S-400 Triumf

Redzamas mušas uz griestiem: Turcija izmēģina S-400 pret ASV iznīcinātājiem

76
(atjaunots 09:44 13.07.2020)
Ar zenītraķešu sistēmas S-400 "Triumf" jaunajiem izmēģinājumiem Ankara demonstrē stingru apņemšanos stiprināt aizsardzību un republikas reālo suverenitāti.

Nekāda alternatīva – pārdot tālāk pasaulē labāko bruņojumu vai apmainīt to pret ASV labvēlību militāri tehniskās sadarbības jomā – netiek plānota, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Kopš 4. jūlija Murtedas aviobāzē Turcija atkal organizē Krievijas zenītraķešu sistēmu (ZRS) S-400 jaunos izmēģinājumus pret iznīcinātājiem F-16 un F-4, kas pilna lidojumus dažādā augstumā un attālumā. Ankara ir ignorējusi Vašingtonas vairākkārtējos brīdinājumus par sankcijām Krievijas PGA un PRA sistēmu ekspluatācijas dēļ.

Diezin vai "Triumf" testēšana ar ASV ražotajiem iznīcinātājiem F-16 Viper и F-4 Phantom II ir nejauša. Pērn, neskatoties uz ASV bažām, turku speciālisti tāpat izmēģināja S-400 pret amerikāņu iznīcinātājiem F-16 virs Ankaras, dažādā augstumā. "Triumf" daudzposmu izmēģinājumi ilgs līdz 2020. gada novembrim.

S-400 piegādes sākās pērnvasar, un izprovocēja spriedzi Ankaras un Vašingtonas attiecībās. Amerikāņi pieprasīja, lai Turcija atteiktos no darījuma un iegādātos kompleksus Patriot, piedraudēja izslēgt Turciju no iznīcinātāju F-35 ražošanas kopprogrammas. Ankara izturēja militāri politisko spiedienu, atteicās piekāpties un vairākkārt uzsvēra, ka "Ttriumf" ne mazākajā mērā neapdraud aliansi.

Pagājušā gada novembrī Krievija izpildīja pirmo līgumu par četru S-400 divizionu piegādi Turcijai par 2,5 miljardiem dolāru. 2020. gada jūnijā Ankara un Maskava panāca principiālu vienošanos par "Triumf" otrā komplekta (pulka) piegādi. Pie tam Turcijas Republikas aizsardzības rūpniecības sekretariāta vadītājs Ismails Demirs paziņoja: "Sistēma S-400 tiek iegādāta, lai to ekspluatētu. Punkts." Taču Savienotās Valstis vēl joprojām meklē iespēju likvidēt "Triumf" uz Turcijas zemes: piedāvā to izpirkt, aizvietot ar amerikāņu kompleksiem un draud ar jaunām sankcijām.

"Triumf" uz visiem laikiem

S-400 izmēģinājumi Turcijā notiek ar mērķi precizēt identifikācijas attālumu, pavadīšanas stabilitāti, likvidācijas efektivitāti un citus parametrus. Netālu no Ankaras, Murtedas aviobāzē dislocētās raķešu sistēmas tiek restētas ar īstiem aerodinamiskajiem mērķiem, ieskaitot lidmašīnas F-35 un F-22. Zināms, ka amerikāņu piektās paaudzes iznīcinātāji, slepeni un it kā radaros nesaskatāmi, trīs reizes parādījušies "Triumf" identifikācijas un likvidācijas rādiusā. Rotācijas un pārvietošanas gaitā uz Tuvo Austrumu valstīm pāri Melnajai jūrai un Turcijas teritorijai ASV Gaisa spēku F-35 un F-22 maršruti nosprausti aptuveni 200 kilometru attāumā no Murtedas aviobāzes.

Izdevums Fighter Jets World vēsta, ka Turcijas pretgaisa aizsardzības speciālisti pārbauda RLS iespējas dažādos režīmos un dažādā augstumā. Turcija neatklāj sīkāku informāciju par Krievijas S-400 testiem pret amerikāņu piektās paaudzes iznīcinātājiem. Taču, saskaņā ar militārā eksperta Viktora Baraņeca datiem, viens no testu dalībniekiem sarunā ar "Rosoboroneksport" pārstāvi atzīmējis: "Amerikāņu lidmašīnas radaros redzamas kā mušas uz griestiem." Tā kā sūdzību nav, un iespējamas jaunas piegādes, būtu loģiski pieļaut, ka Ankara ir pilnīgi apmierināta ar "Triumf".

Iepriekš Turcijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka S-400 izvēršana rit sekmīgi, Krievijas sistēma fiksējusi iznīcinātāju F-16 Fighting Falcon pie RLS darbības zonas robežas – 600 km attālumā, bet minimālā augstumā fiksēti visi mērķi. "Triumf" ne tikai fiksē maksimālā attālumā pasaules ieroču tirgū popuārāko 4. paaudzes iznīcinātaju-bumbvedēju, sistēma ir arī pastāvīgi gatava raidīt raķetes pret mērķi pirms tā ieiešanas likvidācijas zonā. Tas ir, kaujas dežūras režīmā lidmašīnas F-16 Fighting Falcon tiks likvidētas 400 km attālumā. Automātiski.

Atgādināšu, ka viens vieglais iznīcinātājs F-16 izmaksā līdz 50 miljonus dolāru, bet "neredzamais" F-35 ir divreiz dārgāks.

Jaunu iespēju laiks

"Triumfālā" testēšana Murtedas aviobāzē dod sāpīgu triecienu amerikāņu iznīcinātāju aviācijas reputācijai. Turcijas teritorijā ir Indžirlikas aviobāze ar amerikāņu kodolieročiem – ASV Gaisa spēku galvenais atbalsta punkts "karstajā" reģionā. Turcijai ir liela ģeopolitiskā nozīme ASV un NATO acīs, tāpēc tā var bez īpaša riska ietekmēt spēles noteikumus aliansē. Paradoksālā tuvināšanās Maskavai padara Ankaru vēl neuzņēmīgāku pret diktātu un Rietumu partneru ārējo spiedienu.

S-400 iepirkuma dēļ Vašingtona iesaldēja Turcijas dalību F-35 programmā (Ankara ir "sodīta", taču ne izslēgta no programmas). Pēc šī ierobežojuma Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušoglu paziņoja, ka valsts varētu iegādāties Krievijā jaunākos iznīcinātājus Su-35 un Su-57. Militāri tehniskās sadarbības federālā dienesta direktors Dmitrijs Šugajevs aviosalonā "MAKS 2019" apstiprināja, ka tāds "vēstures pavērsiens" ir  iespējams. Intriga vēl izvēršas, taču provizoriskos rezultātus varam apkopot jau šodien.

Objektīvi novērtējot Turcijas iegādātā ieroča kaujas potenciālu, manāma republikas aizsardzības spēju kvalitatīva izaugsme: vienai "Triumf" baterijai ir līdz 72 notēmētas raķetes, tā var vienlaikus apšaudīt līdz 36 mērķus. Dažāda tipa raķetes ļauj S-400 efektīvi un diferencēti strādāt pret iznīcinātājiem-bumbvedējiem, bezpilota lidaparātiem, spārnotajām, taktiskajām un ballistiskajām raķetēm augstuma diapazonā no 5 metriem līdz 30 kilometriem (no 400 km līdz 2 km attālumā). Sistēma "Triumf" var integrēt dažāda darbības rādiusa zenītkompleksus un vadīt vērā ņemamu PGA līdzekļu tīklu (turku speciālistiem vajadzētu paskatīties uz Krievijas ZRK "Pancirj S1" un "Tor M1").

Pretgaisa aizsardzības necaursitamais kupols ļauj Turcijai kompensēt zināmu atpalikšanu gaisa kara spēku attīstībā.

Pateicoties neapstrīdamai tehnoloģiskajai izcilībai un cīņasspējai, Krievijas "Triumf" Turcijā un vairākās citās valstīs bez viena vienīga šāviena stiprina daudzpolāro pasauli, noliek pie vietas arhaisko militāro bloku un tā pašrocīgi ieceltos hegemonus.

Vienlaikus sākas jaunu iespēju laiks, un Ankara apspriež iespējas iegādāties no Krievijas zenītraķešu sistēmas S-500 "Prometei". Krievijas tālās PGA sistēmas joprojām pabīda malā starptautiskajā tirgū un kaujas pozīcijās rietumvalstu analogus, kuru parametri krietni vien atpaliek.

76
Tagi:
S-400, militārā tehnika, Turcija, ASV, Krievija
Pēc temata
ASV kodolarsenālu no Turcijas tehniski iespējams pārvest uz Baltiju
ASV draud izlaupīt vēl vienu valsti. Tā pārdomā Krievijas ZRK iespējas
Rietumu eksperti nosaukuši, kas palīdz Putinam "graut Rietumus"
S-350: "spārnoto raķešu slepkava" uzņemts Krievijas bruņojumā

"Ķersies klāt nopietni": vai briti augšāmcels Ukrainas kara floti

7
(atjaunots 11:16 24.09.2020)
Miglainās Albionas jūrniekus gaida grūts uzdevums: padarīt cīņasspējīgu Ukrainas degradējošo kara floti.

Nesenās vizītes gaitā Kijevā Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless apliecināja, ka Londona vadīs Ukrainas Jūras kara spēku karavīru treniņu starptautisko programmu. Viņaprāt, Ukraina ir jāpasargā no "Maskavas agresijas" un jāpanāk, lai tā spētu stāties pretī Krievijas Melnās jūras flotei. Vai tas ir reāli? Par to portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Sarūsējušais flagmanis

Volless pastāstīja, ka Ukrainas JKS kopā ar Lielbritāniju augšāmcels Kanāda, Dānija un Zviedrija. Atbalstu sniegs arī ASV un, iespējams, citas valstis. Ukraiņu jūrniekiem mācīs navigāciju, operatīvo plānošanu, ūdenslīdēja amatu, jūras izlūkošanu, artilērijas apšaudi un cīņu par kuģa izdzīvošanu. Volles piebilda, ka jau tuvākajā laikā Melnajā jūrā ieradīsies britu kara "vimpeļi" kopīgām mācībām ar Ukrainu.

Grūti teikt, vai tāda godpilna misija karaliskajai flotei ir pa spēkam. Ukrainas JKS patlaban ir 27 kuģi, neskaitot vieglos kuterus un palīgkuģus. Tikai daži spēj pildīt kaujas uzdevumus. Jūlijā tīmeklī noplūda Ukraijas JKS vadības dokumenti par flotes  tehnisko stāvokli. Izrādījās, ka cīņai gatavi ir tikai seši "vimpeļi". Pārējiem inspekcija konstatējusi virkni trūkumu: artilērijas iekārtas un zenītraķešu kompleksi nefunkcionē, radiolokācijas un radio stacijas nestrādā, dzinēji miruši, korpusā vīd plaisas. Un tā tālāk.

Neviens nav apstiprinājis, ka dokumenti būtu autentiski, tomēr Ukrainas flotes bēdīgais stāvoklis vairs nav nekāds noslēpums. Pats jaunākais kuģis, JS flagmanis – fregate "Hetman Sagaidachniy" ūdenī nolaista 1992. gadā. Tai vairākkārt fiksēti bojājumi, un kuģis ilgu laiku pavadījios dokos.  Tīmeklī ir milzums fregates iekštelpu uzņēmumu. Redzams, ka tas ir vienkārši sarūsējis. Ukrainas Brunoto spēku, jūras kara un kuģu remonta infrastruktūras degradācijas rezultātā pat flagmani var tikai nosacīti saukt par cīņasspējīgu.

Pie tam "Hetman Sagaidachniy" ir vienīgais Ukrainas JS kuģis ar vismaz kaut kādām cīņas iespējām. Nepabeigtais raķešu kreiseris "Ukraina" joprojām rūsē Nikolajevskas kuģubūves rūpnīcas piestātnē. Pēc PSRS sabrukuma republika, kas reiz būvēja aviācijas būves kuģus, ir spējusi tikt galā tikai ar artilērijas kuteriem – flotes sastāvā tagad ir seši tādi mazuļi ar 38 tonnu tonnāžu katrs.

"Vilku bari"

Toties Ukrainas augstākās militārpersonas neskopojas ar draudīgām frāzēm. 2017. gadā ziņoja, ka tikšot radīta moskītu flote, kas spēs pielietot "vilku bara" taktiku. Komandieri plānoja, ka liels skaits bruņukuteru metīsies virsū Krievijas Melnās jūras flotes kuģiem un tos pa vienam nogremdēs. Taču ne kutera bruņojums, ne jūrnieku prasmes nedod ne mazākās izredzes uz panākumiem – to apliecināja incidents Kerčas šaurumā 2018. gada 25. novembrī, kad divu bruņukuteru ekipāžas bez pretestības padevās Krievijas robežsargiem.

Galu galā pat augstākie Ukrainas JKS oficieri atzina: ar "vilku baru" Krievijai rīkli pārgrauzt neizdosies. 2019. gada martā Ukrainas JKS bijušais komandieris viceadmirālis Sergejs Gaiduks paziņoja, ka Ukrainas kuteri ir absolūti neaizsargāti pret Melnās jūras flotes pretkuģu raķetēm. Diezin vai stāvokli uzlabos 16 amerikāņu patruļas kuteri Mark IV, kuru pārdošanu Kijevai jūnijā apstiprinājā Valsts departaments. Ar 30 mm lielgabaliem flotes augšāmcelšanai būs par maz.

Tomēr zināmas iespējas Ukrainas kara flotei cīņā pret kuģiem ir. Jūnijā karavīri izmēģināja kompleksa "Neptun" spārnoto raķeti R-360. Mobilās krasta iekārtas sekmīgi trāpīja mērķos 80 km attālumā no krasta. 2020. gada 23. augustā "Neptun" oficiāli uzņemts bruņojumā. Izstrādātāji apgalvo, ka ar tā jaudu pietiks lai nogremdētu kuģi ar tonnāžu līdz 5 tūkstošiem tonnu, maksimālais darbības attālums – 300 km. Plānots radīt raķetes jūras un aviācijas versijas.

R-360 panākumi sagrozīja galvas Ukrainas militārpersonām. Ukraijas JKS komandieris Aleksejs Neižpapa ziņoja, ka ir gatavs sākt pilna mēroga karadarbību pret Krieviju un ar jaunajām raķetēm apšaudīt mērķus Sevastopolē un Melnās jūras flotes kuģus. Krievijas politiķi un eksperti viņa izteikumus raksturoja īsi – tukša lielīšanās. Ja kaut viens "Neptun" trāpīs mērķī, palaišanas rajonu pārklās "Kalibr" zalve.

Savās interesēs

Britu nodomi trenēt ukraiņu jūrniekus un organizēt kopīgas mācības izskatās visnotaļ dīvaini. Ukrainai nav ne kuģu, ne infrastruktūras, lai vismaz tuvotos Melnās jūras flotes cīņas iespējām. Jūras kara iespēju ziņā Krievija ir nesalīdzināmi pārāka. Tomēr eksperti uzskata, ka britu mērķi ir pavisam citādi un Ukrainas JKS līķi atdzīvināt plānots tikai uzmanības novēršanai.

"Lielbritānijas iniciatīva mācību kara darbības aktivizācijas jomā Melnās jūras akvatorijā iekļaujas vienā scenarijā – tā ir spriedzes zonu veidošana Krievijas robežu perimetrā, - radio Sputnik ēterā konstatēja Nacionālās drošības sabiedrisko lietišķo problēmu pētījumu centra vadītājs Aleksalndrs Žiļins. – Iedomājieties situāciju: tā saucamā Ukrainas kara flote, kas sastāv no metāllūžņiem, pēkšņi organizē kopīgas mācības ar Lielbritāniju. Tas nozīmē, ka Ukrainas JKS tiek izmantota piesegumam, jo nav iespējams izspēlēt daudzmaz efektīvu karadarbību ar Ukrainas floti."

Eksperts ir pārliecināts, ka briti, piesedzoties ar Ukrainu nodrošinās sev pastāvīgu militāro klātbūtni Melnajā jūrā, lai turpinātu izlūkošanu Krievijas krastā savās interesēs un sava aizokeāna sabiedrotā interesēs. Bet Ukrainas JKS turpinās rūsēt un degradēt, līdz pārvērtīsies par "moskītu floti" uz piepūšamajām laivām.

7
Tagi:
flote, Ukraina, Lielbritānija
Pēc temata
Krievijas militārie roboti stiprina reģionālo drošību uz sauszemes un jūrā
Pirmais "Fords" jāslīcina. Kāpēc ASV superkuģis vēl joprojām nav cīņasspējīgs
Krievija atjauno flotes tradīcijas: mācības "Okeāna vairogs" Baltijas jūrā
Kāpēc Krievijas bezpilota "Okhotnik" tik ļoti satrauc ASV un NATO
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

26
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

26
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS