Toksikologs: diagnoze "saindēšanās" Navaļnijam neapstiprinājās

126
(atjaunots 20:30 08.10.2020)
Saindēšanās tika izslēgta, diagnosticēti ogļhidrātu vielmaiņas traucējumi. Tos mediķi sekmīgi ārstēja un dažu stundu laikā spēja ievērojami uzlabot Alekseja Navaļnija stāvokli.

Sibīrijas federālā apgabala un Omskas apgabala galvenais toksikologs, medicīnas zinātņu doktors, Omskas 1. pilsētas ātrās medicīnās palīdzības slimnīcas nodaļas vadītājs Aleksandrs Sabajevs intervijā RIA Novosti pastāstīja par Alekseja Navaļnija ārstēšanu.

Aleksandr, tieši pie jums nonāca Aleksejs Navaļnijs, vēlākais Berlīnes pacients. Uzreiz uzdošu vienkāršu jautājumu: vai bija saindēšanās?

Saindēšanās nebija. Saindēšana tika izskatīta starp citiem pašsajūtas pasliktināšanās iemesliem. Taču pirmo sešu stundu laikā pie mums klīnikā diagnoze "akūta saindēšanās" tika svītrota. Pat vairāk, to neapstiprināja nedz klīniskie, nedz anamnētiskie, nedz ķīmiski toksikoloģiskie pētījumi. Tas ir, mēs nekonstatējām nekādus datu par to, ka tā būtu akūta saindēšanās.

Aleksejs Navaļnijs, foto no arhīva
© Sputnik / Евгений Одиноков

Bet kas tad bija? Tagad jau, man liekas, ir bezjēdzīgs šis jēdziens "ārsta noslēpums", ja jau pat Putins apsūdzēts par Navaļnija saindēšanu. Jau paziņots, ka Navaļnijs saindēts, viņam tur kaut kas atrasts. Tas viss jau ir izplatījies visā pasaulē, milzīga politiska lieta. Kas tad īsti bija? Ko jūs pats ierakstījāt slimības vēsturē?

– Pilnīgi pareizi, diagnoze ir tā pati, kas skanēja visu šo laiku: ogļhidrātu vielmaiņas traucējumi. Nekā tur slēpjama nav. Tas patiešām ir smags metabolisks stāvoklis. Tā  nav akūta ķīmiska slimība, kā to klāsta daži pacienta atbalstītāji. Tie ir smagi metaboliski traucējumi, kas radās, visticamāk, dažas stundas, varbūt pat dienas pirms akūtas pašsajutas pasliktināšanās, kad pacients atradās lidmašīnā.

Mums nācās cīnīties ar šiem smagajiem metaboliskajiem traucējumiem, ko līdz uzturēšanās beigām mūsu klīnikā izdevās stabilizēt un novest pie pozitīvas dinamikas.

Uzreiz piebildīšu, ka akūta ķīmiska slimība un metaboliskas slimības – tie ir dažādi patoloģiski procesi, kam nav nekā kopīga.

– Bet kas īsti kļuva par o, kā jūs teicāt, smago metabolisko traucējumu iemeslu?

– Iemesli var būt vairāki. To vidū ir alimentārs faktors, jeb uztura un iespējamā alkoholisko dzērienu lietošanas faktori. Ir arī diētas neievērošanas faktors, jeb kaut kādu diētu ievērošana. Galvenie iemesli parasti ir tieši šie. Taču tas, ka metaboliskie traucējumi bija, to apstiprina laboratorijas testi. To apstiprina astoņi mūsu veiktie bioķīmiskie testi, 11 skābes pamatstāvokļa izmeklējumi un 25 glikēmijas līmeņa izmeklējumi – viss mūsu veiktais diagnostikas komplekss. Viss ir apstiprināts, viss ir iedokumentēts, sasaukti astoņi paplašināti konsīliji ar visnotaļ kvalificētu speciālistu dalību. Tādēļ diagnoze "saindēšanās" ir svītrota, izslēgta. Kopumā mēs bijām vienisprātis par diagnozi, kura arī skan mums kā galvenā.

– Un tas viss – hroniska pankreatīta fonā?

Akcija Navaļnija atbalstam, foto no arhīva
© Sputnik / Александр Гальперин

– Bez šaubām. Aizkuņģa dziedzeris, tā funkcija cieta, arī mūsu veiktie testi rāda, ka tas simptomu komplekss, kas raksturo aizkuņģa dziedzera funkciju, nobīdījies patoloģisku izmaiņu virzienā.

– No tā var nomirt?

– Protams.

Bet vai var teikt, ja jūs izglābāt Alekseju no nāves?

Bez šaubām. Pēc slimības gaitas varu pateikt, ka pati lielākā pacienta stāvokļa krīze bija vērojama vienos naktī no 20. uz 21. augustu, kad laktāta līmenis asinīs paaugstinājās līdz kritiski bīstamajam. Tas sastādīja 12 (normālais – 2). 7-8 stundas valdīja krīzes situācija. Šajā laikā mēs varējām gaidīt poliorgānu mazspēju, kas novestu pie pacienta nāves burtiski diennakts laikā.

– Kā jūs to novērsāt, ko darījāt?

– Veicām intensīvo terapiju, pa daļām ievadījām īsas iedarbības insulīnu, veicām adekvātu neiroveģetatīvo korekciju, nodrošinājām normālu miegu. Protams, ir jāatzīmē, ka cilvēks ir jauns, netika atklātas hroniskas, ielaistas slimības. Taču darbs noritēja intensīvi – tas ir visu funkciju un sistēmu monitorings katru stundu.

– Viņš turpināja palikt komā?

Jā, komā, taču tā bija virspusēja koma. Ir dziļa koma, bet ir virspusēja, tātad apziņas uzlabošanās.

Mēs neizmantojām ķīmiskās slimības ārstēšanas standartu, kurā tiek pielietotas pavisam citas tehnoloģijas. Mēs izmantojām metaboliskās komas, metabolisko izmaiņu ārstēšanas standartu, smagu un fatālu, ja tās nenovērš. Tādēļ arī ieguvām visnotaļ labu rezultātu – gan laboratorisko, gan klīnisko.

Aleksejs Navaļnijs
© Sputnik / Валерий Мельников

Starp citu, šeit jāpiezīmē arī par komas stāvokli. Uzņemšanas laikā tika novērtēts, ka koma atbilst 5 ballēm, bet transportēšanas brīdī uz lidostu - jau 9 balles, tātad komas dziļums pazeminājās. Principā, pie 9 ballēm pacients jau var atvērt acis, tādi īslaicīgi elementi jau parādījās.

– Kādā laika periodā iespējams runāt par saindēšanos?

– Termins "saindēšanās" un diagnoze "saindēšanās" ir aktuāla pirmo sešu stundu laikā pēc notikušā, lai kur tas notiktu – lidmašīnā, viesnīcā, slimnīcā. Ja mēs apstiprinām saindēšanos, jāveic detoksikācija ultrahemodiafiltrācijas formātā.

– Nu, šur tur runā, ka varbūt kaut kā ne uzreiz, kaut kur vēlāk piebēra klāt kaut ko dozēti, lai speciāli tā notiktu, lai tas nebūtu manāms…

– Tas ir, pēc mūsu klīnikas vai pirms?

Jūsu klīnikā taču tas nenotika, vai ne?

Nē, nē! Tas ir izslēgts! Tas ir izslēgts vienkārša iemesla pēc: strādāja mūsu brigāde, mūsu speciālisti. Bija trīs speciālisti no Maskavas institūtiem. Palāta bija atsevišķa, slēgta nepiederošām personām. Pat no slimnīcas strādāja tikai konkrētās nodaļas darbinieki. Par to es atbildu, jo pats personīgi redzēju un vadīju šo procesu.

Jūs sakāt, ka 44 stundu laikā pie jums pacients nogāja lielu ceļu no 5 līdz 9 ballēm (komai – Sputnik.), jau sāka vērt vaļā acis un reaģēt uz ārējiem kairinājumiem. Cik ilgi Aleksejs paliktu komā jūsu slimnīcā ar šādu dinamiku?

Tādā perspektīvā ir grūti spriest. Varu teikt tikai vienu: apkopojot 42 stundas ilgo uzturēšanos pie mums, mēs ar kolēģiem secinājām, ka patiešām, ja viss turpināsies bez jebkādiem negaidītiem apstākļiem, pozitīvu efektu varēja sasniegt, šķiet, 5-7 diennaktī.

Tātad pie samaņas 5-7 dienā?

Jā, parasti tā notiek. Nākšana pie samaņas, pēc tam elpošanas atjaunošanās.

– Tātad jūs gaidījāt, ka Aleksejs atgūs samaņu. Spriežot pēc jūsu aprakstītās dinamikas, jau pēc trim dienām. Bet Vācijā viņā palika komā vairāk nekā divas nedēļas. Kā tas var būt? Ar ko to var izskaidrot?

– Man nav ziņu, vai koma bija divas nedēļas vai vienu.

Ziņoa taču, ka viņš ir komā, komā, komā – un tā turpinājās 15 dienas.

Grūti teikt.

Pēc tam viņš pamodās un pateica: "Gribu uz Krieviju." Tika ziņots, jā.

Redziet, es varu spriest no agrākās pieredzes ar tādu pacientu nākšanu pie samaņas. Viņš nav unikāls no diagnozes viedokļa. Šādas lietas mēs esam sastapuši, un bieži. Pieredze liecina, ka tāda vecuma vīrietis ar tādu konstitūciju, bet tādām hroniskām slimībām – nu, 5-6 diena.

– Pagaidiet. Man stāstīja, ka viņam esot hronisks pankreatīts.

– Nu, hronisks pankreatīts – tā nav tik fatāla saslimšana, ja to kontrolē, tā nenovedīs pie tik nopietniem traucējumiem. Šeit vispirms ir kaut kādi provocējoši traucējumi. Kādi – to mums nepateica. Viņam noteikti ir zināms, no kā tas varēja notikt. Ja viņam apjautāties, viņš atbildēs.

Tad gribu novilkt paralēles. Viņam taču jautāja, un viņš atbildēja: "Mani Putins saindēja."

Nē, nē. Saindēšanās nav. Ķīmiskas slimības nav, nebija. Tā ir viennozīmīga atbilde. Uzsveru, mūsu konsīlijos mēs saindēšanās tematu svītrojām pirmajā dienā. Kas notika tālāk – tas mums nav zināms. Bet pirmajā diennaktī saindēšanās temats tika izsmelts. Nekādu datu par saindēšanos mums nebija.

– Kādu iespaidu uz jums atstāja Navaļnija āriene, kad viņš tagad parādījās publikā?

– Izskats absolūti atbilst viņa saslimšanai, tai diagnozei, kuru mēs uzstādījām. Jā, pacienti ar šādām problēmām samērā ātri atlabst, jo normalizējās ogļhidrātu vielmaiņas, uztura līmenis un tā tālāk. Tas viss samērā ātri atjaunojas. Ķīmiskās slimības atstāj ļoti smagas ārējas pazīmes.

Kā viņš izskatītos, ja tā būtu ķīmiska trauma, ķīmiska slimība?

Pirmkārt, viņš joprojām nespētu iziet ēterā, sarunāties, dzīvot tik aktīvu dzīvi. Viņš gulētu slimnīcā. Tas ir viennozīmīgi.

Tā būtu, ja tā, piemēram būtu saindēšanās ar dihlofosu, vai ne?

Jā. Par ar dihlofosu pie mums pacienti 60-70 dienas atradās stāvoklī, ko es raksturoju kā smagu. Tas ir tikai reanimācijas periods. Tikai pēc tam sākas rehabilitācijas periods, jo mēs runājam par neiroparalītisko indi.

Ne mēs runājam, bet mums saka.

Mums saka, mūs tur aizdomās, ka mēs neesam atpazinuši neiroparalītisko indi. Jau pēc nosaukuma ir skaidrs, kāds ir tādas indes iznākums – neiroparalītisks, jeb pilna organisma paralīze. Taču nervu sistēma atjaunojas ļoti lēni, un mēs vispār negaidītu labu efektu agrāk, nekā pēc pusgada. Tas ir, gadījumā, ja viss būtu labvēlīgi, ja runājam par neiroparalītiskajām indēm.

Kādu efektu mēs nosauktu par labu? Jūs sakāt, labu efektu varētu gaidīt. Vai viņš patiešām tāpat lēkātu pa trepēm?

Nē, šajā gadījumā efekts būtu labs, ja pēc pusgada būtu ratiņkrēsls. Elementāras kustības, elementāri paņemt karoti, krūzi, elementāri sākt kustināt rokas, izmantot krēslu.

– Aleksandr, iepriekš jūt teicāt, ka izglābāt Navaļniju no nāves. Vai varat teikt, ka esat saskāries ar cilvēka nepateicību?

– Man ir grūti komentēt šo situāciju, mēs par to nedomājam, ārsti. Ar visādām situācijām dzīvē saskaramies: gan ar pateicību, gan nepateicību, gan ar aizvainojumiem un vilšanos, bet vispār tā retorika plašsaziņas līdzekļos zināmā mērā raisa sašutumu: cilvēks, kurš pozicionē sevi politikā, izmanto savos izteicienos attiecībā pret politiskām personām, vienkāršiem cilvēkiem un medicīnas darbiniekiem tādas aizvainojošas, marginālas replikas. Tas gan nepatīkami pārsteidz, turklāt, protams, tas viss vēl arī masu medijos izplatās. Tas ir nepatīkami. Bet pateicība – tā ir katra cilvēka personīgā lieta.

126
Tagi:
Navaļnijs
Amerikāņu karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Amerikāņi piespēlē "afgāņu bumbu" Krievijai?

17
(atjaunots 11:53 12.05.2021)
Kopš aprīlī izskanējušā Džo Baidena lēmuma atlikt kontingenta izvešanu no Afganistānas līdz 11. septembrim valstī aizvien vairāk līst asinis – vērojams krass vardarbības pieaugums, upuru skaits mērojams simtos.

Tikai 8. maijā vien sprādzienā Kabulā gāja bojā gandrīz sešdesmit cilvēki, pārsvarā – 11-15 gadus vecas skolnieces. Kas notiek? Kādam ļoti negribas izvest karavīrus vai, gluži otrādi, kāds steidzina amerikāņus, mudina aiziet ātrāk? Kas notiks pēc viņu aiziešanas? Uz šiem jautājumiem portālā RIA Novosti atbildes meklē Pjotrs Akopovs.

Krievijai šie jautājumi ir visnotaļ aktuāli: neskatoties uz PSRS sabrukumu, pēc būtības, valstij joprojām ir robeža ar Afganistānu. Tadžikistāna ir KDLO locekle, tātad – Krievijas militārā sabiedrotā, un tās robeža ar Afganistānu PSRS laikā bija visgarākā. Uzbekistāna un Turkmenistāna, kas robežojas ar Afganistānu, tāpat ir Krievijas nacionālo interešu un atbildības zonā. Ja Afganistānā iedegsies īsts pilsoņu karš, tā liesmu radītie dūmi klās visu Vidusāziju, sliktākajā gadījumā pat pārmetīsies uz to, jo Afganistānā dzīvo tās pašas tautas, kas apdzīvo minētās bijušās padomju republikas. Krievijā pat skan viedoklis, ka amerikāņu spēku izvešana nav nekāda sakāve, tā ir gandrīz diversija – sak, Vašingtona tādējādi novērš Kremļa uzmanību uz austrumiem, kur nupat viss aizdegsies, un krievi būs spiesti visus spēkus veltīt Vidusāzijas šausmu likvidācijai. Varbūt vajadzētu palūgt amerikāņus palikt?

Tāda pseidokonspiroloģija ir pat amizanta: amerikāņi Afganistānā nav panākuši neko no gribētā (cita lieta, ka visi viņu sapņi bija nereālistiski vai absurdi). Likvidēja "Al Kaidu" ar tās pulkiem un divīzijām, vai tā joprojām ir tīkla organizācija, kas saista dažādas struktūras un grupējumus dažādās islāma pasaules malās? Jā, radikāli noskaņoti grupējumi, taču amerikāņu okupācija Afganistānā tikai audzēja naidu pret jeņķiem islāma pasaulē, tātad faktiski sekmēja džihādistu ietekmes pieaugumu.

Uzvarēja Taliban? Taču tas nāks pie varas Kabulā īsi pēc amerikāņu aiziešanas: mierīgā ceļā, kā koalīcijas daļa, vai ar varu, vienpersoniski.

Amerikāņi gribēja no Afganistānas piespiest pie sienas Krieviju un Ķīnu (kā arī Irānu), iekārtot placdarmu pastāvīgai klātbūtnei svarīgā Eirāzijas reģionā? Gribēja, taču šiem nolūkiem vajadzētu patiešām pakļaut Afganistānu un saņemt savās rokās kontroli. Sliktākajā gadījumā viņiem būs jāizved līdzi arī desmitiem tūkstošu afgāņu, kuri strādāja viņu labā. Tos pašus kolaboracionistus, okupantu līdzskrējējus, jo tāda attieksme pret viņiem ir ne tikai talibu rindās. Tātad ASV pozīcijas Afganistānā ne tikai sašūposies – tās sabruks.

Bet ASV pēc aiziešanas taču vēlas nostiprināties kaimiņvalstīs? Re, arī The Wall Street Journal stāstīja, ka Vašingtona meklē reģionālos placdarmus kontingenta dislokācijai un talibu kontrolei pēc spēku izvešanas no Afganistānas. Tiek izskatītas gan kaimiņvalstis, gan tālāki reģioni, piemēram, AAE un analizēta iespēja izvietot Persijas līcī JKS kuģus.

Baidens jau apsolīja: ja "Al Kaida" vai ISIS apdraudēs Ameriku vai tās intereses Afganistānā, ASV sāks aviācijas uzlidojumus. Taču amerikāņi vēlas iespēju reaģēt ātri, jo pēc 11. septembra (runā pat, ka jau jūlija vidus) Afganistānā nepaliks ne amerikāņu, ne jebkādu citu ārvalstu karavīru. Un ko darīt, sākoties uzbrukumam ASV vēstniecībai (kurā vēlas atstāt līdz 1000 cilvēkus)? Sūtīt palīdzību no Pakistānas? Tālu, arī attiecības ar viņiem ir aizvien sliktākas, tāpēc "optimālākais variants armijas bāzu izveidei būtu Uzbekistāna un Tadžikistāna, kas robežojas ar Afganistānu, un nepieciešamības gadījumā nodrošinātu spēku ātru pārvietošanu".

Ir tikai viena nelaime – amerikāņu plānus var izjaukt Krievija un Ķīna, atzīmēja The Wall Street Journal. Protams, tā ir – neviens neļaus amerikāņiem nostiprināties Centrālāzijā. Pēc 2001. gada 11. septembra Krievija ļāva ASV radīt bāzes Kirgīzijā un Uzbekistānā, tomēr toreiz Krievija bija vāja, un attiecības ar ASV nebija aktīvas konfrontācijas līmenī. Tagad ne par kādu, pat pagaidu ASV nostiprināšanos Vidusāzijā nevar būt ne runas: pēc 20 gadus ilgās Afganistānas okupācijas viņiem būs jāpamet reģions. Par tā drošību atbildēs Krievijas un Ķīnas radītā ŠSO, ko tagad veido ne tikai visas Centrālās Āzijas republikas, bet arī Indija un Pakistāna, drīz vien iestāsies arī Irāna.

Tātad Afganistānu pilnībā ieskaus ŠSO locekles, bet pašai tai organizācijā ir tikai novērotāja statuss. Kabula netika uzņemta ŠSO objektīvu iemeslu dēļ: aliansē nevar iestāties okupēta valsts bez pilnvērtīgas suverenitātes. ŠSO mērķis ir miers Āzijā, it īpaši – Centrālāzijā. ŠSO vēl nav savu miernešu, nav vajadzības arī ievest karaspēku Afganistānā, mainīt vienus okupantus pret citiem.

Jau vairāk nekā četrdesmit gadus afgāņi karo savā starpā, 28 gadus – arī ar ārvalstu spēkiem. Vajadzīgi politiski apstākļi pilnvērtīgam iekšējam dialogam un vismaz mierīgai, lai arī bruņotai dažādu tautu, politisko, reliģisko, cilšu un klanu struktūru līdzāspastāvēšanai. Bez ārējas, kur nu vēl atlantiskās iejaukšanās, toties ar visu kaimiņu un tuvu valstu aktīvu dalību (un ietekmi).

Taču arī ASV ir jāpiedalās afgāņu savstarpējā samierināšanā, tikai attieksme pret viņu piekritējiem Afganistānā pēc bruņoto spēku izvešanas var radīt šķēršļus jebkādam dialogam. Lai nu būtu, kā būdams, galvenais atbildības slogs par Afganistānu pēc amerikāņu aiziešanas gulsies uz ŠSO, it īpaši uz Krievijas, Ķīnas un Pakistānas pleciem, lai cik sarežģītas būtu Afganistānas un Pakistānas attiecības "Durana līnijas" sašķelto puštunu dēļ). Tas ir gan viņu, gan Afganistānas tautas interesēs.

Sarežģītās daudzveidīgās iekšējās domstarpības Afganistānā nav pietiekams iemesls, lai atmestu tai ar roku vai norobežotos no tās ar militāru sienu. Otrs variants pat nav iespējams, bet pirmais neatbilst Afganistānas kaimiņu un Āzijas lielvalstu, arī Krievijas interesēm.

ŠSO minimālais uzdevums – nepieļaut Afganistānas problēmas šļākšanos pāri valsts robežām, lai pie tās nāktos ķerties KDLO. Maksimālais uzdevums – pamudināt visas puses panākt reālu samierināšanos un jaunās federatīvās Afganistānas celšanu. Vīrišķīgā un tik daudz cietusī tauta ir pelnījusi mierīgu un patstāvīgu dzīvi savā kalnainajā valstī. Protams, ne tā kā Šveicē, lai arī Šveices kantoni savā starpā karoja, pat vēl XIX gadsimta vidū.

Afganistāna nekļūs par Šveici, un visi mēģinājumi piespiest to dzīvot pēc Rietumu normām valstij tikai kaitējuši, taču tai ir tiesības pārvērsties par mierīgu kaimiņu Centrālāzijā. Vajag tikai palīdzēt afgāņiem atgriezties pie patstāvīgas mierīgas dzīves – sev pašiem, nevis svešu stratēģu ģeopolitisko interešu un eksperimentu vārdā.

17
Tagi:
Krievija, karaspēks, ASV, Afganistāna
Pēc temata
WSJ: ASV var pārvest spēkus no Afganistānas uz Uzbekistānu un Tadžikistānu
"Jauna problēma": kāpēc ASV spēku izvešana no Afganistānas ir bīstama Krievijai
ASV neatskaitījās par 1,5 miljardu dolāru izdevumiem Afganistānā
Jauniešu organizācijas Protests piķēts par LGBT pārstāvju tiesībām

Par TO. Krievu vecākus kaitina seksuālā audzināšana Vācijā

48
(atjaunots 17:35 11.05.2021)
Vācijas izglītības sistēma bieži tiek kritizēta. It īpaši negatīvi to vērtē emigranti no pēcpadomju valstīm. Lielākās raizes sagādā seksuālās izglītības mācības, obligātas sākumskolā.

Ar videoprogrammu, spilgtu ilustrāciju un uzskates materiālu palīdzību skolotāji stāsta "par to". Vecāki piekrīt tam, ka tamlīdzīgas zināšanas ir noderīgas pusaudžiem, taču pārdzīvo par jaunākiem bērniem. Pie tam par nodarbību kavēšanu var dabūt naudas sodu un visnotaļ lielu. Par mūsdienu audzināšanu portālā RIA Novosti pastāstīja Ksenija Meļņikova.

Mulsinoši un smieklīgi

"Meita atgriezās mājās ar veselu maisu brošūru, tur bildes ir spilgtākas un detalizētākas nekā bioloģijas mācību grāmatās. Viņa tajās vairs neieskatījās, viņai bija neveikli. Pēc nodarbības viņa bija šokēta. Līdz šim viņa nezināja, no kurienes rodas bērni. Savas domas viņai bija, izrādījās, ka viņa kļūdījās," stāsta Irina, Ziemeļreinas-Vestfālenes iedzīvotāja. Otrajā pusgadā viņas meitai – 1. klases skolniecei sākās seksuālās attīstības obligātās nodarbības.

"Bērni smējās, it īpaši puikas. Viņiem bija gan interesanti, gan kauns. Mūsu klases audzinātāja nosūtīja dokumentu, kurā informēja par mācību programmas startu," turpināja Irina. Viņa piebilda, ka daudzi vecāki bijuši neapmierināti, jo uzskata: tas ir pārlieku agri sākumskolā. Turklāt viņiem nepatīk pati metode: "Viņi noskatījās nodarbībā video ierakstu, kurā tuvplānā demonstrētas ģenitālijas, bija arī dzimumakts. Meita negribēja stāstīt sīkāk, viņa kautrējās."

Par seksuālās audzināšanas nodarbībām vācu skolās turpinās asi strīdi. Vieni uzskata, ka bērniem kopš pašas bērnības māca kaut ko nepieklājīgu vai pat mudina uz netradicionālu seksuālo orientāciju. Citi ir pārliecināti, ka tādas nodarbības ir vajadzīgas.

"Dēlam stāstīja, ka ir dažādi LGBT pārstāvji: homoseksuālisti, lesbietes, transpersonas. Pie tam uzsvēra, ka tas ir normāli. Es neiebilstu, tomēr man šķiet, ir pārāk agri dot bērniem tādu informāciju. Tas jādara mazliet vēlāk, kad viņiem izveidosies pašiem savs viedoklis. Sākumskolā ir risks, ka skolotāji uzspiež idejas. Mums paveicies: es uzticos mūsu klases audzinātājai un nešaubos, ka viņa vada stundas ļoti profesionāli," stāsta Hamburgas iedzīvotājs Nikolajs.

Pie tam visi lūdza neminēt uzvārdus – bīstas no problēmām ar skolu.

Vecāki ir noraizējušies

Pirmās seksuālās audzināšanas stundas vecāko klašu skolēniem VDR sākās jau 1959. gadā. 9 gadus vēlāk par to izšķīrās arī VFR. Izstrādāja "Dzimumaudzināšanas atlasu". Bērniem pārsvarā stāstīja par pubertāti un izmaiņām zēnu un meiteņu organismos. Jaunāko klašu apgaismošana sākusies tikai pēdējo 10 gadu laikā. Daudzi pieaugušie ar to bija neapmierināti.

Džonijs Deps
© Sputnik / Сергей Венявский

Visaktīvākā ir organizācija "Satrauktie vecāki" (Besorgte Eltern). Viņi noraizējušies par to, ka izglītības programma ir pārslogota ar lieku informāciju, turklāt paver iespējas manipulācijām. Grupā ir emigranti no pēcpadomju valstīm, taču ir arī liels skaits vāciešu.

"Es vēlos, lai tiktu nospraustas robežas, tāpat kā citās nodarbībās: šajā vecumā skolēnam jāzina konkrēts materiāls vēsturē, bioloģijā, matemātikā, ne vairāk. Citādi iznāk pilnīga izvēles brīvība – skolotāji var stāstīt, ko vien vēlas," sarunā sprieda divu bērnu tēvs Tobiass no Minhenes.

Visās federālajās zemēs ir pašām savas izglītības programmas, skolas pašas nosaka nodarbību skaitu. Vienās kurss aizņem tikai pāris nedēļas, citās – ilgst pat pusgadu.

"Satrauktie vecāki" periodiski organizē protesta akcijas lielās pilsētās ar tādiem plakātiem kā "Lai bērni paliek bērni", "Viņiem vajadzīga mīlestība, nevis sekss", "Rokas nost no mūsu bērniem". Barikāžu otrā pusē – demonstranti no zaļajiem un sociāldemokrātiem. Pārsvarā – seksuālo minoritāšu pārstāvji: viņi uzskata, ka "Satrauktie vecāki" esot viņu ideoloģiskie pretinieki.

"Mani dēli mācās sākumskolā. Es iebilstu pret seksuālās audzināšanas mācību. Taču es neesmu ne ultralabējais, ne homofobs, ne kristīgais fundamentālists, es vispār esmu ateists! Mēs esam absolūti neitrāla vecāku grupa, taču negribam, lai šīs nodarbības sāktos tik agri," uzsvēra Tobiass.

Bez kavējumiem

Dzimumaudzināšanas kurss turpinās 7.-8. klasē. Stāsta par kontracepcijas paņēmieniem. Skolotāji organizē ar skolēnu dzimuma un seksuālo identitāti saistītus testus. Vācu žurnāls Der Spiegel stāsta par vienu no jautājumiem, par ko vecāki bija sašutuši: "Cik liela ir iespēja, ka jūsu heteroseksualitāte ir pagaidu parādība un ar laiku mainīsies?"

Neapmierinātās mātes un tēvus mierināja Aņa Heningsena, dzimumaudzināšanas profesora Ķīles universitātē. Viņa stāstīja, ka daudzi vecāki nepareizi izprot nodarbību būtību: "Mēs izskatām jautājumus, kam ir liela loma bērnu un pusaudžu ikdienas dzīvē. Nevajag domāt, ka šīs nodarbības aģitē par pornogrāfiju un homoseksuālismu."

Daudzus tāds skaidrojums nevar nomierināt. Taču neizdosies arī mācības kavēt – par to draud naudas sods. Likums par skolu obligāto apmeklējumu (Schulpflicht) neatkarīgi no bērna un viņa vecāku pilsonības, ieviesa jau 1919. gadā. Tas ir spēkā arī šobaltdien. Katram bērnam vecumā no sešiem gadiem ir jāapmeklē nodarbības. Kavējums bez objektīva iemesla pielīdzināms administratīvam pārkāpumam. Piemēram, Diseldorfā par katru kavējumu nāksies maksāt 80 eiro, Ķelnē – 188 eiro.

Pirms dažiem gadiem Vāciju satrieca stāsts par daudzbērnu tēvu Oigenu: viņš izcieta cietumsodu par to, ka viņa meita Melita izlaida vairākas dzimumaudzināšanas nodarbības. Ģimenei piesprieda sodu, viņi atteicās to maksāt. Lieta nonāca apgabaltiesā. Oigenam piesprieda vienu dienu cietumā.

Daudziem tā bija mācība, atzīmēja 4. klases skolotāja Lara no Hamburgas. Viņa saprot vecāku raizes. Piemēram, skolas likumā noteikta nepieciešamība veidot audzēkņiem pozitīvu attieksmi pret seksualitāti: "Tas daudzus biesē. Es cienu vecāku tiesības pastāvīgi informēt bērnus par šiem jautājumiem. Lieta tāda, ka bieži vien viņi paši to nedara un arī mums neuzticas."

Viņa piezīmēja, ka zināšanas par savu ķermeni un jūtām "dāvā komforta sajūtu, palīdz uzturēt labas attiecības, bet nākotnē palīdzēs izvairīties no veneriskām saslimšanām un nevēlamas grūtniecības".

Lielākajā daļā federālo zemju mācību plānu teikts, ka seksuālā audzināšana ir skolotāju un ģimenes kopīgs uzdevums. Visiem pieaugušajiem ir jāzina, kādi jautājumi un mācību materiāli ir jāapspriež. Taču pie tam vecāki nevar lemt par izglītības programmu, ir pārliecināti vācu pedagogi. Tāda ir sistēma, un pagaidām tā nedāvā izvēles iespējas.

48
Tagi:
bērni, skola, izglītība, Vācija
Pēc temata
"Māciet ķīmiju, nevis homoseksuālismu!" Bērnu vecāki Eiropā ir sašutuši
Emigrācija padara Latviju latviskāku: kas patīk un kas nepatīk emigrantiem ārzemēs
Politkorektuma rezultāti: sarunas virtuvē un lokomotīvītes-transpersonas
Bet pie viņiem baltos linčo...
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, foto no arhīva

Amerikāņu analītiķis pastāstīja, Rietumu kolēģus "apspēlējis" Lavrovs

0
(atjaunots 12:45 12.05.2021)
Analītiķis nosaucis vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem".

RĪGA, 12. maijs — Sputnik. Amerikāņu analītiķis Toms Rogans rakstā izdevumam Washington Examiner nosauca vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem", vēsta RIA Novosti.

"Viņš (Lavrovs – red.) meistarīgi apspēlē viņus, piemēram, Žozepu Borelu, pārlieku lētticīgo Džonu Keriju vai pārlieku pašpārliecināto Hilariju Klintoni," viņš rakstīja izdevumā.

Žurnālists savā publikācijā uzsvēra, ka Rietumu oponenti cita starpā var ciest sakāvi Krievijas diplomāta konsekvento izteikumu dēļ.

Pie tam Rogans īpaši izcēla Maiku Pompeo, kurš, viņa ieskatā, ir spējīgs pats uz savu spēli.

 

0
Tagi:
Sergejs Lavrovs
Pēc temata
Lavrovs apsūdz ASV un ES par totalitārisma uzspiešanu
Sergejs Lavrovs: Krievijai nedraudzīgo valstu saraksts nebūs ilgi jāgaida
Sergejs Lavrovs: attiecības ar ASV būtu normālas, ja tas būtu atkarīgs vienīgi no mums
Nevar ticēt Vašingtonai: Lavrovs atzinis ASV sankciju politikas aprobežotību