Sergejs Lavrovs

Kāpēc Lavrovs apsolīja pārtraukt komunicēšanu ar Eiropas līderiem

111
(atjaunots 18:22 15.10.2020)
Doma par to, ka mums nav jāorientējas uz to, kā mūs vērtē rietumos, nav jauna – nedz valsts politiskajai vadībai, nedz sabiedrības viedoklim.

Krievijas un Rietumu attiecības ir sasniegušas jaunu krituma līmeni – Krievijas ārlietu ministrs paziņoja, ka, ja Eiropa nevēlas normālu dialogu, tad mēs varam pārstāt komunicēt ar tās vadītājiem, raksta RIA Novosti komentētājs Pjotrs Akopovs. Tieši tā arī pateica.

"Pēdējos 20 gadus mums vienmēr ir bijusi pašcieņas izjūta. Taču tie cilvēki, kuri atbild par ārpolitiku Rietumos, nesaprot savstarpēji cienīgas sarunas nepieciešamību. Laikam mums uz kādu laiku jāpārstāj ar viņiem sarunāties. Turklāt Urzula fon der Leiena (Eiropas Komisijas priekšsēdētāja) paziņo, ka ar esošo Krievijas varu nesanāk ģeopolitiska partnerība. Tā tam arī būt, ja viņi to vēlas."

Nesen fon der Leienas sacīto par to, ka ir svarīgi atvadīties no ilūzijas, it kā Krievija pie esošās vadības spēj atjaunot Eiropas Savienības ģeopolitiskā partnera statusu, Sergejs Lavrovs nosauca par "ļoti nopietnu paziņojumu no Eiropas Komisijas augstākās oficiālās personas lūpām". Un tas nav pārspīlējums: Eiropa liek noprast, ka to neapmierina Krievijas vadība – turklāt neapmierina gan tāpēc, ka tā rosina Eiropas skatījumā nepareizu iekšpolitiku ("indē Navaļniju"), gan tāpēc, ka iejaucas Eiropas iekšlietās ("uzlauza Bundestāga serveri"), un vispār ir noskaņota ārkārtīgi destruktīvi.

Tātad Eiropa pati pāriet uz personībām, aizmiglojot valsts intereses un starpvalstu attiecības ar pretenzijām pret Krievijas varu, turklāt ar tāda rakstura pretenzijām, kuras viennozīmīgi liecina par dziļu Eiropas pārākuma izjūtu (morālā – bet ne tikai) attiecībā pret Krieviju. Mēs sapratām, ka jūs esat nelabojami, un vairs nevēlamies uzskatīt jūs par partneriem. Jūs – tie nav Putins ar Lavrovu, bet gan Krievija. Līdz tam brīdim, kamēr to vada Putins un Lavrovs? Nu jā – bet pēc tam paskatīsimies, jau nu viņu nomainīs ne Navaļnijs.

Taču pašai Eiropai šāda uzvedības līnija attiecībā uz Krieviju ir ārkārtīgi neizdevīga, bet ko lai padara, ja nepietiek nedz prāta, nedz politiskās patstāvības? Krievija noteikti nevar ielikt savas smadzenes un redzējumu par izdevīgu (arī Eiropas Savienībai) pasaules kārtību ES vadītāju galvās. Tomēr tā var paziņot par to, ka šādā tonī mēs nerunāsim: nevēlaties komunicēt cienīgi un vienlīdzīgi, tad nekomunicēsim vispār.

Par to Sergejs Lavrovs pateica otrdien kluba "Valdaj" ziņojuma prezentācijā, savukārt trešdien turpināja domu intervijā trim Krievijas radiostacijām (ieskaitot radio Sputnik). Žurnālisti sāka precizēt iepriekš izskanējušo paziņojumu: kā tas ir – pārstāsim sarunāties?

Lavrovs precizēja, ka mums "rodas jautājums nevis vienkārši par to, vai ir iespējams "bizness kā parasti", bet par to, vai ar Eiropas Savienību vispār ir iespējams bizness", kura "nevis vienkārši no augšas, bet visnotaļ augstprātīgi raugās uz Krieviju, pieprasot no mums atskaitīties par visiem grēkiem, kurus mēs, pēc Eiropas Savienības domām, esam pastrādājuši": "Es uzskatu, ka mums ne par ko nav jāatskaitās."

Taču runa nav par ekonomiskajām attiecībām – to sabrukšanas iespējai Lavrovs netic. Runa ir par politisko dialogu, kurš, starp citu, taču skar ne tikai Krievijas un Eiropas attiecības, bet arī starptautiskas lietas kopumā, ieskaitot nozīmīgākos krīzes punktus. Šādu dialogu Krievija, protams, saglabās ar atsevišķām Eiropas valstīm, taču var atteikties no tā ar Eiropas Savienību, kura paziņo mums:

"Ka mēs principā neesam vēl izauguši līdz tam, lai būtu Eiropas Savienības ģeopolitiskais partneris. Skraidīt un pazemoties – es uzskatu, tas ir zemāk par mūsu pašcieņu. Es nedomāju, ka mums pastāvīgi ir jāskatās uz to, ko par mums saka Rietumi."

Doma par to, ka mums nav jāorientējas uz to, kā mūs vērtē rietumos, nav jauna – nedz valsts politiskajai vadībai, nedz sabiedrības viedoklim.

Sen ir pagājuši tie neprātīgie laiki, kad Krievija tīrīja sevi "civilizētās pasaules" stingrā uzraudzībā, cerībā uz to, ka mūs "uzņems ģimenē". Šobrīd runa vairs neiet par to – Krievija ir pilnībā atjaunojusi savu suverenitāti – turklāt ne tikai pasaules arēnā, bet, kas ir vēl svarīgāk, pie sevis. Runa nav vienkārši par kārtības ieviešanu valstī un strādājošas varas vertikāles, bet par atgriešanos pie patstāvīga pasaules redzējuma, tai skaitā arī ģeopolitiskā redzējuma.

Tātad mēs – un cilvēki, kuri vada mūsu ārpolitiku, – nevis vienkārši vadāmies pēc mūsu nacionālajām interesēm, bet arī apzināmies un formulējam tās patstāvīgi, balstoties uz mūsu pašu vēsturi un tradīcijām, uz mūsu vērtībām un pieredzi. Tā ir nevis tikai lielvalsts, bet arī patstāvīgas valsts galvenā pazīme.

Bet Krievija taču slikti definē savas intereses, pārāk nedroši uzvedas, visu laiku apelē pie starptautiskajām tiesībām – šādi pārmetumi bieži skan attiecībā uz mūsu ārpolitiku un tās autoriem. Un arī intervijas laikā Lavrovam piedāvāja rīkoties skarbāk, atklātāk, uzstājīgāk – ja jau Rietumi vienalga mūs lamās, tad sitīsim pirmie, pārstāsim atsaukties uz starptautiskajām tiesībām, visiem šiem ANO…

Lavrovs iebilda, ka "mēs tomēr esam pieklājīgi cilvēki".

"Un esmu pārliecināts, ka mūsu atsvešināšanās pozīcijai no situācijas, kad mēs atskatāmies uz Rietumiem, ko tie par mums tur domā, tai tomēr ir jāpaliek starptautisko tiesību rāmjos."

Nu, protams, kad nav spēka, runā par tiesībām, un ir tikai spēcīgā tiesības… Nē, tur jau tā lieta, ka nekāda spēcīgā tiesību vairs nav – tātad vecā, rietumu pasaule aiziet, ASV (un Rietumi kopumā) vairs nav spējīgas ne vien uzraudzīt tautas, bet arī vienkārši uzturēt savu esošo statusu. Tieši tāpēc Lavrovs atgādina par to, ka galvenais pasaules pārdzīvojamo dziļo transformāciju, globālā spēku līdzsvara pārdalīšanas saturs "ir objektīvs demokrātiskākas, multipolāras pasaules kārtības veidošanās process". Turklāt Lavrovs uzskata, ka tas aizņems veselu ēru, tātad runa ir par desmitgadēm.

Taču tieši šādā laikā ir svarīgi rosināt sarežģītu, vairāku līmeņu spēli, neieslīkstot avantūrās, necensties primitīvi diktēt savu gribu pārējiem spēles dalībniekiem. Ir jāsaglabā seja – ne jau nejauši Lavrovs atcerējās par pokeri un par to, kurš pamirkšķinās pirmais – un nedrīkst ļauties provokācijām. Lavrovs, līdzīgi Putinam, ļoti labi to saprot.

"Taču izvest mūs no līdzsvara, tajā skaitā ne tikai ar tiešiem izlēcieniem Krievijas Federācijas virzienā visās iespējamās un iedomājamās jomās ar negodprātīgu konkurences, neleģitīmu sankciju palīdzību un tamlīdzīgi, bet arī destabilizējot situāciju apkārt mūsu robežām, neļaujot mums koncentrēties uz attīstošām lietām, – šī vēlme viņiem, protams, ir absolūti acīmredzama. Taču, neskatoties uz visiem šiem cilvēciskajiem instinktiem, visiem šiem kārdinājumiem atbildēt pēc principa "pats esi muļķis", esmu pārliecināts, ka mums ir jāpaliek stāvam uz starptautisko tiesību pamatiem."

Vārdus par "starptautiskajām tiesībām" te var aizstāt ar "saglabāt mieru, stratēģisku aprēķinu un turpināt vilkt savu līniju". Jā, rosināt spēli, kura bieži notiek bez skaļiem vārdiem, vai pat bez vārdiem – ne jau nejauši, atbildot uz jautājumu par to, ka, ja "kautiņš ir neizbēgams, sit pirmais", tad "varbūt jau izdarām kaut ko, lai mums nav tik žēl, kad pret mums kārtējā sankciju pakete būs", Lavrovs ļoti maigi pateica:

"Man nav tiesību iedziļināties detaļās, bet man tā liekas, ka pēdējo gadu laikā mēs tā arī rīkojamies veselā virknē gadījumu."

Nedz Sergejs Lavrovs, nedz Vladimirs Putins nevar tikt nosaukti nedz par vājiem ģeopolitiskiem spēlētājiem, nedz par atrautiem no reālijām sapņotājiem, nedz par taktiskiem pielāgošanās cienītājiem – viņi spītīgi velk ārpolitisku līniju, kura atgriež Krievijai tai piederoši vietu pasaulē, pie tam pasaulē, kura pārformatējas un veidojas mūsu acu priekšā (ar viņu neredzamo dalību).

Krievijas ĀM vadītājs Sergejs Lavrovs
© Sputnik / Владимир Астапкович

Jā, viņi sāka ar ļoti sliktām kārtīm uz rokām – un arī tagad vēl ļoti daudz nākas spēlēt savā, pēcpadomju teritorijā. Taču Krievijas starptautiskais svars ir krietni pieaudzis – kas, jāsaka, neapreibināja galvu nedz Lavrovam, nedz Putinam. Jo viņi ir optimisti: turklāt gan tajā nozīmē, par kuru pajokoja ĀM vadītājs - "ja pesimists saka, ka sliktāk nebūs, bet optimists saka: var būt vēl sliktāk," – gan pārliecības ziņā par viņu veiktā darba, nemainīgās stratēģijas un elastīgās taktikas veiksmīgumu. Savukārt "sava pārākuma izjūtas ir ļoti bīstamas", sacīja Lavrovs, runājot par ASV politiku, – taču mums tās dažkārt pietrūkst, iebilda viņa teiktajam. Bet mums pietiek ar pašcieņas izjūtu, atcirta Lavrovs – un tā tas arī ir.

Jo viss sākas ar skaidru savu iespēju izvērtēšanu, savukārt tie, kas sāk ticēt savam pārākumam, sāk to ļaunprātīgi izmantot un zaudē realitātes izjūtu, palaižot garām brīdi, kad viņu spēki izsīkst, bet reputācija brūk kopā. Tikmēr pašcieņas izjūta balstās uz sevis un savu spēku saprašanas, uz atmiņas par to ceļu, kas ir noiets pirms tevis, un sekošanas tam mērķim, kuru tev ir noteicis liktenis. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan uz lielvalstīm.

111
Tagi:
Lavrovs, Krievija, Eiropas Savienība

Ar jaunajām sankcijām Rietumi nolaiž "dzelzs priekškaru"

21
(atjaunots 16:44 05.03.2021)
Par jaunajām sankcijām, ko Rietumi vērsuši pret Krieviju, ir viegli ironizēt– pārāk daudz šķietamu pretrunu un nekonsekvences ir lēmumos, kas pieņemti Alekseja Navaļnija dēļ. Grūtāk ir sameklēt loģiku.

Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.

Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.

Eiropas Komisijas galvenā mītne Briselē, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.

Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".

Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.

Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.

No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.

No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.

Amnesty Intern

ational nelīdzēja visa viņu izcilā morālā elastība un politiskā konjunktūra. Organizācija atteicās uzskatīt opozicionāru par "sirdsapziņas gūstekni", un tās viedolo var saprast: Navaļnija kādreizējos komentāros ir redzams burtiski kliedzošs rasisms un ksenofobija.

Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.

Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.

Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.

Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.

Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.

Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.

Krievijas un ES karogi
© Sputnik / Владимир Сергеев

Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.

Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.

Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.

Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.

Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.

21
Tagi:
sankcijas, Krievija, Eiropas Savienība, ASV
Pēc temata
Kāpēc Lavrovs apsolīja pārtraukt komunicēšanu ar Eiropas līderiem
Jaunas sankcijas pret Krieviju: kā ES sagrauj attiecības ar Maskavu
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Krievijas ĀM pārstāve: Rietumi vienmēr sameklēs ieganstu sankcijām
ES karogs

Vai eiropieši ir gana nobrieduši, lai būtu patstāvīgi

17
(atjaunots 11:32 05.03.2021)
Krievijā atkal apspriež iespējas izstāties no Eiropas Padomes – organizācijas, kurā KF iestājās pirms ceturtdaļgadsimta.

Formāli organizācija nav saistīta ar Eiropas Savienību – EP veido 47 valstis, par 20 vairāk nekā ES. Tomēr to vidū, principā, ir tikai divas valstis, kas nav iekļāvušās Rietumu orbītā – Krievija un Turcija. Bez Krievijas EP faktiski zaudēs jēgu, taču jau tagad Krievijas ieinteresētība turpināt darbu struktūrā katastrofāli sarūk – tā aizvien vairāk pārvēršas par instrumentu, ar kura palīdzību Rietumi cenšas vērsties pret Krieviju. Kāpēc  tai būtu vajadzīga starptautiska organizācija, kas strādā kā pārnacionāla struktūra un mēģina ne tikai ierobežot KF suverenitāti, bet pat uzspiest, diktēt svešus noteikumus, portālā RIA Novosti jautājumu izskata Pjotrs Akopovs.

Vai EP būtu vajadzīga kā vieta attiecību, dialoga veidošanai ar Eiropu? Taču ar to var un vajag sarunāties kā līdziesīgiem citos formātos, ja jau it kā kopīgais formāts kļūst atklāti naidīgs. Tomēr Krievijas un Eiropas attiecību veidošanas procesā ir jāsaprot, kurp virzās Eiropa – pretī lielākai integrācijai vienotā virsvalstī, vai drīs atgriezīsies nacionālo valstu laiks? Vajadzīgi jauni Krievijas un Eiropas formāti, vai stratēģiski pareizāk būs pievērsties divpusējām attiecībām ar katru Eiropas valsti.

Eiropas elites noskaņojums ir skaidrs – pagaidām vairākums izdara likmi uz eirointegrācijas padziļināšanu. Strīdi pārsvarā rit par to, cik suverēnai jābūt vienotajai Eiropai: saglabāties ka vienoto Rietumu elementam, pat ne ASV, bet gan Atlantijas pārnacionālā projekta jaunākajam partnerim, vai pašiem uzņemties atbildību par savu likteni? Vienprātības nav, nerunājot jau par to, ka daļa elites pat iebilst pret pašreizējo ES ceļu (kas neizbēgami novedīs pie nacionālo valstu atmiršanas) un uzstāj, ka spēcīgu Eiropu var veidot tikai spēcīgas suverēnas valstis. Ar laiku strīdi kļūs aizvien asāki, it īpaši, ja attiecības ar Krieviju (patiesībā tas ir Eiropas patstāvības galvenais rādītājs) arī turpmāk degradēs pārnacionālo, Eiropas okopējo struktūru ietekmē un tādējādi pastiprinās nacionālistu pretenzijas globālistiem.

Vispirms eiropiešiem ir jātiek skaidrībā par savu vienotās Eiropas interpretāciju, ar tās nākotnes vīziju. Interesanti, vai viņi to spēj? Vai viņi vispār izprot, ko viņi būvē? Ne globālistiski noskaņotā elites daļa, kas atklāti aicina atteikties no nacionālā par labu eiropeiskajam (kāpēc tad ne cilvēciskajam?), bet gan vienkāršie eiropieši?

Nesen publicētie sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultāti sniedz atbildi uz šo jautājumu. Eiropiešiem (kompānija Ipsos organizēja aptauju pēc franču Žana Žoresa fonda un vāciešu Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma astoņās valstīs, kurās dzīvo ¾ visu ES iedzīvotāju) jautāja tikai par suverenitāti, tomēr ar to pietiek, lai aptvertu, cik atšķirīgs ir noskaņojums.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Patiesībā aptaujas rezultāti apstiprina, ka pašreizējā ES ir izdevīga vāciešiem un viņus tā apmierina. Tāpēc vācieši ir apmierināti, bet franči un itāļi – ne. 57% vāciešu uzskata, ka ES ir suverēna, bet 64% francūžu viņiem nepiekrīt, lai arī pat suverenitātes jēdziens abām valstīm būtiski atšķiras: vāciešiem tā ir "neatkarība", bet francūžiem – "karaļa vara un spēks". Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa francūžu terminu "suverenitāte" uzskata par novecojušu, tomēr pie tam viņi (tāpat kā itāļi, kuru viedoklis ļoti līdzināš francūžu domām) uzskata, ka vispār nav pieļaujams vārdu "suverenitāte" un "Eiropa" lietojums kopā. Tātad, viņi nesaprot, kas tā tāda – "Eiropas suverenitāte", kam bija veltīta aptauja. Kaut ko labu tajā saskata 41% francūžu un 63% vāciešu.

Tātad lielākā daļa vāciešu sevi saista ar Eiropu un jēdzienu "suverenitāte" paceļ Eiropas līmenī, bet lielākajai daļai francūžu, itāļu (un spāņu) suverenitāte vēl joprojām ir nacionālā līmenī. Skaidrs, ka viņi ir neapmierināti ar pašreizējo ES, uzskata to par nepietiekami suverēnu: nepietiek ar to, ka ES patiesībā nav ģeopolitiski suverēna, tas piedevām vēl ir vācu projekts.

Jāpiebilst, ka paši vācieši pie tam pārsteidzošā kārtā (ņemot vērā cita aptaujas, piemēram, par attieksmi pret ASV) uzskata, ka ES ir patstāvīga un ignorē tās ierobežoto suverenitāti ārpolitikā. Šķiet, lielākajai daļai vācu sabiedrības eirointegrācija aizvieto cīņu par nacionālo suverenitāti. Tātad vācieši nolēmuši atbrīvoties no amerikāņiem (tādi vēlmi demonstrē visas aptaujas) ne VFR formātā, bet gan uzreiz – visas savas ES formātā.

Amizanti, ka Austrumeiropas valstis (aptaujā piedalījās poļi, rumāņi un lietuvieši) šajā zīņā kļuva pat "vāciskākas" nekā paši vācieši – viņu vidū ir visvairāk to, kuri tagadējo ES uzskata par suverēnu: 65, 63 un 56 procenti atbilstoši. Kāds kontrasts ar 36% Francijā.

Pagaidām vāciešiem izdodas noturēt Eiropu sev apkārt – Brexit nāks par labu vācu eirointegrācijas plāniem. Tomēr skaidrs, ka anglosakši centīsies kontrolēt stāvokli un darīs visu iespējamo, lai vienotā Eiropa ne tikai būtu uzticama atlantisko Rietumu daļa, bet arī savaldītu Vācijas nostiprināšanos un šim nolūkam izmantos ar Berlīni neapmierinātās valstis. Savukārt vācieši pievērsīsies plaisām eiroskeptiķu un nacionālo valdību starpā, kā arī atbalstīs tālākas eirointegrācijas ideju eiropiešu vidū – atbildot uz jautājumu par to, vai Eiropas suverenitāti vajadzētu pastiprināt, 73% aptaujāto teica "jā", pie tam šajā ziņā ar vāciešiem vienisprātis bija pat francūži un itāļi. Jā, viņu domas par vienotu Eiropu atšķiras, it īpaši par tās iekšējo struktūru un spēku līdzsvaru starp ES un nacionālajām valdībām, tomēr viņi vēlas to redzēt patstāvīgu starptautiskajās attiecībās. Ko tas nozīmē Krievijai?

To, ka galvenā cīņa par Eiropu rit tās iekšienē, tāpat kā pagaidām vēl vienoto Rietumu iekšienē. Kāds no trim Eiropas nākotnes variantiem: aizvien centralizētāka ES kā Rietumu daļa, suvereēna ES vai daļējs ES sairums (integrācijas vājināšanās) – īstenosies vidējā perspektīvā? Tas ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem, pareizāk sakot, no cīņas iznākuma elites aprindās.

Krievijai neizdevīgs ir vienīgi pirmais variants, un tas ir vienīgais, kura īstenošanai jāuztur maksimāla konfrontācija Krievijas un Eiropas attiecībās. Tā nav vajadzīga nevienai no pusēm, taču Krievija nemaz necenšas vairot spriedzi un saraut attiecības, pie tam nekāds trešais spēks nevar ietekmēt tās pozīciju. Toties eiropiešiem gan nāksies pieņemt lēmumu par savu suverenitātes interpretāciju un – pats galvenais – vēlmi kļūt suverēniem.

17
Tagi:
nacionālisms, integrācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība
Pēc temata
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Dārgi izmaksājis: Krievijas dēļ Eiropa zaudējusi miljardus
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām