Viedoklis

PSRS latviešu vaina ebreju slepkavībās tika noklusēta: ASV vēsturnieks par Arāja komandu

© Sputnik / Sergey MelkonovТраурное мероприятие у стен сгоревшей Рижской хоральной синагоги в День памяти жертв геноцида еврейского народа
Траурное мероприятие у стен сгоревшей Рижской хоральной синагоги в День памяти жертв геноцида еврейского народа - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
НовостиTelegram
Rīgas grāmatnīcās ir atrodama latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieka Ričarda Pļavnieka grāmata "Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju". Dažos aspektos darbu var saukt par novatorisku.

Viktors Arājs – palīgpolicijas vienības organizators, kas vēsturē iegājusi ar "Arāja komandas" nosaukumu. Vācu okupācijas gados Arāja komanda Latvijas teritorijā noslepkavoja desmitiem tūkstošu cilvēku: ebreju, čigānu, vietējo komunistu, padomju karagūstekņu, psihiatrisko klīniku pacientu. Vienība izcēlās arī Baltkrievijā – tā piedalījās soda operācijās pret partizāniem un civiliedzīvotājiem.

Pēc kara Arājs slēpās Rietumvācijā, pieņēmis sievas uzvārdu. 1975. gadā viņu arestēja vācu policija, un četrus gadus vēlāk tiesa piesprieda viņam mūža ieslodzījumu. 1988. gadā Arājs miris Kaseles pilsētā.

Izglītotie slepkavas

Lasot grāmatu, patīkami pārsteidza tas, ka nav redzami nekādi mēģinājumi attaisnot Arāju un viņa slepkavu komandu, atrast vainu mīkstinošus apstākļus, piemēram, attaisnot ar "padomju okupāciju".

Jā, autors norādīja, ka pirmskara represijas, piemēram, deportācijas bija viens no iemesliem, kuru dēļ latvieši piedalījušies ebreju slepkavošanā. Taču viņš to saista ar virkni citu iemeslu.

Военная техника армии США в Риге - Sputnik Latvija
Politika
"Nekādas iecietības krieviem": Lindermans par Latvijas vēlmi saņemt skarbu atbildi

Vēl vairāk, fakti, ko min autors un loģiski savirknē, liek padomāt: vai 1941. gada deportācija patiešām tā ietekmēja ārkārtējo entuziasmu, ar kādu daudzi latvieši metās aplaupīt un slepkavot savus ebreju tautības kaimiņus?

Deportācija notika nedēļu pirms vācu iebrukuma. Un tūlīt pat, kara pirmajās dienās Latvijā atrodas gados jauni, izglītoti cilvēki (Arāja komandas kodolu veidoja jaunākie virsnieki, studenti, nesenie augstskolu absolventi), pārliecināti, ka latviešu tautas nelaimēs vainīgi ebreji. Pie tam visi kā viens, arī buržuāziski un reliģiozi cilvēki, kuri nekādi nesadarbojās ar padomju varu.

Pie tāda secinājuma par ebreju kolektīvo vainu nevar nonākt pēkšņi, nedēļas laikā. Nē, tas nozīmē, ka ilgu laiku pirms deportācijas, pirms Molotova-Ribentropa pakta, pirms Latvijas iestāšanās PSRS daudzi jaunieši Latvijā piekrita nacistu ideoloģijai. No visas sirds ticēja "žīdu-lielinieku" sazvērestībai un sapņoja reiz, piemērotos apstākļos attīrīt Latviju no iekšējā ienaidnieka. Vācu okupācija tādus apstākļus radīja.

Piespieda slepkavot? Mīts

Grāmatas autors piekrīt latviešu vēsturnieku vispārējai tēzei par "padomju okupāciju". Taču, atšķirībā no tādiem manipulatoriem kā Šnore, Pļavnieks nepārspīlē faktu par Latvijas iestāšanos PSRS.

Звезда на Спасской башне Московского Кремля. - Sputnik Latvija
Vēsturnieks no Latvijas prezidenta komisijas aizvedis ziņas par SS leģionāriem uz Maskavu

Protams, daži no brīvprātīgajiem slepkavām gribēja "atriebties komunistiem". Tomēr daudziem "atmaksa" bija tāda kā psihoterapija, ne reālais zvērību iemesls. Sak, nav labi slepkavot sievietes un bērnus, taču es to daru tāpēc, ka boļševiki aizdzina uz Sibīriju manus radus, aci pret aci. Pie tam atriebe komunistiem – tas bija tradicionālais iegansts tiem, kuri nokļuva britu vai amerikāņu gūstā.

Starp citu, par brīvprātību. Nopratināšanās daudzi "arājieši" apgalvoja, ka vācieši viņus mobilizējuši ar varu un par atteikšanos piedalīties slepkavošanā draudējis nāves sods.

Autors gaisina šo mītu. Piespiedu mobilizācija SS leģionā bija, taču tā bija vēlāk. 1941.-1942.gg. policijas bataljonus formēja no brīvprātīgajiem. No slepkavu komandas varēja aiziet, nebīstoties no nāves soda. Autors tādus piemērus min savā darbā.

Padomju pierādījumi ir uzticami

Rietumvācijas tiesa pasludināja skarbu spriedumu Viktoram Arājam, lielā mērā balstoties uz pierādījumiem, ko apkopoja padomju tiesībsargājošās iestādes.

Шествие в День памяти жертв коммунистического террора. Иварс Калькис, Инара Мурниеце, Раймондс Вейонис, Кришьянис Кариньш - Sputnik Latvija
Viedoklis
Kā Baltijas valstīs pielīdzināja genocīdam politiskās represijas PSRS

Jau 40.-50. gados, tā sakot, uz karstām pēdām, padomju izmeklētāji, operatīvie darbinieki un kriminālisti savāca plašu informāciju par Arāja komandas noziedzīgo darbību. Dokumenti, kas ļāva noteikt apsūdzētā personisko atbildību, tika oficiāli nodoti Vācijas varasiestādēm.

Latviešu emigrantu aprindās izcēlās vētraina reakcija: kā var ticēt totalitārajā PSRS veiktai izmeklēšanai?! Čekisti savos drūmajos pagrabos noteikti izsita liecības no arestētajiem! Lai nomelnotu latviešu nāciju Rietumu acīs.

Tāds viedoklis valda vēl šobaltdien. Ne tikai par Arāju vien: daudzi latvieši ir pārliecināti, ka PSRS venkārši sacerēja lielāko daļu noziegumu, ko latviešu kolaboracionisti pastrādājuši kara gados.

Taču Pļavnieks savā grāmatā vairākkārt kategoriski uzstāj: padomju tiesībsargājošo iestāžu savāktie fakti ir patiesi.

Autors raksta, ka propagandas līmenī, protams, bija nopietni realitātes sagrozījumi. Taču visbiežāk tiek nevis pārspīlēja latviešu vainu, bet gan, gluži otrādi, - noklusēja. Padomju valdība nevēlējās saasināt PSRS tautu attiecības. Tāpēc publiskajā telpā nerakstīja "latvieši slepkavoja ebrejus". Tā vietā rakstīja: "pret padomju valsti naidīgi noskaņotie hitleriešu pakalpiņi nogalināja padomju pilsoņus".

Парад латышских легионеров в честь дня основания Латвийской республики Рига 18 ноября 1943 года - Sputnik Latvija
Viedoklis
Latvija nav piedevusi Cukuram: Arāja komandas virsnieks ir nomazgāts "balts"

Taču tā ir propaganda, tai ir savi specifiskie mērķi. Izmeklētāju uzdevums bija rūpīgi savākt faktus, lai noskaidrotu kopainu un noteiktu katra apsūdzētā atbildību.

Šajā ziņā vēsturnieka darbs līdzinās izmeklētāja darbam. Ričarda Pļavnieka grāmata rakstīta sausā, akadēmiskā stilā, diezin vai tā taps par bestselleru. Tomēr vēstures fakultāšu studentiem to noteikti vajadzētu izlasīt. Vismaz tālab, lai apgūtu metodiku: kā, analizējot pagātni, atdalīt, "atslāņot" emocijas un propagandu no reāliem faktiem.

Ziņu lente
0