Vai Turcija spēj padzīt Krieviju no Aizkaukāza?

123
(atjaunots 11:47 03.10.2020)
Karš Karabahā var mazināt Krievijas ietekmi Aizkaukāzā – par to tagad Krievijā diskutē aizvien biežāk, gan ar satraukumu, gan – mūžīgie krievu imperiālisma apkarotāji – ar cerību.

Ja Krievija zaudēs, iegūs, protams, Turcija, tāpēc, sak, vajag stingri atbalstīt vienu no konflikta pusēm un brīdināt turkus – iejaukšanās nav pieļaujama. Citādi viss būs zaudēts – Armēnija cietīs sakāvi un būs vīlusies par Krieviju (un pievērsīsies Rietumiem), bet Azerbaidžāna pārliecināsies, cik efektīvs ir Turcijas atbalsts, un tāpat kļūs vēsāka pret Maskavu. Savukārt Turcija tūlīt pat kļūs par ietekmīgāko spēku Dienvidkaukāzā un sāks aktīvāk kavēt Krieviju citos virzienos, pārsvarā – Sīrijā un Lībijā. Vārdu sakot, atgriezīsies Krievijas-Turcijas kara laiki, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Šī koncepcija ir nepilnīga un kļūdaina – Krievija nevienu neatbalstīs šajā bezjēdzīgajā karā un panāks tā drīzu izbeigšanu, pie tam nezaudējot ietekmi reģionā. Tomēr visas šīs bažas aktīvi audzē augumā Turcijas varasvīru skaļie izteikumi – atšķirībā no Krievijas valdības viņi neaicina pārtraukt uguni, vēl vairāk, viņi visiem spēkiem atbalsta Baku un pie viena izsaka pārmetumus Krievijai. Te Erdogans ieminas, ka Kalnu Karabaha konfliktā nupat ir jāpieliek punkts uz visiem laikiem, bet lielvalstīm nevajadzētu dot viņam padomus šajā jautājumā:

"ASV, Krievija un Francija nevar atrisināt jautājumu aptuveni 30 gadus. (..) Tā saucamā "Minskas trijotne" šo problēmu nav atrisinājusi. Vēl vairāk, tā darījusi visu iespējamo, lai problēmu neatrisinātu. Tagad viņi tikai gudri izsakās un pa laikam piedraud. Pienācis atmaksas laiks. Azerbaidžānai pašai jānogriež sev nabassaite."

Te Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušoglu izskakās, ka "mēs esam kopā ar Azerbaidžānu un ne pie pārrunu galda, bet gan cīņas laukā. Tie nav tukši vārdi. Lai kāda palīdzība būtu vajadzīga Azerbaidžānai, meš esam gatavi to sniegt". Un piedevām vēl vēršas "pie visas pasaules, it īpaši pie EDSO" ar protestiem pret dubultiem standartiem:

"Šodien mēs kopīgi atbalstām Ukrainas un Gruzijas teritoriālo vienotību. Tas ir pamatots un pareizs viedoklis. Tomēr, kad runa ir par Azerbaidžānu, Azerbaidžāna, kuras zemes ir okupētas, likta vienos svaru kausos ar okupanti Armēniju. Šis viedoklis pašos pamatos ir nepareizs un netaisnīgs."

Tātad Turcija atgādina Krievijai, ka neatzīst Krimu, ka neatbalsta Krieviju Dienvidosetijas un Abhāzijas jautājumā, un tagad piedevām ignorē Maskavas aicinājumus "neliet eļļu ugunī". Vai patiešām Erdogans nolēmis pārkāpt robežas attiecībās ar Putinu, apdraudēt Krievijas un Turcijas attiecības? 2015. gada novembrī, kad turki notrieca Krievijas Su-25, uz deviņiem mēnešiem iesaldētās attiecības izdevās atjaunot, tomēr jaunu strīdu tās var arī neizturēt.
Nē, neskatoties uz saviem kareivīgajiem izteikumiem, Turcija nevēlas bojāt attiecības ar Krieviju un neiejauksies Armēnijas un Azerbaidžānas karā. Ziņas par kaujiniekiem no Sīrijas un turku F-16 notriekto armēņu Su-25 pieder pie dezinformācijas. Tomēr Turcijas politiskā iejaukšanās, protams, ir manāma, tā jau sasniegusi vērā ņemamus mērogus. Kāpēc tas vajadzīgs Ankarai, ko tā cenšas panākt?

Vēlas padzīt Krieviju no Dienvidkaukāza? Tas nav iedomājams – Kaukāzs vairākus gadsimtus bija Krievijas un Turcijas sāncensības un sadursmju zona, un galu galā nonāca Krievijas sastāvā. PSRS sabrukums nenozīmē, ka Aizkaukāzs pamet Krievijas ietekmes zonu – pat sarežģītas attiecības, pēc tam arī karš ar Gruziju (kas nespēja aptvert, ka tās sairums sācies PSRS sabrukuma rezultātā, ko tā aktīvi centās panākt) neatņēma Maskavai ietekmes kontrolpaketi reģionā. Jā, Turcija jau sen ir nopirkusi pusi Gruzijas, jā, ar Azerbaidžānu tai ir "viena tauta, divas valstis", tomēr vēsturiski ekonomiski un cilvēciski visas trīs republikas ir cieši saistītas ar Krieviju. Pat Gruzijai, kam nav diplomātisko attiecību ar Krievijas Federāciju, Krievija tomēr ir vajadzīga: Krievijā dzīvojošie gruzīni, arī lielu uzņēmumu īpašnieki, krievu tūristi, iespaidīgi Krievijas valstspiederīgo īpašumi pašā republikā. Jā Gruzija mēģina spēlēties ar NATO, tomēr ģeogrāfiju piekrāpt neizdosies, un Krievija kategoriski iebilst pret neveiksmīgās valsts iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē. Pie tam Maskavai nav nekādas darīšanas par pakāpenisko Gruzijas ekonomikas pārturkošanos.

Turcija var arī turpmāk pastiprināt savu ietekmi Aizkaukāzā, taču nemēģināt izspiest Krieviju no reģiona vai vājināt tās pozīcijas. To tagad mēģina darīt Erdogans. Karabahas konfliktu viņš atbalsta, lai Krievija piekristu kopīgam darbam ar Turciju Karabahas konflikta noregulēšanā. Patiesībā to atklāti paziņoja Čavušoglu:

"Bija ierosinājumi Putinam no mūsu prezidenta puses, notika sarunas ar Lavrovu, tomēr konflikts joprojām nav atrisināts. Tāpat kā mēs kopā strādājam Sīrijā, tā mēģinājām arī šeit, tomēr neizdevās. Saka: lai izbeidzas karš. Lai. Ir jāpasludina pamiers, tomēr pie tam Armēnijai ir jāaiziet no okupētajām teritorijām. Vai tas ir noteikts? Nē. Kā tad jautājums tiks atrisināts? (..) Jau trīsdesmit gadus ilgst pārrunas, kas nenes rezultātus. Un viņi nepiedāvā neko konkrētu jautājuma atrisināšanai. Mēs mierīgi cenšamies ieskaidrot partneriem šo informāciju. Taču ir nepietiekami runāt par to tikai pie pārrunu galda. Tā ir kā runāšana ar kurlo. Tāpēc ir svarīgi risināt tādus procesus gan pie pārrunu galda, gan kaujas laukā. To mēs darām. Un mēs jau daudzkārt esam novērojuši labumu, ko nes tāda pieeja."

Turcijas ārlietu ministrs nesaskata pretrunas – sak, ja Sīrijā mēs varējām vienoties ar Krieviju, kāpēc šeit nevar izdarīt tāpat? Nevar. Tāpēc, ka Sīrijā, kad tur ieradās Krievija, karš turpinājās jau četrus gadus, bet Karabahā tas beidzās 1994. gadā. Nevar. Tāpēc, ka, lai arī Sīrija pieder pie Turcijas interešu zonas tāpat kā Armēnija un Azerbaidžāna pieder pie Krievijas interešu zonas, Turcijai nebija izšķirošās ietekmes Sīrijā. Un tā nevarēja neko izdarīt viena pati – turpinājās pilsoņu karš, vairojās ISIS (Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs aizliegts teroristisks grupējums), darbojās virkne citu ārējo spēles dalībnieku, ieskaitot Savienotās Valstis. Mijiedarbība ar Krieviju, kas nostiprināja Bašaru Asadu, galu galā bija izdevīga Turcijai, jo palīdzēja tai aizsargāt savas intereses Sīrijas ziemeļos. Bet kāpēc Maskavai vajadzētu sadarboties ar Ankaru Kalnu Karabahā? Lai sakurinātu karu, ko Krievija kategoriski nevēlas?

Lai palīdzētu noregulēt Karabahas jautājumu pie pārrunu galda? Taču Turcijas klātbūtne – starpnieka vai Azerbaidžānas pārstāvja statusā – tikai nobiedēs armēņus. Un pats galvenais: kāpēc Krievijai vajadzētu palīdzēt Turcijai stiprināt pozīcijas savā vitālo interešu zonā? Tāpēc, ka turki un azerbaidžāņi praktiski ir viena un tā pati tauta?

Taču krievi un ukraiņi arī ir vienoti, bet Turcija atbalsta Rietumu centienus, kuru mērķis ir Ukrainas atlantizācija. Neskatoties uz Turcijas patstāvības pieauguma pozitīvo dinamiku Erdogana prezidentūras laikā, kuras rezultātā vājinājusies orientācija uz Rietumiem un stiprinājušās attiecības ar Krieviju (iezīmīgākais notikums šajā jomā ir S-400 iepirkums), Turcija vēl joprojām ir NATO loceklis. Un tā nepārprotami cenšas ne tikai apturēt Krieviju, bet arī izspiest to no visas pēcpadomju teritorijas. Turcija vēlas kļūt pat ietekmīgu spēku Kaukāzā kā nacionāla valsts, nevis NATO loceklis? Taču tāds stāvoklis ir pašlaik, bet kas notiks pēc desmit gadiem? Ja nu Erdogana vietā stāsties padevīgi atlantisti?

Kad Turcija izstāsies no NATO un iestāsies, teiksim Eirāzijas Savienībā, tā būs vienotā telpā ar bijušās PSRS tjurku tautām, piemēram, Kazahstānu, un tad arī Azerbaidžāna noteikti pievienosies.

Taču tagad Turcija var piedalīties politikā Aizkaukāzā tikai vienā veidā – neaicināt Azerbaidžānu pārcirst Karabaha mezglu ar spēku. Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam tik un tā nav militāra risinājuma, pie tam Krievijas klātbūtne un ietekme padara karu bezjēdzīgu. Krievija un Turcija kopīgiem spēkiem ir daudz ko panākušas, un vēl vairāk paveiks, ja koordinēs savu darbu starptautiskajā arēnā.

Būtu absolūts neprāts apdraudēt visu Krievijas un Turcijas attiecību kompleksu smagā Karabahas mezgla dēļ, kam tūlītējs risinājums nav vajadzīgs (un tāda vēl nav). Skaidrs, ka Redžeps Erdogans uz to noteikti nav spējīgs. Skaļas frāzes, taču stratēģiska vīzija (it īpaši par Turcijas nacionālajām interesēm), racionāli soļi un prasme vienoties ar Vladimiru Putinu – lūk, ar ko izcēlušās 17 gadus ilgās abu politiķu attiecības, kuru laikā Krievijas un Turcijas sadarbība ir sasniegusi nebijušas virsotnes. Tā orientēta uz nākotni, nevis uz mēģinājumiem vēlreiz izspēlēt Krievijas un Turcijas karus par Kaukāzu.

123
Tagi:
Azerbaidžāna, Armēnija, Turcija, Krievija
Temats:
Spriedze Karabahā (47)
Pēc temata
Kalnu Karabaha: vai Azerbaidžāna un Armēnija spēs apturēt uguni un vienoties?
Sputnik V

Vai ar "politiski nepareizu vakcīnu" ielaidīs Eiropā

22
(atjaunots 10:54 02.03.2021)
Kamēr Krievijas vakcīnas nav apstiprinātas ES, tās pilsoņi, visticamāk, nesaņems robežas šķērsošanai nepieciešamo sertifikātu.

Uzstājoties ar runu par ES diplomātisko resoru selektorsanāksmes rezultātiem, kanclere Angela Merkele informēja, ka sanākušie piekrituši tam, ka jāievieš vakcinēšanas sertifikāts, bez kura netiks atļauta iebraukšana ES, raksta Maksims Sokolovs vietnē RIA Novosti. Vienošanās pagaidām ir principiāla, detalizētu projektu iesniegs pēc trim mēnešiem.

Kā zināms, velns slēpjas detaļās. Tas attiecas arī uz vakcinēšanas pasi.

Pirmkārt nav skaidrs, ko iesākt cilvēkiem, kuriem ir pretindikācijas vakcinēšanai. Vairāk vai mazāk varētu saprast īslaicīgas kontrindikācijas gadījumu - piemēram, ja cilvēks nesen pārslimojis koronavīrusa infekciju. Tāpat kā ar citām infekcijas slimībām, arī šajā gadījumā jāpagaida kāds laiks un pēc tam droši var vakcinēties. Taču ir arī hroniskas slimības: ko darīt ar tām? Izskatās, jāierobežo tādu slimnieku pārvietošanas tiesības. Pie tam hroniskas kaites ir smagas, un to nesēji tik un tā drīz mirs. Nav cilvēka, nav problēmas. Hroniskajiem nekas Eiropā nav darāms.

Sputnik V
© Sputnik / Илья Питалев

Taču tas nav viss.

Pasaulē pašlaik ir daudz vakcīnu, iespējams, būs vēl vairāk. Kādas tieši vakcīnas dos tiesības saņemt ES sertifikātu?

Ar eiroatlantisko trijnieku Pfizer/BioNTech, Moderna, AstraZeneca šķēršļu acīmredzami nebūs. "Vakcinējies ar "Pfizer" — saņem ausvaisu", citādi sanāk kāda disidentitāte.

Ar Krievijas ("Sputnik V" un "EpVakrona") un ķīniešu ("Sinovac Biotech", "CanSino Biologics", "CNBG — Sinopharm") vakcīnām viss varētu būt sarežģītāk. Tās var būt izcili efektīvas, bet, kamēr tās nav oficiāli apstiprinātas, ar tām vakcinēti pilsoņi, visticamāk, nesaņems nepieciešamo sertifikātu robežas šķērsošanai.

Lieta tāda, ka jautājums par nedemokrātiskas izcelsmes vakcīnas efektivitāti vai kaitīgumu ir ne tikai medicīnisks, bet arī politisks. Jau "Ziemeļu straumes 2" piemērs pietiekami spilgti ilustrē, kas notiek, kad lietā iejaucas politika - "demokrātijas izplatība pret totalitārismu", – krievu ogļūdeņradis izrādās bīstamāks nekā "Ciklons B". Kā zināms, "ja ģeometriskās teorēmas skartu cilvēku intereses, to dēļ rīkotu karus." Pie tam, ja var sarīkot nepatikšanas valstij, vienkārši neatzīstot nedemokrātisko vakcīnu, kāpēc gan to neizdarīt?

Ļoti daiļrunīgs ir nesenais (17. februāris) Eiropas Komisijas vadītājas Urzulas fon der Leienas izteikums: "Krievijas Covid-19 vakcinācijas stratēģija izraisa neizpratni. Kāpēc Krievija piedāvā teorētiski citām valstīm miljoniem devu, taču nav sasniegusi pietiekamu progresu pašu iedzīvotāju vakcinācijā? Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild."

Grūti pateikt, kas tas ir — pietiekams progress. Un vai Eiropas ierēdņi ir tiesīgi runāt par šo tēmu, kad pašā Eiropā progress ir acīmredzami nepietiekams? Citādi Ungārija nepirktu "Sputnik", tāpat Čehija, Austrija, Itālija neapsvērtu to pašu. "Kāpēc mums ir vajadzīgs "Sputnik", kad uz katra soļa ir vakcinācijas punkti ar "Pfizer"?"

Iespējams, Urzulas kundze ir sašutusi par XIX gadsimta beigu maizes eksporta prakses atdzīvināšanu – "Paši pietiekami neēdīsim, bet izvedīsim". Ir grūti pateikt, vai esošā Veselības ministrija rīkojas atbilstoši toreizējā finanšu ministra Višņegradska principiem. Bet vēl grūtāk ir saprast, kāds tam ir sakars ar Krievijas vakcīnas iedarbīgumu. Vai nu tā ir efektīva vai ne. Savukārt Krievijas panākumi savu iedzīvotāju vakcinācijā diez vai varētu būt Briseles galvenās rūpes.

Cita lieta, ja vajag par jebkādu cenu "atmaskot" Krievijas vakcīnu. Īpaši - neuzskatīt poti par pamatu vīzas sertifikāta izsniegšanai. Kad runa ir par dzelzs aizkara problēmām, tad, protams, jebkuri paņēmieni var noderēt.

Protams, ne jau viss ir atkarīgs no Urzulas un viņas domubiedriem. Izņemot tos, kuri vēlas jebkādu iemeslu un ieganstu piesegā norobežoties no Krievijas, ir arī grupas ar citām interesēm.

Piemēram, lai gan Krievijas iedzīvotāju ienākumi ir stipri krituši, tomēr nav ne runas par totālu nabadzību, kas padara neaktuālu izbraukuma tūrismu. Daudzas Eiropas valstis (Itālija, Francija, Grieķija, u tt.), kur tūrisms pirms pandēmijas nodrošināja 10-15% no IKP un deva darbu labai iedzīvotāju daļai – šīs valstis jau sapņos redz, kā varētu atgriezties pirmskovida laiki un Krievijas tūristu nauda. Fon der Leienas kundzes intereses tām ir vienaldzīgas – pašu plānais maciņš ir daudz svarīgāks.

Var, protams, iedvesmot eiropiešus, sak, "uz ideoloģijas rēķina mēs netaupām", attiecināt šo saukli uz vīzu sertifikāciju, bet tāda ilgtermiņa politika var beigties ar dažādiem pārsteigumiem. Neviens nav atcēlis principu "savs krekls tuvāks", un to pastāvīgi lamāt ir bīstami.

Tātad jautājums par to, kādas vakcīnas pēc trim mēnešiem apliecinās ieceļošanas vīzas prasītāja drošību, kļūs par asu strīdu tēmu starp fon der Leienas kundzi un sīkburžuāziskā principa "Manis pēc kaut vai suns, ka tik olas dētu" piekritējiem.

22
Tagi:
vakcīna, Eiropa
Temats:
Koronavīruss Latvijā un pasaulē
Pēc temata
Bloomberg nosauca "Sputnik V" par favorītu cīņā ar Covid-19 pandēmiju
"Tikai ne krievu vakcīna". Lietuvas elitei nospļauties par cilvēku veselību
Politiķu vakcinācija saliedējusi cilvēkus – pret politiķiem
Vakcinētajam ir 98 gadi: kā Latvijā izmanto vakcīnu, ko Vācijā sirmgalvjiem neiesaka
Eiropas Komisijas galvenā mītne Briselē, foto no arhīva

Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām

27
(atjaunots 08:25 02.03.2021)
ES vēlas vienpusēji regulēt attiecības ar Krieviju, vēlas pēc saviem ieskatiem sodīt vai apžēlot Krieviju, turklāt Krievijai tai pazemīgi jāpaklausa un vēl jābūt gatavai, tiklīdz pasauks sadarboties.

Rietumi laiž klajā jaunu sankciju sēriju pret Krieviju: pirmdien Eiropas Savienība saskaņoja personālo sankciju ieviešanu pret virkni Krievijas amatpersonu, kas esot atbildīgas par "Navaļnija vajāšanu" (sarakstu publicēs pēc dažām dienām). Savienotajās Valstīs steidz gatavot "sankciju un citu pasākumu" paketi ne tikai par Navaļniju, bet arī par hakeru uzbrukumiem (ko dēvē par SolarWinds) amerikāņu aģentūrām un kompānijām, kuros apsūdz Krieviju, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Tas viss bija paredzams, nemaz nerunājot par to, ka sankciju spiediens (vērienīgi soļi, ne tikai atsevišķas ASV akcijas) pret Krieviju ilgst jau septiņus gadus. Pa šo laiku Krievija pie tām jau paspējusi pierast, tomēr vienmēr ir interesanti argumenti, ar kuriem pamato savu rīcību rietumu "partneri". Argumenti, ne motīvi. Motīvi ir saprotami –  par tiem trešdien atgādināja Vladimirs Putins, uzstājoties FDD kolēģijā.

"Mēs saskaramies ar tā saucamo Krievijas savaldīšanas politiku. Te runa nav par konkurenci, kas ir dabiska starptautiskajās attiecībās, bet gan par konsekventu un visai agresīvu līniju, kas vērsta uz to, lai kaitētu mūsu attīstībai, nobremzētu to, radītu problēmas ārējā perimetrā, izprovocētu iekšējo nestabilitāti, iedragātu vērtības, kas apvieno Krievijas sabiedrību, un galu galā novājinātu Krieviju, pakļaujot to ārējai kontrolei, tāpat kā tas notiek dažās valstīs postpadomju telpā."

Šie mērķi nepavisam netiek noklusēti: Putins atzīmēja, ka "pietiek iepazīties ar publiskiem stratēģiskajiem dokumentiem un dažu valstu ierēdņu ļoti vaļsirdīgiem paziņojumiem." "Pat necenšas slēpt nedraudzīgu attieksmi pret Krieviju, pret citiem patstāvīgiem, suverēniem, pasaules attīstības centriem."

Borels
Пресс-служба МИД РФ

Labi zināmi arī visi savaldīšanas veidi, Putins tos uzskaitīja: "Mūs cenšas sastindzināt ar ekonomiskām un citām sankcijām, bloķēt lielus starptautiskus projektus, kuros, starp citu, esam ieinteresēti ne tikai mēs, bet arī mūsu partneri, tieši iejaucas mūsu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, mūsu valsts demokrātiskajās procedūrās. Un, protams, tiek aktīvi izmantoti rīki no specdienestu arsenāla."

Tas viss jau gadījies Krievijas vēsturē: dažnedažādas kombinācijās izmantotas visas nosauktās metodes, un Krievija ir iemācījusies tām pretoties un atbildēt. Tieši tāpēc Putins teica, ka "tāda līnija pret Krieviju ir absolūti bezjēdzīga", ne ar kādu spiedienu viņiem neizdosies nedz piespiest mūs piekāpties, nedz sagraut mūs no iekšienes. Pie tam Krievija atgādina, ka aizsargā savu suverenitāti un savas intereses, kā tā aizstāvas, nevis uzstājās agresora lomā.

Cita starpā Krievija pastāvīgi uzsver: tā ir gatava veidot attiecības ar visiem, ir gatava atklātam dialogam uz savstarpējas uzticības un cieņas pamata. Arī to atgādināja Putins. Bet kas dzirdams atbildei?

Krievija nav ieinteresēta sadarboties ar Eiropas Savienību, Krievijas vara ved valsti autoritārisma virzienā — pie tāda secinājuma nonākuši ES valstu ārlietu ministri sanāksmē, kurā lēma par jaunām sankcijām. Savukārt Eiropas demokrātijas vadītājs Žuzeps Borels nosauca Krieviju par "kaimiņu, kurš nolēmis uzvesties kā pretinieks". Tiesa, viņš uzsvēra: "Mums ir jānosaka modelis, lai izvairītos no pastāvīgas konfrontācijas ar kaimiņiem, kuri nolēmuši rīkoties pretēji."

Proti, Eiropa un Rietumi kopumā iztēlo situāciju tā, ka Krievija meklē konfrontāciju un nevēlas attīstīt attiecības. Turklāt, izrādās, Krievija pastāvīgi iejaucas Eiropas lietās un vērš spiedienu pret ES. Tāpēc Eiropas Savienība tagad veidos attiecības ar Maskavu, ņemot vērā trīs principus.

Krievijas un ES karogi
© Sputnik / Владимир Сергеев

Lūk, kā tos aprakstīja Borels: dot pretsparu Maskavai starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā, savaldīt, ja Krievija palielinās spiedienu uz ES, un sadarboties ar Krieviju tikai jomās, kurās ieinteresēta Eiropas Savienība. Pretspars, savaldīšana, sadarbība tur, kur ir izdevīgi ES — tāds ir Eiropas diplomātijas cīņas komplekts. Par ko īsti ir runa?

Ar "starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem" tiek saprasts gandrīz viss - no Krimas un Navaļnija līdz jebkurai citai tēmai, gan iekšējai, gan starptautiskai. Sankcijas par to, ka Krievijā nav geju laulību, proti, par cilvēktiesību pārkāpšanu? Lūdzu! Sankcijas par atteikšanos "atgriezt" Gruzijai Abhāziju? Nekādu problēmu! Sankcijas par kārtējo Eiropā nogalināto emigrantu vai bēgli no Krievijas, kuru katru cilvēku (kā tā notika ar Berlīnē nogalināto čečenu no Gruzijas) — kā nu ne! Uzlauzta bundestāga datorsistēma? Protams, jāsoda Krievija.

Tikpat labi gandrīz jebko var nosaukt par spiedienu pret ES, ko vien vēlies. Separātisti balso par Katalonijas izstāšanos? Meklējam krievu pēdas. Maskavā ierodas parlamenta frakcijas "Alternatīva Vācijai" pārstāvji? Krievi grib gāzt Merkeli. Maskava protestē pret padomju karavīriem veltīto pieminekļu demontāžu Polijā vai Čehijā? Apspiež nabaga brīvību mīlošos austrumeiropiešus. Būvē gāzesvadu? Grib sašķelt Eiropu. Atsakās no būvdarbiem? Grib sasaldēt Eiropu. Absurds? Nē, prognozējama reakcija.

Proti, ES vēlas vienpusēji regulēt attiecības ar Krieviju, vēlas pēc saviem ieskatiem sodīt vai apžēlot Krieviju, turklāt Krievijai pazemīgi jāklausa un jābūt gatavai, tiklīdz pasauks sadarboties, taču tikai tajās jomās, kas ir izdevīgas labajiem eiropiešiem.

Realitāte ir citāda – ES ir kaimiņš, kurš uzvedas kā pretinieks. Tā cenšas piespiest Krieviju pie sienas, izvirza nosacījumus, pamāca un demonizē, iejaucas Krievijas iekšējās lietās (pat tagad Borels paziņojis, ka "savienība paplašinās pilsoniskās sabiedrības atbalstu Krievijā") un uzskata to par pašsaprotamu. ES (lai arī pēc atlantistu iniciatīvas) mēģina atraut Ukrainu no Krievijas, mainīt Austrumu un Rietumu vēsturiskās robežas, paplašināt savu dzīves telpu uz krievu civilizācijas rēķina un pie tam vēlas, lai Krievija ar to samierinātos. Šāda nekaunība varētu būt izskaidrojama pirms 25, pat pirms 15 gadiem, kad Krievija cīnījās par savu izdzīvošanu un nevarēja nedz rūpēties par visu krievu pasauli, nedz prasīt no eiropiešiem pieklājīgu uzvedību, taču tagad ir vienkārši smieklīgi gaidīt no Krievijas nevīžīga mācekļa paklausību.

Krievija jebkurā gadījumā pārveidos attiecības ar Eiropu uz sev pieņemamiem nosacījumiem, un jo ātrāk ES to sapratīs, jo gludāk un ātrāk paies šis process. Eiropai tik un tā nav nekādas alternatīvas: tā nevar atļauties ne norobežoties no Krievijas, ne kļūt par tās pretinieku. Pareizāk sakot, atļauties jau var, taču tā tai būs pēdējā reize.

27
Tagi:
Vladimirs Putins, sankcijas, Krievija, Eiropas Savienība, Eiropa
Pēc temata
Vācu politologs uzskata, ka Krievija "ņirgājas" par Eiropas Savienību
Lavrovs: Eiropas Savienība pati sagrāvusi attiecības ar Krieviju
Krievijas ĀM: Eiropas Savienībai nav izdevies sarīkot Krievijai "publisku pērienu"
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Darbs pie datora, foto no arhīva

Latvijā sākusies gada ienākumu deklarāciju sniegšana: par ko jāatceras

0
(atjaunots 16:35 02.03.2021)
VID aicina nesteigties iesniegt deklarāciju par iepriekšējo gadu marta pirmajās dienās, jo EDS var neizturēt; tiesa, vairāk nekā 62 000 Latvijas iedzīvotāju jau ir snieguši ziņas par saviem ienākumiem; kā palīdzēt tiem, kuriem ir grūti aizpildīt deklarāciju tiešsaistē.

RĪGA, 2. marts — Sputnik. No 1. marta Latvijas iedzīvotāji var iesniegt ienākumu deklarāciju par 2020. gadu. Šo iespēju jau ir izmantojuši 62 414 cilvēki, pastāstīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme intervijā TV3.

Šajā gadā pandēmijas dēļ iesniegt informāciju par ienākumiem var tikai tiešsaistē, izmantojot EDS elektroniskās deklarēšanas sistēmu. Tā kā VID tāpat izmaksā bezdarbnieka pabalstu, dienests brīdina, ka EDS darbā ir iespējamas nelielas tehniskās pauzes, kas saistītas ar šo datu iegūšanu no šīs datu sistēmas pabalstu aprēķināšanai.

Pirmajās deklarāciju iesniegšanas dienās parasti rodas ažiotāža, kuras dēļ pastāv EDS pārslodzes risks, tāpēc VID aicina nemēģināt iesniegt ziņas par ienākumiem marta pirmajās dienās. Tiem, kuriem tas ir jādara, ir trīs mēneši līdz pirmajam jūnijam, bet tie, kuri noformē deklarāciju par 2020. gadu, lai saņemtu nodokļa atmaksu par pamatotiem ienākumiem, var iesniegt to triju gadu laikā.

VID mājaslapā sadalē Gada ienākumu deklarācija ir pieejamas ziņas un izglītojošs video latviešu valodā par to, kā pareizi aizpildīt ienākumu deklarāciju. Tāpat 9. martā VID rīkos bezmaksas tiešsaistes semināru, kur parādīs, kā pieslēgties EDS un aizpildīt deklarāciju.

Valsts ieņēmumu dienests atgādina, ka nodokļu atmaksas noformēšanai Latvijas iedzīvotāji var iekļaut savu vecāku, vecvecāku, kā arī laulāto attaisnotos izdevumus par ārstniecību un izglītību. No 2020. gada deklarācijā var iekļaut izglītības un ārstniecības izdevumus arī par savām māsām un brāļiem, kuriem ir noteikta pirmās vai otrās grupas invaliditāte.

VID atgādina, ka ir arī speciālā aplikācija "Attaisnotie izdevumi", kurā vēl pirms gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas var savadīt visus maksājuma dokumentus un informāciju par tiem.

0
Tagi:
Valsts ieņēmumu dienests, Latvija
Pēc temata
"Mums liek nodarboties ar uzņēmējdarbību": latviešu māksliniece par nodokļiem
Sūtījumu vērtēja pēc saviem ieskatiem: kā Latvijas Pasts no sirmgalves 72 eiro pieprasīja
"Lielais divdesmitnieks" pieņēma samita gala deklarāciju: ko tā paredz
Valsts ieņēmumu dienests draud ar sodu 42 tūkstošiem nodokļu maksātāju