Ankaras militāri politiskā aktivitāte Aizkaukāzā un Turcijas Lielās tautas sapulces Ģenerālās asamblejas lēmums uz gadu ievest Azerbaidžānā nenosauktu skaitu turku karavīru izskatās daudznozīmīgs (Turcijas parlaments atbalstīja karavīru ievešanu Azerbaidžānā). Misijas mērogus un ietvaros noteiks Turcijas prezidenta administrācija, un šis lēmums var izraisīt turbulenci reģionā, stāsta militārais Aleksandrs Hroļenko.
Nav nekādas vajadzības lieku reizi skaidrot, kāpēc turku karavīri Azerbaidžānā apriori nevar uzņemties miernešu lomu. Ankara ar visiem tai pieejamiem instrumentiem un metodēm aizsargā vienas konflikta puses intereses.
Šķiet, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam izdevies pārliecināt Turcijas līderi Redžepu Tajipu Erdoganu nesaasināt situāciju un neprovocēt Armēniju, ievedot Turcijas karaspēkus Karabahā. Tomēr Erdoganam ir neprognozējama politiķa reputācija, viņš spēj pieņemt visai riskantus lēmumus. Azerbaidžānā Ankara var rīkoties tikai ar Baku ziņu, tomēr stratēģiskie lēmumi noteikti ir pieņemti, notikumu virkne izstrādāta. Tā nav nekāda konspiroloģija, tā drīzāk gan ir ģeopolitiskā analoģija.
Piemēram, 2015. gadā Krievija īslaicīgi ieveda Sīrijā ierobežotu militāro kontingentu pēc Damaskas lūguma (ar mērķi ieviest kārtību) un saņēma Sīrijā divas pastāvīgās armijas bāzes. Diezin vai Ankara ir apmierināta ar šo faktu. Turcija ir spējīga "atspēlēties" Azerbaidžānas virzienā ar analoģiskiem (simetriskiem) plāniem palīdzēt brālīgai tautai un virzīt uz priekšu pašai savas intereses. Neapmierinātie kaimiņi būs spiesti meklēt efektīvu atbildi vai vienkārši paiet malā konflikta zonā.
Brīvības pakāpe
Pēc 10. novembra Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs katrā ērtā brīdī, teju vai katru dienu atgādina, ka Turcija piedalīsies operācijās Karabahā sadarbībā ar Krieviju. Ne velti. Trīspusējā līgumā ir iekļauti vairākas vāji pamanāmas, tomēr bīstamas "jaunā miera" nezināmās nianses.
Saskarsmes līnija (bijusī frontes līnija) un divas iekšējās kontroles zonas (ar armēņu tautības iedzīvotājiem) Kalnu Karabahā ir, toties ne apvidū, ne kartēs nav iezīmēta ārējā drošības zona. Piemēram, Gruzijas-Abhāzijas konflikta reģionā par pušu saskarsmes līniju kļuva Inguri upe, no kuras 12 km attālumā uz rietumiem un 12 km attālumā uz austrumiem stiepās drošības zona, tālāk vēl 12 km uz katru pusi – bruņojuma ierobežošanas zona, un visu šo teritoriju kontrolē Krievijas mierneši. Drošības zona Karabahā, ko kontrolē Krievijas mierneši, ir "iespiesta iekšienē", ārpusē Azerbaidžānai (un Ankarai) ir zināma rīcības brīvība un iespēja izmantot to par labu oponentiem. Krievijas miernešu posteņi nekontrolē teritoriju aiz saskarsmes līnijas "no tās puses". Jāpiebilst, ka tas nav galvenais trūkums.
Trīspusējais līgums sākotnēji nosprauda divas uguns pārtraukšanas konstantes – Krievijas miernešu operācija Kalnu Karabahā (ar armēņu iedzīvotājiem) un kopīgs Krievijas-Turcijas kontroles centrs (kaut kur tālāk). To mijiedarbība ir iespējama, integrācija – ne. Iepriekš ziņots, ka turku novērotāju pārvietošanās Karabahā būs ierobežota, izbraukuma misijas nav plānotas (informācijas savākšanu uzticēs bezpilota lidaparātiem). Tomēr aiz saskarsmes līnijas, rajonos, kur pārsvarā dzīvo azerbaidžāņi, Baku ir plašākas kontroles iespējas. Pie tam Krievijas un Turcijas kopīgā centra atrašanās vieta Azerbaidžānas teritorijā pagaidām nav zināma. Būtu loģiski pieņemt, kas tas atradīsies ne īpaši tālu no pušu saskarsmes līnijas (tā ir vienkāršāk kontrolēt operatīvo situāciju). Iespējams, vienā no septiņiem rajoniem, kas nonākuši Azerbaidžānas ziņā pēc 45 dienas ilgas karadarbības.
Bīstami eksperimenti
Azerbaidžāna ir suverēna valsts, un Krievijas Ārlietu ministrija regulāros atgādinājumus par to, ka Krievijas miernešu operācijas ir unikālas un neatdarināmas, valsts militāri politiskā vadība neapšaubāmi uzskata par normālu darba procesu. Risinot kādu problēmu, prezidentam Ilhamam Alijevam ir tiesības uzaicināt ierasties valstī gan tuvos draugus no Turcijas, gan arī pat tālos maori kareivjus no Jaunzēlandes. Darbam monitoringa centrā, kura mērķis ir atjaunot mežus Karabahā, vai jebkādā citā sadarbībai ērtā formātā. Galvenais – abpusēja vēlēšanās. Laika tādiem eksperimentiem pietiek, miernešu operācijas parasti ilgst gadu desmitiem. Nākotnē ir papilnam variantu.
Krievijas ĀM atzīmē, ka nav pat nekādu aptuvenu termiņu Kalnu Karabaha statusa noteikšanai. Stāvoklis reģionā vēl joprojām ir sarežģīts. Ilhams Alijevs apliecināja, ka "Krievija un Turcija piedalīsies operācijās ar mērķi nodrošināt azerbaidžāņu un armēņu drošību".
Vienlaikus Baku, Šehidu alejā notika provokatīvs mītiņš. Tā dalībnieku galvenā prasība – izvest Krievijas miernešus no Kalnu Karabaha teritorijas. Trauksmes signāls, kas atgādina: konflikta ritējumā ir liels skaits variantu. Šo akciju jau nosodīja Azerbaidžānas parlaments. Tomēr trīspusējā vienošanās vēl nav pārcietusi laika pārbaudi, miers nav stabils.
