Muhameds

Princis un prezidents. Kāpēc ASV neliek mieru Putina un Muhameda attiecības

41
(atjaunots 11:18 30.08.2020)
Pandēmiju pārdzīvojušās pasaules līderu pirmā lielā tikšanās notiks novembra nogalē Rijādā. Domājams, pēc personiskas tikšanās noilgojušies valstu vadītāji neatteiksies no iespējas tikties pēc tik dramatiska un smaga gada.

Samitu uzņems 84 gadus vecais karalis Salmans, tomēr faktiski viesus sastaps viņa dēls un troņmantinieks, 34 gadus vecais Muhameds. Viesu pulkā būs arī Vladimirs Putins – tā būs viņa trešā vizīte Saūda Arābijā, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Saūda Arābijas un Krievijas ģeopolitiskā satuvināšanās ir viena no svarīgākajām pēdējo gadu tendencēm. Visspilgtāk to apliecina sadarbība naftas tirgū: tā saucamais OPEC+ darījums, spēkā no 2016. gada beigām (galvenie spēles dalībnieki tajā ir Arābija un Krievija). Šī gada martā pusēm neizdevās vienoties un saskaņot tā pagarināšanas parametrus, taču jau aprīlī, pēc naftas cenu katastrofālās lejupslīdes tika noslēgta jauna vienošanās. Tiesa, nafta – tā ir tikai daļa no Krievijas un Saūda Arābijas tuvināšanās, un to turpina Putins un Muhameds. Piecu gadu laikā daudz kas ir izdevies, un patlaban noskaidrojas interesantas nianses par to, kā tas viss sākās.

Nē, nesākās ar Arābijas un Krievijas attiecībām kā tādām, kas ilgst jau gandrīz gadsimtu, lai arī gana nevienmērīgi. Sākās ar pacēlumu 20.-30. gados, kad PSRS aktīvi palīdzēja jaunajai karalistei (arī ar naftas piegādēm), taču pārtrūka gandrīz uz pusgadsimtu. Monarhija kļuva par ASV tuvāko sabiedroto, diplomātiskās attiecības ar PSRS tika sarautas. Amerikāņi visiem spēkiem uzpūta dievbijīgo arābu bailes no padomju bezdievjiem, turklāt laicīgo antimonarhisko revolūciju vilnis arābu pasaulē un pāreja pie "arābu sociālisma" būves radīja iedomīgo arābu pārliecību par krievu viltīgajiem plāniem. 80. gados palīdzība modžahediem karā pret PSRS karaspēku Afganistānā arābu acīs pārvērtās par svēto karu pret neticīgajiem, naftas cenu kritums pēc tam tika pozicionēts teju vai kā arābu ieguldījums Rietumu cīņā ar PSRS. Taču PSRS sabruka, izgaisa sociālisma draudi Rijādai. Tikai problēmas palika, pat parādījās jaunas, daudz nopietnākas. Saūda Arābija atjaunoja attiecības ar Maskavu 90. gadu sākumā un sāka iepazīt ziemeļu lielvalsti, kas 2000. gados sāka atjaunot pozīcijas Tuvajos Austrumos.

Kamēr amerikāņi plosījās Irākā un okupēja Afganistānu, Saūda Arābija centās sazināties ar Maskavu, taču pie tam pārsvarā pievērsās Irānas tēmai. Rijādai šķita svarīgi nepieļaut Irānas un Krievijas tuvināšanos, jo Teherāna tika uzskatīta par lielāko draudu un galveno pretinieku. Tomēr lielākās problēmas arābiem sagādāja nevis irāņi, bet gan amerikāņi, pareizāk sakot, viņu politika Tuvajos Austrumos.

Pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem amerikāņi iesoļoja Tuvajos Austrumos, tomēr Saūda Arābijai tas nekādu lielo prieku nesagādāja – nebija grūti prognozēt ASV naidīgā noskaņojuma pieaugumu visā islāma pasaulē, ir īpaši vahābisma dzimtenē – pašā Saūda Arābijā. Amerikāņu marionetes reputācija draudēja dinastijai ar lielām problēmām: tā pretendēja uz arābu un islāma pasaules līdera statusu, taču "Tuksneša vētra" to varēja aizslaucīt. Rijāda paturēja prātā arī Tuvo Austrumu jaunās kartes, ko zīmēja amerikāņu stratēģi. Vajadzēja mazināt valsts atkarību no ASV un attālināties no Rietumiem.

2000. gadu vidū Saūda Arābijas vadītāji sāka biežāk apciemot Maskavu, piemēram, princis Bandars, bijušais vēstnieks Vašingtonā un izlūkdienesta priekšnieks. 2007. gadā Rijādu pirmo reizi apmeklēja Krievijas prezidents, un šķita, ka abu valstu attiecības pacelsies jaunā līmenī. Tomēr Saūda Arābijas valdībā turpinājās proamerikāniskās un antiamerikāniskās stratēģijas cīņa. Antiamerikāniskā neaicināja saraut attiecības ar ASV – tās piekritēji ieteica stiprināt attiecības ar Ķīnu un Krieviju pretsvarā Amerikai. 2011. gadā sākās "arābu pavasaris". Tas pastiprināja risku karalistei: viena pēc otras uzliesmoja arābu pasaules valstis. Nedraugu un konkurentu, tādu kā Kadāfi, nobīdīšana pie malas nekompensēja Ēģiptes zudumu, kurā pie varas nāca "Brāļi musulmaņi" (Krievijā aizliegta teroristiska organizācija), haosu kaimiņu Jemenā un karu Sīrijā. Cerība, ka amerikāņi varbūt kontrolēs situāciju vai vismaz palīdzēs, ātri pagaisa. 2013. gadā arābi saprata, ka amerikāņi viņiem melo. Atklāsme nāca, kad Obama atteicās sākt raķešu uzbrukumu Sīrijai, lai arī Asads it kā esot pārkāpis visas robežas. Pie tam Obamu no šī lēmuma atrunāja, pareizāk sakot, no paša radītā strupceļa palīdzēja izkļūt Vladimirs Putins. Bet arābi tā apvainojās uz Vašingtonu, ka 2013. gada septembrī ar troksni aizcirta durvis un atteicās no vietas ANO Drošības padomē, kas viņiem pienācās uz diviem gadiem.

Viņi vēl atbalstīja pret Asadu vērsto opozīciju Sīrijā, taču ieraudzīja vien to, kā Sīrijas un Irākas teritorijā izpletās ISIS (Krievijā aizliegta teroristiska organizācija). Pašpasludinātais "halifāts" neslēpa nodomu ar laiku atbrīvot Meku un Medīnu. Uz ko varēja cerēt arābi? Uz amerikāņiem? Bet "halifāts" jau radās viņu neprātīgo soļu rezultātā Irākā. Ja nu ASV nolems izmantot haosu un pie viena formatēt arī Saūda Arābiju?

Te Rijādā viņsaulē aizgāja karalis Abdalla – 2015. gadā tronī sēdās viņa jaunākais brālis Salmans. Taču faktiski par augstāko personu kļuva 29 gadus vecais princis Muhameds bin Salmans – viņš saņēma aizsardzības ministra portfeli un mantinieka vietnieka posteni. Jau vasarā Salmans devās uz Krieviju un tikās ar Putinu. Turpmāk viņš pastāvīgi apciemoja Krieviju, dažkārt pat divas reizes gadā, tomēr pati svarīgākā bija pirmā tikšanās. Ziņas par to burtiski nesen parādījās The Guardian publikācijā, kas stāstīja par kāda kanādieša prasību Vašingtonas federālajā tiesā. Kāpēc tur? Tāpēc, ka viens no tālaika arābu izlūkdienesta vadītājiem iesniedza prasību pret princi Muhamedu. Sāds al Džabri jau sen bija aizbēdzis uz Kanādu, bet tagad apsūdzēja princi par to, ka viņš gribējis Džabri nogalināt pat Kanādā (pāris nedēļas pēc žurnālista Džamala Hašogi, kurš tika nogalināts Saūda Arābijas konsulātā Stambulā 2018. gada oktobrī). Par ko tad īsti princis vēlējās nonāvēt Džabri?

Par to, ka Džabri nodeva viņam CIP neapmierinātību par prinča plāniem uzaicināt krievus uz Sīriju. Kā tad tā? Galu galā, jau kopš Krievijas operācijas sākuma Sīrijā 2015. gada septembrī klīda runas par to, ka "krievu iejaukšanās" iededzinās sunnītu pasaules sacelšanos ar Saūda Arābiju priekšgalā. "Arābi atbalstīja dumpiniekus, viņi jau gandrīz uzvarēja Asadu, bet te ierodas krievi viņu glābt – viss, tagad būs džihāds pret Krieviju!"

Jau toreiz tas šķita smieklīgi, taču, izrādās, patiesība var būt vēl interesantāka. Princis Muhameds neiebilda pret krievu klātbūtni Sīrijā, pie tam jau labu laiku, pirms viņi tur parādījās, un Saūda Arābija pievērsās Krievijai, ignorējot amerikāņu iebildumus.

"2015. gada vasarā Saūda Arābijas troņprincis mainīja valsts ārpolitiku un "deva zaļo gaismu" Krievijas militārajām operācijām Sīrijas teritorijā. Tas pieminēts uz Kanādu aizbēgušā bijušā izlūka Sāda al Džabri prasībā. Vašingtonas federālajā tiesā iesniegtajā dokumentā Džabri apgalvoja, ka pozitīva attieksme pret Maskavas soļiem Sīrijā satraukusi Džonu Brennanu, toreizējo CIP direktoru.

Saskaņā ar prasību, 2015. gada jūlijā un augustā Brennans sarunās ar Džabri norādījis, ka "Salmans atbalsta Krievijas iebrukumu Sīrijā brīdī, kad Krievija vēl nebija iesaistījusies karā Sīrijas teritorijā".

Bijušais izlūks apgalvo: kad viņš nodevis troņprincim informāciju par CIP vadītāja satraukumu, Salmans "bija pārskaities". Džabri uzskata, ka sarunas ar Brennanu saistītas ar viņa atlaišanu un darba zaudēšanu karalistes izlūkdienestā un vēlāk – ar bēgšanu no valsts uz Kanādu."

Pie tam mainīt valsts kursu Muhamedam ieteica viņa vārdabrālis – faktiski Apvienoto Arābu Emirātu galva šeihs Muhameds ibn Zaids (kurš no 2012. gada regulāri tikās ar Putinu): "Rietumu diplomāti stāsta, ka īsi pēc prinča Muhameda stāšanās aizsardzības ministra postenī līdz ar viņa tēva kāpšanu tronī pēc karaļa Abdallas nāves 2015. gada janvārī viņu būtiski ietekmēja Abū Dabī troņprincis šeihs Muhameds ibn Zaids. (..) Par 2015. gada notikumiem informēts avots pavēstīja, ka princis Muhameds un šeihs Muhameds tikušies februārī bruņojuma izstādē Idex Abū Dabī. "Tas bija lūzuma punkts Muhameda bin Salmana ambīcijās, viedoklī un pārliecībā," paziņoja avots. Šeihs Muhameds apgalvoja, ka "Brāļu musulmaņu" revolūcijas risks Sīrijā bija sliktāks no Persijas līča monarhiju viedokļa nekā Asada izdzīvošana. Šeihs Muhameds pastāstīja princim par "Brāļu musulmaņu" revolūcijas draudiem Sīrijā, kā arī paskaidroja, ka ASV palīdz šai organizācijai…

Šeihs konstatēja, ka jums jāveido jaunas savienības un jāpievēršas Ķīnai un Krievijai. Atzīmēts, ka šeiham Muhamedam ibn Zaidam it kā bijušas labas attiecības ar prezidentu Vladimiru Putinu."

Kad Saūda Arābijas princis 2015. gada 18. jūnijā tikās ar Putinu, to uzzināja ASV, un CIP vadītājs Brennans pauda savu neapmierinātību Džabri. Kad Džabri pastāstīja par to Muhamedam, princis bija sašutis par amerikāņu spiedienu un, iespējams, viņam radās aizdomas, ka Džabri spēlē dubultu spēli. Džabri zaudēja savu vietu izlūkdienestā un vēlāk bēga uz Kanādu.

Protams, aizmukušam specdienesta vadītājam var ticēt tikai uz pusi, tomēr šajā gadījumā stāsts par prinča Muhameda pievēršanos Krievijai izskatās patiess. Tās nianšu ("zaļā gaisma" krieviem Sīrijā) izpaušana nav izdevīga Saūda Arābijas princim, taču, ja amerikāņi izšķīrušies par tādu spiedienu, viņi panāks pretējo.

Šī gada pavasarī anglosakšu mediji jau publicēja "nopludinātu informāciju" par to, kā Putins ar Muhamedu it kā esot sastrīdējušies telefona sarunā par OPEC+ jauno darījumu – it kā princis teju vai sakliedzis uz Krievijas prezidentu. Pie tam šajā situācijā iejaukta arī Vašingtona: Trampa znots it kā esot bijis informēts par Saūda Arābijas prinča nodomiem – stingru sarunu ar Maskavu, taču nav viņu atturējis. Visa šī provokatīvā "noplūde" nāca klajā ar mērķi radīt plaisu Maskavas un Rijādas starpā, taču bija nesekmīga, jo drīz vien Putins un Muhameds panāca jaunu naftas vienošanos. Krievijas un Saūda Arābijas nacionālās intereses mudina tās tuvināties, un neuzticēšanos amerikāņiem vairs labot neizdosies. Novembrī Putins un Muhameds Rijādā pēc sirds patikas pasmiesies par kārtējo mēģinājumu piespiest viņus sastrīdēties. 

41
Tagi:
Vladimirs Putins, OPEC, Krievija, Saūda Arābija, ASV
Pēc temata
"Yankee go home!": kas sācies Sīrijā
Ķīna palīdzēs Krievijai uzvarēt naftas karā
Rokudzelži

"Levita būda uzlidos gaisā": Latvijā apturēja teroristu

20
(atjaunots 09:14 21.09.2020)
Latvijas VDD uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu, kurš dzīvo Norvēģijā. 2020. gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Savulaik, jeb tieši 2018. gadā, "pētnieciskās" žurnālistikas portāls Re:Baltica uzdevās ar jautājumu: kāpēc Latvijas specdienesti ķer tik maz spiegu. Četru gadu laikā Baltijas valstīs par apsūdzību spiegošanā tika arestēti 20 cilvēki: desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un tikai divi Latvijā. Un tas, ka par vienu spiegotāju tika pasludināts dzelzceļnieks, kurš nofotografēja pa sliedēm vestos NATO dzelžus un nosūtīja bildes sociālajā tīklā savam biedram Krievijā. Lai gan šādas bildes ir lielā daudzumā pieejamas publiskā piekļuvē Latvijas Aizsardzības ministrijas lapās.

"Latvijā tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas," uzsvēra Re:Baltica. Protams, sašutumu varēja saprast – īsti patrioti nevar pieļaut domu, ka viņu valsts nerada interesi ārvalstu izlūkošanas dienestiem.

Un pēc tam, protams, lieta nav tikai patriotismā. Vienkārši mūsu pretizlūkošanas dienestam vienmēr var pavaicāt – sakiet, par ko jums īsti maksā algu? Divi spiegu eksemplāri un tie paši sīki!

Bet vai bija spridzeklis?

Starp citu, mūsu Dieva glābtajā valstī arī teroristu raža nav liela. Kādam tā ir priecīga vēsts, bet, visticamāk, ne tiesībsargājošajām iestādēm. Kā vēsta portāls Pietiek.com, Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu.

Dzintars dzīvo Norvēģijā. Šī gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Šī publikācija tika atzīta par bīstamu, un sakarā ar to ierosināja lietu pēc panta "apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu vai spridzināmās ietaises ievietošanu vai novietošanu", paziņoja VDD. Tāpat tur ātri saprata, ka ar "Levita būdu" tika domāta Latvijas valsts vadītāja darba vieta – Rīgas pils.

Ansonu aizturēja Rīgas lidostā, kad viņš ieradās no Norvēģijas paviesoties dzimtenē. Uz izmeklēšanas laiku viņam bija aizliegts pamest tās robežas. Specdienestu dedzība, atkārtosimies, ir izskaidrojama. Tomēr diez vai tiesa var piekrist tam, ka aiz vārdu salikuma "uzlidos gaisā" obligāti slēpjas uzspridzināšanas draudi. Varbūt tā ir kaut kāda no augšas diktēta iedvesma, kristieša impulss? Varbūt prezidentu Levitu pacels debesīs eņģeļi par Satversmes preambulas uzrakstīšanu? Kopā ar miesassargiem, līdzīgi Ēģiptes faraonam?

Turklāt, ka arī pats Ansons, kurš dēvē sevi par "kristīgo anarhistu", savā Facebook skaidro, ka "uzlidot gaisā" – tā ir tikai metafora. Un patiešām, viņam inkriminētajā ierakstā nav ne vārda par sprāgstvielām.

"Uzlidot gaisā" var tikai un vienīgi paša Ansona domās, miesassargi – tā nav prezidenta apsardze, savukārt par būdu, protams jau, nevar būt atzīta prezidenta pils. Un pats svarīgākais - "rīt", kā raksta aizdomās turētais, vispār var nepienākt nekad, jo nav nekādas konstantas – atskaites punkta, kad būs šis liktenīgais rīt.

Nāvi nodevējiem!

Tā kā VDD izmeklētājiem var tikai izteikt līdzjūtību. Iespējams, nāksies pārlasīt Žanu Polu Sartru un Albēru Kamī (lai gan Kamī labāk ir dzert). Tiesa, viņiem arī nav jāpierod pie asprātīgo, viltīgo un daudz lasījušo teroristu atmaskošanas.

Varbūt dienesta dziļumos ir pat īpaša nodaļa, kura nodarbojas ar trako lietām. Simboliski, ka savulaik tas pats izmeklētājs, kurš tagad strādā ar Ansonu, lika arestēt vēl vienu dīvainu un nelīdzsvarotu cilvēku – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un disidentu (grupas "Helsinki 86" dibinātāju) Linardu Grantiņu.

Viņš ir slavens ar to, ka viņa 2007. gadā izveidotā "Tautas tribunāla" vārdā cītīgi izsūtīja draudus un spriedumus Latvijas ierēdņiem un politiķiem. "Gods" saņemt nāves spriedumu tika toreizējai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, premjeram Aigaram Kalvītim un ārlietu ministram Artim Pabrikam.

Augstākais soda mērs tika piespriests arī toreizējam Rīgas mēram Jānim Birkam ar sprieduma izpildi "pēc tiesiskuma atjaunošanas LR".

2010. gada 31. oktobrī Tautas tribunāls piesprieda nāvessodu kultūras ministrei Sarmītei Elertei un ekonomikas ministram Aigaram Štokenbergam "par Dzimtenes nodevību, par sadarbību ar krievu šovinistiem un žīdu cionistiem, par latviešu tautas īpašumu izzagšanu milzu apmēros" ar mantas atsavināšanu par labu latviešu tautai.

Tika arī tādām odiozām personām, kā Latvijas Nacionālās frontes vadītājs Aivars Garda un pat žurnālistei Elitai Veidemanei. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs vienkārši tika nosaukts par "čekas tarakānu".

Jaunā prezidenta funkcija

Aizturēšanas laikā gados vecajam Grantiņam salauza roku. Starp citu, toreizējā Drošības policijā pat nezināja, ka viņš atbrauks uz Latviju. "Terorists" atklāja sevi, pierakstoties uz pieņemšanu pie prezidenta.

Viņi ko tur, VDD, ķer teroristus un pārējos trakos "ar dzīvu ēsmu", izmantojot prezidentus? Bet jūs sakāt, ka Latvijas prezidentam maz funkciju.

Tomēr, jūs tur esiet uzmanīgāki, mums jau tā nav no kā izvēlēties prezidentus, nākas meklēt te zoodārzā, te Kanādā, te Vācijā. Te kaut kādā būdā.

20
Tagi:
terorists, Egils Levits, Drošības dienests
Pēc temata
Latvijas pilsonim piespriests cietumsods par spiegošanu Luganskā
Rusofobijas un spiegu mānijas upuris. Apsūdzība prasa "spiegam" 15 gadus cietumā
Latvijas VDD tur aizdomās Ķīnu par spiegošanu
Vakcīnas ražošana, foto no arhīva

Iznīcināt krievu vakcīnu: lielās politikas mazā šeftīte

55
(atjaunots 21:14 18.09.2020)
Krievijas līdera pozīcijas pret koronavīrusu paredzētās vakcīnas izstrādē Rietumiem bija īsts izaicinājums gan politisko, gan finansiālo apsvērumu ziņā.

No vienas puses, atpalikušajai, šausmīgi nedemokrātiskajai Krievijai vienkārši nav nekādu tiesību uz tādiem izrāvieniem sarežģītās un tehnoloģiski attīstītās jomās. No otras puses, uz spēles likta tik astronomiska peļņa, ka grēmas rada pat doma par to, ka tas varētu paiet gar degunu rietumu farmaceitiskajiem koncerniem. Ko vērta jau ir ziņa par vienošanos ar Indiju par simt miljonu vakcīnas devu piegādi. Nav nekāds brīnums, ka Krievija saskārusies ar virkni mēģinājumu diskreditēt Krievijas zinātnieku darba rezultātus: liela politika, liela nauda, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Tomēr haizivīm līdzās vienmēr ir piesūcekņi, kam šis un tas pastāvīgi atkrīt no saimnieka galda.

Līdzīgs stāsts izvērsies ap "Sputnik V" izmēģinājumu rezultātu publikāciju vienā no vecākajiem un ietekmīgākajiem medicīnas žurnāliem pasaulē - The Lancet.

Raksts acumirklī saņēma kritiku. Skandalozu jaunumu, ko tiražēja pasaules mediji, sagādāja atklātā vēstule, kurā Templas universitātes bioloģijas profesors Enriko Buči pauda bažas par kļūdām, ko "iespējams, pieļāvuši Krievijas zinātnieki". Viņu atbalstīja divarpus desmiti citu zinātnieku. The Lancet ierosināja Krievijas speciālistiem atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Atbildes nāca klajā. Gamaleja centrs izsniedza izdevumam vakcīnas "Sputnik V" izmēģinājumu klīnisko protokolu pilnā apjomā. Krievijas Tiešo investīciju fonda vadītājs Kirils Dmitrijevs publicēja rakstu, kurā izvērsti komentēja kritiķu galvenās pretenzijas un pie viena ieteica viņiem pameklēt baļķi pašiem savā acī un izgaisināt Krievijas šaubas par Rietumos veiktajiem pētījumiem.

Taču šajā gadījumā problēmu nebūt nerada tīri zinātniskas matērijas, kam pievērsās pētnieki Krievijā.

Lieta tāda, ka skandalozās vēstules autors ir visnotaļ vērā ņemama personība. BBC materiālā Enriko M. Buči nosaukts par "pazīstamu viltuszinātnes apkarotāju". Tomēr pareizāk gan būtu viņu dēvēt par "zinātnes biznesmeni".

2016. gadā Buči nodibināja kompāniju "Resis Srl.", kas verificē zinātniskos darbus, pārbauda to patiesīgumu un godprātību.

Mūsdienu zinātnē tā ir modīga tēma. Pēdējos gados pārlieku bieži pētnieki tiek pieķerti par pieļautajiem misēkļiem, pat rupjām kļūdām jau klajā nākušos rakstos. Ne vienmēr runa ir par ļaunprātību vai krāpšanos, bieži pieļautas nejaušas kļūdas, kas tomēr sāpīgi skar zinātnieku vai pat veselu zinātnisko institūtu reputāciju.

Lai izvairītos no tādām problēmām, autori un pētnieciskās iestādes tagad nereti vēršas pie attiecīgās specializācijas firmām un pasūta savu tekstu neatkarīgu auditu pirms to publikācijas. Piemēram, Buči kompāniju noalgoja Friča Lipmana institūts (Vācija), ap kuru pirms zināma laika izcēlās milzīgs skandāls sakarā ar rupjām kļūdām publikācijās. Par to pirms gada sīki stāstīja žurnāls Nature.

Tomēr ir viena nianse: tāds bizness uzliek noteiktus ētiskus ierobežojumus, un profesors Buči to, starp citu, ļoti labi saprot. 2019. gada decembrī tajā pašā Nature parādījās zinātniskā darba tīrībai un godaprātam veltīts materiāls, kura sagatavošanā piedalījās arī profesors Buči. Tajā bija godīgi norādīts, ka Enriko N. Buči ir saskāries ar interešu konfliktu.

Īsi sakot, ja komerciālas kompānijas īpašnieks publiski stāsta par jomu, kurā specializējas kompānija, tā patiesībā ir viņa firmas reklāma.

Nu, bet gadījumā, ja runa ir par Krievijas vakcīnas "atmaskošanu", tādiem sīkumiem vairs nav nekādas nozīmes.

Rietumi izmantoja Buči atklāto vēstuli (tā neapšaubāmi bija pašreklāma), lai vēlreiz vērstos pret vakcīnas izstrādātājiem no Krievijas cerībā sagraut vai vismaz pabojāt viņu līdera pozīcijas. Toties pats profesors dabūja tāda vēriena un līmeņa reklāmu, par kādu ne sapņot nevarētu citos apstākļos. Lūk, ko nozīmē "apseglot tīģeri". Pēc šī principa strādā simtiem un tūkstošiem mediju personāžu.

Neapšaubāmi, tas profesoram atbalsosies – nesīs jaunus un pievilcīgus komerciālos kontraktus. Ažiotāžas ķeršana lielās politikas duļķainajā ūdenī reizēm ir ļoti izdevīga.

Tikai tam nav ne mazākā sakara ar zinātni, medicīnu un simtiem tūkstošu dzīvību glābšanu visā pasaulē.

55
Tagi:
Rietumi, Krievija, vakcīna
Pēc temata
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
Baltkrievijā pastāstīja par Krievijas vakcīnas pret koronavīrusu izmēģinājumiem
Pirmās Krievijas vakcīnas pret Covid-19 partijas nosūtītas uz visiem KF reģioniem
Koronavīrusa vakcīna "Sputnik V" laista klajā apgrozībā
Sergejs Šoigu vakcinējies ar Krievijā izstrādāto vakcīnu "Sputnik V"
Biroja darbinieks

Vai Latvijā ir jāsaīsina darba nedēļa: ko domā iedzīvotāji

0
(atjaunots 11:19 21.09.2020)
Daudzās Eiropas valstīs notiek diskusijas saistībā ar darba nedēļas saīsināšanu no piecām uz četrām dienām; cik aktuāls šis jautājums ir Latvijā.

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Dažās Eiropas valstīs ir nopietni aizdomājušies par darba nedēļas saīsināšanu līdz četrām dienām: tas ļautu saglabāt darbavietas un samazināt bezdarba līmeni, taču neizbēgami samazinātu arī ienākumu līmeni.

Kā rāda Kantar TNS aptauja iedzīvotāju vidū vecumā no 18 līdz 60 gadiem, Latvijā šī ideja nav populāra. Rezultātus publicē Skaties.lv.

Vien nedaudz vairāk par trešo daļu respondentu (36%) piekristu darba nedēļas saīsināšanai līdz četrām dienām. Vairākums (55%) izteicās pret.

Konkrēta viedokļa šajā jautājumā nav 9% aptaujāto.

Iepriekš Latvijas Valsts kanceleja sakarā ar koronavīrusa izplatības draudiem piedāvāja izmainīt valsts un citu iestāžu darba grafiku, pārejot uz 10 stundu darba dienu četras reizes nedēļā.

0
Tagi:
Latvija
Pēc temata
Ekonomists: Baltijai jāizvēlas starp izmiršanu un attiecību normalizāciju ar KF
Ekonomists: pēc pandēmijas Latvijas ekonomikai draud jauns risks
Covid-19 piemaksas: Labklājības ministrijas ierēdņi sevi nav apbižojuši
Četras dienas pa 10 stundām: Latvijas valsts iestādes var pāriet pie jauna darba grafika