Krievu iznīcinātāji MiG-29 un Su-30SM

Kāpēc Indija gatava atvēlēt 2 miljardus par Krievijas iznīcinātājiem MiG-29 un Su-30

94
(atjaunots 12:56 18.09.2020)
Krievija mierīgi iekarojusi aptuveni trešo daļu pasaules bruņojuma tirgus, neskatoties uz Rietumu stingro pretestību.

Krievija joprojām paplašina Sukhoi un Mikoyan iznīcinātāju eksportu, kas visā pasaulē pazīstami ar savu izcilo efektivitāti cīņā un drošību. Indijas Gaisa kara spēki parasti dod priekšroku Krievijas bruņojumam, un šī izvēle ir augstu vērtējama, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Šovasar Indijas Aizsardzības iepirkumu padome apstiprināja piedāvājumu iepirkt 12 Krievijas daudzfunkcionālos iznīcinātājus Su-30MKI (Indijai paredzēta modifikācija) un 21 iznīcinātāju MiG-29 – līdz ar Indijas GKS sastāvā esošo 59 lidmašīnu MiG-29 modernizāciju. Su-30MKI jaunā partija tiek vērtēta 1,42 miljardu dolāru apmērā, MiG maksā 984 miljonus, tātad kopā – vairāk nekā divi miljardi. Lidmašīnas tiks piegādātas jau šogad.

Neskatoties uz Rietumu stingro pretestību, Krievija mierīgi iekarojusi aptuveni trešo daļu pasaules bruņojuma tirgus. "Rosoboroneksport" portfelī ir pasūtījumi 55 miljardu dolāru apmērā (otrā vieta pasaulē pēc ASV). Pie tam jau vairākus gadus saglabājas "koridors" 53-56 miljardu dolāru apmērā. aptuveni 45% Krievijas bruņojuma eksporta veido aviācija. Pārliecinošus panākumus starptautiskajā tehnoloģiskā bruņojuma tirgū ļauj gūt iznīcinātāji Su-30 un MiG-29 – tie pamatoti tiek uzskatīti par labākajiem pasaulē vairāku parametru ziņā, tiek ekspluatēti desmitos valstu un ir ļoti pieprasīti NVS.

Krievijas partneru izvēle nav nejauša. Daudzfunkcionālais un ļoti veiklais 4++ paaudzes iznīcinātājs Su-30 paredzēts pārsvara iegūšanai gaisā, gaisa mērķu likvidācijai dienā un naktī, vienkāršos un sarežģītos meteoroloģiskajos apstākļos, aktīvo un pasīvo traucējumu gadījumā. Lidmašīna spēj uzņemt 8 tonnas lietderīgās kravas (raķešu un bumbu bruņojums) un nes to ar ātrumu līdz 2125 km/h. Tā efektīvi piesedz savus bruņotos spēkus (objektus) no uzlidojumiem, atvaira dažādu pretinieka spēku masveida uzbrukumus (ieskaitot spārnotās raķetes). Tas nodemonstrējis savas izcilās iespējas Krievijas GKS operācijā Sīrijā. Eksportēto un rezervēto Su-30MKI skaits mērojams simtos lidmašīnu.

4. paaudzes frontes iznīcinātājam MiG-29 ir spēcīgs raķešu bruņojums, un maksimālajā ātrumā (2,25 Mahi) apsteidz jebkuru Ziemeļatlantijas alianses iznīcinātāju. Tā pārspēks pārbaudīts karadarbībā Persijas līča valstīs, Etiopijā, Eritrejā, Dienvidslāvijā, Sudānā, Sīrijā un atzīts arī Rietumos. MiG-29 izmanto 25 valstu gaisa kara spēki.

NVS ārēs

Krievija eksportē bruņojumu uz 50 pasaules valstīm. Starp tām ir arī septiņas Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstis. Šeit trieciena aviācijas piegādēm ir vērā ņemama vieta. 1. jūlijā četri jaunie Su-30SM sāka kaujas dežūras Baltkrievijas pretgaisa aizsardzībā. Valsts gaisa kara spēku līmenis būtiski augs, kad Baltkrievija saņems visus 12 iznīcinātājus Su-30SM, ko paredz līgums. Tomēr arī četrām 4++ paaudzes lidmašīnām ir liela nozīme valsts aizsardzībā.

Krievijas ZRK S-400 Triumf, foto no arhīva
© Sputnik / Евгений Одиноков

Iepriekš Armēnija uzņēma bruņojumā četrus no 12 Krievijā iepirktajiem daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem Su-30SM. Valsts gaisa kara spēki izmanto arī iznīcinātājus MiG-29. Erevāna plāno turpmāk paplašināt GKS potenciālu, pateicoties Krievijā ražotajai trieciena aviācijai.

Kazahstāna saņem jaunu kara aviācijas tehniku no Krievijas, arī 12 iznīcinātājus Su-30SM. Republikas Aizsardzības ministrija plāno iegādāties 36 lidmašīnas Su-30SM.

Uzbekistāna plāno nostiprināt gaisa kara spēkus ar daudzfunkcionālo iznīcinātāju Su-30SM partiju uz Krievijas valsts eksporta kredīta rēķina. Bez tam Krievija palīdz modernizēt aptuveni 30 iznīcinātājus MiG no valsts GKS.

Sukhoi un Mikoyan lidmašīnas izvērtē arī Azerbaidžānas gaisa kara spēku speciālisti – viņus sagaida sarežģīta izvēle starp iznīcinātājiem Su-35 un MiG-35. Republikas bruņojumā ir iznīcinātāji MiG-29.

Tuvāko sabiedroto un partneru interese ir likumsakarīga. Krievijā ražotās varenās un manevrētspējīgās trieciena lidmašīnas pasaulē tiek uzskatītas par konstruktoru šedevru. Krievija ir izpelnījusies uzticama tehnoloģiskā bruņojuma piegādātāja reputāciju.

Tomēr atgriezīsimies pie Indijas līgumiem.

Teicama sadarbība

Krievijas un Indijas sadarbība attīstās uz Militāri tehniskās sadarbības programmas 2011.-2020. gg. pamata, un "Rosoboroneksport" Indijas pasūtījumu portfelis pārsniedz 4 miljardus dolāru. Indija atrodas lielāko partneru pirmajā trijniekā (līdz ar Ķīnu un Ēģipti). Krievijas ieguldījums Indijas bruņojuma importā pārsniedz 70% no kopējā apjoma pat Ņūdeli iepirkumu diversifikācijas fonā. Piedevām – iepriekš piegādātās Krievijas aviācijas tehnikas modernizācijas dārgie līgumi.

Pirmais līgums par 16 klāja iznīcinātāju MiG-29K/KUB piegādi Indijas Jūras kara spēkiem izpildīts 2011. gadā. Divus gadus vēlāk sākās nākamā līguma izpilde par 29 tādu pašu mašīnu piegādi. Šodien Krievijas aviācijas būves korporācija "MiG" piegādā tehnoloģiskos komplektus Indijas Mig-29 (modifikācija MiG-29UPG) modernizācijai saskaņā ar 2008. gada līgumu par aptuveni 900 miljoniem dolāru.

2000. gadā Indija un Krievija noslēdza līgumu 3,5 miljardu dolāru apmērā par licences pādošanu 140 iznīcinātāju Su-30MKI ražošanai Indijas uzņēmumā HAL (Hindustan Aeronautics Limited). Vēlāk puses saskaņoja 222 mašīnu izlaišanu, un tagad Indijas GKS jau ir aptuveni 270 iznīcinātāji Su-30MKI.

Pastāvīgi augošā Indijas un Krievijas militāri tehniskā sadarbība demonstrē paraugu daudzām pasaules valstīm. Kopīgie bruņojuma sistēmu projektēšanas un izstrādes projekti ir sekmīgi, notiek tehnoloģiju apmaiņa, rit darbs pie aviācijas un kosmiskajiem projektiem. Netraucē pat sankcijas, ar kurām ASV draudz Indijai par iznīcinātāju MiG-29 (nevis amerikāņu piedāvāto F-16) partijas iegādi. Iepriekš sankcijas tika vērstas pret iznīcinātājiem Su-35 un zenītraķešu sistēmām S-400. Jāpiebilst, ka "universālais" spiediena instruments pret valstīm, kas izvēlas Krievijas ieročus nedarbojas pat attiecībās ar Turciju – NATO dalībvalsti.

94
Tagi:
Indija, iznīcinātājs, krievu ierocis, Krievijas Bruņotie spēki
Pēc temata
"Avangard" starts: Krievijas raķete pārvelk krustu pāri PRA sistēmām
Sit kā odus: Krievijas Aizsardzības ministrija parādījusi jauno PRA raķeti
Galvenais – izlūkošana: amerikāņu kareivji atklājuši Krievijas PRA pārvarēšanas plānu
No Aļaskas līdz kosmosam: kas teikts Pentagona ziņojumā par PRA paplašināšanu

Ar jaunajām sankcijām Rietumi nolaiž "dzelzs priekškaru"

21
(atjaunots 16:44 05.03.2021)
Par jaunajām sankcijām, ko Rietumi vērsuši pret Krieviju, ir viegli ironizēt– pārāk daudz šķietamu pretrunu un nekonsekvences ir lēmumos, kas pieņemti Alekseja Navaļnija dēļ. Grūtāk ir sameklēt loģiku.

Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.

Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.

Eiropas Komisijas galvenā mītne Briselē, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.

Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".

Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.

Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.

No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.

No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.

Amnesty Intern

ational nelīdzēja visa viņu izcilā morālā elastība un politiskā konjunktūra. Organizācija atteicās uzskatīt opozicionāru par "sirdsapziņas gūstekni", un tās viedolo var saprast: Navaļnija kādreizējos komentāros ir redzams burtiski kliedzošs rasisms un ksenofobija.

Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.

Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.

Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.

Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.

Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.

Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.

Krievijas un ES karogi
© Sputnik / Владимир Сергеев

Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.

Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.

Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.

Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.

Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.

21
Tagi:
sankcijas, Krievija, Eiropas Savienība, ASV
Pēc temata
Kāpēc Lavrovs apsolīja pārtraukt komunicēšanu ar Eiropas līderiem
Jaunas sankcijas pret Krieviju: kā ES sagrauj attiecības ar Maskavu
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Krievijas ĀM pārstāve: Rietumi vienmēr sameklēs ieganstu sankcijām
ES karogs

Vai eiropieši ir gana nobrieduši, lai būtu patstāvīgi

17
(atjaunots 11:32 05.03.2021)
Krievijā atkal apspriež iespējas izstāties no Eiropas Padomes – organizācijas, kurā KF iestājās pirms ceturtdaļgadsimta.

Formāli organizācija nav saistīta ar Eiropas Savienību – EP veido 47 valstis, par 20 vairāk nekā ES. Tomēr to vidū, principā, ir tikai divas valstis, kas nav iekļāvušās Rietumu orbītā – Krievija un Turcija. Bez Krievijas EP faktiski zaudēs jēgu, taču jau tagad Krievijas ieinteresētība turpināt darbu struktūrā katastrofāli sarūk – tā aizvien vairāk pārvēršas par instrumentu, ar kura palīdzību Rietumi cenšas vērsties pret Krieviju. Kāpēc  tai būtu vajadzīga starptautiska organizācija, kas strādā kā pārnacionāla struktūra un mēģina ne tikai ierobežot KF suverenitāti, bet pat uzspiest, diktēt svešus noteikumus, portālā RIA Novosti jautājumu izskata Pjotrs Akopovs.

Vai EP būtu vajadzīga kā vieta attiecību, dialoga veidošanai ar Eiropu? Taču ar to var un vajag sarunāties kā līdziesīgiem citos formātos, ja jau it kā kopīgais formāts kļūst atklāti naidīgs. Tomēr Krievijas un Eiropas attiecību veidošanas procesā ir jāsaprot, kurp virzās Eiropa – pretī lielākai integrācijai vienotā virsvalstī, vai drīs atgriezīsies nacionālo valstu laiks? Vajadzīgi jauni Krievijas un Eiropas formāti, vai stratēģiski pareizāk būs pievērsties divpusējām attiecībām ar katru Eiropas valsti.

Eiropas elites noskaņojums ir skaidrs – pagaidām vairākums izdara likmi uz eirointegrācijas padziļināšanu. Strīdi pārsvarā rit par to, cik suverēnai jābūt vienotajai Eiropai: saglabāties ka vienoto Rietumu elementam, pat ne ASV, bet gan Atlantijas pārnacionālā projekta jaunākajam partnerim, vai pašiem uzņemties atbildību par savu likteni? Vienprātības nav, nerunājot jau par to, ka daļa elites pat iebilst pret pašreizējo ES ceļu (kas neizbēgami novedīs pie nacionālo valstu atmiršanas) un uzstāj, ka spēcīgu Eiropu var veidot tikai spēcīgas suverēnas valstis. Ar laiku strīdi kļūs aizvien asāki, it īpaši, ja attiecības ar Krieviju (patiesībā tas ir Eiropas patstāvības galvenais rādītājs) arī turpmāk degradēs pārnacionālo, Eiropas okopējo struktūru ietekmē un tādējādi pastiprinās nacionālistu pretenzijas globālistiem.

Vispirms eiropiešiem ir jātiek skaidrībā par savu vienotās Eiropas interpretāciju, ar tās nākotnes vīziju. Interesanti, vai viņi to spēj? Vai viņi vispār izprot, ko viņi būvē? Ne globālistiski noskaņotā elites daļa, kas atklāti aicina atteikties no nacionālā par labu eiropeiskajam (kāpēc tad ne cilvēciskajam?), bet gan vienkāršie eiropieši?

Nesen publicētie sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultāti sniedz atbildi uz šo jautājumu. Eiropiešiem (kompānija Ipsos organizēja aptauju pēc franču Žana Žoresa fonda un vāciešu Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma astoņās valstīs, kurās dzīvo ¾ visu ES iedzīvotāju) jautāja tikai par suverenitāti, tomēr ar to pietiek, lai aptvertu, cik atšķirīgs ir noskaņojums.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Patiesībā aptaujas rezultāti apstiprina, ka pašreizējā ES ir izdevīga vāciešiem un viņus tā apmierina. Tāpēc vācieši ir apmierināti, bet franči un itāļi – ne. 57% vāciešu uzskata, ka ES ir suverēna, bet 64% francūžu viņiem nepiekrīt, lai arī pat suverenitātes jēdziens abām valstīm būtiski atšķiras: vāciešiem tā ir "neatkarība", bet francūžiem – "karaļa vara un spēks". Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa francūžu terminu "suverenitāte" uzskata par novecojušu, tomēr pie tam viņi (tāpat kā itāļi, kuru viedoklis ļoti līdzināš francūžu domām) uzskata, ka vispār nav pieļaujams vārdu "suverenitāte" un "Eiropa" lietojums kopā. Tātad, viņi nesaprot, kas tā tāda – "Eiropas suverenitāte", kam bija veltīta aptauja. Kaut ko labu tajā saskata 41% francūžu un 63% vāciešu.

Tātad lielākā daļa vāciešu sevi saista ar Eiropu un jēdzienu "suverenitāte" paceļ Eiropas līmenī, bet lielākajai daļai francūžu, itāļu (un spāņu) suverenitāte vēl joprojām ir nacionālā līmenī. Skaidrs, ka viņi ir neapmierināti ar pašreizējo ES, uzskata to par nepietiekami suverēnu: nepietiek ar to, ka ES patiesībā nav ģeopolitiski suverēna, tas piedevām vēl ir vācu projekts.

Jāpiebilst, ka paši vācieši pie tam pārsteidzošā kārtā (ņemot vērā cita aptaujas, piemēram, par attieksmi pret ASV) uzskata, ka ES ir patstāvīga un ignorē tās ierobežoto suverenitāti ārpolitikā. Šķiet, lielākajai daļai vācu sabiedrības eirointegrācija aizvieto cīņu par nacionālo suverenitāti. Tātad vācieši nolēmuši atbrīvoties no amerikāņiem (tādi vēlmi demonstrē visas aptaujas) ne VFR formātā, bet gan uzreiz – visas savas ES formātā.

Amizanti, ka Austrumeiropas valstis (aptaujā piedalījās poļi, rumāņi un lietuvieši) šajā zīņā kļuva pat "vāciskākas" nekā paši vācieši – viņu vidū ir visvairāk to, kuri tagadējo ES uzskata par suverēnu: 65, 63 un 56 procenti atbilstoši. Kāds kontrasts ar 36% Francijā.

Pagaidām vāciešiem izdodas noturēt Eiropu sev apkārt – Brexit nāks par labu vācu eirointegrācijas plāniem. Tomēr skaidrs, ka anglosakši centīsies kontrolēt stāvokli un darīs visu iespējamo, lai vienotā Eiropa ne tikai būtu uzticama atlantisko Rietumu daļa, bet arī savaldītu Vācijas nostiprināšanos un šim nolūkam izmantos ar Berlīni neapmierinātās valstis. Savukārt vācieši pievērsīsies plaisām eiroskeptiķu un nacionālo valdību starpā, kā arī atbalstīs tālākas eirointegrācijas ideju eiropiešu vidū – atbildot uz jautājumu par to, vai Eiropas suverenitāti vajadzētu pastiprināt, 73% aptaujāto teica "jā", pie tam šajā ziņā ar vāciešiem vienisprātis bija pat francūži un itāļi. Jā, viņu domas par vienotu Eiropu atšķiras, it īpaši par tās iekšējo struktūru un spēku līdzsvaru starp ES un nacionālajām valdībām, tomēr viņi vēlas to redzēt patstāvīgu starptautiskajās attiecībās. Ko tas nozīmē Krievijai?

To, ka galvenā cīņa par Eiropu rit tās iekšienē, tāpat kā pagaidām vēl vienoto Rietumu iekšienē. Kāds no trim Eiropas nākotnes variantiem: aizvien centralizētāka ES kā Rietumu daļa, suvereēna ES vai daļējs ES sairums (integrācijas vājināšanās) – īstenosies vidējā perspektīvā? Tas ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem, pareizāk sakot, no cīņas iznākuma elites aprindās.

Krievijai neizdevīgs ir vienīgi pirmais variants, un tas ir vienīgais, kura īstenošanai jāuztur maksimāla konfrontācija Krievijas un Eiropas attiecībās. Tā nav vajadzīga nevienai no pusēm, taču Krievija nemaz necenšas vairot spriedzi un saraut attiecības, pie tam nekāds trešais spēks nevar ietekmēt tās pozīciju. Toties eiropiešiem gan nāksies pieņemt lēmumu par savu suverenitātes interpretāciju un – pats galvenais – vēlmi kļūt suverēniem.

17
Tagi:
nacionālisms, integrācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība
Pēc temata
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Dārgi izmaksājis: Krievijas dēļ Eiropa zaudējusi miljardus
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām