Uzvaras Parāde Sarkanajā laukumā

Šī Uzvaras diena: parāde Sarkanajā laukumā vēsturē

142
(atjaunots 23:27 23.06.2020)
Krievijas vadības lēmums atlikt Uzvaras parādi 2020. gadā uz vēlāku laiku šķiet apsvērts un optimāls rūpēs par daudzu tūkstošu cilvēku veselību Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzdeva atlikt militāro parādi Sarkanajā laukumā Maskavā, parādes citos Krievijas Federācijas reģionos un citus masu pasākumus, kas veltīti Uzvaras 75. gadadienai, arī "Nemirstīgā pulka" gājienu. Saskaņā ar Krievijas valsts vadītāja rīkojumu Uzvaras parāde notiks 24. jūnijā.

Iepriekš Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrija un Maskavas pilsētas varasiestādes apsvēra 9. maija militārās parādes norises variantu bez viesiem un skatītājiem (televīzijas pārraide). Taču veterāni, "Nemirstīgā pulka" un citu masu pasākumu organizatori piedāvāja izvēlēties citus datumus Uzvaras dienas svinībām.

Valsts galvenās militārās parādes sagatavošana un norise Sarkanajā laukumā ir sarežģītākais pasākums, kas ilgst vairākus mēnešus un izmaksā miljardiem rubļu. Parādes atlikšana ir ne mazāk sarežģīta tehniski, psiholoģiski, turklāt dārgi izmaksās finanšu ziņā. Skaistās militārās ierindas ir aisberga redzamā virsotne, tūkstošiem cilvēku daudzu dienu pūļu un fantastiskas loģistikas rezultāts.

Tradicionāli aprīļa sākumā Piemaskavas poligonā Alabino vairāk nekā 15 tūkstoši karavīru no dažādiem Krievijas ģeogrāfiskajiem punktiem sāk gatavoties Uzvaras Parādei. Piemēram, Žukovska un Gagarina vārdā nosauktās Gaisa spēku kara inženieru akadēmijas 1,5 tūkstoši virsnieku un kursantu tika pārdislocēti no Voroņežas uz Piemaskavu ar vairākiem militārās aviācijas Il-76 reisiem.

Lai organizētu nepārtrauktu izglītības procesu, kopā ar kursantiem ierādās vienību komandieri, divdesmit fakultāšu pasniedzēji un aizmugures dienestu speciālisti. Pārējās militārās augstskolas un savienojumi veido parādes vienības, kas sastāv no 450 cilvēkiem, taču organizācija un algoritmi ir tikpat daudzšķautņaini.

© Sputnik / Alexander Liskin
Militārā parāde Sarkanajā laukumā par godu Padomju Savienības Uzvaras 40. gadu jubilejai Lielajā Tēvijas karā

Parādes ierindas sagatavošana karaspēka pastāvīgas dislokācijas punktos un augstskolās sākas jau decembrī. Tā tiek panākta militārās ierindas vienotība un saskaņotība. Līdztekus kājnieku vienībām trenējas sauszemes un aviācijas kaujas tehnikas ekipāžas (kopā – 400 vienības).

Parasti Piemaskavas poligonā Alabino notiek vairāk nekā 10 "ieskaites" parādes mēģinājumi, bet pēc tam – trīs ģenerālmēģinājumi Maskavā (aprīļa beigās un maija sākumā). Līdz šā gada 15. aprīlim Piemaskavā notika jau četri aviācijas treniņi – ietilpīgākie no organizācijas un gaisa satiksmes drošības pasākumu ievērošanas viedokļa.

Ierindas tradīcijas

Uzvaras parādes par ikgadējām kļuvušas salīdzinoši nesen. Pēc Lielā Tēvijas kara beigām šādi pasākumi daudz biežāk tika organizēti par godu sociālistiskajiem svētkiem – Darba dienai (1. maijs) un Oktobra revolūcijas gadadienai (7. novembris). Iespējams, milzīgās organizatoriskas slodzes un lielo izmaksu dēļ PSRS lakā militārā parāde Sarkanajā laukumā par godu Uzvaras dienai notika tikai četras reizes – 1945., 1965., 1985. un 1990. gadā.

Šodien šķiet neticami, bet pēc 1945. gada Maskavā militārā parāde Uzvaras dienā netika rīkota veselus 20 gadus.

1947. gadā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs nolēma uzskatīt 9. maiju par darba dienu (uz 17 gadiem), un tikai 1965. gadā Uzvaras diena atkal kļuva par svētku dienu (pirmo reizi iznesa Uzvaras karogu, bet Maskava ieguva varoņpilsētas statusu).

Vēsturisko kolīziju skaidro ar skarbiem ārpolitiskajiem apstākļiem un iekšpolitisko vidi valstī pagājušā gadsimta 40. un 50. gadu beigās. Sākās aukstais karš, visi spēki un līdzekļi tika koncentrēti aizsardzības stiprināšanai. Varasiestādes neobjektīvi vērtēja Georgija Žukova slavu tautā. Turklāt vēl pārāk lielas bija zaudējumu sāpes – karā bojā gājušo sarkanarmiešu atraitnes un bērni 9. maiju uztvēra galvenokārt kā atmiņas un sēru dienu. Daudziem cilvēkiem pēcpadomju telpā šie svētki arī šodien ir "ar asarām acīs". Vēsturnieki joprojām strīdas par karā bojā gājušo padomju cilvēku skaitu, min skaitļus līdz 28 miljoniem cilvēku.

© RIA Novosti.
Maskava, Sarkanais laukums, 1945.gada 24.jūnija parādes kadri

Lai nu kā, 20 gadus pēc kara izauga padomju cilvēku paaudze, kuriem nebija zināmas kara šausmas, veterāni vairs neietekmēja tik aktīvi jauniešu prātus. Uzvaras dienas svinīgās parādes sāka lielā mērā apvienot sabiedrību, ģenerēt patriotismu un cieņu pret militāro darbu. Krievijā 9. maija parādes kļuva regulāras kopš 1995. gada, bet militārā aviācija atkal sāka piedalīties svinīgajos pasākumos 2005. gadā.

Kā viss sākās

1945. gada 9. maijā Maskavā nebija militārās parādes un sarkano neļķu, pilsētnieki vienkārši priecājās, raudāja, apsveica viens otru ielās. Padomju karaspēka parāde Berlīnē notika 1945. gada 4. maijā pie Brandenburgas vārtiem, to pieņēma Berlīnes militārais komendants ģenerālis Nikolajs Berzarins.

Pirmā Uzvaras parāde Maskavā norisinājās 1945. gada 24. jūnijā, to vadīja maršals Konstantīns Rokosovskis, parādi pieņēma maršals Georgijs Žukovs. Piedalījās 12 apvienotie pulki – no 10 frontēm, Jūras kara flotes un Tautas komisariāta – vairāk nekā 12 tūkstoši karavīru - Padomju Savienības varoņi un Slavas ordeņa pilni kavalieri. Parādes nobeigumā pie Kremļa sienas bija nomesti 200 vācu fašistu karaspēka karogi. Tā paša gada 16. septembrī ķīniešu pilsēta Harbinā notika padomju karaspēka parāde, kas bija veltīta uzvarai pār Japānu.

Uzvaras parādes nekad neatkārtojas, katrai ir savas īpatnības, tomēr 1995. gada 9. maijā Sarkanajā laukumā rekonstruēja vēsturisko 1945. gada Uzvaras Parādi. Kara veterānu sastādītie pulki pārstāvēja visas 10 militāro gadu frontes ar saviem kaujas karogiem. 19. maijā tika pieņemts federālais likums, saskaņā ar kuru Uzvaras militārās parādes ikgadēji notiek Maskavā, varoņpilsētās un militāro apgabalu štābu, flotu, Bruņoto spēku armiju un Kaspijas flotiles dislokācijas pilsētās.

Militārās parādes ar gadiem kļūst arvien sarežģītākas un iespaidīgākas, gan tehnoloģiski, gan politiski. 2005. gadā, Uzvaras 60. gadadienā, Sarkanajā laukumā pirmo reizi atradās ne tikai uzvarētāji, bet arī Vērmahta veterāni, kuri ieradās kopā ar Vācijas kancleru Gerhardu Šrederu. Parādē piedalījās četri tūkstoši Krievijas kara veterāni un septiņi tūkstoši karavīru.

Krievijas smagā kaujas tehnika, ieskaitot OTRK "Iskander" un tankus T-90, pirmo reizi šķērsoja Sarkano laukumu 2008. gada maijā. Ārvalstu karavīri no Lielbritānijas (šajā valstī piemiņas pasākumi notiek gan 8., gan 9. maijā), ASV, Francijas, Polijas un NVS valstīm (75 cilvēki no katras valsts) piedalījās parādē Sarkanajā laukumā 2010. gada 9. maijā. Rekordliels karavīru skaits bija 2011. gada parādē – 20 tūkstoši karavīru. 2014. gada Uzvaras Parādē piedalījās Federālā apsardzes dienesta Prezidenta (iepriekš Kremļa) pulka kavalēristi, bet 2015. gadā – Kubaņas kazaki.

Dažkārt Uzvaras dienā ir gadījies operatīvi atvelt vai atlikt kaut kādas tradīcijas vai norises laiku. Piemēram, 1945. gada 24. jūnijā laikapstākļu dēļ tika atcelta parādes aviācijas daļa. Līdzīga situācija veidojās arī 2017. un 2019. gadā.

No tā uzvaras prieks nemazinās. Lai kad notiktu militārā parāde par godu Padomju Savienības Uzvaras 75. gadu jubilejai Lielajā Tēvijas karā, mūsu kopīgo vēsturi nevar nedz pārcelt, nedz pārrakstīt: 1945. gada 8. maijā plkst. 22:43 pēc Centrāleiropas laika (9. maijā plkst. 0:43 pēc Maskavas laika) Berlīnes ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels, Vermahta pārstāvji ģenerālpulkvedis Štumpfs un Kara jūras flotes admirālis fon Frīdeburgs parakstīja aktu par Vācijas bezierunu kapitulāciju.

142
Tagi:
Krievija, Uzvaras 75. gadadienas svētki, Uzvaras diena, Otrais pasaules karš
Militārās mācības Lietuvā, foto no arhīva

Napoleona cienīgos Lietuvas plānus stiprina 5 tanki Leclerc. atbildēs Krievija

30
(atjaunots 11:52 09.08.2020)
Lietuvā dislocētā NATO starptautiskā bataljona nesenais papildinājums no Francijas armijas līdzinās ne eposam "300 spartieši Suvalku koridorā", bet gan ceļojošajam cirkam, kura viesizrādes Baltijā ilgs līdz gada beigām.

Francijas rotas komplektācija NATO bataljona sastāvā noslēdzās 30. jūlijā. Francijas armija ar lidmašīnām un vilcieniem nogādāja Lietuvā karavīrus un militāro tehniku. Aptuveni trīs simti Piektās Republikas (fr. – Cinquième République) kareivju, pieci tanki Leclerc un 14 kājnieku kaujas mašīnas dislocētas Ruklā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

NATO bataljonā Lietuvā pārstāvētas arī vienības no Vācijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Čehijas, Beļģijas, Islandes un Luksemburgas. Kopā – apmēram 1150 karavīri. Starptautisko "atbalsta grupu" veido trīs kaujas rotas, sagādes un loģistikas, kara policijas un medicīnas darbinieku rota. Tās rīcībā ir 700 kara tehnikas vienības. Grupa tiek uzskatīta par mehanizētās kājnieku grupas "Dzelzs vilks" (Geležinis Vilkas) daļu.

Ārvalstu spēku nepārtrauktā un, pēc būtības, beztermiņa klātbūtne Lietuvas teritorijā turpinās no 2017. gada. Neviens kaimiņš nav apdraudējis Baltijas valstis ne pirms NATO starptautisko bataljonu parādīšanās, ne pēc tās, tomēr ārvalstu spēku galvenais uzdevums Lietuvā – hipotētiska bruņotā konflikta gadījumā noturēt neesošo "Suvalku koridoru" (Suwalki Gap) līdz sabiedroto pamatspēku pienākšanai. Kara nav un nav, un vecāko partneru ekskursijas spēki nīkst Lietuvas poligonos un pilsētās.

Par Suvalku koridoru dēvē aptuveni 100 km garu hipotētisko sauszemes koridoru, ko NATO kartēs zīmē Lietuvas un Polijas robežas rajonā. Briselē un Vašingtonā valda uzskats, ka Maskava un Minska jau sen plāno to "izcirst" dabā un apvienot Baltkrievijas republikas teritoriju ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Protams, ar mērķi okupēt un paverdzināt Baltijas valstis... Savukārt milzīgās Krievijas armijas viltīgo plānu īstenošanos nepieļauj 1150 cēlsirdīgie karotāji no NATO daudznacionālā bataljona.

Zobenu deja

Šī nav pirmā reize, kad Francija sūta savas militārās vienības uz Lietuvu. Iepriekš franču kontingents, 4 tanki Leclerc un deviņas kājnieku kaujas mašīnas VBCI šeit dežurēja 2018. gadā un piedalījās mācībās "Saber Strike 2016". Tādu atrakciju mērķis nemainīgi ir "efektīva reakcija uz jebkādu reģionālās drošības apdraudējumu" un "mijiedarbības uzlabošana plaša spektra militārajās operācijās". Miglainais formulējums nozīmē, ka Francijas armija, tāpat kā visa Ziemeļatlantijas alianse jau sen gatavojas bruņotam konfliktam ar Krieviju.

Pa planētu soļo militārie roboti, bet NATO vēl gatavojas pagātnes kariem. Piemēram, piecus dārgos franču tankus Leclerc spēj iznīcināt piecas jaunās "gudrās" Krievijas mīnas – tās ir ļoti vienkārši uzstādāmas un ilgi gaida īsto brīdi. Tās fiksē pretinieka bruņutehniku līdz 250 metru attālumā, startē augšup pēc seismiskā detektora signāla, atrod mērķi ar termovizora palīdzību un neatvairāmi trāpa tornī no augšas – relatīvi lēti un pamatīgi.

Krievijas Federācijas provokatīvā "savaldīšana" ir bīstama. Vispirms – pašiem "savaldītājiem" vērienīga militārā konflikta gadījumā alianses ierasto "Zobenu deju" nebūs. Piemēram, Krievija var operatīvi un efektīvi noteikt zonu bez lidojumiem virs Lietuvas un citām Baltijas valstīm (zenītraķešu sistēmas S-400 un S-350 dislocētas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalos un citviet). Jūrā – Baltijas flotes raķešu kompleksu un aviācijas tēmēklī – neviens alianses kuģis ne šāviena attālumā nepietuvosies karadarbības zonai līdz brīdim, kad tajā būs panākts stabils miers. Protams, tie ir piespiedu pasākumi.

Krievijas Bruņoto spēku pēkšņā pārbaude jūlijā, kurā tika iesaistīti aptuveni 150 tūkstoši karavīru, 25 tūkstoši bruņojuma un tehnikas vienību, 400 lidaparāti, vairāk nekā 100 kuģi, pārliecinoši demonstrēja spēka pielietošanas tehnoloģiskās iespējas Krievijas interešu aizsardzībai rietumu stratēģiskajā virzienā.

Vienlaikus Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško informēja: Krievija ir gatava izvietot vidēja un maza darbības rādiusa raķetes pie ES robežām, ja ASV uzstādīs šādas raķetes Eiropā. Šis brīdinājums pārsvarā bija adresēts "piefrontes" valstīm – Baltijai un Polijai.

Atgādināšu, ka ārkārtīgi militarizētā Lietuvas teritorija stiepjas 350 km no rietumiem uz austrumiem un 260 km – no ziemeļiem uz dienvidiem, bet OTRK "Iskander" precīzās raķetes neatvairāmi trāpa mērķī līdz 500 km attālumā.

Mīti un leģendas

Lietuva iestājās Ziemeļatlantijas aliansē 2004. gadā, ilgu laiku pirms Krimas atgriešanās Krievijā (tāds bija iegansts NATO militārās struktūras tālākai paplašināšanai uz austrumiem), kura nekad nav izteikusi teritoriālas pretenzijas Baltijas valstīm (lai arī pagātnē uzdāvināja Lietuvai Viļņu). Nekavējoties sākās republikas militarizācija un trauslās suverenitātes demontāža. 2006. gadā tika noslēgta vienošanās ar Dāniju, kas paredzēja Lietuvas vienīgās brigādes "Dzelzs vilks" iekļaušanos Dānijas divīzijas sastāvā. Vēl divus gadus vēlāk "vilku brigādi" nodeva vācu divīzijai, tās vietā uz Dānijas armiju nosūtīja no jauna formējamo brigādi "Žemaitija". Tā kā nacionālā armija pakļauta ārvalstu komandieriem, republikai atņemta neatkarība kara un miera jautājumos, Lietuvas kareivji sargā ārvalstu intereses Afganistānā, Irākā un citos karstajos punktos. Vai par to sapņoja Lietuvas tauta?

2019. gadā Lietuvas Aizsardzības ministrija informēja, ka piecu gadu laikā armija jāpalielina par 25% - līdz 26 tūkstošiem karavīru. Tomēr iesaucamā vecuma jaunieši pārsvarā nevēlas dienēt, viņi dod priekšroku peļņai Rietumeiropā. Grūti pārmest viņiem patriotisma trūkumu tādā situācijā.

2018. gadā Lietuvas aizsardzības budžets pārsniedza 2% no IKP, jeb 873 miljonus eiro. Pie tam Jūras un Gaisa spēki atrodas embriju līmenī. Jūrā Lietuvas rīcībā ir tikai nelieli patruļas kuteri bez raķešu bruņojuma (tiek izmantoti robežu apsardzei). ASV Valsts departaments apstiprināja 6 helikopteru Black Hawk pārdošanu Lietuvai. Nodokļu maksātājiem tie izmaksās 380 miljonus dolāru. Tomēr neko lielu tie reģionā nepaveiks. Iepriekš ASV mēģināja pārdot Lietuvai 500 bruņotas apvidus mašīnas JLTV (Joint Light Tactical Vehicle). Nelielajai Lietuvas armijai tāds skaits ir pārāk liels, un vecākajiem partneriem izdevās "iesmērēt" tikai 200 mašīnas – par 145 miljoniem eiro. Tās piegādās līdz 2024. gadam.

Ja no sabiedrības apziņas dzisīs mīti un leģendas par "Krievijas draudiem", Lietuvas budžeta milzīgie militārie izdevumi zaudēs jebkādu jēgu. Simtiem miljonu dolāru un eiro varētu kalpot nacionālās ekonomikas un sociālās sfēras attīstībai. Taču šodien Lietuvas investīciju "aktīvā" ir tikai politisko un ekonomisko attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, bruņoto spēku atbildes paplašināšana Kaļiņingradas apgabalā. Labums tiek tikai Savienotajām Valstīm, kas šīs histērijas fonā sekmīgi pārdot ieročus Baltijas valstīm.

30
Tagi:
bruņojums, NATO, Francija, Lietuva
Temats:
NATO austrumu flangā
Pēc temata
ASV 5. armijas korpusa pastāvīga klātbūtne Polijā ož pēc pulvera
Lietuvas premjers nosaucis Baltijas valstu prioritāro objektu
"Vai ASV vēlas konfrontāciju ar KF?" Kādēļ karavīru pārvešanas no VFR uz Latviju nebūs
Lietuvas ziemeļos aizturēts piedzēries NATO karavīrs
Dzelzceļa kaujas raķešu komplekss, foto no arhīva

"Tas ir nenotverams": Krievijas ierocis, ko ASV nespēja izsekot

40
(atjaunots 10:38 09.08.2020)
Izbūvēt sliedes braucoša vilciena priekšā, ātri salabot lokomotīvi, pārsviest karaspēkus pāri visai valstij – militārie dzelzceļnieki var lepoties ar savām iemaņām.

Viņu tehnika vienmēr ir bijusi neparasta. Par bruņotajiem monstriem uz ceļiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Uz rezerves sliedēm

Bruņuvilcieni parādījās jau XIX gadsimtā, tomēr Krievijas armijas rezervē tie ir vēl joprojām. Pirmās Čečenijas kampaņas laikā speciālie dzelzceļa sastāvi SP-1 un SP-2 piesedza remonta brigādes Nazraņas-Groznijas iecirknī. Katram uz platformas – divas kājnieku bruņumašīnas. Turpat iekārtoja slēptuvi ar smilšu maisiem un gultņiem, apšaudes pozīcijas ložmetējiem un automātiskajiem granātmetējiem.

Otrajā Čečenijas kampaņā piedalījās jau pieci specvilcieni. Ekipāžām uzdeva dzelzceļa maršrutu inženierizlūkošanu, fugasu atmīnēšanu, militāro ešelonu apsardzi. Arī šodien bruņotie sastāvi "Baikal", "Terek", "Amur" un "Don" ir gatavi atkal doties ceļā, ja būs nepieciešams. Piemēram, 2015. gadā divi no tiem piedalījās materiāltehniskā nodrošinājuma spēku mācībās vairākos kara apgabalos.

Tomēr draudīgākie monstri uz sliedēm vēl nesen bija 80. gadu beigās bruņojumā uzņemtie militārie dzelzceļa raķešu kompleksi (MDzRK) ar starpkontinentālajām ballistiskajām RS-22. Šie kodolsavaldīšanas līdzekļi bija īpaši mobili, pateicoties attīstītajam dzelzceļa sliežu tīklam, un bija ļoti grūti izsekot tos no satelītiem. Kodolatbruņošanās programmas ietvaros MDzRK tika izņemti no ekspluatācijas vieni no pirmajiem.

2013. gada aprīlī aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs informēja par jaunās paaudzes MDzRK projektu, kas ieguvis nosaukumu "Barguzin". Līdz 2014. gada decembrim AM pieņēma lēmumu par kompleksam paredzētajām raķetēm: RS-24 "Jars". Vienā vilcienā – sešas raķetes. Tām piemēroti ir parastie kravas vagoni, tāpēc MDzRK iespējams efektīvi nomaskēt civilo dzelzceļa sastāvu plūsmā.

Tomēr 2018. gadā noskaidrojās, ka projekts ir iesaldēts, atbrīvotie līdzekļi atvēlēti šahtas bāzes raķešu kompleksa "Avangard" radīšanai. Tomēr raķešu vilcienu iestrādes saglabājās, Krievijai ir pa spēkam organizēt to ražošanu.

Pirmie "Hunhuzi"

Par MDzRK vecvectētiņiem var uzskatīt pirmos krievu bruņuvilcienus, kuri nonāca imperatora armijā 1915. gadā. Armija saņēma piecus specializētos dzelzceļa sastāvus. Par labākajiem bruņuvilcieniem Pirmā pasaules kara gados tiek uzskatīti četri "Hunhuz" tipa sastāvi.

Бронепоезд Хунхуз в Киеве, 1 сентября 1915 года
Bruņuvilciens "Hunhuz" Kijevā, 1915. gada 1. septembrī

Katru veidoja "O" sērijas lokomotīve un divi divasu laukumi. Uz tiem – pa 12 austriešu 8 mm ložmetēji Schwarzlose (trofejas) un pa tornim ar 76,2 mm kalnu lielgabalu (1904. gada paraugs). Bruņu – 1,2-1,6 cm biezas tērauda plāksnes – pilnīgi pietika, lai aizsargātu 94 cilvēku ekipāžu no strēlnieku ieročiem.

1915. gada 24. septembrī agri no rīta galvenais bruņuvilciens izlidoja tieši pret austriešu ierakumiem un atklāja viesuļuguni. Apjukušais pretinieks atkāpās, pārrāvuma vietā nekavējoties metās krievu strēlnieki. Tomēr austrieši ātri attapās un otrā aizsardzības līnija izsita "Hunhuzu" no ierindas.

Krievijas armija aktīvi pielietoja bruņuvilcienus lielās operācijās, piemēram, Brusilova pārrāvumā.

Pa frontes ceļiem

Bruņuvilcieni karoja arī Pilsoņu kara laikā – abās pusēs. Otrajā pasaules karā uz dzelzceļiem karoja vairāk nekā divi simti bruņotu sastāvu, būvēti pēc desmit dažādiem projektiem – gan vieglie, gan supersmagie. Šķiet, vislabāk pazīstamais ir "Žeļezņakovs", kas piedalījās Sevastopoles aizsardzībā.

Матросы едут на бронепоезде Железняков.
© Sputnik / Владислав Микоша
Bruņuvilciens "Žeļezņakov" ("Zaļais spoks") Sevastopolē, 1942. gads.

Tas bija īsts milzenis, bruņots ar pieciem 76 mm lielgabaliem, diviem 82 mm mīnmetējiem, četrpadsmit 7,62 mm Maksima ložmetējiem un diviem 12,7 mm zenīta lielkalibra ložmetējiem uz četrām platformām. Bruņu biezums – 30 mm, ātrums – 50 km/h, tāpēc "Žeļezņakovs" efektīvi izturēja triecienu un ātri izvairījās no apšaudes. Vācieši to nosauca par "zaļo spoku". Klusuma brīžos ekipāža mēdza pārkrāsot sastāvu, mainot maskēšanās krāsas. Uz sliedēm "Žeļezņakovs" izgāja tikai pēc rūpīgas izlūkošanas. Pie apšaudes robežas deva graujošu triecienu pretinieka nocietinājumiem un tūlīt mainīja pozīciju. "Žeļezņakovu" slēpa šaurās nišās klintīs vai tuneļos. Hitleriešiem izdevās atrast bruņuvilcienu. Aviācija uzbruka tunelim, kurā tas slēpās, un sagrāva abas izejas.

Паровоз-памятник Эл-2500 из состава бронепоезда Железняков
Lokomotīve-piemineklis El-2500 no bruņuvilciena "Žeļezņak" sastāva

1942. gada 1. maijā saformētais 31. atsevišķais bruņuvilcienu divizions ar kaujām nogāja no Volgas līdz Berlīnei. Tā galvenais spēks bija sastāvi "Kozjma Miņins" un "Iļja Muromieris". Abi bija bruņoti ar četriem 76 mm lielgabaliem, divām reaktīvo lādiņu palaišanas iekārtām, 12 ložmetējiem un četriem 25 mm automātiskajām zenītiekārtām. Bruņu biezums – 4,5 cm.

Divizions piesedza 61. armijas uzbrukumu Kurskas kaujā, atbrīvoja Rietumukrainu, kāva vāciešus Polijā. Artilerijas divkaujā tas likvidēja vācu bruņuvilcienu, 42 mīnmetēju baterijas, 24 lielgabalus, 14 dzotus, 94 ložmetēju ligzdas, 15 lidmašīnas un simtiem pretinieka kareivju.

Pēc kara

1970. gados, ņemot vērā Ķīnas attiecību saasināšanos ar PSRS, tika pieņemts lēmums būvēt četrus bruņuvilcienus BP-1 Transsibīrijas maģistrāles patrulēšanai gar PSRS un Ķīnas robežu.

Реплика бронепаровоза бронепоезда № 702 Илья Муромец
Bruņuvilciena Nr. 702 "Iļja Muromec" bruņotās lokomotīves replika

Jaunā tehnika piederēja pie, kā tagad mēdz teikt, moduļu tipa. Bruņota lokomotīve vilka astoņas platformas ar diviem peldošajiem tankiem PT-76, astoņiem bruņutransportieriem BTR-40, kā arī laukumu ar divām zenīta iekārtām Zu-23-2

Bija arī pieci kaujas moduļi BTL-1, iedēvēti par bruņuputniem: manevrētspējīga lokomotīve un divas četrasu platformas ar tankiem T-54, T-55 vai T-62. Piedevām – kājnieku nodaļa. Tie varēja rīkoties arī patstāvīgi.

Jāpiebilst, ka šiem vilcieniem nebija lemts piedalīties kaujās. Attiecības ar Pekinu uzlabojās, un BP-1 nosūtīja rezervē.

40
Tagi:
Krievijas Bruņotie spēki, bruņojums, vilciens
Ēnu dienas dalībnieki Paula Stradiņa slimnīcā, foto no arhīva

Ministra tvītu par rindu slimnīcā apspriedīs Saeimas komisijā

0
(atjaunots 18:18 10.08.2020)
Tiklīdz satiksmes ministrs pasūdzējās sociālajos tīklos par garo rindu pie ārsta, uzreiz šo situāciju nolēma apspriest Saeimas komisijā.

RĪGA, 10. augusts – Sputnik. Rīt, 11. augustā, plkst. 13:00 notiks Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedriskās veselības apakškomisijas sēde, kurā paredzēts apspriest satiksmes ministra Tāļa Linkaita publikāciju Twitter, vēsta Press.lv.

Pagājušajā nedēļā Linkaits izrādījās rindā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Traumatoloģijas nodaļā un pastāstīja par savu pieredzi sociālajos tīklos.

Pēc viņa sacītā, rindā nācies gaidīt sešas stundas, turklāt uzgaidāmajās zālēs nepietiek krēslu, un tas nozīmē, ka pacientiem ar traumām ilgi jāstāv kājās. Tomēr medicīniskais personāls, pēc viņa sacītā, strādā ātri, laipni un profesionāli.

Ministra publikācija sociālajos tīklos piesaistīja ne vien parasto Latvijas iedzīvotāju, bet arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas locekļu uzmanību. Atzīmēsim, ka šīs komisijas vadītājs, ārsts-kardiologs Andris Skride ("Attīstībai/Par!"), arī strādā Stradiņa slimnīcā, kur ministram nācies gaidīt rindā.

Stradiņa slimnīcas un Veselības ministrijas pārstāvji, kā arī Linkaits tika uzaicināti, lai pastāstītu komisijai par situāciju.

Komisijas sēde notiks attālināti videokonferences režīmā.

0
Tagi:
Saeima, Latvija, medicīna, Tālis Linkaits
Pēc temata
Linkaits izlicies par vienkāršu pasažieri. Rīgas lidostā rindu nebija
Sešas stundas rindā: Latvijas satiksmes ministrs veica eksperimentu slimnīcā