Amerikāņu eskadras mīnu kuģis USS McCampbell

"Skaists gājiens": Krievija izdomājusi, tikt galā ar NATO kuģiem Melnajā jūrā

108
(atjaunots 21:03 18.12.2020)
Identificēt mērķi, tā parametrus, noskaidrot kursu un nacionālo piederību – Krievijas AM izmēģina Melnajā jūrā automātisko jūras virsmas kontroles sistēmu "Strategija".

Tālo radiosakaru zinātniski pētnieciskā institūta (TRSZPI) izstrādātā iekārta dāvās Krievijai iespēju lielā mērā nodrošināt dienvidu robežas un nepieļaut valsts robežas pārkāpumus. "Strategija" saņem datus no visiem izsekošanas līdzekļiem, kas pieejami Melnās jūras flotei. Par sistēmu un tās iespējām portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Jūra – kā uz delnas

Lielākā daļa mūsdienīgo jūras virsmas kontroles sistēmu parasti ir kopējā tīklā saslēgtas radiolokācijas stacijas, kas skenē jūru lielā attālumā no krasta līnijas. Informācija par kuģu pārvietošanos tiek noraidīta centram, kur tiek pieņemti lēmumi. Piemēram, par pārkāpēja pārtveršanu.

"Arī "Strategija" pamatā ir radiolokācijas princips, - sarunā ar RIA Novosti paskaidroja žurnāla "Arsenal Otečestva" galvenais redaktors Viktors Murahovskis. – Tā reālā laika režīmā automātiski identificē visu kuģu koordinātas savā darbības zonā. Fiksē tā saucamās signatūras – tas ir kuģa individuālais portrets jūrā, kas ļauj noteikt tā tipu un piederību. Protams, ieraksta svarīgākos kustības parametrus: kursu, ātrumu. Cik zinu, līdzīga sistēma tiek izvērsta arī Arktikas zonā."

Eksperts pastāstīja, ka "Strategija" ir unikāla – tā ietver itin visu Melnajā jūrā strādājošo RLS – gan krasta, gan kuģu radiolokācijas staciju – iespējas. Attālu rajonu kontrolei pie tās var pieslēgt aizhorizonta RLS, kas skenē telpu vairāk nekā tūkstoš kilometru rādiusā. Jaunās tehnoloģijas galvenā īpatnība – augsts automatizācijas līmenis.

© Sputnik / Василий Батанов
Kopskata mobilā RLS ar radiolokācijas staciju pie krasta raķešu kompleksa "Utjos" Krievijas Melnās jūras flotes mācību laikā Krimā

"Šodien situāciju uz jūras virsmas pie mums kontrolē tā saucamā Flošu kontroles centra speciālisti, - stāsta Murahovskis. – Lielā mērā tā vēl ir padomju laika struktūra. Operatori apstrādā milzīgus datu apjomus, bieži vien – manuāli. Agrāk tāpat bija, piemēram, PGA sistēmā, kur bija speciāls postenis – planšetists. Viņi ar marķieriem atainoja uz ekrāniem ar caurspīdīgām kartēm visas izmaiņas gaisā. Tagad ar to nodarbojas datori. Tā nu arī jaunajā sistēmā lielāko daļu ikdienas darba uzņemsies automātika."

Izstrādātāji apliecina, ka "Strategija" varēs izmantot ne tikai radiolokāciju, bet arī satelītu un virszemes automātiskās informācijas sistēmas, kā arī flotes informācijas nodošanas iekšējos kanālus. Pie tam sistēma divpusējā režīmā sadarbosies ar tehniskajiem līdzekļiem un kompleksiem, no kā saņem datus. Acīmredzot, TRSZPI speciālistiem šajā jomā ir pietiekami plaša pieredze – viņi izstrādājuši arī raķešu uzbrukuma brīdinājuma sistēmas stacijas "Voronezh DM", aizhorizonta radarus "Podsolnuh", "Konteiner" un daudzas citas sistēmas, ko patlaban izmanto bruņotie spēki.

Ciemojas pārlieku bieži

Jautājums par situācijas kontroli Melnajā jūrā Krievijai ir visnotaļ aktuāls. Pēdējos gados NATO vimpeļi to apciemo regulāri. Septembra beigās Ģenerālštāba Galvenās operatīvās pārvaldes priekšnieks Sergejs Rudskojs vēstīja, ka 2020. gadā Ziemeļatlantija kara kuģi Melnajā jūrā uzturējušies par trešo daļu ilgāk nekā 2019. gadā. NATO lielākā aktivitāte bija vērojama jūlijā, kad notika mācības "Sea Breeze 2020". Tajās piedalījās aptuveni divi tūkstoši karavīru no ASV, Ukrainas, Bulgārijas, Gruzijas, Norvēģijas, Rumānijas, Spānijas un Turcijas, vairāk nekā 25 kuģi un aviācija.

© Sputnik / Игорь Маслов
Ukrainas armijas karavīri izspēlē darbības pret kuģu sagrābšanu Melnajā jūrā

"Līdz 40% šo kuģu ir liela darbības rādiusa precīzā bruņojuma nesēji, - precizēja Rudskojs. – Piemēram, Melnajā jūrā ne vienu vien reizi iegājis ASV JS eskadras kuģis Roosvelt, kas spēj nest līdz 90 spārnotās raķetes Tomahawk."

Patiesībā patlaban NATO Jūras spēkiem pastāvīgi manevrēt Melnajā jūrā neļauj vienīgi Montrē konvencija. Vienošanās definē Bosfora un Dardaneļu šauruma statusu, kā arī ierobežo šajā reģionā neietilpstošo valstu kara kuģu klātbūtni akvatorijā līdz trim nedēļām. Tāpat konvencija paredz, ka Melnajā jūrā vienlaikus var uzturēties ne vairāk kā 9 šādi kuģi ar kopējo tonnāžu līdz 30 tūkstošiem tonnu.

© Sputnik / Василий Батанов
Krievijas Melnās jūras flotes kuģi Uzvaras parādes ģenerālmēģinājumā Sevastopolē

Protams, ārvalstu spēkus visvairāk interesē Krima. Rietumvalstu kuģi ne vienu vien reizi tuvojušies pussalai, izlūkošanas lidmašīnas un bezpilota lidaparāti regulāri lido gar Krievijas gaisa telpas robežām. Alianse pūlas noskaidrot militāro objektu izvietojumu Krimā, saprast, kādās frekvencēs darbojas sakari, navigācija un radioelektroniskās cīņas sistēmas.

Priekšrocības reģionā

ASV un to sabiedrotie atklāti atzīst, ka viņus satrauc Krievijas militārās iespējas Melnajā jūrā.

Decembrī amerikāņu stratēģiskais pētījumu centrs RAND pat modelēja Melnās jūras flotes un NATO valstu JKS konfrontāciju reģionā – viņi radīja kaut ko galda spēlei līdzīgu. Noskaidrojās, ka šajā akvatorijā Krievija pārvarēs jebkuru koalīciju, pat ja ASV strādās kopā ar Bulgāriju, Rumāniju, Turciju, Ukrainu un Gruziju. Patiešām, Maskavai ir plašas iespējas atbildēt uz agresiju – reģionā izvērstos Jūras kara flotes spēkus regulāri papildina jauni kuģi un zemūdenes ar spēcīgiem trieciena kompleksiem.

© Sputnik / Виталий Аньков
Krasta raķešu komplekss "Bastion"

Pie tam pašā Krimas pussalā, ko mēdz dēvēt par "sauszemes aviācijas bāzes kuģi", dislocēts iespaidīgs armijas grupējums, kas izmanto mūsdienīgus PRA līdzekļus un pretkuģu raķešu kompleksus, kas spēj likvidēt mērķus lielā attālumā no krasta. Tie ir mobili un var ātri mainīt pozīciju, tāpēc tos ir grūti atrast un iznīcināt.

Amerikāņu analītiķi secināja, ka Krievija noturēs savā ziņā Melno jūru, pat nesākot bruņotu konfliktu ar NATO valstīm. Šiem nolūkiem Maskavai ir iespaidīgs neletālo līdzekļu arsenāls, kurā RAND eksperti iekļauj psiholoģiskos uzbrukumus, kiberoperācijas, informācijas triecienus un radioelektronisko cīņu.

108
Tagi:
Melnās jūras flote, NATO, ASV, Krievijas Aizsardzības ministrija, Krievijas Jūras kara flote
Situācija Luganskā, foto no arhīva

Kas un kāpēc provocē Krieviju ar runām par Ukrainas iekļaušanu NATO

3
(atjaunots 23:58 10.04.2021)
Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tas ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielu ģeopolitisko robežu pārdali.

Kara gaidu, proti, "Krievijas uzbrukuma" kurināšana Donbasā nav galvenā Kijevas provokācija. Daudz bīstamāks ir tas, ko otrdien teica Vladimirs Zeļenskis:

"Mēs tiecamies reformēt mūsu armiju un aizsardzības sektoru, bet ar vienām reformām nevar apturēt Krieviju. NATO ir vienīgais ceļš kara beigām Donbasā. NATO dalības rīcības plāns (DRP) kļūs par īstu signālu Krievijai."

To Ukrainas prezidents teica NATO ģenerālsekretāram Stoltenbergam, to viņš arī atkārtoja tajā pašā dienā sarunā ar Lielbritānijas un Kanādas premjeriem. Zeļenskis vēlas, lai DRP tiktu ierakstīti konkrēti integrācijas soļi un iestāšanās termiņi NATO, turklāt visai saspiesti. Viņa premjerministrs nesen teica, ka Ukraina var pievienoties aliansei (arī ES) piecu vai sešu gadu laikā. Alianses valstu publiska reakcija uz Zeļenska vārdiem bija prognozējama - Vašingtonā izskanēja vispārēji vārdi par to, ka viņi ir "par", bet lēmums jāpieņem visām NATO valstīm (tas ir "nē"), bet Berlīnē paziņoja: lai gan "Ukrainai ir tiesības brīvi izvēlēties savas politiskās vajadzības, bet turpmākie soļi pretī dalībai patlaban nav paredzēti".

Vai tad Zeļenskis tiešām tic, ka Ukrainu pieņems Ziemeļatlantijas aliansē? Jā, un tas ir spriedums Ukrainas eksistencei.

Jo Ukraina nevar būt NATO dalībvalsts. Jā, Ukrainas valsts, kas pēc PSRS sabrukuma izveidojās Krievijas vēsturiskajā teritorijā, vienkārši nevar būt Ziemeļatlantijas alianses daļa, ko radījuši anglosakši pēc Otrā pasaules kara konfrontācijai ar PSRS. Ukraiņu elite var to gribēt, daļa cilvēku (pat liela daļa) var tādu soli atbalstīt, bet tas nav iespējams un tā nebūs. Kāpēc? Jo NATO mērķis pēc būtības ir Krievijas apturēšana (vienalga, kādā veidā tā pastāv), bet Ukraina ir vēsturiskā Krievijas daļa.

Taču Ukrainu cenšas pārveidot par antiKrieviju, kāpēc tad tā nevarētu būt Krievijas pretinieku barā?

Pēc savas būtības Ukraina nav subjekts – tā ir objekts, par kuru notiek cīņa starp Krieviju un Rietumiem. Rietumi cenšas atņemt Krievijai tās teritorijas nozīmīgu daļu un sarīkot lielāko ģeopolitisko robežu pārdali, atstumt Krieviju uz austrumiem. Krievijai gan Ukrainas orientācija ir neapspriežams jautājums: valsts vienkārši nevar pieļaut tās zudumu – tā ir Krievijas valstiskuma sākotne un pamats. Pagaidu sadalījums divās valstīs (tā jau bijis vēsturē) ir pārvarams, bet atlantizācija, proti, Ukrainas iekļaušana svešā ģeopolitiskajā telpā, turklāt ne tikai eiropeiskajā (tas ir, Krievijai reizēm naidīga, reizēm vienkārši nedraudzīga), bet atlantiskajā (naidīga pēc savas būtības), Krievijai ir absolūti nepieņemama. Un krievu civilizācijai, kurā neapšaubāmi ietilpst arī mazkrievi, pat tie, ko patlaban Ukrainā uztver ukraiņu tautas formā.

Tātad jautājums par Ukrainas ģeopolitisko piederību pieder pie Krievijas un Rietumu attiecību jomas, turklāt Krievijai tas ir neapstrīdams, bet Rietumu nostāja nav tik principiāla. Ne vārdos, - patiesībā.

Vai Rietumi ir gatavi reālai cīņai ar Krieviju par Ukrainu? Nē, viņiem uz kārts liktas citas vērtības. Turklāt tas attiecas uz abām Rietumu daļām – gan anglosakšiem, gan eiropiešiem (proti, vāciešiem). Protams, gribētos ne tikai atdalīt Ukrainu no Krievijas uz visiem laikiem, bet arī pārvilināt Ukrainu savā nometnē, padarīt to par savas vēsturiskās telpas elementu, iekļaut savā ģeopolitiskā projekta robežās. Taču šim nolūkam Rietumiem nāksies ne tikai uzvarēt Krieviju (kas, starp citu, nav iespējams — taču tā jau ir atsevišķa raksta tēma), — būs jāizdara tālejoša vēsturiska izvēle.

Rietumiem būs jāizdara stratēģiska likme uz naidīgām attiecībām ar Krieviju, proti, uz to, ka sagrābjot Ukrainu, tie pārvērtīs Krieviju par atklāti naidīgu valsti. Ne tādu, kā to tagad tēlo informācijas karos, bet par reāli naidīgu. Krievi nekad nesamierināsies ar "krievu pilsētu mātes" zaudēšanu, tātad visa Rietumu it īpaši Eiropas turpmākā dzīve un ģeopolitiskās plānošanas stratēģija kopumā būs pakļauta šim vienkāršajam faktam. "Krievi vienmēr nāk pēc savas naudas. Un, kad viņi atnāks, neceriet uz jūsu parakstītājiem jezuītiskiem līgumiem, kas it kā jūs attaisno," Oto fon Bismarks to nekad nav teicis (tāpat kā frāzi "Krievijas varenību var sagraut, tikai atdalot Ukrainu"), toties kanclers ir uzrakstījis ļoti skaidri:

"Pat veiksmīgākais kara iznākums nekad nenovedīs pie Krievijas sabrukuma, kas turas uz miljoniem krievu grieķu konfesijas ticīgo. Viņi, pat starptautisko līgumu dēļ sadalīti, tikpat ātri atkal apvienosies gluži kā dzīvsudraba pilieni. Šī nesagraujama krievu nācijas valsts ir stipra ar savu klimatu, saviem mērogiem un savu pieticību, kā arī tāpēc, ka apzinās nepieciešamību pastāvīgi aizsargāt savas robežas. Šī valsts pat pēc pilnīgas sakāves būs mūsu pašu radīts, pretinieks kas atmaksāt."

Kurš Rietumos grib paspēlēties ar krievu revanšu? Kurš Rietumos tic reālai Ukrainas nolaupīšanai, tās atlantizācijai? Tikai pavisam naivi cilvēki, kuri nezina vēsturi, tie, kam nospļauties par Eiropu, tie, kas apzināti vēlas sarīdīt krievus un eiropiešus. Vai ir tādi atlantiskajā elitē? Protams, bet pat mūsdienu elites pamatmasa (ieskaitot stratēģiski domājošos analītiķus) saprot, cik bīstama avantūra ir Ukrainas atlantizācijas ideja. Bīstama pašai Eiropai jebkurā tās veidā — gan Eiropas Savienības, gan patstāvīgo valstu formātā.

Kopumā – pagaidām – veiksmīga vienotas Eiropas izbūve, protams, zināmā mērā ietekmējusi Eiropas elites realitātes sajūtu. Uzticīgie atlantisti patiešām noticējuši, ka viss atkarīgs vienīgi no vienoto Rietumu gribas un spēka, un var aizmirst vēsturiskās mācības un neņemt vērā kaimiņu civilizācijas. Pat atklājot atlantiskā (anglosakšu) globalizācijas projekta krīzi, otra Eiropas elites daļa tic spējām saglabāt kontroli pār eirointegrāciju - nošķirot to no anglosakšiem un izveidojot pašpietiekamu Eiropas cietoksni.

Bet pat tāda patstāvīga vienotā Eiropa (ja tā kādā brīnumainā veidā pārspēs centrbēdzes tendences un pilnībā pakļaus savai gribai nacionālās valstis) nevar atļauties atteikties no attiecībām ar savu galveno kaimiņu, Krieviju, kur nu vēl naidīgas attiecības ar to. Dzīties pakaļ Ukrainai, lai zaudētu vienotu Eiropu? Līdz tādam žilbinošas alkatības līmenim eiropieši tomēr nav tikuši.

Krima
© Sputnik / Константин Михальчевский

Kas tad viņiem atliek? Cerība uz to, ka Krievija ar laiku kļūs vājāka, tajā sāksies jukas, un tad tai noteikti nebūs spēka ķerties klāt Ukrainas jautājumam. Tad patiešām varētu paņemt "nezaļežnuju" savā militāri politiskajā paspārnē. Tikai šī cerība ar katru gadu kļūst vājāka. Piedevām Eiropas un Krievijas attīstības tendences, tāpat kā globālā situācija padara tādus aprēķinus arvien spocīgākus.

Tāpēc nekādu reālu plānu iekļaut Ukrainu NATO eiropiešiem, protams, nav, tāpat kā nav vēlmes kaitināt Krieviju pat ar runām par tādu tēmu. Taču tos, kuri ir gatavi paķircināt krievus ar spriedelējumiem par Ukrainas iekļaušanu Ziemeļatlantijas aliansē, pašiem eiropiešiem būtu uzskata par reāliem un ļoti bīstamiem provokatoriem.

3
Tagi:
ASV, Vladimirs Zeļenskis, NATO, Krievija, Ukraina
Pēc temata
Apdomājieties! Krievija uzstājīgi iesaka NATO un Ukrainai neplānot karu
"Tā ir mūsu atbilde Krievijai": par ko NATO pārvērš Ukrainas armiju
Ukraina iestājas NATO? Vai ukraiņi kļūs par placdarmu iebrukumam Krievijā
Latvija sveic Ukrainu ar integrāciju, eksperti uzskata, ka tā neredzēs NATO 20 gadus
Poseidon

Krievijas "Pastardienas torpēdu" nesējs iziet Klusajā okeānā

24
(atjaunots 16:42 10.04.2021)
NATO valstu mēģinājumi sarunāties ar Krievijas Federāciju no spēka pozīcijas, pats par sevi saprotams, saskaras ar stingru pretestību.

ASV armijas provokatīvā klātbūtne pe Krievijas rietumu robežām "atbalsojas" pie Savienoto Valstu rietumu – Klusā okeāna robežam. Par to "partneriem atgādina" eksperimentālā zemūdene "Belkgorod" un kodoltermiskais "Poseidon", konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

5. aprīlī informācijas avots militārās rūpniecības kompleksā pastāstīja, ka jūras bezpilota aparātu "Poseidon" nesējs – eksperimentālā atomzemūdene "Belgorod" jau "dūmo", tas ir, palaists tās reaktors. Līdz septembrim tā noslēgs izmēģinājumus un sāks darbu okeānā. Norit izmēģinājumi piestātnē, proti, tiek pārbaudīta kuģa būve, iekārtu montāža un regulējums, galvenā energoiekārta ar slodzi, dzīvības saglabāšanas un drošības sistēmas.

"Poseidon" nesēja pastāvīgā dislokācijas vieta būs viena no bāzēm Klusajā okeānā, pie tam eksperimentālā zemūdene varēs atrisināt uzdevumus jebkurā Pasaules okeāna punktā. Saskaņā ar pašreizējo valsts bruņojuma programmu Krievija uzbūvēs trīs šāda veida zemūdenes.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins par darbu pie sistēmas "Poseidon" pirmo reizi pastāstīja 2018. gadā ("Belgorod" tika nolaista ūdenī 2019. gada 23. aprīlī) un pievērsa uzmanību tās plašajam mērķu spektram – pretinieka aviācijas bāzes grupējumi, krasta nocietinājumi un infrastruktūra. Tolaik ASV amatpersonas atklāti noniecināja jauno ieroci, to uzskatīja par "tehniski sadomātu un neticamu". Tagad Valsts departaments pauž īpašas bažas par starpkontinentālās kodoltorpēdas 2M39 parādīšanos. "Partnerus" satrauc augošā Krievijas Jūras kara flote, kuras sastāvā (saskaņā ar Business Insider informāciju) tā ir aptuveni 360 kuģi, ieskaitot 59 zemūdenes (12 zemūdens kreiseri – ar ballistiskajām raķetēm).

Unikālas īpašības

Daudzfunkcionālā kodolzemūdene "Belgorod" ir 3. paaudzes projekta "Antey" eksperimentāla "reinkarnācija", īpaši pielāgota sistēmas "Poseidon" vajadzībām (agrāk "Antey" saņēma pretkuģu raķetes "Granit").

© Photo Министерство обороны РФ

"Poseidon" ir ļoti nopietns savaldīšanas instruments. Stratēģiskais starpkontinentālais dziļūdes aparāts ar atomenerģētisko iekārtu, spēj pārvietoties 1000 metru dziļumā līdz 10 tūkstošu kilometru attālumā, ātrums – 100 mezgli (vairāk nekā 185 km/h). Izmēģinājumi apstiprināja "neticamās" īpašības un darbības rādiusu. Autonomais "Poseidon" spēj pārvietoties visām domājamā pretinieka esošajām un perspektīvajām zemūdenēm, torpēdām un raķetēm nepieejamā dziļumā un ātrumā. Nav viegli sameklēt tādu "torpēdu" okeānā. Nelielā ātrumā tā pārvietojas gandrīz bez trokšņa (un pat hidroakustiskā kontakta apstākļos pretiniekam nav līdzekļu, ar ko "tikt klāt" bezpilota aparātām). Autonomā vadības sistēma ļauj reģistrēt un pārvarēt pretzemūdeņu robežas, citas aizsardzības sistēmas, garantē neievainojamību, precizitāti, neticamu trieciena efektu. Aparāts ir 24 metrus garš un aptuveni 1,6 m diametrā. To var aprīkot ar parasto vai megatonnas šāviņu. Tāds ierocis ir vienīgi Krievijai, un nevienai pasaules valstij nav aizsardzības no "Poseidon".

 Burevestnik
© Photo Министерство обороны РФ

Iepriekš kolektīvie Rietumi ar ASV priekšgalā mēģināja "nivelēt" Krievijas stratēģisko kodolspēku potenciālu ar NATO paplašināšanos uz austrumiem un globālās PRA sistēmas izveidi Austrumeiropā ar iespēju vēlāk izvietot uzbrukuma "Tomahawk"un citas vidēja darbības rādiusa raķetes netālu no Krievijas robežām (ar mērķi saīsināt lidojuma laiku). Starpkontinentālā sistēma "Poseidon" dāvā "partneriem" iespēju atgriezties daudzpolārās pasaules skarbajā realitātē, kur sods agresoram ir nenovēršams. Nav nekāds brīnums, ka "Pastardienas torpēda" satraukusi ASV stratēģisko vadību (STRATCOM) jau agrīnā izmēģinājumu stadijā, 2019. gada februārī. Debatēs Kongresā STRATCOM vadītājs Džons Haitens atzīmēja, ka "Poseidon" – principiāli jauna bruņojuma sistēma – neiekļaujas līguma NEW START ierobežojumos, un analogi ASV netiek izstrādāti. "Belgorod" ir pirmatklājēja. Starpkontinentālo bezpilota aparātu nesēju līniju atklās atomzemūdene "Habarovsk". Tās pamata īpašības ir aizslepenotas. Atklātos avotos pieejamie dati liecina, ka zemūdenei ir principiāli jauna atomenerģētiskā iekārta, tā var uzņemt līdz sešas bezpilota "Pastardienas torpēdas". Tonnāža – apmēram 10 tūkst. t., ātrums zem ūdens – līdz 32 mezgli, ieniršanas dziļums – 500 metri, autonoms darbs – 120 diennaktis, ekipāža – vismaz 100 cilvēki. Zemūdenes [korpuss atgādina jauno stratēģisko raķešnesēju "Borey".

Te jāpatur prārā, ka bezpilota aparāts spēj sasniegt ASV krasta līniju no jebkuras vietas ziemeļu puslodē, taču tiks izmantots vienīgi gadījumā, ja pret Krieviju vērsta agresija.

Atgādināšu: nevis Krievija, bet gan Savienotās Valstis ar sadomātu ieganstu izstājās no Līguma par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidācijas līguma, 2020. gadā palielināja militāro budžetu līdz 750 miljardiem dolāru (summa salīdzināma ar visu pārējo pasaules valstu aizsardzības izdevumiem). Krievijas daudzfunkcionālā okeāna sistēma ir brīdinājums "partneriem", asimetriska atbilde uz Pentagona un NATO trieciena potenciāla bīstamo koncentrāciju Austrumeiropā.

24
Tagi:
militārā tehnika, Krievija
Pēc temata
Krievija garantē: agresoram atmaksās dzelmes SBR "Skif"
Valsts departaments bīstas, ka Krievijas "Poseidon" spēs radīt kodolcunami
Krievu ieroči: 2020. gada provizoriskie rezultāti
Krievijas atbilde uz agresīvu politiku – ziņas par "Poseidonu" nesēju