Miernešu nosūtīšana uz Kalnu Karabahu, foto no arhīva

Miers Kalnu Karabahā: kas un par ko cīnījās

64
(atjaunots 11:36 12.11.2020)
Ar Kalnu Karabahu saistītos notikumus naktī no 9. uz 10. novembri vēl ilgi un ļoti rūpīgi izskatīs politiskie un militārie analītiķi.

Īsi sakot, situācija ir sekojoša: vienas diennakts laikā karu nomainījis miers, frontes līnija pārvērtusies par Krievijas militārā kontingenta dislokācijas vietu (piezīmēsim – pēc divus mēnešus ilgiem visnotaļ histēriskiem apgalvojumiem, ka Krieviju izspiežot no reģiona), portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Vispirms vēlu vakarā tika saņemta ziņa, ka pie Armēnijas un Azerbaidžānas robežas notriekts Krievijas kara helikopteris, gājuši bojā divi ekipāžas locekļi. Domājams, incidents kļuva par iemeslu acumirklīgām pārmaiņām.

Baku zibenīgi uzņēmās atbildību par notikušo un atzina, ka notikusi traģiska kļūda. Ilhams Alijevs piezvanīja Vladimiram Putinam un atvainojās.

Pēc tam Krievijas prezidents nāca klajā ar speciālu uzrunu, kurā informēja: augstākajā līmenī parakstīta trīspusēja vienošanās par uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahā un Krievijas miernešu kontingenta izvēršanu reģionā.

Agri no rīta Uļjanovsk-Vostočnij aerodromā gaisā pacēlās Il-76 ar Krievijas miernešiem.

Noslēgtās vienošanās noteikumi izrādījās tādi, ka Erevānā vienā mirklī uzliesmoja nekārtības. Protestu dalībnieki izdemolēja valdības un parlamenta ēkas, nežēlīgi piekāva Nacionālās sapulces spīkeri. Valsts premjerministru Nikolu Pašiņanu opozīcija apsūdz par nacionālo nodevību.

Patiesībā var saprast Erevānas opozicionāru dusmas un prasības atkāpties no parakstītās vienošanās – patiesībā dokuments fiksē Armēnijas sakāvi un neatzītās Kalnu Karabahas Republikas teritoriju zaudēšanu. Tomēr Armēnijai vienkārši nebija citas izejas. Pareizāk sakot, bija tikai sliktāka – militāra katastrofa. KKR prezidents Araiks Arutjuņans paziņoja: "Ja karadarbība būtu turpinājusies tādā pašā tempā, mēs dažu dienu laikā būtu zaudējuši visu Arcahu." Līdz ar to viņš atzina, ka Armēnijas spēki jau 7. novembrī zaudējuši stratēģiski nozīmīgo Šušas pilsētu, kā jau apgalvoja Ilhams Alijevs.

Tiesa, rodas jautājums: kāpēc Baku parakstīja vienošanos un apturēja karu burtiski vienu soli no galīgā risinājuma jautājumā, kas republikai izrādījies pats sāpīgākais?

Azerbaidžānas prezidents kļuvis par nacionālo varoni, taču arī tur neapmierinātu balsu ir papilnam (tās gan neskan tik skaļi, kā Erevānā), kas runā par nacionālo interešu nodevību.

Neapšaubāmi, Ilhams Alijevs, pieredzējis valsts darbinieks, savā lēmumā ņema vērā vairākus iemeslus un motīvus.

Piemēram, pirms vairākām nedēļām viņš garantēja drošību un tiesību ievērošanu Kalnu Karabahā dzīvojošajiem armēņiem. Tomēr, lai kā vēlētos, diezin vai viņš spētu turēt doto vārdu – to apstiprina abu tautu vēstures drūmās un asiņainās lappuses. Diezin vai Azerbaidžānas prezidentam gribētos uzņemies atbildību par vēl vienu armēņu slaktiņu.

Savukārt Maskava arī droši vien sameklēja argumentus, ko Baku sadzirdēja. Tomēr ir vēl viens svarīgs faktors – Turcija, kas nepārprotami ietekmēja Alijeva pieņemto lēmumu.

Turcijas atbalstam bija milzīga loma Azerbaidžānas militārajos panākumos. Tomēr jāpiebilst: par visu nākas maksāt, bet Erdogana ambīcijas atbilst formulai "iedod mazo pirkstiņu – nokodīs visu roku". Alijevs vienmēr ir centies balansēt starp spēku galvenajiem centriem reģionā (tas ir, Krieviju, Turciju un Irānu) un saglabāt savas valsts suverenitāti. Viņš nebūt nevēlas pārvērst Azerbaidžānu par Ankaras marioneti.

Jāpatur prātā, ka uz Karabahu tika pārsviesti "Džabhat an Nusras" (Krievijā un citās pasaules valstīs aizliegts teroristisks grupējums) un citu radikālo grupējumu kaujinieki no Tuvajiem Austrumiem. Patiesībā tāpēc musulmaņu valstis parasti apkaro islāmisko ekstrēmismu pašu mājās daudz skarbāk nekā citi – ekstrēmistu trieciena draudi ir tieši un pastāvīgi.

Kalnu Karabaha
© Sputnik / Ministry of Defence of Armenia

Karadarbības pārtraukšana un vienošanās ļauj vienā mirklī izbeigt šos un dažus citus Azerbaidžānai nelabvēlīgus un bīstamus procesus. Ilhams Alijevs izdarījis formālu žestu uz Ankaras pusi, norādot uz turku miernešiem Karabahā, tikai nesen parakstītajā dokumentā Turcija vispār nav pieminēta.

Šajā kontekstā jaunā rakursā pagriežas incidents – notriektais Krievijas helikopteris. Nav ne mazāko šaubu: Azerbaidžānā ir spēki (pārsvarā – turkiem labvēlīgi noskaņoti), kas vēlētos panākt vienošanās laušanu. Skaidrs taču, ka pārrunu process ritējis jau zināmu laiku un informācija par tā rezultātiem cirkulēja atbilstošās aprindās. Iespējams, ka notikusi tīša provokācija cerībā, ka Krievijas vadība iekritīs lamatās un pēdējā brīdī atteiksies no panāktās vienošanas. Tad karš Karabahā turpināsies.

Tomēr Maskava un Baku izturējās, kā pienākas: Azerbaidžāna uzņēmās atbildību par notikošo, Krievija izturējās savaldīgi.

Diemžēl to pašu nekādi nevar teikt par Armēniju.

2018. gadā cilvēku masas ielās pacēla valsts varas virsotnē Nikolu Pašiņanu. Pamiera naktī tās pašas masas ielās bija gatavas saplosīt viņu gabalos, jo pēkšņi noskaidroja, ka progresīvais līderis, kurš veda valsti uz Eiropu, aizvedis to šķērsām, viņa darbs militārās celtniecības jomā novedis pie smagas sakāves. Starp citu, fakts, ka jauni, veselīgi vīrieši labprātāk demolēja valdības ēkas, nevis stājās armijas rindās, arī ir viena no aktuālākajām Rietumu tendencēm – tas jāpiezīmē bez mazākās ironijas.

Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.
© Sputnik / Валерий Мельников

Tomēr, ja Armēnija negūs mācību no pēdējo divu gadu notikumiem, tā pati dos mācību daudzām citām valstīm.

Tomēr stāvokli reģionā raksturo vēl viens daiļrunīgs fakts. Krievijas kontingents, kas tiek dislocēts starp armēņu un azerbaidžāņu spēkiem, var izrādīties itin simbolisks no skaita viedokļa.

Tomēr valsts spēks un atzītā autoritāte ir mērāma arī tā – cik neliels karavīru skaits var stāvēt starp naidīgajām pusēm.

Fakts, ka ar to pietiks, lai pārtrauktu karu, nostiprina Krievijas statusu – "miera provaideris" Kaukāzā.

64
Tagi:
Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā (39)
Zenītraķešu-lielgabalu komplekss Pancir, foto no arhīva

Krievu ieroči: 2020. gada provizoriskie rezultāti

15
(atjaunots 00:02 01.12.2020)
Krievijas aizsardzības rūpniecības komplekss un Aizsardzības ministrijas bruņojuma nomaiņas programma aizejošajā gadā bija izcili stabila pat ekonomiskās turbulences apstākļos, globālo izaicinājumu un draudu fonā.

Ar koronavīrusa pandēmiju saistītā vispasaules ekonomiskā krīze nav kaitējusi Krievijas valsts bruņojuma attīstības programmai (VBA-2020), un Krievijas stāvokli starptautiskajā bruņojuma tirgū, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Piegādes Krievijas bruņotajiem spēkiem ir pieaugušas par 11% salīdzinājumā ar pērno gadu. Pasūtītājiem ārvalstīs "Rosoboroneksport" piegādājis militāro produkciju par 10 miljardiem dolāru, saglabājis pasūtījumus aptuveni 50 miljardu dolāru līmenī un noslēdzis jaunus līgumus par 9 miljardiem dolāru.

Neiesaistoties bruņošanās sacensībās, kopš 2019. gada Krievijas armijas un flotes bruņojuma uzlabošanai tiek atvēlēti vairāk nekā 1,5 triljoni rubļu, pie tam 70% līdzekļu paredzēti modernajiem sērijveida paraugiem. Gada laikā bruņotie spēki saņēmuši vairāk nekā 2300 jauna bruņojuma vienības.

Krievijas floti papildinājušas 35 zemūdenes un kuģi – tikai Baltijas flote vien saņēmusi sešus jaunus raķešu kuģus. Pretgaisa aizsardzības sistēmu papildinājuši četri zenītraķešu sistēmas S-400 "Triumf" pulka komplekti un seši zenītraķešu-lielgabalu kompleksa "Pancir" divīzijas komplekti.

"VBA 2020" īstenošanas gaitā modernā bruņojuma līmenis armijā un flotē sasniedzis 70%, stratēģiskajos kodolspēkos – 83%, Gaisa kosmiskajos spēkos – 75%. Krievijas valsts bruņojuma attīstības programma 2011.-2020. gg. bija pirmā pilnībā realizētā programma, tā nodrošināja jaunu un mūsdienīgu bruņojuma un tehnikas spēku masveida piegādes. Paātrinājums turpinās, nākamgad karaspēki saņems vairāk nekā 3400 militārās tehnikas vienības – pastāvīgas gatavības vienību ekipējums ar jaunajiem bruņojuma paraugiem līdz 2022. gada sākumam pārsniegs 71%.

Problēmu lokā

Līdz ar Rietumu "partneru" sankcijām un negodīgo konkurenci lielas grūtības Krievijas bruņojuma eksportā sagādāja pandēmija. Jāpiebilst, ka tiek prognozēta vispasaules bruņojuma tirdzniecības rādītāju lejupslīde 2020. gadā epidēmijas rezultātā par 10%. Tomēr Krievija ir saglabājusi līdera pozīcijas. Krievu ieroči aizņem apmēram trešo daļu pasaules bruņojuma tirgā (otrā vieta pēc ASV).

Informācija par militāri tehnisko sadarbību pārsvarā ir slēgta, tomēr zināms, ka Krievija un Turcija parakstījušas otru līgumu par ZRS S-400 piegādēm, Ēģipte pasūtījusi 500 tankus T-90MS, noslēgts līgums par daudzfunkcionālo helikopteru Mi-38T pasūtītājam ārvalstīs. Indija ir gatava samaksāt 2 miljardus dolāru par Krievijas iznīcinātājiem MiG-29 un Su-30. Augsts eksporta potenciāls ir 5. paaudzes iznīcinātājiem Su-57E, modernizētajiem helikopteriem Mi-28NE un kuģu bāzes helikopteri Ka-52K. Ļoti pieprasīts ir zenītraķešu komplekss S-300V4 "Antei 4000" un "Armata" līnijas bruņumašīnas. Pie tam aptuveni 45% Krievijas bruņojuma eksporta veido aviācija. Jāpiebilst, ka daudzfunkcionālo iznīcinātāju eksporta vērtētais apjoms pasaulē 2020.-2030. gados sasniedz 110,7 miljardus dolāru, kaujas helikopteru eksporta – 65,3 miljardus dolāru.

Mūsdienīgās tehnoloģijas kaujas ierindā

Aizejošo gadu iezīmēja krievu ieroču kvantitatīvs (sērijveida ražošana) un kvalitatīvs (militārais pielietojums) izrāviens. Dažas spilgtas iezīmes – hronoloģiskā kārtībā.

Mūsdienīgais un universālais izlūkošanas un trieciena helikopters Ka-52 "Alligator" izmēģināts kaujas apstākļos Sīrijā. Tas spēj uzņemt līdz 2,8 tonnas arsenāla un šodien "pielaiko" spārnotās raķetes ar darbības rādiusu līdz 100 km (analogu pasaulē nav). Krievijas GKS rīcībā ir aptuveni 140 "Aligatori".

ZRLK "Pancir" šogad pirmo reizi "uzkāpis" uz kara kuģa klāja – tāda ir laika prasība. Lidaparātu un citu gaisa mērķu ātruma un trieciena iespējas pastāvīgi pieaug, izmērs un pamanāmība sarūk. Ir neracionāli tērēt dārgās S-300 vai S-400 raķetes pretinieka lētajiem bezpilota lidaparātiem. Kompaktā sistēma jūrā optimāli likvidē visu veidu mērķus gaisā attālumā no 20 km līdz kuģa bortam.

Krievijas Gaisa kosmiskie spēki sākuši pirmās jaunās ZRS S-350 "Vityaz" ekspluatāciju Ļeņingradas apgabalā. Tas būtiski uzlabo PGA Rietumu stratēģiskajā virzienā. Divizionā ir 12 iekārtas, katrā no tām – 12 raķetes. Kopā 1728 raķetes ir gatavas ātri un precīzi, automātiskā režīmā likvidēt mērķus gaisā attālumā virs 120 km un līdz 30 km augstumā. Noslēdzas zenītraķešu sistēmas S-500 "Prometei" izmēģinājumi. To gaitā raķete likvidēja mērķi rekordlielā 553 km attālumā. Sistēmas S-500 Melnās jūras virzienā no Krimas hipotētiski var notriekt agresora iznīcinātājus un stratēģiskos bumbvedējus virs Bukarestes, Ankaras vai Kijevas (šajā gadījumā attālums līdz mērķim nepārsniedz 550 km).

Šogad Krievijas Jūras kara flote pirmo reizi 28 gadu laikā pieņem veselas sešas zemūdenes: četras atomzemūdenes (projekti 955A un 885M) un divas dīzeļelektriskās zemūdenes (projekti 636.3 un 677). Desmit stratēģiskie 4. paaudzes zemūdens kreiseri (trīs "Borei" un septiņi "Borei A") kļūs par Krievijas kodoltriādes pamatu jūrā tuvākajos gadu desmitos. Tie nesīs vismaz 160 raķetes "Bulava" (1600 sadalošies lādiņi pa 100-150 kilotonnām) ar maksimālo darbības rādiusu līdz 8000 km attālumā. Krievija strauji rada jaunu zemūdens floti, kas spēj aizsargāt valsts intereses jebkurā Pasaules okeāna punktā.

Sākusies 5. paaudzes iznīcinātāju Su-57 sērijveida ražošana. Jaunais iznīcinātājs spēj fiksēt mērķus gaisā un uz zemes līdz 400 km attālumā, pavadīt līdz 62 objektus (un nodot informāciju par mērķi citām lidmašīnām un bezpilota lidaparātiem). Pirmajā partijā ir 76 iznīcinātāji Krievijas Aizsardzības ministrijas vajadzībām, perspektīvā trīs Su-57 aviācijas pulki nodrošinās Krievijas GKS iespēju stabili pieaugumu.

Aizritējuši fināla izmēģinājumi pirms jaunās smagās starpkontinentālās ballistiskās raķetes "Sarmat" nonākšanas stratēģisko raķešu spēku rīcībā. Tā spēj lidot pāri abiem planētas poliem. Principiāla atšķirība – iespēja izmantot jauno SBR ar hiperskaņas blokiem kā precīzu konvencionālo ieroci. Sasniedzot atmosfērā ātrumu aptuveni 15 Mahu apmērā (7 km/sek.), bloka kinētiskā enerģija garantē kodoluzbukumam raksturīgus bojājumus bez apvidus radioaktīva piesārņojuma. Hiperskaņas manevrējošo lādiņu priekšrocība – spēja ļoti precīzi koriģēt trajektoriju un trāpīt "ābolā" tūkstošiem kilometru attālumā no starta vietas.

Ar atomenerģētisko iekārtu aprīkotā dziļūdens aparāta "Poseidon" izmēģinājumi apstiprināja aparāta unikālās īpašības un praktiski neierobežoto pārvietošanās attālumu. Stratēģiskais starpkontinentālais dziļūdens aparāts spēj pārvietoties 1000 metru dziļumā līdz 10 tūkstošu kilometru attālumā ar 100 mezglu ātrumu (185 km/h). 24 metrus garo aparātu iespējams ekipēt ar konvencionālajiem vai kodoltermiskajiem lādiņiem. Tas paredzēts aviācijas bāzes grupējumu, stratēģisko zemūdeņu bāzu, pretinieka krasta infrastruktūras likvidēšanai.

Krievija sekmīgi noslēdz hiperskaņas raķetes "Cirkon" izmēģinājumus. Tas ir efektīvs precīzs bruņojums, kam nav analogu nevienā pasaules valstī. Oktobrī Baltajā jūrā no fregates "Admiral Gorshkov" borta palaistā "Cirkon" četrarpus minūšu laikā likvidēja mērķi Barenca jūrā 450 km attālumā un apstiprināja: Krievijas arktiskās robežas un Ziemeļu jūras ceļš ir droši aizsargāts. Raķetes ātrums pārsniedz 8 Mahus, lidojuma maksimālais augstums sasniedza 28 kilometrus. Projektā paredzēts, ka raķete sasniedz 9 Mahu ātrumu (vairāk nekā 10 789 km/h), darbības rādiuss – vairāk nekā 1000 km.

Krievijas Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par atmīnēšanas robotu "Uran 6" piegādēm BS. Daudzfunkcionālais robotehniskais atmīnēšanas komplekss paredzēts koridoru radīšanai mīnu nožogojumos un vērā ņemamu teritoriju atmīnēšanai (iepriekš tas izmēģināts Sīrijā).

15
Tagi:
Krievijas Aizsardzības ministrija, Krievijas Bruņotie spēki, krievu ierocis
Rīgas brīvosta, foto no arhīva

No nokdauna līdz nokautam jeb Latvijas tranzīts ringā

15
(atjaunots 22:55 30.11.2020)
90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā tranzīta daļa kopā ar saistītajiem darbības veidiem Baltijā sasniedza līdz 20% no IKP; Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanās ES varēja veicināt sektora attīstību, taču cerības neattaisnojās.

Starp daudziem nopietniem un konstruktīviem jautājumiem, kas jau sen pārtapuši politisko spekulāciju objektos, ievērojamu vietu ieņem Krievijas tranzīts caur Baltijas valstīm.

Viena no strīdā iesaistītajām pusēm ir dežūroptimisma pilna un ar Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta VĻKJS komitejas sekretāram raksturīgo entuziasmu skaidro skatītājiem, ka tas ir tikai nokdauns, nevis nokauts. Runa ir par Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu.

Otra puse, Krievijas eksperti, arī virkne zinātnieku jau ilgus gadus norāda, ka Latvijas tranzīta nāve ir neizbēgama un notiks nākamajā dienā plkst. 11:59 pēc Viduseiropas laika. Tomēr postpadomju (kravu) tranzīts, nevis politiskais tranzīts, velkas jau trešo gadu desmitu.

Atzīmēsim arī to, ka tranzīta jomā strādājošie daudz mazāk spriež par savas nozares problēmām un perspektīvām, nekā politiskie eksperti. Taču pat viņu retos izteikumus būtu vērts uzklausīt.

Pirmkārt, transporta sistēma ir viens no ekonomiku veidojošiem faktoriem. Lieli transporta infrastruktūras projekti nozīmē tūkstošiem darba vietu. Viena darba vieta transporta jomā rada vismaz divas darba vietas apkalpošanas jomā. Attīstītāka infrastruktūra piesaista citas ekonomikas nozares, pirmkārt, rūpniecību. Lauksaimniecībai attīstīta infrastruktūra nozīme izmaksu samazināšanu. Transporta infrastruktūras attīstības līmenis ir ekonomiskās attīstības līmeņa universāls rādītājs. Iekšzemes un starptautisko transporta koridoru esamība nozīmē reģiona integrāciju starptautiskajā tirdzniecībā.

Otrkārt, tranzīts nozīmē ilgtermiņa līgumus un investīcijas. Nav nemaz tik vienkārši izstrādāt tranzītu.

Treškārt, runa nav par vienu nozari, bet par kompleksu. Tieši tāpēc nav konstruktīvi strīdi par to, kādu daļu no IKP veido tranzīta ieguldījums. Vai jāiekļauj tranzīta norēķinos transporta nozares? Kā iekļaut saistītās nozares? Cik "dziļi" analizēt tranzīta lejupslīdes ietekmi?

Ceturtkārt, tranzīts nevar pastāvēt ārpus pasaules ekonomikas un pasaules politikas. Tranzīta kritumu caur konkrētu ostu var izraisīt dažādi iemesli - no makroekonomiskas kopējās lejupslīdes līdz divpusējo attiecību "atdzišanai".

Piektkārt, par tranzīta nozīmi Baltijas valstu ekonomikā vienmēr ritējušas garas diskusijas, taču skaidrs ir tas, ka 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā šī ekonomikas sektora daļa kopā ar saistītajiem darbības veidiem faktiski sasniedza 20% no IKP. Atzīmēsim, ka tas ir "pliks" skaitlis – pieskaitot klāt transporta kompleksu, tas būtu vēl augstāks. Baltijas iestāšanās ES varēja veicināt tirdzniecības arī tranzīta attīstību, taču cerības nav attaisnojušās.

Kā Rīga "nodeva" tranzītu

Viena no garākājām valsts Eiropas centra maģistrālēm bija ceļš Rīga – Caricina (1871. g.). Citiem vārdiem sakot, tas, kas izraisa Latvijas vadības dīvainās emocijas, saistīts nevis ar Vladimira Putina politiskajiem lēmumiem, bet ar cara Aleksandra II ekonomisko politiku. "Pastiprināta dzelzceļu būvniecība izraisīja strauju Baltijas ostu importa un eksporta tirdzniecības attīstību, kas savukārt ievērojami paplašināja Baltijas ekonomiskos sakarus ar citām Krievijas impērijas daļām. Baltijas ostas ieņēma ievērojamu vietu Krievijas ārējā tirdzniecībā… 1901. gadā Rīgas osta tirdzniecības apgrozījuma summas ziņā jau ieņēma pirmo vietu starp Krievijas ostām." Šajā "pakāpē" Rīga, Ventspils un Liepāja sagaidīja arī PSRS sabrukumu. 90. gadi sniedza Latvijai iespēju izmantot peļņu no tranzīta un blakussektoriem.

Krievija ņēma vērā, ka tranzīta pakalpojumu tirgu Baltijas austrumu daļā jau sen nosaka mūsu eksporta un importa iespējas un transporta stratēģija. Sākotnēji tika pieņemti divi infrastruktūras attīstības stratēģijas varianti. Pirmais — jau esošās Baltijā infrastruktūras izmantošana, tās paplašināšana un rekonstrukcija, palielinot kravu plūsmu. Otrais — "Krievijas ostu un transporta neatkarības" veicināšana, intensīvi būvējot savas ostas un transporta sistēmas. Galu galā tika izraudzīts kompromiss starp pirmo un otro variantu.

Kravu tranzīta transporta un tehnoloģiskā nodrošinājuma starpnozaru programmu caur Somu līča piekrastes teritorijām izstrādāja Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala administrācijas, un tā tika pieņemta saskaņā ar Krievijas prezidenta rīkojumu "Par kravu tranzīta nodrošināšanu caur Somu līča piekrastes teritorijām", kas tika pieņemts 06.06.97. un "Par Krievijas tirdzniecības flotes atdzimšanas pasākumiem", kas tika pieņemts 03.12.92. Turklāt Sanktpēterburgas mērijā un Ļeņingradas apgabala administrācijā darbs šajā virzienā norisinājās no 1992. līdz 1993. gadam.

Bet pēc tam Latvija sāka demonstratīvi politizēt un ierobežot tranzītu. Vēsturnieks Vladimirs Simindejs atzīmēja: "Latvijas vadības pasivitāti šajā jomā var izskaidrot ar to, ka ekonomiski pamatots tranzīta ceļu attīstības potenciāls ir saistīts ar Krieviju, un tas nesaskaņojas ar "mazās valsts" aizsardzības stratēģiju pret "ārējiem draudiem" ar NATO un ES palīdzību."

2008. gadā intervijā Latvijas Televīzijai ārlietu ministrs, tagadējais vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš atzīmēja, ka Krievijas vēlmai ierobežot tranzītu nav nekāda politiskā pamata, tā ir balstīta tikai uz ekonomiskiem apsvērumiem.

Vēstnieka kungs, ar nožēlu daru jums zināmu, ka šodien Krievijas vēlmēm un lēmumiem ir politisks pamats. Krievijā jebkuru tirdzniecības saišu uzturēšana ar Latviju tiks izskatīta tieši tāpat, kā tas notiek Latvijā — ņemot vērā nacionālās drošības risku.

2020. gada 11. martā Riekstiņš uzstājās Sanktpēterburgas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā Latvijas – Krievijas biznesa foruma ietvaros. Vēstnieks ilgi smaidīja daļēji nejauši sanākušajai auditorijai un stāstīja, kādas priekšrocības dāvā tranzīts caur Latviju. Taču zālē vairs nebija tādu cilvēku, kuri pieņem ekonomiskos un politiskos lēmumus tranzīta jomā. Tāpēc nevienu nepārsteidza statistikas dati, ko publicējusi Latvijas Satiksmes ministrija: 10 mēnešu laikā Latvijas ostās pārkrauti 37,298 miljoni tonnu kravu – par 29,5% mazāk nekā attiecīgajā 2019. gada periodā. Process sācies, kā teica Mihails Gorbačovs.

15
Tagi:
Māris Riekstiņš, Krievija, tranzīts, Latvija
Pēc temata
Ideoloģiski nepareiza nozare: Latvija iznīcina tranzītu krievu dēļ
Elksniņš: ostas stāv, tranzīts izsīcis, bet Latvijas varasiestādes iedzen valsti ellē
Puškovs: kravas Latvijai lai pameklē kara kurinātājs Rinkēvičs
Velti padzīti Krievijas miljardi un tranzīts: sabiedrotie izved stratēģiskos spēkus
Covid-19 ekspress tests, foto no arhīva

Covid-19 testu turpmāk būs iespējams veikt vēl piecās vietās

0
(atjaunots 13:48 01.12.2020)
Testēšana notiks pēc iepriekšēja pieraksta, paraugus ņems gan ar ģimenes ārsta nosūtījumu, gan pēc pašu iedzīvotāju vēlmes – par maksu.

RĪGA, 1. decembris – Sputnik. Latvijā ir paplašinātas iespējas veikt koronavīrusa testu, pakalpojumu sāk sniegt vēl viena medicīnas kompānija. Analīzes var nodot gan ar ārsta nosūtījumu, gan pēc savas iniciatīvas, vēsta LSM.

Medicīnas kompānija "MFD veselības grupa" sākusi veikt koronavīrusa infekcijas analīzes. Testi tiks veikti mobilajos punktos Rīgā: Rušonu ielā 15, Buļļu ielā 9, Zolitūdes ielā 34, Augusta Deglava ielā 14 un Brīvības ielā 75.

Testēšana notiks pēc iepriekšēja pieraksta. Paraugus ņems gan ar ārsta nosūtījumu, gan pēc pašu iedzīvotāju vēlmes – par maksu.

Oktobra beigās Latvijā mainīja Covid-19 testēšanas kārtību – tagad, lai nodotu bezmaksas analīzes, ir jāsaņem ģimenes ārsta vai slimnīcas speciālista nosūtījums. Pēc Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktores Santas Līviņas sacītā, šo soli nācies spert, lai atrisinātu rindu problēmu – daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuriem nebija Covid-19 simptomu, vienalga vēlējās nodot analīzes.

Pirms tam Latvijā koronavīrusa testu par brīvu varēja veikt ikviens gribētājs, iepriekš piesakoties pa tālruni 8303.

0
Pēc temata
Izolāciju varēs pārtraukt bez testiem: Latvijā jauni noteikumi ar Covid-19 inficētajiem
Slimības lapu Latvijā var aizvērt, pat ja Covid-19 tests ir pozitīvs
"Ar apbedīšanas biroja izziņu": sociālos tīklus šokē jaunie Covid-19 testēšanas noteikumi
Rīgā augs Covid-19 testēšanas punktu skaits