Reihstāgs, Vācija, foto no arhīva

Vācieši samaksās desmitiem miljardu reparācijās. Kas tās dabūs?

104
(atjaunots 14:23 24.08.2020)
Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem. Tomēr šoreiz runa būs par citu.

Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem pret visdažādākajām valstīm, tautām un minoritātēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ciešāk ieskatoties, gan noskaidrojas, ka Krievijas "briesmīgie vēsturiskie noziegumi" ir atklāti meli vai ir acīmredzams, ka Krievija (kaut kādā savā vēsturiskajā posmā) ienesusi konkrētajā teritorijā mūsdienīgu civilizāciju, karsto ūdeni, elektrību, eiropeisko kultūru, antibiotikas un sociālo taisnīgumu.

Taču tagad runa nebūs par Krieviju – par citām valstīm, kam ļoti patīk spriedelēt par sociālo un rasu taisnīgumu, bet nepatīk apmaksāt pašām savus vēsturiskos rēķinus, kas nupat celti dienas gaismā.

Mediji visā pasaulē, piemēram, lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg stāsta, ka Burundi kopā ar Kongo Demokrātisko republiku pieprasa reparācijas un kompensācijas no Beļģijas un Vācijas par koloniālo pagātni un pret abām Āfrikas valstīm pastrādātajiem noziegumiem. Piemēram, Burundi patlaban oficiāli pieprasa no Vācijas un Beļģijas 43 miljardus dolāru reparācijās.

Austrumāfrikas valsts pretenzijas gan nav tīri monetāras, tām ir arī politiskā un pat kulturoloģiskā dimensija. Piemēram, uzsvēra Bloomberg, "Burundi vēlas, lai Beļģija un Vācija atgrieztu arhīvu materiālus un priekšmetus, kas nozagti laikā no 1899. līdz 1962. gadam. 2018. gadā Burundi izveidoja komisiju koloniālisma ietekmes izpētei, kurā strādā vēsturnieki un antropologi. Lozannas universitātes doktorants, vēsturnieks Aloīzs Batungvanaijo stāsta, ka daudzas Burundi mūsdienu politiskās problēmas cēlušās no Beļģijas karaļa Alberta I dekrēta par iedzīvotāju klasifikāciju pēc trim etniskajām grupām."

Atliek tikai just līdzi burundiešiem: Eiropas koloniālo impēriju prakse ir pilnveidojusi metodes darbam ar kolonizējamajām teritorijām, kas ļauj "sakropļot" vietējo sabiedrību tā, lai vairs nekad nebūtu iespējams uzbūvēt vairāk vai mazāk stabilu nacionālo identitāti vai ekonomiku. Etniskie (dažkārt uz "izdomātu" etnosu bāzes veidoti) konflikti, mākslīgi novilktas valstu robežas un mērķtiecīgs darbs, lai "noturētu grožos" vietējo eliti, līdz ar ārēji skaistu un pēc būtības toksisku filantropiju – tas viss garantē bijušo koloniju mūžīgu atkarību no bijušajām metropolēm, kas saglabā gandriz visus impēriskās pagātnes "bonusus", taču jau bez negatīva imidža.

Pilnīgi iespējams, ka Kongo Demokrātiskās Republikas un Burundi mēģinājumi piestādīt rēķinus Vācijai un Beļģijai par koloniālo pagātni ir saistīti ar kustības Black lives matter popularitāti starptautiskajā informācijas laukā un rietumu mediju demonstrēto bezierunu atbalstu masu nekārtībām un vēsturisko pieminekļu graušanai Eiropā un ASV. Apstākļos, kad, aizbildinoties ar cīņu par sociālo taisnīgumu un rasu līdztiesību, tiek iznīcināti vai no postamentiem nomesti pieminekļi karaļiem, filantropiem un pētniekiem, vietējo varasiestāžu klusēšanas fonā, patiešām, naivajiem afrikāņu politiķiem var rasties iespaids, ka nupat ir īstais laiks pieprasīt, lai Eiropas lielvalstis vismaz kompensētu radīto kaitējumu. Kongo, valsts, kas kļuvusi par episka mēroga koloniālo zvērību sinonīmu, pieprasīja kompensāciju no Beļģijas pēc tam, kad tās karalis Filips šī gada jūnijā paziņoja: viņš gauži nožēlojot par "pagātnes koloniālajām brūcēm", un Antverpenē tika demontēts piemineklis karalim-kolonizatoram Leopoldam.

Tik aktīvas "koloniālisma un rasisma" grēku nožēlošanas fonā, ņemot vērā arī masveida nekārtības, kuru dalībnieki atbalsta amerikāņu kustību par mazākumtautību tiesībām, Berlīnei un Briselei jau sen vajadzēja pašām piedāvāt tādas kompensācijas vai vismaz steigšus sākt maksāt pēc bijušo koloniju oficiālajām prasībām.

Tomēr politiskā realitāte gandrīz nekad nesakrīt ar politiskajiem lozungiem, tāpēc Burundi un Kongo izredzes uz miljardiem (vai vismaz vērā ņemamu daļu vēsturisko artefaktu, kas izvesti no šīm valstīm) gandrīz līdzinās nullei. Domājams, Eiropas Komisija vai kāda līdzīga struktūra ES ar lielu prieku nosponsorēs minoritāšu parādi Burundi un Kongo galvaspilsētās un tolerances mācības vietējās skolās, un pieliks punktu. Līdztekus elementāram skopumam, Vācijas, Beļģijas un citu Eiropas impēriju politiķiem ir ļoti svarīgs iemesls nemaksāt nekādas kompensācijas par koloniālā perioda noziegumiem. Lieta tāda, ka visa histērija ap cīņu par minoritāšu (visdažādāko) tiesībām, pēc būtības – privilēģijām, ir vajadzīga nevis tāpēc, lai patiešām mainītu sabiedrību uz labo pusi, vai tāpēc, lai maksātu Āfrikas valstīm. Tā iecerēta, lai konkrētiem politiķiem ASV un Eiropā parādītos konkrēti finansiālie un sabiedriskie resursi, kuru vērtība salīdzināma ar naftu, gāzi vai urānu. Šis resurss ir vainas sajūta.

Shēma ir vienkārša: konkrētas orientācijas politiķi (parasti – kreisie un/vai liberālie) sludina jaunu reliģiju, kurā grēks ir vācietim, beļģim, amerikānim vai britam piederēt pie kāda vairākuma. Paši šī vairākuma pārstāvji tiek pasludināti par rasistiem, seksistiem, šovinistiem, planētas klimata apdraudētājiem, un nav nekādu soļu, kas varētu tādu situāciju labot. Vainas sajūtas nomāktajam eiropietim vai amerikānim (vainas sajūta tiek kultivēta jau no skolas sola un katrā Holivudas filmā) dod iespēju nožēlot grēkus un maksāt – maksāt nodokļus un balsot par pareizajiem politiķiem, lai uz laiku apslāpētu vainu, taču neatbrīvotos no tās. Tātad, kad uz vācu un beļģu nodokļu maksātāju naudu pretendē tie, kuru priekštečiem beļģu kolonizatori nocirta roku pirkstus plantācijās, viņi atklāti konkurē ar vietējiem politiķiem, aktīvistiem, nekomerciālo organizāciju darbiniekiem un žurnālistiem, kuru acīs "dekolonizācija" un "cīņa ar rasismu" ir ļoti ienesīgs bizness un instruments psiholoģiskai vardarbībai pār līdzpilsoņiem.

ES dalībvalstu karogi
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Šajā biznesā konkurentus necieš, un situācija, kurā vācu vai beļģu nodokļu maksātājs varēs atviegloti teikt, ka "esam samaksājuši afrikāņiem 43 miljardus dolāru un pavisam noteikti neesam rasisti, tāpēc varam balsot par savām interesēm, mīlēt savu valsti un neuzņemt migrantus", vispār nav pieļaujama no Eiropas politiskās stabilitātes viedokļa.

Var jau būt, ka Burundi mēģinājumi saņemt naudu nav gluži bezjēdzīgi. Vienkārši tādi centieni nevar būt monetāri. Koloniālo noziedznieku mantinieku kaunīgā klusēšana vai nepārliecinošā taisnošanās vēlreiz parādīs, ka Āfrikas valstīm vajadzētu rēķināties tikai pašām ar sevi un starptautiskos partnerus, kuri necieš no impēriskā sindroma terminālām formām, meklēt ne Eiropā, bet gan Pekinā vai Maskavā.

104
Tagi:
kompensācija, Vācija
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

18
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

18
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS
ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo

ASV draud sakāve. Kāpēc Vašingtona atjaunojusi sankcijas pret Teherānu

22
(atjaunots 11:56 23.09.2020)
Savienotās Valstis pilnā apjomā atjaunojušas sankcijas pret Irānu. Valsts departaments apgalvo, ka Teherāna nepildot "kodoldarījuma" nosacījumus.

ANO un Eiropas Savienība uzskata, ka amerikāņu argumenti nav pārliecinoši, un atteicās pievienoties Vašingtonai. Ko cenšas panākt Baltais nams un kāda ir starptautiskā nostāja? Par to portālā RIA Novosti pastāstīja Galija Ibragimova.

Vienpusējs spiediens

"ANO Drošības padome nepagarināja ieroču piegāžu embargo Irānai. Tomēr ASV nolēma rīkoties un atjaunoja sancijas. Tagad tās ir ne tikai pret Teherānu, bet arī pret visiem embargo pārkāpējiem," paziņoja Maiks Pompeo un aicināja ES atbalstīt Vašingtonu.

Tomēr reakcija bija pretēja. Vācijas, Lielbritānijas un Francijas ārlietu ministri nosodīja Baltā nama soli.

"2018. gada 8. maijā ASV izstājās no Visaptverošā rīcības plāna Irānas kodolprogrammas ierobežošanai un vairs nav "darījuma" loceklis. Šī iemesla dēļ jebkādiem Vašingtonas lēmumiem nav juridiska spēka," atzīmēja "eirotrijotnes" ministri.

Parīze, Berlīne un Londona turpinās vājināt sankcijas. Ministri atgādināja, ka ierobežojumu atcelšānu paredz ANO Drošības padomes rezolūcija 2231.

Šis dokuments ofiiciāli apstiprināja 2015. gadā saskaņoto "kodoldarījumu".

"Mēs pastāvīgi atbalstījām tā saglabāšanu un turpināsim tā rīkoties," akcentēja eiropieši.

Eiropas solījumi

Donalds Tramps izstājās no "darījuma" pirms diviem gadiem, aizbildinoties ar to, ka Teherāna slepus attīsta kodolprogrammu. Nekādus pierādījumus viņš neminēja, tomēr pieprasīja sankciju atjaunošanu. Krievija, Ķīna un Eiropa to nosodīja un uzsvēra, ka dokuments saglabās spēku arī bez ASV. Vācija, Francija un Lielbritānija par apstiprināja īpašu likumu, kas ļāva kompānijām sadarboties ar Irānu. Lai nebūtu jābīstas no ASV spiediena, tika izstrādāts īpašs finansiālais mehānisms INSTEX.

Efekts gan bija ierobežots. Kompānijas tik un tā pameta Irānas tirgu, republikas ekonomikā iestājās lejupslīde. Sadarbību ar Teherānu pārtrauca pat ķīnieši, lai arī Pekina nosodīja ASV sankcijas.

Irānas valdība nolēma nogaidīt cerībā, ka eiropiešiem izdosies pārliecināt Vašingtonu atteikties no biznesa vajāšanas. Taču ārvalstu kompānijas pameta valsti, un cerības, ka Vašingtona atmaigs, tēpēc Teherāna pakāpeniski atteicās no kodolprogrammas ierobežojumiem.

Formāli Visaptverošais rīcības plāns darbojas, taču "darījuma" dalībnieku savstarpējie pārmetumi mazina uzticību tam. Teherānas atteikšanos ievērot dokumenta noteikumus Vašingtona izmanto kā galveno argumentu jaunajā uzbrukumā "ajatollu režīmam" – tā ASV mediji dēvē Irānas politisko sistēmu. 

"Nepieļaut embargo atcelšanu"

Amerikāņi ir nobažījušies par to, ka 18. oktobrī tiks atcelts ieroču embargo, kas vērsts pret Teherānu. Šīs bažas vairo Irānas kaimiņi.

Piemēram, Izraēla, Saūda Arābija, Bahreina, Kuveita norāda, ka pēc aizliegumu atcelšanas republika iegādāsies Krievijā un Ķīnā PGA līdzekļus un mūsdienīgus iznīcinātājus. Tas nostiprinās Irānu un sarežģīs situāciju reģionā. Lai to nepieļautu, Teherānas pretinieki rīkojas ar ASV starpniecību.

Augustā amerikāņi iesniedza ANO Drošības padomē rezolūciju par ieroču embargo pagarināšanu, skaidrojot, ka Teherāna apbruņo "Hesbollah" Libānā un Sīrijā, kā arī šiītu kaujiniekus Irākā, kas ne vienu vien reizi provocējuši sadursmes ar vietējiem karavīriem.

Francija, Vācija un Lielbritānija piekrīt amerikāņu bažām, taču ierosinājumu neatbalstīja. Krievija un Ķīna lika saprast, ka bloķēs visus ASV soļus šajā virzienā. Savukārt Irāna paziņoja: tāda rezolūcija pārvilks krustu "kodoldarījumam".

ANO Drošības padome noraidīja ASV projektu. Jau nedēļu vēlāk Valsts departaments nāca klajā ar dokumentiem, kuri it kā pierādot plāna paredzēto Teherānas saistību pārkāpumus. Tajos runa ir par to, ka bagātinātā urāna krājumi Irānā pārsnieguši noteikto normu – 300 kilogramus. Maiks Pompeo neslēpa, ka Vašingtona vēlas atjaunot sankcijas pilnā apjomā. ANO DP atgādināja: ASV nevar spriest par "darījuma" ievērošanu, jo izstājušās no tā. ASV atbildēja, ka vēl joprojām ir viena no valstīm, kas apstiprināja rezolūciju 2231, tātad tās saglabā tiesības uz sankcijām. Vienlaikus ASV norādīja: ja 30 dienu laikā pēc sūdzības iesniegšanas Irāna nespers soļus, sankcijas atjaunosies. Termiņš beidzies 20. septembrī.

Nogaidīšana

"ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs atsaucās uz vienprātības trūkumu DP un iebilda pret sankciju atjaunošānu. ASV lēmumu ignorēja IAEA, asi kritizēja Eiropā. Vašingtona ir nonākusi visnotaļ pazemojošā stāvoklī," uzskata Maskavas valsts starptautisko attiecību institūta Starptautisko pētījumu institūta Eiroatlantiskās drošības centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Baklickis.

Tomēr eksperts pieļāva, ka ASV sankcijas nobiedēs ārvalstu bizness. Ja ieroču embargo tiks atcelts, daudzi tomēr nevēlēsies tirgot ar Irānu. Draudi nonākt zem ASV spiediena šķitīs svarīgāki. Taču arī tādos apstākļos Vašingtonas rīcība šķiet pārlieka.

"Eiropas likumdošana paredz ieroču embargo līdz 2023. gadam. Tāpēc pat gadījumā, ja starptautiskie aizliegumi tiks atcelti, ES nevarēs sadarboties ar Teherānu šajā jomā. Krievijā un Ķīnā situācija ir vēl interesantāka. Kompānijas no šīm valstīm, kas potenciāli varētu pārdot bruņojumu Irānai, jau ir sankciju sarakstos. Nekas nekavē tās noslēgt skaļu darījumu ar Teherānu pēc embargo atcelšanas. Tas nenozīmē, ka bruņojums nekavējoties nonāks Irānā, tomēr ASV morālā sakāve ir acīmredzama," sprieda eksperts.

Speciālists starptautisko attiecību jomā Rafaels Satarovs (ASV) pievērsa uzmanību tam, ka Teherānas reakcija uz ASV vienpusējām sankcijām bija ieturēta. Viņš konstatēja, ka Irānas valdība nevēlas saasināt situāciju pirms prezidenta vēlēšanām Amerikā.

"Islāma Republika saprot, ka jebkāds ass izteikums par ASV tikai kaitēs. Tramps nekavējoties pavērsīs savā labā kārtējo krīzi ar Irānu un pastiprinās spiedienu. Pie tam tagad Eiropa, Krievija, Ķīna, ANO ir Irānas pusē. Verbālai konfrontācijai nav nozīmes. Bet vienpusējām sankcijām nav starptautiski atzīta likuma spēka," uzskata Satarovs.

Arī citi eksperti bija vienisprātis: ja ASV prezidenta posteni ieņems Džo Baidens, amerikāņi varētu atgriezties pie Visaptverošā rīcības plāna. Tomēr Trampa prezidentūras gados situācija ap Irānu ir mainījusies. Tāpēc atgriešanās pie "darījuma" nebūs vienkārša.

22
Tagi:
drošība, ANO, Krievija, Ķīna, Eiropas Savienība, Irāna, ASV
Pēc temata
Līdz ar karu Irākā sākās Amerikas sakāve. Kā tas notika?
Krievijas prezidents ierosinājis ANO Drošības padomes locekļu videotikšanos
Trampa padomnieks atzinis ASV sakāvi ANO Drošības padomē
Sankcijas pret Irānu: ASV viedoklis un nepareizais
Artis Pabriks

"Amerikāņi mums neprasa pat pusi no tā": Artis Pabriks "uzbraucis" bankām

0
(atjaunots 18:33 23.09.2020)
Latvijas aizsardzības ministrs pēkšņi norūpējies par valsts finanšu sektora problēmu un pieprasīja pārtraukt spiedienu, ko jūt banku iebiedētie klienti.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Sarežģītais stāvoklis Latvijas finanšu sektorā, kas radies banku sistēmas "kapitālremonta" rezultātā, šķiet, satraucis ne tikai nozares speciālistus, bet arī varas pārstāvjus.

Piemēram, aizsardzības ministrs Artis Pabriks asi kritizēja banku nesamērīgās prasības.

"Ir pēdējais laiks visiem atzīt, ka prasības banku klientiem ir pārmērīgas un nesaprātīgas. Ieviestas, aizsedzoties ar drošības jautājumiem," Pabriks ar sašutumu klāstīja savā lapā Twitter.

​Tomēr sociālo tīklu lietotāji Pabrika aizbildniecisko žestu novērtēja atšķirīgi – daži atbalstīja politiķa sašutumu cits ironiski atzīmēja, ka bez nopietniem valdības lēmumiem tie ir tikai tukši vārdi.

"Starp citu, šo prasību tiešās sekas ir lielas sabiedrības daļas iedzīšana ātro kredītu lamatās un ātro kredītu nozares uzplaukums kā tāds. Jo, kad pēkšņi banka nekreditē vairs pat gludekļa iegādi – ko gan cilvēkam iesākt?" bija sašutis pazīstamais reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks.

​Viens no komentētājiem atgādināja, ka kredītu trūkuma dēļ reģionos nav iespējams izdzīvot.

"Tieši tā! Bankas reģionos nefinansē ne mājokļa rekonstrukcijas, ne jaunas būvniecības, tikai iegādi, vēl pie tam banka, kuru mēs visi Latvija kopīgi pēdējo izglābām! Kā reģionos dzīvot? Viens ceļš – uz Rīgu... ļoti skumji..." konstatēja Edgars Kaļva.

​"Neticu, ka jūs pats pēkšņi tā izdomājāt, izklausās pēc partijas sponsoru lūguma," politiķi par spēlēm aizdomās tur Misters Futbols.

​"Un kas ir vainīgs? MK un Saeima! Skatoties budžetu, sapratāt, ka nauda garām iet, jo LV iedzīvotāji kontus atvēra LT un EE? Regulējumu vajadzēja, bet kā parasti Latvijā notiek - pārspīlēja ar īstenošanu," ironizēja rilekta.

​"Un banku lobijs , kas ierobežo skaidru naudu, tikpat nesamērīgs un nelikumīgs," autoru atbalstīja lasītājs ar lietotājvārdu "Patiesība ir tur ārā".

​Komentētāji droši kritizēja politiķi par bezdarbību.

"Teica Artis, pamostoties rapšu laukā, kas bija viņa partijas biedru a/parts..." atgādināja Juris Lipsnis.

​"Kapteinis Acīmredzamais no miesas un asinīm," sarkastiski konstatēja cits komentētājs.

​"Es to atzinu pirms gada. Visi atzīs, un? Dzīvos ar atziņu? It kā jau tāpēc ir Saeima un valdība, lai ar atziņām kaut ko arī iesāktu," neapmierināts atzīmēja Kaspars.

​"Vai kāds vēl atceras "pelēko sarakstu" un Krišjāņa Kariņa satraukumu par LV iekļaušanu tajā?" ar izsmieklu apjautājās Arvis Villa.

​"Amerikāņi mums neprasa pat pusi no tā ko paši sadaram, mazohistiski šaujot sev visās iespējamās vietās," uz pārmetumu attrauca aizsardzības ministrs.

​Atgādināsim, ka Latvijā pilnā sparā rit finanšu sektora "kapitālremonts" ar mērķi novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Tas sākās 2018. gadā, kad komisijas Moneyval eksperti publicēja ziņojumu par pārkāpumiem Latvijas finanšu sektorā un norādīja: ja valsts nelabosies, tā nokļūs "pelēkajā sarakstā", kas ļoti negatīvi ietekmēs tās ekonomiku.

Represiju giljotīna sāka darbu pilnā sparā, taču kontrolējošās struktūras pieprasa aizvien jaunus upurus. Ārvalstnieki jau ir aizgājuši, tāpēc bez darba palikušie finanšu uzraugi sāka bloķēt vietējo uzņēmēju un vienkāršu iedzīvotāju kontus.

0
Tagi:
Artis Pabriks, bankas, Latvija
Pēc temata
Simtiem dosjē lappušu: kā pārbauda ABLV noguldītājus un vai viņiem atgriezīs naudu
Atlaižu nebūs: bankas nav gatavas atbalstīt uzņēmējus no Baltkrievijas
"Apvaino godprātīgu Latvijas pilsoni": ārste šokēta par bankas lēmumu bloķēt karti
"Bīstamā Kuba": SEB banka pieprasīja paskaidrojumus latvietei par 20 eiro maksājumu