Jaunlaulātie maskās, foto no arhīva

Krievijas zinātnieki: pandēmija nesīs zināmu labumu ekonomikai

62
(atjaunots 13:10 10.04.2020)
Zinātnieki atgādina, ka patlaban tirgu ietekmē divi "melnie gulbji": koronavīrusa izplatīšanās un naftas cenu krišanās. Taču tagadējai krīzei ir arī pretējā puse.

Pasaules ekonomikā valda nenoteiktība pandēmijas dēļ, un virkne analītisko aģentūru strauji samazina savas prognozes gada periodam un publicē apokaliptiskus scenārijus tuvākajai nākotnei. Toties daži eksperti ir pārliecināti: panikai nav iemesla, epidēmija tikai atveseļos ekonomiku un veicinās perspektīvāko nozaru attīstību. RIA Novosti korespondents Aleksandrs Ļesnihs par to sarunājās ar Ekonomikas Augstskolas Konjunktūras pētījumu centra direktoru Georgu Ostapkoviču un Krievijas Zinātņu akadēmijas Tautsaimniecības prognožu institūta direktoru Borisu Porfirjevu.

Ideālā vētra

Abi zinātnieki atzīmēja, ka patlaban tirgu ietekmē divi "melnie gulbji": koronavīrusa izplatīšanās un naftas cenu krišanās. Taču tagadējai krīzei ir arī pretējā puse: Georgs Ostapkovičs to salīdzināja ar "meža sanitāru", bet Boriss Porfirjevs atgādināja, ka ķīniešu valodā vārdu "krīze" apzīmē ar diviem hieroglifiem: viens no tiem ir "bīstamība", bet otrs – "iespēja" vai "izredzes".

Porfirjevs pastāstīja, ka strauji pieaug ražošanas un pārdošanas apjomi vairāku preču grupās un tie nebūt nav bēdīgi slavenie griķi vai gaļas konservi.  Vispirms runa ir par Covid-19 testa sistēmām, medicīnas tehniku (tie paši mākslīgās plaušu ventilācijas aparāti), sanitārās aizsardzības un higiēnas līdzekļiem gan iedzīvotājiem, gan veselības aprūpes darbiniekiem. Sarakstā var iekļaut arī iekārtas pārtikas produktu un medikamentu ilgstošai glabāšanai, tehniku attālinātajam darbam (datori, planšetdatori un programmatūra), kā arī videonovērošanas un pārvietošanās kontroles sistēmas. Tas pats attiecas arī uz loģistikas pakalpojumiem, jo visas šīs preces tomēr vajag nogādāt patērētājiem. Porfirjevs precizēja, ka pēc pandēmijas lielākajā daļā preču grupu pieprasījums saglabāsies, bet cenas kritīsies – tirgū ienāks jauni ražotāji, un palielināsies konkurence.

Georgs Ostapkovičs ir pārliecināts, ka epidēmija atbrīvos tirgu no tiem, kas, pēc būtības, nenes nekādu labumu ekonomikai, tikai apgūst vērtīgos finanšu resursus. Šis faktors raksturīgs jebkurai krīzei.

"Krievijā, pat pēc statistikas pārvaldes datiem mēs redzam, ka mums ir apmēram 30% kompāniju, kas nes zaudējumus. Principā, tās vajadzētu izvest no tirgus, mainīt darbības veidu vai menedžmentu. Tomēr tas nenozīmē, ka niša iztukšosies: ienāks jaunas firmas ar labāku pārvaldi," uzskata profesors.

Viņa teiktajam ir lieliska ilustrācija: aprīļa sākumā ASV bankrotēja viens no lielākajiem naftas ražotājiem – "Whiting Petroleum". Eksperti jau sen prognozēja krahu slānekļa kompānijām ASV to pārliekās kreditēšanas dēļ. Daudzi to novērtēja kā naftas un gāzes industrijas plašas atveseļošanās sākumu. Tas pats sagaida "zombiju firmas", kas nerada peļņu un dzīvo uz parāda. Tikai pirms diviem gadiem ESAO valstīs tādu bija apmēram 12%. Ostapkovičs uzskata, ka tagadējos apstākļos tām garantēts bankrots.

"Uzņēmums, kam nav peļņas, depozītu, bet kontā – pienācīgas summas, neizdzīvos. Nezinu, vai investori sāks izsūknēt savu naudu no tādām kompānijām, jo tas nav tik vienkārši. Taču tālāku ieguldījumu noteikti nebūs," ir pārliecināts eksperts.

Vispārējais kritums ekonomikā lielā mērā radies ražošanas ķēdīšu sarāvuma dēļ, jo mēs nekādi nevaram ignorēt faktu, ka datoru čipus ražo Taivāna, darbgaldus – Vācija, bet civilās lidmašīnas – ASV un ES.

Koronavīruss atgādināja pasaulei, ka mēs esam savstarpēji saistīti un neviens nevar pāriet pie pilnīgas pašnodrošināšanas. Pilnīgi iespējams, ka tirdzniecības kari tagad atkāpsies pagātnē, cer eksperti.

Nafta dāvā brīvību

Vēl viens svarīgs aspekts, kam uzmanību pievērsa Georgs Ostapkovičs: lētā nafta ļaus jaunattīstības ekonomikām ātrāk un vairāk atvēlēt investīcijas patiešām svarīgām sfērām: inovācijām, medicīnai, sociālajai sfērai un citiem cilvēku kapitāla elementiem.

No otras puses, lētā nafta samazinās investīcijas bezogļūdeņražu enerģētikā. Ostapkovičs atzīmēja, ka valsts un kompānijas ar to nodarbojas tikai tad, ja enerģijas tradicionālie avoti ilgtermiņa perspektīvā izmaksā dārgāk nekā alternatīvie.

Pie tam nevajag cerēt, ka zemas degvielas cenas saglabāsies ilgi. "Naftas bilance rāda, ka krājumu vēl ir papilnam, pietiks gan 50, gan 100 gadiem. Problēmu drīzāk rada tas, ka viegli iegūstamas naftas gandrīz vairs nav, un lielākie apjomi koncentrēti vietās, no kurienes to iegūt ir daudz grūtāk, - uzskata zinātnieks. – Paskatieties uz to pašu Venecuēlu – tās atradnēm vajadzīgas lielas investīcijas. Bez tām neviens tāpat vien šelfā neizies."

Finanses
© Sputnik / Руслан Кривобок

Vienlaikus pašreizējā naftas pieprasījuma samazināšanās atkailina vēl vienu jaunās ekonomiskās realitātes pusi. Fosila degviela pārsvarā vajadzīga jaunattīstības ekonomikām, bet attīstītajās izaugsme palēninās.

"Pagājušajā gadā ekonomika nobremzējās gandrīz visās valstīs. Energoresursu augstais pieprasījums raksturīgs tikai ātri augošām valstīm – tai pašai Ķīnai ar tās IKP pieaugumu 6-8% apmērā. Pārējās maksimālais rādītājs ir 2,5-3%, jo ekonomiskajā aspektā cilvēki aizvien vairāk pievēršas savas dzīves kvalitātei, izglītībai un citām investīcijām cilvēku kapitālā," paskaidroja eksperts.

Tas skar arī patēriņa standartus. Ilgstošas lietošanas preces aizvien biežāk iznomā, nevis iegādājas – aug augumā tā saucamā koplietošanas ekonomika (autonoma, mājokļu, sadzīves un mobilās tehnikas noma utt.). Pie tam šī tendence visspilgtāk vērojama jaunās paaudzes vidū, kas labprātāk maksā par iespaidiem un izjūtām, nevis dārgām precēm.

Protams, tas ietekmēs arī ražotājus. Konkurence pieaugs, aizvien svarīgāka būs kvalitāte, nevis kvantitāte. No tā labumu jebkurā gadījumā gūs patērētāji.

Masveida attālinātais darbs nav gaidāms

Acīmredzot, mainīsies arī darba tirgus. Tagad kompānijas ievieš attālināto darbu. Taču eksperts iesaka neaizrauties ar teoriju par to, ka pēc pandēmijas visi atteiksies no ofisu nomas.

"Protams, no kompānijas budžeta viedokļa tas varētu būt izdevīgi, tomēr te mēs saskarsimies ar savdabīgu darba disciplīnas pārkāpumu, jo daudziem darbiniekiem vienkārši kritīsies darba atdeve," atgādināja Ostapkovičs.

Iespējami varianti: vai nu tādi darbinieki zaudēs darbu, viņu vietā stāsies disciplinētāki cilvēki, vai tiks ieviests gabaldarbs, kā "brīvmāksliniekiem". Lai nu kā, no obligātās 8 stundu darba dienas mēs noteikti varam atvadīties. Pie tam bāzes nozares, kas veido ekonomiku, attālināti nestrādā: ne metalurģijas rūpnīca, ne makaronu fabrika, kur nu vēl naftas rūpniecības uzņēmumi, lauksaimnieki vai loģistikā strādājošas firmas. Lai kā gribētos, attālināti nevar strādāt ne celtnieki, ne mediķi.

Tiesa, jau pirms pandēmijas pasaulē sākās ceturtā rūpniecības revolūcija, un daudzās nozarēs aizvien biežāk tiek izmantoti dažādi darbgaldi ar tālvadību, autoražotāji aktīvi izstrādā bezpilota mašīnas kravu transportēšanai. Epidēmija vēl vairāk pamudinās cilvēki aktīvi izstrādāt un ieviest jaunas tehnoloģijas.

62
Tagi:
koronavīruss, krīze, epidēmija, pandēmija, Krievija
Pēc temata
Pieprasīti visā pasaulē: kādu profesiju apgūt, lai noderētu dzīvē
Globalizācija mirst ne tikai ekonomikā, bet arī cilvēku prātos
Kas Latvijā strādā attālināti
Bezdarbnieku armija, tukša kase un sirmgalvji bez pensijām: kas sagaida Latviju
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā, foto no arhīva

Vai Amerikas SDG izdosies aizstāt Krievijas gāzi

0
(atjaunots 17:20 28.09.2020)
Arvien biežāk masu medijos var dzirdēt viedokli: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG"; kritiķi atbild, ka Eiropas gāzes biržā tā tiek pārdota par tādām pašām cenām, kā visa pārējā gāze. Kam tad ir taisnība?

Pēdējā laikā problēmu fonā ar "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšanu arvien biežāk masu medijos izskan viedoklis: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG." Šīs tēzes kritizētāji smīkņā, norādot: paskatieties, tā pati Amerikas SDG tiek pārdota Eiropas gāzes biržā par tādām pašām cenām (un tagad vispār par ārkārtīgi zemām) kā visa pārējā gāze.

Kam tad ir taisnība? Dzīve, kā jau vienmēr, ir sarežģītāka par parastām shēmām: piedāvājam tikt skaidrībā ar šo lietu.

Iesākumam, atgādināsim, ka "Ziemeļu straume - 2", pārsvarā, tiek būvēta, lai aizvietotu lielāko daļu Ukrainas tranzīta, jo nākotnē gaidīt būtisku Krievijas gāzes eksporta pieaugumu (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu "standarta" 200 miljardiem kubikmetru) nenākas. Un arī Ukrainas tranzīts (vismaz pagaidām) ļauj transportēt krietni vairāk par esošajiem apjomiem. Tādēļ varētu likties, ka no pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara puses nekas nemainīsies.

Turklāt: Ukrainas tranzīts ir apmaksāts uz četriem gadiem (pa 40 miljardiem kubikmetru gadā), savukārt "Ziemeļu straumei 2" būs 55 miljardu kubikmetru jauda. Tātad šajā prātojumu posmā hipotētiska atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" (ZS2) būvniecības pabeigšanas uz visiem laikiem vai uz nenoteiktu laiku novedīs vien pie acīmredzamām "Gazprom" finanšu zaudējumiem (jo nāksies vienkārši norakstīt milzīgas būvniecības izmaksu summas), taču nepalīdzēs likt Eiropai pirkt amerikāņu SDG Krievijas gāzes vietā.

Tādēļ, ja vadās pēc tēzes, ka Amerika, radot grūtības ZS2, plāno iegūt jaunu nišu savai SDG (uz "Ziemeļu straumes 2" jaudas apjomu, vai esošo Ukrainas tranzītu – tātad ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), tas nozīmē vienu: līdz ar ZS2 bloķēšanu jāapstājas (nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ: caurules vecums, tranzīta tarifa aizliedzošais lielums vai citi apstākļi) pašam Ukrainas tranzītam.

Domājam tālāk. Vai tas palīdzēs amerikāņu SDG?

Pirmkārt, gāze (vai SDG) jebkurā gadījumā kļūs dārgāka, 50 miljardu kubikmetru dzēšana no tirgus – tie ir visnotaļ būtiski apjomi pasaules tirdzniecībai. Savukārt augstākas biržu cenas neizbēgami novedīs pie rentabilitātes celšanās arī Amerikas SDG pārdošanās.

Otrkārt, galvenais. Šeit ir jāatgādina, ka sava esošā sašķidrinātās dabasgāzes eksporta ietvaros ASV jebkurā gadījumā saņem garantētu maksu par sašķidrināšanu. No zemiem globālajiem kotējumiem cieš tirgotāji. Tātad Savienotajām Valstīm, lielākoties nav nepieciešamības kaut kādā veidā stimulēt SDG pārdošanu no jau uzbūvētajām rūpnīcām.

Daudz svarīgāk – noslēgt SDG līgumus ar jauniem projektiem. Jo pēc tam, kad šobrīd SDG importētāji no ASV ir saskārušies ar situāciju, kad viņi pat nepērk degvielu, taču iemaksā obligāto nodevu par sašķidrināšanu (un tā ir aptuveni puse no SDG galīgās cenas), pierunāt kādu noslēgt līgumu ar šādiem nosacījumiem par jaunām kravām būs grūti. Bet nerealizētu projektu vēl ir daudz. Un šeit arī noderētu Eiropas tirgus.

No tā arī izriet tā šķietamā pretruna, par kuru mēs sākām spriest pašā sākumā. Jā, šobrīd amerikāņu SDG, kā jebkura cita, patiešām tiek pārdota par zemām cenām, tai skaitā arī Eiropā. Tirgū ir krīze, bet produkcija vienalga ir jārealizē, rūpnīcas jau ir uzbūvētas, tirgotāji noslēguši iegādes līgumu ar nosacījumu "sašķidrini vai maksā".

No otras puses, arī Eiropai ir jāsaprot, ka lētā amerikāņu gāze, tie ir pārpalikumi, kuri citos apstākļos ātri aizies uz Āzijas, bieži ienesīgākiem, tirgiem. Gribat garantētas piegādes – noslēdziet ilgtermiņa līgumu un maksājiet vairāk.

Par cik tad amerikāņu SDG būs dārgāka, salīdzinājumā ar citām piegādēm?

Te ir vērts atzīmēt, ka pašlaik pastāv gāzes (SDG) cenas veidošanās trīs pamatvarianti: (1. variants) tūlītējie darījumi, (2.) sasaiste ar naftu un (3.) amerikāņu SDG, kas balstās uz gāzes cenu ASV teritorijā pluss maksa par sašķidrināšanu.

Tankeris gāzes pārvadāšanai, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Tiek uzskatīts, ka, tirgum atgriežoties pie normas, gāzes biržas cena būs ap 200 dolāriem par 1000 kubikmetru. Aptuveni tādas pašas būs arī gāzes cenas ar sasaisti ar naftu pie tās cenas 50 dolāru apmērā par barelu. Jebkurā gadījumā, pārsvarā esošas "Gazprom" gāzes cenas ES jau ir saistītas ar biržu cenām, tādēļ orientēties labāk ir tieši uz šiem kotējumiem, nevis uz sasaisti ar naftu.

Bet par kādu cenu tiks piegādāta amerikāņu SDG? Tās cena ir atkarīga no gāzes vērtības pašās ASV (tā svārstās, un tas ir galvenais nenoteiktības faktors), sašķidrināšanas izmaksām un piegādes cenām uz Eiropu. Neiedziļinoties aprēķinu detaļās, var runāt par diapazonu no 220 līdz 270 dolāriem par 1000 kubikmetru.

Citiem vārdiem sākot, ja sākumā, 2013. gadā, amerikāņu SDG izskatījās lētāk par pārējām piegādēm (toreiz bija dārga nafta un dārgāka SDG tūlītējo darījumu tirgū), tad esošajos apstākļos (lētāk kļuvusī nafta, augstāka konkurence SDG tirgū) tā izrādās dārgāka.

Vēl viens jautājums. Bet kāpēc Eiropai ir jāpērk tieši Amerikas SDG. Kāpēc ne Kataras vai Krievijas? Vēl jo vairāk, kas izrādīsies nepārsteidzoši, ja tuvākajā laikā daļa Kataras gāzes tiks pārdota ar sasaisti ar biržu tirgus cenām?

Ja noliek malā aspektus, kas saistīti ar īpašajām attiecībām starp ES un ASV, tad šādu iemeslu nav. Kopumā ES var aizstāt iespējamo deficītu ar jebkuru gāzi.

Iespējams, šī iemesla dēļ šobrīd arī tiek runāts par samainīšanu: vairāki jauni SDG termināli Vācijā tieši Amerikas SDG izvietošanai (teiksim, 10-20 miljardiem kubikmetru gāzes, jeb 20-40% ZS2 jaudas) apmaiņā pret atļauju pabeigt cauruļvada būvniecību.

Apkoposim.

Pirmais. Krievijas gāzes aizvietošana ar Amerikas SDG ir iespējama tikai pie vienlaicīgas divu nosacījumu izpildīšanas: ZS2 projekta slēgšanas un Ukrainas tranzīta izbeigšanas. Šajā gadījumā Krievijas eksporta ierobežošana atbalstīs cenas visā gāzes tirgū.

© Sputnik / Александр Кондратюк

Otrais. Jebkurā gadījumā Amerikas SDG būs ne vairākas reizes, bet par 10-30% dārgāka, nekā pārējā gāze tirgū, pat iespējams par tādu pašu cenu – viss ir atkarīgs no Amerikas iekšējiem gāzes kotējumiem. Taču, noslēdzot ilgtermiņa līgumus par SDG piegādi no ASV, Eiropas uzņemas visu risku, kas saistīts ar ASV gāzes iekšzemes cenām.

Savukārt lētā Amerikas (un visa pārējā) SDG, kuru mēs šobrīd redzam Eiropā, tas ir gāzes iztrūkuma rezultāts tirgū: tirgotāji pārdod to, lai vismaz daļēji kompensētu zaudējumus, ko nes Amerikas SDG iepirkšanas līgumi. Ja Eiropa sagribēs garantētas piegādes no ASV, tad maksāt nāksies pēc Amerikas SDG cenas veidošanās formulas, un atteikties vairs neiznāks.

Un pēdējais. Uzspiežot Eiropai savu SDG, ASV pirmkārt domā nevis par pašreizējām piegādēm, bet gan par perspektīvajām. Runa ir par jaunām sašķidrināšanas rūpnīcām un to nodrošināšanu ar garantētiem SDG piegādes līgumiem. Rūpnīcu būvniecība aizņem aptuveni četrus gadus, un tieši ap to laiku beigsies spēkā esošais tranzīta līgums ar Ukrainu.

0
Tagi:
gāzesvads, Ziemeļu straume 2, Krievija, ASV, SDG
Pēc temata
Rietumi gatavi pašnāvnieciskam karam
Smags gadījums: ASV vēlas aizliegt pirkt Krievijas naftu
Vai "Novičok" izšķirs "Ziemeļu straumes 2" likteni?
Sāka lēst zaudējumus: "Ziemeļu straumes 2" celtnieki saņēmuši pārmetumu lavīnu
Zeme no kosmosa, foto no arhīva

Kas notiek patiesībā globālā sasilšana vai atdzišana

27
(atjaunots 15:05 26.09.2020)
Zemes vēstures ritējumā ledus laikmetus pastāvīgi nomainījuši silta laika periodi.

Patlaban mēs dzīvojam tādā laikā starp ledus laikmetiem, tomēr planētas virsma sasilst ātrāk, nekā bija gaidāms. Vladislavs Strekopitovs portālā RIA Novosti mēģināja tikt skaidrībā, kas pie tā vainojams un ko iesākt.

Te auksti, te karsti

Pirms simt gadiem darbā "Saules izstarojuma radīto termisko parādību matemātiskā teorija" serbu matemātiķis un ģeofiziķis Milutins Milankovičs formulēja hipotēzi: orbītas, rotācijas ass leņķa un precesijas parametru regulāru izmaiņu dēļ Zemes virsmu Saule sasilda dažādi. Rezultātā rodas apledojumi, ko nomaina siltāki periodi starp ledus laikmetiem. Tie ir tā saucamie Milankoviča cikli, uz kuru pamata tiek veidotas ilgtermiņa klimatiskās prognozes.

Реконструкция климатических изменений за последние 2000 лет на основе данных 11 различных исследований
Klimatisko izmaiņu rekonstrukcija pēdējo 2000 gadu laikā uz 11 dažādu pētījumu bāzes

Katram orbitālajam parametram ir savs cikls. Piemēram, ekscentricitāte: trajektorija, pa kuru Zeme griežas ap Sauli, no apļa pāriet pie eliptiskākas orbītas ik pēc 95, 125 un 400 000 gadiem. Planētas ass novirzās 3 grādu amplitūdā no ekliptikas – plaknes, kādā Zeme rotē ap Sauli – aptuveni ik pēc 41 tūkstoša gadu. Precesijas cikls – Zemes ass griešanās konusā kā žiroskopam – vidēji veido 26 tūkstošus gadu. Šajā laikā Zemes ass veic pilnu apli.

Visi šie faktori kopā demonstrē klimatisko ēru periodiskumu – 41 un 100 tūkstošus gadu. Pie tam, saskaņā ar Milankoviča aprēķiniem, Saules gaismas daudzuma starpība Ziemeļu puslodē sasniedz 20%.

Rādītāji neatbilst cikliem

Pleistocēna ērā – pirms 2,6 miljoniem – 11,7 tūkstošiem gadu – Zeme pārdzīvoja vairākus aukstuma periodus, kad ledāji klāja līdz 30% planētas virsmas un Ziemeļu puslodē sniedzās līdz 40. paralēlei.

График изменения температуры поверхности Земли с конца XIX века
Zemes virsmas temperatūras izmaiņu grafiks no XIX gs. beigām

Pēdējais ledāju maksimums bija vērojams aptuveni pirms 18 tūkstošiem gadu, bet tagad, saskaņā ar Milankoviča cikliem, turpinās holocēna starpleduslaikmetu posms, kas sācies aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu. Uz to norāda speciālisti, kas nepiekrīt hipotēzei par antropogēno ietekmi, kad sākas runas par globālo sasilšanu. Tomēr detalizēta modelēšana rāda: pašreizējie notikumi nekādi neatbilst dabiskajiem cikliem ne sava spēka, ne dinamikas ziņā.

Spriežot pēc gada vidējās temperatūras grafika, holocēna termālais maksimums jeb klimata optimums bija sasniegts X-XIII gadsimtā. Toreiz temperatūra uz Zemes bija pat augstāka nekā pagājušā gadsimta vidū. Pēc tam sākās vispārēja lēna atdzišana.

Cilvēks izrādījies stiprāks par dabu

Saskaņā ar Milankoviča cikliem, tagad Zemei vajadzētu pakāpeniski atdzist, taču rūpniecības revolūcija XIX gs. beigās lauza dabiskās tendences. Patlaban gada vidējā temperatūra par 0,6-0,8 grādiem pēc Celsija skalas pārsniedz rādītājus, kas pieņemti par atskaites punktu 60.-90. gados. Galvenais iemesls – siltumnīcas gāzu, it īpaši – ogļraža dioksīda antropogēnie izmeši.

Potsdamas Klimata pārmaiņu pētījumu institūta līdzstrādnieki atzīmē: СО2 koncentrācija atmosfērā sasniegusi maksimālo rādītāju trīs miljonu gadu laikā. Pētījums rāda, ka vidējā temperatūra, kas nekad šajā periodā nav augusi virs diviem grādiem pēc Celsija skalas vairāk nekā pirmsindustriālajā periodā, jau tuvāko 50 gadu laikā šo slieksni var pārkāpt.

To pārliecinoši demonstrē dati, ko savos pārskatos publicē Starpvaldību klimata pārmaiņu ekspertu grupa (IPCC), ko 1988. gadā nodibināja Pasaules meteoroloģiskā organizācija un ANO Apkārtējās vides programma.

Savā pēdējā, piektajā pārskatā IPCC par klimata pārmaiņām "AR5 Synthesis Report: Climate Change 2014" teikts: "Lai kādu reālistisku rādītāju planētas temperatūras jutīgumam pret siltuma līdzsvaru mēs izvēlētos, novērojamo izmaiņu iemesls var būt tikai oglekļa dioksīda uzkrāšanās atmosfērā."

Šo slēdzienu apstiprina arī globālo klimata modeļu analīzes rezultāti, ko projekta CMIP (Coupled Model Intercomparison Project) ietvaros īsteno Pasaules klimata pētījumu programmas (WCRP) Kopīgās modelēšanas darba grupa (WGCM). Modeļu eksperimenti CMIP3 un CMIP5 rāda, ka temperatūra manāmi pārsniedz dabiskās tendences kopš 70. gadu beigām.

Pauze globālajā sasilšanā

Tomēr laikā no 1998. līdz 2013. gadam klimatologi reģistrēja dīvainu parādību – neskatoties uz augošo oglekļa dioksīda saturu atmosfērā, temperatūras pieaugums it kā apstājās. To norādīja IPC speciālisti savā pārskatā 2014. gadā.

Klimata izmaiņas. Foto no arhīva
© Sputnik / Виталий Белоусов

Tiesa, pārskata autori bija piesardzīgi: "Pēdējo 15 gadu laikā Zemes virsmas globālā temperatūra demonstrē daudz zemāku augošo lineāro tendenci nekā ilgstošākā periodā – 30 un 60 gadu periodā."

Zinātnieki nevarēja saprast, kas notiek: novērojumi bija pretrunā visiem klimatiskajiem modeļiem. Globālās sasilšanas antropogēnā rakstura hipotēzes piekritēju un pretinieku strīdi iedegās ar jaunu spēku.

Taču 2013. gadā temperatūra no jauna cēlās, un klimatologi secināja: iespējams, tamlīdzīgas 15 gadu pauzes parādās ar zināmu periodiskumu aptuveni reizi 30 gados.

Okeāna loma

Globālo temperatūru stabilizācijas paradoksu oglekļa dioksīda satura atmosfērā pieauguma fonā vajadzēja skaidrot. Pretējā gadījumā uz vienkāršas ekstrapolācijas pamata būvētie prognožu modeļi vairs nebūs droši.

Zinātnieki no Lančžou universitātes (Ķīna) piedāvāja precizētu klimatisko modeli, ņemot vērā enerģijas sadali starp atmosfēru un okeānu. Noskaidrojās, ka sasilšanas šķietamās pauzes periodā Zeme joprojām sasilst, taču siltums uzkrājas Pasaules okeāna dzīlēs. Kad okeāna siltumietilpība sasniedz noteiktu līmeni, no jauna pieaug ūdens augšējo slāņu temperatūra – cikliskums ir saistīts ar šo faktoru.

Iepriekš zinātnieki pierādīja, ka ūdens cirkulācijas mazināšanās okeānā veicināja ledus laikmetu pagarināšanos pleistocēnā un pāreju (tā notika aptuveni pirms miljona gadu) no 41 tūkstoša gadu cikla pie 100 tūkstošu gadu Milankoviča cikla. Paleoklimatoloģijā tā pazīstama kā "simt tūkstošu gadu problēma".

Milankoviča cikliem ir nozīme ne tikai ģeoloģijā un klimatoloģijā. Piemēram, nesen antropologi no Viskonsinas universitātes konstatēja, ka šie cikli simtiem tūkstošus gadu noteikuši seno cilvēku dzīves vietu nomaiņas periodiskumu, ieskaitot mūsu senču izklīšanu aiz Āfrikas robežām – uz Tuvajiem Austrumiem un Vidusjūras reģionu, kas sākās pirms 125 tūkstošiem gadu – šajos reģionos izveidojās mitrs subtropiskais klimats.

27
Tagi:
klimata pārmaiņas