ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, foto no arhīva

Kāpēc ASV pūlas atdzīvināt komunisma draudu spoku?

72
(atjaunots 13:55 31.07.2020)
Tagad Maiks Pompeo ieies vēsturē – ne tikai kā viens no nekompetentākajiem un tuvredzīgākajiem (maigi sakot) ASV valsts sekretāriem, bet kā cilvēks, kurš pieteicis karu Ķīnai.

Ideoloģisko karu. Tāpat kā pirmais aukstais karš, ar PSRS, tagadējais pieteikts ar antikomunistiskiem lozungiem, kuri apvienoti ar atklātu nacionālismu. Kara pieteikumu jau pāris gadus gatavoja gan pats Pompeo, gan citi Trampa administrācijas vadītāji, tomēr gods nākt klajā ar īstiem Ķīnai naidīgiem aicinājumiem ticis bijušajam amerikāņu armijas kapteinim, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

To Pompeo izdarīja piektdien Ričarda Niksona bibliotēkā Jorbalindas pilsētā Kalifornijas dienvidos. Runu "Komunistiskā Ķīna un brīvās pasaules nākotne" var sadalīt trīs daļās. Pirmā – Ķīnas demonizācija, otrais – Ķīnas virzienā pieļauto ASV kļūdu analīze, trešā – ierosinājumi cīņā ar Ķīnu.

Pompeo runas jēga ir viennozīmīga: komunisti gandrīz vienmēr melo, Ķīna apdraud pasauli, tā jāpiespiež mainīt savu politiku. Izrunājot vārdu "Ķīna", Pompeo bieži runā par Ķīnas Komunistisko partiju, bet tas neko nemaina un nevienu nemāna – viens no pasaules vēsturē jaunākās un pašas agresīvākās impērijas vadītājiem apsūdz vecāko impēriju pasaulē par to, ka tā gribot pakļaut sev visu pasauli:

"Ja mēs nerīkosimies tagad, ĶKP galu galā sagraus mūsu brīvības un sagraus uz noteikumiem celto kārtību, ko mūsu sabiedrības cēlušas smagā darbā. Ja mēs tagad nometīsimies ceļos, mūsu bērnubērni var nokļūt Ķīnas komunistiskās partijas pakļautībā, kuras darbības ir galvenais izaicinājums brīvajai pasaulei."

Pompeo atklāti demonizē Ķīnu, izsvītro to no parasto valstu saraksta, aizbildinoties ar to, ka ĶTR vada ĶKP:

"Vispirms mums jāmaina tas, kā mūsu tauta un mūsu partneri uztver Ķīnas komunistisko partiju. Mums jāsaka patiesība. Mēs nevaram izturēties pret šo Ķīnas inkarnāciju kā pret normālu valsti, tādu pašu kā citas."

Amerika ir vainojama par to, ka tā radījusi Frankenšteinu (par to reiz, vēl pirms ĶTR atzīšanas, baidījās Niksons), taču tagad tā ir gatava vadīt "brīvo nāciju" karagājienu Ķīnas piespiešanai.

Piespiest kapitulēt? Gāzt komunistiskās partijas varu? Pompeo to atklāti nesaka, norādot, ka "ĶKP izturēšanās izmaiņas nevar būt tikai Ķīnas tautas uzdevums vien" (tā, protams, vaid komunistu jūgā), taču vajag padarīt stingrāku visas brīvās pasaules kursu. Pompeo pat atsakās šo stingrību dēvēt par savaldīšanas politiku – viņš tikai aicina visas pasaules līderus "pieprasīt savstarpīgumu, pārskatāmību un atskaitīšanos no ĶKP puses". Tātad – dariet ar ķīniešiem to pašu, ko viņi dara ar jums? Ko tad viņi īsti dara?

75 gadus pēc uzvaras karā ierobežo tādu lielvalstu kā Vācija un Japāna suverenitāti? Tai ir simtiem armijas bāzu visā pasaulē? Izmanto savas nacionālās valūtas statusu kā pasaules rezerves valūtu neierobežotam lētam kredītam un sava dzīves līmeņa uzturēšanai? Gāž valdības citās valstīs un uzspiež citām civilizācijām savas morālās (vai amorālās) vērtības? Kļūst par placdarmu globālas, pārnacionālu spēku vadītas impērijas veidošanai?

Nē, ķīnieši vienkārši atkal atgriežas pirmās izmēru ziņā lielākās ekonomikas vietā pasaulē, kurā viņi bija gadu simteņiem, ja ne tūkstoš gadus. Viņiem ir lielākais iekšējais tirgus pasaulē. Tā piesātināšana rit ātri, taču vēl ir ļoti tāla no Amerikas vai Eiropas. Ķīnai ir, kurp attīstīties – sevī. Vai tai ir vajadzīga globāla ekspansija, vai tā vēlas būt pasaules hegemons? Protams, ne – tās ekspansija nav ne politiska, ne ideoloģiska, tā ir banāla virzība dažādos tirgos. Tas ir, konkurence ar Rietumiem visā pasaulē – arī pašu Rietumu teritorijā. Vai tad Ķīna popularizēja globalizāciju? Nē, Rietumi ieradās Ķīnā XIX gadsimtā, ar varu pakļāva to savai ietekmei un iedzīvojās neiedomājamā bagātībā uz Ķīnas rēķina. Vai tagad sācies pretējs process? Nē, jo Ķīna nevēlas būvēt globālu impēriju – nevēlas kontrolēt visu un visus, piespiest visus mācīties Konfūciju un stāties komunistiskajā partijā. Taču Pompeo biedē amerikāņus un pārējo pasauli ar tādu Ķīnu – ideoloģiski motivētu un agresīvu:

"Atgādināšu citātu no ģenerāļa Barra, no ģenerālprokurora Barra uzrunas. Aizvadītajā nedēļā viņš teica: "Ķīnas valdības galamērķis ir nevis tirdzniecība ar Savienotajām Valstīm, bet gan reids uz Savienotajām Valstīm." (..) Vēstnieks O’Braiens saprotami paskaidroja, ka mums ir jāpatur prātā: ĶKP vara ir marksistiski-ļeņinisks režīms. Ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins ir neveiksmīgas totalitāras ideoloģijas pārliecināts piekritējs. Tieši tā, šī ideoloģija ilgus gadu desmitus nosaka Ķīnas komunisma tieksmi pēc globālās hegemonijas. Amerikai vairs nav tiesību ignorēt mūsu valstu fundamentālās politiskās un ideoloģiskās atšķirības – tāpat kā tās nekad nav ignorējusi pati Ķīnas komunistiskā partija."

Tātad "neveiksmīgā totalitārā ideoloģija", komunisms nosaka ķīniešu tieksmi pēc globālās hegemonijas, un visai brīvajai pasaulei ir jāiet krustakarā pret Ķīnu, un tā mērķis būs Ķīnas politikas izmaiņas – atteikšanās no komunistiskās ideoloģijas – bez tās taču Pekina neatteiksies no globālās hegemonijas plāniem? Kaut kur mēs kaut ko tādu jau esam dzirdējuši... Tieši tāpat Vašingtona klāstīja par komunistisko PSRS, kas apdraudot visu pasauli? Kad tas bija? Kopš aukstā kara sākuma – no tās pašas Čērčila runas Fultonā 1946. gadā, kurā viņš krievu komunistus nosauca par draudiem visiem Rietumiem, tas ir, visai pasaulei. Pēc 1949. gada, kad pie varas Ķīnā nāca komunisti, Rietumi pavisam aptraka "komunistisko draudu" dēļ, lai arī Maskavai tolaik nebija nekādas komunisma eksporta politikas, tā nepretendēja ne uz kādu "Vispasaules sociālistisko republiku savienību".

Jā, nebija. Kominterne beidza darbu 1943. gadā, komunistiskā modeļa eksportu uz Austrumeiropas valstīm noteica nevis ideoloģija, bet ģeopolitika: pēc Otrā pasaules kara Staļins pārņēma savā ziņā daļu Eiropas un vienkārši atbalstīja šajās valstīs ideoloģiski tuvus spēkus. Protams, komunistus, kuri galu galā nāca pie varas. Tieši tāpat kā anglosakši savā ietekmes zonā atbalstīja antikomunistiskos spēkus. Tāpēc Francijā un Itālijā komunisti pie varas nenāca, Grieķijā cieta sakāvi pilsoņu karā. Ne jau ideoloģija kurināja PSRS un ASV cīņu, tā bija tīra ģeopolitika. Tomēr ģeopolitisko karu ar ideoloģiskiem lozungiem sāka Rietumi, kas centās pozicionēt to kā karu ar "komunisma draudiem". Tas palīdzēja iebiedēt pašmāju iedzīvotājus, tomēr nedarbojās trešajās valstīs, kas, pamazām atbrīvojoties no rietumvalstu koloniālajām važām, izvēlējās sociālismu – gan Āzijā, gan Āfrikā. Jā, lielākoties tas bija sociālisms ar vietējo specifiku, taču pat tas padarīja PSRS par jauno valstu sabiedroto. Un vēl nav zināms, ar ko beigtos PSRS un ASV ģeopolitiskā konfrontācija, ja ne Maskavas un Pekinas strīds 60. gados – plaisa "sarkanajā nometnē" būtiski vājināja tās potenciālu.

Pie tam toreiz strīds sākās komunistiskās globalizācijas ideoloģijas dēļ: Mao uzskatīja, ka PSRS un ĶTR ir jāiededz liesmas visā pasaulē un visiem spēkiem jāuzbrūk Rietumiem, padzenot tos visur, kur iespējams, un aizdedzinot no iekšienes. Savukārt Maskava loloja miermīlīgas komunisma uzvaras idejas nenovēršamā vēstures rituma un marksistiski-ļeņiniskās mācības patiesīguma dēļ, tātad galveno likmi izdarīja uz kapitalistiskās un sociālistiskās pasaules "mierīgu līdzāspastāvēšanu".

Galu galā PSRS un ĶTR zaudēja – Ķīnā tobrīd valdīja "kultūras revolūcijas" jukas, bet Padomju Savienībā daļa elites zaudēja kaismi un vēlmi pat turpināt ģeopolitisko cīņu ar Rietumiem. Protams, ja PSRS saviem pilsoņiem konfrontāciju ar ASV argumentētu ne tikai ar ideoloģiskiem, bet arī ģeopolitiskiem motīviem (tas ir, Krievijas nacionālajām interesēm, kam Kremlis, starp citu, tolaik lielā mērā pievērsa uzmanību), nebūtu nekādas katasrofālās Gorbačova "jaunās domāšanas". Diemžēl tā nenotika.

Savukārt Ķīna 70. gadu beigās atteicās no komunisma eksporta. Vēl vairāk, Rietumi to "apglaudīja" un uzņēma klubā. Ne tāpēc, ka rietumvalstis cerētu uz komunistiskās varas pārveidošanos, - tās vēlējās novērst pat mazāko risku, ka Maskava un Pekina varētu salīgt mieru, nepieļaut PSRS un Ķīnas alianses atjaunošanos. Kad PSRS un Ķīna samierinājās, bija jau par vēlu: 1989. gadā ķīnieši ieraudzīja Gorbačovu – bezjēdzīgu personību, kas nekā nesaprata politikā.

PSRS sabrukums deva mācību Ķīnai, tāpat kā PSRS pēdējo gadu katastrofālā ārpolitika. Amerikāņiem varēja šķist, ka viņi izcīnījuši uzvaru aukstajā karā, tomēr Ķīna saprata, ka PSRS ir zaudējusi, zaudējusi pati sev. Ķīna nekad neatkārtos Padomju Savienības kļūdas – ne ārpolitikā, ne iekšpolitikā. Tiesa, Ķīna nekad nav arī ieņēmusi tik spēcīgas pozīcijas pasaulē, kā bija PSRS. Maskava nesa superlielvalsts smago nastu pēc uzvaras Otrajā pasaules karā, bet Ķīna lielāko daļu XX gadsimta (tāpat kā XIX gs.) bija iegrimusi savās iekšējās problēmās (tās izprovocēja, pareizāk sakot, pastiprināja ārējā ekspansija). Tikai 90. gados Ķīna stabilizēja iekšējo stāvokli un izgāja pasaulē.

Ne ar komunismu, ar ekonomiku. Jā, Rietumi daļēji sekmēja Ķīnas ekonomisko izaugsmi, tomēr ASV un globālais kapitāls ņēma vērā savas intereses.

Tagad Pompeo dēvē par nepamatotām cerības uz to, ka, iekļaujoties globālajā (tas ir, Rietumu) pasaulē, Ķīnas komunistiskā vadība mainīs savu politiku: "Iespējams, mēs bijām pārlieku naivi, vērtējot komunistiskā "vīrusa" dzīvotspēju Ķīnā, pārāk nopriecājāmies par savu uzvaru aukstajā karā. Pārāk gļēvi tiecāmies pēc kapitālistiskās peļņas un pārāk lētticīgi klausījāmies Pekinas runas par "miermīlīgu attīstību". Lai  kāds būtu iemesls, šodien Ķīna kļūst aizvien autoritatīvāka savās robežās un aizvien agresīvāka savā naidā pret brīvību visā pārējā pasaulē. Patiesība ir tā, ka mūsu politika – un citu brīvo valstu politika – ir atjaunojusi Ķīnas neefektīvo ekonomiku tikai tālab, lai Pekina kostu pasaules sabiedrības rokās, kas to barojušas."

Tātad, kad Rietumi ierodas Ķīnā ar "opija kariem" XIX gadsimtā vai iedzīvojas uz tās lētā darba spēka rēķina XX gadsimta beigās, viss ir kārtībā. Bet, kad Ķīna, uzkrājusi spēkus, iekļūst ar savu eksportu un investīcijām visā pasaulē, - tā esot negodīga komunistiska ekspansija? Kas par katru cenu jāaptur. Kā?

Saliedējot ap Ameriku visu pasauli, kas baidās no Ķīnas? Taču "Ķīnas draudi", lai kā tos aprakstītu anglosakši, nerada panikas lēkmes citās valstīs. it īpaši smieklīgi kļūst, kad to mēģina aprakstīt kā komunistisku ekspansiju. Jā, ne ideoloģisku, kā gadījumā ar PSRS: atnāks komunisti un pavedinās jūsu bērnus, mācīs viņus neticēt Dievam un noniecināt senčus. Tagad tas vairs nav aktuāli – Ameriku jau pārņem pašmāju kreisie, kuru uzskatos ir grūti sameklēt ķīniešu, kur nu vēl komunisma pēdas. Tāpēc "Ķīnas sarkanie draudi" noteikti ir vājāki nekā PSRS radītie, tomēr Pompeo pūlas salīdzināt divas šausmenes un apgalvo, ka ASV spēj uzvarēt arī šoreiz:

"Un tomēr es ticu, ka mēs varam to paveikt. Ticu, jo mēs jau esam to veikuši. Mēs zinām, kā tas notiek. Es ticu, jo ĶKP atkārto daudzas Padomju Savienības kļūdas: potenciālo sabiedroto atgrūšana, uzticības sagruvums valsts iekšienē un ārpus tās, īpašuma tiesību pārkāpšana un likuma varas paredzamība. (..) Jā, ir arī atšķirības. Atšķirībā no PSRS, Ķīna ir dziļi integrēta globālajā ekonomikā. Tomēr Ķīna vairāk ir atkarīga no mums, nekā mēs no tās."

Nesāksim izskatīt PSKP un ĶKP šķietami līdzīgās kļūdas – tik muļķīgi ir Pompeo minētie piemēri. Svarīgs ir kas cits: viņš uzskata, ka PSRS bija neatkarīga no rietumu ekonomikas, bet Ķīna ir cieši saistīta ar to, tāpēc ievainojama, pret to var vērsties ar spiedienu. Kas tad spiedīs? ASV? Viņi jau cenšas, un gandrīz neko nav panākuši. To netieši atzina arī Pompeo:
"Mēs nevaram atrisināt šo problēmu vieni paši. ANO, NATO, G7, G20, mūsu apvienotie ekonomiskie, diplomātiskie un militārie spēki, neapšaubāmi, ir pietiekami, lai sastaptos ar šo izaicinājumu, ja mēs pavērsīsim tos precīzi un ar lielu vīrišķību. Iespējams, pienācis laiks jaunai valstu-domubiedru apvienošanai, jaunai demokrātiju savienībai".

Kāds G20, ja ASV pat Eiropu nevar piespiest pilnvērtīgi piedalīties tās spiedienā pret Ķīnu? ES Ķīna vajadzīga pat vairāk nekā ES Ķīnai, turklāt kāpēc gan Eiropas Savienībai vajadzētu cīnīties ar "Ķīnas komunisma" spoku? Ķīna ir kļuvusi par svarīgu globālā tirgus daļu, vēl vairāk – tā aktīvi pārņem no ASV globalizācijas, pasaules tirdzniecības un investīciju brīvības aizsardzības lozungus. Ir vienkārši neiespējami apturēt Ķīnu, nesagraujot pie tam pasaules tirgu, pasaules ekonomiku. To apjēdz visi prātīgie amerikāņu stratēģi. Atliek tikai cerēt uz Ķīnas iekšējām problēmām, taču Pekina ir iemācījusies ar tām tikt galā.

ASV prezidents Donalds Tramps, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Pompeo vēlējās parādīt, ka Ķīnas draudi ir biedējošāki nekā no PSRS nākušie, un uzsvērt, ka visai "brīvajai pasaulei ir jāapvienojas. Viņš apgalvoja, ka "PSRS bija nogriezta no brīvās pasaules. Komunistiskā Ķīna jau atrodas mūsu robežās". Bet te ir nopietna problēma: PSRS nebija nošķelta ne no Eiropas, ne no milzīgās "trešās pasaules", lai arī pie tam mūsu valsts lielā mērā bija pašpietiekama, tostarp – arī rūpniecībā. Ķīna ir saistīta ar ārpasauli, tomēr, pateicoties milzīgajam iekšējam tirgum, tā potenciāli ir pašpietiekamāka nekā jebkura cita valsts.

Pie tam Ķīna neatteiksies ne no ārējās ekonomiskās ekspansijas, ne savu interešu virzības pasaulē. Šajā ziņā Pompeo ir taisnība, Ķīna "jau ir mūsu teritorijā". Tikai – kāda nelaime! – tās vairs nav "mūsu", tas ir Rietumu robežas: pasaule vairs nav amerikāniska, pamazām beidz kļūt rietumnieciska, atlantiska. Tā nebūs arī ķīniska. Tajā vienkārši vairs nebūs hegemona. Ne komunistiska, ne antikomunistiska, kas mēģinātu noturēt savas pozīcijas safantazētajā cīņā ar komunismu-totalitārismu.

 

72
Tagi:
Ķīna, ASV, Maiks Pompeo
Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.

"Īsti zvēri": kas slepeni sabraukuši karot Kalnu Karabahā

17
(atjaunots 16:42 20.10.2020)
Fanātiski, līdz zobiem bruņoti, motivēti un apmācīti – jau vairākas augtu stāvošas amatpersonas apstiprinājušas, ka karā Karabahā piedalās kaujinieki no Sīrijas.

Nesen amerikāņu The Wall Street Journal ziņoja, ka ekstrēmistus nogādā konflikta zonā grupās aptuveni pa simt cilvēkiem. Andrejs Kocs portālā RIA Novosti centās noskaidrot, kā tas viss organizēts un kas tie ir par cilvēkiem.

Arābi videoierakstos

Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins pastāstīja, ka Kalnu Karabahā darbojas tūkstošiem radikāļu – starptautisko teroristisko organizāciju "Džabhat an Nusra", "Firkat Hamza", "Sultan Murad" (Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegti teroristiskie grupējumi), kā arī vairāki kurdu grupējumi.

Francijas prezidents Emanuels Makrons iepriekš informēja, ka 300 radikāļi nogādāti Baku no Sīrijas caur Turciju. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs pieprasīja no Francijas atvainošanos un uzsvēra, ka viņa armija neizmanto algotņu pakalpojumus. Tomēr daudzie video ieraksti tīmeklī liecina par pretējo.

Azerbaidžāņu kareivji nepublicē savās pozīcijās tapušus video ierakstus, toties sīriešu kaujinieki nav tik pieticīgi. Piemēram, kāda ieraksta autors soļo gar uzbērumu garām armēņu kareivju līķiem un tīrā arābu valodā sauc viņus par "cūkām" un komentāros ik pa brīdim iesprauž "Allah akbar!", Citā video ierakstā dažādos formastērpos ģērbtu kaujinieku grupa atklāj uguni no šaujamieročiem un lielkalibra ložmetēja pikapa kravas kastē.

Guntrack – Sīrijas teroristu iemīļots ierocis. Ne mazākās šaubas par viņu tautību nerada arī skaidri sadzirdamās pavēles arābu valodā.

"Kalnu Karabahā strādā līdz pieci tūkstoši kaujinieku, - RIA Novosti pastāstīja žurnālists, eksperts Tuvo Austrumu jautājumos Abass Džuma. – Galvenokārt - no tā saucamās Sīrijas nacionālās armijas, kas dislocējusies Idlibā. Tas ir visnotaļ daudzveidīgs vairāku grupējumu veidojums. Piemēram, SNA ir "Divīzija Al Hamza". Šīs bandas kaujinieki bija redzami pirmajā ticamajā video, kas pierāda viņu dalību konfliktā Kalnu Karabahā. Tur viņi nepārprotami apliecināja savu piederību grupējumam un aicināja "kolēģus" steigties uz Azerbaidžānu. Speciālisti noteica uzņemšanas ģeolokāciju – Goradizas pilsēta Azerbaidžānā."

Eksperts ir pārliecināts: "Al Hamzas" kaujinieki ieradušies Kalnu Karabajā no Lībijas, kur viņi karoja pret maršala Halifa Haftara armiju Pārejas nacionālās padomes pusē, ko atbalstīja Turcija. Azerbaidžānā viņus nogādāja Turcijas transporta lidmašīnas. Līdz kauju vietām viņi nokļuva automašīnās. Armēnija informēja, ka cīņās piedalās aptuveni divus tukstošus kaujinieku. Erevāna un Stepanakerta paskaidroja, ka bojāgājušo radikāļu līķi nav atrasti, jo ekstrēmisti ātri iznes savus bojāgājušos un ievainotos no kaujas lauka.

Aizvadītajā nedēļā telekanāls "Al Arabia", atsaucoties uz "Sīrijas cilvēktiesību observatoriju", ziņoja, ka Kalnu Karabahā likdivēti aptuveni simt sabraukušie algotņi.

Kaujinieku elite

"Divīzija Al Hamza" tiek uzskatīta par vienu no cīņasspējīgākajiem grupējumiem STA. Tās kaujinieki nepārtraukti karo kopš 2013. gada. Kopš saformēšanas brīža banda saņem aktīvu finansiālo un materiālo atbalstu no ASV un Turcijas puses. Cita starpā "Al Hamza" arsenālos ir liels skaits amerikāņu prettanka raķešu kompleksu BGN-71 TOW. Grupējuma vadonis ir Turcijas izlūkdienesta MIT virsnieks Seifs Abu Bakrs, kurš ilgus gadus bija Ankaras slepenais aģents ISIS.

Kalnu Karabaha
© Sputnik / Ministry of Defence of Armenia

Turcija aktīvi izmantoja "Al Hamza" un citu STA grupējumu pakalpojumus Sīrijā. Operācijas "Eifratas vairogs" laikā 2016. gada augustā "divīzijas" kaujinieki vieni no pirmajiem iegāja Džerabulā un Karkamiša valsts ziemeļos. Radikāļi devās cīņā vienā ierindā ar turku armiju un izmantoja tās atbalstu no gaisa un artilēriju. Viņi demonstrēja ārkārtīgu nežēlību pret vietējiem kurdiem. 2018. gadā "Al Hamza" piedalījās turku iebrukumā Afrinā operācijā "Olīvkoka zars", bet 2019. un 2020. gadā aktīvi atbalstīja kuratorus no Ankaras uzbrukumā Idlibā.

"Al Hamza" rīcībā ir sazarots mūsdienīgi iekārtotu treniņnometņu tīkls. Komandieri mācās divās īstās akadēmijās. Teicams ir arī materiālā nodrošinājuma līmenis – pērn viņi ziņoja, ka tiek sākta pašu izstrādāju bruņumašīnu ražošana Idlibā. Pat domubiedri no STA uzskata, ka "Al Hamza" ir "atsaldēta", spējīga uz jebkādām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

"Lielgabalu gaļa"

"Šis grupējums ir viens no visvairāk karojošajiem STA, - uzsvēra Abass Džuma. – "Komandējumam" uz Karabahu izraudzījās kaujiniekus ar lielāko pieredzi. Karabaha viņiem patīk labāk nekā Sīrija vai Lībija: maksā vairāk un apstākļi nav tik smagi. Daudzi to karu uzskata par "apmaksātu atvaļinājumu". Visi STA kaujinieki ir labi bruņoti, ekipēti un turku instruktoru apmācīti, bet "Al Hamza" – jo īpaši."

Eksperts atzina, ka Azerbaidžānai ir skaitliskais un tehnoloģiskais pārsvars pār Kalna Karabahu un Armēniju. Patiesībā šo kārti Baku jau liek galdā, kad noliedz sadarbību ar kaujiniekiem: "Kam mums vajadzīgi algotņi, ja mums pašiem ir laba armija?" Tomēr sīriešiem ir liela kauju pieredze. Viņi iet avangardā, risina grūtākos uzdevumus, pilda netīrāko darbu. Patiesībā viņi ir lielgabalu gaļa, kuras nav žēl. Iedzīvotāju acīs sabraukušo kaujinieku  bojāeja neko nenozīmē – viņiem nav nekāda sakara ar Azerbaidžānu atšķirībā no zārkiem ar vietējiem karavīriem.

Tomēr arī šiem piedzīvojušajiem vilkiem karš Kalnu Karabahā nav viegls. The Wall Street Journal, atsaucoties uz saviem avotiem, stāstīja, ka zaudējumi Sīrijas kaujinieku vidū aug, 200 radikāļi jau gribot braukt mājās. Acīmredzot, "apmaksātais atvaļinājums" nav izdevies.

Savstarpējas apsūdzības

Azerbaidžānas vadība un Turcija kategoriski noliedz, ka Baku pusē karadarbībā piedalītos ārvalstu algotņi un savukārt pārmet Erevānai, ka tā piesaistot savā pusē kaujiniekus. Piemēram, Ankaras vēstnieks ASV Serdars Kiličs jau pirmajā konflikta nedēļā klāstīja, ka armēņu pusē karojot Irākas kurdi.

"Kauju zonā Diendivkaukāzā patiešām ir algotņi un teroristi, taču viņi cīnās Armēnijas Bruņoto spēku pusē, - diplomātu citēja turku ziņu aģentūra Anadolu. – Runa ir par teroristiskās organizācijas "Kurdu darba partija" kaujiniekiem. Ir skaidri pierādījumi tam, ka KDP teroristi pārsviesti no Irākas ziemeļiem uz Armēniju."

Vēstnieks uzskata par izdomājumiem ziņas par to, ka Turcija pārvieto uz Azerbaidžānu kaujiniekus no Sīrijas. "Ankara nav sūtījusi uz konflikta zonu Sīrijas algotņus un nefinansē tos," uzsvēra diplomāts.

Iepriekš Azerbaidžānas Valsts drošības dienests ziņoja, ka pārtvēris algotņu sarunas no saskarsmes līnijas Karabahā. Struktūras darbinieki apgalvoja, ka ēterā sazinājušies "ar Kurdu darba partiju saistīti teroristi". Savukārt prezidents Armens Sarkisjans kategoriski noraidīja šādus apgalvojumus un uzsvēra: viņa valstī dzīvo kurdi un jezīdi, taču viņi ir Armēnijas pilsoņi.

17
Tagi:
Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā
ASV daudzmērķu iznīcinātājs F-22 Raptor, foto no arhīva

ASV jau izspēlē uzbrukumus Ķīnai

26
(atjaunots 12:55 20.10.2020)
Esam pieraduši, ka pret Krieviju pastāvīgi vērsts neracionāls neizprotams naids. Tas lika domāt par kaut kādu dīvainu rusofobiju. Kļūst mierīgāk ap sirdi, redzot tādus pašus neadekvātus dančus ap citu valsti - tur tikai pērtiķu bars tracina viens otru, rādot zobus.

Šim stāstam Pekina pievērsa lielu uzmanību: amerikāņu manevros pie Kalifornijas krastiem to dalībniekiem tika izgatavotas speciālas uzšuves. Te jūs varat par tām papriecāties: uz auduma gabaliņa – sarkanā krāsā iekrāsota Ķīnas karte, virs kuras planē ASV Bruņoto spēku bezpilota lidaparāts. Tas ir labi zināmais un jau mazliet pavecais Reaper. Tāpēc uz uzšuves piedevām ir redzama arī miroņa galva, portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.

Manevri bija agresīvi – tika izspēlēts desants kaut kādās salās, tomēr notika pie ASV krastiem, Ķīna netika pieminēta domājamā pretinieka statusā, uzšuves nemaz nav obligāts formas elements, tās vienkārši izstrādātas īpaši šim gadījumam. Nu, kā jūras kara intendantu humora sajūtas izpausme – tā taču ir spēle, gandrīz kā peintbols. Tomēr Ķīnā humora sajūta ir citāda, un atsauksme par mācībām bija tāda: uzšuves "plaši uztvertas kā visai neparastas", "tā ir ekstremāli nekaunīga provokācija", "tā aug naidīgums starp Ķīnas un Amerikas iedzīvotājiem"... Un piedevām – neizbēgamais: ja agresors patiešām izmantos dronus triecienam pa Ķīnas teritoriju, atbilde būs atbilstoša.

Mūsu priekšā ir mūsdienu starptautiskās realitātes elements, ko dēvē par amerikāņu agresijas saasināšanu pret Ķīnu. Kas tā tāda – agresija, no kurienes un kāpēc nāk? No cilvēka būtības dzīlēm. Ir tāda zinātne – etoloģija. Tā pēta dzīvnieku (tostarp – arī cilvēka) uzvedību, tomēr ar īpašu baudu pēta tos, no kā cilvēki cēlušies – pērtiķu baru. Standarta situācija: barā sākas bailes. Pērtiķis, tāpat kā jebkura cita dzīva būtne, baidās no daudzām lietām, tomēr ļoti labi zina, ka tā ir kauna lieta – baidīties, vajag aizsargāties, citādi bars ies bojā, tāpēc savas kaunpilnās bailes vislabāk ārstēt ar kolektīvo agresiju – kad visi atiež savus stipros dzeltenos zobus un mudina viens otru nebaidīties.

Acīmredzams fakts: Amerika nopietni nobijās no realitātes, kad pasaulē pēkšņi atkal (pēc PSRS) uzradās daudzu rādītāju ziņā līdzvērtīga lielvalsts. Viss pārējais ir tikai etoloģijas vērti novērojumi. Ķīnas karte uz piedurknes ir demonstratīvs gadījums, jo, acīmredzot, neviens no augstākajām militārajām vai politiskajām aprindām nelika ļaudīm no Trešās (Austrumu-Klusā okeāna) flotes izdomāt kaut kādas uzšuves. Zobi tika atiezti pēc iniciatīvas no apakšas. Neviens to nemaz nebūtu uzzinājis, ja fotogrāfijas nebūtu patrāpījušās Gaisa kara spēku specializētā žurnāla lapās. Taču tādu sīkumu dēļ dažkārt izceļas kari, ja tie sakrājas viens uz otra...

Jā, gadās arī tipiski uzvedības refleksi. Piemēram, stāsts par debatēm ASV Kongresa Pārstāvju palātas Ārpolitikas komisijā. Jā, arī tas saistīts ar Ķīnu un amerikāņu kaunpilnajām bailēm no tās.

Šī gada jūnijā valdības Globālo mediju aģentūras (USAGM) vadītāja postenī stājās Maikls Peks. Sāka ieviest tur savu kārtību un apšņāpt izdevumus nepārprotami liekām, vienkārši neveiksmīgām programmām. Atlaida vairākus valdības ekspertus Ķīnas jautājumos un iesaldēja naudu, kas gadiem ilgi tika piešķirta spiegošanas tehnoloģijām un palīdzēja Pekinas apkarotājiem Honkongā izvairīties no izsekošanas. Parlaments viņam pamatīgi sadeva pa ādu par to, ka kaitējis amerikāņu darbībām demokrātijas atbalstam Honkongā.

Pievērsīsim uzmanību: savā amatā Peks stājās tikai jūnijā. Tolaik jau vairākus mēnešus bija skaidrs, ka protestu kampaņa Honkongā ir nonīkusi, un ASV valdības, tas ir, nodokļu maksātāju nauda izšķiesta velti. Tātad ierēdņa lēmums bija saprotams.

Toties debates Kongresā neapšaubāmi nāca par ļaunu valsts prestižam. Jā, mēs vienmēr esam zinājuši, ka amerikāņi iejaucas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē visā pasaulē, taču tā bija vispārīga zināšana, tagad viss ir skaidrs konkrēti un detalizēti. Piemēram, visiem zināms, ka pirms "krāsainajām revolūcijām" strauji sarosās simtiem nevalstisko fondu un citu organizāciju, kas ārēji bieži nav saistītas ar amerikāņiem, tās it kā ir starptautiskas, nevienam nepiederošas. Te pēkšņi publika uzzināja, ka mazpazīstamā valdības aģentūra USAGM ne tikai nodarbojas ar propagandu, arī no mērķa valstu teritorijas. Klāt vēl nāk kauju (nu, tas ir, pilsonisko sadursmju) tieša organizācija citu valstu teritorijās. Izrādās aģentūra gadiem ilgi piegādājusi ārzemēm speciālas iekārtas, kas neļauj vietējai policijai identificēt sadursmju dalībniekus, sekmē viņu anonimitāti internetā utt. tādu iekārtu piegādēm USAGM paspārnē strādā speciālais Atklāto tehnoloģiju fonds – OTF.

Tā vairs nav nekāda uzšuve uz piedurknes. Tā jau ir tieša iejaukšanās, pat agresija. Starp citu, tādu faktu publiskošanai parlamenta debatēs vajadzētu likt padomāt daudzajiem dažādo "krāsaino revolūciju" ierindniekiem dažādās pasaules malās: vēl tikai vakar tu biji sadusmots demokrātijas cīnītājs, miermīlīgi bloķēji prospektus, bet šodien jau saņem speciālas iekārtas no citas, ne īpaši draudzīgi noskaņotas valsts. 

ASV prezidents Donalds Tramps, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Starp citu, ASV Kongresā tagad jau ir normāli apgalvot, ka Ķīna iejaucas prezidenta vēlēšanās. Arī tāpēc ka šajā (un ne tikai šajā vien) valstī analītiķi nāk klajā apmēram ar tādiem pašiem materiāliem par katastrofu amerikāņu politiskajā sistēmā. Tos publicē arī amerikāņu mediji. Shēma ir tāda pati: bailes no draudiem, ko ārstē pašu agresija.

Gan PSRS laikos, gan vēlāk esam pieraduši pie tā, ka pret Krieviju pastāvīgi vērsts neracionāls naids, redzam agresijas sacensības, ko grūti izprast, uz ko vienkāršāk ir nereaģēt. Tā lika domāt par kaut kādu dīvainu rusofobiju. Kļūst mierīgāk ap sirdi, redzot tādus pašus neadekvātus dančus ap citu valsti: izrādās, runa jau nav tikai par Krieviju vien, - tur ir tikai pērtiķu bars, kuri tracina viens otru, rādot zobus.

26
Tagi:
Kosirevs, ASV, Ķīna
Ūdens attīrīšanas iekārta, foto no arhīva

Ūdenstilpēs Latvijā atrasts liels daudzums bīstamu farmaceitisko līdzekļu

0
(atjaunots 20:17 20.10.2020)
Pētījums rāda, ka ūdenstilpēs valstī atrodami tādi farmaceitiskie līdzekļi, kā metoprolols un ibuprofēns vērā ņemamā koncentrācijā.

RĪGA, 20. oktobris — Sputnik. Starptautiskais pētījums "No farmaceitiskajām vielām tīri ūdeņi" noslēdzies ar visnotaļ skumjiem slēdzieniem, stāsta Mixnews.lv, atsaucoties uz "Latvijas avīzi".

Pētījuma gaitā noskaidrojies, ka apkārtējā vidē nonāk farmaceitiskie līdzekļi un attīrīšanas iekārtas nespēj no tiem pasargāt upes, ezerus un jūru Latvijā.

Zinātnieki uzskata, ka šogad apkopotie dati ir ļoti satraucoši, jo tamlīdzīgs sārņvielu saturs var būtiski ietekmēt dzīvos organismus un augus.

Pētnieki pieprasa informācijas publiskošanu par iespējamo kaitējumu dabai un iesaka mācīt cilvēkus pareizi utilizēt medikamentus. Vienlaikus vajadzētu pilnveidot tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tiek attīrīti notekūdeņi.

Starptautiskais pētījums parādījis, ka upēs, piekrastes ūdeņos, izgāztuvēs, zivsaimniecībās, komunālajos un veselības aprūpes iestāžu notekūdeņos, kā arī dūņās un augsnē atrodamas 75 aktīvas farmaceitiskās vielas.

Attīrīšanas iekārtu nepilnības dēļ ūdeņos visbiežāk nokļūt tādi medikamenti, kā metoprolols – tā maksimālā koncentrācija notekūdeņos sastādījusi 2,1 mikrogramu uz litru, un ibuprofēns – tā reģistrētā koncentrācija ūdenī pārsniedz pat 44 mikrogramus uz litru – šis rādītājs ir ļoti augsts.

Iepriekš Sputnik Latvija jau vairākkārt vēstījis par nezināmu vielu noplūdēm Latvijas ūdenstilpēs. Pēdējo reizi incidents reģistrēts Rīgā – plankums Daugavā sasniedza 500 kvadrātmetrus, divās vietās tika uzstādītas absorbējošās bonas.

2020. gadā konstatēts arī rekordliels piesārņojums pludmalēs. Pētnieki atzīmēja, ka vidēji 100 metrus garā pludmalē atrodamas 254 vienības dažādu atkritumu.

Kampaņas "Mana jūra" ietvaros ekoaktīvisti lielāko daudzumu atkritumu savāca jūrmalā pie Kolkas raga, bet Daugavgrīvas pludmale, kas ilgus gadus ieņēma antilīdera vietu piesārņojuma ziņā, šogad ierindojusies otrajā vietā.

0
Tagi:
ekoloģija, ūdens, Latvija
Pēc temata
Igaunija un Latvija kopīgiem spēkiem cīnīsies ar Baltijas jūras piesārņošanu
Benzīns, ne ūdens: ezers Rīgā piesārņots ar naftas produktiem
Pasaules ūdens diena: ūdens piesārņojums Latvijā ir vidējs
ES var piespriest sodu Lietuvai par gaisa piesārņošanu