ES dalībvalstu karogi

Koronavīruss liks Eiropai samaksāt par politisko suverenitāti

64
(atjaunots 14:51 22.04.2020)
Bailes par to, ka "koronakrīzes" sekas iznīcinās Eiropas Savienību, apsteigušas pat bailes no paša koronavīrusa.

Ceturtdien notiks Eiropas Savienības video samits — par tās bēdīgo nākotni arvien skaļāk runā cilvēks, kurš jau trīs gadus pretendē uz līdera vietu savienībā, raksta analītiķis Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti.

Samita priekšvakarā Emanuels Makrons runā bez aplinkiem: ES ir jāizlemj, vai tas ir ekonomisks, vai politisks projekts. Pirmajā gadījumā vienotā Eiropa sabruks, apgalvo Francijas prezidents.

"Mēs esam nonākuši pie sliekšņa: mums jāizlemj, vai Eiropas Savienība ir politisks, vai tikai tirgus projekts. Es domāju, ka Eiropas Savienība ir politisks projekts... Ja tas ir politisks projekts, cilvēka faktors ir prioritārs, un spēlē iesaistās solidaritātes jēdzieni... tiem seko ekonomika, tāpat nav jāaizmirst, ka ekonomika ir morāla zinātne. Mums ir jāsniedz finansiāla palīdzība un jāparāda solidaritāte, lai Eiropa saglabātu vienotību," paziņoja Makrons intervijā Financial Times. Proti, bagātajām valstīm ir jāpalīdz nabadzīgākām, ziemeļniekiem jāizrāda solidaritāte ar dienvidniekiem, kuri vairāk cietuši koronavīrusa pandēmijā: "Nevar būt tāds vienots tirgus, kurā dažus upurē, tā būtu vēsturiska kļūda atkal teikt, ka "grēciniekiem jāmaksā".

Proti, Vācijai jābeidz pretoties īpašā fonda izveidošanai, kas sniegs finansiālu palīdzību ES valstīm atbilstoši to vajadzībām, nevis ekonomikas izmēram. To, sākot ar Itāliju, uzstāj Eiropas dienvidu valstis, kas visvairāk cietušas no koronavīrusa, ne vien mirušo skaita ziņā, bet arī ekonomiski. Ja Vācija atteiksies sniegt atbalstu, būs apdraudēta ne tikai eirozona vien. Eiropas Savienība kā politisks projekts var nepārdzīvot esošo krīzi, "mums skaidri jānorāda, ka situācija tuvojas Eiropas idejas sabrukumam."

Aizstāvot savu pozīciju, Makrons pat atgādināja par Francijas "milzīgo, fatālo kļūdu", kad tā pieprasīja reparācijas no Vācijas pēc Pirmā pasaules kara - milzīgās summas aplaupīja vāciešus un attiecīgi izraisīja Vācijā "populistisku reakciju". Tai sekoja katastrofa. "Tā ir kļūda, ko mēs nepieļāvām Otrā pasaules kara beigās," teica Makrons, atgādinot par Māršala plānu. Protams, politiķis smalkjūtīgi noklusēja to, ka palīdzība nāca no ārpuses un nebija nemaz tik nesavtīga – par to Eiropa samaksāja, pakļaujoties atlantistiem. Viņu vairāk satrauc nākotne, kurā var nebūt vienotas Eiropas:

"Ja mēs to neizdarīsim šodien, es jums saku, ka uzvarēs populisti - šodien, rīt, parīt, Itālijā, Spānijā, iespējams, Francijā un citur... Tas ir acīmredzami, jo cilvēki teiks: "Kas tā par dzīvi, ko jūs piedāvājat? Šie cilvēki neaizsargās jūs ne no krīzes, ne no tās sekām. Viņi nejūt nekādu solidaritāti ar jums... viņi nav par vienotu Eiropu, kad runa ir par to, ka ir jāuzņemas nastas daļa."

Patiešām, ES ir saskārusies ar lielāko krīzi savā vēsturē. Vai tā patiešām varētu iznīkt?

Nē, tas nav iespējas. Pretēji Makrona vārdiem, ES vienmēr ir bijusi politisks projekts - pat tad, kad tā vēl neeksistēja, kad pagājušā gadsimta sākumā dzima pati paneiropas ideja. Ekonomiskās problēmas nevar sagraut Eiropas Savienību - to var sagraut tikai politiskie izaicinājumi - iekšējie vai ārējie.

Ārējie ir vienkāršāki – ārējo spēlētāju centieni veicināt ES novājināšanos un sabrukumu ir pragmatiski. Pasaules arēnā nevienam nav vajadzīgs spēcīgs sāncensis, un līdz vienotas valsts (federācijas) stadijai integrētā Eiropa jebkurā gadījumā ir vērā ņemams globāls spēks. Protams, ne tāda kā pasaules vēstures Eiropas laikmetā XVI –XIX gadsimtā, bet tik un tā. Dažādu iemeslu dēļ spēcīga Eiropa nav vajadzīga nedz ASV, nedz Ķīnai, nedz Krievijai, savukārt pašai Eiropai tas nav principiāls jautājums. Visiem ir vieglāk vienoties un veidot attiecības (kādreiz arī naidoties) ar atsevišķām Eiropas valstīm vai Eiropas valstu blokiem. Taču vienotas Eiropas galvenais ienaidnieks pašlaik ir nevis ārpusē, bet gan iekšpusē.

Eiropa vienmēr ir tiekusies pēc vienotības - var atcerēties Romu, Kārļa Lielā impēriju, Vācu nācijas Svēto Romas impēriju, Napoleonu, Hitleru. Apvienošanās principi var būt dažādi, bet būtība vienmēr ir viena - eiropiešiem jābūt kopā, un ar vienotu vadību tie kļūs spēcīgāki un veiksmīgāki. Divi priekšpēdējie projekti izrādījās neveiksmīgi Eiropai bezgalīgi nesaprotamas Krievijas dēļ, ko vēlējās izstumt tālāk uz Āziju.

Pēdējais projekts, Eiropas Savienība, kā ideja radās tieši pēc Krievijas lielākās uzvaras pār vienotu, kaut arī nacistisko, Eiropu – kad Maskava ieguva kontroli pār Austrumeiropu. Savukārt ASV un Lielbritānija - par Rietumeiropu. Eiropa zaudēja patstāvību un sāka integrēties anglosakšu vecākā brāļa kontrolē. Vispirms rietumos, bet vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, arī austrumos.

Rezultātā mums šobrīd ir milzīga, līdz galam neintegrēta impērija – ar pasaules lielāko ekonomiku, ar milzu eksportu, ar savu valūtu un finanšu sistēmu. Bet ar ļoti vāju gribu – neskaidru, nesaskaņotu un atkarīgu ārpolitiku, bet patstāvīgas aizsardzības politikas. Ekonomiskajam milzim nav ģeopolitiskas suverenitātes - tā joprojām ir Rietumu, precīzāk, atlantiskā globalizācijas projekta elements, kas apvieno atsevišķas pasaules un amerikāņu elites, kuru mērķis ir pasaules virsvaldība. Taču vēsture liecina, ka jau ir pienācis laiks padomāt par dvēseli - neķerties pie pasaules līderības (jau zaudētas), bet celt savu māju. Kas tam traucē? Vai koronavīruss?

Nē, Eiropas Savienības pārtapšanu vienotā suverēnā valstī kavē divi faktori. Ārējais – anglosakšu un atlantiski noskaņotās Eiropas elites dot tai iespēju dzīvot neatkarīgi. "Eiropai ir jāuzņemas atbildība par savu nākotni," saka gan Merkele, gan Makrons, bet mūsu vēlmēm jāsakrīt ar mūsu iespējām. Šajā gadījumā vismaz ir nepieciešama politiskā griba, stratēģiskā domāšana, proti, cilvēkiem, kuri to deklarē, ir jātic suverēnajai Eiropai, jāvēlas, lai tā parādītos. Pastāv lielas šaubas par to, ka pašreizējiem Vācijas un Francijas līderiem (labāk teikt, valdošajām grupām) ir tik nopietni mērķi.

Tikpat lielā mērā vienotas Eiropas parādīšanos kavē iekšējais faktors. Patiešām, tautas nevēlas vienotu Eiropu — Eiropas Savienība jau ir nepopulāra, bet pašreizējā krīze tai dos briesmīgu triecienu. Bet vai tad vienotajai Eiropai jābūt tādai, kāda tā ir tagad? Daudzi eiroskeptiķi, kurus Makrons un eirointegratori nicīgi sauc par populistiem, patiesībā neiebilst pret vienotu Eiropu. Viņi ir pret esošo Eiropas Savienību - ar ideoloģiju, kas iznīcina nacionālo identitāti, ar antitradicionālām vērtībām, ar pārnacionālas elites diktātu, kam vienlaikus piemīt vājš gars un spēcīga birokrātija. Daudzus eiropiešus biedē neizbēgamā un augošā Vācijas dominance, lai arī vācieši tik un tā ir jebkuras eirointegrācijas kodols un pamats, jautājums tikai par to, vai pašreizējā vācu elite ir patstāvīga savās darbībās?

Daudz kas biedē dažādas Eiropas tautas. Tomēr ir arī kas tāds, kas viņus vieno vairāk par visām domstarpībām. Tā ir izpratne par to, ka kopā tās ir stiprākās, nekā atsevišķi, un mūsdienu globalizētajā pasaulē tas ir ļoti svarīgs motīvs. Eiropieši to saprot pat labāk par citiem, jo viņi taču bija šīs globālās pasaules kārtības galvenie celtnieki. Viņi gribēja (it īpaši viņu anglosakšu radinieki) pat valdīt - neizdevās, tagad pienācis laiks pakāpties atpakaļ, sagatavoties cīņai starp reģionālajiem varas centriem un civilizācijām. Stiprināt, proti, pabeigt savu Eiropas cietoksni - lai konkurētu, naidotos, vienotos ar citiem varenās Eiropas vārdā. Lai to iegūtu, nevajag apvienot visu no Lisabonas līdz Helsinkiem, ir jāuzņemas atbildība par patstāvīgu nākotni un jābīstas no alternatīvas, proti, sabrukuma.

Tagad bailes, ka "koronakrīzes" sekas iznīcinās Eiropas Savienību, apsteigušas pat bailes no paša koronavīrusa. Tas ir pietiekami labs stimuls, lai stiprinātu Eiropas tautu uzticību. Alternatīvas Makrona priekšlikumiem pēc būtības nav - var, protams, domāt par to pašu Itāliju, "viņiem nav, kur glābties", tik un tā neizies no eirozonas un ES. Neskries taču pie Krievijas?

Nē, ne jau tieši pie Maskavas, bet pie Āzijas. Pekina labprāt palīdzēs Romai, bet, ja Itālija pametīs ES, tad sapņiem par vienotu Eiropu varēs pārvilkt treknu krustu. To labi saprot Berlīnē (nemaz nerunājot par anglosakšu galvaspilsētām), tāpēc var nešaubīties, ka vācieši samaksās. ES vienmēr bijis politisks projekts. Un Vācijas acīs – jo tālāk, jo vairāk.

64
Tagi:
krīze, Itālija, Vācija, Eiropas Savienība
Pēc temata
"Aizvainojumu neaizmirsīsim". Eiropa gatavojas kārtot rēķinus pēc karantīnas
Politologs: ES neizturas kā saliedēta ģimene, kas cīnās ar kopīgu nelaimi
Eiropa pārdzīvos epidēmiju. Bet kā būs ar Eiropas Savienību?
Sojas ražas novākšana, foto no arhīva

Ķīnas graujošais trieciens globālajā ekonomiskajā karā

21
(atjaunots 14:48 05.06.2020)
Iespējams, ASV prezidents būs spiests novērsties no degošajām pilsētām un atteikties no kareivīgajiem ieteikumiem masu nekārtību dalībniekiem.

Mediji informē, ka Pekina nolēmusi izmantot gadījumu un atgādināt, ka Savienoto Valstu un Ķīnas tirdzniecības kara frontēs iestājies vien trausls pamiers un pašā Trampam neizdevīgākajā brīdī karš var atsākties ar jaunu spēku. Aģentūra Bloomberg un virkne Āzijas mediju, arī Honkongas izdevums South China Morning Post vēsta, ka Ķīnas valsts kompānijām it kā esot dots rīkojums pārtraukt lauksaimniecības produkcijas importu no ASV, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Šis solis, ja tas patiešām ir sperts, it tiešs (un, atklāti sakot, gana rupjš) tā saucamās pirmās pārrunu fāzes laikā panāktās vienošanās pārkāpums, kas noslēgta, lai pieliktu punktu ASV un Ķīnas tirdzniecības konfliktā. Īpašu simbolisku nozīmi tam piešķirt fakts, ka tas nav vienkāršs tehnisks līgums kaut kādā atsevišķā tirdznieciskā jautājumā, - tas ir valstu vadītāju līmenī nostiprināts lēmums.

No Trampa viedokļa, tas ir svarīgs politiskais jautājums, kam ir gan ārpolitiskais, gan iekšpolitiskais aspekts. Pirmkārt, fermeri un "lauksaimniecības" štatu iedzīvotāji ir ASV tagadējā prezidenta pamata elektorāts, bet rudenī ASV gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Tramps nevar atļauties kļūt par politiķi, kurš pievīlis savus uzticamākos vēlētājus, turklāt valstī ir papilnam citu problēmu ekonomikā, no epidemioloģiskās situācijas un rasu problēmu viedokļa. Solītā eksporta un gaidāmo finanšu ieņēmumu izgāšanās nozīmē politisku un imidža katastrofu.

Vēl svarīgāks iekšpolitiskais apsvērums – pats "pirmās fāzes darījums" ir galvenais un patiesībā arī vienīgais Republikāņu administrācijas triumfs Ķīnas frontē. Amerikāņu uzņēmēji un daļēji arī eksperti ņem vērā vecus un pragmatiskus principus, analizējot konkrētu ārpolitisko soļu panākumus, tas ir, viņus īpaši neinteresē domājamie zaudējumi miljardiem, desmitiem miljardu vai simtiem miljardu dolāru apmērā, kas nodarīti amerikāņu pretiniekiem, - vispirms viņus uztrauc jautājums, kādu naudu uz šī rēķina varēs nopelnīt amerikāņu kompānijas vai ASV Finanšu ministrija. Konkrēts piemērs: Irākā iznīcināto tanku skaits šajā pasaules ainā nevienu neinteresē salīdzinājumā ar sagrābtajās atradnēs izsūknēto naftas barelu skaitu. Šajā ziņā Trampam radās milzu grūtības: tirdzniecības karš ar Ķīnu, kas paredz tarifus un sankcijas, ir sagādājis ekonomiskos zaudējumus gan Ķīnai, gan – zināmā mērā – arī amerikāņu biznesam, toties ar papildu peļņu jautājums nav viennozīmīgs.

"Pirmās fāzes darījums" deva amerikāņu prezidentam iespēju parādīt uzņēmējiem un visiem, kuri iebilst pret ekonomisko sakaru saraušanu ar Ķīnu, ka neatkarīgi no negatīvajām sekām "Trampa metode" (tas ir, draudi, šantāža, tarifi, pārrunas, glaimi, pēc tam atkal šantāža utt.) tomēr darbojas.

ASV prezidents Donalds Tramps, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

"Darījuma" kritiķi pamatoti atzīmēja, ka patiesībā Ķīna nekur nav piekāpusies, vienkārši piekritusi pirkt ASV to, ko tā jau iepriekš pirka pasaules tirgos, tātad patiesībā Tramps, kurš panāca amerikāņu sojas iegādes apjomus, nevis "uzvarēja" Pekinu (lai ko apgalvotu viņa piekritēji), bet gan vērsās pret sojas eksportētājiem no Brazīlijas, tas arī viss. Taču grāmatveža skatījumā ASV prezidenta viedoklis izskatījās tīri labi: pirms "tirdzniecības kara" Ķīna pirka mazāk, pēc tās sākuma iegādājās vairāk, tātad (saskaņā ar amerikāņu tipisko loģiku) prezidents, kurš panācis peļņas pieaugumu, ir malacis un labs stratēģis. Tagad Pekina pamazītiņām velk nost Trampam no galvas lauru vainagu, ko viņš saņēma kā amerikāņu sojas un citu lauksaimniecības produktu eksporta labākais menedžeris.

Tas paveikts neoficiāli, tomēr, no pasaules mediju viedokļa, spēks jau ir nodemonstrēts.

South China Morning Post uzsvēra: "Valsts treideriem Cofco un Sinograin pavēlēts apturēt iepirkumus, pastāstīja viens no avotiem, kuri lūdza nesaukt viņus vārdā. Viens no viņiem atklāja, ka pircēji Ķīnā atcēluši arī nenoteiktu cūkgaļas pasūtījumu skaitu ASV. Savukārt cits avots vēsta, ka privātajām kompānijām nav dota pavēle apturēt importu.

Apturēšana ir pēdējā zīme, kas apliecina: abu pasaules lielāko ekonomiku "pirmās fāzes tirdzniecības vienošanās", sasniegta ar tādām grūtībām, tagad ir apdraudēta. Laikā, kad Ķīnas premjerministrs Li Kecans apstiprināja solījumu pildīt janvārī parakstīto vienošanos, spriedze turpināja augt, ņemot vērā (amerikāņu – red.) pretestību Pekinas pūlēm padarīt stingrāku kontroli Honkongā".

Minētā soļa ārpolitiskais signāls ir acīmredzams. Trampam parādīja: ja Savienotās Valstis plāno "sodīt" Ķīnu par separātisma apspiešanu Honkongā, Ķīna vispirms vienkārši demonstratīvi iznīcinās prezidenta galveno sasniegumu ārpolitikā, pie tam nepieciešamības gadījumā to var izdarīt tieši pirms vēlēšanām, lai sagādātu pēc iespējas lielāku politisko kaitējumu. Iespējams, citi Ķīnas partneri tādu soli novērtēs ar sapratni: darījums, vismaz no elementāra veselā saprāta viedokļa, paredzēja zināmu savaldību ekonomisko un finansiālo spiediena instrumentu pielietojumā. Taču pats prezidents, kā arī abu ASV partiju pārstāvji patlaban nepārprotami plāno ieviest sankcijas pret Honkongu, noteikt tarifus Ķīnas preču reeksportam no Honkongas uz ASV, panākt Ķīnas kompāniju izspiešanu no ASV biržām un pat piemērot "individuālas" sankcijas pret Ķīnas finanšu struktūrām.

Tātad, izskatot visus faktorus kopumā, iznāk, ka Ķīna patiesībā demonstrē neticamu savaldību un importa apturēšana ir savdabīgs brīdinājuma šāviens galvā. Tiesa, Pekinai nav ne mazāko izredžu apturēt Trampu. Skaidrs, ka Vašingtonas un Plekinas pamiers tirdzniecības karā bija lemts neveiksmei, tomēr žēl, ka tā noticis ļoti nepiemērotā brīdī no pasaules ekonomikas viedokļa. Mēs pagaidām vēl dzīvojam globalizētā pasaulē. ASV un Ķīnas tirdzniecības karš ietekmēs visu valstu ekonomikas, kam ir saikne ar pasaules tirgiem.

21
Tagi:
karš, ekonomika, ASV, Ķīna
Krievijas militārā aviācija aviobāzē Hmeimima Sīrijā, foto no arhīva

Kāpēc Krievija plāno paplašināt armijas bāzes Sīrijā

16
(atjaunots 11:15 05.06.2020)
Armijas bāzu paplašināšana Sīrijā dāvā Krievijai iespēju stiprināt starptautiskās pozīcijas un paplašināt konstruktīvu ietekmi Vidusjūras reģionā un Tuvajos Austrumos.

29. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzdeva valsts Ārlietu ministrijai un Aizsardzības ministrijai apspriesties ar Sīrijas pārstāvjiem par papildu nekustamā īpašuma un akvatorija teritorijas nodošanu Krievijas armijas bāzēm. Kad vienošanās būs panākta, resoriem tā jāparaksta KF vārdā. Tas nav impulsīvs lēmums, tas ir pārdomātas stratēģijas turpinājums un taktikas attīstība atbilstoši situācijai un saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem.

Laikmeta izaicinājums liek Krievijai paplašināt militāri politisko ietekmi Vidusjūrā un Tuvajos Austrumos, un uz gadu desmitiem saglabāt militāro kontingentu SAR. Pirmkārt, - starptautiskās stabilitātes uzturēšanai. Šodien, kad no SAR izvesta lielākā daļa Irānas bruņoto spēku un mājās atgriežas Libānas Hezbollah, Krievijas grupējums ir vienīgais ārvalstu spēks, kas sekmīgi un leģitīmi Sīrijas zemē cīnās ar teroristiskajām organizācijām. No taktiskā viedokļa Krievijas militāro objektu teritoriāla paplašināšana nepieciešama, lai uzturētu drošības perimetru Tartusā, Hmeimimā un, iespējams, arī citos Arābu republikas punktos.

Sīrijā strādā divi lieli Krievijas militārie objekti – aviobāze Hmeimimā (aviācijas grupas beztermiņa dislokācijas vieta) un materiāltehniskās sagādes punkts Tartusā (noma uz 49 gadiem ar iespēju pagarināt uz 25 gadiem), Jūras kara flotes kuģu grupas bāze. Atgādināšu, ka saskaņā ar Damaskas oficiālo lūgumu 2015. gada septembrī Hmeimimā tika izveidota Krievijas GKS aviācijas grupa, un sākās militārā operācija pret teroristisko grupējumu ISIS. Vēlāk, 2017. gadā Maskava un Damaska parakstīja vēl vienu dokumentu, kas paredzēja: Tartusā var uzturēties līdz 11 Krievijas kuģi (ieskaitot zemūdenes ar kodolreaktoriem), un tiek plānota ostā esošo kuģu remonta iespēju paplašināšana.

Stabilitāte reģionā

Neapšaubāmi, Sīrija atzinīgi vērtē Krievijas militārās klātbūtnes paplašināšanos savā teritorijā – uz sauszemes un jūrā. Sīrija to atbalsta tik atklāti un neapgāžami, ka atklāti nožēlojami izskatās atsevišķi Rietumu mēģinājumi sabojāt Krievijas reputāciju reģiona ar dezinformāciju par kaut kādiem Damaskas strīdiem ar Maskavu militārās un militāri tehniskās sadarbības jomā.

Sīrijas sadarbība ar Krieviju ved pie miera un stabilitātes visās dzīves sfērās, to ļoti labi saprot reģionālie spēles dalībnieki. No otras puses, ASV Jūras spēku 6. flotes klātbūtne Vidusjūrā un atsevišķu naftas ieguves rajonu okupācija Sīrijā ar amerikāņu spēkiem (bez jebkādas ANO vai SAR likumīgās valdības sankcijas) nes ilggadēju militāri politisko turbulenci un apdraud civiliedzīvotājus.

1. jūnijā Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštābs norādīja, ka ASV gaisa izlūkošana Krievijas militāro objektu dislokācijas rajonu tuvumā Sīrijā ir agresīva un neatbilst līgumiem ar Krieviju. Tomēr amerikāņi un citi "partneri" jau zināmu laiku ir zaudējuši visatļautības un nesodītības sajūtu Tuvajos Austrumos un Vidusjūrā – tikai retumis nedēļa paiet, un Krievijas iznīcinātāji Su-35 nav pacēlušies gaisā, lai pārtvertu ASV JS 6. flotes izlūklidmašīnas. Krievijas BS Ģenerālštābs informēja, ka martā fiksētas 17 šādas epizodes. Krievijas aviācijas lidojumi norit saskaņā ar gaisa telpas lietošanas starptautiskajiem noteikumiem, un iznīcinātāju Su-35 manevri tikai norāda ASV izlūkiem, kurp lidot nevajag.

Plaši pazīstama kļuva epizode, kurā britu zemūdene mēģināja ar spārnotajām raķetēm apšaudīt Sīrijas teritoriju, taču tai nesekmējās, jo Krievijas zemūdenes piespieda to manevrēt un pēc tam pat padzina no pozīciju rajona – piespieda aiziet.

Jautājumā par Sīrijas problēmām ASV speciālais pārstāvis Sīrijas jautājumos Džeimss Džefrijs nesen paziņoja: "Mans uzdevums ir padarīt to par purvu krieviem." Ņemot vērā pozitīvo dinamiku Sīrijas konflikta noregulēšanā pēdējo četru gadu laikā ar daudzpusēju KF starpniecību, diezin vai tuvākajā perspektīvā "pārpurvošanas" uzdevumu izdosies izpildīt. Maskavas nākotnes plāni ir ļoti skaidri, nesen prezidents Vladimirs Putins apliecināja: "Mēs esam tur, lai aizsargātu savas intereses šajā reģionā. Karavīri tur būs, kamēr tas būs mūsu interesēs."

Loģiski būtu pieņemt, ka tuvāko 50 gadu laikā Krievijas spēku izvešana nav plānota, turklāt pašreizējais operatīvās telpas paplašinājums Sīrijā dāvās Krievijai iespēju efektīvāk reaģēt uz situācijas izmaiņām reģionā.

Jaunais bruņojums

Protams, Sīrija nav poligons Krievijas ieroču izmēģinājumiem, taču tā iznācis, ka tieši Sīrijas operācijas gaitā izdevies pārbaudīt jaunākos paraugus, un Krievijas aizsardzības rūpniecības kompleksa uzņēmumiem izdevās "frontes līnijā" operatīvi pilnveidot savus izstrādājumus. Tāda pieredze ir zelta vērta.

Sīrijas operācijā Krievijas JKF kuģi un zemūdenes pirmo reizi  izmēģināja spārnotās raķetes "Kalibr" – gan individuāli, gan grupējuma sastāvā, no Kaspijas un Vidusjūras.

Krievijas tālā darbības rādiusa aviācija pret teroristiem Sīrijā pirmo reizi izmantoja jaunās precīzās stratēģiskās spārnotās raķetes X-101 ar darbības rādiusu līdz 5000 km (raķetes kodolversija X-102 spēj nest lādiņu ar 250 kilotonnu jaudu). Ši militārā spēka demonstrācija ir spilgts signāls nelabvēļiem.

Sīrijas Arābu Republikā savu efektivitāti spilgti nodemonstrēja bumbvedēji Su-34. Sekmīgi izmēģināts kaujas apstākļos smagais daudzfunkcionālais 5.paaudzes iznīcinātājs Su-57, jaunais tanks T-14 "Armata", radioelektroniskās cīņas sistēmas un daudz kas cits.

Pats par sevi saprotams, Krievijas jaunā bruņojuma pielietošanas prakse interesē potenciālos pircējus ārvalstīs: aizvien garāka izstiepjas bumbvedēju Su-34 pircēju rinda, pēc pārrunām ar Ēģipti, Indiju, Ķīnu un citām valstīm Maskava saņēmusi provizoriskos pietiekumus arī T-14 "Armata" iegādei. Iespējams, operācija Sīrijā rezultātā izrādīsies ne tikai savstarpēji izdevīga Damaskai un Maskavai, bet arī ienesīga.

Un vēl viens vērtīgs Krievijas ieguvums. Karadarbībās ar nežēlīgu un fanātisku pretinieku, kas izmanto speciālo uzdevumu vienību taktiku, bezpilota lidaparātus un kosmiskos sakarus, Krievijas spēki (jaunie speciālisti un pieredzējuši komandieri) guva unikālu pieredzi, kas nav atrodama nekādās mācībās. Kopš 2015.gada Sīrijā strādājis liels skaits Krievijas karavīru, un viņi izjuta mūsdienu militārā konflikta spriedzi, apzinājās, cik svarīga ir izlūkošana un sakari, aptvēra, kā tiek nodrošināta dažādu spēku un līdzekļu efektivitāte. Tā Krievijā aug profesionālu speciālistu un uzticamu miera stiprināšanas instrumentu pulks.

16
Tagi:
Krievija, Sīrija
Pēc temata
Krievijas "Mistrālus" būvēs Krimā: tamlīdzīgi kuģi Krievijas JKF vēl nav redzēti
Su-57 izmēģinājumi noslēgti: Krievijas GKS saņem jaunākos iznīcinātājus
Krievijas Su-35 pārtvēris ASV izlūklidmašīnu pie Sīrijas krastiem: ko meklē amerikāņi?
Defender Europe 2020: kāpēc amerikāņiem vajadzīgas "aukstā kara" formāta mācības
BelAES vadības panelis, foto no arhīva

Latvija apdraud Baltijas izstāšanos no BRELL

11
(atjaunots 15:52 05.06.2020)
Latvija neplāno atteikties no BelAES ražotās elektroenerģijas iepirkumiem. Baltijas valstis vēl joprojām nav parakstījušas vienošanos par enerģijas tirdzniecību ar trešajām valstīm, rezultātā var zust ES finansējums, kas nepieciešams izstāšanas no BRELL projektam.

RĪGA, 5. jūnijs — Sputnik. Lietuvas valdība 3. jūnijā nepieņēma nekādu lēmumu par Baltijas valstu vienošanos par elektroenerģijas iegādi no trešajām valstīm. Latvija nevēlas atteikties no BelAES elektroenerģijas iegādēm, tāpēc apdraudēta Lietuvā pieņemtā likuma izpilde, kas aizliedz elektroenerģijas importu no Astravjecas.

Lietuvas Enerģētikas ministrija iesniedza Ministru kabinetā vienošanās projektu par elektroenerģijas iegādi no trešajām valstīm. Deklarācijas jaunākā versija (no 27. maija) atšķiras no agrākajām – "Baltijas valstu solidaritāte nepirkt Baltkrievijas elektrību" dokumentā aizvietota ar "Baltijas valstu solidaritāti" ar Lietuvas lēmumu nepirkt Baltkrievijas elektrību un izveidot elektrības izcelsmes garantijas sistēmu, kas ļaus Lietuvai īstenot likumu par BelAES ražotās elektroenerģijas neielaišanu savā tirgū.

Tātad Baltijas valstis nav pieņēmušas solidāru lēmumu par iepirkumiem no BelAES. Lietuvas enerģētikas ministrs Žigimants Vaičūns konstatēja, ka iemesls ir Latvijā – tā atteikusies no saistībām nepirkt elektroenerģiju no BelAES. Tāpēc formulējums deklarācijā ir mīkstināts. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka Latvija, Lietuva un Igaunija vispār neparakstīs nekādu līgumu un neapstiprinās jauno metodiku. Šī iemesla dēļ valstis var nesaņemt Eiropas Komisijas apstiprinājumu un līdzfinansējumu 75% apmērā no Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācijas projekta ar kontinentālās Eiropas tīkliem. Vaičūna skaidrojumu Seimam tīklā publicēja pazīstams diplomāts, "Sajūdis" aktīvists Albīns Januška.

Lietuvas valdība 3. jūnijā nepieņēma nekādu lēmumu, informēja premjerministrs Sauļus Skvernelis.

Politiķis atzīmēja, ka Lietuvai nav izdevīgi, ja netiks noslēgta vienošanās ar Igauniju un Latviju vai abu šo valstu divpusēja vienošanās par elektroenerģijas tirdzniecības metodiku ar trešajām valstīm. Skvernelis pauda cerību, ka pārrunās minētajā jautājumā aktīvāk piedalīsies Eiropas Komisija.

Pret dokumentu tā pašreizējā redakcijā iebilda konservatīvā opozīcija un pat ārlietu ministrs Lins Linkēvičs.

Ministrs atzina, ka Baltijas valstu iziešana no tā saucamā enerģētiskā loka BRELL novedīs pie cenu pieauguma, toties Latvija, Lietuva un Igaunija būšot neatkarīgas no austrumiem.

"Tā ir balansēšana starp politiku, pat starp ģeopolitiku un cenām. Mēs kādreiz agrāk diskutējām par lētāku desu, cik tā maksā patiesībā, jo tas ir kaut kas līdzīgs. Šeit patiesībā process ir plašāks: ja mēs patiešām vēlamies desinhronizēt savus tīklus ar austrumiem un sinhronizēt tos ar Rietumeiropu, nospraužot mērķim 2025. gadu, un redzam, cik grūti tas izdarāms, tās patiesībā ir ģeopolitiskas pūles, ne tikai lēta elektrība," teica ministrs intervijā Ziniu radijas.

"Ja kādam šķiet, ka ar lētu elektrību var šajā situācijā uzvarēt, domāju, viņš kļūdās. Tāpēc mums jāredz, ka kaut kam jānotiek uz kaut kā rēķina," viņš piezīmēja,

Ministrs atgādināja, ka līdzīga problēma risināta arī jautājumā par sašķidrinātās dabasgāzes termināli, taču tas, pēc viņa vārdiem, bija ģeopolitisks lūzums, kad izdevies atbrīvoties no energoresursu monopola.

Linkēvičs paskaidroja, ka pārrunas ar Baltijas valstīm turpināsies un jāpacenšas tajās aktīvāk iesaistīt EK.

BelAES starts

Baltkrievijas AES tiek būvēta netālu no Astravjecas pilsētas Grodņas apgabalā, 50 km attālumā no Viļņas. BelAES veidos divi energobloki. Tās būvdarbiem izraudzīts AES-2006 projekts — Krievijā izstrādāts jaunās paaudzes atomstacijas tipveida projekts "3+" ar uzlabotiem tehniski ekonomiskajiem rādītājiem, atbilstošs mūsdienu "postfukusimas" drošības normām, dabas aizsardzības, sanitārajām un higiēnas normatīvajiem aktiem. BelAES pirmā energobloka starts ieplānots 2020. gadā, otro energobloku - 2021. gadā, tajā jau veikti vairāk nekā 70% celtniecības un montāžas darbu.

Lietuva kopš būvdarbu sākuma izvirza pretenzijas pret atomelektrostaciju, un ar likumu atzinusi BelAES par "faktoru, kas apdraud nacionālo drošību". Lietuvā pieņemts likums, ar kuru plānots ierobežot elektroenerģijas importu no Baltkrievijas. Tāpat Viļņa aicināja citas valstis boikotēt elektrostaciju, taču iniciatīvu atbalstījusi tikai Polija.

Aprīļa sākumā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda sarunā ar Baltijas valstu līderiem minēja, ka politiskajā deklarācijā par BelAES elektroenerģijas boikotu piedalās Lietuva un Igaunija, tomēr trūkst Latvijas ministra paraksta.

Savukārt Latvijas vēstnieks Baltkrievijā Einars Semanis paziņoja, ka Latvijas tirgus ir atvērts elektroenerģijas tirdzniecībai, viss notiek biržā, un piegādes perspektīvas no BelAES ir atkarīgas no pašiem patērētājiem un vidutājiem. Viņš atzīmēja, ka elektrotīkla infrastruktūra, kas saista Latviju ar Baltkrieviju, iet caur Lietuvu, taču "ir tehniskie saslēgumi caur Krievijas un Latvijas robežu".

11
Tagi:
Baltija, Latvija, BRELL, BelAES
Pēc temata
Uz neatgriešanos: Baltija pieprasījusi 1,2 miljardus eiro atslēgšanai no BRELL
Lietuva nesaprašanā par kaimiņu atteikšanos atslēgties no BRELL jūnijā
Eksperts: Baltija dzīvoja kā sienāzis no fabulas un nokļuvusi pasakā – pie sasistas siles
Latvija var organizēt enerģijas iegādi no BelAES bez Lietuvas starpniecības