Piloti pie Su-24M, foto no arhīva

"Nosvīdu pirtī": šo operāciju piloti uzskata par bīstamāko

61
(atjaunots 11:53 01.08.2020)
Pareizi aprēķināt ātrumu, precīzi novērtēt distanci un vairākas minūtes noturēt lidmašīnu nemainīgā stāvoklī – degvielas uzpilde tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem pilota darba elementiem. No ekipāžas tā prasa dzelzs nervus.

Lai saņemtu atļauju degvielas uzpildei, vajadzīga solīda pieredze grupas pilotāžā. Par to, kā notiek degvielas uzpilde gaisā, portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Noķert konusu

Degvielas uzpilde debesīs būtiski palielina lidojuma attālumu, teorētiski var padarīt to pat neierobežotu. Tas ir īpaši aktuāli lidmašīnām, kas strādā lielā attālumā no bāzes aerodroma – ne vienmēr taču pēc kaujas uzdevuma izpildes tvertnēs pietiks degvielas mājupceļam.

Palīgā nāk degvielas uzpildes lidmašīnas. Paši piloti tās dēvē par tankkuģiem. Parasti "lidojošās DUS" ir modificētas kara transporta aviācijas kravas lidmašīnas. Tajās uzstāda papildu tvertnes ar aviācijas degvielu un speciālas parsūknēšanas sistēmas. Krievijā vienīgais specializētais degvielas uzpildes lidmašīnas tips ir Il-78 un tā variants Il-78M. Kopā GKS ir piecpadsmit šādi lidaparāti.

Degvielas pārsūknēšanai gaisā Krievijas aviācija izmanto formulu "šļūtene – konuss – stanga". Lidmašīna tiek komplektēta ar vienu vai vairākām piekares uzpildes iekārtām. Parasti divas atrodas zem spārniem, aiz dzinēju motogondolām, trešā – fizelāžas astes daļā. Katrai ir vairākus desmitus metru gara elastīga šļūtene. Tās galā – tā saucamais konuss, līdzīgs badmintona volānam. Tā ir "uzpildes pistole".

"Tankkuģis uzņem noteiktu augstumu un samazina ātrumu līdz 500-600 km/h, pēc tam, saglabājot pastāvīgu kustības virzienu, izlaiž šļūtenes, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas Nopelniem bagātais kara lidotājs, ģenerālmajors Vladimirs Popovs. – Lidmašīnai-"klientam" ir jāpietuvojas tās astei un mazliet jāsamazina augstums, jāizlaiž stanga – degvielas uztvērējs un jātrāpa ar to precīzi konusā šļūtenes galā. Stanga ar elektromagnētisko slēdzeni savienota ar centrālo atveri, pēc tam notiek hermetizācija, un degviela tiek padota zem augsta spiediena. Procedūra ilgst desmit-piecpadsmit minūtes. Tiklīdz degvielas padeve pārtrūkst, uzpildītā lidmašīna atvienojas no tankkuģa un turpina lidojumu."

Intuīcija un savaldība

Izskatās vienkārši tikai uz papīra. Patiesībā tas ir viens no sarežģītākajiem taktiskajiem pilotēšanas elementiem. Uzpildes stangas uzstādītas visiem iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, pārtvērējiem, tālās un stratēģiskās aviācijas lidmašīnām. Īpaša loma degvielas uzpildei ir jūras aviācijā, jo okeānā nav aerodromu, kur nosēsties un pieliet pilnas tvertnes.

Personālsastāva apmācības un kvalifikācijas celšanas centri atļauj sākt treniņus šīs operācijas izpildei tikai pirmās klases lidotājiem, kuri labi apguvuši lidojumus grupā. Tieši grupas pilotāža izstrādā virsniekiem acumēru un prasmi orientēties telpā. Augstumā bieži "krata": turbulence un "gaisa bedres" var jebkurā brīdī novirzīt lidmašīnu no kursa.  

"Vispirms māca vienkārši pietuvoties tankkuģim no astes un turēties noteiktajā attālumā no tā, - skaidroja lidotājs. – Nākamais posms – "sausā" uzpilde: šļūtenes savienošana ar konusu bez degvielas padeves. Tikai vēlāk, kad parādās iemaņas un pārliecība par saviem spēkiem, notiek īsta uzpilde. Ekipāžas, kas nav spējušas apgūt procedūru, dodas uzdevumos ar piekārtām degvielas tvertnem. Tas nav labākais risinājums – tvernes aizņem bruņojuma piekares punktus un samazina lidmašīnas aerodinamiku."

Smago tankkuģu pacelšana gaisā pilotu apmācībām nav nekāds lētais prieks. Tāpēc to lomu parasti izpilda frontes bumbvedēji Su-24, kā arī klāja Su-33 un MiG-29K. Šim nolūkam izstrādāti speciāli piekarami agregāti.

"Ļoti labi atceros savu pirmo mācību uzpildi gaisā, - stāsta atvaļinātais majors Dmitrijs Ļitvinovs, iznīcinātāja Su-27 pilots. – Pacēlos no aerodroma, izgāju noteiktajā rajonā, pietuvojos Su-24 astei. Viņš izlaida savu "puņķi", es izlīdzināju ātrumu, ieņēmu augstumu, izlaidu stangu... un te sāka "kratīt". Nokļuvām turbulences zonā, lidmašīnu pasvieda uz priekšu, uzpildes konuss iesita pa kabīnes lukturi. Samazināju ātrumu, atkal pamēģināju savienoties, atkal neizdevās. Tikai ar trešo mēģinājumu trāpīju ar stangu konusā. Nosvīdis biju kā pirtī."

Uzpilde ar autopilotu

Kara lidmašīna var līdz trīs reizes uzpildīties gaisā. Stratēģiskie raķešnesēji Tu-95MS un Tu-160, kas strādā maksimālā attālumā no aerodroma, parasti divas reizes papildina degvielas rezervi – pa ceļam uz mērķi un atpakaļceļā.

Iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, armijas aviācijas lidaparātiem parasti pietiek ar vienu degvielas "papildporciju".

"Varētu domāt, helikoptera un lidmašīnas ātrums nav salīdzināms, - stāstīja Popovs. – Tomēr ātrgaitas kaujas helikopterim ir pa spēkam panākt tankkuģi, kas izlaidis aizspārņus un samazinājis ātrumu līdz 250-300 kilometriem stundā. Uzpildes stanga armijas aviācijas mašīnām ir ļoti gara – lai šļūteni nepārcirstu nesošās skrūves lāpstiņas. Tāda uzpilde prasa augstāko kvalifikāciju gan no helikoptera pilota, gan tankkuģa ekipāžas. Pirmajam nākas ilgu laiku turēt maksimālu ātrumu, otram – minimālu, teju vai nekrītot. Skaidrs, ka piloti strādā uz savu iespēju robežas."

Nākotnē plānots svītrot cilvēka faktoru no degvielas uzpildes procedūras. Tamlīdzīgs darbs jau sākts gan Krievijā, gan Rietumos. Degvielas tverņu papildināšanas automatizāciju plānots panākt uz jauno uzpildes sistēmu rēķina, kas sinhronizēs tankkuģa un "klienta" borta datoru darbu.

Iznīcinātājs vai bumbvedējs pats uzņems optimālu kursu, izlīdzinās ātrumu un notvers konusu ar stangu. Cilvēkam atliks tikai novērot. Tamlīdzīga tehnoloģija tiks daļēji īstenota Krievijas degvielas uzpildes lidmašīnu Il-78 jaunākajā modifikācijā – Il-78M-2.

 

61
Tagi:
Krievija, aviācija

Ko nu iesākt? Igauņu armiju pārvarējis ģenerālis Sals

11
(atjaunots 16:36 21.01.2021)
Igaunijā noticis tas, par ko visi tur nopietni bažījās. Republikas bruņotos spēkus neitralizējis un sakāvis reālais, ne iedomātais pretinieks.

Šoziem igauņu karavīri beidzot visu ir sapratuši par valsts nacionālā karoga krāsām. Viņu karogs apzimē baltu sniegu apakšā, aukstas zilas debesis augšā un vienu treknu melnu joslu pa vidu. Pēc visiem tiem manevriem svaigā gaisā acīs tumst un zobi klab, konstatēja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans.

Tapas poligonā ar vareno igauņu armiju gadījusies varena nelaime. Noticis tas, no kā visi baidījās. Armiju neitralizējis un sakāvis reālais, ne iedomātais pretinieks. Tātad tomēr iebrucis. Un ne jau kaut kur pamalē, - viņu pašu mācībās. Tur, kur igauņi paši, nu, vai pēc  vecāko brāļu scenārija lemj, ko un kā viņiem uzvarēt. Uzvar gan vienmēr vienus un tos pašus krievus.

Bet te... varbūt pandēmija iejaucās, varbūt puiši neiespringa pēc svētkiem, tomēr viņi pavisam piemirsuši, ka ģenerālis Sals dien Krievijas armijā. Jāpiebilst gan, ka pie viņiem bija -12. No krievu viedokļa tas drīzāk bija kapteinis Vēsums. Tik un tā igauņu karavīri dabūja cepures, bet izrādījās, ka tās nemaz nesilda pat tādā laikā. Bet citu viņiem nav. Tikai vieglas galvassegas ar sintētisko kažoku. Kepkas.

Tikai puteņos kļūst skaidrs, ka jēgas no tām pamaz. Ātri uzsūc valgmi, pārklājas ar ledu. Piedevām vēl tik tikko turas uz galvas – krīt nost ne tikai aktīvu kustību dēļ – to pat vējš nopūš. Nav jau gluži tā, ka igauņi būtu tādi siltumnīcas dīgsti, tomēr sals it nemaz nevairo cīņasspēju, ja ekipējums, tā sakot, neiet krastā. Varēja tak paši tos manevrus "nosačkot". Būtu vismaz pagaidījuši. Citādi tak skudriņas skrien. Nē, nekā nebija. Lūdzu, te jums būs apstākļi, tur – klajas debesis. Nē, sals veselībai par labu nenāk, tie ir tīrie meli. Krievu propaganda.

Igauņi teju vai nepameta kvazicīņas lauku. Jā, karsti gan ir igauņu puiši, bet ar nosalušām ausīm neko daudz nesakarosi. Labi, ka komandieri apžēlojās un atļāva puišiem uzvilkt kapuces, lai arī noteikumi to neparedz. Vismaz sasildījas, ja ne uzvarēja.

Pavisam cita lieta ir ausaines: siltas, uzticamas, ar dabisku kažokādu – tagad atceras tie, kam gadījies ostīt pulveri vēl padomju laikos. Paklusām gan, jo te par tādām atmiņām var pa taisno no Tapas uz etapu aiziet. It īpaši, ja ar tādām pašām skumjām atcerēsies kokardi, kas to ausaini rotāja.

Bet Igaunijā pat bez īsta sala pagadās īsti atsaldētie. Tie, kas ar Krieviju karo, paši savos kabinetos sēdēdami. Bet karavīri jau nav pie vainas. Viņiem dota pavēle. Protams, viņi gatavi pildīt jebkuru pavēli, pat nosaldēt ausis, lai vecmāmiņai iespītētu. Vecmāmiņai – ne jau ļaunākajam ienaidniekam. Ja nu kļūs kurli pašā nepiemērotākajā brīdī un nesadzirdēs ienaidnieka doto, iespējams, labāko padomu viņu dzīvītē – padodieties vai tiksiet iznīcināti.  

11
Tagi:
armija
Pēc temata
Eksperts paskaidroja, kāpēc pat NATO Baltija nevar iztikt bez Krievijas
Labs biznesa projekts: 15 gadu laikā NATO izsūknējusi no Latvijas 5 miljardus eiro
NATO karavīri Baltijā sūdzas: viņus "izseko krievi"
Ziemeļu straume 2

"Ziemeļu straume 2" noteiks Vācijas un ASV attiecību likteni

4
(atjaunots 12:46 21.01.2021)
Savā inaugurācijā Džo Baidens saņēma ne visai patīkamu dāvanu no ASV galvenā partnera — Vācijas. Tā ir rūpīgi iesaiņota un ar lentīti pārsieta problēmu kvintesence, ar kurām būs jānodarbojas jaunajai administrācijai.

Amerikas Savienotās Valstis ieviesušas sankcijas pret Krievijas kuģi "Fortūna", kas piedalās "Ziemeļu straumes 2" būvniecībā. Turklāt, pēc Vācijas mediju ziņām, ASV vēstniecība Berlīnē informēja Vācijas valdību par jaunu ierobežojošo pasākumu ieviešanu, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Vācu varas iestādes uz to reaģēja ar aizvainojoši aukstasinīgu komentāru, sak, tās "ar nožēlu ņēmušas to vērā", proti, pat neizrādīja formālu satraukumu.

Šie notikumi organiski turpina citu nozīmīgu incidentu dienu iepriekš.

Bijušais ASV valsts sekretāra vietnieks un Džo Baidena ārpolitikas padomnieks vēlēšanās Nikolass Bērnss nāca klajā ar ideju: vienlaicīgi iesaldēt Amerikas sankcijas pret gāzesvadu un tā būvdarbus, lai jaunā administrācija saņemtu "iespēju konfidenciāli un apdomīgi aprunāties ar Vācijas valdību un citām iesaistītajām valstīm".

Acīmredzot Bernss rīkojās nevis pēc savas iniciatīvas, bet gan atskaņoja Vašingtonas priekšlikumu.

Taču vācieši tam vienkārši atmeta ar roku. Enerģētikas komitejas priekšsēdētājs Klauss Ernsts nosauca Vācijas enerģētikas politikas apspriešanu ar Savienotajām Valstīm par "absolūti nepiedienīgu". Viņš uzsvēra, ka "Ziemeļu straumes 2" būvniecība ir vienīgi Eiropas darīšana, tai ir visas nepieciešamās atļaujas un tāpēc tā ātri jāpabeidz.

Amerikāņu ārpolitiku pēdējo gadu desmitu laikā, kurā radās viena vienīga kļūme – Donalda Trampa prezidentūra  un ko iecerējuši atjaunot demokrāti, visbiežāk raksturo kā globālismu. Tajā ir divas galvenās un vienādi nozīmīgas sastāvdaļas – procedūrinstitucionālā un ideoloģiskā.

Par ideoloģiju atbild visliberālāko ideju apjomīgais komplekss — no LGBT progresa līdz nepieciešamībai cilvēcei atteikties no gaļas izmantošanas pārtikā ekoloģisko apsvērumu dēļ. Turklāt adeptu radikālisms, prasība uzticēties "vienīgajai pareizajai mācībai" un citādi domājošo vajāšana kļūst arvien stingrāka.

Institucionālā daļa sabiedrībai tāpat ir labi pazīstama – tā ir pārnacionālo organizāciju, dokumentu un procedūru sistēma. Populārs ir viedoklis (un tas ir pamatots), ka tieši tāpat ASV ilgus gadus stiprinājusi savu virskundzību ar mērķi uzspiest pasaulei tām izdevīgus spēles noteikumus un uz visiem laikiem stiprināt savu globālo līderību.

Taču sen jau ir skaidrs, ka kaut kas ir aizgājis greizi. Daudzas valstis iemācījušās spēlēt un uzvarēt tām netaisnīgā sistēmā. Krievija un tās veiksmīgā PTO noteikumu izmantošana savā labā ir drīzāk piemērs, nevis izņēmums. Par to runāja Donalds Tramps visus četrus gadus, bez svārstīšanas izvedot ASV no daudziem starptautiskajiem līgumiem un organizācijām: patiesībā tie nav tik izdevīgi Amerikai, kā visi pieraduši domāt.

Nav grūti uzminēt, ka nedaudziem privileģētiem ASV partneriem, kuru vidū ir arī Vācija, ir īpašie bonusi, un, kā jau kļuvis skaidrs, tie prot šos bonusus labi izmantot.

Tieši tāpēc Berlīnei bija tik neizdevīgs Tramps, kurš nekautrējās klāt vaļā visu taisnību un jauca nost visu to shēmu, ko Vācija paklusam izveidojusi savas suverenitātes atgūšanai, izmantojot Ameriku savās interesēs.

Tāpēc Vācijas valdība ar sajūsmu sagaidīja Baidenu kā jauno ASV prezidentu: tas sola vāciešiem komfortablākā attiecību formāta atgriešanos – ar propagandiskās retorikas pilnīgu sakritību un nesteidzīgu politisku procesu kuluāros, kura aizsegā var veiksmīgi virzīt Vācijas izdevīgos jautājumus.

Tas notiek arī ar "Ziemeļu straumi 2". Pēdējo mēnešu laikā ir veikti soļi, lai maksimāli pasargātu gāzesvadu no aizokeāna sankciju spiediena. Tika nomainīti tas pašas "Fortūnas" īpašnieki. Mēklenburgas-Priekšpomerānijas zemes parlaments izveidoja fondu, kam jāveicina projekta darbība.

Interesantākais ir tas, ka ar šīs struktūras palīdzību vācieši cenšas ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus: līdztekus būvdarbu atbalstam tās nodrošina arī informatīvi ideoloģisko pavadību, jo jaunās organizācijas nosaukums ir "Klimata un vides aizsardzības fonds Mēklenburga-Priekšpomerānija", bet oficiālais mērķis –veicināt "Vācijas klimatisko mērķu sasniegšanu". Tādējādi tiek pārtverti ekoloģijas jautājumi, jo uzbrukumiem "Ziemeļu straumei 2" valsts teritorijā visbiežāk tiek izmantoti "zaļie".

Džo Baidena komanda nokļuvusi sarežģītā situācijā. Viņi nevar - kā to būtu darījis Tramps - sarīkot savam stratēģiskajam partnerim skaļu skandālu, pieņemot pret viņu radikāli stingrus pasākumus. Tas vienkārši ir pretrunā ar Rietumu vienotības atjaunošanas nostādnēm, ar kurām demokrāti atgriežas pie varas. Pie tam Berlīne demonstrē Vašingtonai visdziļāko ideoloģisko atbalstu, ko kārtējo reizi parādija sinhronā sašutumā attiecībā uz Alekseja Navaļnija aizturēšanu Krievijā.

Taču ierastās darba metodes – mazi kašķīši kuluāros un pakāpeniska spiediena palielināšana draud vilkties mēnešiem ilgi: vācieši lieliski prot organizēt starptautiski birokrātisku ķēpāšanos. Pa to laiku "Ziemeļu straumi 2" vienkārši pabeigs, un amerikāņi būs visur nosebojušies.

Rezultātā jau no Džo Baidena prezidentūras pirmajām dienām jaunā administrācija būs spiesta savā darbā izvēlēties starp kategoriski nepieņemamu trampismu un ideoloģiski pareizu, bet kategoriski neefektīvu liberālu globālismu.

Tomēr Vācijai ir savas grūtības. Nesen "Gazprom" brīdināja par riskiem "Ziemeļu straumei 2" politiskā spiediena dēļ, kas var novest pie projekta apturēšanas vai pat atcelšanas. Tas ir brīdinājums - pirmām kārtām Berlīnei, kas, tiecoties pēc neatkarības un ģeopolitiskās nostiprināšanās, nolēma izspēlēt izaicinoši antikrievisku kārti – Navaļnija saindēšanas lietu, un kārtējo reizi aizmirsusi, cik sāpīgi Krievija prot atbildēt uz šādu rīcību.

4
Tagi:
sankcijas, Ziemeļu straume 2, Krievija, Vācija, ASV
Temats:
Ziemeļu straume 2
Pēc temata
"Ziemeļu straume 2": kāpēc ASV liek šķēršļus gāzesvadam un ko par to domā Eiropa
ASV neatmetīs centienus kaitēt "Ziemeļu straumei 2"
"Strādā par spīti visam": "Ziemeļu straume 2" izgājusi finiša taisnē
Eksperts: "Gazprom" ir viss, lai pabeigtu "Ziemeļu straumi 2"