ES dalībvalstu karogi

Koronavīruss liks Eiropai samaksāt par politisko suverenitāti

66
(atjaunots 14:51 22.04.2020)
Bailes par to, ka "koronakrīzes" sekas iznīcinās Eiropas Savienību, apsteigušas pat bailes no paša koronavīrusa.

Ceturtdien notiks Eiropas Savienības video samits — par tās bēdīgo nākotni arvien skaļāk runā cilvēks, kurš jau trīs gadus pretendē uz līdera vietu savienībā, raksta analītiķis Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti.

Samita priekšvakarā Emanuels Makrons runā bez aplinkiem: ES ir jāizlemj, vai tas ir ekonomisks, vai politisks projekts. Pirmajā gadījumā vienotā Eiropa sabruks, apgalvo Francijas prezidents.

"Mēs esam nonākuši pie sliekšņa: mums jāizlemj, vai Eiropas Savienība ir politisks, vai tikai tirgus projekts. Es domāju, ka Eiropas Savienība ir politisks projekts... Ja tas ir politisks projekts, cilvēka faktors ir prioritārs, un spēlē iesaistās solidaritātes jēdzieni... tiem seko ekonomika, tāpat nav jāaizmirst, ka ekonomika ir morāla zinātne. Mums ir jāsniedz finansiāla palīdzība un jāparāda solidaritāte, lai Eiropa saglabātu vienotību," paziņoja Makrons intervijā Financial Times. Proti, bagātajām valstīm ir jāpalīdz nabadzīgākām, ziemeļniekiem jāizrāda solidaritāte ar dienvidniekiem, kuri vairāk cietuši koronavīrusa pandēmijā: "Nevar būt tāds vienots tirgus, kurā dažus upurē, tā būtu vēsturiska kļūda atkal teikt, ka "grēciniekiem jāmaksā".

Proti, Vācijai jābeidz pretoties īpašā fonda izveidošanai, kas sniegs finansiālu palīdzību ES valstīm atbilstoši to vajadzībām, nevis ekonomikas izmēram. To, sākot ar Itāliju, uzstāj Eiropas dienvidu valstis, kas visvairāk cietušas no koronavīrusa, ne vien mirušo skaita ziņā, bet arī ekonomiski. Ja Vācija atteiksies sniegt atbalstu, būs apdraudēta ne tikai eirozona vien. Eiropas Savienība kā politisks projekts var nepārdzīvot esošo krīzi, "mums skaidri jānorāda, ka situācija tuvojas Eiropas idejas sabrukumam."

Aizstāvot savu pozīciju, Makrons pat atgādināja par Francijas "milzīgo, fatālo kļūdu", kad tā pieprasīja reparācijas no Vācijas pēc Pirmā pasaules kara - milzīgās summas aplaupīja vāciešus un attiecīgi izraisīja Vācijā "populistisku reakciju". Tai sekoja katastrofa. "Tā ir kļūda, ko mēs nepieļāvām Otrā pasaules kara beigās," teica Makrons, atgādinot par Māršala plānu. Protams, politiķis smalkjūtīgi noklusēja to, ka palīdzība nāca no ārpuses un nebija nemaz tik nesavtīga – par to Eiropa samaksāja, pakļaujoties atlantistiem. Viņu vairāk satrauc nākotne, kurā var nebūt vienotas Eiropas:

"Ja mēs to neizdarīsim šodien, es jums saku, ka uzvarēs populisti - šodien, rīt, parīt, Itālijā, Spānijā, iespējams, Francijā un citur... Tas ir acīmredzami, jo cilvēki teiks: "Kas tā par dzīvi, ko jūs piedāvājat? Šie cilvēki neaizsargās jūs ne no krīzes, ne no tās sekām. Viņi nejūt nekādu solidaritāti ar jums... viņi nav par vienotu Eiropu, kad runa ir par to, ka ir jāuzņemas nastas daļa."

Patiešām, ES ir saskārusies ar lielāko krīzi savā vēsturē. Vai tā patiešām varētu iznīkt?

Nē, tas nav iespējas. Pretēji Makrona vārdiem, ES vienmēr ir bijusi politisks projekts - pat tad, kad tā vēl neeksistēja, kad pagājušā gadsimta sākumā dzima pati paneiropas ideja. Ekonomiskās problēmas nevar sagraut Eiropas Savienību - to var sagraut tikai politiskie izaicinājumi - iekšējie vai ārējie.

Ārējie ir vienkāršāki – ārējo spēlētāju centieni veicināt ES novājināšanos un sabrukumu ir pragmatiski. Pasaules arēnā nevienam nav vajadzīgs spēcīgs sāncensis, un līdz vienotas valsts (federācijas) stadijai integrētā Eiropa jebkurā gadījumā ir vērā ņemams globāls spēks. Protams, ne tāda kā pasaules vēstures Eiropas laikmetā XVI –XIX gadsimtā, bet tik un tā. Dažādu iemeslu dēļ spēcīga Eiropa nav vajadzīga nedz ASV, nedz Ķīnai, nedz Krievijai, savukārt pašai Eiropai tas nav principiāls jautājums. Visiem ir vieglāk vienoties un veidot attiecības (kādreiz arī naidoties) ar atsevišķām Eiropas valstīm vai Eiropas valstu blokiem. Taču vienotas Eiropas galvenais ienaidnieks pašlaik ir nevis ārpusē, bet gan iekšpusē.

Eiropa vienmēr ir tiekusies pēc vienotības - var atcerēties Romu, Kārļa Lielā impēriju, Vācu nācijas Svēto Romas impēriju, Napoleonu, Hitleru. Apvienošanās principi var būt dažādi, bet būtība vienmēr ir viena - eiropiešiem jābūt kopā, un ar vienotu vadību tie kļūs spēcīgāki un veiksmīgāki. Divi priekšpēdējie projekti izrādījās neveiksmīgi Eiropai bezgalīgi nesaprotamas Krievijas dēļ, ko vēlējās izstumt tālāk uz Āziju.

Pēdējais projekts, Eiropas Savienība, kā ideja radās tieši pēc Krievijas lielākās uzvaras pār vienotu, kaut arī nacistisko, Eiropu – kad Maskava ieguva kontroli pār Austrumeiropu. Savukārt ASV un Lielbritānija - par Rietumeiropu. Eiropa zaudēja patstāvību un sāka integrēties anglosakšu vecākā brāļa kontrolē. Vispirms rietumos, bet vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, arī austrumos.

Rezultātā mums šobrīd ir milzīga, līdz galam neintegrēta impērija – ar pasaules lielāko ekonomiku, ar milzu eksportu, ar savu valūtu un finanšu sistēmu. Bet ar ļoti vāju gribu – neskaidru, nesaskaņotu un atkarīgu ārpolitiku, bet patstāvīgas aizsardzības politikas. Ekonomiskajam milzim nav ģeopolitiskas suverenitātes - tā joprojām ir Rietumu, precīzāk, atlantiskā globalizācijas projekta elements, kas apvieno atsevišķas pasaules un amerikāņu elites, kuru mērķis ir pasaules virsvaldība. Taču vēsture liecina, ka jau ir pienācis laiks padomāt par dvēseli - neķerties pie pasaules līderības (jau zaudētas), bet celt savu māju. Kas tam traucē? Vai koronavīruss?

Nē, Eiropas Savienības pārtapšanu vienotā suverēnā valstī kavē divi faktori. Ārējais – anglosakšu un atlantiski noskaņotās Eiropas elites dot tai iespēju dzīvot neatkarīgi. "Eiropai ir jāuzņemas atbildība par savu nākotni," saka gan Merkele, gan Makrons, bet mūsu vēlmēm jāsakrīt ar mūsu iespējām. Šajā gadījumā vismaz ir nepieciešama politiskā griba, stratēģiskā domāšana, proti, cilvēkiem, kuri to deklarē, ir jātic suverēnajai Eiropai, jāvēlas, lai tā parādītos. Pastāv lielas šaubas par to, ka pašreizējiem Vācijas un Francijas līderiem (labāk teikt, valdošajām grupām) ir tik nopietni mērķi.

Tikpat lielā mērā vienotas Eiropas parādīšanos kavē iekšējais faktors. Patiešām, tautas nevēlas vienotu Eiropu — Eiropas Savienība jau ir nepopulāra, bet pašreizējā krīze tai dos briesmīgu triecienu. Bet vai tad vienotajai Eiropai jābūt tādai, kāda tā ir tagad? Daudzi eiroskeptiķi, kurus Makrons un eirointegratori nicīgi sauc par populistiem, patiesībā neiebilst pret vienotu Eiropu. Viņi ir pret esošo Eiropas Savienību - ar ideoloģiju, kas iznīcina nacionālo identitāti, ar antitradicionālām vērtībām, ar pārnacionālas elites diktātu, kam vienlaikus piemīt vājš gars un spēcīga birokrātija. Daudzus eiropiešus biedē neizbēgamā un augošā Vācijas dominance, lai arī vācieši tik un tā ir jebkuras eirointegrācijas kodols un pamats, jautājums tikai par to, vai pašreizējā vācu elite ir patstāvīga savās darbībās?

Daudz kas biedē dažādas Eiropas tautas. Tomēr ir arī kas tāds, kas viņus vieno vairāk par visām domstarpībām. Tā ir izpratne par to, ka kopā tās ir stiprākās, nekā atsevišķi, un mūsdienu globalizētajā pasaulē tas ir ļoti svarīgs motīvs. Eiropieši to saprot pat labāk par citiem, jo viņi taču bija šīs globālās pasaules kārtības galvenie celtnieki. Viņi gribēja (it īpaši viņu anglosakšu radinieki) pat valdīt - neizdevās, tagad pienācis laiks pakāpties atpakaļ, sagatavoties cīņai starp reģionālajiem varas centriem un civilizācijām. Stiprināt, proti, pabeigt savu Eiropas cietoksni - lai konkurētu, naidotos, vienotos ar citiem varenās Eiropas vārdā. Lai to iegūtu, nevajag apvienot visu no Lisabonas līdz Helsinkiem, ir jāuzņemas atbildība par patstāvīgu nākotni un jābīstas no alternatīvas, proti, sabrukuma.

Tagad bailes, ka "koronakrīzes" sekas iznīcinās Eiropas Savienību, apsteigušas pat bailes no paša koronavīrusa. Tas ir pietiekami labs stimuls, lai stiprinātu Eiropas tautu uzticību. Alternatīvas Makrona priekšlikumiem pēc būtības nav - var, protams, domāt par to pašu Itāliju, "viņiem nav, kur glābties", tik un tā neizies no eirozonas un ES. Neskries taču pie Krievijas?

Nē, ne jau tieši pie Maskavas, bet pie Āzijas. Pekina labprāt palīdzēs Romai, bet, ja Itālija pametīs ES, tad sapņiem par vienotu Eiropu varēs pārvilkt treknu krustu. To labi saprot Berlīnē (nemaz nerunājot par anglosakšu galvaspilsētām), tāpēc var nešaubīties, ka vācieši samaksās. ES vienmēr bijis politisks projekts. Un Vācijas acīs – jo tālāk, jo vairāk.

66
Tagi:
krīze, Itālija, Vācija, Eiropas Savienība
Pēc temata
"Aizvainojumu neaizmirsīsim". Eiropa gatavojas kārtot rēķinus pēc karantīnas
Politologs: ES neizturas kā saliedēta ģimene, kas cīnās ar kopīgu nelaimi
Eiropa pārdzīvos epidēmiju. Bet kā būs ar Eiropas Savienību?
ASV militārās tehnikas izkraušana Vācijā, foto no arhīva

Tramps izved karaspēkus no Vācijas par labu ASV. Un visai pasaulei

24
(atjaunots 22:57 10.08.2020)
ASV aizsardzības ministrs Marks Espers paziņoja, ka gaidāmā karaspēku izvešana no Vācijas iekļaujas Krievijas savaldīšanas stratēģijā.

Ministra stāvoklis ir sliktāks nekā gubernatoram, jo viņa rīcībā ir viens vienīgs arguments izteiktās pozīcijas apstiprinājumam. Formāli skatoties, Savienotās Valstis patiešām "pārvietos lielāku skaitu karavīru uz austrumiem, tuvāk Krievijas robežām". Nelaime tāda, ka, uzmanīgāk izskatīta, šī tēze sabrūk pīšļos, atkailinot amerikāņiem visnotaļ neērto notiekošā slēpto pusi. Plašāk par situāciju Irinas Alksnis materiālā portālā RIA Novosti.

Vāciju pametīs gandrīz 12 tūkstoši karavīru. Tikai lielākā daļa – 6,4 tūkstoši cilvēku – atgriezīsies mājās uz ASV. Pārējie tiks izvietoti citās Eiropas valstīs, arī Itālijā un Beļģijā. Maskavai pie sāniem – Polijā – dislocēsies vien tūkstotis karavīru.

Ne īpaši iespaidīga matemātika Espera vārdu apstiprinājumam. Citāda nemaz nevar būt, jo kolīzijām ap amerikāņu kontingentu VFR nav nekāda sakara ar NATO un Krievijas konfrontāciju.

Jau 2018. gada jūnijā Washington Post pastāstīja, ka Pentagons analizē karaspēku plašās pārdislokācijas Eiropā izmaksas un sekas. Avīze apgalvoja, ka Tramps ieinteresējies par šo jautājumu tā paša gada sākumā. Turklāt ASV prezidenta motīvu pamatā bija vienīgi neapmierinātība ar NATO sabiedrotajiem, kuri atsakās maksāt lielāku naudu par aizsardzību. Pirmām kārtām tas attiecās uz Berlīni, kura jau ilgus gadus cītīgi izvairās audzēt savus militāros izdevumus līdz 2% no IKP, kā to prasa Ziemeļatlantijas alianses kārtības rullis.

Pirms gada jautājums atkal parādījās publiskajā telpā. Toreiz ASV vēstnieks Vācijā Ričards Grenels atklāti paziņoja: viņa valsts ir gatava izvest daļu militārā kontingenta no VFR uz Poliju, jo ir "aizvainojoši gaidīt, ka Amerikas nodokļu maksātājs turpmāk maksās vairāk nekā par 50 tūkstošiem amerikāņu Vācijā, kamēr vācieši izmanto savu tirdzniecība bilances proficītu iekšējiem mērķiem".

Vētraināko – un sajūsmas pilnu – reakciju šis paziņojums izraisīja Polijā. Visu pagājušo gadu Polijas politiķi un mediji kaislīgi sapņoja par to, ka viņu valsts kļūs par galveno Amerikas karaspēku koncentrēšanās vietu Eiropā. Lieta aizgāja līdz kodolieroču pārdislocēšanas perspektīvu apspriešanai. Tiesa, tādas runas necēlās no zila gaisa vien, tās izprovocēja ASV amatpersonas, kas pieļāva šādu notikumu attīstību.

Īsāk sakot, ja nolobīsim no faktiem politisko paziņojumu, plānu un cerību čaulas, kļūs redzama notikumu būtība.

Savienotās Valstis ilgus gadus centās piespiest Vāciju – vienu no lielākajām ekonomikām pasaulē – kardināli palielināt savu militāros izdevumus, jo veiksmes gadījumā lielākā daļa līdzekļu aizplūstu pāri okeānam. No amerikāņu puses lietā tika likti draudi, spiediens un šantāža. Tomēr visi viņu pūliņi izrādījās velti: Vašingtonai neizdevās piespiest vācu valdību grozīt viedokli.

Spriežot pēc visa, Donaldam Trampam tas beidzot ir apnicis, tādēļ tagad valsts aizsardzības ministrs un citas amatpersonas pūlas piesegt valsts vadītāja pieņemto lēmumu par karavīru izvešanu no Vācijas, lai Savienotās Valstis neizskatītos pavisam lieli zaudētāji šajā situācijā.

Bet tieši tā tas izskatās.

Panākt no vāciešiem vēlamo nespēja. Papildu ieguldījumus savā ekonomikā nesaņēma. Militārais kontingents Eiropā tiks samazināts, – un tas viss Krievijas augošās ietekmes un spēka fonā. Tāds sods kā karaspēka izvešana izskatās pavājš: VFR patiešām zaudēs darbavietas un zināmus līdzekļus, ko pelna uz militārās infrastruktūras apkalpošanas rēķina, taču šie zaudējumi nav salīdzināmi ar tiem, kādi būtu, ja valsts piekristu Vašingtonas prasībām.

Tātad vēl viens tūkstotis karavīru Polijā ir vienīgais, kas ļauj Savienotajām Valstīm saglabāt imidžu un ziņot: turpinās centieni apturēt Krieviju.

Laikam visinteresantākais visā šajā stāstā ir jautājums, kādēļ tad Tramps tomēr pieņēma lēmumu par kontingenta izvešanu no VFR. Galu galā, viņam nekas netraucēja arī tālāk vilkt kaķi aiz astes, bet negatīvu seku varēja būt mazāk.

ASV prezidents Donalds Tramps un Vācijas kanclere Angela Merkele
Пресс-служба Президента РФ

Jādomā, ka atminējums meklējams Amerikas prezidenta personībā un mērķos, ko viņš sev nospraudis nacionālā līdera lomā.

Lai cik ekscentrisks izskatītos Tramps, viņš patiesībā ir pievērsies ASV uzkrājušos sistemātisko problēmu risināšanai, tai skaitā ar radikāliem pasākumiem. Cita starpā, Savienotās Valstis iekļuvušas lamatās, kur tiešā pretrunā nonākušas valsts ekonomiskās intereses un pasaules lielvalsts reputācija.

Patiesībā prezidenta neapmierinātība ir saprotama: nepietiek ar to, ka Amerika uzņēmusies Eiropas aizsardzības funkcijas, tā vēl pati maksā par šo priekšrocību, jo lielākās un bagātākās Vecās Pasaules valstis ērti nosēdušās tai uz kakla.

Bez šaubām, zināma loma ir arī tam, ka neviena, arī ne Vācija, netic militāriem draudiem no Krievijas puses. Tādēļ, ja amerikāņiem tīk turpināt militāri politiskās rotaļas ar Maskavu, Eiropa ir gatava piespēlēt vecākajam NATO partnerim, taču par savām ambīcijām Vašingtonai ir jāmaksā pašai.

Savukārt ASV globālās lielvalsts statuss lielākajai daļai Amerikas elites ir pašvērtība, kuras dēļ nav grēks maksāt, pat par nepārprotami neveiksmīgiem projektiem.

Tikai Donalds Tramps tam nepiekrīt. Viņš jau daudzkārt atklāti ir paziņojis, ka pasaules līdera statusam ir jānes konkrēts labums Savienotajām Valstīm un to ekonomikai. Ja tā nav, visa tā lielvalsts būšana ir bezjēdzīga un dārga muļķība, un tā uzturēšanai tērētos līdzekļus labāk novirzīt nozīmīgākām jomām.

Lēmums par zināma kontingenta izvešanu no Vācijas atkal pierāda, ka principiālos jautājumos Trampa vārdi sakrīt ar rīcību.

Baltā māja, Vašingtons. Foto no arhīva
© Sputnik / Екатерина Чеснокова

Apzinoties, ka Berlīnes viedokli mainīt neizdosies, viņš ķērās pie lietas biznesmenis un sāka izdevumu samazināšanas procesu. Karavīru pārdislokācija pati par sevi izmaksās Savienotajām Valstīm vērā ņemamu naudas summu, taču tas ir izdevīgāk, nekā turpināt maksāt par viņu atrašanos VFR. Tādēļ var pārliecinoši teikt, ka Donalda Trampa lēmums ir izdevīgs no ekonomiskā viedokļa un atbilst ASV nacionālajām interesēm.

Paralēli tas, protams, turpina Savienoto Valstu globālā hegemona demontāžu, atklāti demonstrējot to vājumu, nespēju arī turpmāk nest savos plecos visu uzņemto finansiālo saistību slogu. Un tas jau atbilst visas pasaules prasībām.

24
Tagi:
karaspēks, Vācija, ASV
Militārās mācības Lietuvā, foto no arhīva

Napoleona cienīgos Lietuvas plānus stiprina 5 tanki Leclerc. atbildēs Krievija

42
(atjaunots 11:52 09.08.2020)
Lietuvā dislocētā NATO starptautiskā bataljona nesenais papildinājums no Francijas armijas līdzinās ne eposam "300 spartieši Suvalku koridorā", bet gan ceļojošajam cirkam, kura viesizrādes Baltijā ilgs līdz gada beigām.

Francijas rotas komplektācija NATO bataljona sastāvā noslēdzās 30. jūlijā. Francijas armija ar lidmašīnām un vilcieniem nogādāja Lietuvā karavīrus un militāro tehniku. Aptuveni trīs simti Piektās Republikas (fr. – Cinquième République) kareivju, pieci tanki Leclerc un 14 kājnieku kaujas mašīnas dislocētas Ruklā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

NATO bataljonā Lietuvā pārstāvētas arī vienības no Vācijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Čehijas, Beļģijas, Islandes un Luksemburgas. Kopā – apmēram 1150 karavīri. Starptautisko "atbalsta grupu" veido trīs kaujas rotas, sagādes un loģistikas, kara policijas un medicīnas darbinieku rota. Tās rīcībā ir 700 kara tehnikas vienības. Grupa tiek uzskatīta par mehanizētās kājnieku grupas "Dzelzs vilks" (Geležinis Vilkas) daļu.

Ārvalstu spēku nepārtrauktā un, pēc būtības, beztermiņa klātbūtne Lietuvas teritorijā turpinās no 2017. gada. Neviens kaimiņš nav apdraudējis Baltijas valstis ne pirms NATO starptautisko bataljonu parādīšanās, ne pēc tās, tomēr ārvalstu spēku galvenais uzdevums Lietuvā – hipotētiska bruņotā konflikta gadījumā noturēt neesošo "Suvalku koridoru" (Suwalki Gap) līdz sabiedroto pamatspēku pienākšanai. Kara nav un nav, un vecāko partneru ekskursijas spēki nīkst Lietuvas poligonos un pilsētās.

Par Suvalku koridoru dēvē aptuveni 100 km garu hipotētisko sauszemes koridoru, ko NATO kartēs zīmē Lietuvas un Polijas robežas rajonā. Briselē un Vašingtonā valda uzskats, ka Maskava un Minska jau sen plāno to "izcirst" dabā un apvienot Baltkrievijas republikas teritoriju ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Protams, ar mērķi okupēt un paverdzināt Baltijas valstis... Savukārt milzīgās Krievijas armijas viltīgo plānu īstenošanos nepieļauj 1150 cēlsirdīgie karotāji no NATO daudznacionālā bataljona.

Zobenu deja

Šī nav pirmā reize, kad Francija sūta savas militārās vienības uz Lietuvu. Iepriekš franču kontingents, 4 tanki Leclerc un deviņas kājnieku kaujas mašīnas VBCI šeit dežurēja 2018. gadā un piedalījās mācībās "Saber Strike 2016". Tādu atrakciju mērķis nemainīgi ir "efektīva reakcija uz jebkādu reģionālās drošības apdraudējumu" un "mijiedarbības uzlabošana plaša spektra militārajās operācijās". Miglainais formulējums nozīmē, ka Francijas armija, tāpat kā visa Ziemeļatlantijas alianse jau sen gatavojas bruņotam konfliktam ar Krieviju.

Pa planētu soļo militārie roboti, bet NATO vēl gatavojas pagātnes kariem. Piemēram, piecus dārgos franču tankus Leclerc spēj iznīcināt piecas jaunās "gudrās" Krievijas mīnas – tās ir ļoti vienkārši uzstādāmas un ilgi gaida īsto brīdi. Tās fiksē pretinieka bruņutehniku līdz 250 metru attālumā, startē augšup pēc seismiskā detektora signāla, atrod mērķi ar termovizora palīdzību un neatvairāmi trāpa tornī no augšas – relatīvi lēti un pamatīgi.

Krievijas Federācijas provokatīvā "savaldīšana" ir bīstama. Vispirms – pašiem "savaldītājiem" vērienīga militārā konflikta gadījumā alianses ierasto "Zobenu deju" nebūs. Piemēram, Krievija var operatīvi un efektīvi noteikt zonu bez lidojumiem virs Lietuvas un citām Baltijas valstīm (zenītraķešu sistēmas S-400 un S-350 dislocētas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalos un citviet). Jūrā – Baltijas flotes raķešu kompleksu un aviācijas tēmēklī – neviens alianses kuģis ne šāviena attālumā nepietuvosies karadarbības zonai līdz brīdim, kad tajā būs panākts stabils miers. Protams, tie ir piespiedu pasākumi.

Krievijas Bruņoto spēku pēkšņā pārbaude jūlijā, kurā tika iesaistīti aptuveni 150 tūkstoši karavīru, 25 tūkstoši bruņojuma un tehnikas vienību, 400 lidaparāti, vairāk nekā 100 kuģi, pārliecinoši demonstrēja spēka pielietošanas tehnoloģiskās iespējas Krievijas interešu aizsardzībai rietumu stratēģiskajā virzienā.

Vienlaikus Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško informēja: Krievija ir gatava izvietot vidēja un maza darbības rādiusa raķetes pie ES robežām, ja ASV uzstādīs šādas raķetes Eiropā. Šis brīdinājums pārsvarā bija adresēts "piefrontes" valstīm – Baltijai un Polijai.

Atgādināšu, ka ārkārtīgi militarizētā Lietuvas teritorija stiepjas 350 km no rietumiem uz austrumiem un 260 km – no ziemeļiem uz dienvidiem, bet OTRK "Iskander" precīzās raķetes neatvairāmi trāpa mērķī līdz 500 km attālumā.

Mīti un leģendas

Lietuva iestājās Ziemeļatlantijas aliansē 2004. gadā, ilgu laiku pirms Krimas atgriešanās Krievijā (tāds bija iegansts NATO militārās struktūras tālākai paplašināšanai uz austrumiem), kura nekad nav izteikusi teritoriālas pretenzijas Baltijas valstīm (lai arī pagātnē uzdāvināja Lietuvai Viļņu). Nekavējoties sākās republikas militarizācija un trauslās suverenitātes demontāža. 2006. gadā tika noslēgta vienošanās ar Dāniju, kas paredzēja Lietuvas vienīgās brigādes "Dzelzs vilks" iekļaušanos Dānijas divīzijas sastāvā. Vēl divus gadus vēlāk "vilku brigādi" nodeva vācu divīzijai, tās vietā uz Dānijas armiju nosūtīja no jauna formējamo brigādi "Žemaitija". Tā kā nacionālā armija pakļauta ārvalstu komandieriem, republikai atņemta neatkarība kara un miera jautājumos, Lietuvas kareivji sargā ārvalstu intereses Afganistānā, Irākā un citos karstajos punktos. Vai par to sapņoja Lietuvas tauta?

2019. gadā Lietuvas Aizsardzības ministrija informēja, ka piecu gadu laikā armija jāpalielina par 25% - līdz 26 tūkstošiem karavīru. Tomēr iesaucamā vecuma jaunieši pārsvarā nevēlas dienēt, viņi dod priekšroku peļņai Rietumeiropā. Grūti pārmest viņiem patriotisma trūkumu tādā situācijā.

2018. gadā Lietuvas aizsardzības budžets pārsniedza 2% no IKP, jeb 873 miljonus eiro. Pie tam Jūras un Gaisa spēki atrodas embriju līmenī. Jūrā Lietuvas rīcībā ir tikai nelieli patruļas kuteri bez raķešu bruņojuma (tiek izmantoti robežu apsardzei). ASV Valsts departaments apstiprināja 6 helikopteru Black Hawk pārdošanu Lietuvai. Nodokļu maksātājiem tie izmaksās 380 miljonus dolāru. Tomēr neko lielu tie reģionā nepaveiks. Iepriekš ASV mēģināja pārdot Lietuvai 500 bruņotas apvidus mašīnas JLTV (Joint Light Tactical Vehicle). Nelielajai Lietuvas armijai tāds skaits ir pārāk liels, un vecākajiem partneriem izdevās "iesmērēt" tikai 200 mašīnas – par 145 miljoniem eiro. Tās piegādās līdz 2024. gadam.

Ja no sabiedrības apziņas dzisīs mīti un leģendas par "Krievijas draudiem", Lietuvas budžeta milzīgie militārie izdevumi zaudēs jebkādu jēgu. Simtiem miljonu dolāru un eiro varētu kalpot nacionālās ekonomikas un sociālās sfēras attīstībai. Taču šodien Lietuvas investīciju "aktīvā" ir tikai politisko un ekonomisko attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, bruņoto spēku atbildes paplašināšana Kaļiņingradas apgabalā. Labums tiek tikai Savienotajām Valstīm, kas šīs histērijas fonā sekmīgi pārdot ieročus Baltijas valstīm.

42
Tagi:
bruņojums, NATO, Francija, Lietuva
Temats:
NATO austrumu flangā
Pēc temata
ASV 5. armijas korpusa pastāvīga klātbūtne Polijā ož pēc pulvera
Lietuvas premjers nosaucis Baltijas valstu prioritāro objektu
"Vai ASV vēlas konfrontāciju ar KF?" Kādēļ karavīru pārvešanas no VFR uz Latviju nebūs
Lietuvas ziemeļos aizturēts piedzēries NATO karavīrs
Biolar

Rūpnīcai "Biolars" draud krimināllieta par ķīmisko atkritumu noliešanu

0
(atjaunots 16:03 11.08.2020)
Valsts policija veica izmeklēšanu: Zemgales reģionā nolietie bīstamie ķīmiskie atkritumi nodarīja zaudējumus 800 tūkstošu eiro apmērā.

RĪGA, 11. augusts – Sputnik. Valsts policija aicina ierosināt krimināllietu par 26 zemesgabalu ķīmisko piesārņošanu Zemgales reģionā.

Pērnā gada maijā kriminālprocesa ietvaros tika aizturēts cilvēks, kurš nolēja no cisternas indīgo vielu ceļmalā. Šīs noziedzīgās darbības tika kvalificētas pēc 99. panta otrās daļas – par atkritumu izvešanas noteikumu pārkāpšanu, kuri rada būtisku kaitējumu apkārtējai videi, cilvēka veselībai, saimnieciskajām un īpašumu interesēm.

Tika nodarīti materiālie zaudējumi 800 tūkstošu eiro apmērā. Par šo noziegumu draud brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem, vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbi, vai naudas sods.

Šajā lietā aizdomās turamā statuss tika piemērots divām personām.

Saskaņā ar provizoriskajiem datiem, zemē nokļuvušie cianīda joni bija no Olainē izvietotās ķīmiskās rūpnīcas "Biolars". Valsts policijai izdevās atrast 18 vietas, kur toksiskos ķīmiskos atkritumus lēja tieši uz zemes. Dažviet zeme gar ceļmalu tika nolieta vairāku kilometru garumā – cisterna brauca ar atvērtu krānu. Citviet mašīna apstājās un nolēja lielu ķīmisko vielu apjomu vienuviet.

Uzņēmums savu vainu neatzina, tomēr piekrita daļēji piedalīties piesārņotās teritorijas attīrīšanā.

0
Tagi:
Latvijas policija, Biolars
Pēc temata
Ķīmiskos atkritumus izlēja zemē: rūpnīcas Biolar darbs varētu tikt apturēts
Septembrī varētu slēgt Biolar rūpnīcu