Kodoldegviela, foto no arhīva

"XXI gadsimta mēris" pasaulē

48
(atjaunots 12:50 23.05.2020)
Plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

Amerikāņu izdevumā The New York Times publicēts panisks vācu žurnālista raksts atomelektrostaciju aizstāvībai. Publikācija ir negaidīta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, autors aizšķērso ceļu progresam un nostājas dabai bīstamu tehnoloģiju pusē. Otrkārt, raksts publicēts pasaules progresa rupora lapās. Iebilst pret "zaļo" enerģētiku NYT – tas ir gluži kā rakstīt tur kaut ko labu par Putinu. Vai pat Trampu. Par publikāciju stāsta Viktors Marahovskis portālā RIA Novosti.

Raksta būtība: pēdējais kodolreaktors Vācijas teritorijā tiks apturēts 2022. gadā. Pēdējā ogļu stacija apklusīs mazliet vēlāk, 2038. gadā. Vienlaikus valdība mudina pirkt elektromobiļus, kuri patērē lielāku daudzumu elektroenerģijas. Nebūs par ļaunu atgādināt, ka no 1990. gada, kad Vācija pirmo reizi sāka īstenot enerģijas ekonomikas problēmas, enerģijas patēriņš valstī audzis par 10% (bet atbilstoša iedzīvotāju skaita pieauguma). Domājams, tendence turpināsies.

Pie tam daudzu enerģijas "zaļo" avotu pielietojuma paplašināšanās, iespējams, pietuvojusies maksimālajam rādītājam. Iedzīvotājiem jau ir līdz kaklam vēja ģeneratori virs galvām. Vācieši protestē pret jaunu vēja ģeneratoru būvi, kuri caurām diennaktīm dūc un pataisa trakus ar savu spēlīti "diena-nakts-diena-nakts" (pamēģiniet vien dzīvot apstākļos, kad ik pēc pāris sekundēm pār māju gulstas gigantiskā "ventilatora" lāpstiņa). Būvēt jaunos ģeneratorus attālāk no apdzīvotajām vietām nav viegli – Vācija ir blīvi apdzīvota. Vienkārši trūkst brīvas vietas, kur sabakstīt jaunus vēja ģeneratorus.

Galu galā Vācija var saskarties ar banālas elektrības deficītu.

Tomēr 60% pilsoņu joprojām kategoriski iebilst pret AES, "jo tās ir radioaktīvas", "jo bija avārija Fukusimā" (no savas puses piebildīsim – jo viņi skatījušies "Černobiļu" un tas atstājis iespaidu). Neskatoties uz zinātnieku, it īpaši Krievijā strādājošo komandu sasniegumiem, kuri atklāj, kā izmantot to, ko pieņemts uzskatīt par "izlietotiem kodoldegvielas elementiem", progresīvā sabiedrība kategoriski iebilst.

Raksta autors stāsta, ka vācu nācija, kas parasti "ar prieku dara to, kas izskatās labi", ir apjukusi, saskaroties ar nepieciešamību izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko. Turklāt rezultātā pašai Vācijai nākotnē var rasties milzu problēmas.

Faktiski runa ir par savdabīgu ideālistisku avantūru, ko attaisno nevis stratēģiski aprēķini, bet gan vienkārši par augstu morālo stāju.

Jāpiebilst, ka rakstā gandrīz nemaz nav pieminēta dabasgāze (nebrīvā Putina gāze no Krievijas). Redziet, aizstāvēt gāzi The New York Times lapās – tā būtu īsta pašnāvība, tāpēc vācu žurnālistu var saprast. Viņš jau ir demonstrējis visīstāko drosmi un vīrišķību.

© Sputnik / Александр Кряжев

No viņa raksta izriet vairāki interesanti aspekti.

Mūsu priekšā ir spilgts piemērs tam, kā rodas konflikts starp realitāti un kareivīgo ideālismu. Tādu piemēru ir daudz. Galvenais – šī parādība ir plašāka par jebkādām "zaļajām histērijām" un draud izvērsties par XXI gadsimta mēri, kas inficē smadzenes milzīgā teritorijā. Starp citu, arī Krievijā.

Pēc būtības pretkodola panikas raksturs Vācijā ir tāds pats kā viena Krievijas komiķa nesenā "jokā" par globālajām tēmām.

Komiķis satrauktā "pilsoniskā" balsī sarkastiski klāstīja, ka visa pārējā pasaule esot uzbūvējusi Lielo hadronu kolaideru, bet Krievija – raķeti (sliktā, sliktā Krievija). Taču lieta tāda, ka "klauna" kareivīgā ideālisma ziņā joks bija izcils, tikpat varens kā muļķības un tumsonības ziņā (komiķim neviens nav pastāstījis, cik lielā mērā Krievija piedalījās LAK būvdarbos. Iespējams, komiķim par to ir nospļauties. Diezin vai viņu kaut mazākajā mērā interesē vismaz, kas tas ir – kolaiders, priekš kam tas vajadzīgs un vai Krievijai ir kolaideri).

Tā ir vispārēja parādība. Skolas vecuma ekoradikāļi Eiropā arī ne vella nesaprot no tā, ko tik histēriski atbalsta, taču viņi nemaz neuzskata par vajadzīgu domāt – "lai lietotu telefonu, nekas nav jāzina par tā iekārtojumu".

Neapšaubāmais morālais taisnīgums (ekoloģija – labi, piesārņojums – slikti) viņu acīs itin labi aizstāj zināšanas. Ja nu vēl morālo stāju papildināt ar prasmi lietot aktuālos memus un aprobežota skolas līmeņa troļļošanas prasmes, ko demonstrē kura katra grēta, tad jau var ne tikai augstu vērtēt sevi par to, ka atrodies pareizajā vēstures pusē. Vēl var arī nicināt tos, kuri pareizajā pusē neatrodas.

Tātad plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

...Teorētiski varētu par to visu uzvelt vainu tā saucamās "Z paaudzes" smadzeņu ergonomiskajam dizainam vai aprunāties par "spēļmācību" paaudzi.

Taču man ir cita versija. Z paaudze – tā ir ne tik daudz paaudze, cik modīgs pasaules uztveres standarts. Ja cilvēkam ir 35 vai 50 gadi, tas taču vēl nenozīmē, ka viņš nemetīs pie malas kritisku domāšanu, turpinās lasīt garus tekstus, nepāries pie "memīšiem" un videoierakstiem, nenoraidīs riebīgus jautājumus no sērijas "Ko jūs patiesībā par to zināt?" un nesāks prasīt kaut ko morāli izcilu:

— izmaksāt visiem padomju represijās cietušajiem 100500 miljardus, "jo tur taču bija miljoniem upuru";

— izdalīt visiem strīdīgās teritorijas, "jo mums ir milzīga valsts un mēs ar to netiekam galā";

— izdalīt 100500 miljardus visiem, kas cietuši PSRS sabrukumā, "jo tas bija tautas īpašums, izlaupīts un sazāģēts";

— atteikties no raķetēm, jo ar visiem taču jādzīvo mierā; ieviest milzīgus pabalstus visiem, par visu un no 18 gadu vecuma, jo cilvēkus tak vajag saudzēt; dekriminalizēt narkotiku tirdzniecību, jo tūkstošiem nabaga zēnu un meiteņu, kas tajā pieķerti, ar salauztām dzīvēm gadiem ilgi sēž cietumā;

— un tā tālāk, bez gala un bez malas.

Visos gadījumos kareivīgajiem ideālistiem nav ne jausmas, kādus reālu efektu nesīs tāda balodīšu spārnu plivināšana. Viņus tas neinteresē, tas ir nepatīkami un atbaidoši.

Te atliek tikai just līdzi "pieaugušajiem" (ne vecuma, bet lomas ziņā), kas spiesti vadīt bērnu – kareivīgo ideālistu veidotas sabiedrības.

 Iespējams, Vāciju var glābt gāze no nebrīvās Krievijas. Bet ja nu nebrīvā, pieaugusī Krievija, kas gatava labot ideālistu sataisītās ziepes, vienreiz vienkārši pagaisīs?

48
Tagi:
kodolreaktors, Donalds Tramps, ASV, Krievija, zaļā enerģija
Sapieru darba

Sapieru darba perspektīvas Kalnu Karabahā

2
(atjaunots 11:58 26.11.2020)
Atmīnēšana nesenās karadarbības zonā un citos rajonos Kalnu Karabahā paredz sprādzienbīstamo priekšmetu pakāpenisku likvidāciju simtiem kvadrātkilometru teritorijā.

Tai nepieciešami milzīgi resursi – miljoniem dolāru – un gadu desmitiem rūpīga darba, līdz bīstamo teritoriju atkal būs iespējams apsaimniekot, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Mīnu lauki, nesprāguši lādiņi un paštaisītie spridzekļi tiek uzskatīti par galveno problēmu jebkurā postkonflikta teritorijā. Nāves draudus spilgti ilustrē gluži nesens piemērs – 23. novembrī Madagiza ciema rajonā neatzītās Kalnu Karabaha republikas teritorijā sprādzienā cieta azerbaidžāņu un krievu kareivji, kā arī vietējie ĀSM darbinieki. Konflikta zonā tamlīdzīgs risks ik dienas apdraud miernešus, sapierus un glābējus.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Aizvakar Erevānas pilsētas lidostās ieradās vairāk nekā simt karavīri no Krievijas AM Starptautiskā pretmīnu centra. Līdz ar viņiem Armēnijā nogādātas 13 militārās un speciālās tehnikas vienības. Vakar inženieru vienības devās uz Stepanakertu. Sapieru avangards jau 23. novembrī sāka atmīnēt apvidu ceļus, apvidu un objektus.

Prioritārs uzdevums – operatīvi pārbaudīt dislokācijas vietas, miernešu pārvietošanās maršrutus starp posteņiem un atsevišķus infrastruktūras objektus.

Tikai vienā iecirknī vien krievu sapieri likvidēja aptuveni 30 prettanku mīnas. Parasti atrastos lādiņus likvidē speciālā poligonā vai uz vietas. Krievijas BS Starptautiskā pretmīnu centra speciālisti ir sagatavoti sarežģītajam un saspringtajam darbam saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas pretmīnu darbības standartiem. Viņi saņēmuši mūsdienīgu tehniku, arī mīnu meklētājus IMP-S2 un robotehniskos kompleksus "Uran 6". Mūsdienīgais ekipējums un iekārtas mazina risku Krievijas karavīru veselībai un dzīvībai Kalnu Karabahā, tomēr nav iespējams nivelēt draudus pilnībā.

Misija ir sarežģīta

Lokālajiem un reģionālajiem konfliktiem mūsdienās raksturīgs karadarbības permanentais raksturs, kā arī mīnu lauku, lamatu, fugasu un citu "pārsteigumu" plašs pielietojums operāciju zonā un apkārtējā teritorijā. Konflikta pušu rīcībā nav lielu bruņoto spēku un resursu, kas ļautu veidot taktiski pareizu, blīvu, ešelonētu aizsardzību (piemēram, simt kilometrus garā frontes līnijā), tāpēc tās koncentrē vienības un militāro tehniku atsevišķos iecirkņos, bet "caurumus" aizklāj ar mīnu laukiem. Kalnu Karabahā pārsvarā tika izmantotas PSRS ražotās mīnas – prettanku TM-62, kājnieku PMN-2. Pie tam to izvietojuma shēmas parasti zīmē pavirši, nereti kartes pazūd. Laikapstākļi ir kaprīzi, mīnas ar laiku iziet no ierindas, un mīnu lauki tiek "atjaunoti".

Domājams, jaunos mīnu laukus un lamatas konflikta puses neitralizēs bez īpašām problēmām. Tomēr nevienam nav zināma visu konfrontācijas ilgajos gados uzstādīto mīnu lauku precīzs izvietojums. Īpašu problēmu sagādā lielais skaits nesprāgušo vai kaujas apstākļos pamesto artilērijas šāviņu. Karabahā ir tūkstošiem un tūkstošiem sprādzienbīstamu priekšmetu. Tāpēc gadu desmitiem ilgs krievu sapieru darbs, ANO un citu humanitāro organizāciju resursu piesaistīšana – tas ir pats minimālākais, kas vajadzīgs, lai karš teritorijā beigtos.

Iepriekš Azerbaidžānas Teritoriju atmīnēšanas nacionālās aģentūras (ANAMA) vadītājs Gazanfars Ahmedovs paziņoja, ka atmīnēšana rajonos, kas pārgājuši Azerbaidžānas ziņā, aizņems vairāk nekā desmit gadus. Armēnijas humanitārā misija Sīrijā – 83 speciālisti – 2019. gada sešu mēnešu laikā atbrīvoja no mīnām, lādiņiem, aviobumbām un paštaisītiem spridzekļiem zonu aptuveni 20 hektāru platībā. Ilggadējie atmīnēšanas darbi Abhāzijā un Dienvidosetijā (kur sapieriem vēl ir daudz darāmā) tāpat apstiprina uzdevumu milzīgo apjomu Karabahā.

Apvienotiem spēkiem

ANO atmīnēšanas dienests (UNMAS) tikai aizvadītajā gadā vien 19 valstīs (ieskaitot Irāku, Afganistānu un Sīriju) iztērēja aptuveni 495 miljonus dolāru. Iespējams, daļa šo līdzekļu tiks atvēlēta arī atmīnēšanas darbiem Kalnu Karabahā. Saskaņā ar UNMAS datiem, misija šeit tiks izvērsta decembra beigās. Vispirms speciālisti novērtēts darba apjomu kalnu un mežu apvidus sarežģītajos apstākļos. Domājams, starptautiskais sapieru darbs ļaus bēgļiem ātrāk atgriezties postkonflikta reģionā.

Optimismu iedveš arī ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutjerreša viedoklis – viņš paziņoja, ka uguns pārtraukšana nodrošinās humanitārajām organizācijām piekļuvi konfliktā cietušajiem civiliedzīvotājiem. Viņš pauda gatavību sadarboties ar Krieviju Kalnu Karabahā.

2
Tagi:
mierneši, Kalnu Karabaha, ANO, Krievija
Pēc temata
Karabaha: melu un atspēkojumu informatīvā fronte
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Mierneši Karabahā – Krievija atkal uzvēlusi plecos smago nastu
Armēnijas kļūdas Kalnu Karabahā

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

49
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

49
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši