Divgalvains ērglis ASV karoga fonā

ASV galvenais smadzeņu centrs: lūk, kur mums nāksies piekāpties Krievijai

96
(atjaunots 18:30 23.08.2020)
Autoritatīvākais un ietekmīgākais ASV "smadzeņu centrs" publicējis šokējoši atklātu un detalizētu stratēģiju, kam jānes uzvara ASV jaunajā aukstajā karā arī Ķīnu un pārsvars XXI gadsimta ģeopolitiskajā kartē.

Šajā stratēģijā svarīga vieta piešķirta Krievijai. Pieeja, ko ieteikts izmantot Krievijas virzienā, ļoti pārsteigs pat pieredzējušākos analītiķus Krievijā un ASV, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Sabiedrisko attiecību padome (Council on Foreign Relations, CFR) ir ļoti ietekmīga organizācija, ar kuru saistīta virkne sazvērestības teoriju (pat par to, ka CFR ir "īstā pasaules valdība") un reālu stāstu par izmaiņām ASV iekšējā un it īpaši ārējā politikā, tāpēc padomes pārskats "Makrostratēģija attiecībās ar Ķīnu. Divdesmit divas receptes ASV" neizbēgami ļoti ieinteresēs visus, kam pazīstama ASV reālā un starptautiskā politika.

Vladimira Putina un Donalda Trampa tikšanās Osakā 2019. gada 28. jūnijā
© Sputnik / Илья Питалев

Paskatīsimies uz faktiem: CFR veido vairāk nekā pieci tūkstoši locekļu, tostarp Savienoto Valstu federālās administrācijas amatpersonas, desmit bijušie ASV valsts sekretāri, CIP direktori, ietekmīgi baņķieri, respektabli juristi, vadošo augstskolu profesori, vairāku mediju pārvaldnieki. Lai aina būtu pilnīga, atgādināšu, ka šī organizācija atbild par Rokfelleru ģimenes naudas izlietojumu (caur oficiālo programmu David Rockefeller Studies Program), kas paredzēta ASV valdības politisko lēmumu izmaiņai, formulējot atbilstošas "ekspertu rekomendācijas".

Organizācija oficiāli nodibināta 1921.gadā, lai "palīdzētu" Savienoto Valstu prezidentam Vilsonam nolemt, kā ASV būtu jāietekmē pēckara Eiropa ar mērķi maksimāli sasniegt amerikāņu ģeopolitiskās intereses. Izdevās tik labi, ka kopš tā laika CVR ietekme tikai augusi un sastāvs – paplašinājies. Ja aiz okeāna vispār ir kāda organizācija, kas iemieso jēdzienu "dziļā valsts" (tas ir, kādu ietekmīgu un demokrātiskā ceļā neievēlētu spēku, kas spēj kardināli ietekmēt lēmumus politikā un ekonomikā), CFR ideāli atbilst šim jēdzienam, lai arī tā nav vienīgā šāda veida organizācija.

Ideja par to, ka vajdzētu normalizēt attiecības ar Krieviju, lai ASV būtu ērtāk cīnīties ar Ķīnu, amerikāņu ekspertu aprindās nav jauna. Lieta tāda, ka par galveno (un faktiski – vienīgo) metodi, kā sasniegt šo "normalizāciju", parasti tiek piedāvāts Krieviju aktīvi "žņaugt un spiest" ar ekonomiskajām sankcijām, ideālā gadījumā – organizēt "režīma maiņu". Objektīvi tāda pieeja šķiet dīvaina un neproduktīva, taču tā ir vienīgā iespējamā – tā uzskata visi, kam šķiet, ka vispareizākā stratēģija attiecībās ar Krieviju ir panākt, lai tā atgrieztos "trako 90.gadu" stāvoklī, un piespiest "atzīt sakāvi aukstajā karā" (tātad arī ASV vadošo lomu pasaulē). Šim nolūkam labi noder ekonomiskās un vardarbīgās ietekmes metodes. Starp citu, šajā ziņā attieksme pret Krieviju īpasi neatšķiras no attiecīgbām ar citām valstīm, izceļas tikai plānotā spiediena intensitāte. Prakse liecina, ka Vašingtona ir gatava sākt diplomātiskus un sankciju konfliktus pat ar tuvākajiem sabiedrotajiem, nerunājot jau par pretiniekiem. Maksimālais "burkāns", ko amerikāņu eksperti ir gatavi piedāvāt Krievijai, ir tikai atgriešanās G8 apmaiņā pret totālu kapitulāciju visos galvenajos ģeopolitiskajos jautājumos.

Council on Foreign Relations publicētās stratēģijas pamatā ir pavisam citāda loģika. Pirmkārt, tajā nav ilūziju par to, ka ASV vienas pašas var uzvarēt visu pasauli. Vēl vairāk (tas ir īsts šoks no amerikāņu oficiālā diskursa viedokļa), vienatnē neizdosies uzveikt pat Ķīnu. Amerikāņu "dziļās valsts" stratēģija iet vēl tālāk – tā uzsver, ka ASV jāpārtrauc spēku tēriņš citos ģeopolitiskajos virzienos un jāpievēršas Ķīnai, kā arī jāuzsāk radikālas iekšējās reformas. Tikai šo pasākumu kombinācija (stratēģijā tie nosaukti par receptēm, iespējams, atsaucoties uz toksikoloģiju vai farmakoloģiju) var dāvāt Vašingtonai nepieciešamos spēkus un radīt apstākļus uzvarai.

Pārsteidzoši: nodaļā, kurā aprakstīts pašreizējais (visai bēdīgais) stāvoklis ASV un Ķīnas aukstā kara frontēs, stratēģijas autors (ietekmīgs bijušais diplomāts, pazīstams lobētājs, CFR vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, Kisindžera vārdā nosauktā granta saņēmējs) Roberts D.Blekvils (Robert D. Blackwill) ļoti stingri labo Trampa un Obamas administrāciju kļūdas Krievijas virzienā. Īpaši skarba kritika skan par Maidanu, Krimu un Kijevu:

"ASV prezidents, kas saprastu "Ķīnas problēmu" ("Ķīnas problēma" – termins, ko autors izmanto, lai aprakstītu visas amerikāņu problēmas, kas saistītas ar Ķīnas ietekmi pasaulē, Ķīnas ekonomiku, armiju un tā tālāk), pavaicātu: vai ciešākas attiecības starp Ķīnu un Krieviju atbilst ASV nacionālajām interesēm? ASV prezidents, kas saprastu "Ķīnas problēmu", būtu apšaubījis ilgtermiņa sankciju ieviešanu pret Krieviju 2014.gadā, kad Krievija anektēja Krimu, jo sankciju ieviešana sekmēja Krievijas savienību ar Ķīnu. Amerikāņu prezidents, kas saprastu "Ķīnas problēmu", nebūtu atļāvis prezidenta administrācijas amatpersonām publiski sveikt revolūciju Kijevā 2014.gadā, tādējādi palīdzot pārliecināt Pekinu (un Maskavu), ka ASV vēlas režīma maiņu Ķīnā," raksta CFR vadošais eksperts.

Tāda atzīšanās ir augstu vērtējama, taču pati interesantākā tekstā ir recepte, kas piedāvāta Vašingtonas un Maskavas attiecību uzlabošanai.

Attiecībās ar Krieviju piedāvātā recepte sākas abstrakti un pāriet pie konkrētām lietām: "Savienotajām Valstīm sadarbībā ar sabiedrotajiem jāmēģina sākt paplašināts dialogs ar Vladimiru Putinu un Krievijas valdību par pasaules kārtību un drošību Eiropā un Āzijā." Tikai "smadzeņu centra" eksperts, "dziļās valsts" pārstāvis var amerikāņu informācijas laukā atļauties nopietnu ieteikumu prezidentam Trampam sākt paplašinātu dialogu ar Vladimiru Putinu par pasaules kārtību un pie tam nebaidās nokļūt FIB uzmanības loka par "darbu Kremļa labā".

Konkrētā līmenī Council on Foreign Relations stratēģija piedāvā: "Izteiksimies skaidri: Vašingtonai nāksies piekāpties, lai uzlabotu attiecības ar Maskavu; tā nevar to panākt, saglabājot visu pašreizējo politiku pret Krieviju. Tas pats attiecas arī uz Maskavu. Tādā garā Savienotajām Valstīm jācenšas panākt vienošanās ar Krieviju par to, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) paplašināšana ir noslēgta, ka Savienotās Valstis atceļ sankcijas par Krimas aneksiju un Krievija no jauna tiek uzņemta grupā G8. par to Maskava, izvedot savus spēkus, pārtrauks iejaukšanos situācijā Austrumukrainā un piekritīs ANO miernešu izvēršanai, kā arī pārtrauks toksisko iejaukšanos ASV politikā un kultūrā."

Acīmredzamu iemeslu dēļ CFR stratēģijā izklāstīto "apmaiņu" diezin vai var nosaukt par ideālu vai pat piemērotu recepti veselīgāku attiecību nodrošināšanai Vašingtonas un Maskavas starpā, taču svarīgs ir kas cits: spriežot pēc šī ietekmīgā "smadzeņu centra" viedokļa, amerikāņu elite pakāpeniski atradinās no domas, ka Maskavai var piedraudēt, un pierod pie idejas, ka ar Maskavu iespējamas un pat vajadzīgas substantīvas pārrunas. Šajā kontekstā 2014.gadā vēl bija neiespējami, absurdi un neiedomājami iztēloties, ka amerikāņu elites vadošais centrs pārrunu sākuma pozīcijai (vienkārši attiecību normalizēšanai ar Krieviju) "galdā liks" tādus ierosinājumus, kā Krimas atzīšana Krievijas teritorijā, atgriešanās G8 (tas ir svarīgs simbols), atteikšanos no NATO statusa (tas ir, neitrāls statuss Ukrainai) un atteikšanās no Ukrainas armijas atgriešanas Donbasā.

Tas nenozīmē, ka tieši šī pieeja tiks pieņemta kā Vašingtonas oficiālais viedoklis, turklāt nebūt nenozīmē, ka tāda pozīcija ideāli atbilst Krievijas interesēm, kas ir daudz plašākas un dziļākas, nekā tās, kam tagad iesaka piekrist Council on Foreign Relations eksperts. Taču tādu ieteikumu parādīšanās ekspertu un politiskajā dienas kārtībā teju vai pašā augstākajā līmenī, iespējams, nozīmē amerikāņu domāšanas kārtējo evolūciju, turklāt ne tikai attiecībās ar Krieviju.

Vašingtona sāpīgi atvadās no ilūzijām par savu visspēcību, taču zaudējumu vēlreiz uzskatāmi apliecina Krievijas panākumi – tās pretspars amerikāņu sankcijām un ietekmes paplašināšanās pasaulē. Mazdrusciņ pārspīlēsim: kļūst redzams, ka aizokeāna elite pārdzīvo visus  attiecīgos posmus: vispirms noliegšana (neticība tam, ka, piemēram, Krima ir "aizpeldējusi" uz dzimto ostu), pēc tam dusmas (sankcijas, atkal sankcijas un vēlreiz sankcijas līdz ar "padzīšanu" no G8), tagad nāk kaulēšanās un pārdomas, ko varētu piedāvāt, lai sāpes mitētos. Šis process nav sācies šodien, taču tagad tas sasniedz fāzi, kad Vašingtona pakāpeniski ir gatava atteikties no savām nopietnajām ambīcijām un atzīt (tās patmīlai ļoti pazemojošu) nepieciešamību piekāpties, nevis ķerties pie ultimātiem.

Domājams, viss beigsies ar depresiju, pēc tam nāks jaunās ģeopolitiskās realitātes pieņemšana. Šķiet, labākā atbilde uz amerikāņu refleksijas mēģinājumiem ir pacietība un stingra Krievijas interešu aizsardzība. Laiks un amerikāņu veselā saprāta atliekas, kas, izrādās, vēl atrodamas aizokeāna "dziļajā valstī", strādā Krievijas labā.

96
Tagi:
ASV
Pēc temata
ASV valsts sekretārs draud Krievijai par "sakariem ar talibiem". KF prasa pierādījumus
Trampa padomnieks atzinis ASV sakāvi ANO Drošības padomē
Amerikāņu karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Amerikāņi piespēlē "afgāņu bumbu" Krievijai?

15
(atjaunots 11:53 12.05.2021)
Kopš aprīlī izskanējušā Džo Baidena lēmuma atlikt kontingenta izvešanu no Afganistānas līdz 11. septembrim valstī aizvien vairāk līst asinis – vērojams krass vardarbības pieaugums, upuru skaits mērojams simtos.

Tikai 8. maijā vien sprādzienā Kabulā gāja bojā gandrīz sešdesmit cilvēki, pārsvarā – 11-15 gadus vecas skolnieces. Kas notiek? Kādam ļoti negribas izvest karavīrus vai, gluži otrādi, kāds steidzina amerikāņus, mudina aiziet ātrāk? Kas notiks pēc viņu aiziešanas? Uz šiem jautājumiem portālā RIA Novosti atbildes meklē Pjotrs Akopovs.

Krievijai šie jautājumi ir visnotaļ aktuāli: neskatoties uz PSRS sabrukumu, pēc būtības, valstij joprojām ir robeža ar Afganistānu. Tadžikistāna ir KDLO locekle, tātad – Krievijas militārā sabiedrotā, un tās robeža ar Afganistānu PSRS laikā bija visgarākā. Uzbekistāna un Turkmenistāna, kas robežojas ar Afganistānu, tāpat ir Krievijas nacionālo interešu un atbildības zonā. Ja Afganistānā iedegsies īsts pilsoņu karš, tā liesmu radītie dūmi klās visu Vidusāziju, sliktākajā gadījumā pat pārmetīsies uz to, jo Afganistānā dzīvo tās pašas tautas, kas apdzīvo minētās bijušās padomju republikas. Krievijā pat skan viedoklis, ka amerikāņu spēku izvešana nav nekāda sakāve, tā ir gandrīz diversija – sak, Vašingtona tādējādi novērš Kremļa uzmanību uz austrumiem, kur nupat viss aizdegsies, un krievi būs spiesti visus spēkus veltīt Vidusāzijas šausmu likvidācijai. Varbūt vajadzētu palūgt amerikāņus palikt?

Tāda pseidokonspiroloģija ir pat amizanta: amerikāņi Afganistānā nav panākuši neko no gribētā (cita lieta, ka visi viņu sapņi bija nereālistiski vai absurdi). Likvidēja "Al Kaidu" ar tās pulkiem un divīzijām, vai tā joprojām ir tīkla organizācija, kas saista dažādas struktūras un grupējumus dažādās islāma pasaules malās? Jā, radikāli noskaņoti grupējumi, taču amerikāņu okupācija Afganistānā tikai audzēja naidu pret jeņķiem islāma pasaulē, tātad faktiski sekmēja džihādistu ietekmes pieaugumu.

Uzvarēja Taliban? Taču tas nāks pie varas Kabulā īsi pēc amerikāņu aiziešanas: mierīgā ceļā, kā koalīcijas daļa, vai ar varu, vienpersoniski.

Amerikāņi gribēja no Afganistānas piespiest pie sienas Krieviju un Ķīnu (kā arī Irānu), iekārtot placdarmu pastāvīgai klātbūtnei svarīgā Eirāzijas reģionā? Gribēja, taču šiem nolūkiem vajadzētu patiešām pakļaut Afganistānu un saņemt savās rokās kontroli. Sliktākajā gadījumā viņiem būs jāizved līdzi arī desmitiem tūkstošu afgāņu, kuri strādāja viņu labā. Tos pašus kolaboracionistus, okupantu līdzskrējējus, jo tāda attieksme pret viņiem ir ne tikai talibu rindās. Tātad ASV pozīcijas Afganistānā ne tikai sašūposies – tās sabruks.

Bet ASV pēc aiziešanas taču vēlas nostiprināties kaimiņvalstīs? Re, arī The Wall Street Journal stāstīja, ka Vašingtona meklē reģionālos placdarmus kontingenta dislokācijai un talibu kontrolei pēc spēku izvešanas no Afganistānas. Tiek izskatītas gan kaimiņvalstis, gan tālāki reģioni, piemēram, AAE un analizēta iespēja izvietot Persijas līcī JKS kuģus.

Baidens jau apsolīja: ja "Al Kaida" vai ISIS apdraudēs Ameriku vai tās intereses Afganistānā, ASV sāks aviācijas uzlidojumus. Taču amerikāņi vēlas iespēju reaģēt ātri, jo pēc 11. septembra (runā pat, ka jau jūlija vidus) Afganistānā nepaliks ne amerikāņu, ne jebkādu citu ārvalstu karavīru. Un ko darīt, sākoties uzbrukumam ASV vēstniecībai (kurā vēlas atstāt līdz 1000 cilvēkus)? Sūtīt palīdzību no Pakistānas? Tālu, arī attiecības ar viņiem ir aizvien sliktākas, tāpēc "optimālākais variants armijas bāzu izveidei būtu Uzbekistāna un Tadžikistāna, kas robežojas ar Afganistānu, un nepieciešamības gadījumā nodrošinātu spēku ātru pārvietošanu".

Ir tikai viena nelaime – amerikāņu plānus var izjaukt Krievija un Ķīna, atzīmēja The Wall Street Journal. Protams, tā ir – neviens neļaus amerikāņiem nostiprināties Centrālāzijā. Pēc 2001. gada 11. septembra Krievija ļāva ASV radīt bāzes Kirgīzijā un Uzbekistānā, tomēr toreiz Krievija bija vāja, un attiecības ar ASV nebija aktīvas konfrontācijas līmenī. Tagad ne par kādu, pat pagaidu ASV nostiprināšanos Vidusāzijā nevar būt ne runas: pēc 20 gadus ilgās Afganistānas okupācijas viņiem būs jāpamet reģions. Par tā drošību atbildēs Krievijas un Ķīnas radītā ŠSO, ko tagad veido ne tikai visas Centrālās Āzijas republikas, bet arī Indija un Pakistāna, drīz vien iestāsies arī Irāna.

Tātad Afganistānu pilnībā ieskaus ŠSO locekles, bet pašai tai organizācijā ir tikai novērotāja statuss. Kabula netika uzņemta ŠSO objektīvu iemeslu dēļ: aliansē nevar iestāties okupēta valsts bez pilnvērtīgas suverenitātes. ŠSO mērķis ir miers Āzijā, it īpaši – Centrālāzijā. ŠSO vēl nav savu miernešu, nav vajadzības arī ievest karaspēku Afganistānā, mainīt vienus okupantus pret citiem.

Jau vairāk nekā četrdesmit gadus afgāņi karo savā starpā, 28 gadus – arī ar ārvalstu spēkiem. Vajadzīgi politiski apstākļi pilnvērtīgam iekšējam dialogam un vismaz mierīgai, lai arī bruņotai dažādu tautu, politisko, reliģisko, cilšu un klanu struktūru līdzāspastāvēšanai. Bez ārējas, kur nu vēl atlantiskās iejaukšanās, toties ar visu kaimiņu un tuvu valstu aktīvu dalību (un ietekmi).

Taču arī ASV ir jāpiedalās afgāņu savstarpējā samierināšanā, tikai attieksme pret viņu piekritējiem Afganistānā pēc bruņoto spēku izvešanas var radīt šķēršļus jebkādam dialogam. Lai nu būtu, kā būdams, galvenais atbildības slogs par Afganistānu pēc amerikāņu aiziešanas gulsies uz ŠSO, it īpaši uz Krievijas, Ķīnas un Pakistānas pleciem, lai cik sarežģītas būtu Afganistānas un Pakistānas attiecības "Durana līnijas" sašķelto puštunu dēļ). Tas ir gan viņu, gan Afganistānas tautas interesēs.

Sarežģītās daudzveidīgās iekšējās domstarpības Afganistānā nav pietiekams iemesls, lai atmestu tai ar roku vai norobežotos no tās ar militāru sienu. Otrs variants pat nav iespējams, bet pirmais neatbilst Afganistānas kaimiņu un Āzijas lielvalstu, arī Krievijas interesēm.

ŠSO minimālais uzdevums – nepieļaut Afganistānas problēmas šļākšanos pāri valsts robežām, lai pie tās nāktos ķerties KDLO. Maksimālais uzdevums – pamudināt visas puses panākt reālu samierināšanos un jaunās federatīvās Afganistānas celšanu. Vīrišķīgā un tik daudz cietusī tauta ir pelnījusi mierīgu un patstāvīgu dzīvi savā kalnainajā valstī. Protams, ne tā kā Šveicē, lai arī Šveices kantoni savā starpā karoja, pat vēl XIX gadsimta vidū.

Afganistāna nekļūs par Šveici, un visi mēģinājumi piespiest to dzīvot pēc Rietumu normām valstij tikai kaitējuši, taču tai ir tiesības pārvērsties par mierīgu kaimiņu Centrālāzijā. Vajag tikai palīdzēt afgāņiem atgriezties pie patstāvīgas mierīgas dzīves – sev pašiem, nevis svešu stratēģu ģeopolitisko interešu un eksperimentu vārdā.

15
Tagi:
Krievija, karaspēks, ASV, Afganistāna
Pēc temata
WSJ: ASV var pārvest spēkus no Afganistānas uz Uzbekistānu un Tadžikistānu
"Jauna problēma": kāpēc ASV spēku izvešana no Afganistānas ir bīstama Krievijai
ASV neatskaitījās par 1,5 miljardu dolāru izdevumiem Afganistānā
Jauniešu organizācijas Protests piķēts par LGBT pārstāvju tiesībām

Par TO. Krievu vecākus kaitina seksuālā audzināšana Vācijā

45
(atjaunots 17:35 11.05.2021)
Vācijas izglītības sistēma bieži tiek kritizēta. It īpaši negatīvi to vērtē emigranti no pēcpadomju valstīm. Lielākās raizes sagādā seksuālās izglītības mācības, obligātas sākumskolā.

Ar videoprogrammu, spilgtu ilustrāciju un uzskates materiālu palīdzību skolotāji stāsta "par to". Vecāki piekrīt tam, ka tamlīdzīgas zināšanas ir noderīgas pusaudžiem, taču pārdzīvo par jaunākiem bērniem. Pie tam par nodarbību kavēšanu var dabūt naudas sodu un visnotaļ lielu. Par mūsdienu audzināšanu portālā RIA Novosti pastāstīja Ksenija Meļņikova.

Mulsinoši un smieklīgi

"Meita atgriezās mājās ar veselu maisu brošūru, tur bildes ir spilgtākas un detalizētākas nekā bioloģijas mācību grāmatās. Viņa tajās vairs neieskatījās, viņai bija neveikli. Pēc nodarbības viņa bija šokēta. Līdz šim viņa nezināja, no kurienes rodas bērni. Savas domas viņai bija, izrādījās, ka viņa kļūdījās," stāsta Irina, Ziemeļreinas-Vestfālenes iedzīvotāja. Otrajā pusgadā viņas meitai – 1. klases skolniecei sākās seksuālās attīstības obligātās nodarbības.

"Bērni smējās, it īpaši puikas. Viņiem bija gan interesanti, gan kauns. Mūsu klases audzinātāja nosūtīja dokumentu, kurā informēja par mācību programmas startu," turpināja Irina. Viņa piebilda, ka daudzi vecāki bijuši neapmierināti, jo uzskata: tas ir pārlieku agri sākumskolā. Turklāt viņiem nepatīk pati metode: "Viņi noskatījās nodarbībā video ierakstu, kurā tuvplānā demonstrētas ģenitālijas, bija arī dzimumakts. Meita negribēja stāstīt sīkāk, viņa kautrējās."

Par seksuālās audzināšanas nodarbībām vācu skolās turpinās asi strīdi. Vieni uzskata, ka bērniem kopš pašas bērnības māca kaut ko nepieklājīgu vai pat mudina uz netradicionālu seksuālo orientāciju. Citi ir pārliecināti, ka tādas nodarbības ir vajadzīgas.

"Dēlam stāstīja, ka ir dažādi LGBT pārstāvji: homoseksuālisti, lesbietes, transpersonas. Pie tam uzsvēra, ka tas ir normāli. Es neiebilstu, tomēr man šķiet, ir pārāk agri dot bērniem tādu informāciju. Tas jādara mazliet vēlāk, kad viņiem izveidosies pašiem savs viedoklis. Sākumskolā ir risks, ka skolotāji uzspiež idejas. Mums paveicies: es uzticos mūsu klases audzinātājai un nešaubos, ka viņa vada stundas ļoti profesionāli," stāsta Hamburgas iedzīvotājs Nikolajs.

Pie tam visi lūdza neminēt uzvārdus – bīstas no problēmām ar skolu.

Vecāki ir noraizējušies

Pirmās seksuālās audzināšanas stundas vecāko klašu skolēniem VDR sākās jau 1959. gadā. 9 gadus vēlāk par to izšķīrās arī VFR. Izstrādāja "Dzimumaudzināšanas atlasu". Bērniem pārsvarā stāstīja par pubertāti un izmaiņām zēnu un meiteņu organismos. Jaunāko klašu apgaismošana sākusies tikai pēdējo 10 gadu laikā. Daudzi pieaugušie ar to bija neapmierināti.

Džonijs Deps
© Sputnik / Сергей Венявский

Visaktīvākā ir organizācija "Satrauktie vecāki" (Besorgte Eltern). Viņi noraizējušies par to, ka izglītības programma ir pārslogota ar lieku informāciju, turklāt paver iespējas manipulācijām. Grupā ir emigranti no pēcpadomju valstīm, taču ir arī liels skaits vāciešu.

"Es vēlos, lai tiktu nospraustas robežas, tāpat kā citās nodarbībās: šajā vecumā skolēnam jāzina konkrēts materiāls vēsturē, bioloģijā, matemātikā, ne vairāk. Citādi iznāk pilnīga izvēles brīvība – skolotāji var stāstīt, ko vien vēlas," sarunā sprieda divu bērnu tēvs Tobiass no Minhenes.

Visās federālajās zemēs ir pašām savas izglītības programmas, skolas pašas nosaka nodarbību skaitu. Vienās kurss aizņem tikai pāris nedēļas, citās – ilgst pat pusgadu.

"Satrauktie vecāki" periodiski organizē protesta akcijas lielās pilsētās ar tādiem plakātiem kā "Lai bērni paliek bērni", "Viņiem vajadzīga mīlestība, nevis sekss", "Rokas nost no mūsu bērniem". Barikāžu otrā pusē – demonstranti no zaļajiem un sociāldemokrātiem. Pārsvarā – seksuālo minoritāšu pārstāvji: viņi uzskata, ka "Satrauktie vecāki" esot viņu ideoloģiskie pretinieki.

"Mani dēli mācās sākumskolā. Es iebilstu pret seksuālās audzināšanas mācību. Taču es neesmu ne ultralabējais, ne homofobs, ne kristīgais fundamentālists, es vispār esmu ateists! Mēs esam absolūti neitrāla vecāku grupa, taču negribam, lai šīs nodarbības sāktos tik agri," uzsvēra Tobiass.

Bez kavējumiem

Dzimumaudzināšanas kurss turpinās 7.-8. klasē. Stāsta par kontracepcijas paņēmieniem. Skolotāji organizē ar skolēnu dzimuma un seksuālo identitāti saistītus testus. Vācu žurnāls Der Spiegel stāsta par vienu no jautājumiem, par ko vecāki bija sašutuši: "Cik liela ir iespēja, ka jūsu heteroseksualitāte ir pagaidu parādība un ar laiku mainīsies?"

Neapmierinātās mātes un tēvus mierināja Aņa Heningsena, dzimumaudzināšanas profesora Ķīles universitātē. Viņa stāstīja, ka daudzi vecāki nepareizi izprot nodarbību būtību: "Mēs izskatām jautājumus, kam ir liela loma bērnu un pusaudžu ikdienas dzīvē. Nevajag domāt, ka šīs nodarbības aģitē par pornogrāfiju un homoseksuālismu."

Daudzus tāds skaidrojums nevar nomierināt. Taču neizdosies arī mācības kavēt – par to draud naudas sods. Likums par skolu obligāto apmeklējumu (Schulpflicht) neatkarīgi no bērna un viņa vecāku pilsonības, ieviesa jau 1919. gadā. Tas ir spēkā arī šobaltdien. Katram bērnam vecumā no sešiem gadiem ir jāapmeklē nodarbības. Kavējums bez objektīva iemesla pielīdzināms administratīvam pārkāpumam. Piemēram, Diseldorfā par katru kavējumu nāksies maksāt 80 eiro, Ķelnē – 188 eiro.

Pirms dažiem gadiem Vāciju satrieca stāsts par daudzbērnu tēvu Oigenu: viņš izcieta cietumsodu par to, ka viņa meita Melita izlaida vairākas dzimumaudzināšanas nodarbības. Ģimenei piesprieda sodu, viņi atteicās to maksāt. Lieta nonāca apgabaltiesā. Oigenam piesprieda vienu dienu cietumā.

Daudziem tā bija mācība, atzīmēja 4. klases skolotāja Lara no Hamburgas. Viņa saprot vecāku raizes. Piemēram, skolas likumā noteikta nepieciešamība veidot audzēkņiem pozitīvu attieksmi pret seksualitāti: "Tas daudzus biesē. Es cienu vecāku tiesības pastāvīgi informēt bērnus par šiem jautājumiem. Lieta tāda, ka bieži vien viņi paši to nedara un arī mums neuzticas."

Viņa piezīmēja, ka zināšanas par savu ķermeni un jūtām "dāvā komforta sajūtu, palīdz uzturēt labas attiecības, bet nākotnē palīdzēs izvairīties no veneriskām saslimšanām un nevēlamas grūtniecības".

Lielākajā daļā federālo zemju mācību plānu teikts, ka seksuālā audzināšana ir skolotāju un ģimenes kopīgs uzdevums. Visiem pieaugušajiem ir jāzina, kādi jautājumi un mācību materiāli ir jāapspriež. Taču pie tam vecāki nevar lemt par izglītības programmu, ir pārliecināti vācu pedagogi. Tāda ir sistēma, un pagaidām tā nedāvā izvēles iespējas.

45
Tagi:
bērni, skola, izglītība, Vācija
Pēc temata
"Māciet ķīmiju, nevis homoseksuālismu!" Bērnu vecāki Eiropā ir sašutuši
Emigrācija padara Latviju latviskāku: kas patīk un kas nepatīk emigrantiem ārzemēs
Politkorektuma rezultāti: sarunas virtuvē un lokomotīvītes-transpersonas
Bet pie viņiem baltos linčo...
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, foto no arhīva

Amerikāņu analītiķis pastāstīja, Rietumu kolēģus "apspēlējis" Lavrovs

0
(atjaunots 12:45 12.05.2021)
Analītiķis nosaucis vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem".

RĪGA, 12. maijs — Sputnik. Amerikāņu analītiķis Toms Rogans rakstā izdevumam Washington Examiner nosauca vairākus rietumvalstu diplomātus par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova "dumjajiem kolēģiem", vēsta RIA Novosti.

"Viņš (Lavrovs – red.) meistarīgi apspēlē viņus, piemēram, Žozepu Borelu, pārlieku lētticīgo Džonu Keriju vai pārlieku pašpārliecināto Hilariju Klintoni," viņš rakstīja izdevumā.

Žurnālists savā publikācijā uzsvēra, ka Rietumu oponenti cita starpā var ciest sakāvi Krievijas diplomāta konsekvento izteikumu dēļ.

Pie tam Rogans īpaši izcēla Maiku Pompeo, kurš, viņa ieskatā, ir spējīgs pats uz savu spēli.

 

0
Tagi:
Sergejs Lavrovs
Pēc temata
Lavrovs apsūdz ASV un ES par totalitārisma uzspiešanu
Sergejs Lavrovs: Krievijai nedraudzīgo valstu saraksts nebūs ilgi jāgaida
Sergejs Lavrovs: attiecības ar ASV būtu normālas, ja tas būtu atkarīgs vienīgi no mums
Nevar ticēt Vašingtonai: Lavrovs atzinis ASV sankciju politikas aprobežotību