Muhameds

Princis un prezidents. Kāpēc ASV neliek mieru Putina un Muhameda attiecības

42
(atjaunots 11:18 30.08.2020)
Pandēmiju pārdzīvojušās pasaules līderu pirmā lielā tikšanās notiks novembra nogalē Rijādā. Domājams, pēc personiskas tikšanās noilgojušies valstu vadītāji neatteiksies no iespējas tikties pēc tik dramatiska un smaga gada.

Samitu uzņems 84 gadus vecais karalis Salmans, tomēr faktiski viesus sastaps viņa dēls un troņmantinieks, 34 gadus vecais Muhameds. Viesu pulkā būs arī Vladimirs Putins – tā būs viņa trešā vizīte Saūda Arābijā, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Saūda Arābijas un Krievijas ģeopolitiskā satuvināšanās ir viena no svarīgākajām pēdējo gadu tendencēm. Visspilgtāk to apliecina sadarbība naftas tirgū: tā saucamais OPEC+ darījums, spēkā no 2016. gada beigām (galvenie spēles dalībnieki tajā ir Arābija un Krievija). Šī gada martā pusēm neizdevās vienoties un saskaņot tā pagarināšanas parametrus, taču jau aprīlī, pēc naftas cenu katastrofālās lejupslīdes tika noslēgta jauna vienošanās. Tiesa, nafta – tā ir tikai daļa no Krievijas un Saūda Arābijas tuvināšanās, un to turpina Putins un Muhameds. Piecu gadu laikā daudz kas ir izdevies, un patlaban noskaidrojas interesantas nianses par to, kā tas viss sākās.

Nē, nesākās ar Arābijas un Krievijas attiecībām kā tādām, kas ilgst jau gandrīz gadsimtu, lai arī gana nevienmērīgi. Sākās ar pacēlumu 20.-30. gados, kad PSRS aktīvi palīdzēja jaunajai karalistei (arī ar naftas piegādēm), taču pārtrūka gandrīz uz pusgadsimtu. Monarhija kļuva par ASV tuvāko sabiedroto, diplomātiskās attiecības ar PSRS tika sarautas. Amerikāņi visiem spēkiem uzpūta dievbijīgo arābu bailes no padomju bezdievjiem, turklāt laicīgo antimonarhisko revolūciju vilnis arābu pasaulē un pāreja pie "arābu sociālisma" būves radīja iedomīgo arābu pārliecību par krievu viltīgajiem plāniem. 80. gados palīdzība modžahediem karā pret PSRS karaspēku Afganistānā arābu acīs pārvērtās par svēto karu pret neticīgajiem, naftas cenu kritums pēc tam tika pozicionēts teju vai kā arābu ieguldījums Rietumu cīņā ar PSRS. Taču PSRS sabruka, izgaisa sociālisma draudi Rijādai. Tikai problēmas palika, pat parādījās jaunas, daudz nopietnākas. Saūda Arābija atjaunoja attiecības ar Maskavu 90. gadu sākumā un sāka iepazīt ziemeļu lielvalsti, kas 2000. gados sāka atjaunot pozīcijas Tuvajos Austrumos.

Kamēr amerikāņi plosījās Irākā un okupēja Afganistānu, Saūda Arābija centās sazināties ar Maskavu, taču pie tam pārsvarā pievērsās Irānas tēmai. Rijādai šķita svarīgi nepieļaut Irānas un Krievijas tuvināšanos, jo Teherāna tika uzskatīta par lielāko draudu un galveno pretinieku. Tomēr lielākās problēmas arābiem sagādāja nevis irāņi, bet gan amerikāņi, pareizāk sakot, viņu politika Tuvajos Austrumos.

Pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem amerikāņi iesoļoja Tuvajos Austrumos, tomēr Saūda Arābijai tas nekādu lielo prieku nesagādāja – nebija grūti prognozēt ASV naidīgā noskaņojuma pieaugumu visā islāma pasaulē, ir īpaši vahābisma dzimtenē – pašā Saūda Arābijā. Amerikāņu marionetes reputācija draudēja dinastijai ar lielām problēmām: tā pretendēja uz arābu un islāma pasaules līdera statusu, taču "Tuksneša vētra" to varēja aizslaucīt. Rijāda paturēja prātā arī Tuvo Austrumu jaunās kartes, ko zīmēja amerikāņu stratēģi. Vajadzēja mazināt valsts atkarību no ASV un attālināties no Rietumiem.

2000. gadu vidū Saūda Arābijas vadītāji sāka biežāk apciemot Maskavu, piemēram, princis Bandars, bijušais vēstnieks Vašingtonā un izlūkdienesta priekšnieks. 2007. gadā Rijādu pirmo reizi apmeklēja Krievijas prezidents, un šķita, ka abu valstu attiecības pacelsies jaunā līmenī. Tomēr Saūda Arābijas valdībā turpinājās proamerikāniskās un antiamerikāniskās stratēģijas cīņa. Antiamerikāniskā neaicināja saraut attiecības ar ASV – tās piekritēji ieteica stiprināt attiecības ar Ķīnu un Krieviju pretsvarā Amerikai. 2011. gadā sākās "arābu pavasaris". Tas pastiprināja risku karalistei: viena pēc otras uzliesmoja arābu pasaules valstis. Nedraugu un konkurentu, tādu kā Kadāfi, nobīdīšana pie malas nekompensēja Ēģiptes zudumu, kurā pie varas nāca "Brāļi musulmaņi" (Krievijā aizliegta teroristiska organizācija), haosu kaimiņu Jemenā un karu Sīrijā. Cerība, ka amerikāņi varbūt kontrolēs situāciju vai vismaz palīdzēs, ātri pagaisa. 2013. gadā arābi saprata, ka amerikāņi viņiem melo. Atklāsme nāca, kad Obama atteicās sākt raķešu uzbrukumu Sīrijai, lai arī Asads it kā esot pārkāpis visas robežas. Pie tam Obamu no šī lēmuma atrunāja, pareizāk sakot, no paša radītā strupceļa palīdzēja izkļūt Vladimirs Putins. Bet arābi tā apvainojās uz Vašingtonu, ka 2013. gada septembrī ar troksni aizcirta durvis un atteicās no vietas ANO Drošības padomē, kas viņiem pienācās uz diviem gadiem.

Viņi vēl atbalstīja pret Asadu vērsto opozīciju Sīrijā, taču ieraudzīja vien to, kā Sīrijas un Irākas teritorijā izpletās ISIS (Krievijā aizliegta teroristiska organizācija). Pašpasludinātais "halifāts" neslēpa nodomu ar laiku atbrīvot Meku un Medīnu. Uz ko varēja cerēt arābi? Uz amerikāņiem? Bet "halifāts" jau radās viņu neprātīgo soļu rezultātā Irākā. Ja nu ASV nolems izmantot haosu un pie viena formatēt arī Saūda Arābiju?

Te Rijādā viņsaulē aizgāja karalis Abdalla – 2015. gadā tronī sēdās viņa jaunākais brālis Salmans. Taču faktiski par augstāko personu kļuva 29 gadus vecais princis Muhameds bin Salmans – viņš saņēma aizsardzības ministra portfeli un mantinieka vietnieka posteni. Jau vasarā Salmans devās uz Krieviju un tikās ar Putinu. Turpmāk viņš pastāvīgi apciemoja Krieviju, dažkārt pat divas reizes gadā, tomēr pati svarīgākā bija pirmā tikšanās. Ziņas par to burtiski nesen parādījās The Guardian publikācijā, kas stāstīja par kāda kanādieša prasību Vašingtonas federālajā tiesā. Kāpēc tur? Tāpēc, ka viens no tālaika arābu izlūkdienesta vadītājiem iesniedza prasību pret princi Muhamedu. Sāds al Džabri jau sen bija aizbēdzis uz Kanādu, bet tagad apsūdzēja princi par to, ka viņš gribējis Džabri nogalināt pat Kanādā (pāris nedēļas pēc žurnālista Džamala Hašogi, kurš tika nogalināts Saūda Arābijas konsulātā Stambulā 2018. gada oktobrī). Par ko tad īsti princis vēlējās nonāvēt Džabri?

Par to, ka Džabri nodeva viņam CIP neapmierinātību par prinča plāniem uzaicināt krievus uz Sīriju. Kā tad tā? Galu galā, jau kopš Krievijas operācijas sākuma Sīrijā 2015. gada septembrī klīda runas par to, ka "krievu iejaukšanās" iededzinās sunnītu pasaules sacelšanos ar Saūda Arābiju priekšgalā. "Arābi atbalstīja dumpiniekus, viņi jau gandrīz uzvarēja Asadu, bet te ierodas krievi viņu glābt – viss, tagad būs džihāds pret Krieviju!"

Jau toreiz tas šķita smieklīgi, taču, izrādās, patiesība var būt vēl interesantāka. Princis Muhameds neiebilda pret krievu klātbūtni Sīrijā, pie tam jau labu laiku, pirms viņi tur parādījās, un Saūda Arābija pievērsās Krievijai, ignorējot amerikāņu iebildumus.

"2015. gada vasarā Saūda Arābijas troņprincis mainīja valsts ārpolitiku un "deva zaļo gaismu" Krievijas militārajām operācijām Sīrijas teritorijā. Tas pieminēts uz Kanādu aizbēgušā bijušā izlūka Sāda al Džabri prasībā. Vašingtonas federālajā tiesā iesniegtajā dokumentā Džabri apgalvoja, ka pozitīva attieksme pret Maskavas soļiem Sīrijā satraukusi Džonu Brennanu, toreizējo CIP direktoru.

Saskaņā ar prasību, 2015. gada jūlijā un augustā Brennans sarunās ar Džabri norādījis, ka "Salmans atbalsta Krievijas iebrukumu Sīrijā brīdī, kad Krievija vēl nebija iesaistījusies karā Sīrijas teritorijā".

Bijušais izlūks apgalvo: kad viņš nodevis troņprincim informāciju par CIP vadītāja satraukumu, Salmans "bija pārskaities". Džabri uzskata, ka sarunas ar Brennanu saistītas ar viņa atlaišanu un darba zaudēšanu karalistes izlūkdienestā un vēlāk – ar bēgšanu no valsts uz Kanādu."

Pie tam mainīt valsts kursu Muhamedam ieteica viņa vārdabrālis – faktiski Apvienoto Arābu Emirātu galva šeihs Muhameds ibn Zaids (kurš no 2012. gada regulāri tikās ar Putinu): "Rietumu diplomāti stāsta, ka īsi pēc prinča Muhameda stāšanās aizsardzības ministra postenī līdz ar viņa tēva kāpšanu tronī pēc karaļa Abdallas nāves 2015. gada janvārī viņu būtiski ietekmēja Abū Dabī troņprincis šeihs Muhameds ibn Zaids. (..) Par 2015. gada notikumiem informēts avots pavēstīja, ka princis Muhameds un šeihs Muhameds tikušies februārī bruņojuma izstādē Idex Abū Dabī. "Tas bija lūzuma punkts Muhameda bin Salmana ambīcijās, viedoklī un pārliecībā," paziņoja avots. Šeihs Muhameds apgalvoja, ka "Brāļu musulmaņu" revolūcijas risks Sīrijā bija sliktāks no Persijas līča monarhiju viedokļa nekā Asada izdzīvošana. Šeihs Muhameds pastāstīja princim par "Brāļu musulmaņu" revolūcijas draudiem Sīrijā, kā arī paskaidroja, ka ASV palīdz šai organizācijai…

Šeihs konstatēja, ka jums jāveido jaunas savienības un jāpievēršas Ķīnai un Krievijai. Atzīmēts, ka šeiham Muhamedam ibn Zaidam it kā bijušas labas attiecības ar prezidentu Vladimiru Putinu."

Kad Saūda Arābijas princis 2015. gada 18. jūnijā tikās ar Putinu, to uzzināja ASV, un CIP vadītājs Brennans pauda savu neapmierinātību Džabri. Kad Džabri pastāstīja par to Muhamedam, princis bija sašutis par amerikāņu spiedienu un, iespējams, viņam radās aizdomas, ka Džabri spēlē dubultu spēli. Džabri zaudēja savu vietu izlūkdienestā un vēlāk bēga uz Kanādu.

Protams, aizmukušam specdienesta vadītājam var ticēt tikai uz pusi, tomēr šajā gadījumā stāsts par prinča Muhameda pievēršanos Krievijai izskatās patiess. Tās nianšu ("zaļā gaisma" krieviem Sīrijā) izpaušana nav izdevīga Saūda Arābijas princim, taču, ja amerikāņi izšķīrušies par tādu spiedienu, viņi panāks pretējo.

Šī gada pavasarī anglosakšu mediji jau publicēja "nopludinātu informāciju" par to, kā Putins ar Muhamedu it kā esot sastrīdējušies telefona sarunā par OPEC+ jauno darījumu – it kā princis teju vai sakliedzis uz Krievijas prezidentu. Pie tam šajā situācijā iejaukta arī Vašingtona: Trampa znots it kā esot bijis informēts par Saūda Arābijas prinča nodomiem – stingru sarunu ar Maskavu, taču nav viņu atturējis. Visa šī provokatīvā "noplūde" nāca klajā ar mērķi radīt plaisu Maskavas un Rijādas starpā, taču bija nesekmīga, jo drīz vien Putins un Muhameds panāca jaunu naftas vienošanos. Krievijas un Saūda Arābijas nacionālās intereses mudina tās tuvināties, un neuzticēšanos amerikāņiem vairs labot neizdosies. Novembrī Putins un Muhameds Rijādā pēc sirds patikas pasmiesies par kārtējo mēģinājumu piespiest viņus sastrīdēties. 

42
Tagi:
Vladimirs Putins, OPEC, Krievija, Saūda Arābija, ASV
Pēc temata
"Yankee go home!": kas sācies Sīrijā
Ķīna palīdzēs Krievijai uzvarēt naftas karā
Brīvprātīgā nodod paketi ar pārtiku, foto no arhīva

Pateicības diena kļuvusi par izsalkušo dienu: pasaules lielvalstij draud bads

32
(atjaunots 17:04 29.11.2020)
Vēsturiski Pateicības diena ir amerikāņu ražas svētku variants. Ģimene pulcējas pie viena galda. Faktiski galdā jābūt milzum daudziem gardumiem, ko vainago tradicionālais tītara cepetis.

Šogad svētki drīzāk atgādināja pirmo atbraucēju pieticīgo ikdienu. Laikā, kad Donalds Tramps apžēloja prezidenta tītaru, simtiem tūkstošu amerikāņu visā valstī stāvēja kilometriem garās rindās pēc bezmaksas produktiem. Vadošie mediji nosauca notiekošo par "bada krīzi", portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.

Amerikāņu galveno svētku priekšvakarā statistika apliecināja: 50 miljoni valsts iedzīvotāju regulāri cieš izsalkumu un ir nobažījušies, ka nākamgad vairs nevarēs izvairīties no bada.

ASV ir tāds speciāls termins "food insecurity". Ar to apzīmē pārliecības trūkumu – respondents nav drošs par savām iespējām sarūpēt iztiku tuvākajā nākotnē. Tas nenozīmē, ka viņam vispār nebūs ne kapeikas. Vienkārši visu naudu, iespējams, nāksies iztērēt par komunālajiem pakalpojumiem vai zālēm un iet gulēt izsalkušam.

Patlaban par iztiku nav droša vairāk nekā puse ģimeņu ar bērniem.

Pie tam šie cilvēku miljoni nav vienmērīgi izkliedēti visos štatos. Ir plaukstoši reģioni, kur rindas stāv nevis pēc bezmaksas pārtikas, bet gan pie dārgiem restorāniem brīva galdiņa gaidās. Toties citi rajoni satriec ar tajos valdošo nabadzību, kas drīzāk gan raksturīga jaunattīstības valstīm.

Piemēram, Albukerkē katrs trešais bērns regulāri jūt izsalkumu.

Bads un nabadzība visbagātākajā pasaules valstī izskatās paradoksāli. Piemēram, gara rinda pēc bezmaksas produktiem. Taču cilvēki tajā stāv paši savās automašīnās. 90. gados iestrēgušie amerikāņu dzīvesveida pielūdzēji vēl joprojām tic, ka personīgā mašīna ir bagātības simbols. Patiesībā, ņemot vērā attālumus Amerikā un panīkušo sabiedrisko transportu, savs auto nav luksuss, tā ir vienīgā iespēja nokļūt darbā, veikalā vai slimnīcā. Ja to pārdot, ģimenei pietiks naudas iztikai pāris mēnešus. Bet ko iesākt pēc tam?

"Zelta miljarda" valstīs kārtīgi nepaēdis cilvēks bieži cieš no aptaukošanās. Ar to un citam slimībām viņš maksā par to, ka gadu desmitiem lieto uzturā lētus produktus, kuros ir papilnam saldinātāju, konservantu un citu ķimikāliju. Tīri organiskie produkti maksā daudz dārgāk, tā ir greznība bagātiem cilvēkiem.

Šī iemesla dēļ "Kalna pilsētas" pielūdzēji apgalvo, ka "patiesībā" nekāda bada ASV nav. Tikai paši amerikāņi tā neuzskata un ir nopietni norūpējušies.

"Bada krīzes" oficiālā versija ir koronavīrusa epidēmija un Trampa neveiksmīgā politika. Tikai neviens nesola, ka nu jau pandēmija drīz beigsies, un tikai retais tic, ka jaunievēlētais Džo Baidens spēs uzlabot pilsoņu stāvokli.

Patiesībā pandēmija ASV tikai deva ērtu ieganstu, ar ko skaidrot katastrofālo ekonomisko krīzi un vidējās šķiras dzīves līmeņa lejupslīdi. Sāpīgi skarti ne tikai nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi – viņi jau sen pieraduši iztikt ar saviem pabalstiem. Koronakrīze ir gandrīz iznīcinājusi vidējās klases zemākos slāņus. Miljoniem apsargu, pārdevēju, apkopēju un kasieru ir zaudējuši darbu un palikuši gandrīz bez iztikas līdzekļiem. Rindās pēc bezmaksas produktiem pārsvarā stāv šie cilvēki.

Daudz kas tiek darīts, lai palīdzētu nelaimīgajiem. Amerikāņi nodot produktus foodbank, dāsni ziedo naudu, iet brīvprātīgajos, caurām dienām izdala bezmaksas zupu, izvadā produktus pa mājām vecīšiem. Dažos štatos ēdienu palīdz izdalīt Nacionālā gvarde. Labdarības organizācijas strādā dienām un naktīm.

Valsts izmaksā pabalstus darbu zaudējušajiem un viņu ģimenēm. Tiesa, tas neattiecas uz desmitiem miljonu, kuri jau sen zaudējuši cerību sameklēt darbu un biržā nav reģistrēti.

Tomēr rodas skaudrs iespaids, ka vienlaikus pašā augstākajā līmenī tiek darīts viss, lai ēdamais būtu deficīts un cenas augtu. Par to, ka krīze radīta mākslīgi, liecina, piemēram, loģistikas ķēdīšu sabrukums. Pavasarī pandēmijas dēļ durvis slēdza virkne gaļas pārstrādes uzņēmumu – tajos it kā plosījās vīruss. Fermeri bija spiesti masveidā nokaut lopus un putnus. Gaļas izvešanai naudas nebija, un dzīvnieku līķus vienkārši sadedzināja.

Galu galā gaļas nodaļas lielveikalos iztukšojās, gluži kā plaukti veikalos padomju perestroikas gados. Pārdošanā nonāca tikai ekoloģiski tīras delikateses, tādas, kā amišu audzētas vistas un tītari par kosmiskām cenām.

Vienlaikus lokdauna dēļ slēdza restorānus un kafejnīcas. Lauksaimniecības produktu ražotāji, palikuši bez pircējiem, bija spiesti izliet grāvī pienu, izmest dārzeņus un zaļumus vai vienkārši pamest ražu laukos – sapūšanai. Vienlaikus darbu zaudējušie cilvēki stājās rindās pēc produktiem, foodbank’as sūdzējās par produktu trūkumu.

Vēlīnajos PSRS gados mākslīgais – arī pārtikas – deficīts lika pamatus visas ekonomikas sabrukumam un plašai īpašuma pārdalei. Izskatās, kaut ko līdzīgu gatavo arī amerikāņiem.

Tomēr jaunievēlētā prezidenta Baidena komanda plāno pilnā sparā strādāt pie globālās sasilšanas tēmas. Tās elements ir gaļas un piena patēriņa samazināšana. Ja rīkoties pēc ekokareivju noteikumiem – nokaut visas metānu ražojošās govis un palaist vistas staigāt pa zālīti, tas novedīs pie pārtikas cenu drausmīga pieauguma. To pēdās sadārdzināsies arī citas preces.

Šodien pat disciplinētie amerikāņu žurnālisti laiku pa laikam ierunājas ar pesimismu balsī. "Ziema būs ilga, pavasaris – kautrīgs, - raksta Sāra Džonsa no žurnāla Intelligencer. — Kopā ar mums būs koronavīruss, bet līdz ar to – arī bads."

Amerikāņu gaišajai nākotnei tic tikai nepielūdzamie "Kalna pilsētas liecinieki". Lielākā daļa no viņiem nekad mūžā nav redzējuši Ameriku. Vietējie iedzīvotāji savu tradicionālo optimismu pamazām zaudē – bads nav brālis.

32
Tagi:
Donalds Tramps, Džo Baidens, ASV
Pēc temata
Klintone publicējusi Amerikas plānu pasaulei: labas ziņas Krievijai
"Būs sāpīgi": ASV netiek galā ar likviditātes krīzi
Ekonomisko situāciju var aprakstīt tikai ar krievu burtu, uzskata SVF
Bank of America: ASV sākusies ekonomiskā krīze
Krievijas mierneši kontrolpunktā Lačinas koridorā, foto no arhīva

Sīrijas kaujinieki Karabahā: brauca karot vai apmesties uz dzīvi?

12
(atjaunots 14:54 29.11.2020)
Sīrijas kaujinieki-emigranti var kļūt par reālu faktoru Kalnu Karabahā pēckara periodā. Analogi vēsturē ir: albāņu pārcelšanās uz serbu Kosovu Osmāņu impērijas laikā.

No Turcijas viedokļa šī organizētā migrācija dāvā vēl vienu iespēju nopietni un uz ilgu laiku nostiprināties Dienvidkaukāzā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Bruņotais konflikts Kalnu Karabahā piesaistījis tūkstošiem algotņu no Sīrijas – viņi ieradušies karadarbības zonā ar Turcijas atbalstu un strādāja Azerbaidžānas pusē. Pēc trīspusējā līguma noslēgšanas un kara pārtraukšanas vēl joprojām nekas nav zināms par tūristu-teroristu atgriešanos dzimtenē. Pastāv iespēja, ka sīrieši ar savām ģimenēm apmetīsies Azerbaidžānai atdotajos rajonos.

Saskaņā ar telekanāla Sky News Arabia datiem, Turcijas valdība stimulē turkomānu ģimeņu migrāciju no Sīrijas ziemeļaustrumiem uz Kalnu Karabaha rajoniem (emigrantiem sola Azerbaidžānas pilsonību), lai mainītu reģiona demogrāfiju. Pie tam Turcijai jau ir pieredze tamlīdzīgas transformācijas projektā Afrinas pilsētā (Sīrijas ziemeļaustrumos), kur patlaban palikuši vien nepilni 7% pamatiedzīvotāju.

Sīrijas ziemeļaustrumu autonomās administrācijas pārstāvis Šafans al Haburi intervijā Sky News Arabia apstiprināja informāciju par Turcijas valdības iniciatīvu jautājumā par sīriešu ģimeņu pārcelšanos uz Kalnu Karabaha reģionu. Viņš uzsvēra, ka Turcijas vadība nav aizmirsusi, kā 1923.-1929.gg. Karabaha teritorijā pastāvēja "Sarkanās Kurdistānas Republika" ar galvaspilsētu Lačinas pilsētā.

Projekts nemaz nav pārlieku fantastisks. Migranti-turkomāni (tjurku emigrācijas viļņa pēcteči Tuvajos Austrumos pirms Osmāņu impērijas veidošanās) ar teroristisku pieredzi veido visnotaļ apmācītu "militāro kontingentu" un par nelielu naudu spēj piedalīties karadarbībā – vienalga, kur, un vienalga, pret ko. Savukārt Karabahas hipotētiksā pārvēršana par "Kaukāza Kosovu" dos iespēju Ankarai jebkurā brīdī aizsargāt brālīgo tautu. Turcijas parlaments jau atbalstīja bruņoto spēku nosūtīšanu uz Azerbaidžānu, un tas ir tikai sākums lielajā ģeopolitiskajā spēlē Dienvidkaukāzā. Tajā piedalīsies arī Krievijā aizliegtas teroristiskas organizācijas "Džabhat an Nusra", "Firkat Hamza", "Sultan Murad" un ekstrēmistiskie kurdu grupējumi.  

Jaunie "janičāri" Kaukāzā

Turcija oficiāli noliedz, ka nosūtītu algotņus uz Azerbaidžānu, un apgalvo, ka Armēnija atbalsta Kurdistānas Darba partijas (KDP) kaujieniekus, kuri gadu desmitiem cīnās pret Turcijas valdību. Baku klāsta, ka Armēnijas pusē ir algotņi no Sīrijas un Libānas. Tehnoloģiski tas ir iespējams, tomēr vairs nav aktuāli. Trauslajam mieram vēl ir jāpārcieš laika pārbaude. Ir jāmeklē diplomātiska izeja no strupceļa Karabahā, nevis jāpārvieto turp "kolonisti" ar apšaubāmu pagātni no Tuvajiem Austrumiem.

Atgādināšu, ka Latākijas un Alepo provincēs dzīvo aptuveni 100 tūkstoši sīriešu turkomānu, kuri saistīti ar virkni teroristisko organizāciju un ilgus gadus karo ar Sīrijas valdības spēkiem. Turcijas vadība atbalsta turkomānu bruņotās vienības. 23. novembrī mediju resurss Afrinpost informēja, ka turki atklājuši divus ofisus Afrinas kurdu reģiona centrā Sīrijas ziemeļos. Tie paredzēti ģimenēm, kuri vēlas piereģistrēties migrācijai uz Kalnu Karabahu, "uz azerbaidžāņu armijas ieņemto teritoriju". Pie tiem jau rindās stājas turkomānu ģimenes (pārsvarā – no Homsas provinces). Domājams, turkiem izdevies motivēt visus šos cilvēkus. Turcijas izlūkdienests iekļauj savā datu bāzē informāciju par viņiem pirms došanās uz Kalnu Karabahu.

Azerbaidžānas Kurdu kultūras centra "Ronai" vadītājs Fahraddins Pašajevs vērtēja,  ka patlaban Azerbaidžānā dzīvo aptuveni 240 tūkstoši kurdu, taču Turcija plāno pārvietot uz Kalnu Karabahu nevis Tuvo Austrumu kurdus, bet gan tikai turkomānus ar ģimenēm. Vai tas nāks par labu Azerbaidžānai, nerunājot jau par armēņu tautības iedzīvotājiem?

1923. gada tautas skaitīšana parādīja, ka Kalnu Karabaha autonomajā apgabalā armēņi veidoja 94% iedzīvotāju, 6% - pārsvarā bija azerbaidžāņi, kurdi un krievi bija mazākumā. Padomju varas gados armēņu skaits Karabahā saruka līdz 77%, azerbaidžāņu – pārsniedza 21%. Karš 90. gadu sākumā ieviesa savas korekcijas. Demogrāfiskā situācija perspektīvā ir grūti prognozējama.

Armijas ikdiena

Krievijas miernešu grupējums Kalnu Karabaha armēņu daļā dara visu iespējamo, lai sakārtotu dzīvi pēc kara. Inženieru-sapieru vienības nodarbojas ar tehnisko izlūkošanu, atmīnē ceļus, evakuē sadegušo tehniku no koplietošanas ceļiem. Stepanakertā atjaunots ceļu segums, ūdens un elektrības padeve civilās infrastruktūras ēkās un dzīvojamos namos, darbojas humānās palīdzības centrs, top aeromobilais hospitālis. Krievijas mierneši pavada autobusus ar bēgļiem, mājās atgriezušies tūkstošiem cilvēku.

Sapieru darba
© Sputnik / Максим Блинов

Saskaņā ar trīspusējo vienošanos, ko 9. novembrī parakstīja Krievijas prezidents, Azerbaidžānas valsts vadītājs un Armēnijas premjerministrs, 25. novembrī Azerbaidžānas armijas vienības iegāja Kelbadžaras rajonā, 20. novembrī Azerbaidžānas kontrolē nonāca Agdamas rajons, drīz vien (1. decembrī) – Lačinas rajons. Teritoriju nodošana Azerbaidžānai ar Krievijas miernešu starpniecību neparedz tūlītēju 1992. gadā bēgļu gaitās devušos cilvēku atgriešanos.

Karabahas tālākais liktenis lielā mērā ir atkarīgs no Azerbaidžānas armijas un militāri politiskās vadības. Armēnijas "drošības zonas" rajonu transformācija par tikpat mazapdzīvotu un bīstamu azerbaidžāņu zonu ir ļoti nevēlama. Pastāv risks, ka septiņos rajonos apmetīsies sīriešu turkomāni. Pēc 28 gadiem ir ļoti grūti atsaukt atpakaļ simtiem tūkstošu azerbaidžāņu bēgļu, kuri jau iedzīvojušies jaunajās vietās. Tā var notikt mākslīga vienas tautas aizstāšana ar citu.

Iepriekš Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, tiekoties ar Turcijas aizsardzības ministru Hulusi Akaru, ārlietu ministru Mevlutu Čavušoglu, izlūkdienesta vadītāju Hakanu Fidanu un sauszmes spēku komandieri Umitu Dundaru, klāstīja par Krievijas un Turcijas "līdztiesīgajām lomām" konflikta risināšanā. Valstī ir liels skaits kara padomnieku no Turcijas, it īpaši Nahičevānas autonomijā – tālu no Karabaha, taču pie robežas ar Armēniju. Tas liecina, ka Baku un Ankara sākotnēji bija gatavas lielam karam visā "Armēnijas frontē". Krievija vienlīdzīgi apturējusi karadarbību, un daudzi ar to nav apmierināti.

Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.
© Sputnik / Валерий Мельников

24. novembrī Turcijas aizsardzības ministrs Hulusi Akars paziņoja, ka pārrunas ar Krieviju turpinās arī pēc trīspusējās vienošanās noslēgšanas, tiekot plānotas turku patruļas starp novērošanas punktiem Karabaha un, šķiet, arī pašu svarīgāko: "Mēs to īstenosim saskaņā ar savām pārrunām ar Azerbaidžānu."

Kļūst skaidrs, ka runa nav par kopīgu monitoringa centru. Ankara ir gatava rīkoties pretēji reģiona interesēm un konflikta pušu samierināšanas loģikai. Iespējams, kādam nekādi neliek mieru "jaunais miers" Karabahā.

12
Tagi:
drošība, Krievija, Sīrija, Turcija, Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā

Latvija un Lietuva neuzdrošinājās, Igaunija uzņēmās risku: Ziemassvētku tirdziņš Tallinā

0
(atjaunots 18:26 29.11.2020)
Vienīgais visās Baltijas Ziemassvētku tirdziņš valstīs tika atklāts Tallinā, Latvija un Lietuva nolēma neriskēt, lai nepalielinātu inficēto un Covid-19 pandēmijas upuru skaitu.

No visām Baltijas valstīm tikai Igaunija nolēma šajā grūtajā gadā atvērt Ziemassvētku tirdziņu Rātslaukumā Tallinā. Latvija un Lietuva atturējās Covid-19 pandēmijas dēļ.

Turklāt Igaunijā epidemioloģiskie ierobežojumi ir mīkstāki nekā citās Baltijas valstīs, un svētku pasākumi nav atcelti.

Bet igauņi joprojām nav apmierināti. Viņi pieprasa, lai valdība atceltu prasību visiem valkāt maskas, jo šādi pasākumi sašķel sabiedrību.

Vēlaties uzzināt vairāk? Skatieties video.

0
Tagi:
Igaunija, Ziemassvētki, Baltija