ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Nē, nav Krievija. Kas organizējis amerikāņu skalpu medības

102
(atjaunots 15:08 30.06.2020)
Patiesībā galvenajā sazvērestībā pret amerikāņu varenību un ietekmi piedalījusies arī The New York Times redakcija.

Kārtējais mēģinājums sajundīt histēriju pret Krieviju īsi pirms vēlēšanām ASV rit ietekmīgākā aizokeāna izdevuma - The New York Times dzīlēs, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs. Ar tā starpniecību informācijas laukā iemesta kārtējā ziņa pret Krieviju ar mērķi diskreditēt Donaldu Trampu un panākt kārtējās sankcijas pret Krieviju.

Šoreiz izraudzīts maksimāli eksotisks iegansts. Atsaucoties uz saviem informācijas avotiem ASV izlūkdienestos, izdevums apgalvo, ka "Krievija slepus izsludināja apbalvojumus afgāņu kaujiniekiem par amerikāņu karavīru likvidāciju. Trampa administrācija mēnešiem ilgi domājusi, ko iesākt ar izlūku šokējošo slēdzienu".

Ja vienkāršais amerikānis ir noticējis The New York Times, viņa acīs situācija izskatās šausminoša un ļoti pazemojoša: šajā pasaules ainā iznāk, ka Krievija ir tāds amerikāņu kareivju skalpu un līķu kolekcionārs, bet afgāņu kaujinieki ir tādi "amerikāņu ādiņu" mednieki, kuri noslepkavotos jeņķus apmaina pret asiņainiem rubļiem. Un tas viss – Trampa administrācijas bezdarbības fonā.

ASV izlūkdienests atzinis par mazticamu ziņu par Krievijas sazvērestību ar talibiem
© Youtube / Ruptly / Sputnik / nytimes.com / twitter.com/realDonaldTrump

Bail pat iedomāties, ko jūt pasaules hegemona lomā iejutušās valsts pilsoņi, lasot autoritatīvākajā avīzē tamlīdzīgas frāzes:

"Ierēdņi informēja, ka ziņas par izlūkdienestu secinājumiem nodotas prezidentam Trampam, un Nacionālas drošības padome apsprieda problēmu starpresoru sapulcē marta beigās. Ierēdņi izstrādājuši iespējamo variantu sarakstu – no diplomātiskas sūdzības iesniegšanas Maskavai līdz augošu sankciju sērijai un citām iespējamām atbildes darbībām. Tomēr Baltais nams vēl nav apstiprinājis nevienu soli, paziņoja ierēdņi. Amerikāņu un citu NATO valstu kareivju slepkavošanas stimulēšanas operācija kļūtu par būtisku un provokatīvu eskalāciju procesā, ko amerikāņu un afgāņu amatpersonas dēvē par Krievijas atbalstu "Taliban", un tas butu pirmais gadījums, kad noskaidrotos, ka Krievijas spiegošanas struktūra organizējusi uzbrukumus rietumu spēkiem."

The New York Times sastādītais "apsūdzības akts" Krievijai no anonīmu varasiestāžu pārstāvju vārdiem, tomēr ir pelnījis dažas piezīmes.

Pirmkārt, pēc acīmredzamā mediju, loģistikas, diplomātiskā un informatīvā atbalsta, ko ASV, ieskaitot amerikāņu medijus, sniedza teroristiem, kuri 1990. un 2000. gados noslepkavoja tūkstošiem Krievijas pilsoņu, ASV nebūtu ne mazāko morālo tiesību sūkstīties, pat ja tiešām pret viņu karavīriem, okupantiem svešā zemē, patiešām būtu izmantotas "apmetņa un kinžala" metodes.

Turklāt, kā jau ierasts, pret Krieviju vērstās apsūdzības atkal ir pierādītas kā parasti – nekādi.

Otrkārt, principā, amerikāņu elite, it īpaši tās aprindas, kam īpaši simpatizē Ņujorkas žurnālisti, ņemot vērā viņu "impēriskumu" un rusofobiju, visā pilnībā pašas radījušas tagadējo Afganistānu – neatrisināmo terorisma problēmu.

Fakts, ka afgāņu (un ne tikai afgāņu vien) teroristiskās kustības radījuši amerikāņu speciālisti, par amerikāņu naudu, ar amerikāņu ieročiem, ir labi zināms. Atliek vien atgādināt, ka pirms labi zināmajiem 2001. gada notikumiem misters Ben Ladens gadiem ilgi bija amerikāņu mediju un politiķu mīlulis.

Tātad ASV vispirms rada apstākļus pilsoņu kariem, masu slepkavībām un terora uzplaukumam dažādās valstīs, bet, kad tādu soļu neprognozētās sekas noved pie amerikāņu kareivju nāves un pašu Savienoto Valstu apkaunojuma starptautiskajā arēnā (ASV taču nesen faktiski kapitulēja Afganistānā, parakstot neiedomājami pazemojošu miera līgumu ar talibiem), no amerikāņu mediju un militārā kompleksa dzīlēm nekavējoties skan bļāvieni par to, ka pie visa vainīga Krievija un pret to jāievieš sankcijas.

Tomēr ir arī labās ziņas.

Agrāk sabiedrības uzticēšanās amerikāņu varas struktūru "noplūdēm", ko regulāri publicē tādi izdevumi, kā NYT vai The Washington Post, bija tik liela, ka pat publikācijas fakts gandrīz nekavējoties piespieda Trampa administrāciju "maksāt un nožēlot grēkus" un steigšus ieviest kārtējās sankcijas pret Krieviju, lai kaut drusciņ attaisnotos sabiedrības acīs, tagad situācija izskatās pavisam citādi.

Acīmredzot, gadiem ilgais "Russiagate" un absolūti melīgās apsūdzības un dosjē ar Krieviju kompromitējošu informāciju ir panākuši savu: liela daļa amerikāņu vairs netic paši saviem medijiem un paši savām varas struktūrām, politiķi var droši un atklāti apsūdzēt autoritatīvākos medijus un to avotus melos un pat rīkoties saskaņā ar savu vērtējumu.

Prezidents Donalds Tramps uz apsūdzībām atbildēja Twitter tīklā: "Melu ziņotājiem "The New York Times" ir jāatklāj savs "anonīmais" avots. Varu derēt, ka viņi to nespēj – ticamākais, ka tāda cilvēka nemaz nav!"

ASV Nacionālā izlūkošanas dienesta direktora pienākumu izpildītājs Ričards Grenels pat sāka strīdu sociālajos tīklos ar kongresmeni no demokrātiskās partijas par šo pašu jautājumu – viņš apsūdzēja politiķi par izlūkošanas datu izmantošanu politiskiem mērķiem:

"Es par to nekad neesmu dzirdējis. Riebīgi, ka jūs vēl joprojām politizējat izlūkdienestu. Acīmredzot, jūs nesaprotat, kā tiek pārbaudīta neapstrādāta izlūkošanas informācija. Daļējas informācijas nopludināšana žurnālistiem no anonīmiem avotiem ir bīstama, jo tādi kā jūs, manipulē ar to politiskā labuma dēļ."

Valsts izlūkdienests jau oficiāli noliedzis vismaz to The New York Times raksta daļu, kas attiecas uz prezidenta darbībām. Skaidrs, ka teorētiski tieši tā visam ir jānotiek, tomēr pat tāda miglaina normalitāte ir īsts brīnums mūsdienu Amerikā.

Starp citu, ja amerikāņu žurnālisti grib ieraudzīt īstos kareivju slepkavu kūdītājus, viņiem nāktos ieskatīties spogulī. Balvas par līķiem ne vienmēr ir materiāli labumi, un pieredze rāda, ka slava vai atzinība bieži vien ir daudz efektīvāks terorisma stimulators nekā pat lielas naudas summas.

The New York Times un citi amerikāņu mediji, kuri dēmonizē un pataisa par necilvēkiem amerikāņu policistus, konservatīvo vērtību piekritējus un "trampistus", faktiski sola tādu "emocionālu balvu" tiem, kuri vērsīsies pret šīm cilvēku grupām ar emocionālu, psiholoģisku, iespējams, pat fizisku vardarbību. Liberālo un progresīvo amerikāņu žurnālistu – masu nekārtību kūdītāju un apoloģētu – rokas līdz elkoņiem mirkst nogalināto amerikāņu policistu asinīs.

Tomēr tādu žurnālistu acīs amerikāņu policistu dzīvībai nav nekādas lielas nozīmes, amerikāņu kareivjus viņi grib apraudāt tikai tad, ja arī šīm asarām var pabīdīt uz priekšu sankcijas pret Krieviju vai Demokrātiskās partijas intereses.

Nav nekāds brīnums, ka aizvien mazāks skaits lasītāju grib uz vārda ticēt tādām mediju struktūrām gan ASV, gan pasaulē. Patiesībā galvenā sazvērestība pret amerikāņu ietekmi un varenību organizēta ar The New York Times redakcijas atbalstu. Var jau ieteikt piešķirt viņiem prēmiju, taču viņi visu padarīs arī bez maksas.

102
Tagi:
New York Times, Krievija, ASV
Pēc temata
ASV kļūdainā uzbrukumā Afganistānā gājuši bojā 16 policisti
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ASV un "Taliban" parakstījuši miera līgumu
ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā
G20

Koronavīruss skāris G20 samitu. Taču Rietumi necietīs Krievijas vakcīnu

9
(atjaunots 16:13 26.11.2020)
Vladimirs Putins aicināja izrādīt humānismu, izvairīties no "neizbēgamās konkurences", tomēr izredzes uz to, ka viņa aicinājumu sadzirdēs, ir ļoti mazas, it īpaši ņemot vērā Krievijas un Ķīnas vakcīnu diskreditācijas kampaņu Rietumu medijos.

Virtuālais samits G20 akcentēja globalizācijas nāvi, neskatoties uz visiem dalībnieku pūliņiem. Tas parādīja: deglobalizācija pēckovidā pasaulē jau notikusi, RIA Novosti portālā stāsta Ivans Daņilovs.

Runa nav par kaut kādu sazvērestību pret nosacīto "amerikāņu vienpolāro pasauli" (Pax Americana izskatā) vai citiem mēģinājumiem atmodināt "bloku konfrontāciju" pēc XX gadsimta otrās puses parauga. Deglobalizācija un daudzpolaritāte jau ir reāla, lai ko par to domātu Vašingtonas vai Briseles "smadzeņu centros".

Lieta tāda, ka nepastāv vienota politiskā kārtība, tāpat kā nepastāv vienota politiskā valoda tās apspriešanai. Vēl jo vairāk nepastāv nekāds "ģeopolitiskais kamertonis" (vai pat "kamertoņi"), uz ko varētu orientēties pasaules sabiedrība.

Ir kopīgas problēmas, sākot no koronavīrusa pandēmijas un beidzot ar globālo ekonomisko krīzi, ir, bet nav un nekad arī nebūs kopīgu lēmumu. Tāpēc vien, ka globālā līmenī valstu mijiedarbības shēmā sākusies spēle ar nulles likmi, proti, jebkurus konkrētas valsts panākumus uztver kā konkurentu sakāvi, pie tam demonstrē gatavību upurēt kopīgās intereses (nerunājot jau par humāniem apsvērumiem) tikai tālab, lai kāds no ģeopolitiskajiem konkurentiem nevarētu ierakstīt savā kontā kādu imidža, politisku vai ekonomisku uzvaru.

Gribētos pieminēt dažus acīmredzamus piemērus. "Divdesmitnieku" samitā ĶTR līderis piedāvāja izveidot kādu digitālu mehānismu, kas ļautu atvērt pārvietošanos starp valstīm — tas sniegtu lielu atbalstu pasaules ekonomikai, starptautiskajai tirdzniecībai un tūrisma atjaunošanai (tas ir svarīgs faktors daudzām, arī ļoti nabadzīgām valstīm).

Sji Dziņpins ierosināja veidot starptautisku,  savstarpēji atzītu mehānismu "veselības QR kodu", kura pamatā būtu testu rezultāti. "Ceru, ka tam pievienosies pēc iespējas lielāks skaits valstu un reģionu," teica Sji Dzjiņpins.

Objektīvi tā ir laba ideja: veidot starptautisku un vispāratzītu "digitālo apliecību", lai apstiprinātu, ka konkrētais tūrists, diplomāts vai biznesmenis ir vesels un bez karantīnas var šķērsot valstu robežas (kā arī atgriezties savā dzimtenē). Tomēr izredzes īstenot tādu ieceri tuvākajā laikā un globālā līmenī ir pavisam niecīgas, lai gan šis pasākums ir nepieciešams jau tagad un praksē var būt salīdzinoši viegli īstenojams. To nedarīs, jo ieceri izvirzījis priekšsēdētājs Sji, bet no Rietumu līderu imidža viedokļa piekrist oficiālās Pekinas piedāvājumiem (it īpaši piedāvājumiem, kas uzsver augsto Ķīnas informācijas tehnoloģiju attīstību) nevar, principiāli nevar.

Vēl viens piemērs: koronavīrusa vakcīna nav pieejama nabadzīgajām pasaules valstīm, kuras bez vakcinācijas varētu kļūt par planētas "koronavīrusa perēkļiem" ar visām no tā izrietošām sekām. Vladimirs Putins savā runā uzsvēra, ka vakcīnām jābūt pieejamām visā pasaulē:

"Krievija atbalsta šī samita galvenā risinājuma projektu, kas virzīts uz to, lai efektīvas un drošas vakcīnas būtu pieejamas visiem. Bez šaubām, imunizācijas preparātiem jābūt visas tautas īpašumam. Un mūsu valsts, Krievija, protams, ir gatava piedāvāt trūcīgām valstīm mūsu zinātnieku izstrādātās vakcīnas: tā ir pasaulē pirmā reģistrēta vakcīna "Sputnik V" uz cilvēka adenovīrusu vektoru platformas, gatava arī otra Krievijas vakcīna – Novosibirskas zinātniskajā centrā izstrādātā "EpiVakKorona", jau top trešā Krievijas vakcīna.

Pandēmijas mērogs liek mums piesaistīt visus resursus un izstrādes. Mūsu kopīgais mērķis ir izveidot vakcīnu preparātu portfeļus un sekmēt visas planētas iedzīvotāju drošību. Tas, cienījamie kolēģi, nozīmē, ka darba pietiks visiem, un man šķiet, ka šoreiz ir gadījums, kad konkurence, iespējams, ir neizbēgama, bet mums pārsvarā jāņem vērā humānā rakstura apsvērumi."

Deklaratīvajā līmenī viss būs kārtībā, bet "Divdesmitnieks" kopumā nepiekritīs konkrētām darbībām, kuras (sekojot elementārajai loģikai) paredzētu veidot fondu nabadzīgo valstu iedzīvotāju vakcinēšanas finansēšanai, izmantojot vispieejamākas un efektīvākas vakcīnas, proti, Krievijas vakcīnu "Sputnik V", kas ir lētāka par amerikāņu un Eiropas analogu un kuru, atšķirībā no Pfizer vakcīnas, nevajag uzglabāt -70 grādu temperatūrā. Tā ir visnopietnākā problēma pat Amerikas medicīnas infrastruktūras apstākļos, nemaz nerunājot par attiecīgo "infrastruktūru" Dienvidamerikā, Āfrikā vai Austrumeiropā.

Pie tam no Vašingtonas un Briseles skatpunkta, problēma atkal tā pati: vakcīna nāk no Krievijas (tomēr ķīniešu vakcīna viņus arī neapmierina).

Vladimirs Putins aicināja izrādīt humānismu, izvairīties no "neizbēgamās konkurences", tomēr izredzes uz to, ka viņa aicinājumu sadzirdēs, ir ļoti mazas, it īpaši ņemot vērā Krievijas un Ķīnas vakcīnu diskreditācijas kampaņu Rietumu medijos.

Līdztekus G20 samitā nebija nekāda substantīvā dialoga (tikai pasaules līderu monologu sērija) par daudziem jautājumiem: gan PTO reformu, gan jaunattīstības valstu valūtas parādu problēmas, gan globāla protekcionisma tendence. Rietumu līderiem ir ļoti skaidra nostāja: viņi daudz runā, viņi nevienu neuzklausa, bet viņu ierosinājumu formula ir visai vienkārša: "visiem ir jādara tā, kā mēs sakām, un tad viss būs labi", un šajā ziņā Vašingtona nostāja diez vai mainīsies pēc prezidenta maiņas.

G20 samita substantivitātes trūkums uzskatāmi apliecina, ka pasaule virzās nevis uz "ģeopolitisko bloku" konkurenci, ne uz "amerikāņu pasaules" atjaunošanu (kā to cer Vašingtonā), bet uz pasauli, kurā par kaut ko vienoties var tikai divpusējo sarunu līmenī starp konkrētām valstīm. Formāli "Divdesmitnieka", tā saucamās G20 grupas pasaule vēl pastāv, bet praksē mēs tuvojamies tam, ko pazīstamais amerikāņu polittehnologs Jans Brēmers nosauca par "G-nulle pasauli": pasaulei, kurā katrs ir par sevi. Iespējams, šīs transformācijas paātrināšanās būs galvenais koronavīrusa vēsturiskais mantojums.

9
Tagi:
Vladimirs Putins, Sji Dziņpins, krīze, ekonomika, pandēmija, G20
Pēc temata
ANO ģenerālsekretārs aicina atcelt ierobežojumus un apvienoties pret Covid-19
"Sajaucis NATO ar tirdzniecību". Kāpēc Krievija nevēlas atgriezties G7
Kāpēc ASV pūlas atdzīvināt komunisma draudu spoku?
Džo Baidens

Baidens pārvērtīs ASV par Eiropas marioneti

5
(atjaunots 16:02 26.11.2020)
Maldīgi cerēt, ka globālistiem ir nacionāli orientētas intereses. Viņu acīs ASV ir svarīgas kā emisijas centrs un spēcīgākā armija pasaulē. Taču pati milzīgā valsts drīzāk ir slogs, ko vienkāršāk norakstīt, nevis investēt tās problēmu risināšanā.

Eiropas Padomes priekšsēdētājs Šarls Mišels ierosināja Džo Baidenam atjaunot "stabilu transatlantijas aliansi".

Ja Džo Baidens ieradīsies Baltajā namā (spriežot pēc pašreizējiem notikumiem, tamlīdzīgas izredzes kļūst aizvien neatvairāmākas), iespējams, piepildīsies arī Mišela vēlme. Liela loma ir ASV valsts sekretāra iespējamam kandidātam – Entonijam Blinkenam, rafinētam "Vašingtonas purva" produktam un "globālo alianšu atbalstītājam", portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Uzreiz bija skaidrs, ka Rietumeiropa priecāsies, redzot, ka ASV prezidenta krēslā sēdies tieši Džo Baidens – tās līderi viens pēc otra steigšus metās apsveikt Baidenu ar uzvaru, Vācija pat atzina, ka nav noskaņota "vēl četrus gadus strādāt ar Trampu".

© Sputnik / Брайан Смит

Nav gan īsti saprotams, kāpēc Eiropa dod priekšroku globālistiem ASV priekšgalā – tiem pašiem, ko apsēdusi ideja saglabāt status quo – vienpolāro pasauli ar Vašingronas bezierunu līdera vietu tajā. Galu galā, tādai vēlmei neatbilst suverenizācijas procesi, kas uzņem apgriezienus Vecajā Pasaulē, centieni tikt vaļā no vasaļu lomas aizokeāna valdnieka paēnā.

Varētu pieņemt, ka Eiropā tāpat virsroku ņēmuši proamerikāniskie spēki, gatavi upurēt ASV savas valstis. Tomēr fakti liecina par ko citu. Piemēram, Vācijas valdība vēlreiz apstiprināja savu viedokli – tā norādīja, ka eksteritoriālās sankcijas, ko ASV izstrādā pret "Ziemeļu straumi 2", ir nepieņemamas.

Tātad Eiropa joprojām pastāv uz sava, aizstāv savas intereses un cenšas pastiprināt savu ģeopolitisko lomu, tomēr kaismīgi atbalsta to spēku atgriešanos pie varas Vašingtonā, kas tai teorētiski būtu kategoriski nepieņemami.

Pretruna ir dīvaina. Tās atminējums meklējams četrus gadus tālā pagātnē. Ierodoties Baltajā namā, Donalds Tramps atteicās no virknes izstrādājamu un pat parakstītu starptautisko līgumu. To vidū bija slavenā Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība, kas tobrīt bija izpelnījusies visnotaļ baismīgu reputāciju. Panikas cēlēji brīdināja, ka ar tās palīdzību Amerika vienkārši izsūknēs no Eiropas resursus.

Tomēr Tramps, kurš savas prezidentūras gados izmantoja katru iespēju, lai gūtu ekonomisko labumu savai valstij, nesvārstoties atteicās no "vistas", kam šķietami vajadzēja ilgus gadus dēt zelta olas Amerikai. Pie tam viņš norādīja: patiesībā visi šie līgumi Savienotajām Valstīm nav izdevīgi. Iespējams, niknajam amerikāņu patriotam ar seno pieredzi biznesā, var ticēt.

Kremlis
© Sputnik / Наталья Селиверстова

Būtu maldīgi cerēt, ka globālistiem ir nacionāli orientētas intereses. Viņu skatījumā Savienotās Valstis var būt ļoti svarīgas kā galvenais emisijas centrs un spēcīgākā armija uz planētas. Taču pati par sevi milzīgā valsts ar gandrīz 330 miljoniem iedzīvotāju drīzāk gan ir slogs, ko vienkāršāk ir norakstīt, nevis ieguldīt līdzekļus tās problēmu risināšanā.

Toties globālistu patiesās intereses un sentimentalitāte, iespējams, saistīti pavisam ar citām vietām. Tas pats Entonijs Blinkens lielu daļu bērnības aizvadījis Parīzē, viņa personību lielā mērā ietekmējis patēvs – eiropietis. Tātad šaubas par to, cik lielā mērā viņš, valsts sekretāra postenī būdams, ņems vērā vienīgi ASV nacionālās intereses, ir visnotaļ pamatotas.

Šādā kontekstā Eiropas viedoklis ir jēgpilns. Pēdējo gadu desmitu laikā tā iemanījusies panākt savu mijiedarbībā ar saknes zaudējušo amerikāņu dziļvalsti, pie tam pilda visus formālos reveransus "brīvās pasaules līderim" un vienīgajai superlielvalstij. Ko vērts jau ir Irānas kodoldarījums, ko bieži dēvē par Obamas prezidentūras triumfu, taču ES tas bija vajadzīgs daudz vairāk nekā ASV.

Vēl vairāk: ES vēl joprojām vairākos aspektos vajadzīgas ASV. Piemēram, Eiropas pūles veidot pašai savu armiju – ne tagadējo imitāciju, bet īstu militāro spēku – izskatās nenopietni. Šajā ziņā alternatīvas amerikāņiem nav un tuvākajā nākotnē nav sagaidāma. Tikai Tramps bija stingri apņēmies piespiest Veco Pasauli samaksāt par militāro "vairogu" augstāko likmi. Briselei vai Berlīnei ir daudz lielākas izredzes vienoties "pa labam" ar "Vašingtonas purvu".

Pie tam ES vēl joprojām vajadzīgs atsvars Krievijai – ģeopolitiskais, ekonomiskais, arī militārais. Citādi Maskavai parādās pārlieku labvēlīgi apstākļi rietumu virzienā, un tas nekādi nepriecē Rietumeiropu.

Galu galā veidojas paradoksāla situācija: vairākums Eiropu uzskata par ASV patēriņa materiālu, taču patiesībā vajadzētu pažēlot amerikāņus – viņiem aug risks krist par Eiropas viltības un pašmāju elites nodevības upuriem.

5
Tagi:
Džo Baidens, ASV, Eiropas Savienība
Pēc temata
Putinam nav iemesla sveikt Baidenu
Vācijas atlantiskās vienotības dēļ nāksies upurēt Eiropas Savienību
Klintone publicējusi Amerikas plānu pasaulei: labas ziņas Krievijai
Desmit sievietes, pieci krāsainie un gejs. Kas veido Baidena komandu
Лидер партии Согласие Янис Урбанович

Nemēģiniet pataisīt krievus par latviešiem: Urbanovičs atbildēja Saeimas vicespīkerei

0
(atjaunots 18:03 26.11.2020)
Partijas "Saskaņa" līderis, Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs norādīja, ka Saeimas vicespīkeres Dagmāras Beitneres-Le Gallas izteikumi par krievvalodīgajiem ir provokatīvi.

RĪGA, 26. novembris — Sputnik. Jānis Urbanovičs vēlreiz uzsvēris, ka nevajag pūlēties visus Latvijā pataisīt par latviešiem, ir jāciena visu mazākumtautību pārstāvji, jāatstāj aizvainojumi pagātnē un jāiet uz priekšu.

19. novembrī Saeimas deputāte no Jaunās konservatīvās partijas Dagmāra Beitnere-Le Galla diskusijā par Sabiedrisko mediju likumu paziņoja, ka "Latvijā nav neviena intelektuāla krievu valodā runājoša personība, kas varētu iedzīvināt pārrunas, dziļākas debates par to, kam īstenībā pieder šie cilvēki, kuriem mājas un dzimtā valoda ir krievu valoda".

Jānis Urbanovičs atzīmēja, ka šie vārdi izskanēja Saeimas tribīnē burtiski nākamajā dienā pēc tam, kad nosvinējām savas valsts dzimšanas dienu, vēlot saules mūžu Latvijai".

"Saeimā tobrīd tika apspriests jautājums par mazākumtautību valodu vietu sabiedriskajos medijos. Bet debates tūlīt fokusējās uz "krieviem".

Pēdējā laikā arvien biežāk tiek pārkāpta tā robeža, kad varētu uzskatīt, ka neveselīgas starpnacionālās attiecības ir tikai tādas sadzīvisku, "tramvaju un tirgus plača" ķīviņu izpausmes.  Par veselīgu attieksmi es nevaru nodēvēt situāciju, kad provokatīvā veidā no augstās Saeimas tribīnes tiek aizskarta kādai tautībai piederīgo pašcieņa, - Urbanovičs rakstīja savā lapā Facebook. – Pretstatīt Latvijas dažādas kopienas  - tas ir ļoti slidens ceļš. Kad prezidents sadala tautu patriotos un ne patriotos pēc tā, kurā datumā viņi atzīmē kara beigas, kad premjers sapņo, kā latvieši asimilēs krievu bērnus, kad kāds ministrs pauž neuzticēšanos karavīriem viņu politisko izvēļu dēļ - vai tas viss stiprina mūsu valsti? 

Trīsdesmit gados pēc neatkarības atjaunošanas latviešu valodas statuss ir nostiprināts gan Satversmē, gan pilsoņu apziņā. Taču pieņemt to par vienīgo valsts valodu nenozīmē noliegt savu tēva un mātes valodu. Mums nevajag censties visus pārtaisīt par latviešiem, un par mankurtiem - vēl jo vairāk ne!  Mums viņus visus - krievus un baltkrievus, ukraiņus, ebrejus, lietuviešus un visus, visus - vajag par draugiem. Jo viņi ir mūsējie.

Kad pirms dažiem gadiem viena latviešu valodā runājoša "intelektuāla personība" atļāvās krievus nodēvēt par "utīm", ko nevar izdabūt no Latvijas kažoka, ļoti cienījamā veidā uz šo izlēcienu atbildēja teātra kritiķe Silvija Radzobe. Bezgalīga pagātnes pāridarījumu atriebšana var atnest arī nākotnes nāvi, viņa rakstīja.

Ir nepieļaujami, ja vienā dienā politiķi liekulīgi vēl saules mūžu Latvijai, bet nākamajā dienā cenšas nogalināt tās nākotni."

0
Tagi:
Jānis Urbanovičs, Saskaņa, krievvalodīgie, latvieši
Pēc temata
Vai patiešām par "okupantiem" nodēvēti pareizie?
Varai ir izdevīgas krievu un latviešu nesaskaņas: Urbanovičs par Levita maldiem
Krievi brauc prom, Latvijā runās latviski: Lindermans par nacionālistiem un diskrimināciju
Jurijs Aleksejevs: "Atšķirībā no ASV, krievu "ņegri" Latvijā patiešām ir beztiesiski"