1945.gada 25.aprīlī netālu no Torgavas pilsētas Elbas krastā 1.Ukrainas frontes spēki tikās ar ASV 1.armijas karavīriem. Padomju medmāsa Ļubova Kazičenko dāvina ziedus amerikāņu kareivim Karlam Robinsonam

"Karsta tikšanās pirms aukstā kara": kas notika Elbas krastā 1945.gadā

62
(atjaunots 13:08 26.04.2020)
Eiropa liesmās, divas saplūdušas frontes un drīzas Uzvaras priekšnojauta: pirms 75 gadiem, 1945. gada 25. aprīlī uz Elbas tilta Vācijā padomju un amerikāņu karavīri spieda rokas.

Abas puses nepacietīgi gaidīja šo brīdi. Tikai vēlāk sabiedroto ceļi pašķīrās. Par ievērojamiem notikumiem pie Elbas, par britu un amerikāņu slepenajiem plāniem portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Pirmā tikšanās

1945. gada aprīļa vidū Sarkanā armija un Lielbritānijas-ASV spēki strauji tuvojās viens otram. 15.aprīļa naktī 1. Baltkrievijas, pēc tam – 2. Baltkrievijas un 1. Ukrainas fronte devās uzbrukumā Berlīnei. Kara iznākums bija skaidrs, tāpat kā nacistiskās Vācijas liktenis – uzvarētāji to plānoja sadalīt okupācijas zonās. To antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāji izlēma jau 1944. gadā: austrumus ieņēma PSRS spēki, rietumus – amerikāņi un briti, neliela teritorija tika atvēlēta Francijai.

Ģenerālleitnants K.A.Veršiņins ar pilotiem Lielā Tēvijas kara gados
© Photo Минобороны России

Tikšanās bija iecerēta pie Elbas. Tam gatavojās rūpīgi un darīja visu iespējamo, lai izvairītos no incidentiem, nejaušām savstarpējām apšaudēm, artilērijas triecieniem un uzlidojumiem. Štābi precīzi novilka aviācijas lidojumu zonas, nosacītos signālus ar sarkanām un zaļām raķetēm, labākai redzamībai bruņutehnika tika iezīmēta ar baltām svītrām.

Sākumā sakarus nodibināja radisti – viņi pieņēma un noraidīja viens otram ziņas krievu un angļu valodā. 25. aprīlī pl.13:30 amerikāņu patruļa, ko  komandēja leitnants Alberts Kocebu, izbrauca upes krastā un pretējā krastā ieraudzīja padomju karavīrus. Pārliecinājušies, ka tie ir sabiedrotie, nevis pārģērbušies vācieši, karavīri laivā pārcēlās otrā krastā un stādījās priekšā Sarkanās armijas vienības komandierim – vecākajam leitnantam Grigorijam Goloborodjko.

"Mēs izkāpām no laivas, - memuāros rakstīja Kocebu. – Parādījās trīs krievi un nokāpa pie mums. Tie bija leitnants Goloborodjko, seržants Aleksandrs Oļšanskis un fotokorespondents ar kapteiņa pakāpi."

© Sputnik / РИА Новости
Berlīnes uzbrukuma operācija. PSRS spēki ceļā uz Berlīni

Sabiedroto spēku vēsturiskā, oficiālā tikšanās notika divas stundas vēlāk, mazliet uz ziemeļiem – pie Torgavas pilsētas. Uz pussagrautā tilta 58. gvardes strēlnieku divīzijas vada komandieris leitnants Aleksandrs Silvaško sveica ASV 69.kājnieku divīzijas izlūku grupas komandieri leitnantu Viljamu Robertsonu. Amerikāņi deva signālu, uzvelkot zvanu tornī steigā no palaga darinātu ASV karogu. Zvaigznes un svītras uzzīmēja ar margānpārskābi.

Lūk, kā Robertsons aprakstīja notikumus: "Aptuveni Elbas vidū mēs ar krievu noslīdējām lejup pa milzīgu V burta formā izliektu siju. Tas bija simboliski, jo burts V apzīmē "victory". Taču tobrīd mēs par to nedomājām. Krievs izrādījās seržants, viņu sauca Nikolajs Andrejevs. Pēc paspiedām viens otram rokas, paplikšķinājām pa plecu, pūlēdamies nenogāzties upes ūdeņos. Bija apmēram pulksten 16."

© Sputnik / Георгий Хомзор
Padomju un amerikāņu karavīru tikšanās pie Elbas

Vodka, borščs un pelmeņi

Maskava atzīmēja tikšanos pie Elbas ar 24 zalvēm no 342 lielgabaliem. Svinīgi pasākumi notika arī Taimsskvērā Ņujorkā.

"Tas bija antihitleriskās koalīcijas sabiedroto attiecību augstākais punkts visā Otrā pasaules kara gaitā, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas kara vēstures biedrības (KKVB) zinātniskais direktors Mihails Mjagkovs. – Vācija bija sašķelta, nacisti vairs nespēja efektīvi pretoties."

Amerikāņu un padomju ģenerāļi ar lielu atbildības sajūtu gatavoja karavīrus rajonā, kur bija paredzēta saskarsme ar sabiedrotajiem. Piemēram, no Maskavas nāca speciāla direktīva, kas lika karavīriem un virsniekiem uzturēt stingru disciplīnu un sekot ārienei. Ja saņemts rietumvalstu ieroču biedru ielūgums svinībās, - neatteikties. Pēc tam organizēt atbildes pasākumu, pret sabiedrotajiem izturēties pieklājīgi un laipni. Pie tam bija stingri aizliegts atklāt amerikāņiem jebkādas ziņas par Sarkanās armijas tālākajiem plāniem.

Amerikāņu armijā tika izplatītas speciālas brošūras par dažām krievu ieražām. Piemēram, karavīriem ieteica paspiest rokas, tiekoties ar sarkanarmiešiem, svētku koncertos aplaudēt, nevis svilpt, kā ierasts ASV.

"Amerikāņi silti atceras ukraiņu boršču, sibīriešu pelmeņus, ikrus un, protams, alkoholiskos dzērienus, - turpināja Mjagkovs. – Viņi plānoja noteikti paņemt piemiņai kādu suvenīru, zvaigznīti no cepures vai šineļa pogu. Kopumā atmosfēra bija priecīga – laiks bija silts un saulains, visur bija jūtama ceriņu smarža. Gaisā bija jūtamas drīzas kara beigas."

Tomēr gadījās arī kuriozi. Piemēram, padomju delegācijas uzņemšanas laikā amerikāņu orķestris izpildīja "Internacionāli" – saimnieki nezināja, ka PSRS jau 1943. gadā bija pieņemta jauna himna. Vienā no kopīgajiem banketiem padomju virsnieks pacēla glāzi par Staļina un Rūzvelta veselību, lai arī tobrīd Rūīzvelts jau bija miris. Šiem pārpratumiem nepievērsa uzmanību.

© Sputnik / РИА Новости
J.Staļins, F.Rūzvelts un V.Čērčils Krimas konferencē Jaltā

Maršals Ivans Koņevs ielūdza amerikāņu grupējuma komandieri ģenerāli Omāru Bredliju. Pa ceļam uz padomju štābu amerikāņu virsnieks atzīmēja, cik precīzi un prātīgi satiksmes regulētājas organizē transporta plūsmas.

Ģenerālis Bredlijs uzdāvināja Koņevam automātu un džipu "Willis" un pajokoja, ka naudu par to maksās vēl 20 gadus pēc kara. Amerikānis atcerējās: "Krievu virsnieki mūs sagaidīja trokšņaini un jautri. Vodka un bezgalīgie tosti par Uzvaru nogāza no kājām daudzus ģenerāļus un virsniekus – gan padomju, gan amerikāņu."

Savukārt Koņevs pasniedza kolēģim dāvanā pistoli ar inkrustētu rokturi un Donas rikšotāju, ko ļoti augstu vērtēja, - zirgs viņam piederēja jau divus gadus.

© Sputnik / Михаил Озерский
Padomju Savienības maršals Georgs Žukovs pieņem parādi Sarkanajā laukumā Maskavā. 1945.gada 24.jūnijs

Kara ceļos

Ceļš uz Elbu abām armijām bija ilgs. Īpaši smags tas bija Sarkanās armijas kareivjiem, kuri saņēma visu vācu kara mašīnas trieciena slogu.

"No 1942. gada sabiedrotie pievērsās karadarbības teātriem Ziemeļāfrikā un Klusajā okeānā, - atgādināja Mjagkovs. – Bet Sarkanā armija samala fašistiskā bloka galvenos spēkus austrumu frontē. Mēs gājām pretī Elbai no Maskavas un Staļingradas sienām, cauri Kurskas loka kaujai, Dņepras forsēšanai un Eiropas valstu atbrīvošanai."

Sabiedrotie ilgi vilcinājās ar otrās frontes atklāšanu, lai arī Rūzvelts to apsolīja tautas komisāram Molotovam jau viņa vizīšu laikā Londonā un Vašingtonā – 1942. gada pavasarī un vasarā. Izsēdušies Normandijā 1944. gada 6. jūnijā, britu un amerikāņu komandieri cieši koordinēja savas darbības ar PSRS militāro vadību. Čērčils un Rūzvelts lūdza Staļina atbalstu ar uzbrukumu austrumu frontē – operācija "Bagrations" ne tikai sakāva armiju grupu "Centrs"Baltkrievijā, bet arī sekmēja sabiedroto desantu Francijā.

© Sputnik / РИА Новости
Čenstohovas iedzīvotāji sveic padomju karavīrus, kuri piedalās Vislas-Oderas operācijā

Rietumu fronte virzījās Berlīnes virzienā daudz lēnāk nekā fronte austrumos. Piemēram, pēc kaujas par Kānas pilsētu Francijā britu un amerikāņu spēki ielenca vāciešu grupējumu – apmēram simt tūkstošus karavīru. Taču uzbrukums iestrēga, ņemot vērā vērmahta sīvo pretošanos.

"Un tas notika, lai arī sabiedrotajiem bija milzīgs spēku pārsvars, - atzīmēja Mjagkovs. – 1945. gada martā sabiedroto ekspedīcijas spēku Eiropā komandiera Dvaita Eizenhauera rīcībā bija četri miljoni cilvēku – vairāk nekā jebkuram karavadonim Otrā pasaules kara frontēs. Tomēr daudzas sabiedroto spēku operācijas bija neveiksmīgas. Piemēram, 1944. gada septembrī Holandē sabiedrotie zaudēja divus tūkstošus elitāro gaisa desanta spēku karavīru."

PSRS palīdzēja sabiedrotajiem atvairīt arī vācu uzbrukumu Ardenā – virspavēlnieka štābs pasteidzināja Vislas-Oderas operācijas sagatavošanu un, nerēķinoties ar laikapstākļiem, sāka uzbrukumu Varšavas-Berlīnes virzienā 1945. gada 12. janvārī. Vācieši bija spiesti steigšus pārsviest spēkus no rietumu frontes – tas atviegloja amerikāņu stāvokli.

"Sabiedroto pēdējā lielā operācija Eiropā bija Rūras ielenkums 1945. gada martā-aprīlī, - precizēja vēsturnieks. – Gūstā padevās vairāk nekā 300 tūkstoši demoralizētu vāciešu. Viņi jau gandrīz nepretojās. Taču austrumu frontē cīnījās par katru ciemu."

© Sputnik / Глеб Спиридонов
Padomju karavīru sašauts vācu tanks "Tīģeris". Narevas placdarms (Polija)

Neskatoties uz vienošanos, sabiedrotie ļoti centās pirmie ieņemt Berlīni. Piemēram, Čērčils teica Rūzveltam: ja krievi ieņems Berlīni, tāpat kā Vīni, "vai tik viņu apziņā nenostiprināsies neattaisnots priekšstats, ka viņi snieguši galveno ieguldījumu mūsu kopīgajā uzvarā". Tomēr sausi skaitļi ir pietiekami daiļrunīgi: kara gados padomju spēki sakāva 607 ienaidnieka divīzijas, rietumu spēki – tikai 176. 1945. gada pavasarī PSRS-Vācijas frontē atradās 214 vērmahta divīzijas, tostarp – 34 tanku divīzijas, bet rietumu frontē – 60, ieskaitot piecas tanku divīzijas.

Lai nu būtu, kā būdams, karavīri un virsnieki, kuri tikās pie Elbas, līksmoja un neliekuļoti priecājās par kopīgo uzvaru. Bet Rietumu politiķi jau tolaik sāka gatavoties aukstajam karam. 1945. gada aprīlī Čērčils deva pavēli sagatavot operāciju "Neiedomājamais" (Unthinkable) – īsu karu pret PSRS, kura mērķis bija padzīt padomju karaspēkus no Eiropas. 1945. gada rudenī amerikāņi sāka izstrādāt kodoluzbrukuma plānus divdesmit pilsētām Padomju Savienībā.

62
Tagi:
PSRS, ASV, Lielais Tēvijas karš, Otrais pasaules karš
Pēc temata
Putins un Tramps pieņēma paziņojumu par godu tikšanās pie Elbas 75. gadadienai
SDG

2020. gads kāds tas ir: viesuļvētras un bandas nosaka pasaules gāzes cenas

21
(atjaunots 17:14 21.09.2020)
Gāzes tirgus pakāpeniski atjaunojas: biržas cenas Eiropā un Āzijas un Klusā okeāna reģionā (SDG tirgum) sastāda attiecīgi 130 un 150 dolārus par tūkstoti kubikmetru.

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Iemesli cenu kāpumam ir gan no pieprasījuma, gan no piedāvājuma puses. Šī gada astoņos mēnešos SDG summārais SDG imports izrādījās, lai gan tikai par 1,3%, taču augstāks, nekā tajā pašā periodā pērn. Strauju SDG importa izaugsmi jūlijā un augustā uzrāda Indija un Ķīna, raksta portālā RIA Novosti Alekandrs Sobko.

Tātad, ja taisa parastu vērtējumu, globālais SDG pieprasījums šobrīd ir pērnā gada līmenī, pie tam, ka cauruļvadu gāzes pieprasījums ir zemāks (to var redzēt arī pēc Krievijas eksporta uz Eiropu, savukārt Ķīna samazina gāzes importu no Vidusāzijas). Taču SDG tirgū arī it liels jaudas iztrūkums, jo arī esošās situācijas fonā tika palaistas līdz galam uzbūvētās iepriekšējā investīciju viļņa rūpnīcas (pārsvarā tās ir ASV).

Tādēļ stabilizēt cenas palīdz arī izgāšanās piedāvājuma pusē: joprojām nedarbojas peldošā rūpnīca Prelude Austrālijā (tur ir tehniskas problēmas), tajā pašā valstī ir apturēta viena no Gorgon LNG līnijām. Par ASV jau daudz tika runāts. Neseno superzemo cenu dēļ, kuras nesedza pat operatīvās izmaksas, SDG iekraušanas apjomi vasarā samazinājās līdz pusei un zemāk no plānotajiem rūpnīcu apjomiem. Šobrīd eksports pakāpeniski jau var atjaunoties kopā ar globālo cenu kāpumu, taču viesuļvētru sezona traucē ātrai atgriešanai pie normas. Tuvākajos mēnešos Amerikas eksporta izaugsme atkal radīs spiedienu uz cenām.

Tātad kotējumu atjaunošanās pagaidām neizskatās stabila (pievienosim tam aizpildītās glabātuves), lai gan, saskaņā ar atsevišķām prognozēm, apkures sezonā līgumu cenas Āzijā var pat pārsniegt 200 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Šādi skaitļi jau atbilst pieņemamai ilgtermiņa cenai visiem ražotājiem. Tiesa, ir viens bet: šādam cenu līmenim ir jābūt vidējam gadā, nevis tikai ziemas periodā.

Taču gads ir sarežģīts, netipisks, izdarīt ilgtermiņa secinājumus pēc tā nevar. Visus interesē perspektīva. Un te pats interesantākais: šogad, pirmo reizi 20 gadu laikā, pagaidām nav pieņemts neviens jauns investīciju lēmums par jaunu sašķidrināšanas rūpnīcu būvniecību. Prognozes šī gada beigām – no nulles līdz vienam diviem lēmumiem. Atgādināsim, ka pērn tika pieņemts rekordliels investīciju lēmumu skaits, bet tas savukārt notika pēc ilgstošas trīs gadus ilgas dīkstāves (2016.-2018. gads, neliels lēmumu skaits) pārinvestēšanas iepriekšējā ciklā (2011.-2015. gads) dēļ.

Kāpēc tā notiek? Vienkārša atbilde ir skaidra: visas naftas un gāzes kompānijas stipri zaudējušas ienākumos un tādēļ samazina savu investīciju programmu skaitu. Bet, kā zināms, investīcijas saruka vien par trešdaļu, kaut kam, liekas, būtu jāiekrīt arī SDG.

Daļa atbildes tajā, ka SDG tirgus pēdējo gadu laikā attīstās paradoksāli. No vienas puses, mēs redzam arī esošo gāzes iztrūkumu, kā arī asu konkurenci nākotnē (Katara, ASV, Krievija, Āfrikas austrumi). Tas viss nesekmē augstas cenas un nesūta pietiekamus tirgus signālus investēšanai jaunos projektos. Vienlaikus tirgus skaitās perspektīvs (gāzes pieprasījums pieaugs visos, pat viszaļākajos, scenārijos). Par vienu no tirgus attīstības dzinējiem kļuva naftas un gāzes transnacionālo korporāciju dalība, kuras pakāpeniski sākušas pāriet no "aizejošās" naftas pie perspektīvās SDG.

Kā rezultāts – pie dārgas naftas (kā toreiz likās, uz ilgu laiku) naftas un gāzes kompānijas varēja ieguldīt perspektīvajā sašķidrinātajā dabasgāzē no kopējā ienākumu groza. Vai nu pa taisno ar tiešajām investīcijām rūpnīcās, vai nu netieši, ar SDG iegādi savā portfelī ar ilgtermiņa līgumiem, kas sniedza iespēju saņemt kredītus rūpnīcu būvniecībai pārējiem, attiecīgi nelieliem, SDG tirgus dalībniekiem.

Taču šobrīd, līdz ar naftas kotējumu kritumu, naftas un gāzes transnacionālajām korporācijām ir citas lietas darāmas. Piedevām, dažas no tām nervozē un paziņo par strauju savu investīciju plānu "apzaļumošanu". Savukārt naftas milžiem, kuri vēlas palikt uzticīgi fosilajai degvielai, arī ir smaga situācija. To var redzēt uz kompānijas ExxonMobil piemēra, kuras finanšu stāvoklis šobrīd atrodas neparastā stāvoklī.

Šai kompānijai plānos bija (un, kā vēl pērn bija cerēts, ar "ātru" investīciju lēmumu) divas galvenie un lielie SDG projekti: Golden Pass LNG ASV (sadarbībā ar Qatar Petroleum) un Rovuma LNG Mozambikā. Abi šobrīd ir atlikti tālā atvilktnē, lēmumu pieņemšana par Amerikas rūpnīcu kavējas vismaz gadu, par Mozambiku – līdz 2023. gadam. Arī esošās kompānijas SDG rūpnīcas paplašināšanas plāni Papua-Jaungvinejā arī tiek pabīdīti malā līdz labākiem laikiem.

Pārējās Amerikas rūpnīcas, pašsaprotami, arī nesteidz pieņemt jaunus lēmumus, jo garantēt būvniecību ar ilgtermiņa SDG pārdošanas līgumiem pašlaik ir apgrūtinoši. Situācija buksē arī Āfrikas austrumos kopumā. Atgādināsim, ka šī reģiona šelfs (Mozambika, Tanzānija) tika izskatīti kā viens no perspektīvākajiem ieguves centriem. Par termiņu atlikšanu Exxon projektā jau bija teikts. Savukārt SDG rūpnīcai, par kuru lēmums jau tika pieņemts pērn, Mozambique LNG (Total kontrolē), regulāri traucē reģionā darbojošās ekstrēmistu grupas, kas liek apšaubīt tās uzbūvēšanu paredzētajos termiņos. Par rūpnīcu plāniem Tanzānijā pēdējā laikā vispār gandrīz neatceras.

No tā visa varētu izdarīt secinājumu, ka vidēja termiņa perspektīvā mēs redzēsim arī piedāvājuma deficītu. Tā tas arī būtu, ja ne Kataras plāni vienlaikus vairākās jaunās rūpnīcās. Oficiāla investīciju risinājuma vēl nav, taču priekšdarbi tiek aktīvi veikti. Savukārt zemās SDG pašizmaksas ļaus Katarai būvēt ar minimālu atskatīšanos uz cenām.

Visbeidzot, vēl viens faktors, kurš rada nenoteiktības: cenu veidošanās mehānismi. Neskatoties uz līgumu tirgus attīstību, līdz pēdējam laikam cenu sasaistīšana ar naftu ļāva SDG ražotājiem garantēt atmaksāšanos. Taču dārgās naftas un augošās SDG konkurences fonā šīs sasaistes koeficients pēdējos gados jaunos līgumos visu laiku samazinājās. Šobrīd nafta ir kļuvusi lēta, taču ir ļoti mazticams, ka pircēji vēlēsies atgriezties pie vecajiem, augstajiem koeficientiem. Savukārt ar naftu par 45 dolāriem un pēdējā laikā tipisko sasaistes koeficientu 0,11 SDG maksās vien ap 5 dolāriem par miljonu BTU, jeb aptuveni 180 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Taču pircējus tikmēr arvien vairāk interesē gāze pēc līguma cenām, vēl jo vairāk tāpēc, ka ar pakāpenisku Kataras ilgtermiņa līgumu beigām arvien vairāk SDG no šīs valsts izies biržas tirgū.

Atgādināsim arī to, ka attīstošās Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstis ir spējīgas "sagremot" lielus gāzes apjomus (ar ko arī ir saistītas SDG tirgus dubultošanās prognozes 15 gadu laikā), taču tikai pēc zemām cenām, maksimums 200 dolāru līmenī par tūkstoti kubikmetru, bet labāk zemāk.

Visi šie faktori noved pie nenoteiktības un zināma tirgus attīstības paradoksāluma. Kopumā dabasgāze un atsevišķi SDG turpina būt ļoti perspektīva degviela, taču augstas konkurences tirgū, kur pieprasījums pārliecinoši augs tikai pietiekami zemu cenu gadījumā.

21
Tagi:
SDG
Pēc temata
Eksperts paskaidroja, kāpēc ASV vajadzīgas jaunas sankcijas pret "krievu cauruli"
Gāzes krīze: ASV sagaida straujš SDG ražošanas kritums
Neizturēja konkurenci: Eiropa un Āzija atsakās no Amerikas SDG
Haoss Amerikā palīdzēja Eiropai atrisināt jautājumu ar "Ziemeļu straumi 2"
Rokudzelži

"Levita būda uzlidos gaisā": Latvijā apturēja teroristu

41
(atjaunots 09:14 21.09.2020)
Latvijas VDD uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu, kurš dzīvo Norvēģijā. 2020. gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Savulaik, jeb tieši 2018. gadā, "pētnieciskās" žurnālistikas portāls Re:Baltica uzdevās ar jautājumu: kāpēc Latvijas specdienesti ķer tik maz spiegu. Četru gadu laikā Baltijas valstīs par apsūdzību spiegošanā tika arestēti 20 cilvēki: desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un tikai divi Latvijā. Un tas, ka par vienu spiegotāju tika pasludināts dzelzceļnieks, kurš nofotografēja pa sliedēm vestos NATO dzelžus un nosūtīja bildes sociālajā tīklā savam biedram Krievijā. Lai gan šādas bildes ir lielā daudzumā pieejamas publiskā piekļuvē Latvijas Aizsardzības ministrijas lapās.

"Latvijā tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas," uzsvēra Re:Baltica. Protams, sašutumu varēja saprast – īsti patrioti nevar pieļaut domu, ka viņu valsts nerada interesi ārvalstu izlūkošanas dienestiem.

Un pēc tam, protams, lieta nav tikai patriotismā. Vienkārši mūsu pretizlūkošanas dienestam vienmēr var pavaicāt – sakiet, par ko jums īsti maksā algu? Divi spiegu eksemplāri un tie paši sīki!

Bet vai bija spridzeklis?

Starp citu, mūsu Dieva glābtajā valstī arī teroristu raža nav liela. Kādam tā ir priecīga vēsts, bet, visticamāk, ne tiesībsargājošajām iestādēm. Kā vēsta portāls Pietiek.com, Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu.

Dzintars dzīvo Norvēģijā. Šī gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Šī publikācija tika atzīta par bīstamu, un sakarā ar to ierosināja lietu pēc panta "apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu vai spridzināmās ietaises ievietošanu vai novietošanu", paziņoja VDD. Tāpat tur ātri saprata, ka ar "Levita būdu" tika domāta Latvijas valsts vadītāja darba vieta – Rīgas pils.

Ansonu aizturēja Rīgas lidostā, kad viņš ieradās no Norvēģijas paviesoties dzimtenē. Uz izmeklēšanas laiku viņam bija aizliegts pamest tās robežas. Specdienestu dedzība, atkārtosimies, ir izskaidrojama. Tomēr diez vai tiesa var piekrist tam, ka aiz vārdu salikuma "uzlidos gaisā" obligāti slēpjas uzspridzināšanas draudi. Varbūt tā ir kaut kāda no augšas diktēta iedvesma, kristieša impulss? Varbūt prezidentu Levitu pacels debesīs eņģeļi par Satversmes preambulas uzrakstīšanu? Kopā ar miesassargiem, līdzīgi Ēģiptes faraonam?

Turklāt, ka arī pats Ansons, kurš dēvē sevi par "kristīgo anarhistu", savā Facebook skaidro, ka "uzlidot gaisā" – tā ir tikai metafora. Un patiešām, viņam inkriminētajā ierakstā nav ne vārda par sprāgstvielām.

"Uzlidot gaisā" var tikai un vienīgi paša Ansona domās, miesassargi – tā nav prezidenta apsardze, savukārt par būdu, protams jau, nevar būt atzīta prezidenta pils. Un pats svarīgākais - "rīt", kā raksta aizdomās turētais, vispār var nepienākt nekad, jo nav nekādas konstantas – atskaites punkta, kad būs šis liktenīgais rīt.

Nāvi nodevējiem!

Tā kā VDD izmeklētājiem var tikai izteikt līdzjūtību. Iespējams, nāksies pārlasīt Žanu Polu Sartru un Albēru Kamī (lai gan Kamī labāk ir dzert). Tiesa, viņiem arī nav jāpierod pie asprātīgo, viltīgo un daudz lasījušo teroristu atmaskošanas.

Varbūt dienesta dziļumos ir pat īpaša nodaļa, kura nodarbojas ar trako lietām. Simboliski, ka savulaik tas pats izmeklētājs, kurš tagad strādā ar Ansonu, lika arestēt vēl vienu dīvainu un nelīdzsvarotu cilvēku – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un disidentu (grupas "Helsinki 86" dibinātāju) Linardu Grantiņu.

Viņš ir slavens ar to, ka viņa 2007. gadā izveidotā "Tautas tribunāla" vārdā cītīgi izsūtīja draudus un spriedumus Latvijas ierēdņiem un politiķiem. "Gods" saņemt nāves spriedumu tika toreizējai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, premjeram Aigaram Kalvītim un ārlietu ministram Artim Pabrikam.

Augstākais soda mērs tika piespriests arī toreizējam Rīgas mēram Jānim Birkam ar sprieduma izpildi "pēc tiesiskuma atjaunošanas LR".

2010. gada 31. oktobrī Tautas tribunāls piesprieda nāvessodu kultūras ministrei Sarmītei Elertei un ekonomikas ministram Aigaram Štokenbergam "par Dzimtenes nodevību, par sadarbību ar krievu šovinistiem un žīdu cionistiem, par latviešu tautas īpašumu izzagšanu milzu apmēros" ar mantas atsavināšanu par labu latviešu tautai.

Tika arī tādām odiozām personām, kā Latvijas Nacionālās frontes vadītājs Aivars Garda un pat žurnālistei Elitai Veidemanei. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs vienkārši tika nosaukts par "čekas tarakānu".

Jaunā prezidenta funkcija

Aizturēšanas laikā gados vecajam Grantiņam salauza roku. Starp citu, toreizējā Drošības policijā pat nezināja, ka viņš atbrauks uz Latviju. "Terorists" atklāja sevi, pierakstoties uz pieņemšanu pie prezidenta.

Viņi ko tur, VDD, ķer teroristus un pārējos trakos "ar dzīvu ēsmu", izmantojot prezidentus? Bet jūs sakāt, ka Latvijas prezidentam maz funkciju.

Tomēr, jūs tur esiet uzmanīgāki, mums jau tā nav no kā izvēlēties prezidentus, nākas meklēt te zoodārzā, te Kanādā, te Vācijā. Te kaut kādā būdā.

41
Tagi:
terorists, Egils Levits, Drošības dienests
Pēc temata
Latvijas pilsonim piespriests cietumsods par spiegošanu Luganskā
Rusofobijas un spiegu mānijas upuris. Apsūdzība prasa "spiegam" 15 gadus cietumā
Latvijas VDD tur aizdomās Ķīnu par spiegošanu
Iļja Gerčikovs

Receptes ir pie manis: bijušais "Dzintara" īpašnieks prognozē jaunā īpašnieka izgāšanos

0
(atjaunots 10:59 22.09.2020)
"Tas, ko saka jaunie īpašnieki, ir izdomājums, tā ir fikcija. Viņiem fiziski nav iespējams ražot produkciju ar "Dzintara" zīmi bez manas piekrišanas. Esmu 87 izstrādājumu autors, un tas nozīmē autortiesības," paziņoja Iļja Gerčikovs.

RĪGA, 22. septembris – Sputnik. Bijušais Latvijas kosmētikas ražotāja "Dzintars" īpašnieks Iļja Gerčikovs uzskata, ka koncernam "Skinest Group" nav tiesību ražot produkciju ar šo zīmolu, jo preču zīmes ir viņa īpašums, raksta Latvijas Avīze.

Iepriekš ziņots, ka maksātnespējīgās AS "Dzintars" aktīvus par 5,5 miljoniem eiro nopirka SIA "Ritrem". Tā pieder AS "Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca". Uzņēmuma akciju pakete (53,99%) pieder kompānijai Skinest Rail, savukārt tās īpašnieks ir Oļegs Osinovskis – Igaunijas miljonārs. Kompānija pieder koncernam "Skinest Group". Aktīvu paketē, kas tika pārdota izsolē, ietilpst ēka Mālu ielā 30, ražošanas iekārtas, transports, mēbeles, biroja tehnika un 87 preču zīmes.

Kompānija paziņoja, ka grasās atjaunot "Dzintara" kosmētikas ražošanu, taču šiem plāniem nepiekrīt bijušais kompānijas īpašnieks Iļja Gerčikovs. Pēc viņa sacītā, "Dzintara" preču zīmes ir viņa īpašums, taču neviens nav vērsies pie viņa pēc to izmantošanas atļaujas.

"Tas, ko saka jaunie īpašnieki, ir izdomājums, tā ir fikcija. Viņiem fiziski nav iespējams ražot produkciju ar "Dzintara" zīmi bez manas piekrišanas. Esmu 87 izstrādājumu autors, un tas nozīmē autortiesības. Viņi ved sabiedrību maldināšanā.

Viņu mērķi ir saprotami – viņi grib nopirkt preču zīmi, preci ražot Polijā un pārdot kā "Dzintaru". Bet tas nav iespējams bez manas piekrišanas. Cik saprotu, es viņiem neesmu vajadzīgs. Taču, kā saražot, viņi nezina, jo receptūra ir pie manis," paziņoja Gerčikovs.

Uz jautājumu, vai Gerčikovs piekritīs pārdot preču zīmes jaunajiem īpašniekiem, ja šāds piedāvājums tiks saņemts, viņš atzīmēja, ka nevar komentēt to, kas nav noticis.

Savukārt "Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas" (DLRR) padomes locekle Anastasija Udalova paziņoja, ka Gerčikovam vairs nepieder nekādas preču zīmes. Pēc viņas sacītā, nekustamie īpašumi tika nopirkti kopā ar 93 preču zīmēm, piecās no kurām šobrīd notiek tiesvedības. Tas nozīmē, ka attiecībā uz 87 preču zīmēm strīdu nav, un jaunie uzņēmuma īpašnieki var tās izmantot. Jau šonedēļ plānots pieņemt darbā pirmos darbiniekus, to skaitā bijušos, savukārt oktobrī uzsākt ražošanu.

Udalova noraida bažas, ka ražošana varētu tikt pārcelta uz citu vietu: "Esam nopirkuši 6,5 ha un produkciju ražosim uz vietas Latvijā. Mūs neinteresē to ražot kur citur."

0
Tagi:
Dzintars
Pēc temata
Kāpēc Latvija glābj "Dzintaru"
Latvijā iet bojā kārtējais brends: Dzintars nav spējis pārliecināt kreditorus
Kas zināms par masveida kadru samazināšanu uzņēmumā "Dzintars"
"Dzintars" atjauno divu veikalu darbu Rīgā