krievijas vēsturiskajā teritorijā, vienkārši nevar būt Ziemeļatlantijas alianses daļa, ko radījuši anglosakši pēc Otrā pasaules kara konfrontācijai ar PSRS. Ukraiņu elite var to gribēt, daļa cilvēku (pat liela daļa) var tādu soli atbalstīt, bet tas nav iespējams un tā nebūs. Kāpēc? Jo NATO mērķis pēc būtības ir Krievijas apturēšana (vienalga, kādā veidā tā pastāv), bet Ukraina ir vēsturiskā Krievijas daļa.

Taču Ukrainu cenšas pārveidot par antiKrieviju, kāpēc tad tā nevarētu būt Krievijas pretinieku barā?

Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tā ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielāko ģeopolitisko robežu pārdali, atstumt Krieviju uz austrumiem. Krievijai gan Ukrainas orientācija ir neapspriežams jautājums: valsts vienkārši nevar pieļaut tās zudumu – tā ir Krievijas valstiskuma sākotne un pamats. Pagaidu sadalījums divās valstīs (tā jau bijis vēsturē) ir pārvarams, bet atlantizācija, proti, Ukrainas iekļaušana svešā ģeopolitiskajā telpā, turklāt ne tikai eiropeiskajā (tas ir, Krievijai reizēm naidīga, reizēm vienkārši nedraudzīga), bet atlantiskajā (naidīga pēc savas būtības), Krievijai ir absolūti nepieņemama. Un krievu civilizācijai, kurā neapšaubāmi ietilpst arī mazkrievi, pat tie, ko patlaban Ukrainā uztver ukraiņu tautas formā.

Tātad jautājums par Ukrainas ģeopolitisko piederību pieder pie Krievijas un Rietumu attiecību jomas, turklāt Krievijai tas ir neapstrīdams, bet Rietumu nostāja nav tik principiāla. Ne vārdos, - patiesībā.

Vai Rietumi ir gatavi reālai cīņai ar Krieviju par Ukrainu? Nē, viņiem uz kārts liktas citas vērtības. Turklāt tas attiecas uz abām Rietumu daļām – gan anglosakšiem, gan eiropiešiem (proti, vāciešiem). Protams, gribētos ne tikai atdalīt Ukrainu no Krievijas uz visiem laikiem, bet arī pārvilināt Ukrainu savā nometnē, padarīt to par savas vēsturiskās telpas elementu, iekļaut savā ģeopolitiskā projekta robežās. Taču šim nolūkam Rietumiem nāksies ne tikai uzvarēt Krieviju (kas, starp citu, nav iespējams — taču tā jau ir atsevišķa raksta tēma), — būs jāizdara tālejoša vēsturiska izvēle.

Rietumiem būs jāizdara stratēģiska likme uz naidīgām attiecībām ar Krieviju, proti, uz to, ka sagrābjot Ukrainu, tie pārvērtīs Krieviju par atklāti naidīgu valsti. Ne tādu, kā to tagad tēlo informācijas karos, bet par reāli naidīgu. Krievi nekad nesamierināsies ar "krievu pilsētu mātes" zaudēšanu, tātad visa Rietumu it īpaši Eiropas turpmākā dzīve un ģeopolitiskās plānošanas stratēģija kopumā būs pakļauta šim vienkāršajam faktam. "Krievi vienmēr nāk pēc savas naudas. Un, kad viņi atnāks, neceriet uz jūsu parakstītājiem jezuītiskiem līgumiem, kas it kā jūs attaisno," Oto fon Bismarks to nekad nav teicis (tāpat kā frāzi "Krievijas varenību var sagraut, tikai atdalot Ukrainu"), toties kanclers ir uzrakstījis ļoti skaidri:

"Pat veiksmīgākais kara iznākums nekad nenovedīs pie Krievijas sabrukuma, kas turas uz miljoniem krievu grieķu konfesijas ticīgo. Viņi, pat starptautisko līgumu dēļ sadalīti, tikpat ātri atkal apvienosies gluži kā dzīvsudraba pilieni. Šī nesagraujama krievu nācijas valsts ir stipra ar savu klimatu, saviem mērogiem un savu pieticību, kā arī tāpēc, ka apzinās nepieciešamību pastāvīgi aizsargāt savas robežas. Šī valsts pat pēc pilnīgas sakāves būs mūsu pašu radīts, pretinieks kas atmaksāt."

Kurš Rietumos grib paspēlēties ar krievu revanšu? Kurš Rietumos tic reālai Ukrainas nolaupīšanai, tās atlantizācijai? Tikai pavisam naivi cilvēki, kuri nezina vēsturi, tie, kam nospļauties par Eiropu, tie, kas apzināti vēlas sarīdīt krievus un eiropiešus. Vai ir tādi atlantiskajā elitē? Protams, bet pat mūsdienu elites pamatmasa (ieskaitot stratēģiski domājošos analītiķus) saprot, cik bīstama avantūra ir Ukrainas atlantizācijas ideja. Bīstama pašai Eiropai jebkurā tās veidā — gan Eiropas Savienības, gan patstāvīgo valstu formātā.

Kopumā – pagaidām – veiksmīga vienotas Eiropas izbūve, protams, zināmā mērā ietekmējusi Eiropas elites realitātes sajūtu. Uzticīgie atlantisti patiešām noticējuši, ka viss atkarīgs vienīgi no vienoto Rietumu gribas un spēka, un var aizmirst vēsturiskās mācības un neņemt vērā kaimiņu civilizācijas. Pat atklājot atlantiskā (anglosakšu) globalizācijas projekta krīzi, otra Eiropas elites daļa tic spējām saglabāt kontroli pār eirointegrāciju - nošķirot to no anglosakšiem un izveidojot pašpietiekamu Eiropas cietoksni.

Bet pat tāda patstāvīga vienotā Eiropa (ja tā kādā brīnumainā veidā pārspēs centrbēdzes tendences un pilnībā pakļaus savai gribai nacionālās valstis) nevar atļauties atteikties no attiecībām ar savu galveno kaimiņu, Krieviju, kur nu vēl naidīgas attiecības ar to. Dzīties pakaļ Ukrainai, lai zaudētu vienotu Eiropu? Līdz tādam žilbinošas alkatības līmenim eiropieši tomēr nav tikuši.

Krima
© Sputnik / Константин Михальчевский

Kas tad viņiem atliek? Cerība uz to, ka Krievija ar laiku kļūs vājāka, tajā sāksies jukas, un tad tai noteikti nebūs spēka ķerties klāt Ukrainas jautājumam. Tad patiešām varētu paņemt "nezaļežnuju" savā militāri politiskajā paspārnē. Tikai šī cerība ar katru gadu kļūst vājāka. Piedevām Eiropas un Krievijas attīstības tendences, tāpat kā globālā situācija padara tādus aprēķinus arvien spocīgākus.

Tāpēc nekādu reālu plānu iekļaut Ukrainu NATO eiropiešiem, protams, nav, tāpat kā nav vēlmes kaitināt Krieviju pat ar runām par tādu tēmu. Taču tos, kuri ir gatavi paķircināt krievus ar spriedelējumiem par Ukrainas iekļaušanu Ziemeļatlantijas aliansē, pašiem eiropiešiem būtu uzskata par reāliem un ļoti bīstamiem provokatoriem.

4
Tagi:
ASV, Vladimirs Zeļenskis, NATO, Krievija, Ukraina
Pēc temata
Apdomājieties! Krievija uzstājīgi iesaka NATO un Ukrainai neplānot karu
"Tā ir mūsu atbilde Krievijai": par ko NATO pārvērš Ukrainas armiju
Ukraina iestājas NATO? Vai ukraiņi kļūs par placdarmu iebrukumam Krievijā
Latvija sveic Ukrainu ar integrāciju, eksperti uzskata, ka tā neredzēs NATO 20 gadus
Poseidon

Krievijas "Pastardienas torpēdu" nesējs iziet Klusajā okeānā

24
(atjaunots 16:42 10.04.2021)
NATO valstu mēģinājumi sarunāties ar Krievijas Federāciju no spēka pozīcijas, pats par sevi saprotams, saskaras ar stingru pretestību.

ASV armijas provokatīvā klātbūtne pe Krievijas rietumu robežām "atbalsojas" pie Savienoto Valstu rietumu – Klusā okeāna robežam. Par to "partneriem atgādina" eksperimentālā zemūdene "Belkgorod" un kodoltermiskais "Poseidon", konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

5. aprīlī informācijas avots militārās rūpniecības kompleksā pastāstīja, ka jūras bezpilota aparātu "Poseidon" nesējs – eksperimentālā atomzemūdene "Belgorod" jau "dūmo", tas ir, palaists tās reaktors. Līdz septembrim tā noslēgs izmēģinājumus un sāks darbu okeānā. Norit izmēģinājumi piestātnē, proti, tiek pārbaudīta kuģa būve, iekārtu montāža un regulējums, galvenā energoiekārta ar slodzi, dzīvības saglabāšanas un drošības sistēmas.

"Poseidon" nesēja pastāvīgā dislokācijas vieta būs viena no bāzēm Klusajā okeānā, pie tam eksperimentālā zemūdene varēs atrisināt uzdevumus jebkurā Pasaules okeāna punktā. Saskaņā ar pašreizējo valsts bruņojuma programmu Krievija uzbūvēs trīs šāda veida zemūdenes.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins par darbu pie sistēmas "Poseidon" pirmo reizi pastāstīja 2018. gadā ("Belgorod" tika nolaista ūdenī 2019. gada 23. aprīlī) un pievērsa uzmanību tās plašajam mērķu spektram – pretinieka aviācijas bāzes grupējumi, krasta nocietinājumi un infrastruktūra. Tolaik ASV amatpersonas atklāti noniecināja jauno ieroci, to uzskatīja par "tehniski sadomātu un neticamu". Tagad Valsts departaments pauž īpašas bažas par starpkontinentālās kodoltorpēdas 2M39 parādīšanos. "Partnerus" satrauc augošā Krievijas Jūras kara flote, kuras sastāvā (saskaņā ar Business Insider informāciju) tā ir aptuveni 360 kuģi, ieskaitot 59 zemūdenes (12 zemūdens kreiseri – ar ballistiskajām raķetēm).

Unikālas īpašības

Daudzfunkcionālā kodolzemūdene "Belgorod" ir 3. paaudzes projekta "Antey" eksperimentāla "reinkarnācija", īpaši pielāgota sistēmas "Poseidon" vajadzībām (agrāk "Antey" saņēma pretkuģu raķetes "Granit").

© Photo Министерство обороны РФ

"Poseidon" ir ļoti nopietns savaldīšanas instruments. Stratēģiskais starpkontinentālais dziļūdes aparāts ar atomenerģētisko iekārtu, spēj pārvietoties 1000 metru dziļumā līdz 10 tūkstošu kilometru attālumā, ātrums – 100 mezgli (vairāk nekā 185 km/h). Izmēģinājumi apstiprināja "neticamās" īpašības un darbības rādiusu. Autonomais "Poseidon" spēj pārvietoties visām domājamā pretinieka esošajām un perspektīvajām zemūdenēm, torpēdām un raķetēm nepieejamā dziļumā un ātrumā. Nav viegli sameklēt tādu "torpēdu" okeānā. Nelielā ātrumā tā pārvietojas gandrīz bez trokšņa (un pat hidroakustiskā kontakta apstākļos pretiniekam nav līdzekļu, ar ko "tikt klāt" bezpilota aparātām). Autonomā vadības sistēma ļauj reģistrēt un pārvarēt pretzemūdeņu robežas, citas aizsardzības sistēmas, garantē neievainojamību, precizitāti, neticamu trieciena efektu. Aparāts ir 24 metrus garš un aptuveni 1,6 m diametrā. To var aprīkot ar parasto vai megatonnas šāviņu. Tāds ierocis ir vienīgi Krievijai, un nevienai pasaules valstij nav aizsardzības no "Poseidon".

 Burevestnik
© Photo Министерство обороны РФ

Iepriekš kolektīvie Rietumi ar ASV priekšgalā mēģināja "nivelēt" Krievijas stratēģisko kodolspēku potenciālu ar NATO paplašināšanos uz austrumiem un globālās PRA sistēmas izveidi Austrumeiropā ar iespēju vēlāk izvietot uzbrukuma "Tomahawk"un citas vidēja darbības rādiusa raķetes netālu no Krievijas robežām (ar mērķi saīsināt lidojuma laiku). Starpkontinentālā sistēma "Poseidon" dāvā "partneriem" iespēju atgriezties daudzpolārās pasaules skarbajā realitātē, kur sods agresoram ir nenovēršams. Nav nekāds brīnums, ka "Pastardienas torpēda" satraukusi ASV stratēģisko vadību (STRATCOM) jau agrīnā izmēģinājumu stadijā, 2019. gada februārī. Debatēs Kongresā STRATCOM vadītājs Džons Haitens atzīmēja, ka "Poseidon" – principiāli jauna bruņojuma sistēma – neiekļaujas līguma NEW START ierobežojumos, un analogi ASV netiek izstrādāti. "Belgorod" ir pirmatklājēja. Starpkontinentālo bezpilota aparātu nesēju līniju atklās atomzemūdene "Habarovsk". Tās pamata īpašības ir aizslepenotas. Atklātos avotos pieejamie dati liecina, ka zemūdenei ir principiāli jauna atomenerģētiskā iekārta, tā var uzņemt līdz sešas bezpilota "Pastardienas torpēdas". Tonnāža – apmēram 10 tūkst. t., ātrums zem ūdens – līdz 32 mezgli, ieniršanas dziļums – 500 metri, autonoms darbs – 120 diennaktis, ekipāža – vismaz 100 cilvēki. Zemūdenes [korpuss atgādina jauno stratēģisko raķešnesēju "Borey".

Te jāpatur prārā, ka bezpilota aparāts spēj sasniegt ASV krasta līniju no jebkuras vietas ziemeļu puslodē, taču tiks izmantots vienīgi gadījumā, ja pret Krieviju vērsta agresija.

Atgādināšu: nevis Krievija, bet gan Savienotās Valstis ar sadomātu ieganstu izstājās no Līguma par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidācijas līguma, 2020. gadā palielināja militāro budžetu līdz 750 miljardiem dolāru (summa salīdzināma ar visu pārējo pasaules valstu aizsardzības izdevumiem). Krievijas daudzfunkcionālā okeāna sistēma ir brīdinājums "partneriem", asimetriska atbilde uz Pentagona un NATO trieciena potenciāla bīstamo koncentrāciju Austrumeiropā.

24
Tagi:
militārā tehnika, Krievija
Pēc temata
Krievija garantē: agresoram atmaksās dzelmes SBR "Skif"
Valsts departaments bīstas, ka Krievijas "Poseidon" spēs radīt kodolcunami
Krievu ieroči: 2020. gada provizoriskie rezultāti
Krievijas atbilde uz agresīvu politiku – ziņas par "Poseidonu" nesēju