Kalnu Karabaha

"Šeit slepkavo". Kas sagaida miernešus no KF Kalnu Karabahā

91
(atjaunots 10:33 19.10.2020)
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs konstatēja, ka Kalnu Karabahā vajadzīgi militārie novērotāji no Krievijas, tomēr galigais lēmums par to ir konfrontācijā iesaistīto pušu ziņā.

Par to, ar kādām grūtībām var saskarties miernešu misija un kādi bija centieni novērst konfliktu 90. gadu sākumā, portālā RIA Novosti stāsta Antons Ļisicins.

Atbilde nav dzirdēta

Par "zilajām ķiverēm" vispirms ir jāvienojas Azerbaidžānai un Armēnijai. Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs uzsvēra: "Jebkādu miernešu, novērotāju – vienalga, kā – dislokācija ir iespējama tikai ar abu pušu piekrišanu," un piebilda, ka pagaidām atbilde nav saņemta.

14. oktobrī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs intervijā Turcijas telekanālam Haber Turk norādīja: "Ja viena no pusēm noteiks veto, tas būs neiespējami. Otrs aspekts – visiem ir jāsaprot, ka runa ir par Azerbaidžānas suverēno teritoriju. Neviens nevienu nevar atsūtīt bez mūsu piekrišanas. Tas būtu starptautisko tiesību pārkāpums."

Azerbaidžānas prezidents atgādināja: novērotāju ievešanu paredz mierīgas noregulēšanas pamata principi. "Taču tas ir pats pēdējais punkts. Jautājums pagaidām tiek apspriests, jo nopietnu pārmaiņu nav," precizēja Alijevs.

Viņš uzskata, ka pārrunās jāiesaista Turcija un apšauba EDSO Minskas grupas efektivitāti, kas nodarbojas ar konfliktu Karabahā kopš 1992. gada. Tās līdzpriekšsēdētāji ir Krievija, Francija un ASV, tāpat līdz ar Azerbaidžānu un Armēniju grupā strādā Baltkrievija, Vācija, Itālija, Zviedrija, Somija un Turcija.

"Šajā grupā ir valstis, kam nav izejas uz reģionu un nav nekādas ietekmes, - paskaidroja Alijevs. – Ja mēs vēlamies atrisināt konfliktu, vajadzīgas valstis, kas spēj panākt reālu samierināšanos. Protams, šajā lomā mēs redzam Turciju."

Militārais konflikts Kalnu Karabahā, foto no arhīva
Минобороны Азербайджана

Armēnijas premjerministrs Nikols Pašiņans atzīmēja, ka variantu ar Krievijas miernešiem ir jāizskata. "Tomēr tādi jautājumi jāpārrunā plašākā kontekstā EDSO Minskas grupas ietvaros," viņš norādīja sarunā ar kanālu Al Jazeera.

Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) ģenerālsekretārs Staņislavs Zasjs informēja, ka KDLO pastāvīgā padome saņēmusi Armēnijas premjerministra Nikola Pašiņana un ārlietu ministra Zograba Mnacakaņana paziņojumu par situāciju Kalnu Karabahā. "Miera panākšana reģionā tiek aktīvi apspriesta," atzīmēja Zasjs un precizēja: "Mēs atzinīgi vērtējam EDSO Minskas grupā strādājošo valstu dalību un tikai tām piešķirto pilnvaru ietvaros.

9. oktobrī Armēnijas un Azerbaidžānas ārlietu ministri Zograbs Mnacakaņans un Džeihuns Bairamovs ar Sergeja Lavrova starpniecību vienojās par pamieru. Bija plānots pārtraukt apšaudes nākamajā dienā, tomēr karadarbība atsākās.

Viedokļu bezdibenis

Kaukāza valstu eksperts, politoloģijas zinātņu kandidāts Arturs Atajevs pastāstīja, ka miernešus gaida grūtības. "Reģions ir ļoti sarežģīts no ģeogrāfijas viedokļa. Pagaidām nav saprotams, kur novilkt saskarsmes līniju. Viena puse uzskata, ka Kalnu Karabaha un septiņi tuvējie rajoni pieder KKR (neatzītajai kalnu Karabaha republikai – red.). Otras puses acīs gan pati Karabaha, gan tuvējie rajoni ir Azerbaidžānas teritorija. Starp šiem viedokļiem ir bezdibenis," viņš paskaidroja.

Politologs ir pārliecināts: nav objektīvu priekšnoteikumu nopietnai sarunai par miernešu misiju, kamēr turpinās karadarbība. "Toties ir priekšnoteikumi jaunai eskalācijai. Acīmredzot, konflikta zonā rīkojas paramilitārās vienības, kas gatavas lauzt jebkādas vienošanās. To, ka uz Kaukāzu pārsviesti kaujinieki no Tuvajiem Austrumiem, minēja Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins. Tāpat vien neko tamlīdzīgu neapgalvo," uzsvēra Atajevs.

No vienas puses, Krievijai ir pieredze miernešu spēku izvēršanas jautājumā Kaukāzā – Dienvidosetijā un Abhāzijā. Tur palīdzēja tas, ka konflikta dalībnieki organizēja vismaz minimālu dialogu. Tomēr Gruzijas armijas uzbrukums novērotājiem no Krievijas Chinvalā lielā mērā diskreditēja ieceri nošķirt pretiniekus ar trešo spēku. "Karavīri, kuri pilda tādus uzdevumus, ir apmācīti jebkādā situācijā veicināt pārrunas. Dienvidosetijā un Abhāzijā darbojās vienošanās par uguns līniju, bezkontakta zonu un tā tālāk. Tomēr no trieciena mugurā gāja bojā 68 Krievijas karavīri un virsnieki. Tātad Maskava rūpīgi apsvērs visu par un pret, atbildot uz jautājumu, vai ir vērts ievest kontingentu kārtējā karstajā punktā," norādīja eksperts.

Iespējamā izeja – KDLO spēku dalība pušu nošķiršanā. "Tas dotu izaugsmes punktu pašai organizācijai," uzskatīja Atajevs.

80. gados un 90. gadu sākumā konfliktējošās puses reģionā nošķīra Padomju armijas un PSRS IeM iekšējo spēku vienības. Tomēr daudzi neuzskatīja viņus par miernešiem – gan armēņi, gan azerbaidžāņi pārmeta viņiem – sak, viņi palīdzot pretiniekam.

Sergejs Šatko dienēja valdības sakaru pulka apakšvienībā Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā. Par karadarbības veterānu viņš sevi neuzskata – Karabahā pabijušajiem karavīriem nav tāda statusa. Viņš novilka paralēles starp tālaika "miernešu" nesaprotamo tiesisko statusu un haotisko politisko situāciju 90. gadu sākumā.

"Pret konflikta dalībniekiem izturējāmies kā pret tautiešiem, kurus vajag samierināt un aizsargāt no vardarbības, - atceras Satko. – PSRS IeM skolas kursantu bataljona virsnieks Sumgaitā teica: "Notiek grautiņi, slepkavo cilvēkus, un mūsu uzdevums ir parādīt, ka padomju vara te ir bijusi, ir un būs." Tomēr nekas neiznāca. Acīmredzot, centrā toreiz nesaprata, kā noregulēt situāciju. Cilvēki bija dažādi, gadījās veselīgi domājoši, tomēr bija arī tādi, kas mūs no mugurpuses apspļaudīja, pārmeta, ka mēs atbalstām pretējo pusi. Viņiem nebija vajadzīgs miers, viņiem vajadzēja mūsu automātus, lai šautu vienam uz otru."

Pēdējās armijas daļas pameta Stepanakertu 1992. gada pavasarī, puses faktiski karoja, tāpēc toreiz jau vairs neesošās valsts armijas izvešanai tika organizēta militāra operācija.

"Politiķi abās pusēs tiecās pēc varas, ne pēc miera. Toreiz uz kara viļņa pie varas nāca nacionālisti, - atceras Šatko. – Viņi gribēja tikai vienu – uzvaru ar saviem noteikumiem. Neko citu. Karabahu pameta iekšējie spēki, bijušās Padomju armijas vienības, un viss sabruka. Neviens vairs necentās nošķirt naidīgās puses. Pēc Sarkankarogotā Aizkaukāza kara apgabala mantības sadales puses saņēma ieročus un kara tehniku. Sākās īsts karš."

Iekšējo spēku ģenerālmajors Vladimirs Vorožcovs 90. gadu sākumā braukāja uz Aizkaukāzu komandējumos. Tagad ar rūgtu ironiju atceras: viņa dienesta biedri saņēma te "Armēnijas Varoni", te "Azerbaidžānas Varoni" – skatoties, kurā pusē pildīja uzdevumus. "Gadījās, karavīri, atrodoties Armēnijas vai Azerbaidžānas teritorijā, tik dziļi uztvēra vietējo iedzīvotāju noskaņojumu, ka teju vai uzskatīja sevi par konflikta pusi, - viņš atzina. – Tāpēc bija pārmetumi, ka Padomju armija atbalstīja tos vai citus. Tomēr pārsvarā karavīri aizsargāja civilos iedzīvotājus. Daži tālab ziedoja dzīvību.

Vorožcovs konstatēja, ka Krievijai ir gan miernešu misiju pieredze, gan vajadzīgie kadri. "Tehnoloģijas ir izstrādātas. Visefektīvākā, lai arī grūti realizējama, ir kopīga patrulēšana: konfliktējošo pušu karavīri un vidutājs kopā pārbauda saskarsmes līniju. Pirmkārt, cilvēku kontakti, otrkārt, pa savējiem nešaus," viņš paskaidroja.

Jautājums, kam jāuzņemas mierneša pienākums, pēc Vorožcova domām, ir atkarīgs ne tikai no vietējo iedzīvotāju attieksmes. "Uzticību pelna ar darbiem. Tomēr galvenais noteikums – naidīgo pušu piekrišana konkrēto miernešu klātbūtnei," teica ģenerālis. Tas ir politisks jautājums. Kontingentu ir vērts ievest, kad ir skaidro tā uzdevumi. To saprot gan Baku un Erevāna, gan arī Maskava.

91
Tagi:
Kalnu Karabaha, Krievija
Pēc temata
"Tur dzīvo cilvēki, kas mums nav sveši": Putins par konfliktu Karabahā
Kalnu Karabaha ziņo: cīņas ir noklusušas visur, izņemot Gadrutu
Slānekļa noliktava, foto no arhīva

ASV slānekļa ražotājus glābj naftas milži. Ka tik tie paši nenoslīkst

7
(atjaunots 17:39 30.10.2020)
Esošais stāvoklis un naftas ieguves prognozes ASV joprojām ir novērojumiem aktuāla tēma. Jo lielākā daļa tās ir saistīta ar slānekļa naftu, kura, ar zināmām atrunām, ir lokana pasaules naftas tirgus svira.

Kopējā aina, kas tiek publicēta Amerikas Enerģētikas ministrijas iknedēļas pārskatos, ir skaidra: visnotaļ ass, trīs mēnešu garumā, kritums no marta augstākajiem punktiem 13 miljonu barelu dienā līdz 10,5 miljoniem (tātad par 20%). Tālāk sākās vērā ņemamas svārstības šajā rādītāja (pluss-mīnuss pusmiljons barelu), kas saistītas arī ar sezonālajām viesuļvētrām. Saskaņā ar aktuālākajiem skaitļiem, summārā ieguve ASV ir noslīdējusi pat zemāk, nekā 10 miljoni barelu dienā, taču, atkārtosim, nedēļas dati bieži tiek koriģēti, tādēļ tie drīzāk rāda vispārīgu tendenci.

Kas būs tālāk? Tradicionāls nākotnes ieguves indikators ir strādājošo urbšanas iekārtu skaits. Šeit mēs arī redzējām strauju kritumu pēc marta notikumiem – no maksimālajām 682 vienībām līdz minimumam 172 vienību apmērā augustā, pēc kā notika vāja atkopšanās līdz 205 vienībām šobrīd.

Svarīgs ieguvi ietekmējošs faktors ir tā saucamie nepabeigtie urbumi, kuri jau ir izurbti, taču tajos nav veikts slāņa hidropārrāvums . Tādi jau ir 7,7 tūkstoši – tas ir samērā nopietns apjoms, kurš ilgstošākā laika periodā var uzturēt ieguvi pat pie zema jauno urbumu apjoma. Šobrīd nepabeigto urbumu skaits sācis nedaudz samazināties, un, kas ir galvenais, savā aktuālākajā prognozē Amerikas Enerģētikas ministrija tieši norāda: tagad tie veido ieguves uzturēšanas rezervi mazā strādājošo urbšanas iekārtu skaita fonā. Starp citu, novembrī šis pārskats paredz jaunu slānekļa naftas ieguves kritumu ASV.

Vienvārdsakot, vesels lērums nenoteiktību, kā rezultātā cienījamas organizācijas sniedz daždažādas prognozes: no summārās ieguves izaugsmes līdz 11,5-12 miljoniem līdz noslīdēšanai uz 10 miljoniem barelu dienā ap 2021. gada vidu.

Vēl pirms krīzes divi lielākie Amerikas naftas un gāzes milži – ExxonMobil un Chevron – jau investēja slānekļa ieguvē. Rezultātā radās iespaids, ka neparedzētā gadījumā parādus vai pat slānekļa izstrādātāju bankrotus izpirks lielās kompānijas.

Daļēji tā arī notiek. Pirms dažām dienām ConocoPhillips paziņoja par slānekļa izstrādātāja Concho Resources iegādi par 9,7 miljardiem dolāru. Tādējādi, vēl viens Amerikas naftas milzis kļūst arī par lielu slānekļa milzi. Tiesa, interesanti, ka pirkums notika nevis naudas formā, bet gan akciju maiņas veidā.

Līdzīga situācija notika oktobra sākumā, kad Chevron nopirka Noble Energy (un tie nav tikai slānekļi, bet arī gāzes ieguve jūrā Vidusjūras austrumos).

Savukārt vidēja izmēra kompānijās situācija ir tāda: Devon Energy nopirka WPX Energy, savukārt Pioneer Natural Resources apspriež Parsley Energy pārņemšanu. Vēl daži slānekļa izstrādātāji no veiksmīgāku vai lielāku kompāniju puses tiek izskatīti kā kandidāti uz iegādi vai pārņemšanu.

Tātad konsolidācija un pārņemšana sektorā ir acīmredzamas. Kompānijas sagaida ieguvumus no ekonomijas uz apjomu rēķina, apvienojot blakus esošos ieguves rajonus un tā tālāk. Un, protams, šādas pārņemšanas, sevišķi no milžu puses, ļauj pastumt malā parādu sloga problēmu.

Jāsaka, viss notiek aptuveni tā, kā arī bija domāts gada sākumā – nozares izdzīvošana uz pārņemšanas rēķina no transnacionālo kompāniju (TNK) puses. Pandēmija tikai paātrināja visus šos procesus. Taču krīze naftas nozarē ir novedusi arī pie citām sekām: slānekļa izstrādātājus pārņemošo kompāniju finanšu stabilitāte sāk šķobīties, un tas nozīmē, ka "sagremot" problemātiskās kompānijas bez sekām būs grūtāk.

Visspilgtākais piemērs, laikam, ir ExxonMobil. Gada sākumā kompānijas akciju cenas bija par divām reizēm augstākas, nekā šobrīd, turklāt tā, atšķirībā no daudziem Eiropas kolēģiem, nesamazināja ceturkšņa dividendes. Šobrīd ceturkšņa dividendes attiecība pret pašreizējām akciju cenām sastāda milzīgus 10% gadā, attiecīgi gada sākumā tā bija divas reizes mazāka. Skaidrs, ka akciju cenu kritums divas reizes pie nemainīga dividenžu apjoma nozīmē tikai vienu – pieaugušos riskus un bažas, ka kompānija nespēs turpmāk uzturēt to pašu izmaksu un finanšu stabilitātes līmeni kopumā. Līdzīga situācija vērojama arī citās lielākās kompānijās.

Būtībā, lielākās TNK vēlējās izvilkt slānekļa ieguvi ar savu mērogu un finanšu stabilitāti – šis uzdevums turpina būt aktuāls, taču sasniegt to kļūst grūtāk. Un tas nozīmē, ka finanšu disciplīnas jautājumi atkal iziet priekšplānā, un nav vērts gaidīt izaugsmi izaugsmes labad, kā mēs nesen redzējām slānekļa sektorā.

Piebildīsim arī to, ka "zaļā programma" radīja spiedienu uz visām naftas un gāzes kompānijām, tai skaitā lielākajām no tām. Ārkārtīgi sasteigti būtu runāt par to, ka bankas nekreditēs naftas kompānijas ne ar kādām procentu likmēm, taču nekļūs par pārsteigumu tas, ja "zaļā programma" kopā ar slānekļa izstrādātāju iegādēm palielinās jaunā parāda vērtību arī lielākajām nozares kompānijām.

Apkoposim. Slānekļa nozares sabrukumu nav vērts gaidīt, taču var gaidīt, ka jaunie slānekļa lauku īpašnieki stingrāk ievēros finanšu disciplīnu, atbildīgāk izturēsies pret ieguldījumu rentabilitāti. Savukārt, vai konsolidācija sektorā palīdzēs samazināt pašizmaksas un tādā veidā vismaz saglabāt ieguves apjomus esošajā līmenī – to rādīs laiks.

7
Tagi:
ASV, nafta, naftas tirgus
Kiberuzbrukumi, foto no arhīva

Londona apstiprina: notiek netīrs karš pret Krieviju

66
(atjaunots 19:00 29.10.2020)
Lielbritānija atzinusies, ka uzbrūk Krievijai kibertelpā. Augstākā līmeņa amatpersonas atklāti paziņo, ka "Lielbritānija veikusi slepenu uzbrukumu sēriju pret Krievijas līderiem un viņu interesēm", kā arī "medī Krievijas oligarhu īpašumus un kontus".

Lielbritānija atklāti atzinusies, ka sākusi informatīvo un kiberkaru pret Krieviju. Protams, pats par sevi šīs fakts nevienu nepārsteidz: neviens par to nekādas iluzijas nelolo. Taču lorda Marka Sedvila atzīšanās ir pirmais publiskais apliecinājums Londonas diversijām pret Krieviju no Lielbritānijas augstu stāvošas amatpersonas puses. Līdz šim ko tādu kautrējās runāt skaļi.

Domājams, Sedvils ir informēts par tādām operācijām – vēl nesen viņš bija premjerministra padomnieks nacionālās drošības lietās un vienlaikus vadīja visu Vaitholas birokrātisko aparātu. Savukārt avīze The Times, kam intervijā viņš nāca klajā ar interesantajām ziņām, pamatoti pieņēma, ka līdz ar oficiālo diplomātisko karjeru Sedvils esot bijis MI-6 virsnieks.

Tātad, ko īsti atzina bijušais ierēdnis, kurš cer līdz šī gada beigām ieņemt vietu Lordu palātā? Viņš pastāstīja, ka Lielbritānija uzbrūk Krievijai kibertelpā. "Fakts, ka jūs neredzat, kā mēs to izmantojam, nenozīmē, ka mēs to nedarām," apgalvoja Sedvils, pie tam paziņoja, ka "Lielbritānija veikusi slepenu uzbrukumu sēriju Krievijas līderiem un viņu interesēm". Un piebilda, ka Londona medī Krievijas oligarhu īpašumus un kontus.

Pēdējā punktā Krievija pat paldies pateiks. Vladimirs Putins jau vairākkārt brīdināja biznesmeņus par tādu risku un aicināja "turēt savus kapitālus tur, kur tie ir nopelnīti". Tādēļ tamlīdzīgi izteikumi un Rietumu specdienestu darbības tikai pamudinās Krievijas biznesu sekot sava prezidenta aicinājumam. Briti apstiprina: Krievijā kapitāli saglabājas drošāk.

Savukārt, runājot par kiberuzbrukumiem un kaitnieciskām kampaņām pret Krieviju, lords Sedvils acīmredzami samelojās – viņš klāstīja, ka Londona tos uzsākusi pēc skaļā incidenta ar Skripaļu saindēšanu Solsberijā, "atbildes triecienam". Kā nu ne, pirms tam MI-6 pat neskatījās uz Krievijas pusi.

Atgādināsim, ka Skripaļi sajutās slikti 2018. gada 4. martā. Savukārt britu specdienesta netīrās lietas Krievijā vairākkārt fiksētas ilgi pirms šiem notikumiem. Atsauksim atmiņā, piemēram, britu firmas Strategic Communications Laboratory (SCL Group) darbību, kuras specializācija ir psiholoģiskais un informācijas karš. Tā nekad nav slēpusi, ka savās dezinformācijas kampaņās izpilda Lielbritānijas, ASV, kā arī NATO militāro un izlūkošanas struktūru pasūtījumus un dara to jau kopš 90. gadu sākuma.

SCL netīrās darba metodes nāca gaismā tajā pašā 2018. gada martā saistībā ar skandālu ar tās meitas struktūru Cambridge Analytica. Arī tas notika tāpēc, ka rietumu elite sadumpojās pret firmu par tās piedalīšanos vēlēšanu kampaņā ASV Donalda Trampa pusē. Citādi to vēl šobaltdien neviens nebūtu aizticis.

Toreiz šīs struktūras pārstāvji, domājot, ka sarunājas ar potenciālajiem pasūtītājiem (patiesībā tie bija žurnālisti, kuri strādāja aizsegā), pastāstīja, ka specializējas viltus profilu veidošanā sociālajos tīklos, dezinformācijas iemešanā Internetā, darbā ar mērķauditoriju, kam stāsta melus, un tā tālāk. Tātad, pēc būtības, atzina, ka sen un plaši nodarbojas ar to pašu informācijas karu.

Jau 2015. gadā NATO nolīga SCL darbam "Krievijas virzienā". Savā portfolio kompānija neslēpa, ka to nolīga "oranžās revolūcijas" organizācijai Kijevā jau 2004. gadā. Toreiz "oranžo" uzvara tika panākta ar Viktora Juščenko mistiskās "saindēšanas" palīdzību. Kā jau atzīst arī Kijevā, nekādas saindēšanas nebija. Neviļus uzrodas domas par to pašu speciālistu saikni ar mazāk mistisko Skripaļu noindēšanas mēģinājumu un ar citām atsevišķu Krievijas personu "saindēšanām".

SCL atzina arī, ka to noalgojusi Lielbritānijas Aizsardzības ministrija un Kijevas varasiestādes, "lai sagrautu un novājinātu Doņeckas Tautas Republiku".

Uzsvērsim, ka tas viss notika ilgi pirms incidenta Solsberijā. Un lordam Sedvilam, kurš kopš 2017. gada aprīļa ieņēma padomnieka drošības lietās amatu, neapšaubāmi, tas labi zināms. Vienkārši viņš vēl naivi domā, ka džentlmeņiem joprojām tic uz vārda.

Visi, saprot, ka mūsu laikos visur tiek pielietoti kiberieroči un kiberizsekošana. Ne tikai pret pretiniekiem, bet arī attiecībā uz sabiedrotajiem. Kādu troksni sacēla viens skandāls ar vairākus gadus ilgušo Vācijas kancleres Angelas Merkeles telefona noklausīšanos, ko īstenoja amerikāņu specdienesti. Ir smieklīgi uzskatīt, ka viņi necentās daudz aktīvāk izsekot Krieviju jau pirms gadījuma ar Skripaļiem.

Atsevišķi rietumu specdienesti pat lepojas ar to, kā viņi "klausās krievus". Tā, Nīderlandes mediji ar entuziasmu stāsta par to, ka vietējā specdienesta AIVD hakeri 2014. gada vasarā ierastas Krievijas valsts iestāžu uzlaušanas operācijas ietvaros iekļuvuši kādas Maskavas augstskolas tīmeklī un, pateicoties tās pastāvīgajai novērošanai, esot atklājuši hakeru tīklu Cozy Bear. Pievērsiet uzmanību, nekādu skandālu saistībā ar "krievu hakeriem" tobrīd vēl nebija, bet Nīderlandes oficiālie kiberspiegi jau uzlauza Krievijas tīmekļus. Turklāt ļoti lepojas ar to.

Tagad britu lordi iegalvo, ka mēģinājums uzlauzt Kremļa iekšējo tīmekli (tieši par to raksta The Times, komentējot Sedvila interviju) – ir tikai atbilde uz nezināmu personu pastrādāto saindēšanu netālu no Portondaunas, Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas slepenās ķīmiskās laboratorijas.

Jaunais lords lielās, ka atbildes kārtā uz Skripaļu lietu Londona iznīcinājusi "visu Krievijas izlūkošanas tīklu Apvienotajā Karalistē". Interesanti, no kurienes tad britu prese ņem svaigākās "sensācijas" par to, ka "Putina spiegi cenšas izsekot karalieni"?

Ja tic avīzei The Sunday Express, "GIP hakeri" centās iegūt informāciju par Elizabetes II vizīti tajā pašā slepenajā laboratorijā Portondaunā. Žēl, ka avīze nepaskaidroja, kādiem mērķiem "Putina spiegiem" (kuru tīkls Lielbritānijā it kā jau likvidēts) jāpieliek tādas pūles un ko viņi var uzzināt no 94 gadus vecās karalienes vizīšu grafika. Kādā kleitā viņa apmeklēja laboratoriju? Vai arī nopietni cerēja atrast mūžīgā eliksīra recepti, ko tur izstrādā pēc viņas pasūtījuma? Tādus jautājumus britu prese neuzdod, kad runa ir par nepamatotām apsūdzībām pret Krieviju.

Protams, visi lieliski zināja, ka Rietumu specdienesti jau sen sākuši slepenu un ļoti netīru karu pret Krieviju, izmantojot dezinformāciju, kiberuzbrukumus, spiegošanu un atklātas diversijas, un saprata, ka britiem šajā karā nebūt nav pēdējā loma.

Tomēr līdz šim visi noliedza šo faktu un apgalvoja, ka Krievijas apsūdzības radījusi "paranoja" – sak, tā esot "reliģija Putina Krievijā". Paldies lordam Sedvilam par pārlieko atklātību. Tagad Maskavai ir uz ko atsaukties, kad runa būs par kārtējo pret Krieviju vērsto provokāciju, un mēs varēsim pieņemt, kas saistīts ar kārtējām viltus ziņām par Krieviju vai kārtējo mistisko "saindēšanu".

66
Tagi:
kiberuzbrukums, informācijas kari, Krievija, Lielbritānija
Protesta akcija Rīgā, foto no arhīva

Naudas sodu ražas nebūs: Rīgas policisti sola nerīkot masku reidus

0
(atjaunots 17:32 30.10.2020)
Rīgas policisti apsolīja, ka nerīkos speciālus masku režīma pārkāpēju atklāšanas reidus. Atgādinām, ka par sejas maskas nelietošanu paredzēts naudas sods no 10 līdz 50 eiro.

RĪGA, 30. oktobris – Sputnik. Latvijas Saeima iepriekš atbalstīja grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kuri paredz naudas sodu ieviešanu par masku režīma neievērošanu publiskās vietās. Naudas sods par atteikšanos lietot sejas masku sastādīs no 10 līdz 50 eiro, tiesa, pārkāpējs varēs iztikt arī ar brīdinājumu. Policijas darbinieki uz vietas lems, ko lai dara ar pārkāpēju. Tiks vērtēta viņa rīcības bīstamības pakāpe.

Bet policisti sola, ka speciāli nemedīs šādus pārkāpējus. Masku reidi sabiedriskās vietās netiek plānoti, vēsta Mixnews.lv.

Taču masku režīma ievērošanu policija tomēr uzraudzīs, bet tas būs ierastās patrulēšanas laikā, pastāstīja Rīgas Pašvaldības policijas pārstāvis Toms Sadovskis.

Pēc viņa sacītā, policisti nesodīs visus pēc kārtas. Katrs šāds pārkāpums tiks vērtēts individuāli – laiks, notikuma vieta, apstākļi, tai skaitā subjektīvie.

Tāpat policijā atzīmēja, ka viņu kadru resursi nav neierobežoti, lai būtu iespēja piešķirt atsevišķus cilvēkus reidu rīkošanai. Ja pavasarī policijai vēl bija iespēja īstenot šādas speciālās pārbaudes, tad tagad, kad skolās notiek mācības, policistiem nākas nodarboties arī ar patrulēšanu pie mācību iestādēm.

Atgādināsim, ka, saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem, Latvijas iedzīvotājiem ir jālieto sejas aizsargmaska (vienreizējā lietojuma vai daudzreizējā lietojuma) sabiedriskajā transportā, kultūras un tirdzniecības iestādēs, citās pakalpojumu sniegšanas vietās (DUS, pasts utt.). Lakati un šalles, kurus pavasarī bija ļauts lietot maskas vietā, rudens viļņa laikā tika atzīti par nepiemērotu aizsardzību pret Covid-19. No sejas masku lietošanas ir atbrīvoti bērni vecumā līdz 13 gadiem, kā arī personas, kuras nevar valkāt sejas masku veselības apsvērumu dēļ.

0
Tagi:
koronavīruss, maska, policija, Latvija
Pēc temata
No Rīgas transporta katru dienu izsēdina piecdesmit cilvēkus bez sejas maskām
Vajag 600 000 masku nedēļā: cik ilgam laikam Latvijas slimnīcām pietiks aizsarglīdzekļu
Policijas funkcijām ir jābūt apmaksātām: veikali nevēlas uzraudzīt sejas masku režīmu
Latvijā ieviesīs naudas sodus par masku nelietošanu: apmēru policija noteiks uz vietas