Erdogans

Erdogans pret visiem. Turcija veic ģeopolitisku eksperimentu

54
(atjaunots 23:16 10.10.2020)
Kanāda apturēja atļaujas militārās produkcijas eksportam uz Turciju. Tas ir saistīts ar parādījušos informāciju, ka karadarbībās Kalnu Karabahā tiek izmantoti Turcijā ražoti droni, kuri savukārt ir aprīkoti ar kanādiešu raidītājiem un lāzera tēmēšanas sistēmām.

Atbildes paziņojumā Turcijas ĀM izkritizēja Otavu par dubultajiem standartiem un neatbilstību "sadarbības garam", turklāt apsūdzot, ka tā ieņem šo pozīciju nebūt ne pirmo dienu – jau kopš militārās operācijas "Miera avots" sākumā, kuru Turcija uzsāka pērnā gada oktobrī Sīrijas ziemeļaustrumos.

Šis incidents papildināja Ankaras ārpolitisko domstarpību un konfliktu kolekciju. Notiekošo grūti raksturot savādāk, jo rodas iespaids, ka Turcijas prezidents pieņēmis lēmumu izlamāties ar visiem starptautiskajiem partneriem visplašākajā jautājumu spektrā.

Redžeps Tajips Erdogans acu priekšā pārvēršas patriotu-radikāļu ikonā visā pasaulē, nevis tikai Turcijā. Viņš iemieso sevī viņu sapni par nacionālu līderi, kurš virzās pie uzstādītā mērķa, rīkojoties tieši, nepievēršot uzmanību šķēršļiem un ieņemot maksimāli stingru oficiālo pozīciju jebkurā jautājumā.

Tas, neapšaubāmi, ir unikāls gadījums mūsdienu pasaulē, turklāt runa ir par tik pamanāmu reģionālo lielvalsti, kāda ir Turcija.

Praktiski katrs valsts vadītājs regulāri tiek pakļauts kritikai par pārlieko piesardzību un gatavību nevēlamiem kompromisiem, par asu stūru izlīdzināšanu, izvairīgumu un pat sakāves izjūtām. Šādi pārmetumi skan gan pret Putinu, gan Trampu, gan Sji. Pats amizantākais, ka nereti analoģiskas apsūdzības dzirdamas no tieši pretējām pusēm. To pašu Angelu Merkeli vienlaikus nosoda gan par Amerikas norādījumu izpildi, gan politikas īstenošanu Kremļa interesēs.

Šāda fenomena iemesli ir acīmredzami: valsts vadītājs, pieņemot lēmumu sarežģītā jautājumā, ir spiests ņemt vērā tik lielu faktoru un ierobežojumu daudzumu, ka rezultātā bieži vien arī iznāk tas pats rezultāts, kurš sniedz pamatu dažādām apsūdzībām, līdz pat nacionālo interešu nodevībai.

Šādā fonā Turcijas prezidents, protams, iespaido ar savu ģeopolitisko spēļu vērienīgumu, kuras vienlaikus veic viņš, ar principiālo citu piedalošos valstu interešu ignorēšanu, ar izaicinoši skandalozu pozīciju un gatavību jebkurā brīdī ne vien piedraudēt ar kara metožu pielietošanu, bet arī patiešām to izdarīt: Sīrija, Lībija, saasinājums ar grieķiem, skaidrošanās ar NATO (S-400 dēļ) un tagad – Kalnu Karabaha.

Ja pārējās lielvalstis, kas ir saistītas ar Armēnijas un Azerbaidžānas noregulēšanu, pieturas pie savas pozīcijas virs saķeršanās, tad Turcija nevis vienkārši sniedz atbalstu Baku, bet arī kopumā uzstāj uz militāra konflikta atrisinājuma – kas ir vienkārši neiedomājami mūsdienu politikā.

Īsāk sakot, Turcijas līderis apņēmīgi tiecas pie uzstādītā savas valsts neoosmaņu varenības atdzimšanas mērķa un pat jau ir guvis zināmus panākumus šajā ceļā. Un ir vērts atzīt, ka šādai uzvedības līnijai patiešām ir savs valdzinājums, sevišķi starptautiskajai arēnai ierasto pagrīdes spēļu, aizkulišu vienošanu un diplomātisko pastaigu fonā.

Taču vienīgi spriest par Turcijas ārpolitikas ilgtermiņa efektivitāti pagaidām ir atklāti pāragri. Turklāt ar katru jaunu konfliktu, kurā iesaistās Ankara, pieaug izredzes, ka tas beigsies tai ne pārāk labi.

Pēdējie gadi ir rādījuši daudzus visdažādākos piemēros tam, kādā veidā valsts var izturēt zem to pārspējošā spiediena, kas nāk no ārpuses. Taču viens faktors pastāv vienmēr un visur: viena vai otra atbalsta saņemšana (lai arī vienkāršas sakārtotas ekonomiskās sadarbības veidā) no citiem ģeopolitiskiem spēkiem. Starp citu, tas ir svarīgi ne tikai valstīm ar attiecīgi ierobežotām iespējām – Venecuēla, KTDR vai Irāna. Tas attiecas arī uz vadošām pasaules lielvalstīm. Pat Krievijai, kurai pieder kolosāls iekšējās stabilitātes krājums autonomai pastāvēšanai, attiecību attīstība ar Ķīnu asākajā pretošanās periodā ar Rietumiem 2014.-2015. gadā nospēlēja savu pozitīvo lomu.

Un arī pašai Turcijai šajā kontekstā ir ko atcerēties – arī pavisam nesenas pagātnes notikumu vidū. Aiz militārā valsts apvērsuma mēģinājuma 2016. gada vasarā skaidri stāvēja Savienotās Valstis, savukārt Eiropa, praktiski neslēpjoties, juta līdzi par dumpja veiksmi. Varu – un, ar lielu varbūtības daļu, dzīvi – Turcijas līderim toreiz izglāba Maskava, laicīgi sniedzot kritiski nozīmīgu informāciju.

Lieta te nebūt nav tajā, ka Erdogans ātri aizmirsa viņa labā paveikto labo lietu – lielajā politikā sentimentiem nav vietas.

© Sputnik / Ministry of Defence of Armenia

Svarīgs ir kas cits: Turcijas prezidents laiž gar acīm galveno šī stāsta mācību, kuras nozīme sastāv tajā, ka visi pēdējā laika viņa valsts ārpolitiskie sasniegumi kļuva iespējami spēles situācijā citu lielvalstu pretrunās: starp Krieviju un ASV, starp ASV un Eiropu, pašā Eiropā. Tieši pateicoties tam Ankara guva nopietnu manevra brīvību gan Sīrijā, gan Lībijā, gan tālāk pēc saraksta, jo vienmēr bija atradies spēks, kuram izrādījās izdevīgi, ja ne atbalstīt, tad vismaz nepretoties tās kārtējajai avantūrai.

Taču tagad, spriežot pēc visa, Redžeps Tajips Erdogans ir guvis ticību saviem spēkiem un veiksmei tik lielā mērā, ka īsā laika posmā ar savu kareivīgo sparu un principiālo svešu interešu ignorēšanu ar vienu rokas mājienu pagadījās nopietni sabojāt attiecības ar visām galvenajām planētas lielvalstīm.

Šādos apstākļos, kā rāda prakse, fortūna diezgan ātri izsīkst. Turklāt par kraha iemeslu bieži vien kļūst nevis ienaidnieku kaltie plāni, bet gan savlaicīgi nepastiepta palīdzības roka.

54
Tagi:
Turcija, Erdogans
Temats:
Spriedze Karabahā (25)
Pēc temata
Erdogans tiksies ar Eiropas Savienības un Eiropas Komisijas vadītājiem
"Spēlē uz visu banku": kā ASV padzen Krieviju no ieroču tirgus
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Makrons atkārtoti pārliecinājās par NATO "smadzeņu nāvi"
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

20
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

20
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Vakcīnas pret Covid-19 ražošana, foto no arhīva

Lepni, lai arī miruši? Kāpēc Latvija neparko nepirks Krievijas vakcīnu

53
(atjaunots 19:49 21.10.2020)
Latvija atteikusies pārbaudīt Krievijā izstrādāto vakcīnu "Sputnik V", skaidrojot, ka jau izdarītas pirmās iemaksas Eiropas Savienības kasē par vakcīnas izgudrošanu. Interesanti, vai tas ir vienīgais iemesls atteikties no Krievijas preparāta.

Atvainojiet, taču nekādi nevarēju paiet garām tik ļoti acīs krītošai tēmai. Ko rakstīja jurists, tagadējais Latvijas prezidents Egils Levits slavenajā Satversmes preambulā? Ka šīs valsts pastāvēšanas galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Latviešu pastāvēšanu.

Te nu, lūdzu, atļaujiet uzdot vienu atklātu jautājumu. Ja mūsu austrumu kaimiņiene patiešām pirmā palaidīs orbītā savu "Sputnik V" – vakcīnu pret koronavīrusu? Protams, pēc visiem vajadzīgajiem izmēģinājumiem un ar attiecīgajiem sertifikātiem. Vai tas nenozīmē, ka cīņā par nācijas pastāvēšanu Levitam un veselības ministrei Viņķelei vajadzētu steigšus braukt uz Maskavu, slēgt līgumus, izlūgties piegādes ārpus rindas un izkaulēt atlaides piedevām.

Pat ne par baltu velti nevajag!

Nekā nebija. Mums pat par baltu velti nevajag. Tāpēc, ka nācijai mūžīgi mūžos jāpastāv lepnai. Neatkarīgai no kaimiņa. Ja tā nebūs lepna, priekš kam tad tādai nācijai pastāvēt. Tā tak nav ne graša vērta.

Starp citu, par grašiem. Ar Latviju lepnumā sacenšas Ukraina. Tur paziņoja, ka izskata iespējas nopirkt vakcīnu jebkur, tikai ne Krievijā. ASV vēstniecības Ukrainā pagaidu pilnvarotā ASV lietās Ukrainā Kristīne Kvīna pavakariņoja ar valsts veselības ministru Maksimu Stepanovu. Kas notika pēc vakariņām? Pēc vakariņām Kristīne paziņoja, ka Ukraina nepirks Krievijas vakcīnu no Covid-19, kuras drošība nav klīniski pārbaudīta.

Te nu partija "Opozīcijas platforma – Par dzīvi" paziņoja, ka atteikšanās no Krievijas vakcīnas nozīmē nāves spriedumu lielam skaitam Ukrainas iedzīvotāju. Tomēr, šķiet, arī tur darbojas princips "Labāk beigts, toties lepns!"

Patiesībā Latvijas viedokli var saprast. Stāsta, ka ar potēm tagad varot čipēt un visvisādi zombēt cilvēkus. Tā, ka latvieši, visi kā viens, aizmirsīs dzimto valodu un sāks runāt krieviski, liks pie malas kokli, ņems rokās balalaiku. Stāsta, ka Indija, Brazīlija un Azerbaidžāna (smalka diplomātija) plāno pirkt "Sputnik V". Taču brazīliešu un indusu ir daudz. Bet latviešu – tikai mazliet pāri miljonam. Ar viņiem negribas riskēt. Tomēr riskēt vajadzēs, atliek tikai izlemt, uz kuru pusi riskēt – paciesties rindā pēc ideoloģiski labas vakcīnas vai saņemt "nepareizo".

Zinas tante saputrojusi spaiņus

Pie tam laikam jau daudzi neuzticēsies Krievijas preparātam pēc tādas antireklāmas kampaņas, kas vērsta pret Krievijas zinātni. Pēc tādas Medeļejevs kapā apgrieztos otrādi. Ja jau jūs nespējat radīt par kaujas indīgo vielu, kas varētu noslaktēt cilvēku, kur nu jums izgudrot līdzekli, kas atbrīvos cilvēci no pandēmijas.

Stāsta gan, ka esot vainīga slepenās laboratorijas apkopēja Zinas tante – viņa saputrojusi spaini "Novičok" un jauno perspektīvo Krievijas aizsardzības rūpniecības produktu – spaini īpašas samogonkas, no kuras sākas mūžīgas paģiras.

Un neizdosies nevienam ieskaidrot, ka notikusi kļūda un opozicionāri Krievijā vienkārši nepanes samogonku, viņi dzer tikai franču konjaku un amerikāņu burbonu.

53
Tagi:
Krievija, vakcīna, Latvija
Pēc temata
ASV vēstniecība Ukrainā ziņo, ka Kijeva nepirks Krievijā izstrādāto vakcīnu
Jauns izrāviens: Krievijā piereģistrēta otrā vakcīna pret Covid-19
Iznīcināt krievu vakcīnu: lielās politikas mazā šeftīte
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
Pensionāri, nauda. Foto no arhīva

Ķērās pie vecā: Ministru kabinets izsvītroja no likumprojekta pabalstu aprēķina metodiku

0
(atjaunots 09:41 23.10.2020)
Satversmes tiesa nolēma, ka pabalstu apmērs nedrīkst būt noteikts politiskas tirgošanās rezultātā, un Labklājības ministrija piedāvāja MK iekļaut likuma tekstā aprēķina metodoloģiju, taču šī iniciatīva neizgāja, un ne tikai šī; ko par to domā tiesībsargs un deputāti.

RĪGA, 23. oktobris – Sputnik. Šovasar Satversmes tiesa uzstājās ar ļoti uzstājīgu Latvijas sociālā nodrošinājuma sistēmas kritiku, uzsverot, ka nabadzības līmenim un pabalstu apmēram jābūt noteiktam nevis ar politisku lēmumu, bet ar skaidras un pamatotas metodikas palīdzību. Politiķi īsteno šo lēmumu visnotaļ dīvainā veidā, raksta Neatkarīgā.

Tā vietā, lai pārrakstītu sociālās aizsardzības likumus, viņi paslēpa jauno nabadzības līmeņa noteikšanas metodiku likumprojekta anotācijā, neiekļaujot to tekstā.

Likums un karikatūra

Otrdien, 20. oktobrī, Sociālo un darba lietu komisija konceptuāli atbalstīja likumprojektu paketi, kas saistīti ar 2021. gada valsts budžetu, tostarp grozījumus Invaliditātes likumā, Pensiju likumā un citos. Kopumā visiem šiem grozījumiem ir jānostiprina jauns minimālais ienākumu līmenis – līmenis, pie kura cilvēks vai ģimene tiek atzīti par trūcīgiem.

Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece pastāstīja, ka likumos noteiktas konkrētas summas, kuras būs spēkā 2021. gadā sociālās palīdzības piešķiršanas gadījumos.  Taču jaunā minimālā ienākumu līmeņa noteikšanas metodika aprakstīta anotācijā. No Muižnieces paziņojuma izriet, ka Labklājības ministrija plānoja aprakstīt šo metodiku pašā likumā par sociālo aizsardzību, taču pēc izskatīšanas valdībā tajā palika tikai skaitļi.

Piemēram, par minimālo ienākumu robežu sociālās aizsardzības likumā teikts, ka tā apmēru nosaka attiecīgi normatīvie akti, kuri reglamentē sociālos pakalpojumus un ka minimālā ienākumu robeža sastāda ne zemāk par 109 eiro. Par to, kā šis skaitlis tiek aprēķināts, likumprojektā nav neviena vārda.

Šobrīd tikai tā anotācijā ir aprakstīta un izskaidrota metodika, ar kuras palīdzību plānots noteikt nabadzības līmeni: "Minimālo ienākumu sliekšņu apmērs nedrīkst būt zemāks par 109 eiro, kas atbilstoši relatīvajai metodei ir 20 procenti no aktuālās (2018. gada) ienākumu mediānas. Ar šo normu tiks noteikts zemākais iespējamais slieksnis, pie kura iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem ir sniedzams atbalsts no publiskajiem resursiem."

Anotācija ir tikai skaidrojošs teksts, tai nav juridiska spēka.

Uz deputātu jautājumu par to, vai var teikt, ka šāds likumprojekts izpilda Satversmes tiesas lēmumu par to, ka attiecas uz minimālā ienākumu līmeņi valstī un tā atbilstību Satversmei, Labklājības ministrijas pārstāve atbildēja: "Mēs neesam tādi eksperti, lai izvērtētu, vai Satversmes tiesas spriedums tiek izpildīts."

Tiesa, pēc viņas teiktā, likumprojektu izmainīja Ministru kabinetā, un tas nav vienīgais Labklājības ministrijas piedāvājums, kurš tika pārrakstīts.

Iejaucās deputāti

Tiesībsargs Juris Jansons uzskata par nepieņemamu to, kā valdība izpilda Satversmes tiesas lēmumu. Viņš minēja vēl kādu problemātisku lietu, kura neatbilst tiesnešu lēmumam, – normu par to, cik bieži valdība pārskatīs minimālo ienākumu līmeni. Gan tiesībsargs, gan citi eksperti norādīja, ka tas ir jādara katru gadu, taču likumprojektā, kuru valdība iesniedza Saeimā, aprakstīts, ka tas tiks darīts ne retāk par vienu reizi trīs gados.

Deputāts Andrejs Klementjevs pavaicāja, kāpēc Labklājības ministrija izvirzīja šādu normu, un, uzklausot atbildi, piedāvāja Sociālo un darba lietu komisijai iekļaut savu labojumu, lai šis līmenis tomēr tiek pārskatīts katru gadu.

"Ekonomiskā situācija mainās pietiekami strauji, lai mēs nesēdētu un negaidītu trīs gadus, lai mainītu nabadzības slieksni, jo sanāk, ka nākamreiz šo līmeni teorētiski pārskatītu tikai 2024. gadā," paziņoja Klementjevs.

Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece atzina, ka iestāde sākotnēji piedāvāja pārskatīt šo līmeni katru gadu, ņemot vērā aktuālo ekonomisko situāciju valstī, taču likumprojektu pārstrādāja, ņemot vērā valdības lēmumus.

"Mēs vienlaikus paudām savas bažas par šādu punktu," paziņoja Muižniece.

Viņa norādīja, ka valdības lēmuma iemesli ir jāmeklē Finanšu ministrijā.

Tiesībsarga biroja eksperte Ineta Rezevska uzsvēra, ka minimums ir jāpārskata katru gadu.

"Vēl viens būtisks jautājums, ko mēs, iespējams, nenoprotestētu, ja vien likumprojekts uz Saeimu ietu sākotnējā variantā, taču tagad tas ir jāpasaka. Mēs jautājam, kāpēc minimālo ienākumu slieksnis ir noteikts vien 20 procentu apmērā no mediānas un ne 25 vai 30 procenti? Jābūt skaidriem un zinātniski, pētījumos pamatotiem argumentiem, bet mēs šo pamatojumu neredzam!" uzsver Rezevska.
0
Tagi:
pabalsts
Pēc temata
Sociālās garantijas nepārvēlēšanas gadījumā: bijušo mēru pabalstiem iztērēs 11 milj. eiro
Nākamā gada nodokļu izmaiņas: ne par labu nabadzīgajiem
Saviem spēkiem galā netiksim: demogrāfs netic dzimstības pieaugumam pabalstu dēļ
Atlaidi darbiniekus – atgriez dīkstāves pabalstus: VID pastāstīja par attiecībām ar firmām