Reihstāgs, Vācija, foto no arhīva

Vācieši samaksās desmitiem miljardu reparācijās. Kas tās dabūs?

104
(atjaunots 14:23 24.08.2020)
Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem. Tomēr šoreiz runa būs par citu.

Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem pret visdažādākajām valstīm, tautām un minoritātēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ciešāk ieskatoties, gan noskaidrojas, ka Krievijas "briesmīgie vēsturiskie noziegumi" ir atklāti meli vai ir acīmredzams, ka Krievija (kaut kādā savā vēsturiskajā posmā) ienesusi konkrētajā teritorijā mūsdienīgu civilizāciju, karsto ūdeni, elektrību, eiropeisko kultūru, antibiotikas un sociālo taisnīgumu.

Taču tagad runa nebūs par Krieviju – par citām valstīm, kam ļoti patīk spriedelēt par sociālo un rasu taisnīgumu, bet nepatīk apmaksāt pašām savus vēsturiskos rēķinus, kas nupat celti dienas gaismā.

Mediji visā pasaulē, piemēram, lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg stāsta, ka Burundi kopā ar Kongo Demokrātisko republiku pieprasa reparācijas un kompensācijas no Beļģijas un Vācijas par koloniālo pagātni un pret abām Āfrikas valstīm pastrādātajiem noziegumiem. Piemēram, Burundi patlaban oficiāli pieprasa no Vācijas un Beļģijas 43 miljardus dolāru reparācijās.

Austrumāfrikas valsts pretenzijas gan nav tīri monetāras, tām ir arī politiskā un pat kulturoloģiskā dimensija. Piemēram, uzsvēra Bloomberg, "Burundi vēlas, lai Beļģija un Vācija atgrieztu arhīvu materiālus un priekšmetus, kas nozagti laikā no 1899. līdz 1962. gadam. 2018. gadā Burundi izveidoja komisiju koloniālisma ietekmes izpētei, kurā strādā vēsturnieki un antropologi. Lozannas universitātes doktorants, vēsturnieks Aloīzs Batungvanaijo stāsta, ka daudzas Burundi mūsdienu politiskās problēmas cēlušās no Beļģijas karaļa Alberta I dekrēta par iedzīvotāju klasifikāciju pēc trim etniskajām grupām."

Atliek tikai just līdzi burundiešiem: Eiropas koloniālo impēriju prakse ir pilnveidojusi metodes darbam ar kolonizējamajām teritorijām, kas ļauj "sakropļot" vietējo sabiedrību tā, lai vairs nekad nebūtu iespējams uzbūvēt vairāk vai mazāk stabilu nacionālo identitāti vai ekonomiku. Etniskie (dažkārt uz "izdomātu" etnosu bāzes veidoti) konflikti, mākslīgi novilktas valstu robežas un mērķtiecīgs darbs, lai "noturētu grožos" vietējo eliti, līdz ar ārēji skaistu un pēc būtības toksisku filantropiju – tas viss garantē bijušo koloniju mūžīgu atkarību no bijušajām metropolēm, kas saglabā gandriz visus impēriskās pagātnes "bonusus", taču jau bez negatīva imidža.

Pilnīgi iespējams, ka Kongo Demokrātiskās Republikas un Burundi mēģinājumi piestādīt rēķinus Vācijai un Beļģijai par koloniālo pagātni ir saistīti ar kustības Black lives matter popularitāti starptautiskajā informācijas laukā un rietumu mediju demonstrēto bezierunu atbalstu masu nekārtībām un vēsturisko pieminekļu graušanai Eiropā un ASV. Apstākļos, kad, aizbildinoties ar cīņu par sociālo taisnīgumu un rasu līdztiesību, tiek iznīcināti vai no postamentiem nomesti pieminekļi karaļiem, filantropiem un pētniekiem, vietējo varasiestāžu klusēšanas fonā, patiešām, naivajiem afrikāņu politiķiem var rasties iespaids, ka nupat ir īstais laiks pieprasīt, lai Eiropas lielvalstis vismaz kompensētu radīto kaitējumu. Kongo, valsts, kas kļuvusi par episka mēroga koloniālo zvērību sinonīmu, pieprasīja kompensāciju no Beļģijas pēc tam, kad tās karalis Filips šī gada jūnijā paziņoja: viņš gauži nožēlojot par "pagātnes koloniālajām brūcēm", un Antverpenē tika demontēts piemineklis karalim-kolonizatoram Leopoldam.

Tik aktīvas "koloniālisma un rasisma" grēku nožēlošanas fonā, ņemot vērā arī masveida nekārtības, kuru dalībnieki atbalsta amerikāņu kustību par mazākumtautību tiesībām, Berlīnei un Briselei jau sen vajadzēja pašām piedāvāt tādas kompensācijas vai vismaz steigšus sākt maksāt pēc bijušo koloniju oficiālajām prasībām.

Tomēr politiskā realitāte gandrīz nekad nesakrīt ar politiskajiem lozungiem, tāpēc Burundi un Kongo izredzes uz miljardiem (vai vismaz vērā ņemamu daļu vēsturisko artefaktu, kas izvesti no šīm valstīm) gandrīz līdzinās nullei. Domājams, Eiropas Komisija vai kāda līdzīga struktūra ES ar lielu prieku nosponsorēs minoritāšu parādi Burundi un Kongo galvaspilsētās un tolerances mācības vietējās skolās, un pieliks punktu. Līdztekus elementāram skopumam, Vācijas, Beļģijas un citu Eiropas impēriju politiķiem ir ļoti svarīgs iemesls nemaksāt nekādas kompensācijas par koloniālā perioda noziegumiem. Lieta tāda, ka visa histērija ap cīņu par minoritāšu (visdažādāko) tiesībām, pēc būtības – privilēģijām, ir vajadzīga nevis tāpēc, lai patiešām mainītu sabiedrību uz labo pusi, vai tāpēc, lai maksātu Āfrikas valstīm. Tā iecerēta, lai konkrētiem politiķiem ASV un Eiropā parādītos konkrēti finansiālie un sabiedriskie resursi, kuru vērtība salīdzināma ar naftu, gāzi vai urānu. Šis resurss ir vainas sajūta.

Shēma ir vienkārša: konkrētas orientācijas politiķi (parasti – kreisie un/vai liberālie) sludina jaunu reliģiju, kurā grēks ir vācietim, beļģim, amerikānim vai britam piederēt pie kāda vairākuma. Paši šī vairākuma pārstāvji tiek pasludināti par rasistiem, seksistiem, šovinistiem, planētas klimata apdraudētājiem, un nav nekādu soļu, kas varētu tādu situāciju labot. Vainas sajūtas nomāktajam eiropietim vai amerikānim (vainas sajūta tiek kultivēta jau no skolas sola un katrā Holivudas filmā) dod iespēju nožēlot grēkus un maksāt – maksāt nodokļus un balsot par pareizajiem politiķiem, lai uz laiku apslāpētu vainu, taču neatbrīvotos no tās. Tātad, kad uz vācu un beļģu nodokļu maksātāju naudu pretendē tie, kuru priekštečiem beļģu kolonizatori nocirta roku pirkstus plantācijās, viņi atklāti konkurē ar vietējiem politiķiem, aktīvistiem, nekomerciālo organizāciju darbiniekiem un žurnālistiem, kuru acīs "dekolonizācija" un "cīņa ar rasismu" ir ļoti ienesīgs bizness un instruments psiholoģiskai vardarbībai pār līdzpilsoņiem.

ES dalībvalstu karogi
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Šajā biznesā konkurentus necieš, un situācija, kurā vācu vai beļģu nodokļu maksātājs varēs atviegloti teikt, ka "esam samaksājuši afrikāņiem 43 miljardus dolāru un pavisam noteikti neesam rasisti, tāpēc varam balsot par savām interesēm, mīlēt savu valsti un neuzņemt migrantus", vispār nav pieļaujama no Eiropas politiskās stabilitātes viedokļa.

Var jau būt, ka Burundi mēģinājumi saņemt naudu nav gluži bezjēdzīgi. Vienkārši tādi centieni nevar būt monetāri. Koloniālo noziedznieku mantinieku kaunīgā klusēšana vai nepārliecinošā taisnošanās vēlreiz parādīs, ka Āfrikas valstīm vajadzētu rēķināties tikai pašām ar sevi un starptautiskos partnerus, kuri necieš no impēriskā sindroma terminālām formām, meklēt ne Eiropā, bet gan Pekinā vai Maskavā.

104
Tagi:
kompensācija, Vācija
Melu ziņas

Melu fabrika un tās saimnieki

22
(atjaunots 16:12 04.03.2021)
Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Pēdējā laikā ziņu aģentūra Bellingcat atkal ir topā. Personāžs, ko mediji uzskata par tās dibinātāju, "Eliots Higinss" laidis klajā grāmatu, viņa domubiedrs "Hristo Grozevs", jeb "Moriss Rakušickis" sola jaunus atmaskojumus. To cena jau sen zināma – melu ziņu autori par Donbasā notriekto Boeing, par ķīmisko ieroču lietošanu Gurā, par Skripaļu un Navaļnija saindēšanu nekad nav pat pūlējušies izskatīties patiesi.

Nav iespējams nopietni runāt par viņu izdomājumiem – viņi vienkārši kompromitē žurnālistiskās izmeklēšanas žanru. Daudz interesantāka ir pašas Bellingcat nākšana pasaulē. Kā radusies šī melu fabrika? Izmeklēšanā noskaidrotos faktus portālā RIA Novosti atklāja Viktorija Ņikiforova.

2010. gada sākumā ASV militārās izlūkošanas dienesta vadītājs Afganistānā Maikls Flinns nāca klajāar interesantu pārskatu "Kā saremontēt izlūkdienestu" ("Fixing Intel").

Partizānu karš nesa jaunus izaicinājumus, ar ko neveiklās izlūkošanas struktūras netika galā. Flinns ar pārskata līdzautoriem ieteica kolēģiem smelt informāciju no visiem, kas būtu gatavs to dot, – vietējiem iedzīvotājiem, žurnālistiem, NKO un sieviešu organizāciju pārstāvjiem, ANO darbiniekiem, pilsoniskajiem aktīvistiem.

Bija nepieciešams vākt ne tikai militāro informāciju, bet arī burtiski par visu valstī notiekošo. Un pie viena atslepenot visu iespējamo, bagātīgi sniedzot savāktās ziņas sabiedrotajiem NATO, žurnālistiem, NKO – visiem.

Pareizi formatēta un pasniegta informācija kļuva par ieroci. Tā rādīja vietējiem iedzīvotājiem, kā okupanti par viņiem rūpējas, liekot cilvēkiem novērsties no partizāniem. Piedevām ļāva demonstrēt amerikāņu demokrātijas mirdzošo tēlu, kas atnesusi likumu un kārtību Tuvajos Austrumos.

Informāciju vajadzēja šķirot rūpīgi izraudzītiem analītiķiem – Flinns ieteica atlasīt "pašus talantīgākos un izsalkušos". Viņu pienākums bija ievērot visas nianses, prast strādāt ar ģeolokāciju un atklātajiem avotiem. Noslēgumā autori citēja amerikāņu izlūkdienestu veterānu Semjuelu Vilsonu: "90% informācijas, - uzskatīja ASV Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes bijušais vadītājs, - nāk no atklātiem avotiem. (..) Īsts izlūkdienesta varonis ir Šerloks Holmss, nevis Džeimss Bonds."

Aptuveni šajā pašā laikā Afganistānā dienēja Lielbritānijas armijas virsnieks Bobs Sīlijs. Angļu avīzes dēvē viņu par izlūku, taču bez pierādījumiem. Iespējams, no 2008. līdz 2017. gadam Irākā, Afganistānā, Lībijā un Sīrijā Bobs Sīlijs patiešām nodarbojās ar kaut ko citu.

Taču pat tagad, būdams publisks politiķis, Sīlijs izturas kā Štirlics. Viņš nav publicējis nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzami viņa tuvinieki, vecāki vai noslēpumainā sieva. Pēru grāmatā viņa nosaukta "Nata Rasimasa", taču informatīvajā laukā no viņas nav ne miņas. Sīlijs visur parādās viens, un, starp citu, aktīvi aizstāv homoseksuālistus.

Viņa biogrāfija ir interesanta. Sīlijs dzimis dižciltīgā ģimenē, kas pirms simt gadiem bija viena no bagātākajām Anglikā. Viņa dzimtas raksti ir īsta poēma – baroni, baroneti, gubernatori, ministri, deputāti. Visi dēli mācās Herrovā, krusttēva godā citu starpā ir Vinstons Čērčils un princis Filips. Nesen Sīlijs saradojās ar aktieri Benediktu Kamberbēču – pazīstamu aristokrātu. Kā lielāko zemes īpašnieku Vaita salā vietējie iedzīvotāji 2017. gadā ievēlēja Sīliju parlamentā – tā ir tāda ģimenes tradīcija. Tur konservatoru deputāts bīda uz priekšu agresīvu, Krievijai naidīgu retoriku.

Absolvējis Herrovu, 90. gadu sākumā Bobs Sīlijs kļuva par stringeri pēcpadomju telpā. Viņš rakstīja reportāžas no Kijevas, Tiraspoles, Čečenijas. Galvenais viņa darba devējs bija avīze The Times.

2012. gada sākumā interneta ārēs parādījās "Tumsnējā Mozus" (Brown Mozes) blogs. Tas ir Frenka Zapas dziesmas nosaukums. Sīlijs mīl rokmūziku, zināmu laiku pat strādājabritu MTV un ļoti labi spēlē ģitāru.

Vēlāk mediji "Tumsnējo Mozu" nosauks par "izcilu blogeri", taču patiesībā viņu lasīt ir absolūti neiespējami. Tā vienkārši ir avīžrakstu kompilācija – garlaicīga, vienveidīga, ne mazākā humora.

Vispirms "Mozus" apgaismoja skandālu ar personas datu zādzību Ruperta Mērdoka "News Corporation". Toreiz radās nopietnas aizdomas, ka Austrālijas mediju magnāta labā strādājuši korumpēti specdienestu darbinieki. "Mozus" blogs centīgi novērsa lasītājus no šīs tēmas un visā vainoja Skotlendjardu. Bet to neviens nelasīja. Pāris komentāri – tas bija lielākais, ko "spīdošais blogeris" saņēma no savas auditorijas.

Pēc kāda laika "Mozus" pievērsās Sīrijas tēmai. Nezināmais blogeris dara to, kas, acīmredzot, jādara "apdāvinātajam un izsalkušajam" analītiķim no Flinna pārskata. Viņš skatās video ierakstus par Sīriju YouTube un publicē tos ar piemērotiem virsrakstiem. Piemēram, "Apmēram ducis mirušu bērnu ar šrapneļa ievainojumiem!"

Taču blogeris neanalizē informāciju, viņš to pielāgo atbildei. Par traģēdiju Hulā viņš nepārprotami vaino Sīrijas valdību, lai arī vēlāka izmeklēšana parādīja: masu slepkavības pastrādājuši kaujinieki. Tā nav nekāda izlūkošana, tā ir vistīrākā propaganda.

Lūk, šajā brīdī viņu "atklāja" un stādīja priekšā sabiedrībai The New York Times kara korespondents, bijušais jūras kājnieks, bjušais avīzes biroja Maskavā vadītājs Sī Džejs Čīverss. Viņš publicēja izmeklēšanu par ieroču eksportu no Horvātijas uz Sīriju. Viņš apgalvoja, ka materiālus sarūpējis blogeris ar pseidonīmu Tumsnējais Mozus. Bet patiesībā viņu saucot Eliots Higinss.

Britu un amerikāņu mediji sāka vētraini reklamēt Eliotu Higinsu. "Pieticīgais briļļainis", "inteliģentais botāniķis", "kroplis", un pie tam atklāj Sīrijas valdības "noziegumus". Vārds liek atsaukt atmiņā pazīstamu dzejnieku, uzsvārds kā Bernarda Šova "Pigmaliona" varonim – to ir viegli iegaumēt. Tomēr, lai arī Higinss pozē medijos jau astoņus gadus, nekas nav zināms par viņa vecākiem. Tātad iespējams, ka gan vārds, gan uzvārds ir izdomāti – highly likely, kā dievina teikt anglosakši.

Nekas neliecina, ka viņš patiešām dzīvo Lesterē kopā ar savu turku izcelsmes sievu un diviem bērniem. Absolūti nav saprotams, kā viņš pelnīja, ja burtiski caurām dienām sēdēja YouTube. Kas apmaksāja hipotēkā nopirkto māju un iztiku – vai tiešām sieva, kas piepelnās pastā? Kā augstskolu nepabeidzis students, kurš izlidojis no visiem darbiem, neprot nekādas svešvalodas, nav dienējis armijā, kā pats atzīst, "ieročus pārzina tikpat labi kā kurš katrs X-Box spēlētājs", pēkšņi pārvērties par profesionālu militāro analītiķi?

Daudz ko Higinss pats nespēj izskaidrot. 2013. gadā New-Yorker korespondents pavaicāja, kāpēc viņš izvēlējies savam blogam tādu nosaukumu. "Nejauši", atbildēja blogeris.

Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.

Šajā laikā Bobs Sīlijs kļuva par publisku politiķi un pieredzējušu militāro analītiķi. Politiķis sacer aizvien kareivīgākus tekstus. Pēc Brexit Lielbritānijai, pēc viņa domām, bija jākļūst "globālai", tas ir, burtiski jāuzspiež sava pārvalde visiem "partneriem". Tās galvenā ienaidnieka lomu Sīlijs piešķīra Krievijai. Uz to viņš projicēja visas savas bailes – te Krievija sūta uz visām malām savus spiegus, te nodarbojas ar dezinformāciju, te – pat "sākusi pret mums trešo pasaules karu un izcīna uzvaru!"

"Desmit paņēmieni aizsardzībai no agresīvās Krievijas", "Piecdesmit Krievijas instrumenti hibrīdkarā pret Rietumiem" — Sīlijam nepārprotami ir kaut kāda uzmācīga ideja par Krievijas tēmu. Laikam jau kaut kas viņam atgadījies 90. gados pēcpadomju telpā.

Kā militārais analītiķis viņš strādā pie "nekonvencionālā kara" tēmas, tas ir, dezinformācijas, propagandas, provokācijām un aktīviem pasākumiem sociālajos tīklos. Tieši ar to informācijas laukā nodarbojas Bellingcat.

2018. gadā Sīlijs nāca klajā ar politisku coming-out. Viņš sarīkoja"preses konferenci" Bellingcat parlamentā sakarā ar Skripaļu lietu. "Lūk, te viņi ir, mūsu mūsdienu Šerloki Holmsi – viņš stādīja priekšā kolēģiem Higinsu un Grozevu. – Viņu digitālās izmeklēšanas patiešām ir unikālas."

Kopš tā laika politiķis atklāti aprūpē Bellingcat. Viņš ievedis Eliotu Higinsu Atlantijas padomē un Kembridžas Henrija Džeksona biedrībā – pašos rusofobākajos analītiskajos centros. Dievs vien zina, kādas attiecības saista "ķēmu no Lesteras" un aristokrātu no Vaita salas, tomēr visvairāk viņus vieno naids pret Krieviju.

Interesanti, ka viens no spilgtākajiem Boba Sīlija senčiem, ģenerālis Džons Sīlijs, Motistaunas pirmais barons, visu mūžu draudzējās ar Čērčilu, ieņēma augstus posteņus valstī un pie tam pēc vizītes Vācijā viņam ļoti iepatikās fīrers: "Hitlera kungs, - pēc atgriešanās viņš stāstīja Anglijas pēriem. – ir absolūti godīgs, neliekuļots un nesavtīgs." Iespējams, Hitlera ideja "Drang nach Osten" Sīlijam nodota mantojumā.

Malaizijas Boeing 777 atliekas
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Arī mīklainais mediju menedžeris Hristo Grozevs, politiķa domubiedra patrons, arī nelolo nekādas siltās jūtas pret Krieviju. Karls Habsburgs, ar ko Grozevs  draudzējas visu mūžu, vēl joprojām pārdzīvo senču īpašumu zaudējumu. Būdams Habsburgu nama galva, viņš, atšķirīgā no sava tēva, nav atteicies no tiesībām uz impērijas zemēm. Viņa acīs pēcpadomju telpa ir dzimtas zaudētās zemes. Starp citu, Habsburga dzīvesbiedre Frančeska Tissena, nāk no leģendārā vācu rūpnieka dzimtas, kurš dāsni sponsorēja Hitlera nākšanu pie varas un bruņošanos.

Rietumu elitārajiem klani limitrofu teritorijas ap Krieviju uzskata vienkārši par nevienam nepiederošām zemēm, medību laukiem. Vietējie iedzīvotāji, lai cik progresīvi vai atpalikuši būtu, vienkārši ir floras un faunas paveids. Bet tādi instrumenti, kā Bellingcat, ir ideāls hibrīdkara ierocis.

22
Tagi:
rusofobija, Krievija, viltus ziņas, Lielbritānija
Pēc temata
Patiesība par Boeing Donbasā: Rietumu kauja ar realitāti
RT retranslācijas aizliegums: Rietumi aizmirsuši, kā strādāt pret Krieviju
KDLO

Kāpēc KDLO vajadzīgs tik liels skaits militāro mācību? Kādi ir galvenie izaicinājumi?

19
(atjaunots 15:55 04.03.2021)
KDLO valstis, kuru militārā sadarbība izceļas ar aizsardzības raksturu, ir spiestas reaģēt uz izaicinājumiem Austrumeiropas, Centrālāzijas un Kaukāza virzienos vienlaikus.

Kolektīvās drošības līguma organizācija starptautiskā terorisma augošo draudu un NATO destruktīvās militārās aktivitātes apstākļos sekmīgi paplašina aizsardzības potenciālu un regulāri organizē kopīgas mācības, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Militāri politiskā situācija KDLO atbildības zonā joprojām ir sarežģīta. Organizācijas locekļus apdraud ASV militārās klātbūtnes paplašināšanās Eiropā, vairaku rietumvalstu koalīcijas un nacionālo militāro potenciālu pieaugums, gruzdošie bruņotie konflikti Afganistānā un Sīrijā, starptautiskais terorisms un reliģiskais ekstrēmisms. Kolektīvās drošības sistēma uz draudiem reaģē adekvāti un operatīvi. Pārsvarā –ar kopīgiem militārās sagatavotības pasākumiem. Par to 25. februārī preses konferencē Maskavā pastāstīja KDLO Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālpulkvedis Anatolijs Sidorovs. Viņa vērtējums ir būtisks.

ASV jaunā administrācija izšķīrās pagarināt Līgumu par stratēģisko uzbrukuma ieroču ierobežošanu, tomēr Austrumeiropā attīstās ASV pretraķešu aizsardzības sistēma. PRO bāzi Rumānijā (Deveselu) 2022. gadā papildinās analoģisks objekts Polijā (Redzikova). No šīm pozīcijām iespējams pielietot uzbrukuma spārnotās raķetes "Tomahawk" ar darbības rādiusu virs 2000 km.

Turpinās plānveidīga bruņojuma, militārās tehnikas un materiālo līdzekļu uzkrāšana bāzēs Polijā, Baltijas valstīs, Bulgārijā un Rumānijā – karaspēku uzņemšanai un izvēršanai. Vašingtonas un Varšavas vienošanās par paplašinātu sadarbību aizsardzības jomā paredz infrastruktūras objektu būvi Polijā, kur iespējams pastāvīgi dislocēt līdz 20 tūkstošus amerikāņu karavīru.

Karstais ieloks

KDLO valstis ir spiestas reaģēt uz izaicinājumiem – Austrumeiropas, Centrālāzijas un Kaukāza virzienos vienlaikus. Militārās mācības 2021. gadā organizētas ar antiteroristisku noslieci – to mērķis ir pilnveidot militārās iemaņas un KDLO aizsardzības potenciālu.

Svarīgākais notikums būs kopīgās operatīvi stratēģiskās mācības "Kaujas brālība 2021" Tadžikistānas teritorijā.

Pasākums apvienos dažādu KDLO Kolektīvo spēku elementu apmācības speciālu mācību formātos – ar izlūkošanas spēkiem un līdzekļiem "Meklēšana 2021", KDLO spēku materiāltehniskais nodrošinājums "Ešelons 2021" un Kolektīvo operatīvās reaģēšanas spēku kopīgajiem manevriem "Sadarbība 2021".

Kolektīvās drošības Centrālāzijas reģionā mācību gaitā Kolektīvo spēku grupējums, saskaņā ar scenāriju, novērsīs starptautisko teroristisko organizāciju kaujinieku iekļūšanu KDLO teritorijā, bloķēs ieroču, munīcijas un spridzekļu pārvadāšanas kanālus, fiksēs un neitralizēs teroristu "gulošās šūniņas". Noslēguma posmā – Krievijas teritorijā – notiks kopīgas mācīas ar KDLO Miernešu spēkiem "Nesagraujamā brālība 2021" (pēckonflikta situācijas noregulēšana krīzes zonā ar miernešu operācijas metodi).

Kopīgā lietišķā spēle KDLO ģenerālsekretāra vadībā organizācijas Krīzes centrā Maskavā notiks sadarbībā ar dalībvalstu vairāku ministriju un struktūru operatīvajām grupām (tiks detalizēti izskatīti kolektīvās drošības faktori, sniegtas attīstības prognozes, noteikti kompensācijas pasākumi un ietekmes mehānismi visos problēmas risināšanas posmos).

Vai nav pārāk daudz pasākumu KDLO militārās sagatavotības celšanai?

Uzmanība pievērsta eskalācijai

Reālus draudus Baltkrievijai un Krievijai rada amerikāņu grupējuma augošās uzbrukuma iespējas Austrumeiropas virzienā. Te operācijās "Enhanced Forward Presence", "Atlantic Resolve" un Baltijas valstu gaisa telpas apsardzes misijā vienlaikus izmantoti vairāk nekā 12 tūkstoši NATO apvienoto bruņoto spēku karavīru.

Saformēti daudznacionālo divīziju štābi "Ziemeļi" (Latvija), "Ziemeļaustrumi" (Polija), "Dienvidaustrumi" (Rumānija). Tiek saskaņota daudznacionālā korpusa štāba izvēršana Rumānijā, 2020. gada novembrī Polijā atsākta ASV Sauszemes spēku 5. armijas korpusa štāba darbība, kas ieradies no Kentuki štata. Lietuvas BS poligonā Pabradē, Baltkrievijas valsts robežu tiešā tuvumā dislocēts amerikāņu tanku bataljons.

NATO izvērš savas izlūkdarbības iespējas un uztur kodolpotenciālu kaujas gatavībā. Eiropas karadarbības teātrī gandrīz divkārt pieaudzis alianses operatīvās un kaujas gatavības pasākumu skaits, kuros cita starpā iesaistīti ASV stratēģiskie bumbvedēji – kodolieroču nesēji.

Lielākā daļa manevru scenāriju paredz bruņoto spēku pārvietošanu no Vācijas pa ziemeļaustrumu (Vācija-Polija-Baltijas valstis) un dienvidaustrumu (Vācija-Ungārija-Bulgārija) koridoriem un lielu daudznacionalo grupējumu tālāku pielietošanu uzbrukuma operācijās.

NATO darbības pamata virzienus kontrolē Vašingtona un gatavošanās "Krievijas agresijas savaldīšanai" iekļauta gandrīz visos organizācijas doktrīnas dokumentos. Baltā nama ārpolitikas galvenais virziens ir globālo līdera pozīciju nodrošinašana, pateicoties militāram spēkam. Starpvalstu attiecību jaunās "normas" samazina spēka pielietošanas slieksni pretrunu atrisināšanai.

Centrālāzijas reģionā KDLO valstīm lielākos draudus rada teroristiskie islāmiskie grupējumi. Saskaņā ar ģenerālpulkveža Anatolija Sidorova informāciju, kustības "Taliban" (KF aizliegta teroristiska organizācija) rindās ir līdz 70 tūkstoši kaujinieku, apmēram 15 tūkstoši no viņiem strādā ziemeļu rajonos, kas robežojas ar Tadžikistānu un Uzbekistānu. Talibi kontrolē vērā ņemamu Afganistānas teritoriju. Viņi tiecas gāzt valsts pašreizējo vadību un atjaunot "Afganistānas Islāma emirātu".

Reģionālo srošību apdraud arī "Islāma valsts" filiāle Afganistānā – "Vilajat Horasan" (KF aizliegta teroristiska organizācija) ar četriem tūkstošiem kaujinieku. Šīs vienības ir īpaši aktīvas austrumu un ziemeļu provincēs. Teroristi cenšas kontrolēt rajonus, kas robežojas ar Tadžikistānu un Pakistānu, lai radītu ērtus placdarmus tālākai ekspansijai uz Centrālāzijas valstīm. Afganistānā atrodas arī teroristu grupējumi "Uzbekistānas islāma kustība", "Al Kaida", "Austrumu Turkestānas islāma kustība" (kopā aptuveni 2,5 tūkstoši kaujinieku). Pie tam ārvalstu militārās klātbūtnes (ASV un NATO) turpmākā samazināšana un afgāņu varas struktūru nespēja aktīvi stāties pretī bruņotajai opozīcijai veicina islāmistu interešu izplatīšanos un sekotāju skaita pieaugumu.

Kolektīvās drošības Kaukāza reģionā vērojama Gruzijas augošā militārā sadarbība ar NATO, ASV militārās klātbūtnes paplašināšanās reģionā, tostarp arī republikas teritorijas un Melnās jūras akvatorijas gaisa telpas kontrolei.

Pēc nesenajām apspriedēm Briselē Gruzijas valdība kopā ar Ziemeļatlantijas aliansi papildināja "NATO-Gruzijas pasākumu kompleksu", puses vienojās par operatīvās un kaujas sagatavotības kopīgo pasākumu paplašināšanu 2021. gadā, alianses kara kuģu vizīšu skaita pieaugumu Gruzijas ostās un finansiālo palīdzību, lai nacionālā armija "pilnībā" sasniegtu NATO standartus.

Vienlaikus publiskajā telpā parādās daudznozīmīgas idejas par Gruzijas, Moldovas un Ukrainas militāras trijsavienības izveidi. ASV un alianse likme uz destabilizāciju un eskalāciju Kaukāzā nepārprotami nozīmē reģionālās drošības degradāciju.

Neatkarīgi no ārējiem izaicinājumiem un draudiem, KDLO militārajai sadarbībai raksturīga vienīgi aizsardzība, un ir cerība, ka Kolektīvajiem spēkiem savā atbildības zonā nenāksies likt lietā pieredzi, ko Krievijas armija guva Sīrijā – cīņā ar teroristiskajiem grupējumiem.

19
Tagi:
militārās mācības
Pēc temata
Klincēvičs: ASV sāka apmācīt teroristus jau Afganistānā
Bezatbildīgā kaimiņiene: Polija kļūst bīstama Baltijas valstīm
Marija Zaharova

Krievijas ĀM pārstāve pastāstīja, Krievija "apdraud" ASV

0
(atjaunots 07:25 05.03.2021)
ASV vadība nospraudusi mērķi – neļaut Krievijai konkurēt kā līdztiesīgai, paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova, atbildot uz ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena izteikumiem par "draudiem".

RĪGA, 5. marts — Sputnik. ASV valsts sekretārs Entonija Blinkens savā programmas runā ārpolitikas jautājumos nosauca Krieviju par "nopietnu draudu" līdz ar Irānu un Ziemeļkoreju, savukārt Ķīnu Blinkens piedevām nodēvēja arī par "pretinieku", stāsta RIA Novosti.

Krievija komentēja ASV valsts sekretāra skaļo izteikumu. Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova radiostacijas "Govorit Moskva" ēterā paskaidroja, kur amerikāņi patiesībā saskata "draudus".

Diplomāte atgādināja, ka Vašingtona uzskata par draudiem visus, kas konkurē ar to, turklāt jebkurā nozarē.

"Protams, līdztekus faktoram, kam vajadzētu demonstrēt viņu sabiedroto attiecības, viņus apvienot, vēl ir arī zaudējamās konkurences faktors, vai tās, kurā viņi nevar iesaistīties uz vispārpieņemtajiem noteikumiem," paskaidroja Marija Zaharova.

Pie tam ĀM pārstāve atzīmēja, ka viens no ASV galvenajiem mērķiem ir Krievijas bremzēšana valstu konkurences cīņā, tas ir, pēc viņas vārdiem, Vašingtona nevēlas, lai Maskava sacenstos ar to uz līdztiesīgiem noteikumiem.

Šī "sāncensība" pat iekļauta ASV nacionālās drošības stratēģijā, kas pieņemta jau prezidenta Džo Baidena laikā. Tajā norādīts, ka "Maskava ieguldījusi nopietnus līdzekļus darbībās, kuru mērķis ir apturēt ASV nopietnās priekšrocības un neļaut mums aizsargāt mūsu intereses un sabiedrotos visā pasaulē".

Pie tam ASV apgalvo, ka ir gatavas iesaistīties "substantīvā dialogā" ar Krieviju un Ķīnu par jaunajām militārajām tehnoloģijām, kas var ietekmēt stratēģisko stabilitāti.

Atzīmēsim, ka Maskava ne vienu vien reizi norādījusi: tā ir gatava sākt jebkādu dialogu par aktuālām problēmām, it īpaši par stabilitāti pasaulē. Atliek tikai atsaukt atmiņā, cik reizes ASV atgādināja par nepieciešamību pagarināt NEW START, līdz amerikāņi aptvēra, ka tas patiešām ir jādara, turklāt arī tas notika pēc prezidenta maiņas.

Tātad Vašingtona nez kāpēc uzklausa Krieviju ļoti selektīvi un dialogu sāk tikai tad un tikai no tās puses, kas ērta viņiem, pie tam pārvēršot to par monologu.

Vienlaikus ASV ļoti patīk noskaņot pret Krieviju citas valstis, pie tam stratēģiski patiešām svarīgos jautājumos. Vārdu sakot, cenšas darīt visu, lai kaut kā destabilizētu situāciju. Par laimi, pagaidām tas viņiem īsti labi neizdodas.

0
Tagi:
Zaharova, Ārlietu ministrija, Krievija, ASV
Pēc temata
"Tas visu sagraus": kā Pentagons plāno "savaldīt" Krieviju
Krievijā komentēja ASV paniku par "vienotību ar NATO" un "graušanu"
Zaharova atbildēja uz NATO izteikumiem par draudiem no Krievijas puses