Krievijas miernešu bruņutehnika pie kontroles un caurlaides punkta Lačinas koridorā

Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt

41
(atjaunots 19:13 20.11.2020)
Nav nekādas vajadzības lieku reizi skaidrot, kāpēc turku karavīri Azerbaidžānā nevar uzņemties miernešu lomu. Ankara ar visiem tai pieejamiem instrumentiem un metodēm aizsargā vienas konflikta puses intereses.

Ankaras militāri politiskā aktivitāte Aizkaukāzā un Turcijas Lielās tautas sapulces Ģenerālās asamblejas lēmums uz gadu ievest Azerbaidžānā nenosauktu skaitu turku karavīru izskatās daudznozīmīgs (Turcijas parlaments atbalstīja karavīru ievešanu Azerbaidžānā). Misijas mērogus un ietvaros noteiks Turcijas prezidenta administrācija, un šis lēmums var izraisīt turbulenci reģionā, stāsta militārais Aleksandrs Hroļenko.

Nav nekādas vajadzības lieku reizi skaidrot, kāpēc turku karavīri Azerbaidžānā apriori nevar uzņemties miernešu lomu. Ankara ar visiem tai pieejamiem instrumentiem un metodēm aizsargā vienas konflikta puses intereses.

Šķiet, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam izdevies pārliecināt Turcijas līderi Redžepu Tajipu Erdoganu nesaasināt situāciju un neprovocēt Armēniju, ievedot Turcijas karaspēkus Karabahā. Tomēr Erdoganam ir neprognozējama politiķa reputācija, viņš spēj pieņemt visai riskantus lēmumus. Azerbaidžānā Ankara var rīkoties tikai ar Baku ziņu, tomēr stratēģiskie lēmumi noteikti ir pieņemti, notikumu virkne izstrādāta. Tā nav nekāda konspiroloģija, tā drīzāk gan ir ģeopolitiskā analoģija.

Piemēram, 2015. gadā Krievija īslaicīgi ieveda Sīrijā ierobežotu militāro kontingentu pēc Damaskas lūguma (ar mērķi ieviest kārtību) un saņēma Sīrijā divas pastāvīgās armijas bāzes. Diezin vai Ankara ir apmierināta ar šo faktu. Turcija ir spējīga "atspēlēties" Azerbaidžānas virzienā ar analoģiskiem (simetriskiem) plāniem palīdzēt brālīgai tautai un virzīt uz priekšu pašai savas intereses. Neapmierinātie kaimiņi būs spiesti meklēt efektīvu atbildi vai vienkārši paiet malā konflikta zonā.

Brīvības pakāpe

Pēc 10. novembra Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs katrā ērtā brīdī, teju vai katru dienu atgādina, ka Turcija piedalīsies operācijās Karabahā sadarbībā ar Krieviju. Ne velti. Trīspusējā līgumā ir iekļauti vairākas vāji pamanāmas, tomēr bīstamas "jaunā miera" nezināmās nianses.

Saskarsmes līnija (bijusī frontes līnija) un divas iekšējās kontroles zonas (ar armēņu tautības iedzīvotājiem) Kalnu Karabahā ir, toties ne apvidū, ne kartēs nav iezīmēta ārējā drošības zona. Piemēram, Gruzijas-Abhāzijas konflikta reģionā par pušu saskarsmes līniju kļuva Inguri upe, no kuras 12 km attālumā uz rietumiem un 12 km attālumā uz austrumiem stiepās drošības zona, tālāk vēl 12 km uz katru pusi – bruņojuma ierobežošanas zona, un visu šo teritoriju kontrolē Krievijas mierneši. Drošības zona Karabahā, ko kontrolē Krievijas mierneši, ir "iespiesta iekšienē", ārpusē Azerbaidžānai (un Ankarai) ir zināma rīcības brīvība un iespēja izmantot to par labu oponentiem. Krievijas miernešu posteņi nekontrolē teritoriju aiz saskarsmes līnijas "no tās puses". Jāpiebilst, ka tas nav galvenais trūkums.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Trīspusējais līgums sākotnēji nosprauda divas uguns pārtraukšanas konstantes – Krievijas miernešu operācija Kalnu Karabahā (ar armēņu iedzīvotājiem) un kopīgs Krievijas-Turcijas kontroles centrs (kaut kur tālāk). To mijiedarbība ir iespējama, integrācija – ne. Iepriekš ziņots, ka turku novērotāju pārvietošanās Karabahā būs ierobežota, izbraukuma misijas nav plānotas (informācijas savākšanu uzticēs bezpilota lidaparātiem). Tomēr aiz saskarsmes līnijas, rajonos, kur pārsvarā dzīvo azerbaidžāņi, Baku ir plašākas kontroles iespējas. Pie tam Krievijas un Turcijas kopīgā centra atrašanās vieta Azerbaidžānas teritorijā pagaidām nav zināma. Būtu loģiski pieņemt, kas tas atradīsies ne īpaši tālu no pušu saskarsmes līnijas (tā ir vienkāršāk kontrolēt operatīvo situāciju). Iespējams, vienā no septiņiem rajoniem, kas nonākuši Azerbaidžānas ziņā pēc 45 dienas ilgas karadarbības.

Bīstami eksperimenti

Azerbaidžāna ir suverēna valsts, un Krievijas Ārlietu ministrija regulāros atgādinājumus par to, ka Krievijas miernešu operācijas ir unikālas un neatdarināmas, valsts militāri politiskā vadība neapšaubāmi uzskata par normālu darba procesu. Risinot kādu problēmu, prezidentam Ilhamam Alijevam ir tiesības uzaicināt ierasties valstī gan tuvos draugus no Turcijas, gan arī pat tālos maori kareivjus no Jaunzēlandes. Darbam monitoringa centrā, kura mērķis ir atjaunot mežus Karabahā, vai jebkādā citā sadarbībai ērtā formātā. Galvenais – abpusēja vēlēšanās. Laika tādiem eksperimentiem pietiek, miernešu operācijas parasti ilgst gadu desmitiem. Nākotnē ir papilnam variantu.

Krievijas ĀM atzīmē, ka nav pat nekādu aptuvenu termiņu Kalnu Karabaha statusa noteikšanai. Stāvoklis reģionā vēl joprojām ir sarežģīts. Ilhams Alijevs apliecināja, ka "Krievija un Turcija piedalīsies operācijās ar mērķi nodrošināt azerbaidžāņu un armēņu drošību".

Vienlaikus Baku, Šehidu alejā notika provokatīvs mītiņš. Tā dalībnieku galvenā prasība – izvest Krievijas miernešus no Kalnu Karabaha teritorijas. Trauksmes signāls, kas atgādina: konflikta ritējumā ir liels skaits variantu. Šo akciju jau nosodīja Azerbaidžānas parlaments. Tomēr trīspusējā vienošanās vēl nav pārcietusi laika pārbaudi, miers nav stabils.

41
Tagi:
Krievijas Bruņotie spēki, Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā (47)
Pēc temata
Mierneši Karabahā – Krievija atkal uzvēlusi plecos smago nastu
Mediji apraksta ASV izlūkdienesta galvenās kļūdas Karabahā
Miera sardzē: Krievijas mierneši ierodas Kalnu Karabahā
Kalnu Karabaha: jau gatavojāmies cīņām ielās

Spēcīga roka ir laba, ar ieroci vēl labāk. Cilvēki gatavi nomainīt Saeimu pret huntu?

35
(atjaunots 13:30 10.05.2021)
Valdībai neuzticas, partijām neuzticas, toties uzticas bruņotam cilvēkam. Kāpēc Latvijas iedzīvotāji noticējuši armijai?

Dažādas aptaujas Latvijā parasti paslīd garām sabiedriskajam viedoklim. Tā gadijās arī ar kārtējo Eurobarometer pētījumu. Iespējams, tāpēc, ka esam iemācīti ne īpaši ticēt aptaujām. Taču simboliski, ka šīs aptaujas rezultāti publiskoti īsi pirms pareizticīgo Lieldienām. Runa tajā bija par ticību – kam tic Eiropā un Latvijā, kam - ne.

Pavēlēts ticēt!

Principā, neko sensacionālu Eirospas barometrs neuzrādīja. Ir tikai viens izņēmums, kas man lika saspringt. Paskatieties, it kā uzskatām sevi par demokrātisku valsti, lepojamies ar šādām tādām no Eiropas importētām brīvībām. Bet ko iesākt ar tādiem cipariem: Latvijā parlamentam uzticas 21%. Saeimu veidojošajām partijām – uzmanību! – tikai 7%. Toties armijai tic veseli 72% iedzīvotāju.

Kur te ir āķis? Tas ir vēstures smagais mantojums, kas liek uzticēties cilvēkam ar šauteni? Varbūt Latvijas iedzīvotāji, it īpaši no nabadzīgajiem, depresīvajiem rajoniem, tic armijai kā uzticamam darba devējam, kas piedāvā stabilu algu no 900 eiro uz rokas, apdrošināšanu, sociālos labumus, stiprus apavus un reizēm pat ārvalstu komandējumus ar garantētu līķa nogādi mājās, ja kaut kas aizgājis greizi?

Bet 80. gadu beigās vairums jauno un progresīvo PSRS iedzīvotāju armiju uzskatīja par valsts uzmāktu lietu, brīvības trūkumu, tumsonību, personiskā viedokļa trūkumu utt. Kas tad noticis ar sabiedrību Latvijā, ja tā tik radikāli mainījusies 30 gadu laikā?

Mūs glābs "kazarmokrātija"?

Patiesībā "Eurobarometer" skaidri norāda uz lielu problēmu. Iedzīvotājiem radījusi vilšanos demokrātija. Viņi netic, ka pašreizējās sistēmas apstākļos, kad mums vēlēšanās uzspiež partiju sarakstus, kas pārstāv nevis tautu, bet gan šauras interešu grupas, var ievēlēt normālus likumdevējus un izpildvaru.

Pēdējo reizi īpaši naivie apsvilinājās, nobalsojot par populistiem, kuri izcēlās ar to, ka skandālu un kašķu plosītā partija sabruka acu priekšā, ministri un deputāti sacenšas politiskajā prostitūcijā un pārdodas uz kaimiņpartijām.

Kas notiks tālāk? Tālākā perspektīva ir satraucoša. Ja tauta netic parlamentārajai demokrātijai, pie varas var nākt kazarmu demokrātija. It īpaši, ja tādas tendences augs arī citās ES valstīs, un tas izskatās ticami pandēmijas raisīto pilsonisko tiesību ierobežojumu fonā.

Starp citu, "spēcīga roka ar šauteni" var atrisināt milzum daudz problēmu. Pirmkārt, var ietaupīt milzum daudz līdzekļu, ja likvidēt vēlēšanas un pašu parlamentu, samazināt valdību, pēc tam – piespiest pie sienas korupciju, nodokļu maksātājiem smagu biznesa projektu lobēšanu, protekcionismu, eirofondu līdzekļu piesavināšanos, aizbildinoties ar dažādiem projektiem Covid-19 seku likvidāciju. Principā – pielikt punktu visam šim balagānam!

Otrkārt, tā var pārtraukt darba migrāciju, aizliedzot izbraukšanu no valsts.

Vakcinācija, foto no arhīva
© Sputnik / Константин Михальчевский

Treškārt, var uzlabot demogrāfisko situāciju un pacelt dzimstību, izdodot atbilstošas pavēles un iedibinot titulus "māte varone" un "tēvs patriots". Starp citu, bērnus var atdot militāri patriotiskās nometnēs, kur viņi uzreiz sāks apgūt cīņas paņēmienus, sapiera darbu, teoriju un militāri patriotiskās dziesmas.

Ceturtkārt, nekādu problēmu ar vakcināciju. Pavēle ir un paliek pavēle.

Nu, bet pastāvīgie hipotētiskie "ārējie draudi" kļūs par labāko motivāciju iedzīvotājiem strādāt, maksāt nodokļus, nākt pasaulē un nesūkstīties.

35
Tagi:
armija, valdība, Latvija
Pēc temata
Vakcinācijas procesā Latvijā varētu iesaistīt armiju
Politiķu vakcinācija saliedējusi cilvēkus – pret politiķiem

"Viņi bija sajūsmā": kādu iemeslu dēļ tiek nomelnoti padomju karavīru varoņdarbi

42
(atjaunots 17:58 09.05.2021)
Faktu izkropļošana, cīņa ar pieminekļiem un centieni noliegt Sarkanās armijas vadošo lomu uzvarā pār fašismu – pēdējos gados Rietumi visiem spēkiem pūlas mazināt PSRS nopelnus Hitlera režīma sakaušanā.

Aizviel lielāks skaits Eiropas valstu cenšas sagrozīt vēsturi un atbīdīt otrajā plānā padomju tautas varoņdarbus. Kāpēc tā? Ko darīt? Par to materiālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Nesalīdzināmi zaudējumi

Runājot par PSRS lomu un ieguldījumu uzvarā pār fašismu, paskatīsimies uz skaitļiem. Lielā Tēvijas kara periodā pret Sarkano armiju vienlaikus darbojās 190-270 teicami apmacītas divīzijas.

Četru kara gadu laikā Vācijas-PSRS frontē bija likvidētas 607 vērmahta divīzijas. Pretinieks neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 8,5 miljonus cilvēku, kopējie zaudējumi pārsniedza 10 miljonus karavīru un virsnieku. Citas antihitleriskās koalīcijas valstis visas kopā sakāva 176 vācu divīzijas.

Mobilizācijas mērogi PSRS, padomju pilsoņu vēlme un gatavība nosargāt Dzimteni atstāj iespaidu ne tikai uz vēsturniekiem. Jau pirmajā Lielā Tēvijas kara nedēļā ieročus rokā ņēma 5 300 000 cilvēki.

Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais vadītājs Mihails Mjagkovs sarunā ar RIA Novosti atgādināja, ka Sarkanā armija sastapās ar triecienu, ko deva trīs ceturtdaļas Vācijas un tās sabiedroto spēks.

"Kopā ar vērmahtu cīņās gāja itāļu, ungāru un rumāņu armijas, somu, slovāku un horvātu spēki, SS franču, beļģu, flamandiešu leģioni un tā tālāk, - viņš atzīmēja. – Pat tad, kad rietumvalstis 1944. gada jūnijā atklāja otro fronti, divas trešdaļas divīziju – lielākā daļa vērmahta – karoja pret PSRS."

Sarkanā armija salauza mugurkaulu vācu kara mašīnai, sagādāja tai nelabojamus zaudējumus. Mjagkovs pieminēja Staļingradas kauju, kurā tika likvidēts vairāk nekā pusotrs miljons vērmahta kareivju un virsnieku. Pie tam arī padomju spēki cieta kolosālus zaudējumus – vairāk nekā 1,1 miljonu cilvēku.

"Aptuveni tajā pašā laikā notika cīņa pie Alameinas, ko Rietumu historiogrāfija šodien uzskata par svarīgāko un izšķirošo Otrā pasaules kara epizodi, - piebilda vēsturnieks. – Salīdzinājumam: briti toreiz zaudēja 13-15 tūkstošus kareivju, 35-40 tūkstošus – vācu un itāļu spēki. Vai kauja pie Midvejas atola 1942. gada vasarā. Japāņu flote zaudēja četrus aviācijas bāzes kuģus, ASV – vienu. Japāņi zaudēja trīs tūkstošus cilvēku, amerikāņi – dažus simtus. To nevar ne salīdzināt ar notikumiem PSRS-Vācijas frontē."

Atzina visā pasaulē

Pie tam, turpināja vēsturnieks, iepriekš PSRS vadošo lomu hitleriskās Vācijas sakaušanā atzina Rietumu militārā un politiskā vadība. Piemēram, ASV prezidents Franklins Rūzvelts paziņoja, ka par pašiem nozīmīgākajiem un izšķirošajiem Otrā pasaules kara notikumiem jāpateicas PSRS.

Vēstulē Staļinam viņš Sarkanās armijas uzvaru un "paša spēcīgākā ienaidnieka" sakaušanu nosauca par episku un lielisku. Staļingradas iedzīvotājiem un aizstāvjiem viņš nosūtīja godarakstu, kurā pauda sajūsmu par drosmi, pašaizliedzību un gara spēku, kas apturēja "uzbrukuma vilni".

Lielbritānijas karalis pavēlēja izgatavot un pasniegt dāvanā īpašu zobenu ar gravējumu "Staļingradas pilsoņiem, izturīgiem kā tērauds, no karaļa Georga VI par britu tautas dziļas sajūsmas zīmi".

Mjagkovs atgādināja arī to, ka Rūzvelts ne vienu vien reizi uzsvēra, ka militārā tehnika un produkti, kas tika piegādāti Maskavai uz lendlīzes noteikumiem, kara iznākumu ietekmēja vien nenozīmīgi.

"Rietumu līderi saprata, ka krievi paši rada vēsturi un spēj patstāvīgi sakaut Hitleru un atjaunot savu valsti, - uzsvēra Mjagkovs. – Lielā mērā arī šī iemesla dēļ tika atklāta otrā fronte. Rietumos saprata: ja krievi vieni atbrīvos gan savu valsti, gan visu Eiropu, angļi un amerikāņi paliks tukšām rokām."

Jau kopš vācu uzbrukuma PSRS vadība lūdza sabiedrotos atklāt otro fronti un sākt karadarbību pret Vāciju Rietumeiropā. Taču ASV un Lielbritānijas valdības kavējās, aprobežojoties ar spēku izsēdināšanu Ziemeļāfrikā.

"Kamēr viņi gatavojās atklāt otro fronti – no 1942. gada jūnija līdz 1944. gada 6. jūnijam, PSRS-Vācijas frontē dzīvības zaudēja vairāk nekā 5 miljoni Sarkanās armijas karavīru un virsnieku, - norādīja Mjagkovs. – Taču PSRS būtu uzvarējusi karā arī bez otrās frontes. Protams, citā laika periodā, būtu lielāki zaudējumi. Tomēr lielākā daļa kara vēsturnieku uzskata: PSRS būtu uzvarējusi. Par to liecina skaitļi un fakti."

Spēks ir patiesībā

Pat aukstā kara laikos padomju ērā bija grūti iedomāties, ka nopietnu Rietumu vēsturnieku un zinātnisko līdzstrādnieku aprindās kāds būtu apstrīdējis PSRS izšķirošo lomu uzvarā pār Vāciju. Bet šodien viss ir otrādi: baltais kļuvis melns, melnais – balts. Staļinam pārmet Otrā pasaules kara sākšanu, "līķu gāšanu pār ienaidnieku", apgalvo, ka bez lendlīzes Sarkanā armija nebūtu spējusi uzvarēt.

Ģenerālleitnants K.A.Veršiņins ar pilotiem Lielā Tēvijas kara gados
© Photo Минобороны России

"Un tikai drosmīgais kareivis Raiens, ko glābj pazīstamajā Holivudas filmā, izrādās, atbrīvojis visu Eiropu, - stāstīja vēsturnieks. – Krievija pašlaik saskaras ar smagu ideoloģisko un ekonomisko spiedienu. Tas atgādina 30. gadus, kad PSRS bija ielenkta cietokšņa stāvoklī: Vācija atklāti uzstājās pret mums, gribēdama sagrābt teritorijas, citas rietumvalstis veicināja Hitlera agresiju."

Mjagkovs ir pārliecināts: tādos apstākļos, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, Krievijai ir jāieņem aktīvāka uzbrukuma pozīcija. Tāpat jāatgādina Eiropas valstīm, ka to teritorijā savulaik pastrādāta virkne smagu noziegumu pret veselām tautām.

"Piemēram, uzdot jautājumu par ukraiņu, baltkrievu un ebreju genocīdu no Polijas puses Rietumukrainas un Baltkrievijas teritorijā, kas turpinājās līdz pat 1939. gadam, - precizēja Mjagkovs. – Koncentrācijas nometnē pie Belostokas pabija tūkstošiem cilvēku, viņi dzīvoja šausmīgos apstākļos, pārcieta nežēlīgu ņirgāšanos. Bet visa Eiropa pirms kara un kara gados faktiski apvienojās zem nacistiskās svastikas. Pat neitrālā Zviedrija piegādāja Vācijai ogles, bet Šveice glabāja nacistu naudu. To vajag apspriest, arī Eiropas Parlamentā."

Lai nu būtu, kā būdams, vēsturisko faktu apzināta izkropļošana turpinās. Pie tam zaimo apbedījumus, nojauc pieminekļus padomju karavīriem – Eiropas atbrīvotājiem. Īpaši aktīva ir Polija un Baltijas valstis. Ar dažādiem ieganstiem tiek iznīcināta simtiem tūkstošu sarkanarmiešu piemiņa, kuri atdevuši dzīvību par eiropiešu brīvību. Piemēram, negaidot noskaidrojas, ka skulptūra bojā kāda parka ainavu vai apdraud garāmgājējus.

2017. gadā Polijā pieņēma grozījumus likumā par komunisma propagandu. Tagad pašvaldību pienākums ir nojaukt padomju monumentus. Runa ir par aptuveni 230 pieminekļiem Sarkanās armijas karavīriem visā valstī. Memoriālos ansambļus bieži sagrauj ar gluži barbariskām metodēm. 2017. gadā Tščankas pilsētā Polijā, pārkāpjot visas juridiskās normas un starptautiskos līgumus, tika nojaukts padomju karavīru brāļu kaps-mauzolejs. Krievijas vēstniecība Polijā vēsta, ka valstī palikušas aptuveni 100 memoriālās būves.

2017. gadā Lietuvā nojauca pieminekli padomju aktīvistiem, ko 1946. gadā nogalināja "meža brāļi", gadu vēlāk – padomju karavīriem-atbrīvotājiem veltīto monumentu. Prāgas pilsētas dome 2020. gadā demontēja maršala Ivana Koņeva pieminekli – viņš 1945. gadā komandēja spēkus, kuri atbrīvoja Prāgu. Šādu piemēru skaits pieaug.

Neatpaliek arī eiropieši un ukraiņi. Piemēram, nesen Ļvovā deemontēja 30 metrus augsto granīta stēlu, kas tika uzstādīta 1970. gadā par godu Ukrainas atbrīvošanai no fašistiem. Atsevišķus tā elementus izvietos muzejā "Terora teritorija". Ukraiņu nacionālisti vairākkārt nesodīti apzaimojuši karavīru pieminekļus. Piemēram, vairākas reizes ar krāsu aplēja un pat mēģināja nojaukt skulptūru pie ģenerāļa Vatutina, Kijevas atbrīvotāja, kapa vietas.

42
Tagi:
Uzvaras diena, Sarkanā armija, Hitlers, PSRS
Pēc temata
Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem
Vai Eiropa vēlas pārskatīt robežas? Pie kā novedīs kara vēstures noliegšana
The Guardian: nacistu mednieks pastāstīja, kā Baltijā izkropļo vēsturi
Iznīcinātājs Su-57, foto no arhīva

Ārzemnieki nosauca Krievijas Su-57 par "skaistu slepkavu"

0
(atjaunots 09:45 11.05.2021)
NATO klasifikācijā par "noziedznieku" iedēvēto iznīcinātāju Su-57 pēc Uzvaras parādes Maskavā nosauca par skaistāko kompānijas Sukhoi darbu.

RĪGA, 11. maijs — Sputnik. Sociālā tīkla Twitter lietotāji pievērsa uzmanību Uzvaras parādei Maskavā. Īpaša vērība tika veltīta parādē redzamajai aviācijai, stāsta RIA Novosti.

Piemēram, amerikāņu militārais eksperts H. I. Satons savā lapā Twitter publicēja uzņēmumu kurā redzami Krievijas iznīcinātāji Su-57 – arī tie piedalījās Uzvaras parādē Sarkanajā laukumā.

​"Gribu teikt, skaista lidmašīna. "Sukhije" principā izskatās nāvīgi," viņš uzrakstīja.

Satona sajūsmai piekrita viņa lasītāji.

""Noziedznieks" (tā NATO klasifikācijā dēvē Su-57) ir pats skaistākais kompānijas "Sukhoi" ražojums," atzīmēja viens no viņiem.

Aizsardzības rūpniecības salons IDEX 2021 Abū Dabī
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Cits komentētājs piebilda, ka Su-57 ne tikai labi izskatās, bet arī skan "vareni".

"Šī lidmašīna būs vērā ņemams ASV GKS pretinieks," uzrakstīja vēl viens lietotājs.

Viņam piekrita cits lasītājs. Viņš aicināja nenovērtēt Krievijas karavīrus tā, kā viņus vērtēja pirms divdesmit gadiem.

"Viņi ir modernizējuši lielāko daļu arsenāla, tikai ne tā, kā esam raduši darīt mēs... Gan Krievija, gan Ķīna kļūst par ļoti bīstamiem pretiniekiem," viņš uzsvēra.

0
Pēc temata
Krievu ieroči: iznīcinātāja Su-57 un bezpilota "Okhotnik" savienība
Krievijas iznīcinātājs Su-57 iekaro pasauli. Kas notiks tālāk?
Lidosim "prātīgi"? Kāda valsts pirmā varēs iegādāties Krievijas jauno Su-57?
Su-57 izmēģinājumi noslēgti: Krievijas GKS saņem jaunākos iznīcinātājus