Maskavas Kremlis, foto no arhīva

Amerika dārgi maksās par mēģinājumu ignorēt īsto Krieviju

92
(atjaunots 12:04 17.08.2020)
"Dziļās valsts" kontrolētā amerikāņu propaganda gatavo valsti jaunam Krievijas uzbrukumam Amerikas vēlēšanām, bet Donalds Tramps un viņa administrācija mēģina pievērst vispārēju uzmanību Ķīnai.

Sak, Pekina, nevis Maskava rada lielākos draudus ASV un visai pasaulei, stāsta trampisti, bet viņu izteikumi slīkst antikrieviskās histērijas plūdos, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Pie tam Krievijas dēmonizācijas galvenais mērķis jau sen vairs nav meklējams ģeopolitikas plaknē, tā nav skaidrojama ar abu valstu (itin reālo) konfrontāciju pasaules arēnā. Nē, mīts par Krievijas iejaukšanos pārsvarā vajadzīgs iekšpolitiskā uzdevuma risināšanai – nepieļaut Trampa pārvēlēšanu. Četrus gadus runāja par Trampa "sakariem ar krieviem", Kremļa iejaukšanos vēlēšanās, un tagad mēģina piebeigt viņu ar to pašu rungu.

Skaidrs, ka ASV un Krievijas attiecības, kas pēc Snoudena un Krimas (tas ir, kad Maskava galīgi apglabāja ilūzijas par amerikāņu hegemoniju pasaulē) jau bija nonākušas līdz skarbai konfrontācijai, pēc visas šīs bakhanālijas kritušās pavisam zemu. Problēmu rada nevis abu valstu cīņa, bet gan ārkārtīgi zemais kontaktu līmenis. Īstu "raganu medību" apstākļos amerikāņu ierēdņi un politiķi vienkārši baidās no kontaktiem ar kolēģiem Krievijā. Es nepārspīlēju. Nav gandrīz nekādu normālu sakaru kanālu. Protams, tie saglabājas prezidentu līmenī, tie ir arī slepenajā līmenī, ir mijiedarbība Ģenerālštābu vadītāju līmenī (pārsvarā – Sīrijas jautājumā), taču politiskajā līmenī tie novesti teju vai pie pusgadsimtu veciem notikumiem – stāvoklim, kāds valdīja pirms atkušņa Ričarda Niksona prezidentūras laikā. Tāds līmenis nevar gandarīt nevienu. Ne jau tāpēc, ka kāds cer mainīt naidu pret draudzību, bet gan dziļi pragmatisku apsvērumu dēļ. Jāsāk nopietna saruna, vismaz tāpēc ka pārāk daudz kas pasaulē ir atkarīgs no abām lielvalstīm.

Pastāv iespēja, ka pēc atkārtotas ievēlēšanas novembrī Donalds Tramps gūs zināmu rīcības brīvību Krievijas virzienā, tātad viņš beidzot varēs pildīt savu solījumu "salabt ar Putinu" (tagadējos apstākļos tas nozīmē tikai normāla, pilnvērtīga dialoga atsākšanu visos līmeņos). Tiesa, tādam nolūkam viņam ne tikai jāuzvar pašam, bet arī jāsaglabā kontrole pār Kongresa augšpalātu. Protams, uzvaras gadījumā Tramps būs spiests atvairīt jaunu, pašu nopietnāko uzbrukumu – mēģinājumus apstrīdēt un anulēt vēlēšanu rezultātus. Tad, iespējams, iekšpolitiskā krīze ASV mazliet vājināsies, un pienāks laiks remontēt Krievijas un ASV attiecības. Ko par to domā Savienotajās Valstīs? Galu galā, neskatoties uz visām iekšpolitiskajām jukām, valstī ir pietiekami daudz nopietnu cilvēku, kuri saprot, ka attiecības ar Krieviju pēc iespējas ātrāk jāizved no strupceļa, kurā tās iedzinusi pati Amerika.

Nē, tikai retais ASV ir gatavs atzīt savu vainu par abu valstu attiecību faktisko iesaldēšanu, tomēr ir cilvēki, kas atklāti saka: "Laiks pārskatīt mūsu politiku attiecībā pret Krieviju". Ar tādu virsrakstu 6. augustā izdevumā Politico nāca klajā 103 amerikāņu ārpolitikas speciālistu atklātā vēstule. Turklāt vēstuli parakstījusi virkne "smagsvarnieku" un vadošo speciālistu Krievijas jautājumos: trīs bijušie ministri (arī Reigana valsts sekretārs Džordžs Šulcs un bijušais aizsardzības ministrs Viljams Perijs), trīs bijušie vēstnieki Krievijā (arī nesenais – Hantsmans), bijušie augstu stāvošie Valsts departamenta, Aizsardzības ministrijas un Nacionālās drošības padomes ierēdņi (piemēram, valsts sekretāra vietniece Rouza Getemillere un NDP vecākie direktori Krievijas lietās Tomass Grems un Fiona Hilla, vairāki aizsardzības ministra un valsts sekretāra vietnieki), pazīstamais bijušais senators Sems Nanns, nerunājot jau par virkni ekspertu no universitātēm un "smadzeņu centriem". Viņu vidū ir gan republikāņi, gan demokrāti. Jā, ierēdņi ir bijušie, taču, ņemot vērā ASV specifiku, daudzi no viņiem vēl noteikti atgriezīsies valsts dienestā. Pietiekami nopietna kompānija.

Ko viņi raksta? Nekā sensacionāla vēstulē, protams, nav. Tomēr pašreizējā amerikāņu situācijā reālistisks viedoklis jau ir milzīgs sasniegums. Sākumā konstatēts, ka "Krievijas un ASV attiecības nonākušas bīstamā strupceļā" un "tas apdraud ASV nacionālās intereses":

"Militārās konfrontācijas risks, kas var izvērsties kodollkonfliktā, atkal ir reāls. Mēs dreifējam uz nogurdinošu kodolbruņošanās sacensību pusi, bet mūsu ārpolitikas arsenālā palikusi tikai reakcija, sankcijas, publiska nosodīšana un Kongresa rezolūcijas."

Neviens atklāti nesaka, ka tas viss nedarbojas, taču mājieni ir:

"Vienlaikus tiek ignorēti nopietni draudi pasaulei un mūsu labklājībai, kas pieprasa Krievijas un ASV sadarbību, arī tādos vitāli svarīgos jautājumos kā kodolkarš un klimata pārmaiņas. Likmes ir ļoti augstas, jo draudi pasaulei un zaudējumi ir kolosāli. Tāpēc mēs uzskatām, ka vajadzīga rūpīga, bezkaislīga analīze, bet pēc tam – arī mūsu pašreizējā kursa maiņa."

Kursa maiņa? Tas taču ir neiespējami – jau piecas dienas vēlāk tajā pašā izdevumā parādījās 33 ekspertu atbilde ar nosaukumu "Nē, laiks jaunai attiecību atiestatīšanai ar Krieviju vēl nav pienācis". To parakstījuši mazāka ranga ierēdņi (piemēram, bijušais Valsts departamenta speciālais pārstāvis Ukrainas lietās Kurts Volkers), daudzi no viņiem demonstrē atklātu rusofobiju. Piemēram, bijušais ASV spēku Eiropā komandieris Bens Hodžess nesen pavisam nopietni apgalvoja, ka Krievija gatavojoties uzbrukumam Baltijai. Tomēr par atbildes vēstuli parunāsim mazliet vēlāk, tagad – par 103 ekspertu aicinājumu. Runājot par nepieciešamību mainīt kursu, viņi min arī atrunas – atkārto visu tagadējā kursa arsenāla standarta kompleksu:

"Mēs pie tā ķeramies absolūti apzināti. Krievija sarežģī un pat izjauc mūsu plānus un darbības, it īpaši gar savu milzīgo perifēriju Eiropā un Āzijā. Tā ieņēmusi daļu Ukrainas un Gruzijas teritorijas. Tā apstrīd mūsu globālā līdera lomu un met izaicinājumu pasaules kārtību, ko esam palīdzējuši būvēt. Tā iejaucas mūsu iekšpolitikā, lai padziļinātu esošās domstarpības un nomelnotu mūsu demokrātijas reputāciju."

Tāpēc "labākajā gadījumā mūsu attiecības būs sāncensības un sadarbības kombinācija" – lai arī patiesībā pirmajā posmā runai vajadzētu būt par banālu dialoga atsākšanu. Lai "atrastu izdevīgāko un drošāko līdzsvaru starp mūsu sāncensību un sadarbību", autori piedāvā sešas vispārējas rekomendācijas amerikāņu kursa veidošanai.

To vidū nav nekā ārkārtēja.

Pirmajā vietā ir jautājums par to, kā nepieļaut Krievijas iejaukšanos vēlēšanās – ja šis punkts nebūtu minēts pašā sākumā, vēstules autorus nekavējoties pasludinātu par "Putina marionetēm". Piedāvāti standarta pasākumi – neļaut uzlauzt, neļaut graut, atmaskot, ieviest sankcijas. Taču – arī mēģināt vienoties, piedraudot Krievijai ar atbildi:

"Līdztekums mums vajag sakārtot kontaktus ar Krieviju mierīgu pārrunu ceļā un pievērst uzmanību abu pušu iespējām radīt nopietnu kaitējumu svarīgākajiem infrastruktūras elementiem."

Mīts par iejaukšanos ir kļuvis par amerikāņu dienas kārtības neatņemamu elementu, tāpēc nav jēgas te kaut ko analizēt. Taču nākamie punkti ir daudz saturīgāki.

"Nav nekādas jēgas tam, ka divām valstīm, kas spēj iznīcināt viena otru un pusstundas laikā pielikt punktu civilizācijai, nav pilnvērtīgu diplomātisko attiecību. Pēc krīzes Ukrainā svarīgākie kontakti valdības līmenī tika iesaldēti, konsulāti slēgti, vēstniecību personāls būtiski samazināts. Mēs pārāk bieži un kļūdaini uzskatām, ka diplomātiskie kontakti ir balva par labu uzvedību, taču patiesībā tie kalpo mūsu interešu virzīšanai un stingru signālu un vēstījumu nodošanai. Diplomātiskās attiecības mums vajadzīgas kā svarīgs drošības līdzeklis, lai minimizētu kļūdainus priekšstatus un kļūdas, kas var novest pie nevajadzīga kara. Normālu diplomātisko sakaru atjaunošanai jākļūst par augstāko prioritāti Baltajam namam, un Kongresam šos soļus jāatbalsta."

Ne tikai no jebkura viedokļa absolūti saprātīgs viedoklis, bet arī absolūta banalitāte, tomēr fakts, ka to nākas skaidrot amerikāņu publikai, ir gana daiļrunīgs.

Ceturtajā punktā vēstules autori stāsta, ka vajadzētu, gluži kā aukstā kara gados, apvienot "labi līdzsvarotu savaldīšanu un izlādi". Tas ir, "uzturot nepieciešamo aizsardzību, mums jāiesaista Krievija nopietnā un konsekventā dialogā".

Ir jārunā par "svarīgām un neatliekamām drošības problēmām, ar ko saskaras mūsu valstis". Vai tad kāds Krievijā pret to iebilst? Pie tam drīz beidzas NEW START darbības termiņš. Krievija ierosina to pagarināt. Neiebilst arī vēstules autori:

"Ir svarīgi atjaunot Krievijas un ASV līdera pozīcijas, ieviešot kārtību kodolpasaulē, kas kļuvusi vēl bīstamāka. (..) Tas nozīmē, ka vajag pagarināt līguma NEW START darbības termiņu un ātri pāriet pie bruņojuma kontroles nākamās fāzes ar mērķi stiprināt kodolstabilitāti, kas būtu rūpīgi izsvērta un labi pielāgota jaunajai situācijai pasaulē, kurā kodolvalstu skaits šodien ir daudz lielāks."

Iespējams aprunāties arī par militāro konfrontāciju kopumā:

"Ir svarīgi padarīt drošāku un stabilāku militāro konfrontāciju, kas šobrīd pastāv nestabilākajos Eiropas reģionos no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Ir svarīgi apņēmīgi saglabāt pašreizējos ierobežojumus, tādus kā Atklāto debesu līgumu, kas patlaban ir apdraudēts, gan Vīnes dokumentu no 2011. gada, kā arī izstrādāt jaunus pasākumus uzticības stiprināšanai."

Arī šajā punktā Krievija neteiks "nē".

Piektais punkts skar no ASV viedokļa sāpīgāko jautājumu – to, kura dēļ reālisti aicina mainīt attiecības ar Krieviju. Kā Amerikai atgūt iniciatīvu un izdevīgu pozīciju trijstūra ASV-Krievija-Ķīna attiecībās? Kā vājināt Krievijas un Ķīnas satuvināšanos, kā nepieļaut Maskavas un Pekinas alianses nostiprināšanos? Kā pārvilkt Krieviju savā pusē ASV un ĶTR augošajā konfrontācijā? Atklāti par to nav ne vārda, tomēr tāda ir būtība:

"ASV un Ķīnas politikas panākumi lielā mērā būs atkarīgi no tā, vai Krievijas un ASV attiecību stāvoklis pieļaus trīspusēju sadarbību svarīgākajos jautājumos. Ar savu tagadējo politiku mēs tikai pastiprinām Krievijas gatavību atbalstīt Ķīnas politikas nekonstruktīvākos aspektus attiecībā pret ASV. Nebūs viegli pagriezties pretējā virzienā, tomēr tādam ir jābūt mūsu mērķim."

Te nu diemžēl no ASV nekas vairs nav atkarīgs. Ne tikai tāpēc, ka tā paveikusi visu iespējamo un neiespējamo, lai padziļinātu globālo konfrontāciju ar Maskavu un Pekinu, tuvinot tās vienu otrai, bet arī tāpēc, ka ģeopolitikas objektīvie likumi diktē krieviem un ķīniešiem saskaņotu kursu – amerikāņu pasaules kārtības demontāžu. Pie tam gan trīspusējo attiecību ietvaros, gan uz visas pasaules šaha dēļa.

Pat ja ASV darītu visu iespējamo, lai "atbīdītu Maskavu no Pekinas", Krievija tādu soli nespertu – stratēģiskais kurss un nacionālās intereses nevar būt tirdzniecības priekšmets. ASV pagaidām nav gatavas pat atteikties no centieniem atlantizēt Ukrainu, lai arī reālisti iesaka mazināt tamlīdzīgu konfliktu ietekmi ASV un Krievijas attiecībās (interesanti, kā viņi to iedomājas – vai iesaldēt strīdu par Ukrainu?

Taču Krievijai nav pieņemams pat "gaisā piekārts" Kijevas "atlantiskās nākotnes" statuss):

"Aktuālākajos jautājumos, kuros ASV un Krievijas intereses nopietni konfliktē (teiksim, Ukraina un Sīrija), ASV ir jāpieturas pie stingras un principiālas pozīcijas, kam piekrīt mūsu sabiedrotie un kas ir ārkārtīgi svarīga taisnīgam iznākumam. Tomēr lielāka uzmanība jāvelta vispārējai ietekmei uz mūsu attiecībām, kas parādīsies, pateicoties apsvērtiem, savaldīgiem un pakāpeniskiem soļiem, kā arī iespējām, ko uzlabojošās attiecības rada tālākai virzībai uz priekšu."

Un pēdējā punktā nāk sankcijas – tās vajagot saglabāt, taču padarīt "pārdomātas un individuālas, un jāpielieto līdz ar citiem valstiskā spēka elementiem, it īpaši ar diplomātiju". Jo "Kongresa ieviesto sankciju stabila uzkrāšanās (..) atņem Maskavai jebkādu stimulu mainīt kursu, jo tā uzskata sankcijas par pastāvīgām un neizbēgamām". Tāpēc "vajag atjaunot sankciju režīma elastību, pievēršot uzmanību individuālajām sankcijām, ko var ātri atcelt, ja Krievija veicinās pārrunu panākumus ar mērķi atrast pieņemamus risinājumus konfliktu noregulēšanai, ieskaitot Krievijas acīmredzamās pūles pārtraukt iejaukšanos mūsu vēlēšanu procesā".

Izklausās sarežģīti, taču saprātīga doma te ir – ASV kaut kādā veidā būs jāatceļ sankcijas par izdomāto Krievijas iejaukšanos. Vajadzēs izdomāt, ka iejaukšanās vairs nav, un nojaukt šķēršļus normālam dialogam. Barikādes būs jānojauc tiem, kas tās cēlis, lai arī aizbildinoties ar to, ka "krievi labojušies". Pie tam Krievija necer uz sankciju atcelšanu – tas vajadzīgs pašām ASV, ja tās vēlas atjaunot pašu rokām sagrautās attiecības.

Pats galvenais speciālistu vēstulē ir tās noslēgums – to jāatzīst par amerikāņu ģeopolitiskās domas milzīgu sasniegumu.

"Realitāte ir tāda, ka Krievija Vladimira Putina vadībā rīkojas tādos stratēģiskajos ietvaros, kuru pamatā ir dziļi iesakņotas nacionālistiskās tradīcijas, pie kā pieturas gan elite, gan masas. Putina pēcnācējs, pie tam pat ar stabilākām demokrātiskajām slieksmēm, noteikti rīkosies tādos pašos stratēģiskajos rāmjos. Būtu kļūdaini veidot amerikāņu politiku, uzskatot, ka mēs varam mainīt šos ietvarus un mums tas jādara. Tāpat no mūsu puses būtu muļķīgi uzskatīt, ka mums nav citas izvēles – mums jāsaglabā tagadējā politika. Mums ir jāveido attiecības ar Krieviju, tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs to gribētu redzēt. Mums pilnā mērā jāizmanto savas priekšrocības, turklāt pieturoties pie diplomātijas līdzekļiem. Tā mums izdosies pārvarēt izaicinājumus, ko met Krievija, un veidot mūsu attiecības konstruktīvākā gultnē. Ja mēs to neizdarīsim, mums par to nāksies maksāt pārlieku dārgi."

Tas taču patiešām ir ģeniāli – veidosim attiecības ar Krieviju, kāda tā ir, nevis ar to, kādu mums gribētos! Cik gan tālu vajadzēja nonākt prātiem amerikāņu elitē, lai tāds aicinājums skanētu teju vai revolucionāri, vēl vairāk, lai tam sekotu, atklātu "kara vanagu" rājiens vēstulē dažas dienas vēlāk.

"Šis viedoklis ir pretrunā Amerikas vērtībām, interesēm un principiem, turklāt grauj Krievijas tautas uzticību, kad izsīkst tās pacietība pret režīmu. (..) Putinam šķiet, ka viņa pienākums ir stimulēt un ekspluatēt nacionālistisko noskaņojumu, lai saglabātu varu. Taču, pretēji vēstules autoru apgalvojumam par to, ka "Krievija Vladimira Putina vadībā rīkojas tādos stratēģiskajos ietvaros, kuru pamatā ir dziļi iesakņotas nacionālistiskās tradīcijas, pie kā pieturas gan elite, gan masas," tikai trīs procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata Savienotās Valstis par ienaidnieku – par to liecina šogad organizētā "Levada centra" aptauja. Putins strauji zaudē saikni ar Krievijas tautu" .

Tātad Putins nepauž Krievijas intereses – kāpēc tad ar viņu vajadzētu runāt? Lai vispirms maina savu politiku:

"Signāls par gatavību sadarboties ar Krievijas vadību Amerikai jāsūta tikai tad, kad kļūs skaidrs, ka Maskava neuzskata Savienotās Valstis par ienaidnieku un ir ieinteresēta sniegt ieguldījumu savas politikas maiņā un uzvedībā, lai attīstību attiecības. Līdz tam brīdim mums ir jāizvairās no bezjēdzīga bezgalīga dialoga, kas nekad neved pie problēmu risinājuma, bet tā vietā nes apņēmīgu un nepārtrauktu pretošanos Putina draudošajiem soļiem. Tas ietver nepieciešamību turpināt ciešāku sadarbību ar mūsu sabiedrotajiem Putina savaldīšanai, sankciju pastiprināšanai, atbalsta paplašināšanai Krievijas kaimiņiem, atbalsta nodrošināšanai Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un stingrākiem soļiem pret korupciju Krievijā".

Tātad spiediens pret Krieviju jāturpina, vienkārši tāpēc, ka tā nevēlas būt tāda, kādu mēs to gribam redzēt. Runa nav tikai par to, ka tāda "stratēģija" nestrādā, bet gan par to, ka, ignorējot īsto Krieviju, Amerika rīkojas par ļaunu tikai pati sev. To mēģināja atgādināt reālisti savā vēstulē, atklāti paziņojot: ja attiecības ar Krieviju netiks ievirzītas konstruktīvā gultnē, Amerikai par to nāksies dārgi maksāt.

Dārgi – jo runa patiesībā nav par ASV un Krievijas attiecībām, ne arī par Krieviju. Runa ir par amerikāņu elites veselo saprātu, spēju novērtēt starptautisko situāciju un stāvokli pašās Savienotajās Valstīs. Šajā ziņā grūtības aug – "Vašingtonas purvs" nevēlas strādāt ar patiesajām ASV, tas dod priekšroku izdomātai Amerikai, kurai problēmas rada tikai "Krievijas iejaukšanās" un "Tramps – Putina marionete".

92
Tagi:
Putins, Donalds Tramps, Krievija, ASV
Sputnik V

Vai ar "politiski nepareizu vakcīnu" ielaidīs Eiropā

7
(atjaunots 10:54 02.03.2021)
Kamēr Krievijas vakcīnas nav apstiprinātas ES, tās pilsoņi, visticamāk, nesaņems robežas šķērsošanai nepieciešamo sertifikātu.

Uzstājoties ar runu par ES diplomātisko resoru selektorsanāksmes rezultātiem, kanclere Angela Merkele informēja, ka sanākušie piekrituši tam, ka jāievieš vakcinēšanas sertifikāts, bez kura netiks atļauta iebraukšana ES, raksta Maksims Sokolovs vietnē RIA Novosti. Vienošanās pagaidām ir principiāla, detalizētu projektu iesniegs pēc trim mēnešiem.

Kā zināms, velns slēpjas detaļās. Tas attiecas arī uz vakcinēšanas pasi.

Pirmkārt nav skaidrs, ko iesākt cilvēkiem, kuriem ir pretindikācijas vakcinēšanai. Vairāk vai mazāk varētu saprast īslaicīgas kontrindikācijas gadījumu - piemēram, ja cilvēks nesen pārslimojis koronavīrusa infekciju. Tāpat kā ar citām infekcijas slimībām, arī šajā gadījumā jāpagaida kāds laiks un pēc tam droši var vakcinēties. Taču ir arī hroniskas slimības: ko darīt ar tām? Izskatās, jāierobežo tādu slimnieku pārvietošanas tiesības. Pie tam hroniskas kaites ir smagas, un to nesēji tik un tā drīz mirs. Nav cilvēka, nav problēmas. Hroniskajiem nekas Eiropā nav darāms.

Sputnik V
© Sputnik / Илья Питалев

Taču tas nav viss.

Pasaulē pašlaik ir daudz vakcīnu, iespējams, būs vēl vairāk. Kādas tieši vakcīnas dos tiesības saņemt ES sertifikātu?

Ar eiroatlantisko trijnieku Pfizer/BioNTech, Moderna, AstraZeneca šķēršļu acīmredzami nebūs. "Vakcinējies ar "Pfizer" — saņem ausvaisu", citādi sanāk kāda disidentitāte.

Ar Krievijas ("Sputnik V" un "EpVakrona") un ķīniešu ("Sinovac Biotech", "CanSino Biologics", "CNBG — Sinopharm") vakcīnām viss varētu būt sarežģītāk. Tās var būt izcili efektīvas, bet, kamēr tās nav oficiāli apstiprinātas, ar tām vakcinēti pilsoņi, visticamāk, nesaņems nepieciešamo sertifikātu robežas šķērsošanai.

Lieta tāda, ka jautājums par nedemokrātiskas izcelsmes vakcīnas efektivitāti vai kaitīgumu ir ne tikai medicīnisks, bet arī politisks. Jau "Ziemeļu straumes 2" piemērs pietiekami spilgti ilustrē, kas notiek, kad lietā iejaucas politika - "demokrātijas izplatība pret totalitārismu", – krievu ogļūdeņradis izrādās bīstamāks nekā "Ciklons B". Kā zināms, "ja ģeometriskās teorēmas skartu cilvēku intereses, to dēļ rīkotu karus." Pie tam, ja var sarīkot nepatikšanas valstij, vienkārši neatzīstot nedemokrātisko vakcīnu, kāpēc gan to neizdarīt?

Ļoti daiļrunīgs ir nesenais (17. februāris) Eiropas Komisijas vadītājas Urzulas fon der Leienas izteikums: "Krievijas Covid-19 vakcinācijas stratēģija izraisa neizpratni. Kāpēc Krievija piedāvā teorētiski citām valstīm miljoniem devu, taču nav sasniegusi pietiekamu progresu pašu iedzīvotāju vakcinācijā? Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild."

Grūti pateikt, kas tas ir — pietiekams progress. Un vai Eiropas ierēdņi ir tiesīgi runāt par šo tēmu, kad pašā Eiropā progress ir acīmredzami nepietiekams? Citādi Ungārija nepirktu "Sputnik", tāpat Čehija, Austrija, Itālija neapsvērtu to pašu. "Kāpēc mums ir vajadzīgs "Sputnik", kad uz katra soļa ir vakcinācijas punkti ar "Pfizer"?"

Iespējams, Urzulas kundze ir sašutusi par XIX gadsimta beigu maizes eksporta prakses atdzīvināšanu – "Paši pietiekami neēdīsim, bet izvedīsim". Ir grūti pateikt, vai esošā Veselības ministrija rīkojas atbilstoši toreizējā finanšu ministra Višņegradska principiem. Bet vēl grūtāk ir saprast, kāds tam ir sakars ar Krievijas vakcīnas iedarbīgumu. Vai nu tā ir efektīva vai ne. Savukārt Krievijas panākumi savu iedzīvotāju vakcinācijā diez vai varētu būt Briseles galvenās rūpes.

Cita lieta, ja vajag par jebkādu cenu "atmaskot" Krievijas vakcīnu. Īpaši - neuzskatīt poti par pamatu vīzas sertifikāta izsniegšanai. Kad runa ir par dzelzs aizkara problēmām, tad, protams, jebkuri paņēmieni var noderēt.

Protams, ne jau viss ir atkarīgs no Urzulas un viņas domubiedriem. Izņemot tos, kuri vēlas jebkādu iemeslu un ieganstu piesegā norobežoties no Krievijas, ir arī grupas ar citām interesēm.

Piemēram, lai gan Krievijas iedzīvotāju ienākumi ir stipri krituši, tomēr nav ne runas par totālu nabadzību, kas padara neaktuālu izbraukuma tūrismu. Daudzas Eiropas valstis (Itālija, Francija, Grieķija, u tt.), kur tūrisms pirms pandēmijas nodrošināja 10-15% no IKP un deva darbu labai iedzīvotāju daļai – šīs valstis jau sapņos redz, kā varētu atgriezties pirmskovida laiki un Krievijas tūristu nauda. Fon der Leienas kundzes intereses tām ir vienaldzīgas – pašu plānais maciņš ir daudz svarīgāks.

Var, protams, iedvesmot eiropiešus, sak, "uz ideoloģijas rēķina mēs netaupām", attiecināt šo saukli uz vīzu sertifikāciju, bet tāda ilgtermiņa politika var beigties ar dažādiem pārsteigumiem. Neviens nav atcēlis principu "savs krekls tuvāks", un to pastāvīgi lamāt ir bīstami.

Tātad jautājums par to, kādas vakcīnas pēc trim mēnešiem apliecinās ieceļošanas vīzas prasītāja drošību, kļūs par asu strīdu tēmu starp fon der Leienas kundzi un sīkburžuāziskā principa "Manis pēc kaut vai suns, ka tik olas dētu" piekritējiem.

7
Tagi:
vakcīna, Eiropa
Temats:
Koronavīruss Latvijā un pasaulē
Pēc temata
Bloomberg nosauca "Sputnik V" par favorītu cīņā ar Covid-19 pandēmiju
"Tikai ne krievu vakcīna". Lietuvas elitei nospļauties par cilvēku veselību
Politiķu vakcinācija saliedējusi cilvēkus – pret politiķiem
Vakcinētajam ir 98 gadi: kā Latvijā izmanto vakcīnu, ko Vācijā sirmgalvjiem neiesaka
Eiropas Komisijas galvenā mītne Briselē, foto no arhīva

Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām

16
(atjaunots 08:25 02.03.2021)
ES vēlas vienpusēji regulēt attiecības ar Krieviju, vēlas pēc saviem ieskatiem sodīt vai apžēlot Krieviju, turklāt Krievijai tai pazemīgi jāpaklausa un vēl jābūt gatavai, tiklīdz pasauks sadarboties.

Rietumi laiž klajā jaunu sankciju sēriju pret Krieviju: pirmdien Eiropas Savienība saskaņoja personālo sankciju ieviešanu pret virkni Krievijas amatpersonu, kas esot atbildīgas par "Navaļnija vajāšanu" (sarakstu publicēs pēc dažām dienām). Savienotajās Valstīs steidz gatavot "sankciju un citu pasākumu" paketi ne tikai par Navaļniju, bet arī par hakeru uzbrukumiem (ko dēvē par SolarWinds) amerikāņu aģentūrām un kompānijām, kuros apsūdz Krieviju, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Tas viss bija paredzams, nemaz nerunājot par to, ka sankciju spiediens (vērienīgi soļi, ne tikai atsevišķas ASV akcijas) pret Krieviju ilgst jau septiņus gadus. Pa šo laiku Krievija pie tām jau paspējusi pierast, tomēr vienmēr ir interesanti argumenti, ar kuriem pamato savu rīcību rietumu "partneri". Argumenti, ne motīvi. Motīvi ir saprotami –  par tiem trešdien atgādināja Vladimirs Putins, uzstājoties FDD kolēģijā.

"Mēs saskaramies ar tā saucamo Krievijas savaldīšanas politiku. Te runa nav par konkurenci, kas ir dabiska starptautiskajās attiecībās, bet gan par konsekventu un visai agresīvu līniju, kas vērsta uz to, lai kaitētu mūsu attīstībai, nobremzētu to, radītu problēmas ārējā perimetrā, izprovocētu iekšējo nestabilitāti, iedragātu vērtības, kas apvieno Krievijas sabiedrību, un galu galā novājinātu Krieviju, pakļaujot to ārējai kontrolei, tāpat kā tas notiek dažās valstīs postpadomju telpā."

Šie mērķi nepavisam netiek noklusēti: Putins atzīmēja, ka "pietiek iepazīties ar publiskiem stratēģiskajiem dokumentiem un dažu valstu ierēdņu ļoti vaļsirdīgiem paziņojumiem." "Pat necenšas slēpt nedraudzīgu attieksmi pret Krieviju, pret citiem patstāvīgiem, suverēniem, pasaules attīstības centriem."

Borels
Пресс-служба МИД РФ

Labi zināmi arī visi savaldīšanas veidi, Putins tos uzskaitīja: "Mūs cenšas sastindzināt ar ekonomiskām un citām sankcijām, bloķēt lielus starptautiskus projektus, kuros, starp citu, esam ieinteresēti ne tikai mēs, bet arī mūsu partneri, tieši iejaucas mūsu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, mūsu valsts demokrātiskajās procedūrās. Un, protams, tiek aktīvi izmantoti rīki no specdienestu arsenāla."

Tas viss jau gadījies Krievijas vēsturē: dažnedažādas kombinācijās izmantotas visas nosauktās metodes, un Krievija ir iemācījusies tām pretoties un atbildēt. Tieši tāpēc Putins teica, ka "tāda līnija pret Krieviju ir absolūti bezjēdzīga", ne ar kādu spiedienu viņiem neizdosies nedz piespiest mūs piekāpties, nedz sagraut mūs no iekšienes. Pie tam Krievija atgādina, ka aizsargā savu suverenitāti un savas intereses, kā tā aizstāvas, nevis uzstājās agresora lomā.

Cita starpā Krievija pastāvīgi uzsver: tā ir gatava veidot attiecības ar visiem, ir gatava atklātam dialogam uz savstarpējas uzticības un cieņas pamata. Arī to atgādināja Putins. Bet kas dzirdams atbildei?

Krievija nav ieinteresēta sadarboties ar Eiropas Savienību, Krievijas vara ved valsti autoritārisma virzienā — pie tāda secinājuma nonākuši ES valstu ārlietu ministri sanāksmē, kurā lēma par jaunām sankcijām. Savukārt Eiropas demokrātijas vadītājs Žuzeps Borels nosauca Krieviju par "kaimiņu, kurš nolēmis uzvesties kā pretinieks". Tiesa, viņš uzsvēra: "Mums ir jānosaka modelis, lai izvairītos no pastāvīgas konfrontācijas ar kaimiņiem, kuri nolēmuši rīkoties pretēji."

Proti, Eiropa un Rietumi kopumā iztēlo situāciju tā, ka Krievija meklē konfrontāciju un nevēlas attīstīt attiecības. Turklāt, izrādās, Krievija pastāvīgi iejaucas Eiropas lietās un vērš spiedienu pret ES. Tāpēc Eiropas Savienība tagad veidos attiecības ar Maskavu, ņemot vērā trīs principus.

Krievijas un ES karogi
© Sputnik / Владимир Сергеев

Lūk, kā tos aprakstīja Borels: dot pretsparu Maskavai starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā, savaldīt, ja Krievija palielinās spiedienu uz ES, un sadarboties ar Krieviju tikai jomās, kurās ieinteresēta Eiropas Savienība. Pretspars, savaldīšana, sadarbība tur, kur ir izdevīgi ES — tāds ir Eiropas diplomātijas cīņas komplekts. Par ko īsti ir runa?

Ar "starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem" tiek saprasts gandrīz viss - no Krimas un Navaļnija līdz jebkurai citai tēmai, gan iekšējai, gan starptautiskai. Sankcijas par to, ka Krievijā nav geju laulību, proti, par cilvēktiesību pārkāpšanu? Lūdzu! Sankcijas par atteikšanos "atgriezt" Gruzijai Abhāziju? Nekādu problēmu! Sankcijas par kārtējo Eiropā nogalināto emigrantu vai bēgli no Krievijas, kuru katru cilvēku (kā tā notika ar Berlīnē nogalināto čečenu no Gruzijas) — kā nu ne! Uzlauzta bundestāga datorsistēma? Protams, jāsoda Krievija.

Tikpat labi gandrīz jebko var nosaukt par spiedienu pret ES, ko vien vēlies. Separātisti balso par Katalonijas izstāšanos? Meklējam krievu pēdas. Maskavā ierodas parlamenta frakcijas "Alternatīva Vācijai" pārstāvji? Krievi grib gāzt Merkeli. Maskava protestē pret padomju karavīriem veltīto pieminekļu demontāžu Polijā vai Čehijā? Apspiež nabaga brīvību mīlošos austrumeiropiešus. Būvē gāzesvadu? Grib sašķelt Eiropu. Atsakās no būvdarbiem? Grib sasaldēt Eiropu. Absurds? Nē, prognozējama reakcija.

Proti, ES vēlas vienpusēji regulēt attiecības ar Krieviju, vēlas pēc saviem ieskatiem sodīt vai apžēlot Krieviju, turklāt Krievijai pazemīgi jāklausa un jābūt gatavai, tiklīdz pasauks sadarboties, taču tikai tajās jomās, kas ir izdevīgas labajiem eiropiešiem.

Realitāte ir citāda – ES ir kaimiņš, kurš uzvedas kā pretinieks. Tā cenšas piespiest Krieviju pie sienas, izvirza nosacījumus, pamāca un demonizē, iejaucas Krievijas iekšējās lietās (pat tagad Borels paziņojis, ka "savienība paplašinās pilsoniskās sabiedrības atbalstu Krievijā") un uzskata to par pašsaprotamu. ES (lai arī pēc atlantistu iniciatīvas) mēģina atraut Ukrainu no Krievijas, mainīt Austrumu un Rietumu vēsturiskās robežas, paplašināt savu dzīves telpu uz krievu civilizācijas rēķina un pie tam vēlas, lai Krievija ar to samierinātos. Šāda nekaunība varētu būt izskaidrojama pirms 25, pat pirms 15 gadiem, kad Krievija cīnījās par savu izdzīvošanu un nevarēja nedz rūpēties par visu krievu pasauli, nedz prasīt no eiropiešiem pieklājīgu uzvedību, taču tagad ir vienkārši smieklīgi gaidīt no Krievijas nevīžīga mācekļa paklausību.

Krievija jebkurā gadījumā pārveidos attiecības ar Eiropu uz sev pieņemamiem nosacījumiem, un jo ātrāk ES to sapratīs, jo gludāk un ātrāk paies šis process. Eiropai tik un tā nav nekādas alternatīvas: tā nevar atļauties ne norobežoties no Krievijas, ne kļūt par tās pretinieku. Pareizāk sakot, atļauties jau var, taču tā tai būs pēdējā reize.

16
Tagi:
Vladimirs Putins, sankcijas, Krievija, Eiropas Savienība, Eiropa
Pēc temata
Vācu politologs uzskata, ka Krievija "ņirgājas" par Eiropas Savienību
Lavrovs: Eiropas Savienība pati sagrāvusi attiecības ar Krieviju
Krievijas ĀM: Eiropas Savienībai nav izdevies sarīkot Krievijai "publisku pērienu"
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Rīgas pils, Latvijas prezidenta rezidence. Foto no arhīva

Eiroprovince bez Krievijas tranzīta: Puškovs apsūdzēja Latvijas prezidentu tukšvārdībā

0
(atjaunots 09:52 02.03.2021)
Valsts prezidents Egils Levits sniedzis savu prognozi par valsts nākotni, atkal pieminot latviskumu, ka panākumu atslēgu. Latvijas valsts vadītāja izteikumus visnotaļ kritiski izvērtēja Krievijas politiķis Aleksejs Puškovs.

RĪGA, 2. marts — Sputnik. 2030. gadā Latvija, kā bija, tā arī būs dziļa eiroprovince, piedevām vēl bez Krievijas tranzīta. Bet prezidenta Egila Levita paziņojumi par latviskumu un inkluzivitāti tā ir vienīgi tukšvārdība, uzskata Krievijas senators Aleksejs Puškovs.

Latvijai ir jātiecas kļūt par modernu, latvisku un iekļaujošu valsti, paziņoja Levits 26. februārī diskusijas gaitā par parlamentāro demokrātiju. "Manuprāt, ka 2030.gadā mēs varētu būt starp modernākajām Eiropas valstīm un moderna tāpēc, ka mēs pieņemtu ne visus jauninājumus, bet jēdzīgākos un pratuši izšķirt, kas ir jēdzīgs un kas nav. Tāpat tā būs latviska valsts, jo latviskais elements - valoda un kultūra - mūs atšķirt no citām valstīm," paudis Levits.

Aleksejs Puškovs, komentējot Levita vārdus, paziņoja, ka viņa vienīgais mērķis ir attaisnot latviešu nacionālismu.

"Ir tāds trāpīgs izteiciens – tukšvārdība. Te tā ir visā krāšņumā. "Latviskais elements mūs atšķir no citām valstīm." Kas tas ir, ja ne primitīva tautoloģija? Slovākiskuma elements atšķir Slovākiju, rumāniskuma elements – Rumāniju. Galds ir un paliek galds, krēsls nav nekas cits, kā vien krēsls. Piena elements piena saturā atšķir to no citiem dzērieniem. Vārdu sakot, patētiska, tikai liekulīga tukšvārdība, aiz kā slēpjas simtiem tūkstošu cilvēku diskriminācija," Puškovs konstatēja savā kanālā Telegram.

Viņš atzīmēja, ka Latvijā joprojām pastāv nepilsoņu institūts, un tas nekādi nesaistās gan ar inkluzivitāti gan ar eiropeiskumu.

"Tas, Latvijas prezidenta zināšanai, ir viduslaiku elements, ja sauksim lietas īstajos vārdos. Bet 2030. gadā Latvija, kā bija, tā arī būs dziļa eiroprovince, piedevām vēl bez Krievijas tranzīta. Tātad, province kvadrātā. Protams, ja vien tai palīgā nenāks Malaizija, Meksika vai Pakistāna. Tas gan ir maz ticams," secināja Krievijas senators.

Cisternas ar naftas produktiem, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Мальгавко

Latvijas nepilsoņa statuss parādījās 1991. gadā, kad pēc Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmuma neatkarīgās Latvijas pilsonība tika piešķirta tikai tiem, kas dzīvoja valstī līdz 1940. gada 17. jūnijam, kā arī viņu pēcteči.

Kaut arī sākumā tika paziņots, ka statuss būs īslaicīgs, tas pastāv arī šodien, turklāt nepilsoņi sastāda vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju. Šis statuss nav vienkārša formalitāte, jo nepilsoņiem ir uzlikts desmitiem ierobežojumu politisko, darba un sociālo tiesību jomā.

Krievijā sveica šo svarīgo, lai arī novēloto, lēmumu automātiski piešķirt Latvijas pilsonību nepilsoņu bērniem, taču atzīmēja, ka nopietna nepilsoņu diskriminācija paliek. Krievijas ĀM regulāri atgādina Latvijas vadībai par desmitiem starptautisko organizāciju rekomendāciju, kuras aicina Latviju pielikt galu nepilsoņa statusam.

0
Pēc temata
Ogļu no Krievijas vairs nebūs: Linkaits pastāstīja, par kādām kravām tagad cīnās Latvija
Būs pat labāk: Latvijas osta izdomājusi, kā aizvietot Krievijas ogles
Latvija zaudējusi lielu daļu no "tranzīta pīrāga": Rīgas Brīvostā zina, kas jādara
Krievija noslēgusi līgumu ar Baltkrieviju par naftas produktu kravu apstrādi