Uzvaras Parāde Sarkanajā laukumā

Šī Uzvaras diena: parāde Sarkanajā laukumā vēsturē

148
(atjaunots 23:27 23.06.2020)
Krievijas vadības lēmums atlikt Uzvaras parādi 2020. gadā uz vēlāku laiku šķiet apsvērts un optimāls rūpēs par daudzu tūkstošu cilvēku veselību Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzdeva atlikt militāro parādi Sarkanajā laukumā Maskavā, parādes citos Krievijas Federācijas reģionos un citus masu pasākumus, kas veltīti Uzvaras 75. gadadienai, arī "Nemirstīgā pulka" gājienu. Saskaņā ar Krievijas valsts vadītāja rīkojumu Uzvaras parāde notiks 24. jūnijā.

Iepriekš Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrija un Maskavas pilsētas varasiestādes apsvēra 9. maija militārās parādes norises variantu bez viesiem un skatītājiem (televīzijas pārraide). Taču veterāni, "Nemirstīgā pulka" un citu masu pasākumu organizatori piedāvāja izvēlēties citus datumus Uzvaras dienas svinībām.

Valsts galvenās militārās parādes sagatavošana un norise Sarkanajā laukumā ir sarežģītākais pasākums, kas ilgst vairākus mēnešus un izmaksā miljardiem rubļu. Parādes atlikšana ir ne mazāk sarežģīta tehniski, psiholoģiski, turklāt dārgi izmaksās finanšu ziņā. Skaistās militārās ierindas ir aisberga redzamā virsotne, tūkstošiem cilvēku daudzu dienu pūļu un fantastiskas loģistikas rezultāts.

Tradicionāli aprīļa sākumā Piemaskavas poligonā Alabino vairāk nekā 15 tūkstoši karavīru no dažādiem Krievijas ģeogrāfiskajiem punktiem sāk gatavoties Uzvaras Parādei. Piemēram, Žukovska un Gagarina vārdā nosauktās Gaisa spēku kara inženieru akadēmijas 1,5 tūkstoši virsnieku un kursantu tika pārdislocēti no Voroņežas uz Piemaskavu ar vairākiem militārās aviācijas Il-76 reisiem.

Lai organizētu nepārtrauktu izglītības procesu, kopā ar kursantiem ierādās vienību komandieri, divdesmit fakultāšu pasniedzēji un aizmugures dienestu speciālisti. Pārējās militārās augstskolas un savienojumi veido parādes vienības, kas sastāv no 450 cilvēkiem, taču organizācija un algoritmi ir tikpat daudzšķautņaini.

© Sputnik / Alexander Liskin
Militārā parāde Sarkanajā laukumā par godu Padomju Savienības Uzvaras 40. gadu jubilejai Lielajā Tēvijas karā

Parādes ierindas sagatavošana karaspēka pastāvīgas dislokācijas punktos un augstskolās sākas jau decembrī. Tā tiek panākta militārās ierindas vienotība un saskaņotība. Līdztekus kājnieku vienībām trenējas sauszemes un aviācijas kaujas tehnikas ekipāžas (kopā – 400 vienības).

Parasti Piemaskavas poligonā Alabino notiek vairāk nekā 10 "ieskaites" parādes mēģinājumi, bet pēc tam – trīs ģenerālmēģinājumi Maskavā (aprīļa beigās un maija sākumā). Līdz šā gada 15. aprīlim Piemaskavā notika jau četri aviācijas treniņi – ietilpīgākie no organizācijas un gaisa satiksmes drošības pasākumu ievērošanas viedokļa.

Ierindas tradīcijas

Uzvaras parādes par ikgadējām kļuvušas salīdzinoši nesen. Pēc Lielā Tēvijas kara beigām šādi pasākumi daudz biežāk tika organizēti par godu sociālistiskajiem svētkiem – Darba dienai (1. maijs) un Oktobra revolūcijas gadadienai (7. novembris). Iespējams, milzīgās organizatoriskas slodzes un lielo izmaksu dēļ PSRS lakā militārā parāde Sarkanajā laukumā par godu Uzvaras dienai notika tikai četras reizes – 1945., 1965., 1985. un 1990. gadā.

Šodien šķiet neticami, bet pēc 1945. gada Maskavā militārā parāde Uzvaras dienā netika rīkota veselus 20 gadus.

1947. gadā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs nolēma uzskatīt 9. maiju par darba dienu (uz 17 gadiem), un tikai 1965. gadā Uzvaras diena atkal kļuva par svētku dienu (pirmo reizi iznesa Uzvaras karogu, bet Maskava ieguva varoņpilsētas statusu).

Vēsturisko kolīziju skaidro ar skarbiem ārpolitiskajiem apstākļiem un iekšpolitisko vidi valstī pagājušā gadsimta 40. un 50. gadu beigās. Sākās aukstais karš, visi spēki un līdzekļi tika koncentrēti aizsardzības stiprināšanai. Varasiestādes neobjektīvi vērtēja Georgija Žukova slavu tautā. Turklāt vēl pārāk lielas bija zaudējumu sāpes – karā bojā gājušo sarkanarmiešu atraitnes un bērni 9. maiju uztvēra galvenokārt kā atmiņas un sēru dienu. Daudziem cilvēkiem pēcpadomju telpā šie svētki arī šodien ir "ar asarām acīs". Vēsturnieki joprojām strīdas par karā bojā gājušo padomju cilvēku skaitu, min skaitļus līdz 28 miljoniem cilvēku.

© RIA Novosti
Maskava, Sarkanais laukums, 1945.gada 24.jūnija parādes kadri

Lai nu kā, 20 gadus pēc kara izauga padomju cilvēku paaudze, kuriem nebija zināmas kara šausmas, veterāni vairs neietekmēja tik aktīvi jauniešu prātus. Uzvaras dienas svinīgās parādes sāka lielā mērā apvienot sabiedrību, ģenerēt patriotismu un cieņu pret militāro darbu. Krievijā 9. maija parādes kļuva regulāras kopš 1995. gada, bet militārā aviācija atkal sāka piedalīties svinīgajos pasākumos 2005. gadā.

Kā viss sākās

1945. gada 9. maijā Maskavā nebija militārās parādes un sarkano neļķu, pilsētnieki vienkārši priecājās, raudāja, apsveica viens otru ielās. Padomju karaspēka parāde Berlīnē notika 1945. gada 4. maijā pie Brandenburgas vārtiem, to pieņēma Berlīnes militārais komendants ģenerālis Nikolajs Berzarins.

Pirmā Uzvaras parāde Maskavā norisinājās 1945. gada 24. jūnijā, to vadīja maršals Konstantīns Rokosovskis, parādi pieņēma maršals Georgijs Žukovs. Piedalījās 12 apvienotie pulki – no 10 frontēm, Jūras kara flotes un Tautas komisariāta – vairāk nekā 12 tūkstoši karavīru - Padomju Savienības varoņi un Slavas ordeņa pilni kavalieri. Parādes nobeigumā pie Kremļa sienas bija nomesti 200 vācu fašistu karaspēka karogi. Tā paša gada 16. septembrī ķīniešu pilsēta Harbinā notika padomju karaspēka parāde, kas bija veltīta uzvarai pār Japānu.

Uzvaras parādes nekad neatkārtojas, katrai ir savas īpatnības, tomēr 1995. gada 9. maijā Sarkanajā laukumā rekonstruēja vēsturisko 1945. gada Uzvaras Parādi. Kara veterānu sastādītie pulki pārstāvēja visas 10 militāro gadu frontes ar saviem kaujas karogiem. 19. maijā tika pieņemts federālais likums, saskaņā ar kuru Uzvaras militārās parādes ikgadēji notiek Maskavā, varoņpilsētās un militāro apgabalu štābu, flotu, Bruņoto spēku armiju un Kaspijas flotiles dislokācijas pilsētās.

Militārās parādes ar gadiem kļūst arvien sarežģītākas un iespaidīgākas, gan tehnoloģiski, gan politiski. 2005. gadā, Uzvaras 60. gadadienā, Sarkanajā laukumā pirmo reizi atradās ne tikai uzvarētāji, bet arī Vērmahta veterāni, kuri ieradās kopā ar Vācijas kancleru Gerhardu Šrederu. Parādē piedalījās četri tūkstoši Krievijas kara veterāni un septiņi tūkstoši karavīru.

Krievijas smagā kaujas tehnika, ieskaitot OTRK "Iskander" un tankus T-90, pirmo reizi šķērsoja Sarkano laukumu 2008. gada maijā. Ārvalstu karavīri no Lielbritānijas (šajā valstī piemiņas pasākumi notiek gan 8., gan 9. maijā), ASV, Francijas, Polijas un NVS valstīm (75 cilvēki no katras valsts) piedalījās parādē Sarkanajā laukumā 2010. gada 9. maijā. Rekordliels karavīru skaits bija 2011. gada parādē – 20 tūkstoši karavīru. 2014. gada Uzvaras Parādē piedalījās Federālā apsardzes dienesta Prezidenta (iepriekš Kremļa) pulka kavalēristi, bet 2015. gadā – Kubaņas kazaki.

Dažkārt Uzvaras dienā ir gadījies operatīvi atvelt vai atlikt kaut kādas tradīcijas vai norises laiku. Piemēram, 1945. gada 24. jūnijā laikapstākļu dēļ tika atcelta parādes aviācijas daļa. Līdzīga situācija veidojās arī 2017. un 2019. gadā.

No tā uzvaras prieks nemazinās. Lai kad notiktu militārā parāde par godu Padomju Savienības Uzvaras 75. gadu jubilejai Lielajā Tēvijas karā, mūsu kopīgo vēsturi nevar nedz pārcelt, nedz pārrakstīt: 1945. gada 8. maijā plkst. 22:43 pēc Centrāleiropas laika (9. maijā plkst. 0:43 pēc Maskavas laika) Berlīnes ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels, Vermahta pārstāvji ģenerālpulkvedis Štumpfs un Kara jūras flotes admirālis fon Frīdeburgs parakstīja aktu par Vācijas bezierunu kapitulāciju.

148
Tagi:
Krievija, Uzvaras 75. gadadienas svētki, Uzvaras diena, Otrais pasaules karš
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

6
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

6
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"
ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Kāpēc amerikāņi nepamet Afganistānu

27
(atjaunots 21:19 22.11.2020)
Mūzika būs mūžīga – amerikāņi atkal izved savus bruņotos spēkus no ārvalstīm. Trampa administrācija oficiāli informēja par kontingenta samazināšanu Afganistānā un Irākā.

Pēc diviem mēnešiem Afganistānā paliks 2500 cilvēki (tagadējo 4 tūkstošu vietā), par pieciem simtiem saruks kareivju skaits Irākā (līdz 2500). Tiesa, iepriekš Tramps bija apņēmies jau līdz Ziemassvētkiem izvest no Afganistānas visus amerikāņus, tomēr bija skaidrs, ka tie ir tukši vārdi. Pat līgums ar talibiem paredz: amerikāņiem jāpamet Afganistāna līdz nākamā gada pavasara beigām, portālā RIA Novosti pastāstīja Pjotrs Akopovs.

Vai patiešām visa šī apņemšanās ir nopietna? Ameriāņi tik un tā neaizies – tagad skaitu samazina, pēc tam palielinās? Viņiem taču ir simtiem bāzu visā pasaulē (Vašingtona pat stāstīja, ka amerikāņu karavīri dislocēti 177 valstīs) ko nozīmē divu tūkstošu kareivju izvešana no divām islāma valstīm?

Tur jau tā lieta, ka tā nav tikai kontingenta samazināšana vien, tas ir priekšpēdējais solis ceļā, kas pieliks punktu ilgākajai militārajai operācijai mūsdienu vēsturē: amerikāņu karam Tuvajos Austrumos. Karš Afganistānā ilgst jau 19 gadus, un tā apogejā ASV kontingents sasniedza gandrīz 100 tūkstošus. Karš Irākā – 17 gadus, taču tas ir vērienīgāks, valstī bija līdz 250 tūkstoši tikai amerikāņu vien (vēl jau bija arī sabiedrotie). Jā, ASV prezidenti ne vienu reizi vien jau stāstījuši par militārās misijas beigām – gan Bušs, gan Obama, gan Tramps. Tomēr spēkus izvest pilnībā neizdodas. Kāpēc tā?

Vienkāršākā atbilde – tāpēc, ka nevēlas – nebūs pareiza. Kurš tad nevēlas? Tas pats Tramps gribēja vest amerikāņus mājup no Afganistānas, pat parakstīja "kapitulāciju", tas ir, līgumu ar talibiem (par lielām dusmām kolaboracionistiem Kabulā). Arī tagad pat nepilnīgi lēmumi rada sašutumu gan Vašingtonā, gan NATO.

Jau pirms Pentagona oficiālā paziņojuma republikāņu vairākuma līderis Senātā Mičs Makkonels klāstīja, ka "amerikāņu spēku ātra izvešana no Afganistānas tagad kaitēs mūsu sabiedrotajiem un iepriecinās tos, kas vēl mums ļaunu. (..) Tas atgādinātu amerikāņu pazemojošo aiziešanu no Saigonas 1975. gadā".

Neapmierināts ir arī NATO ģenerālsekretārs, sak, ASV un sabiedroto spēku pārlieku ātras izvešanas rezultātā "valsts atkal kļūs par teroraktu organizācijas platformu". Nav nekādas nozīmes tam, ka 19 gadus ilgā okupācijas spēku uzturēšanās ir labākais iemesls uzbrukumiem. Agrāk tos sauca par partizāniem, tagad – par teroristiem. Droši vien ģenerālsekretārs runā par 2001. gada 11. septembri – sak, ben Ladens organizēja uzbrukumu ASV, sēdēdams Afganistānas kalnos? Vai atmaksas uzbrukums Afganistānai ļāva ASV mazināt terorisma draudus? Vai, gluži pretēji, tie ir pieauguši, piemēram, Eiropā? Bet agresija pret Irāku un tās tālākais sabrukums ir veicinājuši mieru, vai tomēr noveda pie simtiem tūkstošu bojāgājušo un veselas karu virknes, ieskaitot karu Sīrijā un karu ar "kalifātu"?

Īpaši daiļrunīga tomēr ir Eiropas atlantistu reakcija, piemēram, Vācijā (no kuras Tramps jau paspējis izvest daļu amerikāņu kontingenta). Piemēram, raksts "Karaspēka izvešana no Afganistānas un Irākas – bezatbildīgs Trampa lēmums" Deutche Welle portālā. Propagandisks nosaukums un atbilstoši secinājumi:

"Amerikāņu bruņoto spēku nekoordinēta izvešana ir spļāviens sejā ASV sabiedrotajiem, it īpaši NATO, kas pēc 11. septembra, lai atbalstītu ASV, pirmo reizi izmantoja kolektīvās pašaizsardzības principu, kas nozīmē palīdzību sabiedrotajam militāra uzbrukuma gadījumā. Tagad ASV prezidents pārkāpj dzelžaino noteikumu – kopā sākt un kopā noslēgt operāciju, kopā ieiet valstī un kopā pamest to. NATO partneri misijā Afganistānā ir atkarīgi no ASV loģistikas. (..) Ja pati svarīgākā alianses locekle neievēro vienošanos, NATO nav nākotnes. Tramps izved spēkus pretēji viņa ģenerāļu un vadošo republikāņu padomiem. Baidenam būs vajadzīgi lieli spēki, lai pārskatītu tādu lēmumu. Pie tam līdz 20. janvārim vēl daudz kas var notikt. Pēc paziņojuma par karaspēka izvešanu vairs nav nekādu šaubu: Donalds Tramps burtiski ir gatavs iet pa līķiem, lai iztaptu saviem piekritējiem un saglabātu viņu simpātijas pēc savas prezidentūras beigām."

Lūk, kā: izvest spēkus – tas nozīmē "iet pa līķiem". Karš ir miers, miers ir karš. Ak jā, runa taču ir par to, ka Trampa bezatbildība novedīs tiktāl, ka pēc tam ASV būs spiestas bēgt no Afganistānas, tāpat kā no Vjetnamas, un ies bojā liels skaits lielisko amerikāņu karavīru? Tomēr "zaļās beretes" aizgāja no Vjetnamas labu laiku pirms Saigonas krišanas, un toreiz karā dzīvības zaudēja ne tikai 50 tūkstoši amerikāņu, bet arī desmitkārt vairāk vjetnamiešu (upuru skaits vēl joprojām nav zināms).

Janvārī Afganistānā paliks 2500 amerikāņu kareivju, taču līdz pavasara beigām viņiem visiem nāksies pamest valsti. Nevar palikt pat privāto militāro kompāniju darbinieki (tagad viņu skaits valstī sasniedz vismaz vairākus simtus). Ja amerikāņi, tas ir, Baidena jaunā administrācija pieļaus pārkāpumus ar izvešanas termiņiem, talibi atsāks karadarbību. Agri vai vēlu – drīzāk gan agri – viņi ieņems Kabulu un amerikāņi būs spiesti bēgt no Afganistānas tieši tāpat, kā viņi bēga no Vjetnamas.

Tomēr tā vairs nebūs Trampa vaina – vainīgi būs tie, kas vēlas pagarināt okupāciju, tie, kam nav svarīgas ne afgāņu, ne amerikāņu dzīvības, tie, kas nevēlas organizētu aiziešanu un līgumu izpildi. Tie, kas domā, ka var mūžam okupēt svešas valstis un nemana, ka ne okupants, ne partizāns vairs negrib karot. Vieni vēlas ātrāk aiziet, otri – ātrāk padzīt svešzemniekus, un tikai trešais spēks ir gatavs liet asinis. Un tam vairs nav nekāda sakara ne ar Ameriku, ne Afganistānu.

27
Tagi:
bruņotie spēki, Afganistāna, ASV
Pēc temata
Politologs: ASV paliks Afganistānā, neskatoties uz skaļajiem solījumiem
Ko tad mums iesākt: Igaunija noraizējusies par ASV plāniem pamest Afganistānu
ASV neatskaitījās par 1,5 miljardu dolāru izdevumiem Afganistānā

Tikai nenormālais nepriecājas par mieru: cilvēki par dzīvi KKR un miernešiem no KF

0
(atjaunots 12:31 24.11.2020)
Kalnu Karabahas mierīgie iedzīvotāji ir pateicīgi Krievijai un Krievijas miernešiem, kuri kļuvuši par viņu drošības garantu.

Krievijas mierneši, pārcelšanās un dzīve pēc kara – Stepanakertas iedzīvotāji pastāstīja par situāciju neatzītajā Kalnu Karabahas Republikā (KKR). Šobrīd Karabahas galvaspilsēta pakāpeniski atgriežas pie mierīgas dzīves: sāk kursēt sabiedriskais transports, tiek atjaunota normāla ceļu satiksme, elektroapgāde un ūdensapgāde, atvērušies veikali un pat atsevišķas pakalpojumu nozares iestādes. Bēgļi atgriežas savās mājās, savukārt tie, kas konflikta laikā palika Stepanakertā, atjauno saimniecību. Jebkurā gadījumā, cilvēki ir pateicīgi Krievijai un Krievijas miernešiem, kuri kļuvuši par Kalnu Karabahas mierīgo iedzīvotāju drošības garantu.

0