1945.gada 25.aprīlī netālu no Torgavas pilsētas Elbas krastā 1.Ukrainas frontes spēki tikās ar ASV 1.armijas karavīriem.

Operācija "Neiedomājamais". sabiedrotie gribēja uzbrukt PSRS uzreiz pēc Uzvaras

156
(atjaunots 10:36 05.05.2020)
Tagad, kad Kremlim konsekventi cenšas uzvelt vainu par Otrā pasaules kara sākumu, apgriežot vēsturi ar kājām gaisā, rodas lielas šaubas par to, vai šoreiz Vašingtona ievērības cienīgo notikumu uztvers tāpat kā agrāk. Mēs taču redzam, kā amerikāņi sagroza kara notikumus.

Nesen pasaule atzīmēja PSRS un ASV karavīru pirmās tikšanās pie Elbas 75. gadadienu. Agrāk pat sarežģītāko abu valstu attiecību periodos gadadiena tika regulāri atzīmēta oficiālā līmenī. Grūti teikt, kā būs tagad. Runa pat nav par pandēmiju, kuras dēļ tradicionālie jubilejas pasākumi Torgavas pilsētā pagaidām atlikti līdz oktobrim. Runa ir par vēsturisko karu, ko Rietumi izvērsuši pret Krieviju un pret faktiem, portālā RIA Novosti stāsta Vladimirs Korņilovs.

ASV vēstniecība Dānijā piedēvēja amerikāņiem Aušvicas nometnes atbrīvošanu. Pavisam nesen Krievijas diplomāti bija spiesti norāt ASV vēstniecības Maskavā darbiniekus sakarā ar nekorektu informāciju par Vīnes atbrīvošanu no nacistiem. Dažādas rietumvalstu struktūras, politiķi, vēsturnieki, žurnālisti un diplomāti dara visu iespējamo, lai viņu vienkāršajiem iedzīvotājiem izskalotu no atmiņas padomju karavīru lomu Eiropas atbrīvošanā. Un atgādinājums par tikšanos pie Elbas nepavisam neiekļaujas antivēsturiskās kampaņas kontekstā.

Kādreizējās Aušvicas koncentrācijas nometnes centrālie vārti
© Sputnik / Валерий Мельников

Krievijā šī tikšanās vienmēr ir bijusi svēta, līdz ar Sarkanās armijas varonīgajām uzvarām, neskatoties uz šībrīža politisko konjunktūru. Atliek tikai atcerēties, kā Krievijā dzied par tikšanos pie Elbas: "Mēs esam uzticīgi šai piemiņai." Šis notikums Krievijā vienmēr ir simbolizējis cerības uz Austrumu un Rietumu attiecību uzlabošanos, uz pasauli bez kariem. Krievijā tā domāja neliekuļoti, ar visu sirdi.

Patiesībā tāpat notikumu pasniedza arī 1945. gadā sabiedroto prese. Jo ciniskākas šķiet toreizējās Rietumu elites darbības – publiski viņi bārstīja komplimentus Padomju valstij, kas izglābusi pasauli no nacisma, bet aiz muguras visā nopietnībā kala plānus tūlītējam uzbrukumam PSRS un tās likvidācijai. Tagad, kad pamazām tiek atslepenoti aizvien jauni tālaika dokumenti, cinisms kļūst aizvien skaidrāk saskatāms. Tomēr vēsturiskajā karā, kas tagad sākts pret Krieviju, šos faktus cenšas necelt gaismā – tāda patiesība Rietumiem ir ļoti neērta.

Jā, 1945. gada aprīļa beigās Londonā oficiāli tika izskatīta ideja par nodevīgu uzbrukumu padomju sabiedrotajiem, turklāt vēl ar vācu vērmahta rokām. Ne bez Vinstona Čērčila ziņas Lielbritānijas armijas Štābu priekšnieku komitejas Apvienotais plānošanas štābs jau aprīlī izstrādāja iebrukuma plānu. Pie tam britu premjers vienlaikus sūtīja Staļinam telegrammas, kurās pauda sašutumu par jebkādām aizdomām, ka britiem varētu būt Maskavai naidīgas slepenas ieceres. Piemēram, to viņš rakstīja 28. aprīlī, trīs dienas pēc tikšanās pie Elbas. 

Kamēr Čērčils publiski bārstīja komplimentus PSRS vadībai un drosmīgajai Sarkanajai armijai un viņa dzīvesbiedre atradās 42 dienas ilgā draudzības vizītē PSRS, britu štābs sastādīja detalizētus gaisa uzbrukumus PSRS pilsētām un plānoja plašu iebrukumu. Operācijas "Neiedomājamais" (Unthinkable) plāns bija gatavs 22. maijā. Priekšniecībai to iesniedza 24. maijā. Taču dienu iepriekš sabruka Čērčila ministru kabinets – leiboristi viņam iedūra nazi mugurā, pametot koalīciju un piespiežot izsludināt ārkārtas vēlēšanas. Kas zina, varbūt šis politiskais manevrs novērsa jaunu pasaules karu. 1945. gada jūlija sākumā, dienās, kad britu militārpersonas bija iecerējušas uzbrukumu PSRS, Čērčila partija izgāzās vēlēšanās. Operācijas "Neiedomājamais" autori bija iecerējuši uzbrukumu jūlijā. Šiem nolūkiem plānoja izmantot Poliju, kur cerēja vest pie varas Londonas kontrolētu, tātad Maskavai naidīgu valdību. Starp citu, arī tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc Staļins tā cīnījās par "drošības bufera" izveidi pie PSRS robežām un stingri aprāva jebkādus centienus īstenot citus scenārijus. Kā redzam, runa nav par "paranoju", kā cenšas iegalvot Rietumu vēsturnieki un daži liberāļi Krievijā. Tas bija aukstasinīgs riska aprēķins.

Jāpiebilst, ka "Neiedomājamā" plānotāji nepārprotami par zemu vērtēja Sarkano armiju – aprīļa vidū viņi lēsa, ka nacistiskā Vācija tiks sakauta tikai jūnija beigās. Tātad cinisko uzbrukumu sabiedrotajam Londona plānoja tūlīt pēc PSRS uzvaras pār vāciešiem. Tomēr padomju spēku straujais uzbrukums izjauca plānus. Vēl viens iemesls, kāpēc Staļins tā centās sakaut vāciešus pie Berlīnes, pirms ierodas angļi un amerikāņi.

Vērtējot kampaņas izredzes, britu štābisti atzina, ka karš būs nežēlīgs, totāls un ilgs. Tāpat kā Hitlers 1941. gadā, viņi naivi cerēja uz "revolūciju Krievijā". Pārsteidzoši, ka pavisam nesenā plāna "Barbarosa" izgāšanās viņiem neko neiemācīja. Turklāt briti, kuri plānoja uzbrukt karā jau izpostītajām PSRS pilsētām, vēl nezināja, ka amerikāņiem jau ir atombumba.

Britu kara vēsturnieks Džonatans Vokers savā darbā, kas veltīts neprātīgā plāna analīzei, itin nopietni spriež: ja tas būtu īstenojies, amerikāņi būtu nometuši atombumbu Padomju Savienībā. Tiesa, viņš sūkstījās, efekts būtu mazāks, ņemot vērā iedzīvotāju mazāko blīvumu "Krievijas stepēs". Tātad viņi tur plāno apdomā vēl joprojām. Iespējams, ne tikai ar atskatu pagātnē.

Tādus pašus plānus kara amerikāņu virsnieki un politiķi. Atliek tikai atsaukt atmiņā ģenerāļa Džordža Patona, tagadējās amerikāņu konservatīvās publikas mīluļa, idejas. Atklātais rusofobs savās dienasgrāmatās ne vienu reizi vien klāstīja, ka vajagot iznīcināt "mežonīgos krievus" un šiem nolūkiem varot izmantot vērmahta un SS sagūstītos kareivjus. Un vienlaikus, tāpat kā Čērčils, viņš laipni smaidīja un spieda rokas padomju kolēģiem. Piemēram, 1945. gada 14. maijā Austrijā Patons saņēma no maršala Fjodora Tolbuhina rokām Kutuzova ordeni un demonstrēja milzu sajūsmu. Tās pašas dienas vakarā savā dienasgrāmatā Tolbuhinu un citus padomju virsniekus viņš nosauca par "mongoļu bandītiem". Četras dienas vēlāk viņš pauda cerību, ka sabiedrotie drīz uzbruks PSRS. Lūk, kādi bija PSRS "sabiedrotie" – apskāva un aiz muguras slēpa akmeni, gatavodamies uzbrukt pirmajā izdevīgajā brīdī.

Izdevīgais brīdis neradās. Pirmkārt, Maskava zināja. Par to var pateikties padomju aģentiem Lielbritānijā – slavenajam "Kembridžas piecniekam". Tāpēc Sarkanā armija gatavojās atvairīt uzbrukumu Polijā. Otrkārt, kaitēja sabiedriskais viedoklis rietumvalstīs, - to atzīmēja arī projekta "Neiedomājamais" autori. Nekāda elite nespētu burtiski dažu dienu laikā pēc sajūsmas par Sarkanās armijas fantastiskajām uzvarām pār nacistiem mainīs savu tautu, savu karavīru noskaņojumu. Tāpēc viņi nolēma neriskēt.

75 gadus senie notikumi dāvā teicamu mācību mūsu laikabiedriem. Augstu vērtējot savu savienību, apdziedot mūsu uzvaras cīņā pret kopīgo ienaidnieku, saglabājot uzticību vienkāršo amerikāņu zaldātu piemiņai, kuri no visas sirds apskāva padomju karavīrus Elbas krastā, Krievija ne uz mirkli nevar izmest no prāta naidu, ko aiz platajiem smaidiem slēpa britu un amerikāņu ģenerāļi un politiķi. Īpaši svarīgi to ir paturēt prātā laikā, kad Krievijas Uzvaru pūlas noniecināt, tālaika līgumus vērtējot no kaut kādu mūsdienu morālo principu viedokļa.

Jā, ja jau esam pieminējuši morāli, pamēģināsim labāk no tās viedokļa novērtēt nodevīgos plānus uzbrukt sabiedrotajam un atbrīvotājam, kura pilsētas turklāt gulēja drupās. Manuprāt, neviens 30. gadu pakts nevar nostāties līdzās ciniskajam plānam "Unthinkable".
156
Tagi:
ASV, PSRS, Lielais Tēvijas karš
Baltkrievija

Baltkrievijā aprok zemē krāsaino revolūciju

30
(atjaunots 09:35 24.10.2020)
Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Baltkrievu opozīcija ir tik ļoti neveiksmīga, ka tai ir pat izredzes zaudēt nominācijā "Gada neveiksminieks", raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti. Pret to spēlē gan no tās neatkarīgi apstākļi, gan pašas līderi, kuri izvirza tik pārsteidzošas iniciatīvas, ka vispār nav skaidrs, kā tās izkraut bez smagiem reputācijas un imidža zaudējumiem.

Svētdien beidzas Aleksandram Lukašenko pirms gandrīz divām nedēļām izvirzītā Svetlanas Tihanovskas "ultimāta" termiņš. Tā kā ne mazāko pazīmju Baltkrievijas varasiestāžu gatavībai izpildīt tā prasības netiek novērotas, no pirmdienas, saskaņā ar "prezidentes Svetas" solījumu, Baltkrievijai ir jāieslīkst nacionāla streika, ceļu bloķēšanas un pārdošanas apmēru valsts veikalos krituma haosā.

Taču ar katru dienu šāda notikumu attīstība izskatās arvien fantastiskāk.

Izskatās, aizdomas par to sāk parādīties pat opozīcijas koordinācijas padomē, kura tagad uzdodas ar jautājumu, kā lai izsprūk no situācijas ar vismazākajiem zaudējumiem. Viens no tās locekļiem, Pāvels Latuško, paziņoja, ka līdz ar ultimāta termiņa iztecēšanu, kurš ar vieglu rokas kustību pārvērtās "tautas" ultimātā, viņi audzēs savu aktivitāti. Ļoti ērts formulējums, kurš paver visplašākās interpretācijas iespējas, taču nesniedz nekādas saistības.

Tomēr arvien acīmredzamāku Baltkrievijas protestu izgāšanos būtu nepareizi saistīt tikai un vienīgi ar iekšējiem faktoriem, lai gan, neapšaubāmi, tie spēlē galveno lomu.

Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Pusotru desmitgadi tas – šis fenomens – bija reāls drauds varasiestādēm un vienlaikus iedvesma opozīcijai lielā daudzumā valstu. Krāsainās revolūcijas tika uzskatītas par perfektu un visvarenu ieroci nevēlamo valdnieku un režīmu gāšanai. Šis jēdziens demoralizēja vienus un iedvesa pārliecību citiem par viņu drīzo uzvaru.

Taču, laikam, pats galvenais: par iespēju šādā veidā reāli izmainīt dzīvi uz labo pusi bija patiesi pārliecināts milzīgs daudzums cilvēku, kuriem nav tieša sakara ar politiku.

Jo krāsainā revolūcija – tas nav tikai valsts apvērsums. Tā nav iespējama bez pilsoņu pārpildītām ielām, kuri parastā situācijā ir apolitiski, taču pēkšņi sāk ticēt tūlītējas varas maiņas nepieciešamībā, neraugoties uz rakstītiem noteikumiem, gaišākas nākotnes dēļ. Tieši tas pamudināja desmitiem un simtiem tūkstošiem cilvēku iziet Kairas Tahriras laukumā 2011. gadā un Eiromaidanā Kijevā 2013. gadā.

Starp citu, Baltkrievijas protesti arī sākumā varēja palielīties ar pietiekami lieliem cilvēku pūļiem. Tikai pasākumu dalībnieku skaits nemitīgi samazinās katru nedēļu.

Lieta nav tikai tajā, ka cilvēki ir noguruši no tā, ka viņu dalība pasākumos nenes rezultātus un ka lozungam "Lukašenko, ej prom", izrādās, nepiemīt maģisks spēks padzīt "nepareizo" nacionālo līderi. Paralēli Baltkrievijas notikumiem citās pasaules malās notiek visnotaļ zīmīgi procesi, kuri liek republikas pilsoņiem arvien skaidrāk vērtēt notiekošo savā zemē.

Ir Kirgīzija, kur tieši šobrīd piedzīvo 15 gadu laikā trešo politisko krīzi, attiecībā pret kuru tiek pielietota birka "krāsainā revolūcija" Maz kurš ir izdarījis parādības diskreditācijai vairāk, nekā šī Vidusāzijas valsts, jo galvenais visu valsts apvērsumu iznākums, kuriem norisinās ar ielu nekārtībām un anarhiju, kļuvis pārmaiņu trūkums uz kaut ko labāku priekš Kirgizstānas sabiedrības.

Mēnesi pirms vēlēšanām Biškekā slēdza visus ieroču veikalus. Taču tur joprojām neslikti iztiek arī ar bruģakmeņiem un armatūru. Varētu teikt, ar "proletariāta ieroci", ja tas būtu viņš.

Ir Armēnija. Pieaugošās skepses attiecībā uz jebkādiem maidaniem un arvien biežāku to neveiksmju fonā tieši 2018. gada notikumi Erevānā kalpoja par paraugu samtainajai revolūcijai, kura visās nozīmēs izdevās. Demokrātijas, Eiropas nākotnes un korupcijas apkarošanas vārdā sacēlusies tauta veiksmīgi gāza apnikušo varu, nolika valsts vadībā to, kuram noticēja, – un jaunajam līderim pat ir ar ko palielīties pirmajos darba gados. Visādā gadījumā, katastrofālo rezultātu trūkums, kā Ukrainā vai tajā pašā Kirgīzijā, jau var skaitīties zīmīgs sasniegums šādos laikos.

Taču kāda jēga tautas izdarītajā Eiropas izvēlē, uzvarētajos korumpantos no iepriekšējās varas un progresīvā demokrātiskā līderī, ja Armēnija atkal izrādījusies ļoti veca un asiņaina konflikta epicentrā? Turklāt pat cilvēkam, kam ir sveša politikas pasaule, ir skaidrs, ka Azerbaidžāna izmantoja kaimiņa demokrātijas meklējumus savās interesē, kā rezultātus var novērot šobrīd Kalnu Karabahā.

Termins "krāsainā revolūcija" slēpti ved pie domas, ka pasaule ir kaut kas burvīgs, saulains, draudzīga vieta, kur cilvēki viens otram ir brāļi, - un ir jāaizvāc atsevišķi kaitnieciski spēki valsts vadībā, un valsts uzreiz pārtaps tādā pašā ziedošā dārzā, kurš dzīvo harmonijā ar apkārtējiem. Kirgīzija un Armēnija baltkrievu sabiedrībai ir uzskatāms atgādinājums, ka šāds priekšstats ir ilūzija, kurai nav ne mazākā sakar ar realitāti nedz iekšpolitiskā, nedz ārpolitiskā nozīmē.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka protesti Baltkrievijā konsekventi virzās pie savas arvien neizbēgamākas izgāšanās.

Un tādējādi republika iedzīs savu naglu vispasaules mīta par krāsaino revolūciju zārkā.

30
Tagi:
Baltkrievija
Temats:
Baltkrievijas būt vai nebūt
Pēc temata
Polija vēsta, ka atradīs "iespējas atbildēt" Minskai diplomātu jautājumā
ES pieņēma lēmumu par Lukašenko iekļaušanu melnajā sarakstā
Lukašenko vai opozīcija: kam simpatizē Latvijas iedzīvotāji
Bašars Asads: karš Sīrijā vēl nav beidzies
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

24
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

24
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Pulksteņa grozīšana, foto no arhīva

Neaizmirstiet pagriezt pulksteni par stundu atpakaļ: Latvija pāriet uz ziemas laiku

0
(atjaunots 12:31 24.10.2020)
Naktī no sestdienas, 24. oktobra, un svētdienu, 25. oktobri, neaizmirstiet pagriezt pulksteni par stundu atpakaļ: pāreja tiek īstenota plkst. 4:00.

RĪGA, 24. oktobris – Sputnik. Latvija gaidāmajā naktī pāries uz ziemas laiku – no 24. un 25. oktobri, vēsta Ekonomikas ministrija. Faktiskā pāreja notiek plkst. 4:00 naktī.

Latvija pāriet uz ziemas laiku. Tas nozīmē, ka pulkstenis ir jāpagriež par stundu atpakaļ.

2018. gadā Eiropā tika rosināts jautājums par nepieciešamību pāriet uz vasaras laiku. Eiropas Komisija (EK) veica Eiropas Savienības valstīs aptauju. Tā konstatēja, ka vairums ES iedzīvotāju uzskata, ka ir pienācis laiks palikt pie viena laika un pārstāt griezt pulksteņa rādītājus.

2019. gada septembrī Eiropas Komisija nodeva jautājumu par obligāto pāreju uz vasaras laiku ES valstu pārziņā. Sekojot šim piedāvājuma, pēdējo reizi pulksteņu rādītāji varētu tikt pagriezti 2021. gadā, taču visām izmaiņām ir jābūt saskaņotām kaimiņvalstu starpā.

2019. gada augustā Latvijas Ministru kabinets atbalstīja Ekonomikas ministrijas sagatavoto nacionālo nostāju, kura paredz atteikšanos no pulksteņu rādītāju pagriešanas divas reizes gadā, saglabājot vasaras laiku.

Taču joprojām ES tā arī nav panākušas kopīgu vienošanos, un Latvija turpina īstenot laika pāreju divas reizes gadā.

Eiropas Savienības valstīs turpinās diskusijas par nepieciešamību pāriet uz vasaras laiku un atpakaļ.

0
Tagi:
laiks