ASV karogs

ASV: pietiek ekonomisko karu ar pasauli. Karosim pa īstam

136
(atjaunots 12:38 31.08.2020)
Baidena ārpolitisko komandu, kuras aprises iezīmējas patlaban, nebiedē nekādas sekas, jo viņi dzelžani, reliģiska fanātisma līmenī tic "amerikāņu izcilībai" un ir pārliecināti, ka vispārējai laimei vajag vienīgi stingri piespiest visu pasauli laizīt amerikāņu zābaku.

Viens no ietekmīgākajiem izdevumiem ASV - The New York Times publicējis skumjas pārdomas par to, ka ASV atgriešanās pie "vēlīnā Obamas ērai" raksturīgās politikas diezin vai būs triumfāla un var izrādīties sāpīga, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Vadošajā amerikāņu avīzē publicētā materiāla autore ir Emma Ešforde, pētnieciskā centra Cato Institute (nomināli tas ir republikānisks, taču viscaur piesātināts ar simpātijām pret amerikāņu "dziļo valsti") analītiķe, kura atklāti atbalsta Baidenu un ļoti nemīl Trampu. Tomēr arī viņa atzīst acīmredzamo: "atgriešanās pie normalitātes", kas varētu notikt, ka vēlēšanās uzvarēs Baidens, patiesībā nozīmēs garām palaistu iespēju ASV veidot veselīgākas attiecības ar apkārtējo pasauli.

ASV prezidenta kandidāts Džozefs Baidens, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Jāpiebilst, ka Baidena uzvaras perspektīva, kas vedīs pie ASV ārpolitikas pārformatēšanas skumdina ne tikai dažus nomināli republikāņu pusē esošos analītiķus (kuri tomēr nav gatavi piedot Trampam viņa pārlieko miermīlību), bet arī dažus demokrātus, tostarp – žurnālistus un paša Baraka Obamas administrācijas augsti stāvošus darbiniekus.

Žurnāla Foreign Affairs jaunākajā numurā Bens Roudss, padomnieks nacionālās drošības jautājumos Obamas administrācijā 2009.-02017. gg., spilgti aprakstīja, kas notiks, kad Tramps tiks padzīts no Baltā nama.

"Vispirms ir svarīgi aptvert, ko nevajadzētu darīt jaunajai demokrātiskajai administrācijai. Būtu nepareizi atgriezties pie ASV ārpolitikas neveiksmēm pēc 11. septembra, reaģējot uz paša Trampa kolosālo kļūdu skarbo realitāti. (..) Pastāv bīstama plaisa starp to vēlētāju cerībām, kuri var ievēlēt Baidenu, un to ārpolitiskās elites pārstāvju instinktiem, kuri pieprasīs Savienoto Valstu atgriešanos pasaules hegemona lomā. Ja Baidens uzklausīs savus vēlētājus, nevis Vašingtonas kareivīgos ierēdņus, viņam vajadzētu paziņot, ka tiek pārtraukts ASV pastāvīgā kara  stāvoklis, atceļot likumprojektu "Atļauja izmantot militāro spēku" no 2001. gada".

Likumprojekts, kuru atcelt aicina Baraka Obamas padomnieks  nacionālās drošības jautājumos, ir īpašs likums, pieņemts pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem, kas dāvāja ASV prezidentam gandrīz neierobežotas pilnvaras militārā spēka izmantošanai ārvalstīs. Savulaik ASV konstitucionālās sistēmas un valsts pārvaldes sistēmas radītāji ar nodomu nepiešķīra prezidentam tādas pilnvaras un noteica prasību saņemt konkrētu Kongresa piekrišanu (tas ir, ņemt vērā opozīcijas viedokli) – tai vajadzēja bremzēt pārlieku asinskārus vai avantūriski noskaņotus politiskos līderus. Džordžs Bušs izmantoja teroraktus, lai šo ierobežojumu atceltu, un iegrūda ASV tā "permanentā kara" stāvoklī, kuru Foreign Affairs autors tagad iesaka Baidenam apturēt. Diezin vai šis aicinājums tiks uzklausīts.

Emma Ešforde rakstā New York Times minēja iemeslu, kura dēļ demokrātiskā administrācija neatteiksies no permanentā kara": "Baidens vēlas atgriezties pie "normālas" ārpolitikas. Tā ir problēma. Amerika nevar atgriezties pie situācijas, kurā tai jābūt visur un jārisina katra problēma."

Viegli iedomāties, kā izskatīties mēģinājums iejaukties visās problēmās pasaules arēna, turklāt ātri, turklāt tās Obamas komandas daļas priekšnesumā, ko Baidena štābs nosēdinās pie ārpolitikas stūres. Starp tiem, kuru "atgriešanās" tiek plānota, ir ne tikai cilvēki, kuri atbalsta ideju piedraudēt Ķīnai ar tās flotes likvidēšanu 72 stundu laikā, piemēram, ieplānotā aizsardzības ministre Mišela Flurnuā, bet arī tādi asinskāri neprāši kā Samanta Pauere (viņa atbalsta militāras intervences Lībijā, Sīrijā un visur, kur iespējams), Entonijs Blinkens, kurs atbalsta bezgalīgo karu Afganistānā un asi kritizēja Trampu par miermīlību, bet Obamu – par nevēlēšanos sākt pilnvērtīgu iebrukumu Sīrijā, un Nikolass Bērnss, labi pazīstams un nikns kara atbalstītājs Irākā.

Paradoksāli, taču mēģinājums "labot" Donalda Trampa ēras ārpolitiskās "kļūdas" var novest Baidena jauno administrāciju pie tipiski "trampiskas" situācijas – pie kara vairākās frontēs, tikai tie nebūs nekādi ekonomiskie un diplomātiskie konflikti, tas būs īsts karš ar nepārtraukti augošām likmēm un riskiem.

Baltais nams, kurā apmetīsies Obamas komandas asinskārākie locekļi, kas centīsies kompensēt četrus zaudētos gadus, var iesaistīties nežēlīgā konfrontācijā ar Ķīnu, turklāt divos karstajos punktos uzreiz: Dienvidķīnas jūrā (un Taivānā) un pie Indijas un Ķīnas robežas, uz kuras turpinās asiņainas sadursmes neatrisināto teritoriālo strīdu dēļ. Prasība "nocirst spārnus Ķīnas drakonam" skan gan amerikāņu elitē, gan sabiedrībā. Jaunajai administrācijai varētu šķist pārlieku kārdinoša ideja tomēr organizēt militāru intervenci Venecuēlā un parādīt, ka tur, kur Trampam nekas neiznāca ar Gvaido, jautājumu var atrisināt stratēģiskie bumbvedēji. ASV spēku ievešana Lībijā arī ir visnotaļ ticams solis – "lai Putins netiku pie Lībijas naftas".

Protams, jau pirmo Baidena prezidentūras dienu varēs uzskatīt par trešā pasaules kara paaugstināta riska perioda pirmo dienu, jo Vašingtonas administrācija mēģinās izcīnīt uzvaru "Sīrijas partijā" – sakāve tajā bija neticami pazemojoša amerikāņu elitei. Te, iespējams, lietā tiks liktas ne tikai amerikāņiem raksturīgās provokācijas "Balto ķiveru"stilā, bet arī īstas apšaudes Damaskā, mēģinājumi fiziski likvidēt Sīrijas valdību un, domājams, pat sadursmes ar Krievijas spēkiem reģionā.

Vladimira Putina un Donalda Trampa tikšanās Osakā 2019. gada 28. jūnijā
© Sputnik / Илья Питалев

Ja runa būtu par jebkuru citu politiķu, ierēdņu, diplomātu un ekspertu grupu (vienalga, kādā valstī), varētu teikt, ka apziņa par šausmīgajām sekām, pie kādām novedīs jebkura iepriekšminētā konflikta eskalācija, noteikti apturēs tik katastrofālu scenāriju īstenošanu.

Taču Baidena ārpolitisko komandu, kuras aprises iezīmējas patlaban, nebiedē nekādas sekas, jo viņi dzelžani, reliģiska fanātisma līmenī tic "amerikāņu izcilībai" un ir pārliecināti, ka vispārējai laimei vajag vienīgi stingri piespiest visu pasauli laizīt amerikāņu zābaku. No asiņainu konfliktu virknes pasauli var glābt Amerikas pašreizējā iekšpolitiskā aspekta specifika. Tā kā Donalds Tramps itin labi var neatzīt vēlēšanu rezultātus, Baidena komandai pirms starptautisko karu kurināšanas var būt vajadzīga uzvara pilsoņu karā ASV. Nu, bet to, kurš uzvarēs tādā karā, pavisam noteikti ne mazākajā mērā neinteresēs nekādas starptautiskās militārās avantūras.

136
Tagi:
prezidenta vēlēšanas, Džo Baidens, Donalds Tramps, ASV
Pēc temata
Trampa izredzes tikt pārvēlētam kūst acu priekšā
ASV gatavojas valsts apvērsumam pēc vēlēšanām
"Astoņkājis-vampīrs" ceļ trauksmi: dolārs var zaudēt pasaules valūtas statusu

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

36
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

36
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

24
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

24
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"
Djego Maradona

Mūžībā aizgājis Djego Maradona

0
(atjaunots 19:31 25.11.2020)
Novembra sākumā slavenais futbolists pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs.

RĪGA, 25. novembris — Sputnik. 60 gadu vecumā miris par vienu no futbola vēsturē dižākajiem spēlētājiem uzskatītais argentīnietis Djego Maradona, vēsta RIA Novosti.

30. oktobrī Maradona tika hospitalizēts medicīniskās izmeklēšanas laikā. Vēlāk kļuva zināms, ka viņš pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs. 12. novembrī viņš izrakstīts no slimnīcas.

Djego Armando Maradona dzimis 1960. gada 30. oktobrī Buenosairesas priekšpilsētā. Trīs gadu vecumā, saņēmis dāvanā futbola bumbu, viņš sāka aizrautīgi spēlēt. 10 gadu vecumā nokļuva bērnu komandā – futbola kluba "Argentinos Juniors" jauniešu sekcijā. Kluba pamatsastāvā zēns debitēja nepilnu 16 gadu vecumā. 1977. gadā sāka spēlēt nacionālās izlases sastāvā.

1981. gadā Maradonu par 3,6 miljoniem dolāru lielu pārejas naudu Maradona sāka spēlēt komandā "Boca Juniors". 1982. gadā pēc pasaules čempionāta viņš noslēdza pirmo ārvalstu kontraktu ar "Barcelona" (Spānija). Transfera summa – 8 miljoni dolāru. Tobrīd viņš kļuva par dārgāko sportistu futbola vēsturē. Šajā klubā viņš nospēlēja 73 mačus, iesita 45 vārtus, izcīnīja Spānijas kausu un Spāņu līgas kausu.

1984. gadā Maradona pārcēlās uz Itālijas klubu "Napoli". Šajā komandā viņš spēlēja līdz 1991. gadam – labākos savas karjeras gadus.

1991. gadā futbolists tika diskvalificēts uz 15 mēnešiem – dopinga kontrole konstatēja viņa asinīs kokaīna pēdas.

1994. gadā Maradona kļuva par treneri un sāka vadīt komandu "Mandiyú" no Korjentesas.

Divus mēnešus pēc darba sākuma, pēc konflikta ar vienu no kluba īpašniekiem Maradona atkāpās no posteņa un sāka darbu ar "Racing Club" (1995. gadā), tomēr būtiski panākumi izpalika.

Pēdējos sporta karjeras gadus līdz 1997. gadam viņš pavadīja klubā "Boca Juniors", nospēlēja 29 mačus, iesita 7 vārdus. Pēdējā mačā 1997. gada 25. oktobrī Djego melndzeltejanā "Boca" krekliņā pēdējo reizi izgāja laukumā pret komandu "River Plate". 30. oktobrī, savā 37. dzimšanas dienā, Maradona paziņoja, ka pieliek punktu karjerai.

Pēc sportista karjeras Maradona bija sporta komentētājs un kā eksperts piedalījas sporta programmās.

0