Gruzija

Gruzijas ceļu uz Eiropu aizšķērsojusi realitāte

56
(atjaunots 16:05 11.11.2020)
Gruzijā turpinās protesti – pasludinātas beztermiņa akcijas, jo opozīcija neatzīst parlamenta vēlēšanu rezultātus un pieprasa jaunu balsojumu. Policija mītiņus izkliedē ar speclīdzekļiem.

Aizkaukāza republikas septiņpadsmit gadus ilgais ceļš uz Eiropu ir pārvērties par traģisku farsu, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.

Process sākās pirms septiņpadsmit gadiem – ar protestiem pret parlamenta vēlēšanu rezultātu falsifikāciju 2003. gada novembrī, kad aizsākās "rožu revolūcija", kuras rezultātā prezidenta posteni pameta Eduards Ševarnadze, politisko ceļu sāka Mihails Saakašvili un tika likts stūrakmens vispasaules mītam par krāsainajām revolūcijām.

Kopš tā laika Gruzija konsekventi turas pie tālaika izvēles. Tikai tuvāk ieskatoties, kļūst redzams, ka nu jau gandrīz divus gadu desmitus valsts centīgi rikšo pa skrejceliņu. Spriežot pēc visa, nokāpt pat netaisās.

Publiskotie dati liecina, ka uzvaru parlamenta vēlēšanās 31. oktobrī izcīnījusi valdošā partija "Gruzijas sapnis – demokrātiska Gruzija", to atbalstījuši vairāk nekā 48% vēlētāju. Otrajā vietā – "Vienotā nacionālā kustība" ar 27%.

Pārējiem politiskajiem spēkiem rezultāti sagādāja milzu vilšanos – statistiskās kļūdas robežās, ieskaitot trešo vietu ieņēmušo "Eiropas Gruziju", kuras rezultāts nav sasniedzis ne 4% balsu.

Eiroatlantisms, "Rietumu vērtību ieviešana", valsts iestāšanās ES un NATO, "teritoriālās vienotības atjaunošana" (tātad – cīņa pret "okupantu") – tādi ir galvenie punkti visu minēto partiju programmās. Starpība meklēja citā plaknē.

"Vienotā nacionālā kustība" ir Mihaila Saakašvili partija, kas jau septiņus gadus spiesta pastāvēt bez sava dibinātāja. Politiķis pameta Gruziju 2013. gada oktobrī, pat nesagaidījis pāris nedēļas līdz savas prezidentūras galam: priekšā gaidīja Eiropa, ASV un Ukraina.

Tomēr bijušais Odesas gubernators, tagadējais Ukrainas Nacionālās reformu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs vērīgi seko politiskajam pulsam dzimtenē. Viņš apgalvoja, ka esot gatavs iekļauties opozīcijas cīņā (tagadējos protestos pirmo vijoli, protams, spēlē VNK) par jaunām vēlēšanām, un apliecināja, ka viņam neesot vajadzīgi posteņi, viņš domājot tikai par Gruzijas "glābšanu".

"Gruzijas sapnis" ir tas pats politiskais spēks, kas pieveica Saakašvili 2010. gadu sākumā. Kopš tā laika GS ir valdošā partija un tagad atkaujas no apsūdzībām par falsifikācijām. Tās dibinātājs Bidzina Ivanišvili ir politiķis, biznesmenis un bagātākais cilvēks Gruzijā – 349. numurs Forbes sarakstā ar gandrīz piecu miljardu kapitālu un visnotaļ aizraujošu biogrāfiju, kādas raksturīgas 90. gadu oligarhiem.

Saakašvili lolojums ir pazīstams ar savu histērisko populismu, it īpaši Krievijas, pareizāk sakot, Krievijai naidīgā vektorā. Valsts pašreizējās valdības pozīcija šajā jautājumā ir mazliet nosvērtāka, tāpēc VNK tai regulāri pārmet "sadarbību ar okupantiem" un "nacionālo interešu nodevību".

Pērnais skandāls attiecībās ar Maskavu un tam sekojošie plašie protesti Gruzijā daiļrunīgi raksturo valsts politisko dzīvi.

Rezultātā šoreiz Gruzija izvēlējās starp skandalozām Rietumu marionetēm, kas faktiski cietušas politisko bankrotu desmit gadus ilgajā darbā pie varas, un hrestomātisku pēcpadomju oligarhiju. Piedevām abas puses rotā mirdzošs eiroatlantisks iepakojums.

Pie tam realitātē valsts dzīvo tieši ar tām pašām problēmām, kas to piespieda savulaik sacelties pret Eduardu Ševarnadzi: smaga ekonomiskā situācija, galēja nabadzība, varas korupcija.

Tiesa, 2020. gads ienesis jaunas krāsas – koronavīrusa pandēmiju un krahu tūrisma nozarē, kas pēdējos gados kļuvusi par vienu no svarīgākajām Gruzijā. 2019. gadā uz tūristu rēķina nopelnīja trīs miljardus dolāru pie kopējā IKP 15 miljardu apmērā. Šogad republika nesaņems 2,5 miljardus – nozare ir aizripojusi 20 gadus tālā pagātnē.

Vienlaikus nebūtu pareizi teikt, ka Gruzija it neko nebūtu saņēmusi no savas eiroatlantiskās izvēles. Galu galā, Rietumi patiešām regulāri demonstrē atbalstu, pārsvarā gan morālu, republikai un tās vadībai. Arī šoreiz EDSO novērotāji atzina, ka vēlēšanas 31. oktobrī bijušas "konkurētspējīgas, pārsvarā noritējušas, ievērojot visas pamatbrīvības".

Nelaime gan nāca pavisam no citas puses.

Mihails Saakašvili publicēja Facebook lielu materiālu, kurā stāstīja par savu draudzību ar "ASV jauno prezidentu Džo Baidenu" un ilustrēja tekstu ar virkni kopīgu fotogrāfiju. Noslēgumam viņš izraudzījās izteiksmīgu frāzi: "Tagad, kad Gruzijas tauta cīnās, lai atgūtu nozagtās vēlēšanas, kurās opozīcija izcīnīja pārliecinošu uzvaru, un uzvaru tai nozaga, Baltajā namā mums ir ļoti vajadzīgi cilvēki ar vērtībām."

Gruzīņu-ukraiņu izcilais politiskais avantūrists patiešām radījis labus sakarus Vašingtonā, tāpēc nekādi nevar svītrot iespēju, ka tā varētu ietekikt EDSO pārvērtēt viedokli par vēlēšanām Gruzijā. Tādu rekomendāciju tur noteikti sadzirdēs.

Rietumiem nav cita eiroatlantisma, ko piedāvāt Gruzijai.

56
Tagi:
protesti, Gruzija, Eiropa, ASV
Pēc temata
Gruzija un divi ziloņi: iestāšanās NATO iznīcinās valsti
NATO pielikusi punktu Gruzijas sapņiem
"Jūs esat slimas, meitenes": kāpēc Gruzijā nobijās no Lavrova vizītes
NATO mācības Sea Breeze 2020 Melnajā jūrā – spēles ar pulvera mucu
Zenītraķešu-lielgabalu komplekss Pancir, foto no arhīva

Krievu ieroči: 2020. gada provizoriskie rezultāti

4
(atjaunots 00:02 01.12.2020)
Krievijas aizsardzības rūpniecības komplekss un Aizsardzības ministrijas bruņojuma nomaiņas programma aizejošajā gadā bija izcili stabila pat ekonomiskās turbulences apstākļos, globālo izaicinājumu un draudu fonā.

Ar koronavīrusa pandēmiju saistītā vispasaules ekonomiskā krīze nav kaitējusi Krievijas valsts bruņojuma attīstības programmai (VBA-2020), un Krievijas stāvokli starptautiskajā bruņojuma tirgū, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Piegādes Krievijas bruņotajiem spēkiem ir pieaugušas par 11% salīdzinājumā ar pērno gadu. Pasūtītājiem ārvalstīs "Rosoboroneksport" piegādājis militāro produkciju par 10 miljardiem dolāru, saglabājis pasūtījumus aptuveni 50 miljardu dolāru līmenī un noslēdzis jaunus līgumus par 9 miljardiem dolāru.

Neiesaistoties bruņošanās sacensībās, kopš 2019. gada Krievijas armijas un flotes bruņojuma uzlabošanai tiek atvēlēti vairāk nekā 1,5 triljoni rubļu, pie tam 70% līdzekļu paredzēti modernajiem sērijveida paraugiem. Gada laikā bruņotie spēki saņēmuši vairāk nekā 2300 jauna bruņojuma vienības.

Krievijas floti papildinājušas 35 zemūdenes un kuģi – tikai Baltijas flote vien saņēmusi sešus jaunus raķešu kuģus. Pretgaisa aizsardzības sistēmu papildinājuši četri zenītraķešu sistēmas S-400 "Triumf" pulka komplekti un seši zenītraķešu-lielgabalu kompleksa "Pancir" divīzijas komplekti.

"VBA 2020" īstenošanas gaitā modernā bruņojuma līmenis armijā un flotē sasniedzis 70%, stratēģiskajos kodolspēkos – 83%, Gaisa kosmiskajos spēkos – 75%. Krievijas valsts bruņojuma attīstības programma 2011.-2020. gg. bija pirmā pilnībā realizētā programma, tā nodrošināja jaunu un mūsdienīgu bruņojuma un tehnikas spēku masveida piegādes. Paātrinājums turpinās, nākamgad karaspēki saņems vairāk nekā 3400 militārās tehnikas vienības – pastāvīgas gatavības vienību ekipējums ar jaunajiem bruņojuma paraugiem līdz 2022. gada sākumam pārsniegs 71%.

Problēmu lokā

Līdz ar Rietumu "partneru" sankcijām un negodīgo konkurenci lielas grūtības Krievijas bruņojuma eksportā sagādāja pandēmija. Jāpiebilst, ka tiek prognozēta vispasaules bruņojuma tirdzniecības rādītāju lejupslīde 2020. gadā epidēmijas rezultātā par 10%. Tomēr Krievija ir saglabājusi līdera pozīcijas. Krievu ieroči aizņem apmēram trešo daļu pasaules bruņojuma tirgā (otrā vieta pēc ASV).

Informācija par militāri tehnisko sadarbību pārsvarā ir slēgta, tomēr zināms, ka Krievija un Turcija parakstījušas otru līgumu par ZRS S-400 piegādēm, Ēģipte pasūtījusi 500 tankus T-90MS, noslēgts līgums par daudzfunkcionālo helikopteru Mi-38T pasūtītājam ārvalstīs. Indija ir gatava samaksāt 2 miljardus dolāru par Krievijas iznīcinātājiem MiG-29 un Su-30. Augsts eksporta potenciāls ir 5. paaudzes iznīcinātājiem Su-57E, modernizētajiem helikopteriem Mi-28NE un kuģu bāzes helikopteri Ka-52K. Ļoti pieprasīts ir zenītraķešu komplekss S-300V4 "Antei 4000" un "Armata" līnijas bruņumašīnas. Pie tam aptuveni 45% Krievijas bruņojuma eksporta veido aviācija. Jāpiebilst, ka daudzfunkcionālo iznīcinātāju eksporta vērtētais apjoms pasaulē 2020.-2030. gados sasniedz 110,7 miljardus dolāru, kaujas helikopteru eksporta – 65,3 miljardus dolāru.

Mūsdienīgās tehnoloģijas kaujas ierindā

Aizejošo gadu iezīmēja krievu ieroču kvantitatīvs (sērijveida ražošana) un kvalitatīvs (militārais pielietojums) izrāviens. Dažas spilgtas iezīmes – hronoloģiskā kārtībā.

Mūsdienīgais un universālais izlūkošanas un trieciena helikopters Ka-52 "Alligator" izmēģināts kaujas apstākļos Sīrijā. Tas spēj uzņemt līdz 2,8 tonnas arsenāla un šodien "pielaiko" spārnotās raķetes ar darbības rādiusu līdz 100 km (analogu pasaulē nav). Krievijas GKS rīcībā ir aptuveni 140 "Aligatori".

ZRLK "Pancir" šogad pirmo reizi "uzkāpis" uz kara kuģa klāja – tāda ir laika prasība. Lidaparātu un citu gaisa mērķu ātruma un trieciena iespējas pastāvīgi pieaug, izmērs un pamanāmība sarūk. Ir neracionāli tērēt dārgās S-300 vai S-400 raķetes pretinieka lētajiem bezpilota lidaparātiem. Kompaktā sistēma jūrā optimāli likvidē visu veidu mērķus gaisā attālumā no 20 km līdz kuģa bortam.

Krievijas Gaisa kosmiskie spēki sākuši pirmās jaunās ZRS S-350 "Vityaz" ekspluatāciju Ļeņingradas apgabalā. Tas būtiski uzlabo PGA Rietumu stratēģiskajā virzienā. Divizionā ir 12 iekārtas, katrā no tām – 12 raķetes. Kopā 1728 raķetes ir gatavas ātri un precīzi, automātiskā režīmā likvidēt mērķus gaisā attālumā virs 120 km un līdz 30 km augstumā. Noslēdzas zenītraķešu sistēmas S-500 "Prometei" izmēģinājumi. To gaitā raķete likvidēja mērķi rekordlielā 553 km attālumā. Sistēmas S-500 Melnās jūras virzienā no Krimas hipotētiski var notriekt agresora iznīcinātājus un stratēģiskos bumbvedējus virs Bukarestes, Ankaras vai Kijevas (šajā gadījumā attālums līdz mērķim nepārsniedz 550 km).

Šogad Krievijas Jūras kara flote pirmo reizi 28 gadu laikā pieņem veselas sešas zemūdenes: četras atomzemūdenes (projekti 955A un 885M) un divas dīzeļelektriskās zemūdenes (projekti 636.3 un 677). Desmit stratēģiskie 4. paaudzes zemūdens kreiseri (trīs "Borei" un septiņi "Borei A") kļūs par Krievijas kodoltriādes pamatu jūrā tuvākajos gadu desmitos. Tie nesīs vismaz 160 raķetes "Bulava" (1600 sadalošies lādiņi pa 100-150 kilotonnām) ar maksimālo darbības rādiusu līdz 8000 km attālumā. Krievija strauji rada jaunu zemūdens floti, kas spēj aizsargāt valsts intereses jebkurā Pasaules okeāna punktā.

Sākusies 5. paaudzes iznīcinātāju Su-57 sērijveida ražošana. Jaunais iznīcinātājs spēj fiksēt mērķus gaisā un uz zemes līdz 400 km attālumā, pavadīt līdz 62 objektus (un nodot informāciju par mērķi citām lidmašīnām un bezpilota lidaparātiem). Pirmajā partijā ir 76 iznīcinātāji Krievijas Aizsardzības ministrijas vajadzībām, perspektīvā trīs Su-57 aviācijas pulki nodrošinās Krievijas GKS iespēju stabili pieaugumu.

Aizritējuši fināla izmēģinājumi pirms jaunās smagās starpkontinentālās ballistiskās raķetes "Sarmat" nonākšanas stratēģisko raķešu spēku rīcībā. Tā spēj lidot pāri abiem planētas poliem. Principiāla atšķirība – iespēja izmantot jauno SBR ar hiperskaņas blokiem kā precīzu konvencionālo ieroci. Sasniedzot atmosfērā ātrumu aptuveni 15 Mahu apmērā (7 km/sek.), bloka kinētiskā enerģija garantē kodoluzbukumam raksturīgus bojājumus bez apvidus radioaktīva piesārņojuma. Hiperskaņas manevrējošo lādiņu priekšrocība – spēja ļoti precīzi koriģēt trajektoriju un trāpīt "ābolā" tūkstošiem kilometru attālumā no starta vietas.

Ar atomenerģētisko iekārtu aprīkotā dziļūdens aparāta "Poseidon" izmēģinājumi apstiprināja aparāta unikālās īpašības un praktiski neierobežoto pārvietošanās attālumu. Stratēģiskais starpkontinentālais dziļūdens aparāts spēj pārvietoties 1000 metru dziļumā līdz 10 tūkstošu kilometru attālumā ar 100 mezglu ātrumu (185 km/h). 24 metrus garo aparātu iespējams ekipēt ar konvencionālajiem vai kodoltermiskajiem lādiņiem. Tas paredzēts aviācijas bāzes grupējumu, stratēģisko zemūdeņu bāzu, pretinieka krasta infrastruktūras likvidēšanai.

Krievija sekmīgi noslēdz hiperskaņas raķetes "Cirkon" izmēģinājumus. Tas ir efektīvs precīzs bruņojums, kam nav analogu nevienā pasaules valstī. Oktobrī Baltajā jūrā no fregates "Admiral Gorshkov" borta palaistā "Cirkon" četrarpus minūšu laikā likvidēja mērķi Barenca jūrā 450 km attālumā un apstiprināja: Krievijas arktiskās robežas un Ziemeļu jūras ceļš ir droši aizsargāts. Raķetes ātrums pārsniedz 8 Mahus, lidojuma maksimālais augstums sasniedza 28 kilometrus. Projektā paredzēts, ka raķete sasniedz 9 Mahu ātrumu (vairāk nekā 10 789 km/h), darbības rādiuss – vairāk nekā 1000 km.

Krievijas Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par atmīnēšanas robotu "Uran 6" piegādēm BS. Daudzfunkcionālais robotehniskais atmīnēšanas komplekss paredzēts koridoru radīšanai mīnu nožogojumos un vērā ņemamu teritoriju atmīnēšanai (iepriekš tas izmēģināts Sīrijā).

4
Tagi:
Krievijas Aizsardzības ministrija, Krievijas Bruņotie spēki, krievu ierocis
Rīgas brīvosta, foto no arhīva

No nokdauna līdz nokautam jeb Latvijas tranzīts ringā

15
(atjaunots 22:55 30.11.2020)
90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā tranzīta daļa kopā ar saistītajiem darbības veidiem Baltijā sasniedza līdz 20% no IKP; Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanās ES varēja veicināt sektora attīstību, taču cerības neattaisnojās.

Starp daudziem nopietniem un konstruktīviem jautājumiem, kas jau sen pārtapuši politisko spekulāciju objektos, ievērojamu vietu ieņem Krievijas tranzīts caur Baltijas valstīm.

Viena no strīdā iesaistītajām pusēm ir dežūroptimisma pilna un ar Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta VĻKJS komitejas sekretāram raksturīgo entuziasmu skaidro skatītājiem, ka tas ir tikai nokdauns, nevis nokauts. Runa ir par Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu.

Otra puse, Krievijas eksperti, arī virkne zinātnieku jau ilgus gadus norāda, ka Latvijas tranzīta nāve ir neizbēgama un notiks nākamajā dienā plkst. 11:59 pēc Viduseiropas laika. Tomēr postpadomju (kravu) tranzīts, nevis politiskais tranzīts, velkas jau trešo gadu desmitu.

Atzīmēsim arī to, ka tranzīta jomā strādājošie daudz mazāk spriež par savas nozares problēmām un perspektīvām, nekā politiskie eksperti. Taču pat viņu retos izteikumus būtu vērts uzklausīt.

Pirmkārt, transporta sistēma ir viens no ekonomiku veidojošiem faktoriem. Lieli transporta infrastruktūras projekti nozīmē tūkstošiem darba vietu. Viena darba vieta transporta jomā rada vismaz divas darba vietas apkalpošanas jomā. Attīstītāka infrastruktūra piesaista citas ekonomikas nozares, pirmkārt, rūpniecību. Lauksaimniecībai attīstīta infrastruktūra nozīme izmaksu samazināšanu. Transporta infrastruktūras attīstības līmenis ir ekonomiskās attīstības līmeņa universāls rādītājs. Iekšzemes un starptautisko transporta koridoru esamība nozīmē reģiona integrāciju starptautiskajā tirdzniecībā.

Otrkārt, tranzīts nozīmē ilgtermiņa līgumus un investīcijas. Nav nemaz tik vienkārši izstrādāt tranzītu.

Treškārt, runa nav par vienu nozari, bet par kompleksu. Tieši tāpēc nav konstruktīvi strīdi par to, kādu daļu no IKP veido tranzīta ieguldījums. Vai jāiekļauj tranzīta norēķinos transporta nozares? Kā iekļaut saistītās nozares? Cik "dziļi" analizēt tranzīta lejupslīdes ietekmi?

Ceturtkārt, tranzīts nevar pastāvēt ārpus pasaules ekonomikas un pasaules politikas. Tranzīta kritumu caur konkrētu ostu var izraisīt dažādi iemesli - no makroekonomiskas kopējās lejupslīdes līdz divpusējo attiecību "atdzišanai".

Piektkārt, par tranzīta nozīmi Baltijas valstu ekonomikā vienmēr ritējušas garas diskusijas, taču skaidrs ir tas, ka 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā šī ekonomikas sektora daļa kopā ar saistītajiem darbības veidiem faktiski sasniedza 20% no IKP. Atzīmēsim, ka tas ir "pliks" skaitlis – pieskaitot klāt transporta kompleksu, tas būtu vēl augstāks. Baltijas iestāšanās ES varēja veicināt tirdzniecības arī tranzīta attīstību, taču cerības nav attaisnojušās.

Kā Rīga "nodeva" tranzītu

Viena no garākājām valsts Eiropas centra maģistrālēm bija ceļš Rīga – Caricina (1871. g.). Citiem vārdiem sakot, tas, kas izraisa Latvijas vadības dīvainās emocijas, saistīts nevis ar Vladimira Putina politiskajiem lēmumiem, bet ar cara Aleksandra II ekonomisko politiku. "Pastiprināta dzelzceļu būvniecība izraisīja strauju Baltijas ostu importa un eksporta tirdzniecības attīstību, kas savukārt ievērojami paplašināja Baltijas ekonomiskos sakarus ar citām Krievijas impērijas daļām. Baltijas ostas ieņēma ievērojamu vietu Krievijas ārējā tirdzniecībā… 1901. gadā Rīgas osta tirdzniecības apgrozījuma summas ziņā jau ieņēma pirmo vietu starp Krievijas ostām." Šajā "pakāpē" Rīga, Ventspils un Liepāja sagaidīja arī PSRS sabrukumu. 90. gadi sniedza Latvijai iespēju izmantot peļņu no tranzīta un blakussektoriem.

Krievija ņēma vērā, ka tranzīta pakalpojumu tirgu Baltijas austrumu daļā jau sen nosaka mūsu eksporta un importa iespējas un transporta stratēģija. Sākotnēji tika pieņemti divi infrastruktūras attīstības stratēģijas varianti. Pirmais — jau esošās Baltijā infrastruktūras izmantošana, tās paplašināšana un rekonstrukcija, palielinot kravu plūsmu. Otrais — "Krievijas ostu un transporta neatkarības" veicināšana, intensīvi būvējot savas ostas un transporta sistēmas. Galu galā tika izraudzīts kompromiss starp pirmo un otro variantu.

Kravu tranzīta transporta un tehnoloģiskā nodrošinājuma starpnozaru programmu caur Somu līča piekrastes teritorijām izstrādāja Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala administrācijas, un tā tika pieņemta saskaņā ar Krievijas prezidenta rīkojumu "Par kravu tranzīta nodrošināšanu caur Somu līča piekrastes teritorijām", kas tika pieņemts 06.06.97. un "Par Krievijas tirdzniecības flotes atdzimšanas pasākumiem", kas tika pieņemts 03.12.92. Turklāt Sanktpēterburgas mērijā un Ļeņingradas apgabala administrācijā darbs šajā virzienā norisinājās no 1992. līdz 1993. gadam.

Bet pēc tam Latvija sāka demonstratīvi politizēt un ierobežot tranzītu. Vēsturnieks Vladimirs Simindejs atzīmēja: "Latvijas vadības pasivitāti šajā jomā var izskaidrot ar to, ka ekonomiski pamatots tranzīta ceļu attīstības potenciāls ir saistīts ar Krieviju, un tas nesaskaņojas ar "mazās valsts" aizsardzības stratēģiju pret "ārējiem draudiem" ar NATO un ES palīdzību."

2008. gadā intervijā Latvijas Televīzijai ārlietu ministrs, tagadējais vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš atzīmēja, ka Krievijas vēlmai ierobežot tranzītu nav nekāda politiskā pamata, tā ir balstīta tikai uz ekonomiskiem apsvērumiem.

Vēstnieka kungs, ar nožēlu daru jums zināmu, ka šodien Krievijas vēlmēm un lēmumiem ir politisks pamats. Krievijā jebkuru tirdzniecības saišu uzturēšana ar Latviju tiks izskatīta tieši tāpat, kā tas notiek Latvijā — ņemot vērā nacionālās drošības risku.

2020. gada 11. martā Riekstiņš uzstājās Sanktpēterburgas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā Latvijas – Krievijas biznesa foruma ietvaros. Vēstnieks ilgi smaidīja daļēji nejauši sanākušajai auditorijai un stāstīja, kādas priekšrocības dāvā tranzīts caur Latviju. Taču zālē vairs nebija tādu cilvēku, kuri pieņem ekonomiskos un politiskos lēmumus tranzīta jomā. Tāpēc nevienu nepārsteidza statistikas dati, ko publicējusi Latvijas Satiksmes ministrija: 10 mēnešu laikā Latvijas ostās pārkrauti 37,298 miljoni tonnu kravu – par 29,5% mazāk nekā attiecīgajā 2019. gada periodā. Process sācies, kā teica Mihails Gorbačovs.

15
Tagi:
Māris Riekstiņš, Krievija, tranzīts, Latvija
Pēc temata
Ideoloģiski nepareiza nozare: Latvija iznīcina tranzītu krievu dēļ
Elksniņš: ostas stāv, tranzīts izsīcis, bet Latvijas varasiestādes iedzen valsti ellē
Puškovs: kravas Latvijai lai pameklē kara kurinātājs Rinkēvičs
Velti padzīti Krievijas miljardi un tranzīts: sabiedrotie izved stratēģiskos spēkus
Kravu tranzīts, foto no arhīva

"Dīvaina laime": KF izvērtēja Latvijas panākumus pēdējo 16 gadu laikā

0
(atjaunots 00:11 01.12.2020)
Tranzīta sabrukums, zivsaimniecības nozares iznīcināšana un masveida migrācija: kā varasiestādes "padarīja laimīgus" Latvijas iedzīvotājus tās dalības laikā Eiropas Savienībā.

RĪGA, 1. decembris – Sputnik. Latvijas ir ieguvusi ​"dīvainu laimi​" pēc iestāšanās Eiropas Savienībā: ekonomika ir sagrauta, cilvēki aizbraukuši – konstatēja Krievijas politiķis, KF Federācijas padomes loceklis Aleksejs Puškovs.

​"2004. gadā iestājoties ES, Latvija nolēma, ka ir ieguvusi laimi. Iznākums: Latvijas tranzīta krahs, zivsaimniecības nozares, gandrīz visas rūpniecības iznīcināšana, alus darītavu slēgšana (PSRS laikā bija aptuveni 80, palikušas 3-4). 370 tūkstoši cilvēku pa šo laiku pametuši valsti. Dīvaina laime," uzrakstīja Puškovs Twitter.

​Krievijas politiķis jau bija atzīmējis, ka Latvijas ekonomikas sabrukums kļuva par Baltijas republikas varasiestāžu rusofobas politikas rezultātu. Pēc viņa sacītā, Latvija tik cītīgi pārrāva visas saiknes ar Krieviju, ar tik lielu sajūsmu uzbruka Maskavai EDSO un EPPA, ka Krievija sāka uz to reaģēt ilgi pirms Ukrainas krīzes. Uz ko cerēja Rīgā – nav skaidrs, pauž neizpratni Puškovs.

Krievijas senators pieņēma, ka Latvijas varasiestādes nedomāja par savas politikas un retorikas sekām, un "saņēma to, ko nevarēja nesaņemt". Puškovs piedāvāja adresēt jautājumus par tranzīta nozari Latvijas ĀM vadītājam Edgaram Rinkēvičam – "karstasinīgam politiskā kara ar Krieviju piekritējam": varbūt viņš atradīs kravas Latvijas dzelzceļiem un Rīgas ostām.

Latvijas Satiksmes ministrija aizvadītajā nedēļā vērsās pie Krievijas Transporta ministrijas ar lūgumu palīdzēt apturēt Krievijas tranzīta apjoma kritumu Latvijā. Iestādes vadītājs Tālis Linkaits pauda ieinteresētību "katrā kravas tonnā, kas varētu nākt cauri Latvijai vai uz Latviju".

Krievija konsekventi strādā ar mērķi pārorientēt savu tranzītu uz iekšzemes ostām. Baltijas valstis jau zaudējušas lielu daļu kravu no Krievijas, Latvijas ostas vienu mēnesi pēc otra ziņo, ka pārkraušanas apjomi krītas, bez Krievijas tranzīta cieš arī "Latvijas Dzelzceļš", kurš jau ir paziņojis par masveida darbinieku atlaišanu.

0
Tagi:
tranzīts, Latvija, Aleksejs Puškovs
Pēc temata
No nokdauna līdz nokautam jeb Latvijas tranzīts ringā
Ekonomiste: Latvija aprok tranzīta atliekas ar bļāvieniem "Krievija – ienaidnieks!"
Dzelzceļa kravu tranzīts Latvijas ostās krities par 56%
Palaiduši vējā, tāpat kā tranzītu: eksperts par Baltijas izredzēm elektroenerģijas tirgū