Vai Turcija spēj padzīt Krieviju no Aizkaukāza?

130
(atjaunots 11:47 03.10.2020)
Karš Karabahā var mazināt Krievijas ietekmi Aizkaukāzā – par to tagad Krievijā diskutē aizvien biežāk, gan ar satraukumu, gan – mūžīgie krievu imperiālisma apkarotāji – ar cerību.

Ja Krievija zaudēs, iegūs, protams, Turcija, tāpēc, sak, vajag stingri atbalstīt vienu no konflikta pusēm un brīdināt turkus – iejaukšanās nav pieļaujama. Citādi viss būs zaudēts – Armēnija cietīs sakāvi un būs vīlusies par Krieviju (un pievērsīsies Rietumiem), bet Azerbaidžāna pārliecināsies, cik efektīvs ir Turcijas atbalsts, un tāpat kļūs vēsāka pret Maskavu. Savukārt Turcija tūlīt pat kļūs par ietekmīgāko spēku Dienvidkaukāzā un sāks aktīvāk kavēt Krieviju citos virzienos, pārsvarā – Sīrijā un Lībijā. Vārdu sakot, atgriezīsies Krievijas-Turcijas kara laiki, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Šī koncepcija ir nepilnīga un kļūdaina – Krievija nevienu neatbalstīs šajā bezjēdzīgajā karā un panāks tā drīzu izbeigšanu, pie tam nezaudējot ietekmi reģionā. Tomēr visas šīs bažas aktīvi audzē augumā Turcijas varasvīru skaļie izteikumi – atšķirībā no Krievijas valdības viņi neaicina pārtraukt uguni, vēl vairāk, viņi visiem spēkiem atbalsta Baku un pie viena izsaka pārmetumus Krievijai. Te Erdogans ieminas, ka Kalnu Karabaha konfliktā nupat ir jāpieliek punkts uz visiem laikiem, bet lielvalstīm nevajadzētu dot viņam padomus šajā jautājumā:

"ASV, Krievija un Francija nevar atrisināt jautājumu aptuveni 30 gadus. (..) Tā saucamā "Minskas trijotne" šo problēmu nav atrisinājusi. Vēl vairāk, tā darījusi visu iespējamo, lai problēmu neatrisinātu. Tagad viņi tikai gudri izsakās un pa laikam piedraud. Pienācis atmaksas laiks. Azerbaidžānai pašai jānogriež sev nabassaite."

Te Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušoglu izskakās, ka "mēs esam kopā ar Azerbaidžānu un ne pie pārrunu galda, bet gan cīņas laukā. Tie nav tukši vārdi. Lai kāda palīdzība būtu vajadzīga Azerbaidžānai, meš esam gatavi to sniegt". Un piedevām vēl vēršas "pie visas pasaules, it īpaši pie EDSO" ar protestiem pret dubultiem standartiem:

"Šodien mēs kopīgi atbalstām Ukrainas un Gruzijas teritoriālo vienotību. Tas ir pamatots un pareizs viedoklis. Tomēr, kad runa ir par Azerbaidžānu, Azerbaidžāna, kuras zemes ir okupētas, likta vienos svaru kausos ar okupanti Armēniju. Šis viedoklis pašos pamatos ir nepareizs un netaisnīgs."

Tātad Turcija atgādina Krievijai, ka neatzīst Krimu, ka neatbalsta Krieviju Dienvidosetijas un Abhāzijas jautājumā, un tagad piedevām ignorē Maskavas aicinājumus "neliet eļļu ugunī". Vai patiešām Erdogans nolēmis pārkāpt robežas attiecībās ar Putinu, apdraudēt Krievijas un Turcijas attiecības? 2015. gada novembrī, kad turki notrieca Krievijas Su-25, uz deviņiem mēnešiem iesaldētās attiecības izdevās atjaunot, tomēr jaunu strīdu tās var arī neizturēt.
Nē, neskatoties uz saviem kareivīgajiem izteikumiem, Turcija nevēlas bojāt attiecības ar Krieviju un neiejauksies Armēnijas un Azerbaidžānas karā. Ziņas par kaujiniekiem no Sīrijas un turku F-16 notriekto armēņu Su-25 pieder pie dezinformācijas. Tomēr Turcijas politiskā iejaukšanās, protams, ir manāma, tā jau sasniegusi vērā ņemamus mērogus. Kāpēc tas vajadzīgs Ankarai, ko tā cenšas panākt?

Vēlas padzīt Krieviju no Dienvidkaukāza? Tas nav iedomājams – Kaukāzs vairākus gadsimtus bija Krievijas un Turcijas sāncensības un sadursmju zona, un galu galā nonāca Krievijas sastāvā. PSRS sabrukums nenozīmē, ka Aizkaukāzs pamet Krievijas ietekmes zonu – pat sarežģītas attiecības, pēc tam arī karš ar Gruziju (kas nespēja aptvert, ka tās sairums sācies PSRS sabrukuma rezultātā, ko tā aktīvi centās panākt) neatņēma Maskavai ietekmes kontrolpaketi reģionā. Jā, Turcija jau sen ir nopirkusi pusi Gruzijas, jā, ar Azerbaidžānu tai ir "viena tauta, divas valstis", tomēr vēsturiski ekonomiski un cilvēciski visas trīs republikas ir cieši saistītas ar Krieviju. Pat Gruzijai, kam nav diplomātisko attiecību ar Krievijas Federāciju, Krievija tomēr ir vajadzīga: Krievijā dzīvojošie gruzīni, arī lielu uzņēmumu īpašnieki, krievu tūristi, iespaidīgi Krievijas valstspiederīgo īpašumi pašā republikā. Jā Gruzija mēģina spēlēties ar NATO, tomēr ģeogrāfiju piekrāpt neizdosies, un Krievija kategoriski iebilst pret neveiksmīgās valsts iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē. Pie tam Maskavai nav nekādas darīšanas par pakāpenisko Gruzijas ekonomikas pārturkošanos.

Turcija var arī turpmāk pastiprināt savu ietekmi Aizkaukāzā, taču nemēģināt izspiest Krieviju no reģiona vai vājināt tās pozīcijas. To tagad mēģina darīt Erdogans. Karabahas konfliktu viņš atbalsta, lai Krievija piekristu kopīgam darbam ar Turciju Karabahas konflikta noregulēšanā. Patiesībā to atklāti paziņoja Čavušoglu:

"Bija ierosinājumi Putinam no mūsu prezidenta puses, notika sarunas ar Lavrovu, tomēr konflikts joprojām nav atrisināts. Tāpat kā mēs kopā strādājam Sīrijā, tā mēģinājām arī šeit, tomēr neizdevās. Saka: lai izbeidzas karš. Lai. Ir jāpasludina pamiers, tomēr pie tam Armēnijai ir jāaiziet no okupētajām teritorijām. Vai tas ir noteikts? Nē. Kā tad jautājums tiks atrisināts? (..) Jau trīsdesmit gadus ilgst pārrunas, kas nenes rezultātus. Un viņi nepiedāvā neko konkrētu jautājuma atrisināšanai. Mēs mierīgi cenšamies ieskaidrot partneriem šo informāciju. Taču ir nepietiekami runāt par to tikai pie pārrunu galda. Tā ir kā runāšana ar kurlo. Tāpēc ir svarīgi risināt tādus procesus gan pie pārrunu galda, gan kaujas laukā. To mēs darām. Un mēs jau daudzkārt esam novērojuši labumu, ko nes tāda pieeja."

Turcijas ārlietu ministrs nesaskata pretrunas – sak, ja Sīrijā mēs varējām vienoties ar Krieviju, kāpēc šeit nevar izdarīt tāpat? Nevar. Tāpēc, ka Sīrijā, kad tur ieradās Krievija, karš turpinājās jau četrus gadus, bet Karabahā tas beidzās 1994. gadā. Nevar. Tāpēc, ka, lai arī Sīrija pieder pie Turcijas interešu zonas tāpat kā Armēnija un Azerbaidžāna pieder pie Krievijas interešu zonas, Turcijai nebija izšķirošās ietekmes Sīrijā. Un tā nevarēja neko izdarīt viena pati – turpinājās pilsoņu karš, vairojās ISIS (Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs aizliegts teroristisks grupējums), darbojās virkne citu ārējo spēles dalībnieku, ieskaitot Savienotās Valstis. Mijiedarbība ar Krieviju, kas nostiprināja Bašaru Asadu, galu galā bija izdevīga Turcijai, jo palīdzēja tai aizsargāt savas intereses Sīrijas ziemeļos. Bet kāpēc Maskavai vajadzētu sadarboties ar Ankaru Kalnu Karabahā? Lai sakurinātu karu, ko Krievija kategoriski nevēlas?

Lai palīdzētu noregulēt Karabahas jautājumu pie pārrunu galda? Taču Turcijas klātbūtne – starpnieka vai Azerbaidžānas pārstāvja statusā – tikai nobiedēs armēņus. Un pats galvenais: kāpēc Krievijai vajadzētu palīdzēt Turcijai stiprināt pozīcijas savā vitālo interešu zonā? Tāpēc, ka turki un azerbaidžāņi praktiski ir viena un tā pati tauta?

Taču krievi un ukraiņi arī ir vienoti, bet Turcija atbalsta Rietumu centienus, kuru mērķis ir Ukrainas atlantizācija. Neskatoties uz Turcijas patstāvības pieauguma pozitīvo dinamiku Erdogana prezidentūras laikā, kuras rezultātā vājinājusies orientācija uz Rietumiem un stiprinājušās attiecības ar Krieviju (iezīmīgākais notikums šajā jomā ir S-400 iepirkums), Turcija vēl joprojām ir NATO loceklis. Un tā nepārprotami cenšas ne tikai apturēt Krieviju, bet arī izspiest to no visas pēcpadomju teritorijas. Turcija vēlas kļūt pat ietekmīgu spēku Kaukāzā kā nacionāla valsts, nevis NATO loceklis? Taču tāds stāvoklis ir pašlaik, bet kas notiks pēc desmit gadiem? Ja nu Erdogana vietā stāsties padevīgi atlantisti?

Kad Turcija izstāsies no NATO un iestāsies, teiksim Eirāzijas Savienībā, tā būs vienotā telpā ar bijušās PSRS tjurku tautām, piemēram, Kazahstānu, un tad arī Azerbaidžāna noteikti pievienosies.

Taču tagad Turcija var piedalīties politikā Aizkaukāzā tikai vienā veidā – neaicināt Azerbaidžānu pārcirst Karabaha mezglu ar spēku. Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam tik un tā nav militāra risinājuma, pie tam Krievijas klātbūtne un ietekme padara karu bezjēdzīgu. Krievija un Turcija kopīgiem spēkiem ir daudz ko panākušas, un vēl vairāk paveiks, ja koordinēs savu darbu starptautiskajā arēnā.

Būtu absolūts neprāts apdraudēt visu Krievijas un Turcijas attiecību kompleksu smagā Karabahas mezgla dēļ, kam tūlītējs risinājums nav vajadzīgs (un tāda vēl nav). Skaidrs, ka Redžeps Erdogans uz to noteikti nav spējīgs. Skaļas frāzes, taču stratēģiska vīzija (it īpaši par Turcijas nacionālajām interesēm), racionāli soļi un prasme vienoties ar Vladimiru Putinu – lūk, ar ko izcēlušās 17 gadus ilgās abu politiķu attiecības, kuru laikā Krievijas un Turcijas sadarbība ir sasniegusi nebijušas virsotnes. Tā orientēta uz nākotni, nevis uz mēģinājumiem vēlreiz izspēlēt Krievijas un Turcijas karus par Kaukāzu.

130
Tagi:
Azerbaidžāna, Armēnija, Turcija, Krievija
Temats:
Spriedze Karabahā (47)
Pēc temata
Kalnu Karabaha: vai Azerbaidžāna un Armēnija spēs apturēt uguni un vienoties?
Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, foto no arhīva

Rusofobijas parāde: Baltijas politiķi cīnās par ASV uzslavu

71
(atjaunots 12:00 06.05.2021)
Pēc saimnieka uzslavas noilgojies kalps ir gatavs vai no ādas izlēkt, lai tikai viņu pamanītu. Taču, ja tādu cietēju ir vesels pulks, vajag izcelties ar kaut ko nopietnu.

Nesenie notikumi, kuru dēļ krasi pasliktinājās ASV Un Krievijas attiecības, parādīja, kā daži Eiropas politiķi mēģina iztapīgi nobučot aizokeāna valdnieka rociņu. Tie likuši atsaukt atmiņā kādu ainu, atzīmēja radio Sputnik autors Nikolajs Nikolajevs.

To gadījās novērot Tallinā ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes laikā. "Vēsturiskais notikums", kā to aprakstīja igauņu mediji, atgadījās 2014. gada 3. septembrī. Par vizītes ievērojamu brīdi kļuva ASV prezidenta uzruna vietējai elitei "Nordea" koncertzālē. Jau pusotru stundu pirms tās sākuma pie zāles durvīm veidojās gara rinda – briljantos un ordeņos mirdzošs kāpurs: dāmas vakarkleitās, vīrieši smokingos un mundieros. Procesija priecīgi trīsēja, gaidot tikšanos ar augstāko dievību, kas ieradusies pie aborigēniem un tūlīt jau uzdāvinās krelles. 

Tagad, ASV un Krievijas akūtas konfrontācijas brīdī redzams tas pats. Politiķi disciplinēti un priecīgi stājas rusofobijas frontē cerībā uz amerikāņu uzslavu. Saimnieka laipnību kāro daudzi, tāpēc vajag izcelties ar kaut ko īpašu, lai tev pievērstu labvēlīgu uzmanību Kapitolijā.

Īpaši smagi klājas bijušajiem politiķiem, kuri bauda pelnītu atpūtu. Viņu vidū ir arī Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš nesen pēkšņi nāca klajā ar tekstu, kas burtiski šķindēja naidā pret krieviem. Viņš ieteica visiem Krievijas iedzīvotājiem atņemt tiesības apmeklēt Eiropas Savienību, jo Tomasa Hendrika acīs viņi visi ir potenciāli noziedznieki.

Nav ne mazāko šaubu par viņa vārdu patiesīgumu: Ilvesa kungs patiešām saka, ko domā. Droši vien, naidu pret krieviem viņā sējis jau tēvs, kas Lielā Tēvijas kara gados dienēja SS spēkos, bet izdīdzis un uzplaucis tas radiostacijas "Brīvā Eiropa" redakcijā, kur mūsu varonis vadīja nodaļu.

Pēc tam, kļuvis par ārlietu ministru, vēlāk – arī par neatkarīgās Igaunijas prezidentu, Ilvess guva iespēju īstenot praktiskajā politikā savu jūtu graujošo potenciālu. Cita starpā arī viņam var pateikties par to, ka Igaunija atteicās no visām ekonomiskajām priekšrocībām, ko tai dod kaimiņattiecības ar Krieviju, un priekpilnu dvēseli sāka dēvēt sevi par "piefrontes" valsti.

Pats pikantākais ir tas, ka, ieņemot tik augstus valsts posteņus Igaunijā, Ilvess bija un palika ASV pilsonis, ļoti uzticams pilsonis. Visi viņa darbi, visi viņa vārdi ir jānovērtē tieši no šī viedokļa, tad šī kunga sperto soļu loģika kļūst absolūti saprotama un prognozējama.

Pat tagad, devies atpūtā, kļuvis par politisko pensionāru, viņš ir gatavs visiem spēkiem aizstāvēt ASV intereses.

Protams, klusā cerībā, ka Vašingtonā viņu atcerēsies un izvedīs no politiskās aizmirstības. Viņam gribas slavu, vētrainu dzīvi, ziedus un šampanieti. Varbūt arī vienkārši nauda beigusies – pat par prezidenta pensiju īsti "pašikot" neizdodas. Bet gribas, ui, kā gribas.

71
Tagi:
Krievija, ASV, Baltija, rusofobija
Pēc temata
Rietumu jaunais ierocis: pret Krieviju liek lietā stulbumu
Kāpēc Baidenam vajadzīga krievu izraidīšana no Čehijas?
Krievija atbildējusi uz bijušā Igaunijas prezidenta provokatīvo paziņojumu
Igaunijā izmērīts rusofobijas grāds
Izvēlies mani! Es arī gribu būt Eiropas Parlamentā
ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

"Jauna problēma": kāpēc ASV spēku izvešana no Afganistānas ir bīstama Krievijai

62
(atjaunots 00:57 06.05.2021)
Desmitiem tūkstošu bojāgājušo, simtiem miljardu izšķiestas naudas un miglaina nākotne reģionam, ko mūžam plosa karš – kopš 1. maija NATO valstis izved spēkus no Afganistānas.

Rietumu militārpersonām jāpamet valsts līdz 2021. gada 11. septembrim – divdesmitajai gadskārtai kopš pašnāvnieku uzbrukuma dvīņu torņiem Ņujorkā, kas aizsāka karu ar terorismu. Tikai amerikāņiem un viņu sabiedrotajiem nav izdevies sasniegt nosprausto mērķi – savaldīt "Taliban". Par to, kādas būs sekas ilgākajam karam ASV vēsturē, materiālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Ģenerāļu dumpis

ASV armijas izvešanu no Afganistānas un punktu ilgākajā karā ASV vēsturē prezidents Džo Baidens izsludināja aprīļa vidū. Viņš uzsvēra, ka steigas nebūs, un piedraudēja "Taliban" ar asu reakciju, ja kaujinieki mēģinās uzbrukt koalīcijas spēkiem. Viņa pēdās pamest valsti nolēma arī sabiedrotie.

"Prezidenta lēmums dāvā mums iespēju pārvērtēt pūles pretinieku savaldīšanai, nepieciešamības gadījumā – arī sakaušanai, - preses konferencē klāstīja ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins. – Mēs to turpināsim tikpat efektīvi, arī aktivizējot mūsu savienības, piemēram, NATO un cīnoties ar izaicinājumiem, kuri kaitē mūsu nacionālajām interesēm."

Tiesa, ģenerāļus Baidena iniciatīva neiepriecināja. Avīze Wall Street Journal pastāstīja, ka vairāki augstu stāvoši Pentagona darbinieki iebilst pret visa militārā kontingenta izvešanu. Piemēram, ASV Bruņoto spēku Centrālā štāba priekšnieks ģenerālis Kenets F. Makenzijs, štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Marks Millijs un NATO misijas Afganistānā komandieris ģenerālis Ostins Skots Millers aicināja atstāt Afganistānā vismaz 2,5 tūkstošus kareivju.

Žurnālisti noskaidrojuši, ka iebildis pat aizsardzības ministrs: Loids Ostins brīdināja prezidentu, ka spēku izvešanas dēļ Afganistāna zaudēs pat mazāko stabilitāti.

Ieildzis process

Militārpersonu skepse ir saprotama. 20 gadus ilgā kara laikā ASV vadītajai koalīcijai neizdevās sakaut "Taliban". Neizdevās pietiekamā līmenī apmācīt un apbruņot Afganistānas nacionālos drošības spēkus, lai tie varētu patstāvīgi cīnīties ar draudiem.

Milzīgie finanšu ieguldījumi Afganistānas armijā, policijā un specdienestos ir izšķiesti vējā, konstatēja Krievijas ĀM. Un Pentagons to ļoti labi saprot. Pērn ASV un "Taliban" pārstāvji Katarā parakstīja pirmo mierlīgumu, kas paredz ārvalstu spēku izvešanu no Afganistānas 14 mēnešu laikā. Tātad līdz 2021. gada 1. maijam viņiem visiem jau vajadzēja pamest valsti.

Termiņu atlikšana radīja vētrainu "Taliban" sašutumu. Amerikāņiem pārmeta Dohā panāktās vienošanās pārkāpšanu, saistību nepildīšanu. Talibi uzstājīgi aicināja "Ameriku un citas okupantu valstis" neievilks karu garumā un nekavējoties pamest valsti, kā arī piedraudēja ar pretpasākumiem.

Krievijas ĀM 2. Āzijas departamenta vadītājs Zamirs Kabulovs lūdza organizācijas līderus atturēties no militāras eskalācijas. Tomēr, pēc daudzu speciālistu domām, problēmas ir neizbēgamas.

"Tīri tehniski, ja labi pasteigties, ir iespējams izvest karavīrus no Afganistānas norādītajā termiņā, - radio Sputnik ēterā pastāstīja Eirāzijas analītiskā kluba vadītājs Ņikita Mendkovičs. – Taču tas novedīs pie nopietnas drošības krīzes valstī, jo pašreizējās oficiālās Kabulas valdības stabilitāte ir saistīta ar ASV un NATO militāro atbalstu. Ja tas pazudīs, pastiprināsies "Taliban" uzbrukums. Un ļoti iespējams, ka gada laikā notiks pašreizējās valdības demontāža. Pat tagad, kad kontingents vēl nav izvests, "Taliban" sekmīgi paplašina ietekmes zonu, kontrolē daudzus lauku rajonus, nodara nopietnus zaudējumus valdības spēkiem. Pēc ASV aiziešanas situācija var kļūt daudz dramatiskāka."

Ievest kārtību

Eksperti uzskata, ka, nākot pie varas "Taliban", reģions kļūs daudz radikālāks. Iespējams, ekstrēmisti neapstāsies un mēģinās ievilkt savā ietekmes orbītā kaimiņvalstis, arī Vidusāzijas republikas – Krievijas sabiedrotos KDLO. Ja kādai no tām uzbruks teroristi, Maskavai saskaņā ar līgumsaistībām, būs jāiejaucas.

Situāciju vēl sarežģītāku padara fakts, ka pēc sakāves Tuvajos Austrumos Afganistānā apmeties liels skaits ISIS* kaujinieku. Viņi neatzīst robežas, ko nospraudusi valstu laicīgā vadība. Pēc ASV un NATO aiziešanas uz kaimiņvalstīm plūdīs emisāru straume, pacelsies narkotiku trafika un ieroču kontrabandas līmenis.

Baidens iecerējis, ka šīs problēmas risinās citi. Amerikāņu prezidents aicināja Pakistānas, Krievijas, Ķīnas, Indijas un Turcijas valdības aktīvāk palīdzēt un atbalstīt Kabulu.

Iespēja izstrēbt amerikāņu atstāto putru Krieviju nemaz nepriecē. Aprīļa beigās aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, tiekoties ar Tadžikistānas AM vadītāju Šerali Mirzo, paziņoja, ka Maskava un Dušanbe kopā plāno iespējamo draudu atvairīšanu no Afganistānas puses. Viņš norādīja, ka situācija valstī degradē.

"Mēs sniedzam atbalstu Tadžikistānai, veltām īpašu uzmanību divpusējai sadarbībai aizsardzības jomā, kā arī Krievijas 201. armijas bāzes funkcionēšanai," uzsvēra Šoigu.

Pašreizējo stāvokli Afganistānā daudzi salīdzina ar situāciju pirms PSRS bruņoto spēku kontingenta izvešanas no valsts 1989. gadā. PSRS operāciju īstenoja ļoti īsā laikā un gandrīz bez pārsteigumiem. Maskavas atbalstītajam Afganistānas Demokrātiskās Republikas prezidentam Muhamedam Nadžibullam izdevās saglabāt varu līdz 1992. gada aprīlim, līdz Kabulā ienāca radikāļi-dumpinieki. Cik ilgi noturēsies tagadējā Afganistānas valdība?

* Krievijā un citās pasaules valstīs aizliegta teroristiska organizācija.

62
Tagi:
Džo Baidens, drošība, taliban, Afganistāna, ASV
Pēc temata
Klincēvičs: ASV sāka apmācīt teroristus jau Afganistānā
Senators Makeins: ASV zaudē Afganistānas karā
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā

"Trūkumu nav": veterāns-tankists pārbaudīja leģendārā T-34 gatavību

0
(atjaunots 10:16 09.05.2021)
Kara veterāns, T-34 mehāniķis Nikolajs Ņefjodovs apstiprināja: tanks, ko Sarkanā armija visvairāk izmantoja Lielā Tēvijas kara gados, ir pilnībā gatavs cīņām.

Pirms Uzvaras dienas Novokuzņeckā uz tehnisko apskati tika nosūtīts tanks T-34. Iepriekš to noņēma no metalurgu aizmugures varoņdarbam veltītā pieminekļa postamenta. Mašīnas stāvokli pārbaudīja Lielā Tēvijas kara veterāns, T-34 mehāniķis Nikolajs Ivanovičs Ņefjodovs.

"Trūkumus neredzu. Tātad viss ir pilnā kaujas kārtībā," teica 95 gadus vecais tankists.

Ņefjodovs atzina, ka T-34 viņam ir pati mīļākā tehlnika. "Piecus gadus nodienēju uz T-34. Tas man ir kā dzimtās mājas."

Pēc apskates frontinieks apstiprināja – 1942. gadā no Kuzņeckas metalurģiskā kombināta bruņām izgatavotā leģendārā mašīna ir cīņas gatavībā.

Šis tanks piedalījās jaujās līdz pašām Lielā Tēvijas kara beigām, divas reizes pārcietis trāpījumus. 70. gados to novietoja uz postamenta kā atzinības zīmi par Kuzbasa metalurgu darba varoņdarbu. Pērn T-34 atjaunoja dalībai parādē par godu Uzvaras 75. gadadienai. Tas piedalīsies parādē arī šogad.  

0