Ziemeļu straume 2

Eiropa un Amerika sāk cīņu Krievijas dēļ

46
(atjaunots 10:59 21.07.2020)
Sāga par "Ziemeļu straumi 2" turpinās – amerikāņu centieni nepieļaut Krievijas gāzesvada darbības sākumu var novest ne tikai pie tā, ka projekts gūs Eiropas politiķu papildu atbalstu, bet pat tiktāl, ka ES parūpēsies par sistemātisku aizsardzību no amerikāņu sankcijām.

Ja salīdzināsim kaitējumu amerikāņu interesēm "Ziemeļu straumes 2" dēļ un zaudējumus gadījumā, ja pašā Eiropas Savienībā tiks izstrādāta "antivandāļu" (pretsankciju) finansiāli ekonomiskā sistēma, kļūst skaidrs, ka Krievijas gāzesvadam nav gandrīz nekādas nozīmes. Ja Vašingtonai tiks liegta iespēja vitāli svarīgos jautājumos piespiest Briseli vai Eiropas kompānijas pie sienas ar sankcijām, tā būs planetāra mēroga katastrofa amerikāņu ārpolitikā, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Aizvadītajā nedēļā konflikts Vašingtonas-Briseles, jeb Valsts departamenta-Eiropas Komisijas līnijā saasinājās, jo ASV un ES diplomātijas vadītāji izteica savstarpējus draudus un asu kritiku.

Maiks Pompeo nolēma likvidēt tā saucamo Tillersona atrunu – ierobežojumus sankciju ieviešanai pret kompānijām, kas veicinājušas "Ziemeļu straumes 2" būvdarbus pirms likuma pieņemšanas. Šī "atruna", kuras iekļaušanu pret Krieviju un "Gazprom" vērsto sankciju sākotnējā paketē piedēvē toreizējam valsts sekretāram Tillersonam, kurš saprata, ka ideja "sodīt" Eiropas lielās naftas un gāžes kompānijas ir ļoti slikta, tika atcelta pirms Pompeo vizītes ES. To var uzskatīt par iebiedēšanas žestu. Valsts departamenta vadītājs pat izteica atklātus draudus – viņš pieprasīja, lai visas kompānijas, kam ir vai ir bijis sakars ar projektu, "izstāties no tā" vai saņemt sankcijas, kas (ņemot vērā amerikāņu standartus un vēsturisko pieredzi) paredzēs kompāniju biznesa likvidāciju ASV, atslēgšanu no dolāru sistēmas, īpašuma konfiskāciju un aizliegumu to vadībai apmeklēt ASV. Amerikāņu sankcijas var skart lielu skaitu kompāniju Eiropā, kas nodarbojas, piemēram, ar ostu pakalpojumiem vai apdrošināšanu, turklāt rodas iespaids (tam piekrīt virkne rietumvalstu mediju), ka Valsts departaments ir gatavs sodīt "Gazprom" vadošos partnerus Eiropā – Wintershall, OMV, Engie, Shell un Uniper.

No vienas puses, tamlīdzīga eskalācija demonstrē, ka Vašingtona ir stingri apņēmusies bloķēt "Ziemeļu straumi 2". No otras puses, nav gluži skaidrs, ko iespējams panākt, izņemot demonstrāciju: "Gazprom" partneri Eiropā jau ir ieguldījuši naudu projektā, cauruļvada būvdarbus pabeidz pati Krievijas kompānija, patlaban – vienīgais akcionārs, kam pieder gāzesvads.

Pat ja ārvalstu kompānijas gribētu izstāties no projekta, to vienkārši ir neiespējami izdarīt – ir jau par vēlu. Tātad sankcijas pret Eiropas kompānijām būtu tikai atriebība, absolūti bezjēdzīga no gāzesvada bloķēšanas viedokļa.

Protams, Vašingtona var izmēģināt sankcijas pret Krievijas gāzes pircējiem Eiropā, taču te rodas vesela sērija tehnisku problēmu un ārpolitisku risku. Nav grūti izstrādāt "Gazprom" gāzes tirdzniecības shēmas tā, lai būtu grūti identificēt gala patērētājus. Tā ASV nonāks izvēles priekšā: ignorēt sankciju neefektivitāti vai sākt "vispārējas" sankcijas pret visām kompānijām, ko turēs aizdomās par Krievijas gāzes iegādēm. Tāda veida eskalācijas scenārijs patiešām ir iespējams, tomēr diezin vai Vašingtonai patiks sekas.

ES augstākais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Žozeps Borels nosodīja metodes, ar kādām amerikāņi pūlas ietekmēt Eiropas Savienību:

"Esmu ļoti noraizējies par sankciju vai sankciju draudu augošo pielietošanu no Savienoto Valstu puses pret Eiropas kompānijām un interesēm. Mēs novērojām šo augošo tendenci Irānas, Kubas, Starptautiskās krimināltiesas un pavisam nesen projektu "Ziemeļu straume 2" un "Turcijas straume" gadījumā. (..) Eiropas politika ir jānosaka šeit, Eiropā, nevis trešajās valstīs. gadījumos, kad ārpolitikas un drošības politikas mērķi (attiecībā uz ES un ASV – aut.) ir kopīgi, ļoti vērtīga ir mērķtiecīgu sankciju koordinācija ar partneriem. Esam redzējuši virkni pozitīvu piemēru tam un turpināsim koordinēt (sankcijas – aut.) tur, kur varam. Bet tur, kur pastāv politiskās domstarpības, Eiropas Savienība vienmēr ir gatava dialogam. Taču tas nav iespējams sankciju draudu fonā."

Viņa izteikumus varētu uzskatīt par nenozīmīgu diplomāta "satraukumu", kam Vašingtona nepievērsīs nekādu uzmanību. Taču ir viena nianse. Amerikāņu mediji, piemēram, lietišķās informācijas aģentūra

Bloomberg jau vēstīja, ka Vācija izvērtē iespējas ieviest atbildes sankcijas pret ASV, lai atmaksātu par sankcijām pret "Ziemeļu straumi 2" un atradinātu Savienotās Valstis no iejaukšanās ES enerģētikas politikā.

Borela izteikumu kontekstā jāpatur prātā, kā viņš nesen atbildēja uz franču deputāta jautājumu par ASV sankcijām:

"Komisija gatavo pamatus pastiprināta sankciju mehānisma pieņemšanai, kas uzlabos Eiropas stabilitāti pret trešo valstu ieviesto eksteritoriālo sankciju ietekmi." Borels neprecizēja, kāda būs šī mehānisma forma, kad tas tiks ieviests, pirms divām nedēļām informēja aģentūra Reuters".

Acīmredzams mehānisms, kas var burtiski demontēt visu sankciju jautājumu ASV gāzes kontekstā Eiropā, varētu būt sankcijas pret SDG eksportu no ASV. Ierobežojošs tarifs 25% apmērā vai vienkāršs importa aizliegums padarīs sankcijas pret "Ziemeļu straumi 2" absolūti bezjēdzīgas no amerikāņu SDG virzības viedokļa, turklāt nodarīs tiešu kaitējumu amerikāņu enerģētikas kompānijām, kuru vidū virkne sponsorē ASV Republikāņu partiju. Jau noslēgto līgumu piespiedu laušana nozīmē nopietnus zaudējumus, un diezin vai ASV kompānijas ir gatavas maksāt par Maika Pompeo un rusofobo senatoru ģeopolitiskajām ambīcijām. Protams, ES diplomāti var izdomāt arī alternatīvus variantus.

"Sāpīgu vietu" amerikāņu biznesam ES ir papilnam. Ja ES diplomātijas kurss nemainīsies, bet ASV tomēr saskarsies ar ES atbildes sankcijām, varēs konstatēt, ka "Ziemeļu straume 2" novedīs pie rezultātiem, uz ko diezin vai varēja cerēt, jo līdztekus energonesēju piegādes stabilitātes augšanai, ASV un ES attiecības pāries sankciju kara fāzē. Lai no tā izvairītos Valsts departamentam nāktos pārtraukt draudus Eiropas enerģētiskajiem gigantiem. Diezin vai tas gan ir iespējams, jo apstāties – tas nozīmētu atzīt eiropiešu tiesības uz suverenitāti, un to amerikāņu elite nekādā gadījumā nevar atļauties.

46
Tagi:
Ziemeļu straume 2, Krievija, ASV, Eiropas Savienība
Temats:
Ziemeļu straume 2 (218)
Pēc temata
Haoss Amerikā palīdzēja Eiropai atrisināt jautājumu ar "Ziemeļu straumi 2"
Krievija pabeigs "Ziemeļu straumi 2", paziņoja eksperts – pastāv iespēja apiet sankcijas
Merkele izsludināja ASV hegemonijas beigas: Baltijas valstīm ir vērts aizdomāties
Baltkrievija

Baltkrievijā aprok zemē krāsaino revolūciju

56
(atjaunots 09:35 24.10.2020)
Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Baltkrievu opozīcija ir tik ļoti neveiksmīga, ka tai ir pat izredzes zaudēt nominācijā "Gada neveiksminieks", raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti. Pret to spēlē gan no tās neatkarīgi apstākļi, gan pašas līderi, kuri izvirza tik pārsteidzošas iniciatīvas, ka vispār nav skaidrs, kā tās izkraut bez smagiem reputācijas un imidža zaudējumiem.

Svētdien beidzas Aleksandram Lukašenko pirms gandrīz divām nedēļām izvirzītā Svetlanas Tihanovskas "ultimāta" termiņš. Tā kā ne mazāko pazīmju Baltkrievijas varasiestāžu gatavībai izpildīt tā prasības netiek novērotas, no pirmdienas, saskaņā ar "prezidentes Svetas" solījumu, Baltkrievijai ir jāieslīkst nacionāla streika, ceļu bloķēšanas un pārdošanas apmēru valsts veikalos krituma haosā.

Taču ar katru dienu šāda notikumu attīstība izskatās arvien fantastiskāk.

Izskatās, aizdomas par to sāk parādīties pat opozīcijas koordinācijas padomē, kura tagad uzdodas ar jautājumu, kā lai izsprūk no situācijas ar vismazākajiem zaudējumiem. Viens no tās locekļiem, Pāvels Latuško, paziņoja, ka līdz ar ultimāta termiņa iztecēšanu, kurš ar vieglu rokas kustību pārvērtās "tautas" ultimātā, viņi audzēs savu aktivitāti. Ļoti ērts formulējums, kurš paver visplašākās interpretācijas iespējas, taču nesniedz nekādas saistības.

Tomēr arvien acīmredzamāku Baltkrievijas protestu izgāšanos būtu nepareizi saistīt tikai un vienīgi ar iekšējiem faktoriem, lai gan, neapšaubāmi, tie spēlē galveno lomu.

Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Pusotru desmitgadi tas – šis fenomens – bija reāls drauds varasiestādēm un vienlaikus iedvesma opozīcijai lielā daudzumā valstu. Krāsainās revolūcijas tika uzskatītas par perfektu un visvarenu ieroci nevēlamo valdnieku un režīmu gāšanai. Šis jēdziens demoralizēja vienus un iedvesa pārliecību citiem par viņu drīzo uzvaru.

Taču, laikam, pats galvenais: par iespēju šādā veidā reāli izmainīt dzīvi uz labo pusi bija patiesi pārliecināts milzīgs daudzums cilvēku, kuriem nav tieša sakara ar politiku.

Jo krāsainā revolūcija – tas nav tikai valsts apvērsums. Tā nav iespējama bez pilsoņu pārpildītām ielām, kuri parastā situācijā ir apolitiski, taču pēkšņi sāk ticēt tūlītējas varas maiņas nepieciešamībā, neraugoties uz rakstītiem noteikumiem, gaišākas nākotnes dēļ. Tieši tas pamudināja desmitiem un simtiem tūkstošiem cilvēku iziet Kairas Tahriras laukumā 2011. gadā un Eiromaidanā Kijevā 2013. gadā.

Starp citu, Baltkrievijas protesti arī sākumā varēja palielīties ar pietiekami lieliem cilvēku pūļiem. Tikai pasākumu dalībnieku skaits nemitīgi samazinās katru nedēļu.

Lieta nav tikai tajā, ka cilvēki ir noguruši no tā, ka viņu dalība pasākumos nenes rezultātus un ka lozungam "Lukašenko, ej prom", izrādās, nepiemīt maģisks spēks padzīt "nepareizo" nacionālo līderi. Paralēli Baltkrievijas notikumiem citās pasaules malās notiek visnotaļ zīmīgi procesi, kuri liek republikas pilsoņiem arvien skaidrāk vērtēt notiekošo savā zemē.

Ir Kirgīzija, kur tieši šobrīd piedzīvo 15 gadu laikā trešo politisko krīzi, attiecībā pret kuru tiek pielietota birka "krāsainā revolūcija" Maz kurš ir izdarījis parādības diskreditācijai vairāk, nekā šī Vidusāzijas valsts, jo galvenais visu valsts apvērsumu iznākums, kuriem norisinās ar ielu nekārtībām un anarhiju, kļuvis pārmaiņu trūkums uz kaut ko labāku priekš Kirgizstānas sabiedrības.

Mēnesi pirms vēlēšanām Biškekā slēdza visus ieroču veikalus. Taču tur joprojām neslikti iztiek arī ar bruģakmeņiem un armatūru. Varētu teikt, ar "proletariāta ieroci", ja tas būtu viņš.

Ir Armēnija. Pieaugošās skepses attiecībā uz jebkādiem maidaniem un arvien biežāku to neveiksmju fonā tieši 2018. gada notikumi Erevānā kalpoja par paraugu samtainajai revolūcijai, kura visās nozīmēs izdevās. Demokrātijas, Eiropas nākotnes un korupcijas apkarošanas vārdā sacēlusies tauta veiksmīgi gāza apnikušo varu, nolika valsts vadībā to, kuram noticēja, – un jaunajam līderim pat ir ar ko palielīties pirmajos darba gados. Visādā gadījumā, katastrofālo rezultātu trūkums, kā Ukrainā vai tajā pašā Kirgīzijā, jau var skaitīties zīmīgs sasniegums šādos laikos.

Taču kāda jēga tautas izdarītajā Eiropas izvēlē, uzvarētajos korumpantos no iepriekšējās varas un progresīvā demokrātiskā līderī, ja Armēnija atkal izrādījusies ļoti veca un asiņaina konflikta epicentrā? Turklāt pat cilvēkam, kam ir sveša politikas pasaule, ir skaidrs, ka Azerbaidžāna izmantoja kaimiņa demokrātijas meklējumus savās interesē, kā rezultātus var novērot šobrīd Kalnu Karabahā.

Termins "krāsainā revolūcija" slēpti ved pie domas, ka pasaule ir kaut kas burvīgs, saulains, draudzīga vieta, kur cilvēki viens otram ir brāļi, - un ir jāaizvāc atsevišķi kaitnieciski spēki valsts vadībā, un valsts uzreiz pārtaps tādā pašā ziedošā dārzā, kurš dzīvo harmonijā ar apkārtējiem. Kirgīzija un Armēnija baltkrievu sabiedrībai ir uzskatāms atgādinājums, ka šāds priekšstats ir ilūzija, kurai nav ne mazākā sakar ar realitāti nedz iekšpolitiskā, nedz ārpolitiskā nozīmē.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka protesti Baltkrievijā konsekventi virzās pie savas arvien neizbēgamākas izgāšanās.

Un tādējādi republika iedzīs savu naglu vispasaules mīta par krāsaino revolūciju zārkā.

56
Tagi:
Baltkrievija
Temats:
Baltkrievijas būt vai nebūt
Pēc temata
Polija vēsta, ka atradīs "iespējas atbildēt" Minskai diplomātu jautājumā
ES pieņēma lēmumu par Lukašenko iekļaušanu melnajā sarakstā
Lukašenko vai opozīcija: kam simpatizē Latvijas iedzīvotāji
Bašars Asads: karš Sīrijā vēl nav beidzies
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

25
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

25
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Lockheed Martin F-35 Lightning II

ASV nosauca galveno NATO ieroci pret Krieviju

0
(atjaunots 20:25 24.10.2020)
Pēc analītiķu domām, kaujas darbību gadījumā, F-35 spēs izlauzties cauri Krievijas PGA sistēmai un sniegt "ievērojamu pienesumu konflikta pirmajās stundās".

RĪGA, 24. oktobris – Sputnik. Amerikas piektās paaudzes iznīcinātājs F-35 ir vienīgā lidmašīna, kura spēs pretoties Krievijai iespējamā konflikta gadījumā Eiropā, vēsta RIA Novosti.

Par to teikts stratēģiskās analītikas centra RAND ziņojumā.

"NATO iespējas intensīva konflikta apstākļos ar Krieviju uzlabosies līdz ar simtiem piektās paaudzes iznīcinātāju parādīšanos 2020. gados," pārliecināti amerikāņu eksperti.

Pēc analītiķu domām, kaujas darbību gadījumā, F-35 spēs izlauzties cauri Krievijas PGA sistēmai un sniegt "ievērojamu pienesumu konflikta pirmajās stundās".

Tādējādi, alianses valstīm, kuras parakstījušas F-35 piegādes līgumus, būs jāpilnveido sava gaisa flote, lai nākotnē rīkotu savstarpējas operācijas ar jaunā iznīcinātāja dalību, uzskata organizācijā.

F-35 ir piektās paaudzes iznīcinātājs-bumbvedējs, kurš, izņemot ASV, atrodas vairāku to sabiedroto bruņojumā (nelielā skaitā). Lockheed Martin F-35 Lightning II radīšanas programma jau ir izmaksājusi aptuveni 1,5 triljonus dolāru – tā ir dārgākā ieroču ražošanas programma vēsturē.

Pērnā gada novembrī ASV Valsts kontrole paziņoja, ka Pentagons saskāries ar problēmām jaunā iznīcinātāja apkalpošanā rezerves daļu trūkuma dēļ un nepilnībām autonomās loģistikas informācijas sistēmas darbā.

0
Tagi:
ieroči, NATO, ASV
Pēc temata
Amerikāņu F-35 jaunas grūtības – sadursme ar degvielas uzpildītāju
Lidosim "prātīgi"? Kāda valsts pirmā varēs iegādāties Krievijas jauno Su-57?
Nelaimīgie "Zibeņi". Kāpēc F-35 joprojām ir pats neveiksmīgākais iznīcinātājs
"Viegli nogāzties": kara lidotājs paskaidroja, kāds risks slēpjas lielā augstumā