Uzvaras diena pie Pieminekļa Atbrīvotājiem Rīgā. Foto no arhīva

Latvija nošķīrusies no Krievijas un Uzvaras. Tagad to moka nepilnvērtības komplekss

127
(atjaunots 12:29 13.05.2020)
Latviešu nacionālisti, vairākums Latvijā, nu jau veselu mēnesi savā Saeimā vētraini apspriež likuma par publisko izklaides un svētku pasākumu drošību grozījumus. Tie paredz aizliegt PSRS simbolikas lietošanu publiskajos pasākumos.

Tātad, ja agrāk Latvijā bija aizliegti PSRS galvenie simboli – karogs, himna, sirpis un āmurs līdz ar piecstaru zvaigsni, tagad nacionālisti grib jaunajos grozījumos iekļaut visus PSRS varasiestāžu atribūtus: uzplečus, kokardes, ševronus, citus formastērpa elementus, portālā RuBaltic pastāstīja pazīstamais žurnālists Jurijs Aleksejevs.

Es glabāju nobružātu padomju armijas virsnieka cepuri, ko lepni nēsāju 80. gadu sākumā. Glabāju to kā piemiņu par saviem leitnanta gadiem. Tagad, ja uzlikšu to galvā uz ielas, tas jau būs noziegums. Glabāt mājās vēl drīkst.

Priekš kam tas viņiem vajadzīgs?

Varu pastāstīt. Eiropas mazajām tautām, tādām kā latviešiem, ir galaktiska mēroga problēma. Viņiem nav Lielas vēstures. Pareizāk gan tā: latviešiem tomēr ir Liela vēsture.

Tā pati vēsture, kurā brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljoni drosmīgi cīnījās ar vāciešiem Pirmajā pasaules karā. Mans latviešu vectēvs Gustavs kāva vāciešus 1915.-1916. gadā, bija ievainots, viņu indēja ar hloru (Pirmajā pasaules karā vācieši pret Krievijas impērijas vienībām izmantoja ķīmiskos ieročus). Man bija varens vectēvs.

Mans latviešu onkulis Artūrs Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanās armijas rindās ar hitleriešiem. Arī viņš uz fronti devās kā brīvprātīgais. Atgriezās no frontes – majors, izlūku bataljona komandieris, visas krūtis klātas ordeņiem, ar ievainojumiem, taču stiprs un jautrs. Uzvarētājs! Man bija varens onkulis...

Toties mūsdienu latviešu nacionālisti to visu no savas tautas vēstures ir svītrojuši – it kā nekā nebūtu.

Viņi ir izsvītrojuši no latviešu tautas vēstures tās labāko dēlu īstos varoņdarbus. Bet viņi bīdīja uz priekšu militārās zinātnes, kultūru, zinātni, civilizāciju kopā ar savu lielo kaimiņu un partneri – krievu tautu (tādu latviešu bija vesels pulks).

Tas viss ir izsvītrots. Kas tad īsti palicis?

Palicis tikai viens: vaidi par "ciešanām okupācijā" un SS latviešu leģionāru nožēlojamo "varoņdarbu" cīņās Hitlera pusē. Patiesību sakot, tādu pašu ceļu izvēlējusies arī lielā ukraiņu tauta (apmēram trīsdesmit reizes lielāka nekā latviešu). Arī tā tagad gudro leģendas par to, kā lielukri rakuši Melno jūru, slavē nelietīgo Banderu un izsvītrojuši no savas vēstures tūkstošiem lielu ukraiņu – Padomju Savienības Varoņus, ģenerāļus, maršalus, miljoniem īstu varoņu, nacisma uzvarētāju...

Tagad pastāstīšu kaut ko jocīgu. Pirms astoņiem gadiem latviešu labākie mākslas zinātnieki, zinātnieki, speciālisti salika kopā plašu dokumentu ar nosaukumu "Kultūras kanons". Tur viņi savāca 99 labākos latviešu tautas kultūras sasniegumus (tautas tradīcijas, literatūra, māksla, arhitektūra, mūzika, teātris, kino...) kopš Ādama un Ievas laikiem. Un sastādīja sarakstu. SVINĪGI prezentēja.

Es esmu ļoti rūpīgs, par iecirtīgs. Nolēmu šos 99 lielākos latviešu tautas sasniegumus iezīmēt laika skalā. Vai ziniet, ko es atklāju?

Ka 46 gadu laikā, kad nabaga latviešu tauta smaka padomju okupācijas jūgā, tā radījusi veselus 40% savu lielāko kultūras sasniegumu. ČETRDESMIT PROCENTUS!

Tātad visā savā gadu tūkstošiem ilgajā pastāvēšanas laikā latviešu tautai bija tāds īss laimīgs periods – 46 gadi, kad tā, latviešu tauta, izkāpa no vīzēm un laidās Kosmosā – radīja veselus 40% savu lielāko sasniegumu. Ne pirms, ne pēc "okupācijas" tamlīdzīga kultūras pacēluma latviešu tautai ne tuvu nebija.

Es to visu sarēķināju un publicēju detalizētu rakstu ar cipariem... Izcēlās šausmīgs skandāls. Kā tad tā, "okupācijas māktie" latvieši nekad nav tā uzplaukuši kultūrā, kā šajos "asiņainajos gados"? Man metās virsū visi man pazīstami un nepazīstami latvieši, raustīja gabalos, es peldējos nacionālistu naida viļņos...

Es viņiem saku: biedri, es tak neesmu vainīgs, es vienkārši esmu tas "kazlēns, kurš prata skaitīt līdz desmit". Ne jau es esmu izgudrojis to nelaimīgo "Kultūras Kanonu", to jau jūs paši sastādījāt, jūsu mākslas zinātnieki... Es tikai parēķināju procentus.

Brauc tu ellē, krievu imperiālist!

Vēl es parēķināju, ka pēdējos Otrās (eiropeiskās) Latvijas Neatkarības pastāvēšanas nepilnos trīsdesmit gados latviešu tautai nav gadījušies gandrīz nekādi kultūras sasniegumi. Neskatoties uz pilnīgu pašizpausmes brīvību, kas PSRS laikos esot bijusi "aizliegta". Tas viņus sarūgtināja vistrakāk.

Interesanti: pēc mana raksta, kurā "kazlēns saskaitīja līdz desmit", epohālais "Kultūras Kanons", ko patētiski prezentēja visā valstī un pasaulē, pat UNESCO, kaut kā tā ļoti ātri tika aizmirsts. It kā tas nemaz nebūtu bijis. Nu jau astoņus gadus par to nekas nav dzirdams. Sarēķināja un apraudājās, kā tad...

Bet tagad: pats jautrākais un klasiskākais. Pazīstamas augstskolas profesore Sandra Veinberga, klaiņojot pa Rīgu, pēkšņi pamanīja Puškina pieminekli. Un nosauca to par "nejēdzīgu", "smieklīgu un pazemojošu". Viņasprāt tādam Rīgā nav vietas. Latviešu internetos fekālijas sāka burbuļot pāri malām – varbūt nojaukt?

Ziniet, mani tas nepārsteidza. Manuprāt, tas ir klīnisks gadījums.

Mazās tautas briesmīgais komplekss, kam nav nekā, ar ko aizpildīt tukšumu, radušos pēc vardarbīgās "atslēgšanas" no lielākas tautas, ar ko bija saistīta mazās patiesā Lielā vēsture.

Nu, nojauks viņi Puškina pieminekli. Ko liks vietā? Bez Krievijas/PSRS viņiem nav ne varoņu, ne zinātnes, ne rūpniecības, nav pat jēdzīga "Kultūras Kanona". Kas viņiem ir bez PSRS? Tikai SS leģionāri. Nu jau trīsdesmit gadus latvieši pūlas celt viņus saulītē. Nekas labs nepadodas. Traucē "simbolika" – ērglis ar svastiku uz esesiešu formas piedurknes. Atšķirībā no padomju simbolikas, pēc 1945. gada 9. maija, tā, maigi sakot, pasaulē nav īsti populāra. Taču bez tās latviešiem nekā nav.

Tāpēc viņus moka nenovīdība...

127
Tagi:
PSRS, Uzvaras 75. gadadienas svētki, rusofobija, nacionālisms, Latvija
ASV Valsts sekretārs Maiks Pompeo, foto no arhīva

ASV atklājušas "Krievijas propagandas un dezinformācijas ekosistēmas" noslēpumus

9
(atjaunots 11:22 08.08.2020)
Amerikāņi izģērbuši kailu Krievijas taktiku vispasaules dezinformācijas kampaņas jomā, taču, šķiet, autori tikai nesen apjēguši, kādas ir interneta tīmekļa un tagadējās informācijas pārraides vides īpatnības.

Tiesa, ieskatoties tuvāk, kļūst skaidrs, ka tas ir tikai Valsts departamenta mēģinājums dezinformēt amerikāņus un pie viena izsist no budžeta vairāk naudiņas, konstatēja Krievijas Finanšu universitātes politoloģijas departamenta docents Gevorgs Mirzajans.

Viens pārsteigums pēc otra

Nesen ASV Valsts departamenta Globālās mijiedarbības centrs nāca klajā ar pārskatu "Krievijas dezinformācijas un propagandas ekosistēmas pamati". ŠĪ darba autori uzskata, ka viņu mērķis ir "atklāt Krievijas darbību taktiku, lai mūsu partneri, sabiedrotās valdības, pilsoniskās organizācijas, zinātnieki, prese, privātais sektors un pilsoņi visā pasaulē varētu turpināt analīzi un pastiprināt kolektīvo atbildi dezinformācijai un propagandai".

No pirmā acu uzmetiena izskatās solīdi: 75 lappuses teksta, 313 saites, grafiki, tabulas. Es iztērēju savu laiku, lai centīgi izlasītu pētījumu.

Tas patiešām ir izrāviens. Piemēram, stāsta, ka Krievijas valdība cenšas izmantot medijus sava viedokļa popularizācijai (!) – protams, tas ir ģeniāls Kremļa izgudrojums, citām valstīm no tā jāmācās.

Vēl viens atklājums: Krievijas valsts mediju (piemēram, tās pašas "Zvezda") publicēto informāciju pārtver virkne citu izdevumu un tā izplatās tīklā. Acīmredzot, autori tikai nesen apjēguši, kādas ir interneta tīmekļa un tagadējās informācijas pārraides vides īpatnības (to ietvaros vajag nevis smilkstēt un pārbaudīt patiesīgumu, bet gan operatīvi pārpublicēt ziņas un audzēt lasītāju skaitu).

Ziņojumā iekļautie Krievijas mediju un to īpašnieku apraksti arī ir milzum vērtīgi ikvienam analītiķim, jo nez kāpēc iznāk, ka provalstiskos kanālus, izdevumus un vietnes vada cilvēki, kas piekrīt provalstiskajai ideoloģijai. Eirēka!

Biju ļoti pārsteigts, uzzinot, ka "Krievijas propagandas ekosistēmas" angļu valodā iznākošajos elementos strādā ārzemju autori, kuri piekrīt Krievijas viedoklim par Rietumu ārpolitiskās stratēģijas kļūdām. Tas taču patiešām ir pārsteidzoši!

Un visbeidzot, īpaši vērtīga pētniekiem ir visa pārskata centrālā doma: jebkurš Maskavas viedoklis par globālajām problēmām, jebkura šī viedokļa publikācija ir nevis vārda brīvības izpausme, bet gan Krievijas ļaunās propagandas un melu piemērs, tie aizmiglo Rietumu godīgo iedzīvotāju apziņu.

Protams, varētu jau teikt, ka tikai šī doma vien atņem jebkādu zinātnisku vērtību pārskatam. Taču lieta tāda, ka tam pašam par sevi banāli nav nekādas vērtības.

Visas šīs 75 lappuses, pēc būtības, ir apziņas plūsma un banalitāšu izklāsts. To mērķis ir nevis atmaskot, bet gan materiāli pastiprināt valsts sekretāra Maika Pompeo lūgumus dubultot Globālās mijiedarbības centram paredzēto finansējumu. Cīņai ar Krievijas un citu valstu dezinformāciju.

Laime ir naudā

Nav nekāds brīnums, ka Krievijas politiķu un ekspertu reakcijā par amerikāņu ziņojumu bija kaut kas vidējs starp izsmieklu un nicinājumu. Argumentus neuztvēra nopietni, nosauca par kārtējo rusofobu ķeburošanu. Tomēr vienlaikus atzina, ka pārskata autoriem bija pietiekami nopietns pamats to publicēt.

"Krievijai naidīgo murgu jaunā porcija – Valsts departamenta rusofobu ziņojums uzskatāmi demonstrē amerikāņu politiķu paniskās bailes no alternatīva viedokļa par notiekošo valstī un pasaulē," – teica, piemēram, Krievijas politiķis Sergejs Žeļezņaks. RT un Sputnik ir mazāk naudas nekā lielākajiem Rietumu medijiem, bet viņiem ir tas alternatīvais viedoklis.

Kādam varbūt vēl šķiet, ka Rietumos valda vārda brīvība, taču tā nav. Virknē jautājumu (it īpaši ideoloģisko) amerikāņu mediji atgādina padomju avīzes – tie translē vienotu, politiski korektu viedokli.

Un tas – par melnādaino un kreiso organizētajiem grautiņiem ASV, par to, cik pareizi ir graut amerikāņu vēsturisko mantojumu, par nevainības prezumpcijas niecību (atsauksim atmiņā, kā slavenības tika vajātas par apsūdzībām "vardarbībā"), kā arī par Krievijas demonizāciju – Rietumu lasītājiem pamazām apriebjas. Viņi meklē alternatīvu viedokli un atrod to Krievijas angļu valodā iznākošajos medijos.

Tā jau ir nopietna problēma ASV, jo kontrole pasaules informācijas sfērā veido amerikāņu hegemonijas pamatus.

Tāpēc, atzīmēja Krievijas Ārlietu ministrija, "Vašingtona kritizē jebkurus informācijas avotus, kas izplata alternatīvu viedokli, pūlas noslāpēt jebkuru balsi, kas neatbilst amerikāņu pieejai un nostādnei". Kad kritika nepalīdz, talkā nāk sankcijas un (kā gadījumā ar ķīniešu TikTok) centieni pārņemt tos ar reideru tehnoloģiju palīdzību.

Tāda vajāšana patiesībā vājina ASV ģeopolitiskās iespējas. Piemēram, jautājumā par Krievijas izmantošanu Ķīnas savaldīšanai vai citu globālo jautājumu risināšanai. Aizvien lielāks ir amerikāņu ekspertu pulks, kuri aicina Vašingtonu pragmatiskāk skatīties uz dialogu ar Maskavu. Piemēram, 103 pazīstamu ekspertu, arī bijušo diplomātu un politiķu atklātā vēstule, ko publicēja izdevums Politico.

"Tomēr tādi aizokeāna oponentu dokumenti kā Globālās mijiedarbības centra pārskats var panākt tikai vienu mērķi – galīgi iecirst plaisu Krievijas un ASV dialogā par globāliem jautājumiem un uz ilgiem gadiem izslēgt iespēju, ka mūsu valstis varētu pārvarēt neuzticēšanās krīzi," norādīja Žeļezņaks. 

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

9
Tagi:
propaganda, mediji, Krievija, ASV
Pēc temata
"Vīd Krievijas ĀM un Kremļa ausis": Viļņas mērs uzskata "Turecka kori" par propagandu
NATO biedē "Krievijas propagandas" efektivitāte
Margarita Simoņana aicina par "Krievijas propagandu" sašutušos igauņus apmeklēt Maskavu
Politologs: ASV armijas spēks – agrāko gadu propagandas rezultāts
Ukraina

Ukraina iestājas NATO? Vai ukraiņi kļūs par placdarmu iebrukumam Krievijā

23
(atjaunots 13:35 07.08.2020)
Pakāpeniska atteikšanās no Kalašņikova automātiem, kopīgas mācības, izlūkinformācijas apmaiņa- Ukrainas politiķus un ģenerāļus ļoti iedvesmojis NATO īpašā partnera statuss.

Pēc viņu domām, tas pamatīgi tuvina iestāšanos aliansē. Par to, kādas perspektīvas patiesībā pavērušās Kijevai, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Sapņi par spēcīgu aizbildni

Jau janvārī Ukraina lūdza NATO piešķirt īpašā partnera statusu ar paplašinātām iespējām. Jūnijā lūgums tika izpildīts. Kijeva gavilē. Kādas tad īsti ir tās "paplašinātās iespējas"?

Pirmkārt, tās nozīmē dalību Ziemeļatlantijas alianses mācībās, kas Ukrainas BS agrāk bija liegta. Bet tam – ātrāka un padziļināta izlūkošanas datu apmaiņa. Augstākā rada jau ķērusies pie tiesiskās bāzes, tostarp pie atbilstošiem grozījumiem likumā "Par izlūkošanu".

Ukrainas Aizsardzības ministrij pievērsusi uzmanību tam, ka partnerība "ļaus piekļūt mūsdienīgai pieredzei un spēku un līdzekļu prioritārai sertifikācijai". Kijeva varēs ieguldīt savu artavu NATO operāciju plānošanā, Ukrainas speciālistiem būs tiesības ieņemt amatus alianses štābā un citās struktūrās.

Paplašināsies sadarbība kiberdraudu, starptautiskā terorisma un organizētās noziedzības apkarošanā.

NATO īsteno Paplašināto iespēju programmu (Enhanced Opportunities Partner, EOP) no 2014. gada. Toreiz partneru statusu saņēma Zviedlrija, Somija, Austrālija, Gruzija un Jordānija. Galvenais mērķis – pastiprināt bruņoto spēku operatīvo savienojamību. Katrai valstij izvēlas konkrētus pasākumus, ņemot vērā nacionālās vajadzības.

Gatavs placdarms

Kijeva uzskata, ka partnera statuss liecina par "valsts lielo nozīmi visa bloka acīs". Sak, pilnvērtīga iestāšanās aliansē tagad ir garantēta.

Tomēr eksperti, kam RIA Novosti lūdza komentārus, atzīmē, ka tam nav nekāda sakara ar realitāti.

"Ukrainas "drīzā ieiešana" Ziemeļatlantijas blokā ilgst jau vairākus gadus, - konstatēja analītiskā kluba "Valdai" eksperts Artjoms Kurejevs. – NATO pastāvīgi izdomā Kijevai kaut kādus reklāmas gājienus. Spilgts piemērs - paplašināto iespēju partnera statuss. Patiesībā Ukraina vēl ilgi neatbildīs alianses kritērijiem. To ļoti labi saprot gan Briselē, gan Vašingtonā."

Ukrainas oficiālie dati liecina, ka valsts izdevumi aizsardzībai atbilst prasībām – 5,4% no IKP (2019. gadā). Tomēr UBS, pēc speciālistu domām, nekādi neiederas NATO.

"Tiesa, tā nav galvenā problēma. Daudz svarīgāk ir tas, ka NATO neuzņem valstis ar neatrisinātām teritoriālajām problēmām un gruzdošiem konfliktiem, - uzsvēra Kurejevs. – Kijeva aliansei nav vajadzīga. Briselei tāpat pietiek galvassāpju, piemēram, ar tiem pašiem grieķiem un turkiem. Arī Berlīnes un Vašingronas pretrunas neuzlabo situāciju."

Acīmredzamsa ir arī cita nianse: partnera statuss Ukrainai piešķirts savtīgiem nolūkiem. Militāro zinātņu doktors Konstantīns Sivkovs ir pārliecināts, ka tas automātiski paredz alianses militārā kontingenta dislokāciju valstī.

"Tagad viņi varēs sākt karadarbību no Ukrainas teritorijas, - paskaidroja eksperts. – Turklāt bez jebkādām saistībām no NATO puses. Tas ir, hipotētiskas agresijas gadījumā Kijevu neaizstāvēs. Tātad noteikumi ir visnotaļ ellišķīgi. UBS ļaus piedalīties mācībās, sniegt palīdzību. Kā Gruzijai. Taču viņus alianse neuzņēma. Mēs atceramies ar ko viss beidzās, kad Tbilisi uzbruka Dienvidosetijai – NATO pat pirkstu nepakustināja."

Nezaudē cerības

Un tomēr pēcmaidana Ukraina visiem spēkiem tiecas iestāties aliansē. Jau 2014. gada decembrī Augstākā rada apstiprināja divu likumu grozījumus, atsakoties no ārusbloku valsts statusu un apsolīja nodrošināt Bruņoto spēku atbilstību NATO. Krievijas Ārlietu ministrija uzskata, ka par NATO partneri Kijeva kļuvusi tikai politisku iemeslu dēļ.

"Lai ko NATO runātu par šo lēmumu, politiskais zemteksts ir nepārprotams – apstākļos, kad Kijeva atklāti sabotē Minskas protokolu izpildi, par ko pati alianse vairākkārti ieteikusies. Kijeva turpina karu Donbasā. To vienkārši nevar vērtēt citādi, kā vien Ukrainas valdības destruktīvā kursa mērķtiecīgu atbalstu," teica Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova.

Viņa piebilda, ka Ukrainas jaunais statuss NATO nekādi neietekmēs bruņotā konflikta noregulēšanu valsts dienvidrietumos.

Pie tam Maskava pastāvīgi pievērš uzmanību Kijevai sniegto augošo militāro palīdzību no ASV. Piemēram, ASV aizsardzības budžeta 2021. gadam projekts paredz desmitiem miljonu dolāru bruņojuma piegādēm Ukrainai.

"Plānots pat uzstrādāt programmu UBS attīstības kompleksam atbalstam, - precizēja ĀM. – Acīmredzot, ASV ir noskaņotas izmantot NATO partnera ar paplašinātām iespējām statusa piešķiršanu Ukrainai, lai stiprinātu savu ietekmi valsts aizsardzības sektorā. Vašingtona vienmēr aktīvi mudināja Kijevu reformēt bruņotās struktūras un nodrošināt militārās rūpniecības kompleksa pāreju pie NATO standartiem."

Pēc būtības, ar tamlīdzīgiem soļiem Vašingtona atbalsta "kara partiju" Kijevā un atbalsta Ukrainas valdības soļus: Minskas protokolu sabotāža un karadarbības turpināšana Donbasā.

23
Tagi:
uzbrukumi, NATO, Krievija, Gruzija, Ukraina
Pēc temata
Tramps aicina Eiropu nežēlot naudu Ukrainai
Bloķēt Krimu. ASV nopietni ķērušās pie Melnās jūras
Latvija sveic Ukrainu ar integrāciju, eksperti uzskata, ka tā neredzēs NATO 20 gadus
Dienvidosetija, foto no arhīva

Krievijas politiķis pamatoja Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanas motīvus

0
(atjaunots 18:59 08.08.2020)
2008. gada 8. augustā Gruzijas karavīri apšaudīja Dienvidosetiju ar zalves uguns iekārtām "Grad", uzbruka un daļēji sagrāva tās galvaspilsētu Chinvalu.

RĪGA, 8. augusts — Sputnik. Maskava atzina Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību, jo nevarēja pieļaut, ka Aizkaukāzs pārvērstos par pulvera mucu, konstatēja Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs, kurš 2008. gadā bija Krievijas prezidents, vēsta RIA Novosti.

"Šodien aprit 12 gadi kopš brīža, kad mūsu valsts atbildēja uz Gruzijas toreizējā prezidenta noziedzīgo rīcību. (..) Tieši tāpēc es toreiz pieņēmu grūtu, tomēr vienīgo pareizo lēmumu – aizsargāt Abhāziju un Dienvidosetiju, vispirms pasargājot tās no agresijas, pēc tam, saskaņā ar pilsoņu lūgumu, atzīstot to pilnīgu neatkarību. Pretējā gadījumā Aizkaukāzs būtu pārvērties par pulvera mucu, un tas Krievijai, kas vienmēr atbalstījusi stabilu mieru kaimiņvalstīs, bija absolūti nepieņemami," viņš pastāstīja savā lapā sociālajā tīklā VKontakte.

Politiķis uzsvēra, ka Krievija vienmēr ir atbalstījusi stabilitāti kaimiņvalstīs un pie tam nekad nepieļaus uzbrukumu saviem pilsoņiem.

"Mūsu atbilde vienmēr būs absolūti adekvāta situācijai ar mērķi uzturēt stabilitāti un drošību gan mūsu valstī, gan visā pasaulē," atgādināja Medvedevs.

Abhāzijas Republikas karogs
© Sputnik / Алексей Никольский

2008. gada 8. augustā Gruzijas karavīri apšaudīja Dienvidosetiju ar zalves uguns iekārtām "Grad", uzbruka un daļēji sagrāva tās galvaspilsētu Chinvalu. Krievija, aizsargājot Dienvidosetijas iedzīvotājus, kuru vidū daudzi pieņēma Krievijas pilsonību, ieveda karaspēkus un pēc piecas dienas ilgas karadarbības padzina Gruzijas kareivjus no reģiona.

2008. gada 26. augustā Krievija atzina Dienvidosetijas un Abhāzijas suverenitāti. Krievijas valdība norādīja, ka šis lēmums atbilst pašreizējai realitātei un nav pārskatām. Tomēr Tbilisi atsakās atzīt republiku neatkarību.

 

0
Tagi:
Dienvidosetija, Abhāzija