Vai Turcija spēj padzīt Krieviju no Aizkaukāza?

115
(atjaunots 11:47 03.10.2020)
Karš Karabahā var mazināt Krievijas ietekmi Aizkaukāzā – par to tagad Krievijā diskutē aizvien biežāk, gan ar satraukumu, gan – mūžīgie krievu imperiālisma apkarotāji – ar cerību.

Ja Krievija zaudēs, iegūs, protams, Turcija, tāpēc, sak, vajag stingri atbalstīt vienu no konflikta pusēm un brīdināt turkus – iejaukšanās nav pieļaujama. Citādi viss būs zaudēts – Armēnija cietīs sakāvi un būs vīlusies par Krieviju (un pievērsīsies Rietumiem), bet Azerbaidžāna pārliecināsies, cik efektīvs ir Turcijas atbalsts, un tāpat kļūs vēsāka pret Maskavu. Savukārt Turcija tūlīt pat kļūs par ietekmīgāko spēku Dienvidkaukāzā un sāks aktīvāk kavēt Krieviju citos virzienos, pārsvarā – Sīrijā un Lībijā. Vārdu sakot, atgriezīsies Krievijas-Turcijas kara laiki, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Šī koncepcija ir nepilnīga un kļūdaina – Krievija nevienu neatbalstīs šajā bezjēdzīgajā karā un panāks tā drīzu izbeigšanu, pie tam nezaudējot ietekmi reģionā. Tomēr visas šīs bažas aktīvi audzē augumā Turcijas varasvīru skaļie izteikumi – atšķirībā no Krievijas valdības viņi neaicina pārtraukt uguni, vēl vairāk, viņi visiem spēkiem atbalsta Baku un pie viena izsaka pārmetumus Krievijai. Te Erdogans ieminas, ka Kalnu Karabaha konfliktā nupat ir jāpieliek punkts uz visiem laikiem, bet lielvalstīm nevajadzētu dot viņam padomus šajā jautājumā:

"ASV, Krievija un Francija nevar atrisināt jautājumu aptuveni 30 gadus. (..) Tā saucamā "Minskas trijotne" šo problēmu nav atrisinājusi. Vēl vairāk, tā darījusi visu iespējamo, lai problēmu neatrisinātu. Tagad viņi tikai gudri izsakās un pa laikam piedraud. Pienācis atmaksas laiks. Azerbaidžānai pašai jānogriež sev nabassaite."

Te Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušoglu izskakās, ka "mēs esam kopā ar Azerbaidžānu un ne pie pārrunu galda, bet gan cīņas laukā. Tie nav tukši vārdi. Lai kāda palīdzība būtu vajadzīga Azerbaidžānai, meš esam gatavi to sniegt". Un piedevām vēl vēršas "pie visas pasaules, it īpaši pie EDSO" ar protestiem pret dubultiem standartiem:

"Šodien mēs kopīgi atbalstām Ukrainas un Gruzijas teritoriālo vienotību. Tas ir pamatots un pareizs viedoklis. Tomēr, kad runa ir par Azerbaidžānu, Azerbaidžāna, kuras zemes ir okupētas, likta vienos svaru kausos ar okupanti Armēniju. Šis viedoklis pašos pamatos ir nepareizs un netaisnīgs."

Tātad Turcija atgādina Krievijai, ka neatzīst Krimu, ka neatbalsta Krieviju Dienvidosetijas un Abhāzijas jautājumā, un tagad piedevām ignorē Maskavas aicinājumus "neliet eļļu ugunī". Vai patiešām Erdogans nolēmis pārkāpt robežas attiecībās ar Putinu, apdraudēt Krievijas un Turcijas attiecības? 2015. gada novembrī, kad turki notrieca Krievijas Su-25, uz deviņiem mēnešiem iesaldētās attiecības izdevās atjaunot, tomēr jaunu strīdu tās var arī neizturēt.
Nē, neskatoties uz saviem kareivīgajiem izteikumiem, Turcija nevēlas bojāt attiecības ar Krieviju un neiejauksies Armēnijas un Azerbaidžānas karā. Ziņas par kaujiniekiem no Sīrijas un turku F-16 notriekto armēņu Su-25 pieder pie dezinformācijas. Tomēr Turcijas politiskā iejaukšanās, protams, ir manāma, tā jau sasniegusi vērā ņemamus mērogus. Kāpēc tas vajadzīgs Ankarai, ko tā cenšas panākt?

Vēlas padzīt Krieviju no Dienvidkaukāza? Tas nav iedomājams – Kaukāzs vairākus gadsimtus bija Krievijas un Turcijas sāncensības un sadursmju zona, un galu galā nonāca Krievijas sastāvā. PSRS sabrukums nenozīmē, ka Aizkaukāzs pamet Krievijas ietekmes zonu – pat sarežģītas attiecības, pēc tam arī karš ar Gruziju (kas nespēja aptvert, ka tās sairums sācies PSRS sabrukuma rezultātā, ko tā aktīvi centās panākt) neatņēma Maskavai ietekmes kontrolpaketi reģionā. Jā, Turcija jau sen ir nopirkusi pusi Gruzijas, jā, ar Azerbaidžānu tai ir "viena tauta, divas valstis", tomēr vēsturiski ekonomiski un cilvēciski visas trīs republikas ir cieši saistītas ar Krieviju. Pat Gruzijai, kam nav diplomātisko attiecību ar Krievijas Federāciju, Krievija tomēr ir vajadzīga: Krievijā dzīvojošie gruzīni, arī lielu uzņēmumu īpašnieki, krievu tūristi, iespaidīgi Krievijas valstspiederīgo īpašumi pašā republikā. Jā Gruzija mēģina spēlēties ar NATO, tomēr ģeogrāfiju piekrāpt neizdosies, un Krievija kategoriski iebilst pret neveiksmīgās valsts iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē. Pie tam Maskavai nav nekādas darīšanas par pakāpenisko Gruzijas ekonomikas pārturkošanos.

Turcija var arī turpmāk pastiprināt savu ietekmi Aizkaukāzā, taču nemēģināt izspiest Krieviju no reģiona vai vājināt tās pozīcijas. To tagad mēģina darīt Erdogans. Karabahas konfliktu viņš atbalsta, lai Krievija piekristu kopīgam darbam ar Turciju Karabahas konflikta noregulēšanā. Patiesībā to atklāti paziņoja Čavušoglu:

"Bija ierosinājumi Putinam no mūsu prezidenta puses, notika sarunas ar Lavrovu, tomēr konflikts joprojām nav atrisināts. Tāpat kā mēs kopā strādājam Sīrijā, tā mēģinājām arī šeit, tomēr neizdevās. Saka: lai izbeidzas karš. Lai. Ir jāpasludina pamiers, tomēr pie tam Armēnijai ir jāaiziet no okupētajām teritorijām. Vai tas ir noteikts? Nē. Kā tad jautājums tiks atrisināts? (..) Jau trīsdesmit gadus ilgst pārrunas, kas nenes rezultātus. Un viņi nepiedāvā neko konkrētu jautājuma atrisināšanai. Mēs mierīgi cenšamies ieskaidrot partneriem šo informāciju. Taču ir nepietiekami runāt par to tikai pie pārrunu galda. Tā ir kā runāšana ar kurlo. Tāpēc ir svarīgi risināt tādus procesus gan pie pārrunu galda, gan kaujas laukā. To mēs darām. Un mēs jau daudzkārt esam novērojuši labumu, ko nes tāda pieeja."

Turcijas ārlietu ministrs nesaskata pretrunas – sak, ja Sīrijā mēs varējām vienoties ar Krieviju, kāpēc šeit nevar izdarīt tāpat? Nevar. Tāpēc, ka Sīrijā, kad tur ieradās Krievija, karš turpinājās jau četrus gadus, bet Karabahā tas beidzās 1994. gadā. Nevar. Tāpēc, ka, lai arī Sīrija pieder pie Turcijas interešu zonas tāpat kā Armēnija un Azerbaidžāna pieder pie Krievijas interešu zonas, Turcijai nebija izšķirošās ietekmes Sīrijā. Un tā nevarēja neko izdarīt viena pati – turpinājās pilsoņu karš, vairojās ISIS (Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs aizliegts teroristisks grupējums), darbojās virkne citu ārējo spēles dalībnieku, ieskaitot Savienotās Valstis. Mijiedarbība ar Krieviju, kas nostiprināja Bašaru Asadu, galu galā bija izdevīga Turcijai, jo palīdzēja tai aizsargāt savas intereses Sīrijas ziemeļos. Bet kāpēc Maskavai vajadzētu sadarboties ar Ankaru Kalnu Karabahā? Lai sakurinātu karu, ko Krievija kategoriski nevēlas?

Lai palīdzētu noregulēt Karabahas jautājumu pie pārrunu galda? Taču Turcijas klātbūtne – starpnieka vai Azerbaidžānas pārstāvja statusā – tikai nobiedēs armēņus. Un pats galvenais: kāpēc Krievijai vajadzētu palīdzēt Turcijai stiprināt pozīcijas savā vitālo interešu zonā? Tāpēc, ka turki un azerbaidžāņi praktiski ir viena un tā pati tauta?

Taču krievi un ukraiņi arī ir vienoti, bet Turcija atbalsta Rietumu centienus, kuru mērķis ir Ukrainas atlantizācija. Neskatoties uz Turcijas patstāvības pieauguma pozitīvo dinamiku Erdogana prezidentūras laikā, kuras rezultātā vājinājusies orientācija uz Rietumiem un stiprinājušās attiecības ar Krieviju (iezīmīgākais notikums šajā jomā ir S-400 iepirkums), Turcija vēl joprojām ir NATO loceklis. Un tā nepārprotami cenšas ne tikai apturēt Krieviju, bet arī izspiest to no visas pēcpadomju teritorijas. Turcija vēlas kļūt pat ietekmīgu spēku Kaukāzā kā nacionāla valsts, nevis NATO loceklis? Taču tāds stāvoklis ir pašlaik, bet kas notiks pēc desmit gadiem? Ja nu Erdogana vietā stāsties padevīgi atlantisti?

Kad Turcija izstāsies no NATO un iestāsies, teiksim Eirāzijas Savienībā, tā būs vienotā telpā ar bijušās PSRS tjurku tautām, piemēram, Kazahstānu, un tad arī Azerbaidžāna noteikti pievienosies.

Taču tagad Turcija var piedalīties politikā Aizkaukāzā tikai vienā veidā – neaicināt Azerbaidžānu pārcirst Karabaha mezglu ar spēku. Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam tik un tā nav militāra risinājuma, pie tam Krievijas klātbūtne un ietekme padara karu bezjēdzīgu. Krievija un Turcija kopīgiem spēkiem ir daudz ko panākušas, un vēl vairāk paveiks, ja koordinēs savu darbu starptautiskajā arēnā.

Būtu absolūts neprāts apdraudēt visu Krievijas un Turcijas attiecību kompleksu smagā Karabahas mezgla dēļ, kam tūlītējs risinājums nav vajadzīgs (un tāda vēl nav). Skaidrs, ka Redžeps Erdogans uz to noteikti nav spējīgs. Skaļas frāzes, taču stratēģiska vīzija (it īpaši par Turcijas nacionālajām interesēm), racionāli soļi un prasme vienoties ar Vladimiru Putinu – lūk, ar ko izcēlušās 17 gadus ilgās abu politiķu attiecības, kuru laikā Krievijas un Turcijas sadarbība ir sasniegusi nebijušas virsotnes. Tā orientēta uz nākotni, nevis uz mēģinājumiem vēlreiz izspēlēt Krievijas un Turcijas karus par Kaukāzu.

115
Tagi:
Azerbaidžāna, Armēnija, Turcija, Krievija
Temats:
Spriedze Karabahā (25)
Pēc temata
Kalnu Karabaha: vai Azerbaidžāna un Armēnija spēs apturēt uguni un vienoties?
ASV iznīcinātājs F-16

"Kaut kam gatavojas": kāpēc ASV pārkrāsojušas lidmašīnas Krievijas GKS krāsās

5
(atjaunots 20:04 20.10.2020)
Amerikāņi mācās karot ar Krieviju maksimāli reālos apstākļos. Nesen Pentagons izsludināja PSRS un Krievijā ražoto ieroču maketu partijas iepirkumu.

Mācībās pilna mēroga bruņojumu izsniegs karavīriem, kuri tēlos pretinieku. Pasūtītājs pieprasījis, lai maketi būtu izgatavoti no ļoti izturīga uretāna, kas nesalūzīs arī pēc ilggadīgiem treniņiem, portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Ienaidnieka tēls

Iepirkuma aprakstā precizēts, ka runa ir par prettanku granātmetējiem RPG-7, pārnēsājamiem zenītraķešu kompleksiem "Strela 2", Kalašņikova automātiem un ložmetējiem, Dragunova snaipera šautenēm, granātām F-1, RGD-5 un RG-42.

Tas viss jānogādā Beninga fortā – vienā no lielākajām armijas bāzēm ASV. Tajā ik gadus tiek apmācīti līdz 96 tūkstoši karavīru 85 specialitātēs. Katrs tanku un kājnieku vienību kareivis sāk dienestu Beninga fortā. Acīmredzot, Pentagons nolēmis tuvināt mācību programmu reāliem kaujas apstākļiem, kas radīsies kara gadījumā ar Krieviju.

Amerikāņi jau agrāk ir lietojuši svešu bruņojumu, tehniku, pat uniformu. Piemēram, septembra beigās viņi organizēja manevrus, kuros plaši izmantoja uzbrukuma bezpilota lidaparātus. Mērķim bija izraudzīti zenītraķešu-lielgabalu kompleksu "Pancirj S1" maketi. Savukārt daudzajās mācībās Eiropā pretinieka lomā bieži vien ir NATO kareivji formastērpos, kas aizdomīgi atgādina Krievijas "ciparu".

Tādas "maskuballes" jēga ir skaidra – atbrīvoties no bailēm pretinieka priekšā, iemācīties atpazīt ienaidnieka tehniku un kareivjus, iepazīties ar citu taktiku.

Tāda veida mācību priekšrocības ASV aptvēra jau aukstā kara gados, kad sākās programma OPFOR (Opposing Force). Armijā tika izveidotas speciālas vienības, kas mācībās tēloja Varšavas līguma valstu bruņotos spēkus.

OPFOR kareivji nēsāja padomju armijas formastērpam līdzīgu formu, rīkojās saskaņā ar domājamā pretinieka noteikumiem un aktīvi izmantoja austrumu bloka militāro tehniku.

OPFOR vienības ASV iemēģināja padomju BMP-1, ko 70. gadu beigās ASV nodeva Ēģiptes prezidents Anvars Sadats. Tās dzenāja pa poligoniem, rūpīgi izpētīja, apšaudīja no dažādiem kalibriem. Rezultātā uz kājnieku kaujas mašīnas M2 Bradley tika uzstādīts 25 mm lielgabals M242 Bushmaster, kas spēja cauršaut jebkuras padomju vieglās bruņutehnikas priekšējās bruņas.

Imitācijas un trofejas

Tomēr amerikāņiem katastrofāli trūka pretinieka tehnikas paraugu un rezerves daļu. Galu galā OPFOR tika apbruņotas ar dīvainiem "mutantiem" – vienības saņēma par padomju mašīnām nomaskētu amerikāņu tehniku.

ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

80. gados ASV noliktavās sakrājās aptuveni tūkstotis vieglo tanku Sheridan. Tos nolēma izmantot OPFOR interesēs. Uz šo mašīnu bāzes radīja tanku T-72, BMP-1, pašgājēja zenītiekārtu "Šilka" un pašgājējlielgabalu "Gvozdika" imitācijas. Vēlāk parādījās par T-72 un BMP-2 maskēti bruņutransportieri M113 un M2 Bradley.

Par īstu zelta laikmetu OPFOR kļuva periods pēc PSRS sabrukuma. Varšavas līguma organizācijas bijušās valstis labprāt pārdeva amerikāņiem vai pat dāvināja bez maksas militāro tehniku. Toreiz OPFOR vienības saņēma tankus T-72 un T-80U, kājnieku kaujas mašīnas BMP-2, bruņutransportierus BTR-80, zenītraķešu-lielgabalu kompleksus "Tunguska", artilērijas sistēmas un daudz ko citu.

Visa tehnika tiek izmantota. Piemēram, daļu "trofeju" pastāvīgi izmanto ASV Jūras kājnieku korpusa 1. divīzijas 3. amfībiju-trieciena bataljons Kemppendltonas bāzē Kalifornijā. Bruņutehnika tiek izmantota poligonā pastāvīgās dislokācijas vietā.

Jūras kājnieku rīcībā ir arī vairāki helikopteri Mi-24, kas saņemti no bijušā sociālistiskā bloka valstīm. Militāro mācību kursā bija iekļauts vingrinājums ar mērķi mazināt karavīru bailes no krievu šausmīgā "krokodila". Vienība sagulst līdzenā laukā, bet helikopters vairākkārt nolido minimālā augstumā un maksimālā ātrumā virs karavīriem. Aukstā kara laikā Mi-24 lomu tēloja helikopteri-amfībijas Sikorsky SH-3 SeaKing un franču Aerospatiale SA 330.

"Sarkanie" meistari

Gaisa pretinieka loma mācībās ASV parasti tiek piešķirta eskadriļai "Agresors", kas saformēta 70. gadu sākumā. Tā lido ar PSRS un Krievijas kara lidmašīnu imitācijām. Vispirms tās bija amerikāņu F-5 ar sarkanām zvaigznēm uz spārniem, bet jau 1973. gadā atveda pirmo oriģinālo MiG-21F-13, ko izraēlieši sagrāba no arābiem. Jau dažus gadus vēlāk Nevadas debesīs pacēlās MiG-21bis un MiG-23.

Pēc PSRS sabrukuma "agresoru" rokās tika modernākas mašīnas. Piemēram, 2016. gada decembrī tika nofotografēts iznīcinātāja Su-27 mācību lidojums Nevadā kopā ar amerikāņu F-16. Domājams, Su-27 nokļuvis ASV no Ukrainas. Mediji vēstīja, ka amerikāņiem ir vairākas tādas mašīnas, kā arī vairāk nekā divi desmiti frontes iznīcinātāju MiG-29. Tomēr "agresoru" parka pamatā ir Krievijas kamuflāžas krāsās "tērpti" F-5, F-15, F-16 un F/A-18.

Līdztekus "atmosfērai" šīs vienības imitē pretinieka lidmašīnu taktiku un tehniskās īpatnības. ASV Gaisa spēkos valda uzskats, ka tas ir ļoti svarīgi no psiholoģiskā viedokļa.

Jau Otrā pasaules kara laikā amerikāņi ievēroja, ka liela daļa jauno pilotu "sastingst", pirmo reizi tiekoties ar pretinieku. Zaudētās sekundes daudziem maksāja dzīvību.

Komandieri uzskata, ka regulāri treniņi ar "agresoriem" vajadzētu pilotiem padarīt ienaidnieka tēlu ierastāku.

5
Tagi:
Pentagons, ASV GS, Krievijas GKS
Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.

"Īsti zvēri": kas slepeni sabraukuši karot Kalnu Karabahā

34
(atjaunots 16:42 20.10.2020)
Fanātiski, līdz zobiem bruņoti, motivēti un apmācīti – jau vairākas augtu stāvošas amatpersonas apstiprinājušas, ka karā Karabahā piedalās kaujinieki no Sīrijas.

Nesen amerikāņu The Wall Street Journal ziņoja, ka ekstrēmistus nogādā konflikta zonā grupās aptuveni pa simt cilvēkiem. Andrejs Kocs portālā RIA Novosti centās noskaidrot, kā tas viss organizēts un kas tie ir par cilvēkiem.

Arābi videoierakstos

Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins pastāstīja, ka Kalnu Karabahā darbojas tūkstošiem radikāļu – starptautisko teroristisko organizāciju "Džabhat an Nusra", "Firkat Hamza", "Sultan Murad" (Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegti teroristiskie grupējumi), kā arī vairāki kurdu grupējumi.

Francijas prezidents Emanuels Makrons iepriekš informēja, ka 300 radikāļi nogādāti Baku no Sīrijas caur Turciju. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs pieprasīja no Francijas atvainošanos un uzsvēra, ka viņa armija neizmanto algotņu pakalpojumus. Tomēr daudzie video ieraksti tīmeklī liecina par pretējo.

Azerbaidžāņu kareivji nepublicē savās pozīcijās tapušus video ierakstus, toties sīriešu kaujinieki nav tik pieticīgi. Piemēram, kāda ieraksta autors soļo gar uzbērumu garām armēņu kareivju līķiem un tīrā arābu valodā sauc viņus par "cūkām" un komentāros ik pa brīdim iesprauž "Allah akbar!", Citā video ierakstā dažādos formastērpos ģērbtu kaujinieku grupa atklāj uguni no šaujamieročiem un lielkalibra ložmetēja pikapa kravas kastē.

Guntrack – Sīrijas teroristu iemīļots ierocis. Ne mazākās šaubas par viņu tautību nerada arī skaidri sadzirdamās pavēles arābu valodā.

"Kalnu Karabahā strādā līdz pieci tūkstoši kaujinieku, - RIA Novosti pastāstīja žurnālists, eksperts Tuvo Austrumu jautājumos Abass Džuma. – Galvenokārt - no tā saucamās Sīrijas nacionālās armijas, kas dislocējusies Idlibā. Tas ir visnotaļ daudzveidīgs vairāku grupējumu veidojums. Piemēram, SNA ir "Divīzija Al Hamza". Šīs bandas kaujinieki bija redzami pirmajā ticamajā video, kas pierāda viņu dalību konfliktā Kalnu Karabahā. Tur viņi nepārprotami apliecināja savu piederību grupējumam un aicināja "kolēģus" steigties uz Azerbaidžānu. Speciālisti noteica uzņemšanas ģeolokāciju – Goradizas pilsēta Azerbaidžānā."

Eksperts ir pārliecināts: "Al Hamzas" kaujinieki ieradušies Kalnu Karabajā no Lībijas, kur viņi karoja pret maršala Halifa Haftara armiju Pārejas nacionālās padomes pusē, ko atbalstīja Turcija. Azerbaidžānā viņus nogādāja Turcijas transporta lidmašīnas. Līdz kauju vietām viņi nokļuva automašīnās. Armēnija informēja, ka cīņās piedalās aptuveni divus tukstošus kaujinieku. Erevāna un Stepanakerta paskaidroja, ka bojāgājušo radikāļu līķi nav atrasti, jo ekstrēmisti ātri iznes savus bojāgājušos un ievainotos no kaujas lauka.

Aizvadītajā nedēļā telekanāls "Al Arabia", atsaucoties uz "Sīrijas cilvēktiesību observatoriju", ziņoja, ka Kalnu Karabahā likdivēti aptuveni simt sabraukušie algotņi.

Kaujinieku elite

"Divīzija Al Hamza" tiek uzskatīta par vienu no cīņasspējīgākajiem grupējumiem STA. Tās kaujinieki nepārtraukti karo kopš 2013. gada. Kopš saformēšanas brīža banda saņem aktīvu finansiālo un materiālo atbalstu no ASV un Turcijas puses. Cita starpā "Al Hamza" arsenālos ir liels skaits amerikāņu prettanka raķešu kompleksu BGN-71 TOW. Grupējuma vadonis ir Turcijas izlūkdienesta MIT virsnieks Seifs Abu Bakrs, kurš ilgus gadus bija Ankaras slepenais aģents ISIS.

Kalnu Karabaha
© Sputnik / Ministry of Defence of Armenia

Turcija aktīvi izmantoja "Al Hamza" un citu STA grupējumu pakalpojumus Sīrijā. Operācijas "Eifratas vairogs" laikā 2016. gada augustā "divīzijas" kaujinieki vieni no pirmajiem iegāja Džerabulā un Karkamiša valsts ziemeļos. Radikāļi devās cīņā vienā ierindā ar turku armiju un izmantoja tās atbalstu no gaisa un artilēriju. Viņi demonstrēja ārkārtīgu nežēlību pret vietējiem kurdiem. 2018. gadā "Al Hamza" piedalījās turku iebrukumā Afrinā operācijā "Olīvkoka zars", bet 2019. un 2020. gadā aktīvi atbalstīja kuratorus no Ankaras uzbrukumā Idlibā.

"Al Hamza" rīcībā ir sazarots mūsdienīgi iekārtotu treniņnometņu tīkls. Komandieri mācās divās īstās akadēmijās. Teicams ir arī materiālā nodrošinājuma līmenis – pērn viņi ziņoja, ka tiek sākta pašu izstrādāju bruņumašīnu ražošana Idlibā. Pat domubiedri no STA uzskata, ka "Al Hamza" ir "atsaldēta", spējīga uz jebkādām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

"Lielgabalu gaļa"

"Šis grupējums ir viens no visvairāk karojošajiem STA, - uzsvēra Abass Džuma. – "Komandējumam" uz Karabahu izraudzījās kaujiniekus ar lielāko pieredzi. Karabaha viņiem patīk labāk nekā Sīrija vai Lībija: maksā vairāk un apstākļi nav tik smagi. Daudzi to karu uzskata par "apmaksātu atvaļinājumu". Visi STA kaujinieki ir labi bruņoti, ekipēti un turku instruktoru apmācīti, bet "Al Hamza" – jo īpaši."

Eksperts atzina, ka Azerbaidžānai ir skaitliskais un tehnoloģiskais pārsvars pār Kalna Karabahu un Armēniju. Patiesībā šo kārti Baku jau liek galdā, kad noliedz sadarbību ar kaujiniekiem: "Kam mums vajadzīgi algotņi, ja mums pašiem ir laba armija?" Tomēr sīriešiem ir liela kauju pieredze. Viņi iet avangardā, risina grūtākos uzdevumus, pilda netīrāko darbu. Patiesībā viņi ir lielgabalu gaļa, kuras nav žēl. Iedzīvotāju acīs sabraukušo kaujinieku  bojāeja neko nenozīmē – viņiem nav nekāda sakara ar Azerbaidžānu atšķirībā no zārkiem ar vietējiem karavīriem.

Tomēr arī šiem piedzīvojušajiem vilkiem karš Kalnu Karabahā nav viegls. The Wall Street Journal, atsaucoties uz saviem avotiem, stāstīja, ka zaudējumi Sīrijas kaujinieku vidū aug, 200 radikāļi jau gribot braukt mājās. Acīmredzot, "apmaksātais atvaļinājums" nav izdevies.

Savstarpējas apsūdzības

Azerbaidžānas vadība un Turcija kategoriski noliedz, ka Baku pusē karadarbībā piedalītos ārvalstu algotņi un savukārt pārmet Erevānai, ka tā piesaistot savā pusē kaujiniekus. Piemēram, Ankaras vēstnieks ASV Serdars Kiličs jau pirmajā konflikta nedēļā klāstīja, ka armēņu pusē karojot Irākas kurdi.

"Kauju zonā Diendivkaukāzā patiešām ir algotņi un teroristi, taču viņi cīnās Armēnijas Bruņoto spēku pusē, - diplomātu citēja turku ziņu aģentūra Anadolu. – Runa ir par teroristiskās organizācijas "Kurdu darba partija" kaujiniekiem. Ir skaidri pierādījumi tam, ka KDP teroristi pārsviesti no Irākas ziemeļiem uz Armēniju."

Vēstnieks uzskata par izdomājumiem ziņas par to, ka Turcija pārvieto uz Azerbaidžānu kaujiniekus no Sīrijas. "Ankara nav sūtījusi uz konflikta zonu Sīrijas algotņus un nefinansē tos," uzsvēra diplomāts.

Iepriekš Azerbaidžānas Valsts drošības dienests ziņoja, ka pārtvēris algotņu sarunas no saskarsmes līnijas Karabahā. Struktūras darbinieki apgalvoja, ka ēterā sazinājušies "ar Kurdu darba partiju saistīti teroristi". Savukārt prezidents Armens Sarkisjans kategoriski noraidīja šādus apgalvojumus un uzsvēra: viņa valstī dzīvo kurdi un jezīdi, taču viņi ir Armēnijas pilsoņi.

34
Tagi:
Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā (25)
Baltijas menca, foto no arhīva

Latvijai neizdevās atstāvēt savas tiesības ķert mencas Baltijas jūrā

0
(atjaunots 11:40 21.10.2020)
ES lauksaimniecības ministri noteica zvejniecības kvotas Baltijas jūrā, Rīgas jūras līcī un Somu līcī.

RĪGA, 21. oktobris – Sputnik. ES Lauksaimniecības un zvejniecības padome publicēja datus par zvejas kvotām Baltijas jūrā 2021. gadā.

ES lauksaimniecības un zvejniecības ministri piekrita samazināt vairāku zivju veidu izķeršanu Baltijas jūrā, lai atjaunotu populāciju. Austrumu Baltijas mencas ķeršana joprojām ir aizliegta, izņemot piezvejas kvotu, kas ir samazināta, salīdzinājumā ar pērno gadu. Zemkopības ministrijas mājaslapā tiek ziņots, ka Latvija uzstājās pret šo lēmumu, taču palika mazākumā.

Tāpat tika samazinātas siļķes zvejas kvotas Baltijas jūras rietumu un centrālajā daļā un laša zvejas kvota Somu līcī.

Toties tika nolemts atļaut palielināt reņģu zvejas kvotas Rīgas jūras līcī par 15%, salīdzinājumā ar šo gadu, rietumu Baltijas mencas, plekstes, šprotu un lašu zvejas kvotas Baltijas jūras galvenajā baseinā.

Saskaņā ar Zemkopības ministrijas datiem, 2021. gadā Latvija Baltijas jūrā drīkstēs nozvejot 2705 tonnas reņģu, Rīgas jūras līcī – 21 230 tonnu. Ķilavu zvejas kvota noteikta 30 817 tonnu apmērā, kas ir par 6% vairāk nekā 2020. gadā. Laša zvejas kvotas nākamgad palielināsies par 9%, salīdzinājumā ar šo gadu.

2021. gadā Latvijas mencas zvejas kvota Baltijas jūras rietumdaļā sastādīs 144 tonnas, savukārt mencas piezvejas kvota Baltijas jūras austrumu daļā – 51 tonnu. Laša zvejas kvota nākamgad ieplānota 12 445 gabalu apmērā.

0
Tagi:
Eiropas Savienība, menca, Baltijas jūra, zvejniecība, Latvija
Pēc temata
Menca ir aizliegta: Eiropas Komisija sāpīgi ietekmējusi zvejniecību Baltijas valstīs