Reihstāgs, Vācija, foto no arhīva

Vācieši samaksās desmitiem miljardu reparācijās. Kas tās dabūs?

109
(atjaunots 14:23 24.08.2020)
Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem. Tomēr šoreiz runa būs par citu.

Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem pret visdažādākajām valstīm, tautām un minoritātēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ciešāk ieskatoties, gan noskaidrojas, ka Krievijas "briesmīgie vēsturiskie noziegumi" ir atklāti meli vai ir acīmredzams, ka Krievija (kaut kādā savā vēsturiskajā posmā) ienesusi konkrētajā teritorijā mūsdienīgu civilizāciju, karsto ūdeni, elektrību, eiropeisko kultūru, antibiotikas un sociālo taisnīgumu.

Taču tagad runa nebūs par Krieviju – par citām valstīm, kam ļoti patīk spriedelēt par sociālo un rasu taisnīgumu, bet nepatīk apmaksāt pašām savus vēsturiskos rēķinus, kas nupat celti dienas gaismā.

Mediji visā pasaulē, piemēram, lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg stāsta, ka Burundi kopā ar Kongo Demokrātisko republiku pieprasa reparācijas un kompensācijas no Beļģijas un Vācijas par koloniālo pagātni un pret abām Āfrikas valstīm pastrādātajiem noziegumiem. Piemēram, Burundi patlaban oficiāli pieprasa no Vācijas un Beļģijas 43 miljardus dolāru reparācijās.

Austrumāfrikas valsts pretenzijas gan nav tīri monetāras, tām ir arī politiskā un pat kulturoloģiskā dimensija. Piemēram, uzsvēra Bloomberg, "Burundi vēlas, lai Beļģija un Vācija atgrieztu arhīvu materiālus un priekšmetus, kas nozagti laikā no 1899. līdz 1962. gadam. 2018. gadā Burundi izveidoja komisiju koloniālisma ietekmes izpētei, kurā strādā vēsturnieki un antropologi. Lozannas universitātes doktorants, vēsturnieks Aloīzs Batungvanaijo stāsta, ka daudzas Burundi mūsdienu politiskās problēmas cēlušās no Beļģijas karaļa Alberta I dekrēta par iedzīvotāju klasifikāciju pēc trim etniskajām grupām."

Atliek tikai just līdzi burundiešiem: Eiropas koloniālo impēriju prakse ir pilnveidojusi metodes darbam ar kolonizējamajām teritorijām, kas ļauj "sakropļot" vietējo sabiedrību tā, lai vairs nekad nebūtu iespējams uzbūvēt vairāk vai mazāk stabilu nacionālo identitāti vai ekonomiku. Etniskie (dažkārt uz "izdomātu" etnosu bāzes veidoti) konflikti, mākslīgi novilktas valstu robežas un mērķtiecīgs darbs, lai "noturētu grožos" vietējo eliti, līdz ar ārēji skaistu un pēc būtības toksisku filantropiju – tas viss garantē bijušo koloniju mūžīgu atkarību no bijušajām metropolēm, kas saglabā gandriz visus impēriskās pagātnes "bonusus", taču jau bez negatīva imidža.

Pilnīgi iespējams, ka Kongo Demokrātiskās Republikas un Burundi mēģinājumi piestādīt rēķinus Vācijai un Beļģijai par koloniālo pagātni ir saistīti ar kustības Black lives matter popularitāti starptautiskajā informācijas laukā un rietumu mediju demonstrēto bezierunu atbalstu masu nekārtībām un vēsturisko pieminekļu graušanai Eiropā un ASV. Apstākļos, kad, aizbildinoties ar cīņu par sociālo taisnīgumu un rasu līdztiesību, tiek iznīcināti vai no postamentiem nomesti pieminekļi karaļiem, filantropiem un pētniekiem, vietējo varasiestāžu klusēšanas fonā, patiešām, naivajiem afrikāņu politiķiem var rasties iespaids, ka nupat ir īstais laiks pieprasīt, lai Eiropas lielvalstis vismaz kompensētu radīto kaitējumu. Kongo, valsts, kas kļuvusi par episka mēroga koloniālo zvērību sinonīmu, pieprasīja kompensāciju no Beļģijas pēc tam, kad tās karalis Filips šī gada jūnijā paziņoja: viņš gauži nožēlojot par "pagātnes koloniālajām brūcēm", un Antverpenē tika demontēts piemineklis karalim-kolonizatoram Leopoldam.

Tik aktīvas "koloniālisma un rasisma" grēku nožēlošanas fonā, ņemot vērā arī masveida nekārtības, kuru dalībnieki atbalsta amerikāņu kustību par mazākumtautību tiesībām, Berlīnei un Briselei jau sen vajadzēja pašām piedāvāt tādas kompensācijas vai vismaz steigšus sākt maksāt pēc bijušo koloniju oficiālajām prasībām.

Tomēr politiskā realitāte gandrīz nekad nesakrīt ar politiskajiem lozungiem, tāpēc Burundi un Kongo izredzes uz miljardiem (vai vismaz vērā ņemamu daļu vēsturisko artefaktu, kas izvesti no šīm valstīm) gandrīz līdzinās nullei. Domājams, Eiropas Komisija vai kāda līdzīga struktūra ES ar lielu prieku nosponsorēs minoritāšu parādi Burundi un Kongo galvaspilsētās un tolerances mācības vietējās skolās, un pieliks punktu. Līdztekus elementāram skopumam, Vācijas, Beļģijas un citu Eiropas impēriju politiķiem ir ļoti svarīgs iemesls nemaksāt nekādas kompensācijas par koloniālā perioda noziegumiem. Lieta tāda, ka visa histērija ap cīņu par minoritāšu (visdažādāko) tiesībām, pēc būtības – privilēģijām, ir vajadzīga nevis tāpēc, lai patiešām mainītu sabiedrību uz labo pusi, vai tāpēc, lai maksātu Āfrikas valstīm. Tā iecerēta, lai konkrētiem politiķiem ASV un Eiropā parādītos konkrēti finansiālie un sabiedriskie resursi, kuru vērtība salīdzināma ar naftu, gāzi vai urānu. Šis resurss ir vainas sajūta.

Shēma ir vienkārša: konkrētas orientācijas politiķi (parasti – kreisie un/vai liberālie) sludina jaunu reliģiju, kurā grēks ir vācietim, beļģim, amerikānim vai britam piederēt pie kāda vairākuma. Paši šī vairākuma pārstāvji tiek pasludināti par rasistiem, seksistiem, šovinistiem, planētas klimata apdraudētājiem, un nav nekādu soļu, kas varētu tādu situāciju labot. Vainas sajūtas nomāktajam eiropietim vai amerikānim (vainas sajūta tiek kultivēta jau no skolas sola un katrā Holivudas filmā) dod iespēju nožēlot grēkus un maksāt – maksāt nodokļus un balsot par pareizajiem politiķiem, lai uz laiku apslāpētu vainu, taču neatbrīvotos no tās. Tātad, kad uz vācu un beļģu nodokļu maksātāju naudu pretendē tie, kuru priekštečiem beļģu kolonizatori nocirta roku pirkstus plantācijās, viņi atklāti konkurē ar vietējiem politiķiem, aktīvistiem, nekomerciālo organizāciju darbiniekiem un žurnālistiem, kuru acīs "dekolonizācija" un "cīņa ar rasismu" ir ļoti ienesīgs bizness un instruments psiholoģiskai vardarbībai pār līdzpilsoņiem.

ES dalībvalstu karogi
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Šajā biznesā konkurentus necieš, un situācija, kurā vācu vai beļģu nodokļu maksātājs varēs atviegloti teikt, ka "esam samaksājuši afrikāņiem 43 miljardus dolāru un pavisam noteikti neesam rasisti, tāpēc varam balsot par savām interesēm, mīlēt savu valsti un neuzņemt migrantus", vispār nav pieļaujama no Eiropas politiskās stabilitātes viedokļa.

Var jau būt, ka Burundi mēģinājumi saņemt naudu nav gluži bezjēdzīgi. Vienkārši tādi centieni nevar būt monetāri. Koloniālo noziedznieku mantinieku kaunīgā klusēšana vai nepārliecinošā taisnošanās vēlreiz parādīs, ka Āfrikas valstīm vajadzētu rēķināties tikai pašām ar sevi un starptautiskos partnerus, kuri necieš no impēriskā sindroma terminālām formām, meklēt ne Eiropā, bet gan Pekinā vai Maskavā.

109
Tagi:
kompensācija, Vācija

Spēcīga roka ir laba, ar ieroci vēl labāk. Cilvēki gatavi nomainīt Saeimu pret huntu?

19
(atjaunots 13:30 10.05.2021)
Valdībai neuzticas, partijām neuzticas, toties uzticas bruņotam cilvēkam. Kāpēc Latvijas iedzīvotāji noticējuši armijai?

Dažādas aptaujas Latvijā parasti paslīd garām sabiedriskajam viedoklim. Tā gadijās arī ar kārtējo Eurobarometer pētījumu. Iespējams, tāpēc, ka esam iemācīti ne īpaši ticēt aptaujām. Taču simboliski, ka šīs aptaujas rezultāti publiskoti īsi pirms pareizticīgo Lieldienām. Runa tajā bija par ticību – kam tic Eiropā un Latvijā, kam - ne.

Pavēlēts ticēt!

Principā, neko sensacionālu Eirospas barometrs neuzrādīja. Ir tikai viens izņēmums, kas man lika saspringt. Paskatieties, it kā uzskatām sevi par demokrātisku valsti, lepojamies ar šādām tādām no Eiropas importētām brīvībām. Bet ko iesākt ar tādiem cipariem: Latvijā parlamentam uzticas 21%. Saeimu veidojošajām partijām – uzmanību! – tikai 7%. Toties armijai tic veseli 72% iedzīvotāju.

Kur te ir āķis? Tas ir vēstures smagais mantojums, kas liek uzticēties cilvēkam ar šauteni? Varbūt Latvijas iedzīvotāji, it īpaši no nabadzīgajiem, depresīvajiem rajoniem, tic armijai kā uzticamam darba devējam, kas piedāvā stabilu algu no 900 eiro uz rokas, apdrošināšanu, sociālos labumus, stiprus apavus un reizēm pat ārvalstu komandējumus ar garantētu līķa nogādi mājās, ja kaut kas aizgājis greizi?

Bet 80. gadu beigās vairums jauno un progresīvo PSRS iedzīvotāju armiju uzskatīja par valsts uzmāktu lietu, brīvības trūkumu, tumsonību, personiskā viedokļa trūkumu utt. Kas tad noticis ar sabiedrību Latvijā, ja tā tik radikāli mainījusies 30 gadu laikā?

Mūs glābs "kazarmokrātija"?

Patiesībā "Eurobarometer" skaidri norāda uz lielu problēmu. Iedzīvotājiem radījusi vilšanos demokrātija. Viņi netic, ka pašreizējās sistēmas apstākļos, kad mums vēlēšanās uzspiež partiju sarakstus, kas pārstāv nevis tautu, bet gan šauras interešu grupas, var ievēlēt normālus likumdevējus un izpildvaru.

Pēdējo reizi īpaši naivie apsvilinājās, nobalsojot par populistiem, kuri izcēlās ar to, ka skandālu un kašķu plosītā partija sabruka acu priekšā, ministri un deputāti sacenšas politiskajā prostitūcijā un pārdodas uz kaimiņpartijām.

Kas notiks tālāk? Tālākā perspektīva ir satraucoša. Ja tauta netic parlamentārajai demokrātijai, pie varas var nākt kazarmu demokrātija. It īpaši, ja tādas tendences augs arī citās ES valstīs, un tas izskatās ticami pandēmijas raisīto pilsonisko tiesību ierobežojumu fonā.

Starp citu, "spēcīga roka ar šauteni" var atrisināt milzum daudz problēmu. Pirmkārt, var ietaupīt milzum daudz līdzekļu, ja likvidēt vēlēšanas un pašu parlamentu, samazināt valdību, pēc tam – piespiest pie sienas korupciju, nodokļu maksātājiem smagu biznesa projektu lobēšanu, protekcionismu, eirofondu līdzekļu piesavināšanos, aizbildinoties ar dažādiem projektiem Covid-19 seku likvidāciju. Principā – pielikt punktu visam šim balagānam!

Otrkārt, tā var pārtraukt darba migrāciju, aizliedzot izbraukšanu no valsts.

Vakcinācija, foto no arhīva
© Sputnik / Константин Михальчевский

Treškārt, var uzlabot demogrāfisko situāciju un pacelt dzimstību, izdodot atbilstošas pavēles un iedibinot titulus "māte varone" un "tēvs patriots". Starp citu, bērnus var atdot militāri patriotiskās nometnēs, kur viņi uzreiz sāks apgūt cīņas paņēmienus, sapiera darbu, teoriju un militāri patriotiskās dziesmas.

Ceturtkārt, nekādu problēmu ar vakcināciju. Pavēle ir un paliek pavēle.

Nu, bet pastāvīgie hipotētiskie "ārējie draudi" kļūs par labāko motivāciju iedzīvotājiem strādāt, maksāt nodokļus, nākt pasaulē un nesūkstīties.

19
Tagi:
armija, valdība, Latvija
Pēc temata
Vakcinācijas procesā Latvijā varētu iesaistīt armiju
Politiķu vakcinācija saliedējusi cilvēkus – pret politiķiem

"Viņi bija sajūsmā": kādu iemeslu dēļ tiek nomelnoti padomju karavīru varoņdarbi

39
(atjaunots 17:58 09.05.2021)
Faktu izkropļošana, cīņa ar pieminekļiem un centieni noliegt Sarkanās armijas vadošo lomu uzvarā pār fašismu – pēdējos gados Rietumi visiem spēkiem pūlas mazināt PSRS nopelnus Hitlera režīma sakaušanā.

Aizviel lielāks skaits Eiropas valstu cenšas sagrozīt vēsturi un atbīdīt otrajā plānā padomju tautas varoņdarbus. Kāpēc tā? Ko darīt? Par to materiālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Nesalīdzināmi zaudējumi

Runājot par PSRS lomu un ieguldījumu uzvarā pār fašismu, paskatīsimies uz skaitļiem. Lielā Tēvijas kara periodā pret Sarkano armiju vienlaikus darbojās 190-270 teicami apmacītas divīzijas.

Četru kara gadu laikā Vācijas-PSRS frontē bija likvidētas 607 vērmahta divīzijas. Pretinieks neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 8,5 miljonus cilvēku, kopējie zaudējumi pārsniedza 10 miljonus karavīru un virsnieku. Citas antihitleriskās koalīcijas valstis visas kopā sakāva 176 vācu divīzijas.

Mobilizācijas mērogi PSRS, padomju pilsoņu vēlme un gatavība nosargāt Dzimteni atstāj iespaidu ne tikai uz vēsturniekiem. Jau pirmajā Lielā Tēvijas kara nedēļā ieročus rokā ņēma 5 300 000 cilvēki.

Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais vadītājs Mihails Mjagkovs sarunā ar RIA Novosti atgādināja, ka Sarkanā armija sastapās ar triecienu, ko deva trīs ceturtdaļas Vācijas un tās sabiedroto spēks.

"Kopā ar vērmahtu cīņās gāja itāļu, ungāru un rumāņu armijas, somu, slovāku un horvātu spēki, SS franču, beļģu, flamandiešu leģioni un tā tālāk, - viņš atzīmēja. – Pat tad, kad rietumvalstis 1944. gada jūnijā atklāja otro fronti, divas trešdaļas divīziju – lielākā daļa vērmahta – karoja pret PSRS."

Sarkanā armija salauza mugurkaulu vācu kara mašīnai, sagādāja tai nelabojamus zaudējumus. Mjagkovs pieminēja Staļingradas kauju, kurā tika likvidēts vairāk nekā pusotrs miljons vērmahta kareivju un virsnieku. Pie tam arī padomju spēki cieta kolosālus zaudējumus – vairāk nekā 1,1 miljonu cilvēku.

"Aptuveni tajā pašā laikā notika cīņa pie Alameinas, ko Rietumu historiogrāfija šodien uzskata par svarīgāko un izšķirošo Otrā pasaules kara epizodi, - piebilda vēsturnieks. – Salīdzinājumam: briti toreiz zaudēja 13-15 tūkstošus kareivju, 35-40 tūkstošus – vācu un itāļu spēki. Vai kauja pie Midvejas atola 1942. gada vasarā. Japāņu flote zaudēja četrus aviācijas bāzes kuģus, ASV – vienu. Japāņi zaudēja trīs tūkstošus cilvēku, amerikāņi – dažus simtus. To nevar ne salīdzināt ar notikumiem PSRS-Vācijas frontē."

Atzina visā pasaulē

Pie tam, turpināja vēsturnieks, iepriekš PSRS vadošo lomu hitleriskās Vācijas sakaušanā atzina Rietumu militārā un politiskā vadība. Piemēram, ASV prezidents Franklins Rūzvelts paziņoja, ka par pašiem nozīmīgākajiem un izšķirošajiem Otrā pasaules kara notikumiem jāpateicas PSRS.

Vēstulē Staļinam viņš Sarkanās armijas uzvaru un "paša spēcīgākā ienaidnieka" sakaušanu nosauca par episku un lielisku. Staļingradas iedzīvotājiem un aizstāvjiem viņš nosūtīja godarakstu, kurā pauda sajūsmu par drosmi, pašaizliedzību un gara spēku, kas apturēja "uzbrukuma vilni".

Lielbritānijas karalis pavēlēja izgatavot un pasniegt dāvanā īpašu zobenu ar gravējumu "Staļingradas pilsoņiem, izturīgiem kā tērauds, no karaļa Georga VI par britu tautas dziļas sajūsmas zīmi".

Mjagkovs atgādināja arī to, ka Rūzvelts ne vienu vien reizi uzsvēra, ka militārā tehnika un produkti, kas tika piegādāti Maskavai uz lendlīzes noteikumiem, kara iznākumu ietekmēja vien nenozīmīgi.

"Rietumu līderi saprata, ka krievi paši rada vēsturi un spēj patstāvīgi sakaut Hitleru un atjaunot savu valsti, - uzsvēra Mjagkovs. – Lielā mērā arī šī iemesla dēļ tika atklāta otrā fronte. Rietumos saprata: ja krievi vieni atbrīvos gan savu valsti, gan visu Eiropu, angļi un amerikāņi paliks tukšām rokām."

Jau kopš vācu uzbrukuma PSRS vadība lūdza sabiedrotos atklāt otro fronti un sākt karadarbību pret Vāciju Rietumeiropā. Taču ASV un Lielbritānijas valdības kavējās, aprobežojoties ar spēku izsēdināšanu Ziemeļāfrikā.

"Kamēr viņi gatavojās atklāt otro fronti – no 1942. gada jūnija līdz 1944. gada 6. jūnijam, PSRS-Vācijas frontē dzīvības zaudēja vairāk nekā 5 miljoni Sarkanās armijas karavīru un virsnieku, - norādīja Mjagkovs. – Taču PSRS būtu uzvarējusi karā arī bez otrās frontes. Protams, citā laika periodā, būtu lielāki zaudējumi. Tomēr lielākā daļa kara vēsturnieku uzskata: PSRS būtu uzvarējusi. Par to liecina skaitļi un fakti."

Spēks ir patiesībā

Pat aukstā kara laikos padomju ērā bija grūti iedomāties, ka nopietnu Rietumu vēsturnieku un zinātnisko līdzstrādnieku aprindās kāds būtu apstrīdējis PSRS izšķirošo lomu uzvarā pār Vāciju. Bet šodien viss ir otrādi: baltais kļuvis melns, melnais – balts. Staļinam pārmet Otrā pasaules kara sākšanu, "līķu gāšanu pār ienaidnieku", apgalvo, ka bez lendlīzes Sarkanā armija nebūtu spējusi uzvarēt.

Ģenerālleitnants K.A.Veršiņins ar pilotiem Lielā Tēvijas kara gados
© Photo Минобороны России

"Un tikai drosmīgais kareivis Raiens, ko glābj pazīstamajā Holivudas filmā, izrādās, atbrīvojis visu Eiropu, - stāstīja vēsturnieks. – Krievija pašlaik saskaras ar smagu ideoloģisko un ekonomisko spiedienu. Tas atgādina 30. gadus, kad PSRS bija ielenkta cietokšņa stāvoklī: Vācija atklāti uzstājās pret mums, gribēdama sagrābt teritorijas, citas rietumvalstis veicināja Hitlera agresiju."

Mjagkovs ir pārliecināts: tādos apstākļos, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, Krievijai ir jāieņem aktīvāka uzbrukuma pozīcija. Tāpat jāatgādina Eiropas valstīm, ka to teritorijā savulaik pastrādāta virkne smagu noziegumu pret veselām tautām.

"Piemēram, uzdot jautājumu par ukraiņu, baltkrievu un ebreju genocīdu no Polijas puses Rietumukrainas un Baltkrievijas teritorijā, kas turpinājās līdz pat 1939. gadam, - precizēja Mjagkovs. – Koncentrācijas nometnē pie Belostokas pabija tūkstošiem cilvēku, viņi dzīvoja šausmīgos apstākļos, pārcieta nežēlīgu ņirgāšanos. Bet visa Eiropa pirms kara un kara gados faktiski apvienojās zem nacistiskās svastikas. Pat neitrālā Zviedrija piegādāja Vācijai ogles, bet Šveice glabāja nacistu naudu. To vajag apspriest, arī Eiropas Parlamentā."

Lai nu būtu, kā būdams, vēsturisko faktu apzināta izkropļošana turpinās. Pie tam zaimo apbedījumus, nojauc pieminekļus padomju karavīriem – Eiropas atbrīvotājiem. Īpaši aktīva ir Polija un Baltijas valstis. Ar dažādiem ieganstiem tiek iznīcināta simtiem tūkstošu sarkanarmiešu piemiņa, kuri atdevuši dzīvību par eiropiešu brīvību. Piemēram, negaidot noskaidrojas, ka skulptūra bojā kāda parka ainavu vai apdraud garāmgājējus.

2017. gadā Polijā pieņēma grozījumus likumā par komunisma propagandu. Tagad pašvaldību pienākums ir nojaukt padomju monumentus. Runa ir par aptuveni 230 pieminekļiem Sarkanās armijas karavīriem visā valstī. Memoriālos ansambļus bieži sagrauj ar gluži barbariskām metodēm. 2017. gadā Tščankas pilsētā Polijā, pārkāpjot visas juridiskās normas un starptautiskos līgumus, tika nojaukts padomju karavīru brāļu kaps-mauzolejs. Krievijas vēstniecība Polijā vēsta, ka valstī palikušas aptuveni 100 memoriālās būves.

2017. gadā Lietuvā nojauca pieminekli padomju aktīvistiem, ko 1946. gadā nogalināja "meža brāļi", gadu vēlāk – padomju karavīriem-atbrīvotājiem veltīto monumentu. Prāgas pilsētas dome 2020. gadā demontēja maršala Ivana Koņeva pieminekli – viņš 1945. gadā komandēja spēkus, kuri atbrīvoja Prāgu. Šādu piemēru skaits pieaug.

Neatpaliek arī eiropieši un ukraiņi. Piemēram, nesen Ļvovā deemontēja 30 metrus augsto granīta stēlu, kas tika uzstādīta 1970. gadā par godu Ukrainas atbrīvošanai no fašistiem. Atsevišķus tā elementus izvietos muzejā "Terora teritorija". Ukraiņu nacionālisti vairākkārt nesodīti apzaimojuši karavīru pieminekļus. Piemēram, vairākas reizes ar krāsu aplēja un pat mēģināja nojaukt skulptūru pie ģenerāļa Vatutina, Kijevas atbrīvotāja, kapa vietas.

39
Tagi:
Uzvaras diena, Sarkanā armija, Hitlers, PSRS
Pēc temata
Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem
Vai Eiropa vēlas pārskatīt robežas? Pie kā novedīs kara vēstures noliegšana
The Guardian: nacistu mednieks pastāstīja, kā Baltijā izkropļo vēsturi

Rīdzinieki plūst uz restorānu terasēm: aculiecinieki sašutuši un prasa paskaidrojumus

0
(atjaunots 17:28 10.05.2021)
Ne velti restoratori runāja par ažiotāžu, kāda vērojama galdiņu rezervēšanā: Twitter lietotājs publicēja fotogrāfiju, kurā iemūžināti masu prieki pie atklātās terases Vecrīgā.

RĪGA, 9. maijs — Sputnik. Pēc Latvijas valdības lēmuma atļaut apmeklēt restorānu un kafejnīcu terases, restoratori ziņoja, ka galdiņi tiek rezervēti ļoti lielā apjomā. Jau piektdien, 7. maijā laimīgie rīdzinieki organizēja improvizētus tautas svētkus galvaspilsētas centrā, vēsta Mixnews.lv.

Vienlaikus pieaug Covid-19 infekcijas gadījumu skaitls, un nevar apgalvot, ka iedzīvotājus šī problēma neuztrauktu. Par to liecina lietotāja Naura sašutuma pilnais tvīts – viņš publicēja sociālajā tīklā fotogrāfiju no Vecrīgas, kur pie resotorāna terases sapulcējušies vairāk nekā 40 cilvēki.

Ilgi gaidītā iespēja apmeklēt restorānu spārnojusi, rīdzinieki pavisam piemirsuši sociālo distanci un citus ierobežojumus.

​"Vai pagātne atkārtosies?" viņš jautāja, atsaukdams atmiņā pērno koncertu Tērbatas ielā.

Naura jautājums piesaistīja uzmanību – uz to reaģēja Saeimas deputāts Krišjānis Feldmanis un Rīgas domes deputāte Linda Ozola. Politiķi lūdza policijas skaidrojumus.

Pie tam Feldmanis atgādināja, ka par ierobežojumu pārkāpumiem paredzēti naudas sodi.

"Cik man zināms, sodus 2k€ FP un 5k€ JP neviens nav atcēlis. Beidzot ir jāsāk runāt par ierobežojumu kontroles trūkumu. Skaidrs, ka tikai apzinīgās sabiedrības daļas ierobežošana nedod nekādu efektu. To pierādīja infekcijas rādītāju stagnācija augstā līmenī pēdējās nedēļās," viņš rakstīja.

​Kafejnīcu un restorānu terases lemts atvērt no 7. maija, taču pie tam saglabājas virkne epidemioloģisko ierobežojumu, kas jāievēro, apmeklējot tās.

​Pirmkārt, ierobežots terašu darba laiks – no 6.00 līdz 21.00. Otrkārt, pie viena galdiņa var sēdēt ne vairāk kā desmit cilvēki no divām mājsaimniecībām, tostarp – ne vairāk kā četri pieaugušie. Treškārt, stakrp galdiņiem jābūt starpsienai vai vismaz 2 metru attālumam. Personālam un apmeklētājiem jāvalkā maskas.

Tomēr, spriežot pēc pūļa pie Pulvertorņa un Jēkaba kazarmām Vecrīgā, rīdzinieki visus noteikumus ir aizmirsuši.

0
Tagi:
sociālie tīkli, ierobežojumi, valdība
Pēc temata
Cilvēki sāk pirkt traktorus: piegādes dienesti strādā dienām un naktīm
"Normālā" valstī Kariņš būtu demisionējis: politologs par Saeimas un MK domstarpībām
Kā strādās restorānu terases Latvijā un kā būs ar alkohola tirdzniecību
Eksperts: cilvēki pandēmijas laikā sakrājuši daudz naudas un būs gatavi to tērēt