Uzvaras diena pie Pieminekļa Atbrīvotājiem Rīgā. Foto no arhīva

Latvija nošķīrusies no Krievijas un Uzvaras. Tagad to moka nepilnvērtības komplekss

137
(atjaunots 12:29 13.05.2020)
Latviešu nacionālisti, vairākums Latvijā, nu jau veselu mēnesi savā Saeimā vētraini apspriež likuma par publisko izklaides un svētku pasākumu drošību grozījumus. Tie paredz aizliegt PSRS simbolikas lietošanu publiskajos pasākumos.

Tātad, ja agrāk Latvijā bija aizliegti PSRS galvenie simboli – karogs, himna, sirpis un āmurs līdz ar piecstaru zvaigsni, tagad nacionālisti grib jaunajos grozījumos iekļaut visus PSRS varasiestāžu atribūtus: uzplečus, kokardes, ševronus, citus formastērpa elementus, portālā RuBaltic pastāstīja pazīstamais žurnālists Jurijs Aleksejevs.

Es glabāju nobružātu padomju armijas virsnieka cepuri, ko lepni nēsāju 80. gadu sākumā. Glabāju to kā piemiņu par saviem leitnanta gadiem. Tagad, ja uzlikšu to galvā uz ielas, tas jau būs noziegums. Glabāt mājās vēl drīkst.

Priekš kam tas viņiem vajadzīgs?

Varu pastāstīt. Eiropas mazajām tautām, tādām kā latviešiem, ir galaktiska mēroga problēma. Viņiem nav Lielas vēstures. Pareizāk gan tā: latviešiem tomēr ir Liela vēsture.

Tā pati vēsture, kurā brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljoni drosmīgi cīnījās ar vāciešiem Pirmajā pasaules karā. Mans latviešu vectēvs Gustavs kāva vāciešus 1915.-1916. gadā, bija ievainots, viņu indēja ar hloru (Pirmajā pasaules karā vācieši pret Krievijas impērijas vienībām izmantoja ķīmiskos ieročus). Man bija varens vectēvs.

Mans latviešu onkulis Artūrs Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanās armijas rindās ar hitleriešiem. Arī viņš uz fronti devās kā brīvprātīgais. Atgriezās no frontes – majors, izlūku bataljona komandieris, visas krūtis klātas ordeņiem, ar ievainojumiem, taču stiprs un jautrs. Uzvarētājs! Man bija varens onkulis...

Toties mūsdienu latviešu nacionālisti to visu no savas tautas vēstures ir svītrojuši – it kā nekā nebūtu.

Viņi ir izsvītrojuši no latviešu tautas vēstures tās labāko dēlu īstos varoņdarbus. Bet viņi bīdīja uz priekšu militārās zinātnes, kultūru, zinātni, civilizāciju kopā ar savu lielo kaimiņu un partneri – krievu tautu (tādu latviešu bija vesels pulks).

Tas viss ir izsvītrots. Kas tad īsti palicis?

Palicis tikai viens: vaidi par "ciešanām okupācijā" un SS latviešu leģionāru nožēlojamo "varoņdarbu" cīņās Hitlera pusē. Patiesību sakot, tādu pašu ceļu izvēlējusies arī lielā ukraiņu tauta (apmēram trīsdesmit reizes lielāka nekā latviešu). Arī tā tagad gudro leģendas par to, kā lielukri rakuši Melno jūru, slavē nelietīgo Banderu un izsvītrojuši no savas vēstures tūkstošiem lielu ukraiņu – Padomju Savienības Varoņus, ģenerāļus, maršalus, miljoniem īstu varoņu, nacisma uzvarētāju...

Tagad pastāstīšu kaut ko jocīgu. Pirms astoņiem gadiem latviešu labākie mākslas zinātnieki, zinātnieki, speciālisti salika kopā plašu dokumentu ar nosaukumu "Kultūras kanons". Tur viņi savāca 99 labākos latviešu tautas kultūras sasniegumus (tautas tradīcijas, literatūra, māksla, arhitektūra, mūzika, teātris, kino...) kopš Ādama un Ievas laikiem. Un sastādīja sarakstu. SVINĪGI prezentēja.

Es esmu ļoti rūpīgs, par iecirtīgs. Nolēmu šos 99 lielākos latviešu tautas sasniegumus iezīmēt laika skalā. Vai ziniet, ko es atklāju?

Ka 46 gadu laikā, kad nabaga latviešu tauta smaka padomju okupācijas jūgā, tā radījusi veselus 40% savu lielāko kultūras sasniegumu. ČETRDESMIT PROCENTUS!

Tātad visā savā gadu tūkstošiem ilgajā pastāvēšanas laikā latviešu tautai bija tāds īss laimīgs periods – 46 gadi, kad tā, latviešu tauta, izkāpa no vīzēm un laidās Kosmosā – radīja veselus 40% savu lielāko sasniegumu. Ne pirms, ne pēc "okupācijas" tamlīdzīga kultūras pacēluma latviešu tautai ne tuvu nebija.

Es to visu sarēķināju un publicēju detalizētu rakstu ar cipariem... Izcēlās šausmīgs skandāls. Kā tad tā, "okupācijas māktie" latvieši nekad nav tā uzplaukuši kultūrā, kā šajos "asiņainajos gados"? Man metās virsū visi man pazīstami un nepazīstami latvieši, raustīja gabalos, es peldējos nacionālistu naida viļņos...

Es viņiem saku: biedri, es tak neesmu vainīgs, es vienkārši esmu tas "kazlēns, kurš prata skaitīt līdz desmit". Ne jau es esmu izgudrojis to nelaimīgo "Kultūras Kanonu", to jau jūs paši sastādījāt, jūsu mākslas zinātnieki... Es tikai parēķināju procentus.

Brauc tu ellē, krievu imperiālist!

Vēl es parēķināju, ka pēdējos Otrās (eiropeiskās) Latvijas Neatkarības pastāvēšanas nepilnos trīsdesmit gados latviešu tautai nav gadījušies gandrīz nekādi kultūras sasniegumi. Neskatoties uz pilnīgu pašizpausmes brīvību, kas PSRS laikos esot bijusi "aizliegta". Tas viņus sarūgtināja vistrakāk.

Interesanti: pēc mana raksta, kurā "kazlēns saskaitīja līdz desmit", epohālais "Kultūras Kanons", ko patētiski prezentēja visā valstī un pasaulē, pat UNESCO, kaut kā tā ļoti ātri tika aizmirsts. It kā tas nemaz nebūtu bijis. Nu jau astoņus gadus par to nekas nav dzirdams. Sarēķināja un apraudājās, kā tad...

Bet tagad: pats jautrākais un klasiskākais. Pazīstamas augstskolas profesore Sandra Veinberga, klaiņojot pa Rīgu, pēkšņi pamanīja Puškina pieminekli. Un nosauca to par "nejēdzīgu", "smieklīgu un pazemojošu". Viņasprāt tādam Rīgā nav vietas. Latviešu internetos fekālijas sāka burbuļot pāri malām – varbūt nojaukt?

Ziniet, mani tas nepārsteidza. Manuprāt, tas ir klīnisks gadījums.

Mazās tautas briesmīgais komplekss, kam nav nekā, ar ko aizpildīt tukšumu, radušos pēc vardarbīgās "atslēgšanas" no lielākas tautas, ar ko bija saistīta mazās patiesā Lielā vēsture.

Nu, nojauks viņi Puškina pieminekli. Ko liks vietā? Bez Krievijas/PSRS viņiem nav ne varoņu, ne zinātnes, ne rūpniecības, nav pat jēdzīga "Kultūras Kanona". Kas viņiem ir bez PSRS? Tikai SS leģionāri. Nu jau trīsdesmit gadus latvieši pūlas celt viņus saulītē. Nekas labs nepadodas. Traucē "simbolika" – ērglis ar svastiku uz esesiešu formas piedurknes. Atšķirībā no padomju simbolikas, pēc 1945. gada 9. maija, tā, maigi sakot, pasaulē nav īsti populāra. Taču bez tās latviešiem nekā nav.

Tāpēc viņus moka nenovīdība...

137
Tagi:
PSRS, Uzvaras 75. gadadienas svētki, rusofobija, nacionālisms, Latvija
Kūrorts Bulgārijā, foto no arhīva

Asimetrisks pasākums: Bulgārijā nobijās no Krievijas atbildes uz savu izlēcienu

22
(atjaunots 23:42 16.05.2021)
Vispirms darīt, pēc tam domāt – tā izdodas Bulgārijai. Apsūdzēja Maskavu bez pierādījumiem, izraidīja diplomātus, un tikai pēc tam viņiem ienāca prātā, ka Krievija var atbildēt, un ļoti sāpīgi.

Maijā Bulgārija atklāja tūrisma sezonu, 5. maijā sāka izsniegt vīzas arī Krievijas pilsoņiem. Ceļotāju labad Sofija pat atzina vakcināciju ar "Sputnik V", lai tikai brauc. Tikai Bulgārijas kūrortu pieprasījums joprojām ir zems, atzīmēja radio Sputnik autore Svetlana Holodnova.

Krievijas pilsoņi, uz kuru rēķina labajos laikos pirms pandēmijas vienmēr tik labi pelnījis Bulgārijas tūrisma sektors, var neatgriezties nemaz. Runa nav tikai par koronavīrusu, valūtas cenu pieaugumu un pašmāju kūrortu apgūšanu Krasnodaras novadā un Krimā, bet arī par politiku. Vispirms – par Sofijas politiku.

Izdevums "Duma" pauda bažas par to, ka, atbildot uz bulgāru nedraudzīgajām darbībām ar visiem viņu "spiegu skandāliem", apsūdzībām kaut kādiem "Kremļa aģentiem" sprādzienos militārajās noliktavās (patapināja ideju Čehijā) un pārējiem lēmumiem, Maskava var iekļaut Bulgāriju nedraudzīgo valstu sarakstā un pieteikt tai boikotu tūrismā.

Tā sakot, nodot aizmirstībai. Ko tad republika iesāks? Tas nav skaidrs, jo vajag taču kaut kā celt valsts ekonomiku no ceļiem.

Raksta autors atgādina, ka pat saviem pilsoņiem vietējās pludmales un viesnīcas neko daudz nevar piedāvāt, tāpēc turīgāki cilvēki dod priekšroku atpūtai ārzemēs. Arī Krievijas tūristu acīs Bulgārija nav pasaules naba, pat tagadējos, koronavīrusa dēļ "daļēji aizslēgtajos" laikos: Melnkalne laipni lūdz tūristus no Krievijas, Kipra, Grieķija, drīz sarakstam varētu pievienoties Ēģipte un citas valstis.

Tātad izvēle ir, pat neskaitot savus kūrortus. Jā, pagaidām Bulgārijā par krievu ceļotāju naudas zudumu un tūrisma sektora stāvokli bīstas tikai žurnālisti. Valdība nevēlas kardināli mainīt izteikumus, lai arī jaunu uzbrukumu Maskavai pagaidām nav.

Lai jau, pašiem vien būs sliktāk, jo tūrisma nestās peļņas zudums viņiem var sagādāt pēkšņu un ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Tāpēc labāk gan būtu vispirms padomāt, bet pēc tam runāt vai darīt – visam ir savas sekas.

22
Tagi:
tūrisms, Krievija, Bulgārija
Pēc temata
Visi cīnās par Krievijas tūristiem, taču Igaunijā aicināja aizliegt viņiem ieceļot ES
Saņemiet 200 eiro par ceļojumu: kāda ES valsts izdomājusi, kā piesaistīt tūristus
Ne visi varēs ceļot: ES stāsta, kādas prasības tiek izvirzītas tūristiem

"Par to nerunā": ko ASV pieprasīja par palīdzību lendlīzes ietvaros

70
(atjaunots 09:45 16.05.2021)
Lidmašīnas, tanki, vilcieni, kuģi, bruņojums un pārtika – Otrā pasaules kara gados ASV piegādāja militāro produkciju PSRS lendlīzes ietvaros.

1945. gada augustā Maskava lūdza pagarināt programmu, lai paātrinātu drupās gulošās valsts atjaunošanu, tomēr Vašingtona pieprasīja vispirms apmaksāt čeku. Kā un ar ko norēķinājās Padomju Savienība? Par to portālā RIA Novosti pastāstīja Nikolajs Protopopovs.

Preces, nevis dzīvības

Lendlīzes likumu ASV pieņēma 1941. gada martā kā vienu no nacionālās drošības pasākumiem. Tolaik valsts nepiedalījās nekādās karadarbībās saskaņā ar spēkā esošo aktu par neitralitāti. Viņi varēja sabiedrotajiem sniegt vienīgi ekonomisku palīdzību. Bruņojumu, pārtiku un izejvielas piegādāja saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Piemēram, amerikāņi neņēma naudu par kaujās zaudētajiem ieročiem. Pēc kara tika apmaksāts vienīgi saglabātais īpašums, piemērots civilajiem mērķiem. Militārā tehnika un bruņojums atgriezās ASV.

Palīdzības mērogi atšķīrās, sarunā ar RIA Novosti pastāstīja Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais direktors Mihails Mjagkovs. Kara gados PSRS saņēma preces par kopsummu aptuveni 11 miljardu dolāru vērtībā. Lielbritānija – par trīsdesmit miljardiem.

"Tomēr PSRS nesa galveno nastu Otrā pasaules kara laikā, - atgādināja Mjagkovs. – Daudzi amerikāņu vēsturnieki raksta par "demokrātijas arsenālu" Amerikas personā vai materiālo ieguldījumu karadarbībā. Taču Sarkanā armija atvilka uz sevis trīs ceturtdaļas visu ienaidnieka spēku, lēja asinis, un man šķiet amorāli salīdzināt tehnikas un dažādu preču piegādes ar karavīru dzīvībām."

Pie tam, pēc viņa domām, lendlīze vispār nebūtu bijusi vajadzīga, ja ASV nebūtu kavējušās ar otro fronti un būtu to atklājušas jau 1942. gadā, kā solīja.

Высадка американских военных на десантном корабле на нормандский пляж Омаха во Франции. 6 июня 1944 года
Public domain
ASV karavīru desants Omahas pludmalē Normandijā, Francijā, 1944. gada 6. jūnijs

"Lendlīze paātrināja Sarkanās armijas virzību tikai kara noslēguma posmā, - paskaidroja vēsturnieks. – Bet 1941., 1942. gadā, līdz pat Staļingradas kaujai, kamēr bijām spiesti atkāpties valsts dziļumā, zaudējot milzu teritorijas, maizes zemes, rūpnīcas, miljoniem vienību bruņojuma un tehnikas, - šajā periodā saņemti tikai 7% piegāžu."

Tātad lūzuma punktu karā ar hitlerisko Vāciju PSRS panāca ar saviem spēkiem un ieročiem. Kad kļuva skaidrs, ka vācieši neuzvarēs, lendlīze sāka darboties pa īstam.

Ienesīga lieta

Lendlīze nebija nekāda dāvana – PSRS godprātīgi maksāja, pat pirmajos, pašos smagākajos Lielā Tēvijas kara gados. Bieži vien – zeltā. Par to liecina stāsts par kreiseri "Edinburga", kas pārveda 465 zelta stieņus no Padomju Savienības uz Lielbritāniju.

1942. gada aprīlī kuģim uzbruka vācu zemūdene – divas torpēdas izsita kreiseri no ierindas. Briti nespēja to nogādāt ostā, taču negribēja arī atdot vērtīgo kravu vāciešiem. Tāpēc kuģi nogremdēja. Gandrīz 40 gadus vēlāk, 1981. gadā privātas kompānijas ūdenslīdēji no 250 metru dziļuma pacēla 5129 kilogramus zelta. Maskava norēķinājās arī ar citiem resursiem – puses organizēja tā saucamo pretējo lendlīzi.

"PSRS piegādāja ASV un Lielbritānijai 300 tūkstošus tonnu hroma rūdas, 32 tūkstošus tonnu mangāna rūdas, platīnu, zeltu, būvkokus un daudz ko citu, - uzskaitīja Mjagkovs. – Piedevām PSRS sniedza sabiedrotajiem izlūkošanas informāciju par vācu tehniku un bruņojumu, cīņas pieredzi frontē un jauna bruņojuma pielietošanu. Sakari ar amerikāņu un britu kara misijām Maskavā bija regulāras un auglīgas."

Daži amerikāņi Otro pasaules karu sauca "good war" ("labs karš"), atgādināja vēsturnieks. Tas ir saprotams: rūpniecība ASV 1941.-45. gg. pieauga vairāk nekā divkārt, pēckara gados strauji auga iedzīvotāju patēriņa izdevumi, vidējā alga, faktiski pazuda bezdarbs. Lielā mērā pateicoties Otrajam pasaules karam, ieskaitot lendlīzi, amerikāņi pārvarēja Lielās depresijas sekas.

Precīzi līdz pat pogai

Aplēsts, ka lendlīze sastāda apmēram 4% valstī kara gados saražotā bruņojuma, materālu, iekārtu, pārtikas produktu.

Десантная баржа с американскими легкими танками МЗ Стюарт, поставляемые по ленд-лизу, направляются в район высадки морского десанта Станичка- Южная Озерейка.
© Sputnik / Александр Соколенко
Desanta barža ar amerikāņu vieglajiem tankiem M3, kas tika piegādāti saskaņā ar lendlīzes līgumu, dodas uz jūras desanta izsēšanās rajonu

PSRS no sabiedrotajiem saņēma vairāk nekā 11 tūkstošus lidmašīnu, apmēram 12 tūkstošus tanku, 13 tūkstošus zenīta un prettanku kompleksu. Īpaši svarīgas bija automašīnu, pārsvarā – kravas automašīnu Studebaker (427 tūkstoši).

"Pārsteidz, cik akurāti sabiedrotie visu uzskaitīja, - atzīmēja Mjagkovs. – Piemēram, dokumentēts, ka uz PSRS sabiedrotie nosūtījuši 257 723 498 pogas. Kopumā lendlīze ir tikai maza daļiņa no visa tā, ko Padomju Savienība ražoja pati: simtiem tūkstošu tanku un lidmašīnu, zenītlielgabalu, lielgabalu, miljoniem vienību šaujamieroču, mīnu un granātu. Protams, lendlīzei bija nozīme, it īpaši pārtikas precēm. Taču galveno produkciju frontei ražoja padomju strādnieki un zemnieki."

Грузовые автомобили Студебекер, приготовлены для отправки на фронт. Резерв Ставки Верховного главнокомандования. Район г. Можайска.
© Sputnik / Борис Антонов
Kravas automašīnas Studebaker, gatavas doties uz fronti. Virspavēlnieka štāba rezerve Možaiskas rajonā

Pēc kara amerikāņi piestādīja solīdu rēķinu. Sagrautā valsts, zaudējusi desmitiem miljonu pilsoņu, bija parādā sabiedrotajam 2,6 miljardus dolāru. Mazliet vēlāk summu samazināja līdz 1,3 miljardiem ar 2,3% gadā. Bet visiem pārējiem lendlīzes programmas dalībniekiem amerikāņi un briti parādus atlaida.

ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Staļins finansiālās prasības noraidīja – viņš paziņoja, ka PSRS pilnā mērā nomaksājusi lendlīzes parādus asinīm. Šo jautājumu cilāja arī vēlāk. 1972. gadā Maskava un Vašingtona vienojās par 722 miljoniem ar nomaksu līdz 2001. gadam. Taču amerikāņi saņēma vien 48 miljonus – PSRS pārtrauca maksājumus sakarā ar Džeksona-Venika diskriminējošā grozījuma pieņemšanu, kas ierobežoja tirdzniecību PSRS un vairākām citām valstīm.

Pārrunas 1990. gadā atsāka Mihails Gorbačovs un Džordžs Bušs. Maskava uzņēmās saistību samaksāt 674 kmiljonus līdz 2030. gadam. Pēc PSRS sabrukuma visi parādi nonāca uz Krievijas pleciem, un lendlīzes parādu sadalīja starp Parīzes kluba dalībniekiem. 2006. gadā Maskava pilnā mērā norēķinājās ar šo organizāciju.

70
Tagi:
Otrais pasaules karš, PSRS, ASV
Pēc temata
Operācija "Neiedomājamais". Kā sabiedrotie gribēja uzbrukt PSRS uzreiz pēc Uzvaras
Vladimirs Putins: Lielās Uzvaras 75. gadadiena: mēs esam atbildīgi par pagātni un nākotni
KF vēstnieks ASV: Krievija neļaus aizmirst PSRS uzvaru pār fašismu
Amerikāņu veterāns aicinājis nemazināt PSRS lomu Otrajā pasaules karā
Laulību ceremonija, foto no arhīva

Eurostat: Latvijā bieži precas, bieži šķiras

0
(atjaunots 15:08 17.05.2021)
Laulības šķiršanas gadījumu līmenis ir augstākais Eiropas Savienībā, taču arī laulībā Latvijā stājas biežāk.

RĪGA, 17. maijs — Sputnik. Laulību skaits Eiropas Savienībā sarūk, šķiršanos gadījumu skaits pieaug, vēsta Eurostat.

1964. gadā Eiropas Savienībā tika noslēgtas 8 laulības uz tūkstoš cilvēkiem. 2019. gadā – vairs tikai 4,3. šķiršanos skaits šajā lakā ir dubultojas – no 0,8 gadījumiem uz tūkstoš cilvēkiem 1964. gadā līdz 1,8 gadījumiem 2019. gadā.

2019. gadā augstākais laulību skaita līmenis ES bija Kiprā (8,9 laulības uz tūkstoš cilvēkiem), Lietuvā (7), Latvijā un Ungārijā (6,7). Vismazākais laulību skaits bija Itālijā (3,1), Portugālē un Slovēnijā (3,2).

Mazākais šķiršanās gadījumu skaits ES 2019. gadā reģistrēts Maltā un Īrijā (0,7 uz tūkstoš cilvēkiem), Slovēnijā (1,2) un Itālijā (1,4). Augstākais šķiršanās gadījumu līmenis – Latvijā, Lietuvā un Luksemburgā (3,1).

2016. gadā Latvijas Centrālā statistikas pārvalde (CSP) pastāstīja, kā veidojusies 2001. gadā laulības noslēgušo pāru tālākā dzīve. 15 gadus vēlāk precēti joprojām ir 60% pētīto pāru, gandrīz 33% jau šķīrušies, 7% laulību beigušās viena dzīvesbiedra nāves dēļ. Visbiežāk šķiršanās tiek reģistrētas 4-7 gadus pēc kopdzīves sākuma; šķiršanos noformējuši 2-4% pāru katru gadu.

Saskaņā ar Eurostat datiem, 2016. gadā 40,9% bērnu Latvijā dzimuši ārlaulībā. Šis rādītājs ir nedaudz zemāks nekā vidēji ES, kur ārpus laulības dzimst 43% bērnu, turklāt Igaunijā šie dati sasniedz 56%, Francijā – 60%.

Saskaņā ar CSP datiem, izplatītākais ģimenes veids Latvijā ir viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (23,6%), liels ir arī bezbērnu pāru skaits (22,3%). Kopā dzīvojoši dzīvesbiedri, kas audzina bērnus ir nepārprotamā mazākumā (16,2%).

0
Tagi:
Latvija, Lietuva, statistika, Eurostat
Pēc temata
Latvija un Lietuva kļuva par Eiropas Savienības antilīderēm pēc šķirto laulību skaita
Amsterdama piedāvā viesiem neparastu ekskursiju: laulāto-gidu uz vienu dienu
LGBT Lāčplēsis: bērni pie Saeimas prasīja atļaut viendzimuma laulības