Krievija, OPEC un ASV gatavojas radīt jaunu kārtību

83
(atjaunots 10:04 08.04.2020)
Aizvadītās nedēļas nogali iezīmēja Donalda Trampa mēģinājumi kontrolēt pasaules naftas tirgu. Taisnības labad jāpiebilst, ka šoreiz ASV prezidents tikai galā daudz labāk.

Atklājusies amizanta Baltā nama "realitātes pults" īpatnība. Ar Twitter, sankciju, paziņojumu un rīkojumu palīdzību Trampam nekādi neizdevās nolaist naftas cenas, toties mēģinājumi organizēt strauju pieaugumu bija lieliski. Tiesa, pieaugums var būt visai īslaicīgs, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

"Naftas darījuma" sabrukuma periods, ko ASV prezidents patētiski anonsēja pirms dažām dienām, izrādījās salīdzinoši īss. Salīdzināsim divus vēstījumus: "Nupat runāju ar savu draugu – Saūda Arābijas troņmantinieku, kurš savukārt aprunājās ar prezidentu Putinu no Krievijas, un es domāju un ceru, ka viņi samazinās apmēram desmit miljonus barelu, iespējams, daudz vairāk. Ja tā notiks, tas būs LIELISKI naftas un gāzes nozarei!" – tā Tramps pašrocīgi ziņoja savā lapāTwitter 2.aprīļa vakarā.

Teletilts ar ĶTR vadītāja Sji Dziņpina un Krievijas prezidenta Vladimira Putina piedalīšanos, foto no arhīva
© Sputnik / Михаил Климентьев

Sestdien tonis mainījās. Tiekoties ar žurnālistiem, Tramps asi kritizēja OPEC (organizāciju, ko, pēc būtības, vada Saūda Arābija un kam būtu jāierobežo ieguve): "Es visu mūžu esmu uztājies pret OPEC, jo kas tad tas tāds ir? Tā ir nelikumīga (struktūra – red.), varat to saukt par karteli, varat to saukt par monopolu," viņa teikto citēja RBK).

Vēl vairāk, viņš atkal uzsvēra gatavību ieviest nodevas pret naftas importu (domājams, no Saūda Arābijas un Krievijas), lai glābtu darba vietas ASV, taču pie tam nenoliedza iespēju, ka varētu tomēr notikt arī "gadsimta darījums" par naftas ieguves samazināšanu par desmit miljoniem barelu dienā.

Amerikāņu līdera aizkaitinājumu var skaidrot ar diviem faktoriem. Pirmkārt, pagaidām nav izdevies ātri savākt naftas tirgus dalībnieku konferenci, otrkārt – gandrīz visu galveno naftas ieguves valstu pārstāvji ziņo Vašingtonai, ka nopietns darījums par ieguves būtisku samazināšanu var notikt tikai tad, ja tajā iesaistīsies arī Savienotās Valstis. Tas Baltajam namam nepavisam nepatīk. Galu galā, viena no fundamentālajām idejām, uz kā balstās ASV ārpolitika, ir gluži vienkārša: visi Amerikai ir parādā un nekad nevarēs norēķināties, bet kaut ko prasīt no ASV var tikai izstumtie, kas sen nav sabumboti.

Protams, "ģeopolitiskos kovbojus" no Demokrātiskās vai Republikāniskās partijas nekad nav mocījusi nožēla, turklāt kāpēc būtu pašiem jāmeklē problēmas, ja autoritatīvie amerikāņu mediji vienmēr pierādīs, ka pie visa vainīgs Putins.

Pat The New York Times, izdevums, kas gatavs nolamāt Donaldu Trampu jebkāda iemesla dēļ, tik un tā precīzi zin, kas vainīgs pie visām problēmām naftas tirgū: "Divi OPEC delegāti pastāstīja, ka atlikta pirmdien ieplānotā naftas eksportētājvalstu organizācijas, Krievijas un citu naftas ieguvēju tikšanās, kas iedvesa cerības uz darījumu, kas pieliks punktu haosam enerģētikas tirgos. Šī ziņa parādījās, kad no jauna radās spriedze starp Saūda Arābiju, faktisko OPEC līderi un Krieviju strīdā par to, kas vainīgs pie nesenās naftas cenu krišanās. Piektdien Krievijas prezidents Vladimirs Putins daļēji vainoja Saūda Arābiju par cenu krišanos. Viņi atbildēja ar savu ārlietu un enerģētikas ministru dusmīgajām frāzēm, kuri apsūdzēja Krieviju."

Var droši pieļaut: ja Vašingtona paziņoja, ka pati "apšņāps" trīs vai četrus miljonus barelu no savas ieguves, tagad vairs nebūtu nekādu strīdu – visi būtu pārāk aizņemti ar līgumu parakstīšanu un peļņas aprēķināšanu. Neskatoties uz savstarpējiem pārmetumiem, apsūdzībām un grūtībām produktīva dialoga veidošanā, tik un tā ir pamats uzskatīt, ka pastāv zināmas izredzes (lai arī ne ātri un ne oficiāli) veidot jaunu naftas tirgus arhitektūru, kurā visas naftas ieguvējvalstis, ieskaitot ASV, uzņemas noteiktas saistības ierobežot ieguvi cenu pieauguma labad.

Donalds Tramps nevar atļauties pieprasīt no amerikāņu naftas kompānijām ieguves ierobežošanu, un, iespējams, viņš nevēlēsies publiski atzīt, ka uzņēmies tādas saistības: Amerika, kas cieš sakāvi cenu karā, neizskatās ka "atkal lielā Amerika", ko prezidents apsolīja savam elektorātam. Tomēr ir divas svarīgas nianses: Trampam patiešām ļoti vajag pacelt naftas cenas (no tīri savtīgu politisko interešu viedokļa), un viņam ir iespējas panākt vajadzīgo arī tad, ja prezidenta administrācija nevienam nepavēles ierobežot ieguvi. 

Ja pie lietas (ar prezidenta svētību un atbalstu, kad būs garantijas, ka arī OPEC+ samazinas ieguvi) ķersies Teksasas naftas tirgus regulēšanas komisija, būs salīdzinoši vienkārši "apšņāpt" divus vai trīs miljonus barelu slānekļa ieguves ar dažādiem labvēlīgiem ieganstiem. Pie tam lielāko slānekļa kompāniju līderi paši pieprasa no štata valdības tamlīdzīgus soļus. Liela daļa naftas ieguves ASV ir Meksikas līcī izvietoto platformu ziņā, un tās (ar tehnisko izdevumu atbilstošu kompensāciju) federālā valdība var uz laiku slēgt rūpēs par naftinieku veselību, kuriem platformas var pārvērsties par peldošiem zārkiem – gluži kā kruīzu laineri, kas pārvērtušies par koronavīrusa perēkļiem. Tas nenozīmē, ka pārrunas būs vieglas, ka tās noteikti vainagosies panākumiem un – kur nu! – ka šie panākumi būs ātri. Tomēr fakts, ka Vašingtonai tagad ir ļoti sāpīgi no ekonomiskā viedokļa un tā nepārprotam vēlas (vienalga – formāli vai neformāli) piedalīties jaunā naftas kartelī, un tas jau ir liels solis uz priekšu.

Lai kādi būtu OPEC+ tikšanās rezultāti, pat nopietna ieguves samazināšana nevarēs kompensēt krītošo pieprasījumu – koronavīruss radikāli mazina naftas un naftas produktu pieprasījumu visā pasaulē.

Galvenā likme ir naftas tirgu nākotne pēc epidēmijas. Tā beigsies, bet vēlme (arī ASV vēlem) nopelnīt uz naftas rēķina saglabāsies, saglabāsies arī melnā zelta pieprasījums pasaules ekonomikā. Ja pasaule no epidēmijas izies ar jaunu naftas tirgus arhitektūru, kurā cenas, pēc būtības, kontrolēs naftas ieguvējvalstu globālās vienošanās dalībnieki, to var uzskatīt par vienu no nedaudzajiem pozitīvajiem pašreizējās krīzes iznākumiem.

83
Tagi:
naftas tirgus, OPEC, Tramps, Krievija, ASV
Pēc temata
Ar ko tas viss beigsies: ASV, Krievija un OPEC var sadalīt pasauli
Naftas cenas un alternatīvās enerģētikas krahs. Kurš gūst labumu?
Amerika prāto, kā sodīt Krieviju par naftas tirgus sabrukumu
Militārās mācības Lietuvā, foto no arhīva

Napoleona cienīgos Lietuvas plānus stiprina 5 tanki Leclerc. atbildēs Krievija

23
(atjaunots 11:52 09.08.2020)
Lietuvā dislocētā NATO starptautiskā bataljona nesenais papildinājums no Francijas armijas līdzinās ne eposam "300 spartieši Suvalku koridorā", bet gan ceļojošajam cirkam, kura viesizrādes Baltijā ilgs līdz gada beigām.

Francijas rotas komplektācija NATO bataljona sastāvā noslēdzās 30. jūlijā. Francijas armija ar lidmašīnām un vilcieniem nogādāja Lietuvā karavīrus un militāro tehniku. Aptuveni trīs simti Piektās Republikas (fr. – Cinquième République) kareivju, pieci tanki Leclerc un 14 kājnieku kaujas mašīnas dislocētas Ruklā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

NATO bataljonā Lietuvā pārstāvētas arī vienības no Vācijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Čehijas, Beļģijas, Islandes un Luksemburgas. Kopā – apmēram 1150 karavīri. Starptautisko "atbalsta grupu" veido trīs kaujas rotas, sagādes un loģistikas, kara policijas un medicīnas darbinieku rota. Tās rīcībā ir 700 kara tehnikas vienības. Grupa tiek uzskatīta par mehanizētās kājnieku grupas "Dzelzs vilks" (Geležinis Vilkas) daļu.

Ārvalstu spēku nepārtrauktā un, pēc būtības, beztermiņa klātbūtne Lietuvas teritorijā turpinās no 2017. gada. Neviens kaimiņš nav apdraudējis Baltijas valstis ne pirms NATO starptautisko bataljonu parādīšanās, ne pēc tās, tomēr ārvalstu spēku galvenais uzdevums Lietuvā – hipotētiska bruņotā konflikta gadījumā noturēt neesošo "Suvalku koridoru" (Suwalki Gap) līdz sabiedroto pamatspēku pienākšanai. Kara nav un nav, un vecāko partneru ekskursijas spēki nīkst Lietuvas poligonos un pilsētās.

Par Suvalku koridoru dēvē aptuveni 100 km garu hipotētisko sauszemes koridoru, ko NATO kartēs zīmē Lietuvas un Polijas robežas rajonā. Briselē un Vašingtonā valda uzskats, ka Maskava un Minska jau sen plāno to "izcirst" dabā un apvienot Baltkrievijas republikas teritoriju ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Protams, ar mērķi okupēt un paverdzināt Baltijas valstis... Savukārt milzīgās Krievijas armijas viltīgo plānu īstenošanos nepieļauj 1150 cēlsirdīgie karotāji no NATO daudznacionālā bataljona.

Zobenu deja

Šī nav pirmā reize, kad Francija sūta savas militārās vienības uz Lietuvu. Iepriekš franču kontingents, 4 tanki Leclerc un deviņas kājnieku kaujas mašīnas VBCI šeit dežurēja 2018. gadā un piedalījās mācībās "Saber Strike 2016". Tādu atrakciju mērķis nemainīgi ir "efektīva reakcija uz jebkādu reģionālās drošības apdraudējumu" un "mijiedarbības uzlabošana plaša spektra militārajās operācijās". Miglainais formulējums nozīmē, ka Francijas armija, tāpat kā visa Ziemeļatlantijas alianse jau sen gatavojas bruņotam konfliktam ar Krieviju.

Pa planētu soļo militārie roboti, bet NATO vēl gatavojas pagātnes kariem. Piemēram, piecus dārgos franču tankus Leclerc spēj iznīcināt piecas jaunās "gudrās" Krievijas mīnas – tās ir ļoti vienkārši uzstādāmas un ilgi gaida īsto brīdi. Tās fiksē pretinieka bruņutehniku līdz 250 metru attālumā, startē augšup pēc seismiskā detektora signāla, atrod mērķi ar termovizora palīdzību un neatvairāmi trāpa tornī no augšas – relatīvi lēti un pamatīgi.

Krievijas Federācijas provokatīvā "savaldīšana" ir bīstama. Vispirms – pašiem "savaldītājiem" vērienīga militārā konflikta gadījumā alianses ierasto "Zobenu deju" nebūs. Piemēram, Krievija var operatīvi un efektīvi noteikt zonu bez lidojumiem virs Lietuvas un citām Baltijas valstīm (zenītraķešu sistēmas S-400 un S-350 dislocētas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalos un citviet). Jūrā – Baltijas flotes raķešu kompleksu un aviācijas tēmēklī – neviens alianses kuģis ne šāviena attālumā nepietuvosies karadarbības zonai līdz brīdim, kad tajā būs panākts stabils miers. Protams, tie ir piespiedu pasākumi.

Krievijas Bruņoto spēku pēkšņā pārbaude jūlijā, kurā tika iesaistīti aptuveni 150 tūkstoši karavīru, 25 tūkstoši bruņojuma un tehnikas vienību, 400 lidaparāti, vairāk nekā 100 kuģi, pārliecinoši demonstrēja spēka pielietošanas tehnoloģiskās iespējas Krievijas interešu aizsardzībai rietumu stratēģiskajā virzienā.

Vienlaikus Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško informēja: Krievija ir gatava izvietot vidēja un maza darbības rādiusa raķetes pie ES robežām, ja ASV uzstādīs šādas raķetes Eiropā. Šis brīdinājums pārsvarā bija adresēts "piefrontes" valstīm – Baltijai un Polijai.

Atgādināšu, ka ārkārtīgi militarizētā Lietuvas teritorija stiepjas 350 km no rietumiem uz austrumiem un 260 km – no ziemeļiem uz dienvidiem, bet OTRK "Iskander" precīzās raķetes neatvairāmi trāpa mērķī līdz 500 km attālumā.

Mīti un leģendas

Lietuva iestājās Ziemeļatlantijas aliansē 2004. gadā, ilgu laiku pirms Krimas atgriešanās Krievijā (tāds bija iegansts NATO militārās struktūras tālākai paplašināšanai uz austrumiem), kura nekad nav izteikusi teritoriālas pretenzijas Baltijas valstīm (lai arī pagātnē uzdāvināja Lietuvai Viļņu). Nekavējoties sākās republikas militarizācija un trauslās suverenitātes demontāža. 2006. gadā tika noslēgta vienošanās ar Dāniju, kas paredzēja Lietuvas vienīgās brigādes "Dzelzs vilks" iekļaušanos Dānijas divīzijas sastāvā. Vēl divus gadus vēlāk "vilku brigādi" nodeva vācu divīzijai, tās vietā uz Dānijas armiju nosūtīja no jauna formējamo brigādi "Žemaitija". Tā kā nacionālā armija pakļauta ārvalstu komandieriem, republikai atņemta neatkarība kara un miera jautājumos, Lietuvas kareivji sargā ārvalstu intereses Afganistānā, Irākā un citos karstajos punktos. Vai par to sapņoja Lietuvas tauta?

2019. gadā Lietuvas Aizsardzības ministrija informēja, ka piecu gadu laikā armija jāpalielina par 25% - līdz 26 tūkstošiem karavīru. Tomēr iesaucamā vecuma jaunieši pārsvarā nevēlas dienēt, viņi dod priekšroku peļņai Rietumeiropā. Grūti pārmest viņiem patriotisma trūkumu tādā situācijā.

2018. gadā Lietuvas aizsardzības budžets pārsniedza 2% no IKP, jeb 873 miljonus eiro. Pie tam Jūras un Gaisa spēki atrodas embriju līmenī. Jūrā Lietuvas rīcībā ir tikai nelieli patruļas kuteri bez raķešu bruņojuma (tiek izmantoti robežu apsardzei). ASV Valsts departaments apstiprināja 6 helikopteru Black Hawk pārdošanu Lietuvai. Nodokļu maksātājiem tie izmaksās 380 miljonus dolāru. Tomēr neko lielu tie reģionā nepaveiks. Iepriekš ASV mēģināja pārdot Lietuvai 500 bruņotas apvidus mašīnas JLTV (Joint Light Tactical Vehicle). Nelielajai Lietuvas armijai tāds skaits ir pārāk liels, un vecākajiem partneriem izdevās "iesmērēt" tikai 200 mašīnas – par 145 miljoniem eiro. Tās piegādās līdz 2024. gadam.

Ja no sabiedrības apziņas dzisīs mīti un leģendas par "Krievijas draudiem", Lietuvas budžeta milzīgie militārie izdevumi zaudēs jebkādu jēgu. Simtiem miljonu dolāru un eiro varētu kalpot nacionālās ekonomikas un sociālās sfēras attīstībai. Taču šodien Lietuvas investīciju "aktīvā" ir tikai politisko un ekonomisko attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, bruņoto spēku atbildes paplašināšana Kaļiņingradas apgabalā. Labums tiek tikai Savienotajām Valstīm, kas šīs histērijas fonā sekmīgi pārdot ieročus Baltijas valstīm.

23
Tagi:
bruņojums, NATO, Francija, Lietuva
Temats:
NATO austrumu flangā
Pēc temata
ASV 5. armijas korpusa pastāvīga klātbūtne Polijā ož pēc pulvera
Lietuvas premjers nosaucis Baltijas valstu prioritāro objektu
"Vai ASV vēlas konfrontāciju ar KF?" Kādēļ karavīru pārvešanas no VFR uz Latviju nebūs
Lietuvas ziemeļos aizturēts piedzēries NATO karavīrs
Dzelzceļa kaujas raķešu komplekss, foto no arhīva

"Tas ir nenotverams": Krievijas ierocis, ko ASV nespēja izsekot

22
(atjaunots 10:38 09.08.2020)
Izbūvēt sliedes braucoša vilciena priekšā, ātri salabot lokomotīvi, pārsviest karaspēkus pāri visai valstij – militārie dzelzceļnieki var lepoties ar savām iemaņām.

Viņu tehnika vienmēr ir bijusi neparasta. Par bruņotajiem monstriem uz ceļiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Uz rezerves sliedēm

Bruņuvilcieni parādījās jau XIX gadsimtā, tomēr Krievijas armijas rezervē tie ir vēl joprojām. Pirmās Čečenijas kampaņas laikā speciālie dzelzceļa sastāvi SP-1 un SP-2 piesedza remonta brigādes Nazraņas-Groznijas iecirknī. Katram uz platformas – divas kājnieku bruņumašīnas. Turpat iekārtoja slēptuvi ar smilšu maisiem un gultņiem, apšaudes pozīcijas ložmetējiem un automātiskajiem granātmetējiem.

Otrajā Čečenijas kampaņā piedalījās jau pieci specvilcieni. Ekipāžām uzdeva dzelzceļa maršrutu inženierizlūkošanu, fugasu atmīnēšanu, militāro ešelonu apsardzi. Arī šodien bruņotie sastāvi "Baikal", "Terek", "Amur" un "Don" ir gatavi atkal doties ceļā, ja būs nepieciešams. Piemēram, 2015. gadā divi no tiem piedalījās materiāltehniskā nodrošinājuma spēku mācībās vairākos kara apgabalos.

Tomēr draudīgākie monstri uz sliedēm vēl nesen bija 80. gadu beigās bruņojumā uzņemtie militārie dzelzceļa raķešu kompleksi (MDzRK) ar starpkontinentālajām ballistiskajām RS-22. Šie kodolsavaldīšanas līdzekļi bija īpaši mobili, pateicoties attīstītajam dzelzceļa sliežu tīklam, un bija ļoti grūti izsekot tos no satelītiem. Kodolatbruņošanās programmas ietvaros MDzRK tika izņemti no ekspluatācijas vieni no pirmajiem.

2013. gada aprīlī aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs informēja par jaunās paaudzes MDzRK projektu, kas ieguvis nosaukumu "Barguzin". Līdz 2014. gada decembrim AM pieņēma lēmumu par kompleksam paredzētajām raķetēm: RS-24 "Jars". Vienā vilcienā – sešas raķetes. Tām piemēroti ir parastie kravas vagoni, tāpēc MDzRK iespējams efektīvi nomaskēt civilo dzelzceļa sastāvu plūsmā.

Tomēr 2018. gadā noskaidrojās, ka projekts ir iesaldēts, atbrīvotie līdzekļi atvēlēti šahtas bāzes raķešu kompleksa "Avangard" radīšanai. Tomēr raķešu vilcienu iestrādes saglabājās, Krievijai ir pa spēkam organizēt to ražošanu.

Pirmie "Hunhuzi"

Par MDzRK vecvectētiņiem var uzskatīt pirmos krievu bruņuvilcienus, kuri nonāca imperatora armijā 1915. gadā. Armija saņēma piecus specializētos dzelzceļa sastāvus. Par labākajiem bruņuvilcieniem Pirmā pasaules kara gados tiek uzskatīti četri "Hunhuz" tipa sastāvi.

Бронепоезд Хунхуз в Киеве, 1 сентября 1915 года
Bruņuvilciens "Hunhuz" Kijevā, 1915. gada 1. septembrī

Katru veidoja "O" sērijas lokomotīve un divi divasu laukumi. Uz tiem – pa 12 austriešu 8 mm ložmetēji Schwarzlose (trofejas) un pa tornim ar 76,2 mm kalnu lielgabalu (1904. gada paraugs). Bruņu – 1,2-1,6 cm biezas tērauda plāksnes – pilnīgi pietika, lai aizsargātu 94 cilvēku ekipāžu no strēlnieku ieročiem.

1915. gada 24. septembrī agri no rīta galvenais bruņuvilciens izlidoja tieši pret austriešu ierakumiem un atklāja viesuļuguni. Apjukušais pretinieks atkāpās, pārrāvuma vietā nekavējoties metās krievu strēlnieki. Tomēr austrieši ātri attapās un otrā aizsardzības līnija izsita "Hunhuzu" no ierindas.

Krievijas armija aktīvi pielietoja bruņuvilcienus lielās operācijās, piemēram, Brusilova pārrāvumā.

Pa frontes ceļiem

Bruņuvilcieni karoja arī Pilsoņu kara laikā – abās pusēs. Otrajā pasaules karā uz dzelzceļiem karoja vairāk nekā divi simti bruņotu sastāvu, būvēti pēc desmit dažādiem projektiem – gan vieglie, gan supersmagie. Šķiet, vislabāk pazīstamais ir "Žeļezņakovs", kas piedalījās Sevastopoles aizsardzībā.

Матросы едут на бронепоезде Железняков.
© Sputnik / Владислав Микоша
Bruņuvilciens "Žeļezņakov" ("Zaļais spoks") Sevastopolē, 1942. gads.

Tas bija īsts milzenis, bruņots ar pieciem 76 mm lielgabaliem, diviem 82 mm mīnmetējiem, četrpadsmit 7,62 mm Maksima ložmetējiem un diviem 12,7 mm zenīta lielkalibra ložmetējiem uz četrām platformām. Bruņu biezums – 30 mm, ātrums – 50 km/h, tāpēc "Žeļezņakovs" efektīvi izturēja triecienu un ātri izvairījās no apšaudes. Vācieši to nosauca par "zaļo spoku". Klusuma brīžos ekipāža mēdza pārkrāsot sastāvu, mainot maskēšanās krāsas. Uz sliedēm "Žeļezņakovs" izgāja tikai pēc rūpīgas izlūkošanas. Pie apšaudes robežas deva graujošu triecienu pretinieka nocietinājumiem un tūlīt mainīja pozīciju. "Žeļezņakovu" slēpa šaurās nišās klintīs vai tuneļos. Hitleriešiem izdevās atrast bruņuvilcienu. Aviācija uzbruka tunelim, kurā tas slēpās, un sagrāva abas izejas.

Паровоз-памятник Эл-2500 из состава бронепоезда Железняков
Lokomotīve-piemineklis El-2500 no bruņuvilciena "Žeļezņak" sastāva

1942. gada 1. maijā saformētais 31. atsevišķais bruņuvilcienu divizions ar kaujām nogāja no Volgas līdz Berlīnei. Tā galvenais spēks bija sastāvi "Kozjma Miņins" un "Iļja Muromieris". Abi bija bruņoti ar četriem 76 mm lielgabaliem, divām reaktīvo lādiņu palaišanas iekārtām, 12 ložmetējiem un četriem 25 mm automātiskajām zenītiekārtām. Bruņu biezums – 4,5 cm.

Divizions piesedza 61. armijas uzbrukumu Kurskas kaujā, atbrīvoja Rietumukrainu, kāva vāciešus Polijā. Artilerijas divkaujā tas likvidēja vācu bruņuvilcienu, 42 mīnmetēju baterijas, 24 lielgabalus, 14 dzotus, 94 ložmetēju ligzdas, 15 lidmašīnas un simtiem pretinieka kareivju.

Pēc kara

1970. gados, ņemot vērā Ķīnas attiecību saasināšanos ar PSRS, tika pieņemts lēmums būvēt četrus bruņuvilcienus BP-1 Transsibīrijas maģistrāles patrulēšanai gar PSRS un Ķīnas robežu.

Реплика бронепаровоза бронепоезда № 702 Илья Муромец
Bruņuvilciena Nr. 702 "Iļja Muromec" bruņotās lokomotīves replika

Jaunā tehnika piederēja pie, kā tagad mēdz teikt, moduļu tipa. Bruņota lokomotīve vilka astoņas platformas ar diviem peldošajiem tankiem PT-76, astoņiem bruņutransportieriem BTR-40, kā arī laukumu ar divām zenīta iekārtām Zu-23-2

Bija arī pieci kaujas moduļi BTL-1, iedēvēti par bruņuputniem: manevrētspējīga lokomotīve un divas četrasu platformas ar tankiem T-54, T-55 vai T-62. Piedevām – kājnieku nodaļa. Tie varēja rīkoties arī patstāvīgi.

Jāpiebilst, ka šiem vilcieniem nebija lemts piedalīties kaujās. Attiecības ar Pekinu uzlabojās, un BP-1 nosūtīja rezervē.

22
Tagi:
Krievijas Bruņotie spēki, bruņojums, vilciens
Latvijas karogs, foto no arhīva

Latvija iet pa iznīcības ceļu, raksta latviešu mediji

0
(atjaunots 14:24 09.08.2020)
Izlauzuši, pārdevuši, nojaukuši, sagrāvuši, uzbūvējuši bankas un supermārketus. Kur tā noticis? Kāpēc Latvijai nekāds karš nebūs vajadzīgs?

Portāla Pietiek.com autors stāsta par kādu valsti. Tās nosaukums gan nekur nav pieminēts. Tomēr, šķiet, vērīgs lasītājs pats novilks dažas paralēles un uzminēs, par kādu valsti ir runa (publicēts saīsinājums).

Lauzt ir vieglāk nekā celt

Ar "Pasaules valdības" un pašmāju kangaru palīdzību tika ievazāta "demokrātijas" sērga – pie varas "likumīgi" nokļuva mazskaitlīgi (pilnīgi pietiek ar 200 indivīdiem) bandītiski mafiozi grupējumi – "partijas", kuras pašu izdoto "likumu" aizsegā uzurpēja varu, nesodīti izlaupīja valsts īpašumus un dabas bagātības, nežēlīgi izmantoja un radīja neciešamus eksistences apstākļus vienkāršajiem iedzīvotājiem.

Jau "demokrātijas" ieviešanas pirmajos mēnešos mākslīgi radīja masveidīgu bezdarbu – apturēja ražošanas objektu darbu, izlaupīja un izdemolēja faktiski visus smagās un vieglās rūpniecības uzņēmumus (izņemot vienu metalurģisko rūpnīcu, kurai bija ieplānots atbildīgs uzdevums – pārkausējot, neatgriezeniski iznīcināt visu likvidēto ražotņu tehnoloģiskās iekārtas un aprīkojumu).

Tāds pats liktenis piemeklēja praktiski visas fabrikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumus. Iznīcināja arī vairums gaļas un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, piena kombinātus, lauku pienotavas.

Pēc tam likvidēja vairumu pārtikas un pirmās nepieciešamības preču ražotņu – maizes kombinātus, olu ražošanas fermas, visas sērkociņu un visas cukura fabrikas. Izzāģēja milzīgas mežu platības un koksni par grašiem pārdeva ārzemniekiem. Sagrieza lūžņos kuģus. Izlaupīja un iztirgoja visu kaut cik pieejamo krāsaino un melno metālu krājumus – līdz pat elektrolīniju vadiem un lietus ūdens kolektoru restēm.

Nekavējoties iznīcināja aizsardzības sistēmas rūpnīcas, likvidēja karaklausību un izformēja kaut cik kaujas spējīgu armiju. Sāka pārdot ārzemniekiem katrai tautai pašu dārgāko – zemi.

Mafijas pārziņā

Faktiski visa valsts iedzīvotāju apgāde ar pārtikas un rūpniecības precēm kļuva atkarīga no importa piegādēm, kuras kontrolēja tie paši mafiozie grupējumi. Masveidā tika uzslieti saliekamie karkasa tipa "lielveikali", kuros par dempinga cenām tirgoja importētos, ar veselībai kaitīgām vielām piesātinātos un ģenētiski modificētos pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības, faktiski "vienreizējās lietošanai" paredzētās (pārsvarā plastmasas) rūpniecības preces.

Nabadzība, foto no arhīva
© Sputnik / Валерий Мельников

Degvielu, smērvielu un kurināmā piegādi, kā arī to tirdzniecību, nosakot spekulatīvas cenas, kontrolēja mafija.

Sagrāva izglītības sistēmu un devalvēja skolotāja profesiju. Sagrāva veselības aizsardzības sistēmu, ārstu darba apmaksu nostādīja "ārpus likuma".

Vecākās paaudzes cilvēki, saņemot pensiju zem "iztikas minimuma", palika bez medicīniskās palīdzības – nesamaksājot speciālistu konsultācijām astronomiskas summas. Uz daļēji valsts kompensētām ārstnieciskām manipulācijām bija jāgaida daudzi mēneši, bet uz operācijām – pat vairāki gadi. Tāds pats liktenis piemeklēja arī pārējos iedzīvotājus.

Laukos iznīcināja visas algotās darbavietas, likvidēja daudzas skolas, feldšeru punktus, bibliotēkas, veikalus, banku un pasta nodaļas, tautas namus un citu iedzīvotājiem vitāli nepieciešamo infrastruktūru.

Vairākkārtīgi paaugstinot braukšanas maksu, vienlaicīgi daudzkārt samazināja sabiedriskā transporta reisu skaitu starp rajonu pilsētām un lauku apdzīvotajām vietām.

Daži saglabājušies lauksaimniecības produkcijas un piena pārstrādes uzņēmumi, kuri arī atradās mafijas rokās, noteica tik zemas produktu iepirkuma cenas, ka praktiski visas zemnieku saimniecības pārtrauca ražošanu un izputēja.

Laucinieki masveidā meklēja darbu pilsētās, jaunākie un uzņēmīgākie darba meklējumos devās uz ārzemēm, bet vecākie un nespējīgākie, palikuši praktiski bez eksistences līdzekļiem un medicīniskās aprūpes, apmira turpat uz vietas.

Zēla un plauka "prihvatizācija", kuru visai veikli izmantoja bijušā režīma funkcionāri, tā radot pamatu savam legālajam (un ne tikai) "biznesam". Līdzīgā veidā radās arī "baņķieri" un "miljonāri", kuru izvirtušo dzīvesveidu sīki jo sīki "apgaismoja" un slavēja neskaitāmie "glancētie" žurnāli un televīzija.

Praktiski visi masu informācijas līdzekļi  atradās vai nu pašmāju, vai ārzemju mafijas klanu rīcībā, kas tos izmantoja savu savtīgo mērķu īstenošanai un "demokrātisko" vērtību sludināšanai. Paaudžu paaudzēs glabātās un laika pārbaudi izturējušās nacionālās vērtības – tauta, ģimene, cieņa pret sievieti, bērnu audzināšana, uzvedības normas ģimenē, skolā un sabiedriskās vietās tika izsmietas un nozākātas. Visā informatīvajā sfērā valdīja visatļautības, vardarbības, narkomānijas, izvirtības un nesodāmas noziedzības gaisotne.

"Neatkarīga" valsts

Tātad tika izdarīts viss, lai likvidētu gan tautiskumu, gan "valsts" politisko neatkarību, gan ekonomisko patstāvību. Lai šī "valsts" (pagaidām) varētu pastāvēt tikai no lielvalstīm atvēlētajās robežās.

Tātad šis mākslīgais veidojums (saukts par "neatkarīgu valsti") faktiski bija tikai nolietotu automašīnu, lētas un veselībai bīstamas sintētiskās pārtikas noieta tirgus.

Protams, ka aiz jebkuru ievesto plaša patēriņa preču spilgti krāsainā iepakojuma slēpās štancēts, neremontējams plastmasas daikts ar maksimāli īsu kalpošanas laiku, lai pēc iespējas ātrāk tas atkal būtu jāpērk jauns. Un pats galvenais – šīs „valsts” iedzīvotāji kļuva par ārkārtīgi lēta un bezpalīdzīga darbaspēka avotu (faktiski – balto vergu tirgu).

Sākās masveidīga emigrācija – simtiem tūkstoši jaunākie, stiprākie un uzņēmīgākie, sevis un savas ģimenes iztikas meklējumos, devās svešumā.

Autors raksta, ka visi šie notikumi ir atsevišķas grāmatas vērti. Taču tiks darīts viss iespējamais, lai neviens ne tikai tādu grāmatu neizdotu, bet pat neuzrakstītu! Tie, kuri mēģinās tādu grāmatu uzrakstīt, tiks izsmieti un noķengāti. Kas notiks ar sevišķi ietiepīgajiem? Viņi var neuzmanīgi izkrist pa logu, vai nokļūs zem auto riteņiem… Kam tad patiktu lasīt savu nekrologu?

0
Tagi:
nabadzība, ekonomika, Latvija
Pēc temata
Eksperts: Bordāns karantīnā noteikti negarlaikojas - jau Latviju padarījis par PSRS donoru
Iznīcinot PSRS pēdas, Latvija aizskārusi biznesu: Lindermans par latvisko
Kur bijušajā PSRS ir laba dzīve: Latvija izceļas pēcpadomju republikās
KF atsvaidzināja Kariņa atmiņu, kurš apsūdzēja PSRS latviešu diskriminēšanā